Kāpēc man nav datora?

Es strādāju mājās, un, ja es gribētu, man varētu būt dators pie pašas gultas un man nekad nebūtu no tās jākāpj ārā. Bet es lietoju rakstāmmašīnu un pēc tam laboju tekstu ar zīmuli. Tad es zvanu sievietei vārdā Kerola, kas dzīvo Vudstokā, un saku: “Vai tu joprojām lieto rakstāmmašīnu?” Protams, viņa saka, un viņas vīrs, starp citu, šobrīd dārzā ķer putniņus, bez sevišķām, tā teikt, sekmēm, un mēs tā pļāpājam par šo un to līdz es saku: “Labi, es tev aizsūtīšu tās lapas.”

Tad es nokāpju pa kāpnēm, mana sieva man uzsauc: “Uz kurieni tu ej?”, es saku: “Zini, es iešu nopirkt kādu aploksni.” Un viņa saka: “Tu taču neesi tik nabadzīgs, pasūti kādas tūkstoš aploksnes, viņi tev tās atvedīs, un tu varēsi tās noglabāt mājās.” Un es saku: “Kuš!” Tad es izeju uz ielas un aizeju līdz kioskam pāri ielai, kur viņi tirgo avīzes, loterijas biļetes un visādus sīkumus. Es iestājos rindā, jo citi te pērk konfektes un tādas lietas, un parunājos ar viņiem. Sievietei pie kases aparāta ir spožas acis, un, kad pienāk mana kārta, es jautāju, vai pēdējā laikā loterijā bijis kāds liels laimests. Es nopērku savu aploksni, aizlīmēju un dodos uz pasta kantori uz Četrdesmit septītās ielas un Otrās avēnijas stūra, kur esmu slepeni iemīlējies pasta darbiniecē, bet izturos neuzkrītoši. Es nekad viņai neesmu atzinies savā mīlestībā. Vienreiz mani tur apzaga, tad es vienam policistam izstāstīju par savām jūtām. Es uzrakstu uz aploksnes “Kerolai, Vudstokā”, uzlīmēju marku, iemetu aploksni pastkastē blakus pastam un eju mājās. Un es esmu lieliski pavadījis laiku, velns parāvis. Un to es jums saku, mēs esam te uz Zemes, lai te darītos un pirstos apkārt, un neticiet, ja kāds jums saka, ko citu. Elektroniskās attiecības neko neveido. Jūs paliekat ar tukšām rokām. Mēs esam dejojoši dzīvnieki. Tas ir skaisti — piecelties no gultas un iziet ārā, lai kaut ko izdarītu. (Pieceļas un uzdejo džigu.)

No angļu valodas tulkojis A.R.

RL mājaslapā lasāma intervija ar Kurtu Vonnegutu