Rīgas piezīmes

Pēters Handbergs — zviedru rakstnieks, patlaban tulko zviedru valodā Nīčes kopotos rakstus 12 sējumos. Pirmo reizi Baltijas valstis apmeklēja 1992. gadā ar Zviedru institūta stipendiju, pēc tam tajās bijis regulāri, Latvijā atradis sievu. Publicējam fragmentus no viņa Latvijas dienasgrāmatām, kas tapušas vairākos braucienos.

­19.5.1992.

Rīga, ar vilcienu no ziemeļiem. Pirmais  iespaids par kādu pilsētu var viegli kļūt baiss.  Ne vien tāpēc, ka tas tiešām varētu būt baiss, bet drīzāk tādēļ, ka jebšu baisums pats par  sevi var arī nebūt “reprezentatīvs”, pirmais iespaids veido apakšstrāvu visiem nākamajiem skatieniem uz pilsētas cilvēkiem, ielām un laukumiem. Tas ieguvis nozīmi, kādai tam nevajadzētu piemist. Un, pat ja apzinās šo  ietekmi uz skatienu, acs psiholoģisko izpausmi, nav teikts, ka tā ir atvairāma. Tur arī slēpjas baisums. Skatiena pagrīdes darbība grauj arī  gribu. Garākā perspektīvā, cilvēks pilsētu jau redzējis arī caur tās slavu. Viņš redz to, ko gaidījis...

Jau pa vilciena logu redzēju karavīrus. Garām, nekoptām bārdām apauguši, tērpušies formas frenčos virs nodeldētām džīnām, tie bariņos patrulēja pa peronu un ap staciju. Pār plecu katram automāts, rokā pusmetru garš steks. Viņi izskatījās pēc gangsteriem. Bija jādomā par četņikiem, kas militarizētās bandās siro pa Dienvidslāviju.

Var jau būt, ka formas tērps nav pelnījis nekādu cieņu vai godu, taču vismaz man sevišķa netīksme rodas tad, ja tā sastāvdaļas jaucas ar popkultūras zīmēm. Uniformā ieģērbto — un, cerams, konvenciju iegrožoto — barbarismu tad nomainījis popbarbarisms, kuram šādu ierobežojumu trūkst un kas tālab vedina iztēloties jo šausminošākas asinspirtis.

Protams, ko tādu iedomāties par Latvijas skaitliski nelielajiem aizsardzības spēkiem nav nekāda pamata. Viņiem vienkārši trūkst nepieciešamās rocības. Tomēr kā acs liecība vai drīzāk liecība tam, kā skatiens uz pilsētu varētu attīstīties tālāk, šī pirmā tikšanās nav bez nozīmes. Un kas attiecas uz pilsētas slavu: varbūt manai iekšējai acij spokojās latviešu militarizētais Pērkoņkrusts, kas kara laikā piedalījās žīdu masveida slepkavošanā. Viņi noīrēja Rīgas sabiedriskā transporta autobusu un apbraukāja valsti slepkavīgās medībās. Tieši tādus es viņus iedomājos: bārdainus un neskuvušos, raupjus, nevīžīgi ģērbušos, iereibušus. Kāpēc gan kā pirmo Rīga man nerādīja skaistu meiteni?

21.5.1992.

Vai ceļojumā var sasniegt kādu vietu, no kuras atgriezties nav iespējams? “Far outside town, from where it’s pointless to return,” kā par vietu, kur pazūd draugi un “The thinman stalks the streets,” dzied Deivids Bovijs. Tās ir organizētas vardarbības un lēģeru vīzijas, vīzijas par neiespējamo pārnākšanu no vietas, kur skatienu/dzīvi neatgriezeniski saplosījusi ķirurģiski piebeigtā diena. Savā ziņā tāda vieta pastāv vienmēr, pat visikdienišķākajās situācijās, kaut arī cilvēks to pat nenojauš.

Man par to bija jādomā, kad tikos ar latviešu dzejnieku Knutu Skujenieku. Ne tādēļ, ka viņš būtu kaut kā īpaši apsīcis vai padevies. Viņš runāja ar īstu bērna aizrautību. Kā divi indiāņi ar miera pīpi mēs nemitīgi mijāmies cigaretēm. Tikko es piedāvāju Camel King Size, viņš atbildēja ar latviešu Diplomat, un tā nu mēs, starptautiskā dūmu mutulī tinušies, abi grimām kopīgās pārdomās.

Ik pa brīdim viņa sejā ielija prieka un lepnuma vilnis. Skujenieks  pārtulkojis latviski daudz dzejoļu no veselas virknes valodu, bet viņa paša dzeja pieder pie Latvijas labākās. Tā, savukārt, tulkota tikpat daudzās svešvalodās, arī zviedru.

Taču mirkli vēlāk manā priekšā bija vecs vīrs. Viņš raustīja valodu. Viņa rokas klāja psoriāzes vātis, tādas bija arī uz pirkstiem, kuri turklāt viegli drebēja. Viņa sejas grumbās bija iegrebta necaurredzama tumsa, kuru negaidīti izkliedēja piepešs gaismas stars: Frēdings! Frēdingu viņš tulkojis latviski, un tagad citēja dažas rindas oriģinālā.

Šāda mūža vēstures gaismas un tumsas spēle Skujenieka vaibstos norisinājās visu mūsu sarunas laiku. Septiņus gadus viņš pavadījis izsūtījumā kādā nomaļā Krievijas vietā. Oficiālais izsūtīšanas iegansts — Encyclopaedia Britannica viņa īpašumā. Viņš strādājis mēbeļu kombinātā un daļēji sagandējis rokas tur. Taču pats būtiskākais, skumji un aizgrābti čukstēja Skujenieks, nepavisam neesot sāpošās locītavas un citas izsūtījumā iegūtās kaites. Būtiski neesot arī tas, kā viņu psiholoģiski spīdzinājuši padomju cietumsargi. Pats būtiskākais esot tas, ka atgriešanās no lēģera bijusi smagāka pat par iznīcinošo laiku, kas tur pavadīts. Viņš drūmi atzina, ka nav zinājis, vai, izlaists no soda iestādes, spēs tikt galā ar dzīvi. Viņš pats to vislabāk pateicis kādā dzejolī: “Stāsts ir īss./ Pianistam/ Salauza rokas.”

22.5.1992.

Runājot par vietu, Bovija vārdiem sakot, “from where it is pointless to return”, te ir arī kāds ikdienišķs aspekts. Visu dienu pavadīju savā tornī ar grāmatām. Pilij līdzīgā celtne, kurā dzīvoju Rīgas nomalē Sarkandaugavā, reiz bijusi prezidenta Ulmaņa vasaras rezidence. Pie ieejas sēž formā tēpts sargs ar Latvijas karodziņu uz uzplečiem. Četras piecas istabas par smiekla naudu tiek izīrētas tādiem Rietumu ciemiņiem, kas kaut kādā ziņā saistīti ar “kultūru”. Ārpusē ir liels parks ar zaļiem kokiem. Aiz zemes kaudzes guļ daži aizmiguši strādnieki. Dzied putni. Gaitenī ārpus manas istabas dežurē apteksne, kura, ja vien vēlos, tūliņ pat atnes man kafiju un sviestmaizes. Nospodrinātas vitrīnas ar medaļām un emblēmām.

Kontrastam — ļaudis tramvajā. Ikreiz — desmitiem bailēs sažņaugto. Alkohols un neatrisināmas problēmas, utis un nedzīstošas brūces, aborti un izvarošanas. Krievi un latvieši. Apģērbs spīd, gandrīz vai mirdz aiz nodiluma. Apdzisušas sejas. Daudzi bērni ar večuku vaibstiem. Pilnīgi izpostītas izredzes. Brauc pa zaķi kopā ar nāvi, kas reizē ir bagāža un ceļa mērķis.

Vienu brīdi esmu pils iemītnieks, otru — sola kaimiņš šādiem ļaudīm, un diena sāk atgādināt, maigi izsakoties, mainīgus laika apstākļus. Un tomēr — šie atšķirīgie stāvokļi viens otru iekrāso, pārlīst viens otrā, rada jucekli. Tā nu tas ir. Tramvajs ir tāda kā tuberkulozes skarta plauša, kas padara redzamu pilsētas bezcerību un izmisumu. Pat ja tādi būtu tikai daži, arī tad pils ar savām tīri saklātajām gultām būtu kļuvusi par neiespējamību. Neiespējamība, pie kuras atgriezties. Nav tādu mūru, kas spētu pasargāt no šādām sejām.

24.5.1992.

Aizvien pārliecinātāks, ka esmu atdūries pret robežu. Pārnācu puspiecos no rīta. Runājos ar dāņu pārīti pils muzeja vestibilā, centos būt pieklājīgs un patīkams, bet vienlaikus trīcēju pie visām miesām. Galva bija kā smags, atvienojies vagons, kas gāžas lejup pa stāvu kalnu. Kad vien ko teicu, tie bija tikai steidzīgi, ātrumā izmesti vārdi cilvēkiem, kas stāv ceļmalā un gaida, kad būs krahs.

26.5.1992.

Kādēļ tik bieži staigāju apkārt ar sajūtu, it kā būtu kaut ko aizmirsis? Kolīdz rokas tukšas vai plecus vairs nerīvē mugursomas siksnas, gadās, ka pēkšņi un negaidīti kā šāviens trāpa šīs bailes: tu esi kaut ko aizmirsis!

Nebiju nemaz vadījis dienu nekādās sevišķi augstās sfairās, kad piepeši šī sajūta lika man apstāties kā iemietam uz Brīvības ielas. Jutos kā pēkšņi zaudējis jebkuru virzienu. Virzības sajūta izplūda no manis kā gaiss no pārdurtas riepas. Tikai tad, kad būšu atguvis aizmirsto, varēšu iet tālāk. Bet kas ir tas, ko esmu aizmirsis?

Steidzīgi devos atpakaļ uz kafejnīcu Lāčplēša ielā, kur nupat biju sēdējis. Meiteni aiz letes bija nomainījusi tante. Manas maltītes atliekas novāktas. Galdiņš noslaucīts ar slapju lupatu. Pelnutrauks iztukšots. Kafejnīcas viesi, kas bija sēdējuši šeit kopā ar mani, piemēram, vīrietis, kurš stāstīja, kā kara laikā spēlējis deju orķestrī, un sieviete, kura — ar lepnumu — pārnēsāja savas mantas plastikāta maisiņā no ICA veikala Longselē, bija pazuduši, viņus nomainījuši citi viesi. Tie tagad manī noraudzījās — mēmā klusumā. Viņi man šķita anonīmi, gandrīz necilvēciski. Kā zvēri.

Man bija izgājis viss gaiss. Nespēju nedz iet projām, nedz palikt. Nebija kur iet, bet nebija arī, kur palikt. Es noskaitīju sev visas grāmatas, ko taisījos lasīt, visus cilvēkus, ko gribēju satikt, visus nākamos ceļa mērķus, bet visam cauri vijās trūkuma un saskaldīta virziena sajūta.

Ja viss vienkārši būtu atkarīgs no mazās zaļās mugursomas, kuru šodien biju atstājis mājās, es mīļu prātu būtu to piepildījis ar ķieģeļiem un nēsājis līdzi. Taču trūkuma sajūta bija kas daudz sarežģītāks: proti, tai trūka objekta. Tas bija kaut kas pirms un pēc vārdiem. Bet reizē ārpus tiem. Tā bija sajūta, it kā vārds būtu uz mēles, tikai to neparko nebūtu iespējams izrunāt. Trūkums kaut kā saistījās ar šo neizrunāto vārdu.

11.4.1993.

No rīta autobuss no Tallinas uz Rīgu. Divatā ar šoferi. Dūšīgs puisis ar lielām ūsām, kas gluži kā rīkstnieka rīkstīte noliec viņa ķermeni pār stūri. Braukšana, kā drīz vien noskaidrojās, bija viņa stihija. Apstājās viņš nelabprāt — pat pie sarkanās gaismas. Iekams atstājām Tallinas ostu, kur viņš bija stāvējis pēc pasūtījuma, viņš iedeva man karti, parādīja maršrutu, kas veda gar piekrasti, un ielika robā. Saule spīd, gaiss dzidrs. Daba izmēģina, kā ir, kad nomet vecu, kožu saēstu mēteli, ko nācies valkāt pārāk ilgi. Cilvēki un zvēri pārsteigti noraugās. Daudzi izskatās panīkuši. Ne visi pārdzīvojuši ziemas tumsu, citiem kā smaga, slapja ēna velkas līdzi saltums.

Autobusa kratīšanās beigu beigās koncentrējas zobā, ko pirms diennakts man provizoriski salāpīja Stokholmas akūtās zobārstniecības kabinetā. Rentgena uzņēmumi, kurus man iedeva līdzi “katram gadījumam”, man neko daudz neizsaka, taču šie attēli katrā ziņā ir vēsture: zobs ir caurumains un tukšs: domām ar to pietiek.

Veistē pabraucām garām baznīcas drupām. Droši vien tā sabombardēta pēdējā kara laikā. Sienas bija biezi laukakmens mūri, uz kuriem zēla nezāles. Gabaliņu tālāk uz ceļa gulēja sabraukts suns. Liels, melns vilku suns, gandrīz pārgriezts uz pusēm. Kājas atrautas no ķermeņa, sagrieztas neiedomājamos leņķos, kā nolauzti koka zari. Kad garām brauca mūsu autobuss, gaisā, spārnus noteiktā rakstā vēzēdamas, pacēlās vārnas. Tās ir nedomāja šo vietu pamest, to dīvainajai spirālveidīgajai kustībai suņa maita bija tāds kā enkurs.  Blakus suņa līķim tumšā peļķē bija iztecējis kuņģa un zarnu saturs. Pēkšņi spalgi iesmeldzās zobs. Baznīcas drupas, suņa maita, zobs. Dažādas posta pakāpes, taču pamatā viens un tas pats — nīcība.

Igaunija satiekas ar Latviju izrakņātu zemes kaudžu virtenē. Robežu veido grāvji. Kāre pārbūvēt ir neiedomājama. Lai robežu varētu novilkt efektīvāk, te pat apmainās ar zemi.

Latvijas robežsargi iekāpa autobusā kopā ar kādu sārtvaidzi meiteni, krievu ģevočku. Šķita, ka viņi vairāk ieinteresēti dabūt viņu autobusā nekā skatīties man pasē. Viņa bija īsts krāsu brīnums. Bez rožainajiem vaigiem viņai bija arī rozā lūpas, tumšblondi mati, ceriņkrāsas jaka, sarkanas laka kurpes un piparmētru zaļa rokassomiņa. Rokas bija bālas jeb baltas kā sniegs, it kā viņa mēnešiem ilgi būtu berzusi grīdas un mazgājusi robežsargiem formas tērpus. Viņa apsēdās ieslīpi man priekšā un ik pa brīdim pašķielēja atpakaļ ar gurdenām, bet vienlaikus žirgtām acīm. Pirkstos viņai bija savs pusducis lielu plastmasas gredzenu, kurus viņa grozīja vai spēlēja pēc man nezināmiem noteikumiem. Piepeši visi, kas atradās autobusā, šķita mani uz kaut ko mudinām. Autobusa šoferis smaidīdams māja ar galvu. Robežsargs, kāpdams laukā, pamirkšķināja man ar aci. Tas, kurš spieda zīmogus, ilgi pūta dvašu uz zīmoga spilventiņa, tad ar zīmīgu intonāciju balsī novēlēja man laimīgu ceļu. Trešais robežsargs brīdi kavējās uz autobusa pakāpiena. Viņa seja nez kāpēc šķita skaudra. Kalašņikova laidē bija iegrebtas piecas vai sešas rieviņas — līdzīgas tām, ko ievelk pēc uzvaras vai zaudējuma kārtīs.

Mazas lauku sētas un koka mājiņas gar ceļmalu. Sieviņas lakatos. Uz vienām otrām kāpnēm pa domīgam kaķim. Dīķī  — pīles. Līdzās sarūsējušas armijas bruņumašīnas, kas pirmajā acu uzmetienā šķiet sašautas un sadedzinātas. Vairāki saspiesti autobusi ar gandrīz pilnībā norautiem jumtiem. Gabaliņu tālāk — neskarts armijas auto ar noklausīšanās ierīci, kas griežas uz jumta. Visā lielajā mierā nepārtraukti šādas uzkrītošas nemiera pazīmes. Mierpilnā nevainība, kas lāgiem manāma uz lievenēm sēdošajos ļaudīs, pirmām kārtām patvērusies viņu apģērba gabalos un to — rietumnieka acij — neiespējamajās kombinācijās.

Jelgavkrastos atkal laukakmens baznīcas drupas. Tornis izskatījās pēc stipri apdrupuša zoba, kurš uz visām pusēm izstaro sāpes. Vēlāk pieķēru sevi nemitīgi atkārtojam Jelgavkrasti, Jelgavkrasti, Jelgavkrasti, attiecinot šo vārdu uz visu, ko redzēju pa ceļam. Gluži kā bērns, kas iemācījies tikai dažus vārdus un mēģina ar tiem skaidrot pasauli. Tajos ietilpa, tā sacīt, itin viss, sākot ar pacilājumu un beidzot ar vienaldzību, sākot ar sāpēm un beidzot ar atvieglojumu. Iekams to pamanīju, murdoņa galvā bija turpinājusies labu laiku. Laikam tam būs kāds sakars ar vēlmi izteikt pasauli vārdos arī tad, ja pietrūkst iztēles un spēka. Mēģinājums iesprostot pasauli tās atsevišķajās izpausmēs, mikroskopiskās lauskās, laikā unikālās konstelācijās — un vārds, allaž noslēpumainā parādība, ir tas, kas apzīmogo piedzīvojumus un iespaidus. Tomēr valoda pieder vispārībai un reti kad ir unikāla. Šī ceļa zīmju virkne, ar kuru es gribētu iezīmēt savu ceļojumu, citus droši vien novestu pavisam citur.

Taču patiesībā jau es gribēju teikt ko citu — kā smarža aizved līdz domai, kas pamazām sacietē vārdā...

Rīga. Uz ielas, pie viesnīcas Latvija, daži krievu puišeļi izmisīgi nopūlas izspiest no manis naudu. Viņi pļāpāja visu ko, jautāja, kāds man auto, kāda ir dzīve Ņujorkā utt., tomēr neatlaidīgi, kā pratinot, atgriezās pie tā, kas bija patiesais sarunas nolūks: “Please give me a dollar, please.”

“No,” es stingri atbildēju.

Pēc brīža viņi norādīja uz kādu vēl mazāku puiku, kas piesardzīgi lūrēja gar tuvākās mājas stūri. Viņam nevarēja būt vairāk par deviņiem desmit gadiem. Uz mirkli man likās, ka viņi varbūt gatavojas man uzbrukt, taču tad pirmais zēns teica: “You go with boy?”

“No,” es tikpat noteikti atbildēju.

“Why not, yes you want!”

“No.”

“Fuck in ass,” viņš tad nosauca lietas īstajā vārdā.

Pavaicāju, kur ir viņa ģimene, bet viņš tikai raustīja plecus — no matka, no babuška, no ģeduška, nasing...

“And your father?”

“I don’t know, he doesn’t like. And I’m too little for girlfriend.” [1. "Lūdzu, iedod man dolāru, lūdzu.”
“Nē.”
“Tu ej ar zēnu?”
“Nē.”
“Kāpēc nē, ja tu gribi!”
“Nē.”
“Pis dirsā.”
“Un tavs tēvs?”
“Es nezinu, viņam nepatīk. Un es esmu par mazu draudzenei.” (angļu val.)]

Pēc brīža pienāca kāds plecīgs vīrietis noplukušās drēbēs un īsi apcirptiem matiem. Sākumā domāju, ka viņš ir tāds kā bērnu miesassargs, taču laikam viss bija sarežģītāk. Viņš mēģināja man pārdot dažādus sīkumus un bolīja acis ikreiz, kad no viņa fantastiskajiem piedāvājumiem atteicos. Beidzot es demonstratīvi pagriezu galvu uz citu pusi. Tur stāvēja zēni. Starp viņiem un vīrieti valdīja tāda kā savstarpēja uzticība. Garīgi viņi šķita pārāki par vīrieti, kuru gan par atpalikušu īsti saukt nevarēja. Vecākais no zēniem viņam teica apmēram tā: “Pamēģini pie stacijas. Tur jau nu noteikti kaut ko pārdosi.” Vīrietis pamāja. Otrais zēns piepeši sāka stāstīt, ka viņam patīkot Ļeņins un Staļins: “Tie gan bija kaut kas…” Vīrietis ilgi viņā noraudzījās ar apbrīnas pilnu skatienu. Kad ielēcu taksometrā, tā arī neizmantojis nevienu no viņu piedāvātajiem pakalpojumiem un nenopircis nevienu no vīrieša sīkumiem, visi laipni no manis atvadījās. Viņi priecīgi māja man ardievas kā jau daždien bērnu bars. Pie pirmās sarkanās gaismas es pagriezos atpakaļ un redzēju zēnu cepurotās galvas kāda viesnīcas viesa tuvumā. Tas bija mazais, druknais holandietis, kas bija sēdējis man blakus kafejnīcā. Gabaliņu tālāk uz parka soliņa sēdēja vīrietis noplukušajās drēbēs. Viņš sēdēja nekustīgi kā rotaļlieta, ko bērni novietojuši sava spēļu laukuma malā, bet kas kuru katru brīdi var eksplodēt.

15.4.1993.

Brokastīs padomju laiku mācību grāmatas. Arī tādas, kas lietotas pirmajā klasē, lai mācītu lasīt. Tur starp burtiem A, O, K, L nav nekāds brīnums atrast arī Ļeņinu — gan pieaugušu, gan kā bērnu, cītīgi veicot mājas darbus. Tā ir tā saucamās jauncelsmes fāzes sastāvdaļa. Toties es ilgi gudroju, kādā nolūkā grāmatā iekļuvuši robežsargi. Vai aiz vēlmes iedēstīt bērnos domu, ka jebkurš bēgšanas mēģinājums būs lemts neveiksmei? Pāri vairākām lappusēm staigāja kareivji, aizsargkrāsas formas tērpos ar automātu plecā un pamatīgu vilku suni saitē. Apsargātās robežas viņa puse bija saplūdusi ar pelēko papīru, kamēr šimpus robežai, kur pedagoģiskais spiediens paģērēja uzturēties un no kurienes nedrīkstēja aiziet, zaļoja koki un krūmi, un dziedāja putni. Ilustrācijā bija kaut kas no Jahves paradīzes sadzīves. No visa tev tiks dots. Taču nenāktu par ļaunu padomāt arī par to, ko pelēkā papīra masā un aiz tās varētu vēlēties paslēpt jaunā Latvija un, protams, arī vecā Zviedrija, jaunā Zviedrija…

16.5.1993.

Postuma potentater

Kādā Vecrīgas pagalmā atradu pastkarti ar Ļeņina pieminekli. Agrāk tas atradās viesnīcas Latvija priekšā. Pastkarte bija mazliet apbružāta, nodriskātām malām, tomēr man gribējās to paturēt par piemiņu. Vēlāk tai pašā dienā parādīju to L. Viņa brīdi pētīja pastkarti, tad pasmaidīja un sāka to plēst sīkos gabaliņos. Ar pirmo rāvienu Ļeņins bija pārplēsts uz pusēm. “Nē!” es kliedzu. Viņa izbijusies paskatījās uz mani, tad uz pastkarti, kas nu jau bija četrās daļās. Ļeņina slavenā galva ar jestro kazbārdiņu brīvi plivinājās košajās debesīs kā vaļā palaists gaisa balons. Nolauztās kājas vēl turējās pie granīta postamenta, kuru sargāja divi kareivji nocirstām galvām. Tikai tagad L., šķiet, aptvēra, ka pastkarte būtu bijis jauks suvenīrs. Plēšana bija bijusi spontāna. Tas bija nesen iegūts, neapturams reflekss. Pirms desmit gadiem viņa nebūtu plēsusi.

Aizvien vairāk nožēlodama savu rīcību, viņa sāka rakņāties pa atvilktnēm, lai sameklētu līmlentu. Es atkal saucu: “Nē!” Un mēģināju skaidrot, ka gribu paturēt pastkarti tādu, kāda tā ir tagad, ka savā ziņā tā ir vēl labāks suvenīrs nekā iepriekš — tagad par to bija vesels stāsts. Viņa bija pilnīgā neizpratnē. Viņa gribēja man dāvināt citus Ļeņina un Staļina attēlus, ko viņa atcerējās noglabājusi kādā kārbā skapī. Visa pēcpusdiena pagāja meklējot to, no kā es sparīgi mēģināju atteikties. Mani protesti tikai vairoja viņas vēlmi stāstīt. Sēžot klēpī vecmāmiņai, viņa esot lepni izrunājusi biedra Staļina vārdu. Desmit gadu vecumā neremdināmi raudājusi par to, ka viņš miris. Vienā no Ļeņina kopotu rakstu sējumiem viņa noglabājusi pirmās mīlestības dāvātās puķes.

Beidzot viņa kārbu atrada un varēja man iedot kaudzi attēlu. Kamēr aplūkojām diktatoru pozas, viņa šņāca vien. Taču no tā vien es apjautu, ka viņu aura turpina pastāvēt — tikai citādi. Tas viss piederas pie valdnieku pēcnāves varas. Viss turpina dzīvot.

18.5.1993.

Ja pilsētā ierodas agri, var redzēt aizgājušās nakts pēdas. Piemēram, asins pēdas, kas tikko paguvušas nožūt un nomelnēt. Vieta, kur kaut kas noticis. Sitiens, spēriens, cirtiens un tad — ļaunākajā gadījumā — spainis asiņu. No lielākās peļķes — labākajā gadījumā — urdz raustīga, nomaldījusies traipu svītra, kas piepeši — pēc piecdesmit vai divsimtpiecdesmit metriem pagaist un izzūd — kur? Droši vien pilsētas kopainā. Kad ielas lēnītēm atkal pildās ar cilvēkiem, šīs pēdas uzsūc viņu acis un atspoguļojas viņu dzīvēs. Nīče runā par pilsētu, kas ir mēma pret jūtām. Liels, melns caurums, kas visu uzsūc sevī. Taču tad caurums to atkal izspļuj, un mūsu pleciem uzgulst milzīgs smagums, kaut arī neko patiesībā neesam piedzīvojuši.

Mēs it kā izvairāmies ēst viens otra ēdienu. Kad nopirku saulespuķu sēklas un atsēdos uz mūra, spļaudams čaumalas uz ielas, kā to dara krievi, es viņu acīs un arī latviešu acīs biju krievs. Pilsēta man mainās, ainavas kļūst citādas. Es biju cita persona, kas nu gluži citādi pievilka vai atstūma citus cilvēkus. Maisiņš saulespuķu sēklu man lika visu ieraudzīt it kā par jaunu.

29.6.1993.

Apakšzemes ejā pie dzelzceļa stacijas gulēja vīrietis. Abi kruķi pavērsti vienā virzienā. Viena kāja saliekta deviņdesmit grādu leņķī. Vai tā būtu protēze? Nevienam nebija laika to izpētīt. Visi kāpa viņam pāri. Viņa mati bija pilni putekļiem un netīrumiem. Garie nagi bija ierakušies spraugā starp betona plātnēm.

Šeit, zem zemes, ātrums šķiet lielāks nekā  augšā uz ielas, te atklājas ātruma sātaniskā daba. Arī Sanktpēterburgas metro man šķiet uzkrītošs ņudzeklis pazemes ejās. Visi steidzās, it kā beigas būtu tepat. Dantem nebūtu bijis vietas, no kurienes izdarīt vērojumus savai Ellei.

Atstāju Rīgu mijkrēslī. Arī tramvajā apgaismojums nebija nekas vairāk par blāvu gaismiņu.  Līdz ar to vagonā sēdošo sejas izskatījās tumšākas, drūmākas nekā parasti. Ziedi, ko  turēja rokā kāda sieviete, vīta it kā uz sarmas  klāta naksnīga lauka. Arī vilcienā bija tumšs,  tikai šeit krēslu jundīja skaļa rokmūzika.  Skaļums un uzbudināšanās ir mūsdienu reliģija, kuras pamatā ir ātrums vai drīzāk ilūzija par ātrumu, kas apslāpē visas bīstamās domas, piemēram, par to, ka kādudien būs jāmirst un viss jāatstāj.

Šoreiz atstāju Rīgu ar šo ķērcošo mūziku ausīs. Jūlija palika stāvam uz perona. Vilciens lēni virzījās cauri satumsušai pilsētai. Tikai pamestajos rūpnīcu kvartālos vientuļi starmeši it kā neviļus apgaismoja kādu laukumu vai ēkas sienu. Uz vienas tādas sienas lieliem burtiem bija rakstīts: meitene. Un gabaliņu tālāk, drošības pēc: ģevočka. Grūti iedomāties atbilstošākas atvadas. Daudzi ceļojumi atmiņā iemiesojas tieši meitenē, kas sērīgi māj ar roku.

No zviedru valodas tulkojusi Austra Krēsliņa