Vēstule no cietuma

Sveicināta, Inga! [1. Inga Bulmistre vēstules rakstīšanas brīdī bija AIDS profilakses centra Konsultāciju kabineta vadītāja, vēlāk Šļirču apmaiņas punkta vadītāja.]

Raksta Jums Oskars [2. Vārds ir mainīts (red.).] , šodien beidzot sagaidīju ilgi gaidīto brīdi. Bija atbraukuši pie mums cilvēki no atbalsta grupas Dia+logs. Jāsaka, esmu ļoti apmierināts ar visu šodien notikušo, jo dabūju uzdot man interesējošos jautājumus, kas attiecas uz HIV, protams, ka ne visus jautājumus paspēju uzdot, bet daudz. Beidzot bija iespēja parunāt ar ārstu, kurš tieši nodarbojas ar tādiem kā es: HIV+. Esmu atkal ieguvis bišķi miera sajūtu. Ir tāda kā neizskaidrojama sajūta, prieks pat parunāt ar cilvēkiem no turienes (no brīvības), nav vairs tāda saspringta aura visapkārt. Jo sēžot te, kur visas dienas, cilvēki, runas veids ir vienāds, ar sarunu ar cilvēkiem no brīvības daudz kas mainās, jo cilvēks te nekontaktējas ar ārpasauli, vārda tiešā nozīmē, atpaliek, atrofējas.
Ļoti cerēju ieraudzīt tieši Jūs, bet nekā, gan jau citreiz. Man pašam viss rit tīri normāli, tas, ka uzzināju savu analīžu rezultātus, protams, bija šoks, atzīšos, ka neilgs. Pagāja nedēļa un apradu ar to analīžu atbildēm. Domāju, ka tāds šoks ir tīri normāla parādība, un tā notiek ar katru HIV+. Tagad par to vairs tā nedomāju, turpinu tāpat sportot, viss tāpat, tikai uz papīra cipara 1 vietā 2. Pēc šodienas sarunas pārliecinājos, ka nekas traģisks tas vēl nav. Esmu atguvies, nervi kārtībā, gulēt arī varu normāli. Paziņoju Mātei, Tēvam par analīzēm, jāsaka, ka viņi to uztvēra tīri normāli, domāju, ka viņi beidzot ir pieņēmuši reālo situāciju. Domāju, ka arī es ar katru dienu apzinos savu reālo situāciju. Protams, ir dienas, kad uznāk domas, jautājumi pašam sev — cik ilgi vēl dzīvošu, kā dzīvot brīvībā? Tā godīgi runājot, nevaru sev piedot to, ka pēctečus pēc sevīm neatstāšu. Jo ja reāli ņem situāciju, pēc manām domām, nav tādas sievietes, kura būtu ar mieru riskēt ar savu veselību, un bērniņa.
Lūk, tāds jautājums.
Vai, ja abi vecāki ir HIV+, vai viņiem var būt bērniņš HIV-? Jo tomēr sperma satur HIV, un ja māte arī ir HIV+. Kā īsti ir šādā situācijā? Jo brošūrās nav teikts tieši par šādu situāciju.
Tad manā dzīvē ir tāds saules stariņš, jāsēž man vēl 1 gads un 10 mēneši, bet ja 1 gadu man nebūs pārkāpumu, pastāv iespēja, ka tikšu uz brīvām kājām jau 2003. gada oktobrī, novembrī. Centīšos jau kā varēšu, bet vai sanāks, to tikai Dievs vien zin. Lūk, tāds saules stariņš.
Tad man vēl tāds jautājums, var būt ne laikā un ne vietā, bet pajautāšu, kas zin, kā tur īsti ir.
Par cik Jūs droši vien kontaktējaties bieži ar sievietēm HIV+, varbūt Jūs varētu kādai pajautāt, vai nav kāda ar mieru atrakstīt Man. Var būt nopietnu attiecību veidošanā. Laikam jau muļķīgs jautājums. Ja nu tāda atrodas, varat iedot Manu adresi vai atsūtīt viņas. Protams, vēlams būtu, ja nelieto narkotikas. Nu, nezinu, ko domāsiet, vienkārši tāda doma ienāca galvā. Neizpaust adresi un pieklājību varu apsolīt, kā arī nopietnību. Lūdzu, neņemiet ļaunā šo varbūt muļķīgo ideju, jo neesat taču iepazīšanās aģentūra. Neko īpaši neceru. Nu, tas tā.
Tāpat turpinu ēst vitamīnus. Jūtos normāli, laiks karsts, saule spīd, cenšos pēc iespējas vairāk dzīvot svaigā gaisā. Jāsaka, ka svarā esmu mazliet krities, biju 69 kg, tagad 64 kg. Augumā esmu 171 cm, vai svaram nevajadzētu būt tuvu 70 kg? Nezinu, apetīte it kā normāla. Kur tas svars zudis, varbūt uz nervu pamata?
Nu ko, tomēr “Dzīve turpinās”, zinu, ka vēl daudz kas ir priekšā, gan labā, gan sliktā, un HIV vēl nav beigas visam. No sirds esmu priecīgs, ka ir cilvēki, tāpat kā Jūs, kuri atbalsta, attiecas ar sapratni pret mums (zekiem = HIV inficētiem). Tāda veida atbalsts šeit ir ļoti vajadzīgs. Paldies no sirds Jums visiem. Ļoti ceru, ka nākošreiz atbrauksiet arī Jūs? Cik sapratām, tad nākošā reize būs septembrī. Tikai kurā datumā?
Kā Jums pašai iet ikdienas dzīvē? Kā ar HIV+, vai tāpat katrs piektais narkomāns, kurš pārbaudās uz HIV, izrādās HIV pozitīvs? Vai skaitļi nekrītas? Tad vēl tāda bēdīga ziņa no brīvības. Viens no paziņām, kurš jau 4 gadus bija HIV+, nomira. Lietoja heroīnu 1,5 gadus bez pārtraukuma, būdams HIV+, apnika tas, gribēja atlauzties mājās, ne jau uz sauso, bet ar šņabja palīdzību, rezultātā nomira no sirds nepietiekamības, lūk, tāds īss gadījums, kurš notika pavisam nesen. Nesaprotu, kā cilvēks, kas zin, ka ir HIV+, var bendēt veselību vēl tālāk. Personīgi Mani baida domas, ka vēl kādreiz lietošu narkotikas. Esmu tik stingri beidzot sev noteicis narkotikām nē, kā vēl nekad. Tā jau dzīve sabojāta, kur nu vēl tālāk.
Labāk viena dūriena vietā ņemt un piedzerties, tas taču neatstās tādas sekas kā šprice.
Vai mans lēmums ir pareizs, labāk jau būtu vispār neko, bet ne katrs var pateikt nē.
Labāk, un mazāk pasliktina organismu šņabis. Vai tā?
Laikam ar to tad arī beigšu šo vēstuli.
Novēlu Jums visu to labāko, gaišāko!
Rakstiet, brauciet, vienmēr Jūs gaidīsim.

Ar cieņu Oskars.
Atvainojiet par rokrakstu un kļūdām.
P.S. Šeit ir tāds teiciens  “Viss būs štokos, paneļos un blokos!” Ha.

RL mājaslapā lasāms Kaspara Gobas raksts Nogalini un izdzīvo.