Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Karaļi. Par tik varenu vēsturi kā lietuviešiem latvieši var tikai sapņot. Šogad Lietuva svinēs sava pirmā karaļa Mindauga kronēšanas 750. gadadienu, bet visā Lietuvas un vēlāk Polijas—Lietuvas lielhercogistes pastāvēšanas laikā karaļu Lietuvai ir bijis vairāk nekā divdesmit, četras galvaspilsētas, bet pati lielhercogiste ir pletusies no Baltijas līdz Melnajai jūrai. Lai atzīmētu tūkstošgadi kopš rakstos pirmo reizi minēts Lietuvas vārds un, iespējams, iedvesmojusies no mūsu Melngalvju nama, Lietuvas valdība ir nolēmusi atjaunot Valdnieku pili, no kuras pāri palikuši tikai pamati. Restaurācijas pretinieki gan apšauba, ka pils kalpos par pieminekli kādreizējai Lietuvas varenībai, un apsaukā projektu par Disnejlendu.
Karaīmi, kas vēl šodien dzīvo Traķu apkaimē. Šīs pievolgas semītu cilts vīrus Lietuvas karaļi viduslaikos bija nolīguši par savu apsardzes karaspēku. Lietuvieši apgalvo, ka karaīmu mājas varot pazīt pēc trim logiem mājas gala sienā, kas vērsta pret ielu.
Eiropas parks atrodas pie Viļņas robežas. Slavens Lietuvas tēlnieks tur ir izveidojis mūsdienu skulptūru parku, kurā aplūkojami darbi no daudzām pasaules valstīm, diemžēl neviena no Latvijas. Lietuva izceļas ar saviem labajiem ceļiem, taču pēdējie kilometri līdz Eiropas parkam ir vienās bedrēs un grumbuļos. Varbūt tas tā speciāli atstāts — kā metafora.
Cepelīni. Lietuviešiem ir bagāta nacionālā virtuve, kurā ir daudz kartupeļu ēdienu. Jūtama poļu virtuves ietekme — no dzīvnieka pāri paliek tikai ragi, nagi un astes pušķītis, viss pārējais tiek izmantots ēdienu gatavošanai. Lieliska uzkoda pie alus ir žāvētas cūku ausis vai kūpinātas vistu guziņas, ar kartupeļu masu pildītas resnās un tievās zarnas. Slaveni ir lietuviešu “cepelīni”, kurus lietuvieši mīl ēst nevis vai nu ar krējumu, vai ar grauzdētu speķi, bet ar abiem kopā.
Piemineklis Frenkam Zapam Viļņā ir jau kopš 1995. gada. Zapa nekad nav bijis Lietuvā un viņam ar šo valsti nav bijis nekāda sakara, taču kāds ļoti dedzīgs viņa talanta cienītājs izgādāja gan atļauju no pilsētas varas iestādēm, gan pats sameklēja finansējumu. Interesanti, ka pieminekli mūziķim veidoja tēlnieks, kurš agrāk bija slavens ar to, ka “taisīja” Ļeņinus. Ironiski, ka pieminekli Zapam, kurš uzstājās pret pastāvošo kārtību un mietpilsonisko sabiedrību, atklāja ar pilsētas varasvīru runām, kara orķestra muzicēšanu un uguņošanu.
Garjūnu tirgus. Ar Turcijas vēstnieku runājām, ka vajadzētu sarīkot akciju — abiem kopā oficiāli apmeklēt šo slaveno tirgu, jo preces tur ir nākušas galvenokārt no Turcijas, bet pircēji — no Latvijas. Zemās cenas ir tāpēc, ka nereti notiek krāpšanās ar ievedmuitu, netiek maksāti arī citi nodokļi (neesmu šajā tirgū redzējusi nevienu kases aparātu), gan arī tāpēc, ka tirgošanās notiek klajā laukā no vienkāršām būdiņām vai nojumēm, nevis tiek īrētas telpas pilsētas centrā.
Ceļi Lietuvā ir patiešām labi — prasmīgi būvēti un rūpīgi kopti. Lielākie un labākie ir vēl no PSRS laikiem, domāti ne tikai civilām, bet arī militārām vajadzībām. Diemžēl labi ceļi nenozīmē to, ka Lietuvā ir arī labi braucēji. Viņi, piemēram, gandrīz nekad nerāda pagriezienus, un braukt aiz viņiem ir īpašs piedzīvojums. Savukārt atšķirībā no Rīgas var droši iet pāri “zebrai”, jo šeit mašīnas pieklājīgi apstājas un ļauj pāriet visiem gājējiem. Lietuvā nav obligāti braukt ar tuvajām gaismām visu diennakti, braucēji parasti lukturus ieslēdz, kad ir jau gandrīz satumsis. Es jautāju savam šoferim, kāpēc, un viņš teica, ka tad tās lampiņas lēnāk izdeg…
Padomju skulptūru parks pieder kādam Druskininku uzņēmējam, kurš mežiem bagātajā novadā izveidoja sēņu un citu konservu ražotni, bet Ļeņinu kolekcionēšana sākumā bija tikai viņa hobijs. Biznesam zeļot, radās līdzekļi labiekārtota izklaides parka izveidošanai. Tur redzami visdažādākie ļeņini, staļini, marītes meļņikaites un citi partizāni, taču man vislabāk patīk “trīsvienība” — zālienā sarindotas liela Ļeņina galva, paliela Dzeržinska galva un maziņa Kapsukas (lietuviešu Stučka) galviņa.
Užupes Republika. Kādreizējā mākslinieku un brīvdomātāju apmešanās vietā tagad ir visaugstākās nekustamā īpašuma cenas. Flīzētas ietves un eiroremonts ar neiztrūkstošajiem pakešu logiem pamazām pārņem šo zaļo pussalu pašā Viļņas centrā. Vēl 1. aprīlī tiek svinēta Užupes Republikas neatkarības diena, vēl darbojas Užupes konstitūcija (tās pirmais pants skan: “Jums ir tiesības dzīvot pie Viļņas upītes, bet upe plūdīs garām.”) un es vēl varu pagūt akreditēties pie Užupes Republikas prezidenta, taču smalki auto no zaļajiem iekšpagalmiem jau ir padzinuši kazas, kas tur ganījās vēl pirms pāris gadiem, un šīs vietas īpašais šarms pamazām zūd.