Zem tanka Latvijā

Mana mamma gribēja, lai es kļūstu par ārstu. Šrilankā es netiku medicīnas fakultātē, ieraudzīju avīzē informāciju par Latvijas Universitātes Medicīnas fakultāti, — un tā es nokļuvu šeit. Pirms tam neko par Latviju nebiju dzirdējis. Pirmais milzīgais pārsteigums bija sniegs! Otrajā nedēļas nogalē, ko pavadīju Latvijā, sniga. Un es cēlu sniegavīru, ko vienmēr biju vēlējies darīt.

Braucot šurp, domāju, ka te būs viena briesmīga komunistu zeme, bet, kad atbraucu, sapratu, ka tā nav. Šī vieta ir brīnišķīga. Man ļoti patīk Doma laukums, tā ir laba sajūta — tas ir tik tukšs, un pie tā ir liela baznīca. Augstas mājās, pats pilsētas centrs, visapkārt apbūvēts, bet vidū tāds plašums, ka uz brīdi var justies atbrīvots. Vēl man ļoti patīk Okupācijas muzeja ēka. Manuprāt, tā ir skaista. Lieliski, ka Rīgā ir parki, Šrilankā tā nav — tur pilsēta ir tikai pilsēta, bet šeit ir parks, tad gabaliņš pilsētas, atkal parks, atkal pilsēta. Man patīk laukos, kur ir daudz koku, es labprāt dzīvoju kempingā Valmierā, braucu ar riteni, ziemā slēpoju Baiļos. Es labprāt arī eju uz klubiem. Lieliska atmosfēra ir Rīgas bāros — cilvēki dzied karaoke, pamazām piedzeras, satiekas daudz pazīstamu cilvēku. Šrilankā naktsdzīve ir dārga un naktsklubi pārsvarā ir tādi kā Rīgas La Rocca, bet man tādi nepatīk, jo tur ar cilvēkiem vispār nevar parunāt.

Par latviešiem var runāt paaudzēs — jaunākā paaudze un vecākā paaudze. Jaunākā paaudze ārzemniekus uztver labi, kā kaut ko vērtīgu, kaut ko cienījamu. Vecākā paaudze — kā kaut ko aizdomīgu, kaut ko sliktu. Par jaunāko paaudzi var teikt, ka tā ir ļoti amerikanizēta un ka tas gremdē latviešu kultūru, latviešu identitāti, tomēr labi, ka jaunā paaudze ir idejām pilna, ka cilvēki sāk domāt, pieņem jauno. Vecākā paaudze glabā savu kultūru. Taču tā netiek izpausta, viņi glabā to dziļi sevī. Dažkārt vecākās paaudzes pārstāvji ir tiešām rupji. Tas nav kā ar Eminemu, kad viņš pasaka kaut ko nelāgu, — vecie cilvēki Latvijā mēdz būt tiešām ļoti, ļoti rupji.

Lielākā daļa cilvēku, ja tiem lūdz palīdzēt vai kaut ko izdarīt, saka — tā nav mana problēma. Es to nesaprotu. Nevienam nekas nav “mana problēma”. Šāda attieksme arī lielākoties ir vecākajai paaudzei. Viņiem vienkārši ir vienalga. Viss ir vienalga. Pat tiktāl, ka cilvēkiem ir vienalga, kas viņi ir. Tas tiešām ir ļoti skumji. Šrilankā pilnīgi visi ir gatavi palīdzēt, ja kāds to lūdz.

Visi mani kursa biedri ir ārzemju studenti. Es šeit ierados kopā ar grupu, mēs joprojām esam ļoti tuvi, pazīstam cits cita ģimeni, labi saprotamies. Tas ir mans lielākais, spēcīgākais bastions Latvijā. Un mēs diezgan maz kontaktējamies ar latviešu studentiem. Vislielākā bēda ir tā, ka tāpēc mēs nezinām, kas notiek universitātē. Tikai tagad, kad nokļuvu Studentu padomē, tas pamazām mainās — mēs mēģinām izveidot komunikāciju starp ārzemju studentiem un latviešiem. Iespēja būt Studentu padomē man ir ļoti svarīga. Pirms tam lielākā problēma bija tā, ka cilvēki neklausās. Ir kāda problēma, bet neviens neklausās. Mums te nav ģimenes, draugu, visapkārt ir jauni cilvēki, jauns klimats, jauna attieksme... Jau tā pastāv valodas barjera, bet vēl grūtāk ar cilvēkiem ir runāt tāpēc, ka viņi neklausās — šādas problēmas mums lielākoties bija ar fakultātes administrāciju. Pirmais gads bija briesmīgs. Tad pamazām es sadraudzējos ar dažiem vietējiem studentiem, man kļuva vieglāk. Esmu ieguvis trīs labus latviešu draugus. Caur draugiem sāku izprast latviešu mentalitāti. Jo, ja ej uz tikšanos ar personu, kurai tu nepatīc, tad no katras tādas reizes veidojas priekšstats par nelaipniem cilvēkiem.

Es dzīvoju kopmītnēs. Ir jauki, ka tur ir tik daudz studentu, studentu dzīve, mēs ejam spēlēt kriketu vai futbolu, vai basketbolu — bet dzīves apstākļi ir briesmīgi. Jāmaksā nauda, bet pretī par to nekas netiek dots. Galīgi nekas.

Es šeit nokļuvu akadēmiskā gada vidū. Man bija teikts, ka es varēšu panākt pārējos, taču sākumā to neļāva darīt. Tas man lika cīnīties. Arī tagad mācos 3. un 4. kursā vienlaikus. No vienas puses, nesakārtotā situācija mani dzina depresijā, bet, no otras puses, kad tas viss bija nokārtots, es biju kļuvis daudz stiprāks un spītīgāks. Situācija, kuru es ienīdu, deva man spēku un iemācīja kārtot lietas, saglabājot iekšēju harmoniju, tas ir viens piemērs, kā dzīve Latvijā mani personiski ir mainījusi. Es esmu pateicīgs cilvēkiem, kas mani pamet zem tanka, jo es tā kļūstu stiprāks.

Sākumā nemācījos latviešu valodu, teicu, ka neko negribu zināt par šo valsti, tikai studēšu savu medicīnu un pēc tam, laimīgs ticis ārā, nekad vairs šurp nebraukšu. Taču viss mainījās, kad mani uzaicināja uz Studentu padomi. Mani iesaistīja, uzmundrināja. Tagad jau ir skaidrs, ka ir ļoti svarīgi iemācīties valodu. Esmu Studentu padomē apsolījis, ka drīz runāšu ar viņiem latviski. Es daudz ko jau saprotu, bet ir tik daudz skaņu, kas man ir svešas; kad cilvēki runā ātri, mans prāts apmaldās.

Man garšo latviešu ēdieni — cepti kartupeļi ar sēņu mērci. Un salāti. Tie nav asi, kā Šrilankā, bet man garšo. Tas ir pavisam savādāk,  biju pieradis pie kombinācijas “rīsi, rīsi,  karijs, rīsi, karijs, rīsi”, tagad ir “kartupeļi, kartoški, kartupeļi, kartoški”. Lai gan kopmītnēs mēs joprojām gatavojam rīsus un kariju,  rīsus un kariju. Man garšo siers, siera pankūkas. Bet kā latvieši var ēst biezpienu? Fui!  Briesmīgi pretīgs. Arī kefīrs man negaršo.  Tikai saldējums.

Kad atbraucu, šķita, ka visas latviešu meitenes ir neparasti skaistas. Taču tagad man liekas, ka nekas īpašs nav. Sievietes ir skaistas, bet, kad to redz katru dienu, tas pārvēršas par normu. Un sieviešu raksturs mēdz būt diezgan primitīvs, pat rupjš. Jo īpaši bāros, kad iepazīsties un uzreiz meitene pieprasa, lai viņai nopērk dzērienu. Kāpēc? Vai man darīt nav ko? Tas, manuprāt, ir rupji. Taču man ir vairākas labas draudzenes latvietes. Par sievietēm un laika apstākļiem gan es neko daudz nezinu. Latvieši ir tādi paši cilvēki kā jebkurš cits. Tās pašas vēnas, tās pašas artērijas. Kā mediķis neesmu pamanījis nekādas īpašās atšķirības.

Šis tas no latviešu tradīcijām līdzīgs tam, kā ir Indijā, taču tur ir tā milzīgā daudzdievība.  Man ļoti patīk latviešu tautas tradīcijas. Jāņi! Brīnišķīgi svētki! Jocīgais latviešu kultūrā ir tas, ka zeme ir māte un debesis — tēvs. Es jautāju profesoram, kā gan māte un tēvs tiek kopā, lai radītu? Šī kultūra ir interesanta. Laimes māte,  tas ir interesanti! Un tas stāsts par Lāčplēsi.  Es joprojām gaidu, kad viņš celsies augšā no Daugavas.

Sagatavoja Alīse Zirne