Vēstule Spīlbergam

Dārgais mister Spīlberg,
mēs noskatījāmies dažas Jūsu filmas un, lai gan tās nevar uzskatīt par kaut ko dižu, tomēr tajās ir kaut kas, par ko, iespējams, nebūtu neinteresanti ar Jums dažas minūtes parunāties. Lai gan, spriežot pēc šīm divām filmām, ko redzējām, esam pārliecināti, ka jūs tāpat kā mēs neuzskatāt kino par kaut ko īpašu, kam būtu jāpievērš īpaša uzmanība, nerunājot nemaz par Jūsu lomu kinemotagrāfā, tomēr gribam uzdot Jums divus jautājumus.
1. Vai jūs tiešām domājat, ka ar mums  ir tik slikti, ka, lai ko mēs arī par to domātu (reizē ar jums, protams), rakstītu un rādītu kino, labāk no tā nekļūs. Vai varbūt tomēr mūsos, jūsos un pat jūsu draņķīgajā kino ir kāda nedroša, virmojoša doma, kas varētu kalpot par jelkādu atbalsta punktu mūsu sūdainajā eksistencē?
2. Mūsuprāt, vismaz divās mūsu redzētajās filmās (Glābjot ierindnieku Raienu un Šindlera saraksts) skaidri saskatāms, ka nav nekāda labā ar lielo burtu, kas būtu pretnostādīts tikpat lielam ļaunumam, bet ir tikai ļaunums. Un vienīgais, kas tam var stāties pretī — necīnoties ar to, bet tieši pastāvot ārpus tā (mēs ar jums lieliski zinām, ka pats galvenais dzīvē tāpat kā mākslā — ir nevis stāties kaut kam pretī, bet pastāvēt neatkarīgi no šī “kaut kā”, būt par kaut ko, nav svarīgi, par ko, un nav svarīgi, kāpēc) —, tā ir kaut kāda reāla normālība, kas piemīt cilvēka esamībai, sarunām un domāšanai, taču tā kļūst arvien mazāk un mazāk reāla.

Vienmēr jūsu Uldis un Arnis

Lai gan ne Uldis, ne Arnis nav īstie vēstules autori, vienalga, šī vēstule sarakstīta Londonā un iecerēta,  lai iedrošinātu sarunai lielo Spīlbergu, kurš patiesībā esot maziņš un sadzīvē — ļoti vienkāršs, tas nozīmē, cilvēcisks. Diemžēl,  tā nekad netika nosūtīta, bet tās pazemīgais tonis saglabājās attieksmē pret Amerikas Savienotajām Valstīm visa mana brauciena laikā — un runa ir tieši par to. Jau no paša sākuma man šķita, ka viss ir pareizi, ka visam tā arī jābūt — un to saku es, kuram vēl 1987. gadā Rietumberlīnē pisuārs, kam automātiski ieslēdzas ūdens, lietotājam paejot nostāk no automāta fotoelementa, šķita kaut kas pārdabisks. Amerikā es biju nokļuvis zemē, kurā viss darbojās un viss bija, kā tam jābūt, un pat es, patiesību sakot, — tur, kur  man jābūt. Kā es to zināju? No kino? Varbūt  viss amerikāniskais, sākot ar džīnām, košļenēm un plastmasas maisiņiem bija savienojies vislabākajā? Vai atkal otrādi — te nebija nekā, kas būtu vecāks par mani, te nebija kultūras augstākās sabiedrības, kurā man ieeja būtu principiāli slēgta, nekā tāda — vienkārši aizkariņš, uz kura uzzīmēts pavards, aiz tā — durtiņas, atslēdziņa un ābece: tikai mācies.  Uz šejieni varēja ņemt un atlidot mājiņā,  ko pacēlis gaisā kāds neparasts virpulis,  vienīgi nosēžoties jānospiež sliktā ragana. Amerika bija vieta, kur varēja dzīvot — vienīgi, nestaipot līdzi nekādus sentimentus. Viegli pateikt. Tikko saskāries ar amerikāņu zemi,  es biju paspējis savienoties ar savu ainavu.  Tā Paradžanovs, ieraudzījis slaveno Manhatenas siluetu, sajūsmināts iesaucies: “Tie taču ir kalni!”

Tās gan nebija Spīlberga, bet eiropiešu filmas, kuru kadrus es ieraudzīju Amerikā. Lūk, viņas: Zabriski point, Mans amerikāņu draugs, Parīze—Teksasa, Strošeks. Pie tam es labi saprotu, ka, no vienas puses, es  ne visai labi pazīstu amerikāņu kino, bet, no otras, ka Amerikā manis nosauktās filmas nepazīst neviens. Gandrīz neviens. Ak jā, aizmirsu Psiho [1. Zabriski point, Mans amerikāņu draugs, Parīze—Teksasa, Strošeks, Psiho — Eiropas režisoru Antonioni, Vendersa, Hercoga un Hičkoka filmas.] , kurā iemūžināts paviljonā ieceltaismotelis Bates, un pareizi, ka paviljonā, jo 50. gadu lietas jau  sen Amerikā kļuvušas par īstu antikvāru, bet moteļi iekļaujas viesnīcu grupās. Tomēr atliek man iekāpt kādas tādas mazviesnīciņas vannā  un aizvilkt plastmasas aizkarus, un es sāku fantazēt par sajukušiem Vjetnamas kara veterāniem, kuri saimnieko moteļos, paklusām galēdami nost savus vientuļos viesus, lai pildītu ar viņu gaļu cīsiņus, kā jau rakstīts kādās piezīmēs par Ameriku. Jūs ievērojāt: “Kā jau rakstīts,” — lai ko es pamēģinātu uzrakstīt par Ameriku, tai pašā brīdī mani pārņem šausmas,  ka tas jau daudzas reizes ir aprakstīts, izstāstīts un zināms. Par pieklājību. Par debesskrāpjiem. Par lielajām mašīnām. Brīnišķīgajiem ceļiem.  Par homoseksuālistiem Sanfrancisko. Par makdonaldiem. Par šausmīgajiem apģērbiem.  Par to, ka viņiem nav vēstures. Par smēķēšanu, precīzāk, cīņu pret to. Par amerikāņu ģeogrāfisko neizglītotību. Par indiāņu rezervātiem.  Par kapsētām pļaviņās. Es jau to zināju.   Par resnumu. “Puse amerikāņu ir smagāki  par normālo svaru, un trešdaļa tiek vērtēta  kā korpulenti. Tas ir, pietiekoši lieli, lai jūs divreiz apdomātu, vai braukt ar viņiem kopā vienā liftā.”

Lūk, par filmu nosaucis aiz loga slīdošo Amerikas ainavu Žans Bodrijārs. Skaidrs, Dieva pamestās ainavas, ar kurām sevi aplaimoju Arizonā un Jūtā, bija aizgūtas no Vima Vendersa. Tas bija skaists un diezgan vienmuļš kino. Kad mamma apskatīja manas Amerikas fotogrāfijas, viņa paziņoja — fui! — tā nu gan esot viena netīra valsts. Par Ameriku! — Zemi, kur tīrība ir apsēstība, kur kokteiļu salmiņi vienmēr hermētiski iesaiņoti un tualetēs vienmēr iespējams izklāt uz brilles “kovboja cepuri”,  kā turpat uz hauzītes sienas tomēr kāds bija  ar zīmuli uzrakstījis par apaļajām papīra sedzenēm, ko likt zem dibena. Doma par  tīrību bija pārņēmusi tik ļoti, ka biju ļoti pārsteigts, Kalifornijas viesnīcas numurā  ieraugot mušas, diezgan daudz mušu.  Es jau nu biju pārliecināts, ka Amerikā  nav mušu. Turpat uz poda, ja neaizraujas  ar lielā ūdens virpuļa vērošanu, var izlasīt  arī uzrakstu American standart, kas, gan  visai apšaubāmā veidā atgādinot krievu  degvīna marku, pavisam mierīgi varēja kļūt  par raksta nosaukumu. Un tad rakstu varētu  sākt apmēram tā: “Tieši ūdens daudzums  vidējā amerikāņu tualetes podā miera stāvoklī kļūst par pirmo atšķirību, pirmo stihiju, skatiena virsmu, uz kuras vēl pirms stundas nosēdās gaisa laineris Sanfrancisko…” Bet man jau viens sākums ir. Par mazo cilvēku.

Lieli Amerikā ir tikai mazie melnie cilvēki,  tas ir, nēģeri, pardon, melnādainie amerikāņi. Afroamerikāņi. Bet ne visi. Pirmais, kuru  atceros, ir melns, kārns un pelēks cilvēks  bagātas universitātes viesnīcā — iestūrējis bagāžas ratus ar mūsu somām liftā, viņš flegmatiskā, uzticīgā tonī stāsta par to, kā  šodien noskrējies un noguris, un viņa  stiegrainais kakls kā bruņurupucim stiepjas  ārā no baltā bruņukrekla apkaklītes, kas ir vismaz trīs numurus par lielu. Tikmēr skatīties  uz divām dejojošām melnādainām sievietēm Venice pludmalē pie Losandželosas svētdienas bungu rībināšanas pasākumā ir gandrīz vai grēcīgi — apspīlētās drēbes tikai izceļ melno augumu pārpalikumu, dibeni tiek ritmiski  atšauti atpakaļ, līdz liek domāt, ka dažu  afrikāņu cilšu sieviešu atbīdītās sēžamvietas izveidojušās tieši šādu kustību rezultātā.  Uz priekšu izšautās kustības ritmiski saduras  ar cieši pretī dejojošu draudzeni, tās gurniem, vēderu, krūtīm, galvu, un atkal otrādi — tādā mērā, kā viņa noslīgst uz ceļiem un tad atkal slienas augšā. Un tā viņas tur, melnas, dejo.  Es neesmu Ilmārs Blumbergs, kas par Ameriku spēj dienasgrāmatā uzrakstīt: “1989. Brīdis, kad, skanot Aretas Franklinas dziesmai, ātrā nakts ceļojumā pa haiveju no Čikāgas uz Leiksaidu mašīnu vada vienīgi brīnišķīgas meitenes iedegušie, brūnganie ceļgali, viegli pieskaroties kreislera spīdīgajai stūrei.”

2003. Astoņjoslu maģistrālē no Sanfrancisko  līdz Bērklijai, aizņemdams uzreiz vismaz  divas joslas, brūnā milzīgi platā mašīnā brauc tikpat tumši brūns vadītājs, pa brīdim iesnauzdamies. Tas ir neaizmirstami lepns  skats, kad melns, tērpies melnā, mazliet  spīdīgā uzvalkā, kas tik ļoti atgādina šejienes krievus un biznesmeņus, milzīgs, slīd pa  kādu Losandželosas Universal Picture Studio,  uz pārtiju, un viņa melnajai sievietei blakus apžmiegtā baltā kremplīna kleitā spico  kurpīšu izmērs nav mazāks par 46, tas ir kā vakars Dikaņkas ciemā, kur labi iederētos  bajāna locījumi un vēl četras meitenes  baltās blūzēs ar apaļām krūtīm, kuras,  elkoņos saķērušās, spurdzot nāktu pretī  pa vienīgo dubļaino ielu. Tāds ir Sanseta bulvāris Losandželosā sestdienas vakaros, kad krēslo  un ieslēdzas reklāmas, bet ielu piepilda pastaigas mašīnas — viņi un viņas brauc cits citam pretī  un garām, aplūkojot mašīnu un braucējus, uzsākot sarunas tālākām izklaidēm un dimdinot mūziku. Mēs savukārt laižam pa atvērto forda logu mūsējo dziesmu — par Džoniju Volkeru, kurā stāstīts par to amerikāņu puisi, kuru notvēra cīnoties talibu pusē. “Es esmu vienkāršs amerikāņu zēns — izaudzis pie MTV…  Un kad es sāku skatīties apkārt pēc gaismas, pirmā lieta, kam bija jēga, bija Muhameda vārds… A šadū aia ailaha ila Allah, te nav  cita Dieva, bet Dievs…” Stīva Erla dziesma  kļūst par mūsu mašīnbraukšanas rīta lūgšanu,  slīdot pāri Kalifornijas kalniem un tuksnešiem, tuvojoties Nāves ielejai, kura, skatoties  apkārt pēc gaismas, šķiet, arī bija pirmā lieta, kam bija jēga. Bodrijārs bija gatavs tajā  kaut ko upurēt, kādu sievieti. “Ja šeit kaut  kam pēc skaistuma līdzīgam tuksnesim jāizzūd — tad kāpēc ne sievietei?” Viena tāda man ir padomā — mis Alabama, kas uz jautājumu skaistuma konkursā, vai viņa gribētu dzīvot mūžīgi, esot atbildējusi: “Es negribētu dzīvot mūžīgi, jo mēs nevaram dzīvot mūžīgi, jo ja būtu lemts, ka mēs dzīvojam mūžīgi, tad mēs dzīvotu mūžīgi, bet mēs nevaram dzīvot mūžīgi, tāpēc es negribētu dzīvot mūžīgi.”

No Nāves ielejas ir viens spļāviens līdz Lasvegasai, kur atkal ir nauda un sievietes.  Bet ne īstas, viņi mīl visu mākslīgu, un  Lasvegasa ir neīstuma uzvaras dziesma.  Nē, nauda ir īsta. Really.

Divi cilvēki stāv Lielā Kanjona malā un sarunājas: “Ziniet? Es vakar biju pārgājienā tur lejā!” — “Vai patiešām?” (Really?) — Jā! Un ziniet, ko viņi par to man iedeva?” — “Ko?” — “Šo cepurīti!” — “Vaau!” (Wow!) — “Un ziniet, kas te rakstīts?” — “Kas?” — “Lielā Kanjona iekarotājs!” — “Vau!  Cik brīnišķīgi!” — “Ir, vai ne?” Varbūt patiešām indiāņus vajadzēja iznīcināt, kā raksta Žans Bodrijārs, lai viņu maģiskā klātbūtne izplestos pār šo minerālo tukšumu un necilvēcīgo mākslīgumu. Esmu gatavs zvērēt, ka tā  mani pārņēma Arku nacionālajā parkā dienvidaustrumu Jūtā, kurā iebraucām  pēc saulrieta, lija, bija tumšs un paši  brīnišķīgie smilšakmens veidojumi vairs  nebija redzami, bija jūtama tikai maģiskā klābūtne.

Tikai runa nav par dabu un akmeņiem. Lai viss būtu tik lieliski tukšs un neredzams, bija vajadzīga amerikāņu pieklājība un spēja būt vienīgi par sevi. Viss ir pareizi, tikai bez sarunām, minerāļu līmenī. Nelaimīgas nejaušības un pārpratuma dēļ — vai tad ziņas klausās, lai kaut ko uzzinātu? Vai tad uz jautājumu “kā iet” jāsāk stāstīt, kā tu patiesībā jūties? — Bafalo avīzē Buffalo News  izlasīju rakstu par Irākā “draudzīgā ugunī” nošautu kareivi, ko rotāja virsraksts Irākā nogalināto vietējo jūras kājnieku atceras kā mīlošu tēvu. Tur bija rakstīts: “Ēriks Orlovskis, kurš vēlējās kļūt par jūras kājnieku kopš zēnu dienām, mira, īstenojis savu vēlmi. “Tas vienmēr bija viņa mērķis,” sacīja skolas futbola treneris.

Lai gan viņš nebija spēcīgs students, Orlovski atcerās kā cītīgu strādnieku, īpaši futbola laukā un darbā — stingru puisi ar uzticamības auru un reputāciju, ka viņš nekad nebija izlaidis nevienu darba dienu.

“Viņš teica meitiņai, ka tad, kad atgriezīsies mājās, viņš aizvedīs viņu uz Disnejlendu.” saka viņa šķirtā sieva. “Kad viņa būs pietiekami liela, lai saprastu, viņa uzzinās, ka viņš devās tur prom cīnīties par mūsu valsti, jo tas ir tas, ko viņš gribēja darīt. Viņas acīs viņš viemēr būs varonis.” Pirmdien Krosa vaicāja Kamerūnai (3 gadus veca — aut.), vai viņa nevēlas kaut ko pateikt par savu tēti. Meitenīte pašūpoja galvu — nē. “Vai tu mīlēji savu Tēti?” Meitenīte apstiprinoši pamāja ar galvu. Tad viņa aizskrēja ķert savu kaķēnu.”

Baidos, ka tas bija tas pats kaķēns, kuru nogalināja meistars Nansens.