no personiskā arhīva

Maira Mora

Kas ir Lietuvā, kā Latvijā nav?

Karaļi. Par tik varenu vēsturi  kā lietuviešiem latvieši var tikai  sapņot. Šogad Lietuva svinēs sava pirmā karaļa Mindauga kronēšanas 750. gadadienu, bet visā Lietuvas  un vēlāk Polijas—Lietuvas lielhercogistes pastāvēšanas  laikā karaļu Lietuvai ir bijis vairāk  nekā divdesmit, četras galvaspilsētas, bet pati lielhercogiste ir pletusies  no Baltijas līdz Melnajai jūrai.  Lai atzīmētu tūkstošgadi kopš  rakstos pirmo reizi minēts Lietuvas vārds un, iespējams, iedvesmojusies  no mūsu Melngalvju nama, Lietuvas valdība ir nolēmusi atjaunot Valdnieku pili, no kuras pāri palikuši tikai  pamati. Restaurācijas pretinieki  gan apšauba, ka pils kalpos par pieminekli kādreizējai Lietuvas varenībai, un apsaukā projektu par Disnejlendu.

Karaīmi, kas vēl šodien dzīvo  Traķu apkaimē. Šīs pievolgas  semītu cilts vīrus Lietuvas karaļi viduslaikos bija nolīguši par savu apsardzes karaspēku. Lietuvieši apgalvo, ka karaīmu mājas varot  pazīt pēc trim logiem mājas gala  sienā, kas vērsta pret ielu.

Eiropas parks atrodas pie Viļņas robežas. Slavens Lietuvas tēlnieks  tur ir izveidojis mūsdienu skulptūru parku, kurā aplūkojami darbi no daudzām pasaules valstīm, diemžēl neviena no Latvijas. Lietuva izceļas  ar saviem labajiem ceļiem, taču  pēdējie kilometri līdz Eiropas parkam ir vienās bedrēs un grumbuļos.  Varbūt tas tā speciāli atstāts —  kā metafora.

Cepelīni. Lietuviešiem ir bagāta nacionālā virtuve, kurā ir daudz kartupeļu ēdienu. Jūtama poļu  virtuves ietekme — no dzīvnieka  pāri paliek tikai ragi, nagi un astes pušķītis, viss pārējais tiek izmantots ēdienu gatavošanai. Lieliska uzkoda pie alus ir žāvētas cūku ausis vai kūpinātas vistu guziņas, ar kartupeļu masu pildītas resnās un tievās zarnas. Slaveni ir lietuviešu “cepelīni”, kurus lietuvieši mīl ēst nevis vai nu ar krējumu, vai ar grauzdētu speķi,  bet ar abiem kopā.

Piemineklis Frenkam Zapam Viļņā  ir jau kopš 1995. gada. Zapa nekad  nav bijis Lietuvā un viņam ar šo valsti nav bijis nekāda sakara, taču kāds  ļoti dedzīgs viņa talanta cienītājs izgādāja gan atļauju no pilsētas  varas iestādēm, gan pats sameklēja finansējumu. Interesanti, ka pieminekli mūziķim veidoja tēlnieks, kurš agrāk bija slavens ar to, ka “taisīja” Ļeņinus. Ironiski, ka pieminekli Zapam,  kurš uzstājās pret pastāvošo kārtību  un mietpilsonisko sabiedrību, atklāja  ar pilsētas varasvīru runām, kara orķestra muzicēšanu un uguņošanu.

Garjūnu tirgus. Ar Turcijas vēstnieku runājām, ka vajadzētu sarīkot akciju — abiem kopā oficiāli apmeklēt šo slaveno tirgu, jo preces tur ir nākušas galvenokārt no Turcijas, bet pircēji — no Latvijas. Zemās cenas ir tāpēc,  ka nereti notiek krāpšanās ar ievedmuitu, netiek maksāti arī  citi nodokļi (neesmu šajā tirgū redzējusi nevienu kases aparātu),  gan arī tāpēc, ka tirgošanās notiek klajā laukā no vienkāršām būdiņām vai nojumēm, nevis tiek īrētas telpas pilsētas centrā.

Ceļi Lietuvā ir patiešām labi — prasmīgi būvēti un rūpīgi kopti. Lielākie un labākie ir vēl no PSRS laikiem, domāti ne tikai civilām,  bet arī militārām vajadzībām. Diemžēl labi ceļi nenozīmē to, ka Lietuvā ir  arī labi braucēji. Viņi, piemēram, gandrīz nekad nerāda pagriezienus,  un braukt aiz viņiem ir īpašs piedzīvojums. Savukārt atšķirībā no Rīgas var droši iet pāri “zebrai”, jo šeit mašīnas pieklājīgi apstājas un ļauj pāriet visiem gājējiem. Lietuvā nav obligāti braukt ar tuvajām gaismām visu diennakti, braucēji parasti lukturus ieslēdz, kad ir jau gandrīz satumsis. Es jautāju savam šoferim, kāpēc, un viņš teica, ka tad tās lampiņas lēnāk izdeg…

Padomju skulptūru parks pieder kādam Druskininku uzņēmējam, kurš mežiem bagātajā novadā izveidoja sēņu un citu konservu ražotni, bet Ļeņinu kolekcionēšana sākumā bija tikai viņa hobijs. Biznesam zeļot, radās līdzekļi labiekārtota izklaides parka izveidošanai. Tur redzami visdažādākie ļeņini, staļini, marītes meļņikaites un citi partizāni, taču man vislabāk patīk “trīsvienība” — zālienā sarindotas liela Ļeņina galva, paliela Dzeržinska galva un maziņa Kapsukas (lietuviešu Stučka) galviņa.

Užupes Republika. Kādreizējā mākslinieku un brīvdomātāju apmešanās vietā tagad ir visaugstākās nekustamā īpašuma cenas. Flīzētas ietves un eiroremonts ar neiztrūkstošajiem pakešu logiem pamazām pārņem šo zaļo pussalu  pašā Viļņas centrā. Vēl 1. aprīlī  tiek svinēta Užupes Republikas neatkarības diena, vēl darbojas  Užupes konstitūcija (tās pirmais pants skan: “Jums ir tiesības dzīvot pie  Viļņas upītes, bet upe plūdīs garām.”) un es vēl varu pagūt akreditēties pie Užupes Republikas prezidenta,  taču smalki auto no zaļajiem iekšpagalmiem jau ir padzinuši kazas, kas tur ganījās vēl pirms pāris gadiem, un šīs vietas īpašais šarms pamazām zūd.

Raksts no Jūnijs, 2003 žurnāla