Rīgas laiks
  • LV
  • RU
  • EN
  • 0
  • Pēdējais numurs
  • Agora
  • Abonēt
  • Arhīvs

Reģistrētiem lietotājiem

Aizmirsi savu paroli?
vai ar kādu no sociālajiem tīkliem
FacebookAutorizēties ar Facebook
TwitterAutorizēties ar Twitter

Paroles atjaunošana

Atgriezties


Jauniem lietotājiem

Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.

Reģistrēties
Rīgas laiks

Jūnijs, 2003

Jūnijs, 2003
Redaktora dienasgrāmata Uldis Tīrons
Lejuplādēt App Store Lejuplādēt Google Play
Redaktora dienasgrāmata Uldis Tīrons

Raksti

Ievads bīnoloģijā Ilmārs Zvirgzds Rīgas piezīmes Pēteris Handbergs Vēstule Spīlbergam Uldis Tīrons Kāpēc man nav datora? Kurts Vonneguts 9/11 Kurts Vonneguts Nogalini un izdzīvo Kaspars Goba Vēstule no cietuma Mēs ejam, mēs ejam, pār kalniem un pār lejām Pēteris Bankovskis Radio rutīna Ilze Burkovska-Jakobsena Mazā cilvēka izklupiens Normunds Kozlovs Meli politikā Aleksandrs Pjatigorskis Kas ir Lietuvā, kā Latvijā nav? Maira Mora Zem tanka Latvijā Kavšanta Malinka Rambadagalla

Sarunas

Dievs ir aizņemts Saruna ar Kurtu Vonnegutu Vairāk nekā ar kulaku Saruna ar Ringoldu Balodi Protams! Saruna ar Pēteri Elfertu

Uldis Tīrons

Redaktora dienasgrāmata

[caption id="attachment_8136" align="aligncenter" width="1140"]Foto - Arnis Rītups Foto - Arnis Rītups[/caption]

14. maijā

Rīgā, Tērbatas ielā, filozofa Ludviga Vitgenšteina 114. dzimšanas dienas agrā rītā, Latvijas valsts policists, atbildot uz jautājumu: “Vai jūs apzināties, ko darāt?” ar kāju iespēra Arnim R. pa kājstarpi — pēdējais savā ziņā ir eifēmisms, lai neteiktu “pa pautiem”. Nav jau tā, ka policists nebūtu pratis runāt, jautājums “Vai es apzinos, ko es daru,” ikvienu spēj sakaitināt. Spēriens ar kāju varēja būt atbilde, arī Kurts Vonneguts, šī numura RL varonis, kādam žurnālistam uz jautājumu: “Cik cigaretes dienā jūs izsmēķējat?” atbildēja: “Non of your fucking business.” [1. Aptuveni "Tā nav jūsu sasodītā darīšana!" (angļu val.)] Varēja būt, ja vien policists nebūtu spārdījies kā ēzelis.

Māra Gaiļa papagailis Robinsons, kad būrim aizliek priekšā aizkaru, kliedz: “Ko mēs tagad darīsim?”[2. Pēc citām ziņām, Robinsons saka: "Ko vēl tu gribi?"] Nevienam nav ne jausmas, kā papagailis, to kliegdams, jūtas, taču Robinsona situāciju nav grūti attiecināt pavisam uz citu dzīvi, teiksim, savējo, un skaidrs, kas tad sekos — būris, aizkars, neziņa. Nakts, lampa, aptieka. “Jums nav ne jausmas, kā jūtas sabraukts suns,” kliedza Vitgenšteins uz savu krievu valodas skolotāju, kad tā atļāvās pažēloties par nogurumu, salīdzinot sevi ar sabrauktu suni. Godīgi sakot, man vienalga, kā jutās Fanija Paskāla, bet Vitgenšteins vienmēr pamanījās iepīt savu filozofiju tur, kur neviens to neprasa. Ar ko tad lai sevi salīdzina? Pašam ar sevi? Ja divi vārdi ir salikti kopā, kas tad piešķirs tiem jēgu — dziļdomīga intonācija, plātīšanās ar rokām vai vicināšanās ar kājām? Naumanis recenzijā par Ņekrošus Otello izrakstās tā, it kā visam būtu viskautkas jānozīmē un priecājas, ka saprot, ko tā vai cita darbība uz skatuves nozīmē. Bet tas būtu tāpat, kā priecāties par to, ka tu zini vārda nozīmi. Un, ja nezini, tad vari paskatīties vārdnīcā, kā pieblistu Vitgenšteins. Nu, un? Robinsons arī prot izrunāt “ko mēs tagad darīsim”, un, lai gan visdrīzāk viņš nezina vārdu nozīmi, viņš to nedara bezjēdzīgi. No šī viedokļa varētu uzvest lugu, kas sastāvētu tikai no nezināmas valodas vārdiem vai nesaprotamiem kultūras žestiem vai situācijām, un, nesaprotot ne vārda, vienalga uztaisīt jēdzīgu izrādi. Pirmo reizi es Otello skatījos lietuviski, un mani uzjautrināja pati vārdu forma, ko aktieri izrunāja kaut kādās aizkustinošās situācijās. “Skatīties lietuviski”, bet nevis — dzirdēt lietuviski. “Pirms teiktu, ka slīcināšos kādas tur pērļu vistas dēļ, es savu cilvēcisko izskatu apmainītu ar paviānu,” kā saka brīnišķīgais Jago, ko NN nosauc vienkārši par “militāro nelieti”. Skorsēze Ņujorkas bandās arī cilvēcisku izskatu nomainījis ar nolaizītu paviānu (smalks apaļģīmja di Kaprio salīdzinājums ar šīs mērkaķu sugas pakaļvaigiem), bet pats ir gatavs slīcināties Ņujorkas dēļ, pat ne Ņujorkas dēļ, bet vārdu dēļ, un apraudāties, nesaņemot par savu garlaicīgo ziepju operu nevienu pašu, pat vismazītiņāko Oskaru.

Un ko mēs tagad darīsim? Liksim Ņekrošum trīs zvaigznītes kā vecākajam leitnantam, bet mazajam Skorsēzem — piecas? Man šķiet, ka nav tādas pakāpes. Būtu vareni, ja Robinsons iemācītos Vitgenšteina iemīļoto izteicienu: “Leave a bloody thing alone!”[3. Aptuveni "Liec viņu vienu pašu mierā!" (angļu val.) ]Tad čīliešu papagailis varētu jauki sarunāties ar latviešu policistu.

SIA "Rīgas Laiks", Zaļā iela 5-1, Rīga, LV-1010
T. 67287922|
  • Facebook
  • Twitter
  • Instagram
  • Noteikumi
All rights reserved to Rīgas Laiks