Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Tūrisma noniecināšanas dzimšana no romantiskā ceļotāja gara
Ir tādi vērojumi, izlasītā druskas, dzirdētā atlūzas, kas nekādi nenogrimst atmiņas dziļākajās krātuvēs, bet atkal un atkal uznirst virspusē asociāciju, atblāzmu, nojausmu vai kādos citos veidolos. Ne nu gluži kā uzmācīgas idejas, bet uz to pusi gan.
Pirms vairāk nekā desmit gadiem sagadīšanās dēļ nokļuvu pilī pie ezera. Tur bars pasaulē tobrīd modernu rakstnieku dīki spriedelēja un savu jau tā mirdzošo pašapziņu spodrināja tādā kā seminārā par literatūru. Brīžiem bija interesanti un iespējams, ka vakaru sarunas un iedzeršana netālās pilsētas krodziņos bija pat pamācoša. Taču naudas izpriecām man nebija, tādēļ brīvo laiku pavadīju semināra bibliotēkā, kur starp visvisādiem vašingtonirvingiem un ezrapaundiem nejauši atradu mīkstvāku grāmatiņu par tūrismu. Un izlasīju.
Tā nebija nedz zinātniska, nedz, kā tas bieži, varbūt pat visbiežāk, gadās sabiedrisko zinātņu (humanities) vidē — pseidozinātniska. Drīzāk jau tāds ironisks un humora pilns lasāmgabaliņš par to, cik tūrists ir smieklīgs un tūrisms kā tāds — nožēlojams. Vēlāk vairākkārt esmu mēģinājis, izmantojot tagadējās interneta iespējas, atrast kaut kādas pēdas tai grāmatai, kuras autoru un nosaukumu neatceros. Nekā. Savādi, neatceros arī īsti, kas tur vispār bija rakstīts, tikai tāda pēcgarša palikusi. Apmēram tāda pati, kā pēc Džeroma K. Džeroma Trīs vīriem laivā — anekdotiskos gadījumus atmiņa izfiltrē un norok, bet sajūta, kas pēkšņi uzvējo un liek it kā neargumentēti pasmaidīt, — tā paliek. Un šai sajūtai ir iespēja stiprināties un allaž no jauna pārmākt citas sajūtas. Bieži, bieži — redzot tūristus šeit un citviet, pašam ietērpjoties tūrista ādā, ejot pa ielu vai pa lauku ceļu, aplūkojot kādu namu vai laukakmeni, kas ir tūrisma ceļvedī aprakstīta, ievērības cienīga vieta (angļu valodā sight, krievu valodā dostoprimečateļnostj). Tāda īpatnēja ir šī sajūta — it kā gribas piedalīties un vienlaikus it kā kauns. Tāds dīdīgs nemiers, kam latviski nav viena precīza apzīmējuma, bet angliski varētu būt uneasiness. Meklējot tā arī nekad vairs neatrasto, iespējams, viduvējo grāmatiņu, atradu pavisam ko citu — milzīgu literatūras klāstu par tūrismu — monogrāfijas, universitāšu rakstu krājumus, ko tik vēl ne. Daudz šajā literatūrā ir nodevu — attiecīgā darba sarakstīšanas laika spriedelēšanas modei (strukturālisma, postmodernisma u. tml. žargoni, obligāti citējamie autori), savas darbavietas vai sava loka akadēmiskajām vai personiskajām spēlītēm. Viss kā pie cilvēkiem. Bet savādi — visu akadēmisko, pseidoakadēmisko un tāpatvien rakstījumu “korpusu” vieno sajūta. Viegli iedomāties, kāda. Tas pats nemiers — uneasiness. Gribas būt garlaicīgi nopietnam, bet kaut kas velk un dīda. Gribas būt pozitīvi apliecinošam, bet klāt zogas neaicināts humoriņš, no kura nav pārāk tālu līdz ironijai un, nedod, Dievs, sarkasmam. Un tā visu laiku.
Kāda Rietumu intelektuāļu vidē iecienīta rakstītāja pirms pāris gadiem grāmatas priekšvārdā izsakās šādi: “Tūrisms vai nu grasās kļūt vai jau ir kļuvis (šis “vai-vai” ir atkarīgs no tā, kādus autorus jūs lasāt) par pasaulē varenāko uzņēmējdarbības nozari. Tā vien šķiet, ka valda vispārēja sabiedriska vienošanās — ikvienam jādodas uz kaut kurieni citurieni un jātērē nauda kāda cita mājās, tā, lai ikviens, kurš dzīvo “tur”, varētu tikt pie naudas, ko savukārt doties iztērēt kāda cita mājās, un tā tālāk.” Tūrisma biroja pārzinis K. L. Vanags žurnāla Ekskursants 1933. gada februāra numurā raksta: “Arī mūsu valsts maksājumu bilancē ārzemju ceļotāju kustība — tūrisms — sastāda ievērojamas summas (10,4%). Vadoties no finanču ministrijas aplēstiem datiem, redzam, ka tūrisma bilance mums visu laiku bijusi ne tikai aktīva, bet pat uzlabojusi mūsu pasīvo tirdzniecības bilanci par apm. 17% (1927. gadā pat par 34,5%). Šie skaitļi liek mums — valsts iestādēm, pašvaldībām un visai sabiedrībai — jo nopietni piegriezties ārzemnieku kustībai kā jaunam ienākumu avotam, meklējot jaunus propagandas veidus šīs visai svarīgās modernās tautsaimnieciskās disciplīnas pacelšanai un izveidošanai.”
Lūk, motīvi, kuri ir visvienkāršāk izceļami priekšplānā — naudas tērēšana un pelnīšana, ienākumi un to gūšanas avoti. Šie motīvi nekādā gadījumā nav vērtējami zemu, naudas masa, kas apgrozās visā tajā, ko sauc vai var saukt par tūrismu, ir gigantiska. Humoram, kur nu vēl ironijai, te vietas nebūtu. Un tomēr — tūrisms atšķirībā no, piemēram, asfaltbetona sagatavošanas nav tikai tautsaimnieciska disciplīna, varbūt pat, neraugoties uz astronomiskajiem apgrozījuma un nodarbināto skaitļiem, tā vispār nav nekāda “disciplīna”, bet gan būtiska cilvēkstāvokļa izpausme. Pavei, kāds, lūk, centīgi raksta, ka “tūrists” ir agrīna postmoderna figūra — atsvešināts, bet savā atsvešinātībā meklējošs pēc piepildījuma, nomādisks, bez savas vietas apziņas. Savā ziņā tā ir subjektivitāte bez gara, “mirušais subjekts”. Vārdiņš “nomādisks” Rīgas Laika lasītajiem droši vien atsauks atmiņā daudzinātā ceļotāja Brūsa Četvina tēlu, viņa jūsmu par nomādiem un acīmredzamo vēlmi sevi tiem pielīdzināt, tādējādi pretstatot “tūristiem”. Citētā “definīcija” nu šo Četvina centienu apvērš un padara par skumji ironisku paradoksu.
Bet mirušā subjekta elements parādās tūrisma sarunās kopš pašiem šādu sarunu pirmsākumiem. Tā vien gribas šos pirmsākumus meklēt pirmā tūrisma ceļveža autora Homēra klasiskajā Odisejā, kur aprakstīta gan vides, gan arī otrādi — tēmas ietekme uz tūristu, kas tūrisma literatūrā ir starp galvenajām. Tēmas, kā ietvaros iespējami visai dažādi pavērsieni un risinājumi, piemēram, minētajā Ekskursanta numurā kāda J. Krūmiņa rakstā lasāmais: “Tagad tik daudz klīst apkārt visādu ļaunu cilvēku, ka tu nemaz nezini, ko tu ielaid savā istabā un kam tu dod naktsmājas. Āre, tepat mūsu kaimiņš ielaida vakara laikā savā istabā svešu cilvēku, padeva vakariņas, atvēlēja pārgulēt nakti. Bet otrā rītā kaimiņu atrada noslepkavotu, svešais bija pazudis…”
Ceļotājs, klejotājs, tūrists, ekskursants. Tūkstošiem lappušu ir pierakstīts par šo četru atšķirībām, sevišķi jau, kopš parādījās pats vārdiņš “tūrists”. Latviešu valodā tas nostiprinājās, šķiet, laikā starp abiem pasaules kariem, lai gan īsta konsekvence tā lietojumā vērojama tikai, sākot ar 20. gadsimta piecdesmitajiem gadiem. Anglijā, kas nenoliedzami ir “tūrisma dzimtene”. “Tūrists”, kā lasāms Oksfordas angļu valodas vārdnīcā, parādījās 18. gadsimta pēdējā ceturksnī, turklāt viens no pirmajiem šajā vārdnīcā ievietotajiem piemēriem ir tāds: “Ceļotāju mūsdienās sauc par tūristu.” Tomēr, lai gan arī vēlāk kā angļu, tā citās valodās “tūrists” nereti ir sinonīms “ceļotājam”, jau kopš pirmsākumiem parādās atšķirības, no kurām galvenā ir tāda, ka ceļotājs ir cildena figūra, ap kuru vijas apbrīnas, pielūgsmes, dažkārt arī šausmu un baiļu oreoli, bet tūrists, nu, tūrists ir ceļotāja pretmets, atblāzma, atdarinājums vai pat karikatūra.
Notika tā, ka tuvojoties 18. gadsimta beigām, ceļojoša eiropieša motivācijā zinātniskas vai pētnieciskas intereses vietā aizvien vairāk ienāca tieksme pēc vizuāla iepriecinājuma, pēc darbības, kam precīzs apzīmējums ir tikai angļu valodā — sightseeing. Tam bija vairāki iemesli, tostarp arī zinātniskais — zinātne no tikai-vērotājas, faktu krājējas pamazām pārtapa par analizētāju, no ceļotājas — par kabinetā vai laboratorijā sēdētāju. Ģeogrāfiskie atklājumi lielākoties bija izdarīti, tirdzniecības un kara ceļi iezīmēti. 18. gadsimtā palika arvien mazāk iespēju, ka mācīto ceļotāju spriedumi varētu bagātināt zinātnisko pasaules redzējumu, attaisnojumu ceļošanai nu atrada ne vairs zinātnē, bet gan zinīgā jūsmā (connoisseurship), vispirms par arhitektūru un mākslu, vēlāk arī par ainavu. Kopš tā laika redzei ir izcilus nozīme tūrisma vai ceļošanas “diskursa” sakārtošanā. Vairumā šo diskursu uzsvars tiek likts uz skatu kolekcionēšanu. Tādi ikdienā lietoti izteicieni kā “apskates vērtas vietas”, “saglabāt atmiņā skatu”, “aci piesaistoša ainava”, “gleznains ciematiņš”, “skaisti kā skatu kartiņā” un tamlīdzīgi rāda skatījuma nozīmību gan ceļotājam, gan — vēlāk — ceļošanas izkārtotājam (tūrisma firmām u.c.). Šie teicieni un tajos ietvertā jēga, saprotams, varēja rasties tikai romantisma laikmetā, kad izveidojās tagad par pašsaprotamu pieņemtā attieksme pret ainavu kā pret estētisku sajūtu avotu un estētiski analizējamu objektu kopumu. Pārliecinošs piemērs rodams Anglijā, gleznainajā ezeru novadā. Re, arī es uzrakstīju “gleznainajā” gluži automātiski, pašsaprotami. Taču “gleznainums” būtībā ir mākslīga konstrukcija, saujiņas cilvēku, galvenokārt rakstnieku un mākslinieku, radīta. Līdz apmēram 1750. gadam, pieminot ezeru novadu, nejaušie ceļotāji rakstīja, ka tas ir mežonīgs, tuksnesīgs, draudīgs apvidus, kur cilvēkam nekas nav meklējams. Tālākais ir zināms — tā sauktie Ezeru dzejnieki, pirmām kārtām jau Viljams Vērdsverts, radīja priekšstatus par ezeru novada skaistumu, uzdzejoja tos. Palūkojoties ārpus Anglijas, visi būs dzirdējuši par Gētes nopelniem dabas estetizācijas jomā, tāpat acupriekšā kā “dzīvs” vīd kaut vai Kaspara Dāvida Frīdriha tēlotais, patētiskais ceļotāja stāvs iepretī dabas diženajam lieliskumam, un tā tālāk.
Šī jūsma attiecībā uz ainavu un citām “dabiskām” izpausmēm drīz rezultējās vēlmē apstādināt, iemūžināt mirkli, piesavināties to. Viljams Gilpins jau 1782. gadā pauda neapmierinātību, ka nespēj paturēt un saglabāt garāmslīdošās redzes ainas, kas viņam pavērās, braucot laivā pa Vajas upi. Viņam piebalsoja, piemēram, Semjuels Teilors Kolridžs, Tomass Grejs, Džons Konstebls. Var pat teikt, ka šāda gaušanās kļuva par plašu straumi, kas, kā vēlāk tik viegli konstatēt, bija daļas izglītotās sabiedrības neapzināta vēlme pēc tolaik vēl neesošās fotogrāfijas kā “iespaidu iemūžināšanas” līdzekļa.
Fotogrāfijas dzimšanu tradicionāli saista ar 1839. gadu — togad Luiss Dagērs paziņoja par dagerotipijas atklāšanu, bet Fokss Talbots — par negatīva un pozitīva procesa izgudrošanu. Gandrīz tad pat — 1841. gadā — sākās modernais tūrisms — Tomass Kuks noorganizēja pirmo masu tūrisma braucienu. Taču modernais tūrisms neradās no nekā.
Sākot ar 18. gadsimta otro pusi, Britu salu aristokrātisko ģimeņu jaunā paaudze, sākotnēji pārsvarā vīrieši, mēdza doties ceļojumā uz Kontinentu, tā saucamajā Grand Tour (no šejienes pats vārds “tūrisms”). Par īsto šī ceļojumu veida sākotni uzskata 1763. gadu, kad ar Parīzes miera līguma parakstīšanu noslēdzās Septiņgadu karš. Līdz pat 1796. gadam, kad Itālijas zemēs iegāja Napoleona karaspēks, grandtūristi bija galvenokārt briti. Skaitījās, un bieži tā arī bija, ka viņi tur papildināja izglītību (Parīzē), šķērsoja Alpus, lai iepazītos ar klasisko mākslas mantojumu Florencē un Romā, tiecās uzlabot veselību pie minerālūdeņu avotiem (Karlsbādē vai Eksā). Daļa jauno vīriešu devās meklēt seksuālus piedzīvojumus, jo sabojāt reputāciju, esot tālu no mājām, tolaik bija grūti.
Šie 18. gadsimta tūristi bija bagāto, nestrādājošo aprindu pārstāvji, un toreiz, tāpat kā tagad, viņu dzīvesveids un izdarības bija pārējo novērošanas, skaudības un atdarināšanas objekts. Ātri vien tūrisms plašākas sabiedrības acīs ieguva to vietu, kāda tam ir vēl joprojām. Tas piederējās pie labas dzīves, tajā stilīgi apvienojās gari un nereti grūti ceļojumi, eksotiska vide, citāds ēdiens, neliela deva izglītojošas pašaudzināšanas utt.
Izglītojošā daļa tolaik, protams, bija nozīmīga. Taču savādā kārtā tieši šī tūristu iespējamā vēlme pašizglītoties ir viens no iemesliem nicinājumam pret tūristiem un tūrismu kopumā. Jo ceļotājs, lūk, ceļo ceļošanas pēc, viņš ir brīvs, ceļo viens, pārvar jebkurus šķēršļus, viņam palīgus nevajag, viņš ir vienkārši lielisks. Viņš pieder pie “aprindām”, ar Homēra vai Vergīlija sējumiņu rokā lepni noraugās no kalnu kraujām uz Neapoles līci vai no Sorento uz Sirēnu salām. Jā, viņš izglītojas, bet tāpēc, ka jau ir izglītots un kultivēts. Viena no 18. gadsimta Anglijas galvenajām kultūras un, kā tagad sacītu, kulta figūrām, doktors Semjuels Džonsons 1773. gada ceļojumā uz Skotijas tuvumā esošajām Hebridu salām ņēma līdzi romiešu vēsturnieka Sallustija sējumiņu, saprotams, latīņu valodā.
Turpretī modernais tūrists ar Bedekera ceļvedi vai kādu no tā mūsdienās neskaitāmajiem sekotājiem kabatā ierodas tur, kur īstais ceļotājs jau ir bijis, stāv rindā, lai apzīmogotu pasi, pakļaujas visādiem tur muitas un robežu noteikumiem, iekļāvies sev līdzīgo barā, klausās gidu stāstījumā, un, pats galvenais, visbiežāk pieder pie zemākajām aprindām. Savādi, bet tieši snobisko angļu augstāko aprindu grand ceļotāji iezīmēja maršrutus un apskates vērtās vietas, kas jau drīz kļuva par pūļa, nicināto tūristu “piederumu”.
Masu tūrisma rašanās nebūtu iespējama bez tehnikas “progresa”, bez dzelzceļa satiksmes izplatīšanās. Var teikt, ka līdz ar dzelzceļu (un, nedaudz vēlāk, tvaikoni) sabiedrības dzīvē ienāca arī īstas un asas debates par tūrismu un ceļošanu, un tās turpinās joprojām, gandrīz divsmit gadus ilgi, kad līdztekus vilcienam jau sen pa asfaltētām maģistrālēm drāžas automašīnas, bet gaisā nepārtraukti atrodas simti lidmašīnu ar daudziem tūkstošiem pasažieru “vēderos”. Debates norisinās gan vārdos, gan arī nepateiktajā. Diezin vai daudzi vidusšķiras baltie amerikāņi politkorektuma iegrožotajā diskusiju telpā atklāti atzīsies, ka atbalsta viedokli, ka “normāls” cilvēks no štata uz štatu ceļo lidmašīnā, bet autobusu izmanto vien nabagi un nēģeri. Nodomās gan. Bet 19. gadsimta pirmajā pusē kā vilciena noliedzēji, tā cildinātāji bija vienisprātis, ka tvaika spēks ir kaut kas ceļošanas praksē līdz tam pilnīgi neiedomājams — tas tūristam dod lielāku pārvietošanās brīvību, patērējot mazāk laika un izlietojot mazāk naudas. Argumenti un pretargumenti, kas pavada tūrisma debates, vijas ap divām pamattēmām — kādu psiholoģisku iespaidu šāda viegla un ērta ceļošana atstāj uz pašu tūristu un kādas ekonomiskās, sociālās un kultūras sekas tūrisms izraisa vietās, kur tas nonāk. No vienas puses, modernās transporta iespējas ļauj lielākam “parasto” cilvēku skaitam piekļūt dabas un kultūras vērtībām, tādējādi palielinot vispārējo sabiedrisko labumu. No otras, ātrums (steiga) un vieglā pieejamība sekmē negatīvo īpašību klātbūtni, rada paviršību, šķitumu, ka viegli pieejamais ir arī viegli uztverams. Paviršo modes ceļotāju klātbūtne sagandē iespaidu tiem, kuri konkrēto vietu vai objektu patiešām spētu novērtēt. Tāpat var sacīt, ka tūristu pieplūdums pašsaprotami attīsta tūristu iecienītas vietas, rada infrastruktūru, darbavietas u.c. Bet tikpat labi var iebilst, ka tūristu invāzija degradē vidi un deģenerē iedzīvotājus.
Deģenerāciju var izprast dažādi. Vaterlo varonis hercogs Velingtons pauda bažas, ka dzelzceļa izplatība mudinās zemākās šķiras bezjēdzīgi blandīties apkārt pa valsti.
Iepriekš jau pieminētais angļu dzejnieks Viljams Vērdsverts bija pret tehnikas progresu. Viņš dzīvoja ezeru novadā un bija liecinieks tam, kā viņa dzimtās vietas, kuru skaistumu viņš pats bija radījis savā dzejā, pamazām pārvēršas par tūristu baru pielūgsmes objektu. Sākās jau ar to, ka tika uzlaboti ceļi, līdz ar to “tā vietā, lai sastaptos ar ceļotāju, kam ir laika diezgan, lai vērotu un sajustu, jums nākas uzlūkot jaunlaiku modes braucējus, kuri, apkārt nepaskatīdamies, drāžas savās ekipāžās, nereti dzīvi apspriežot jaunāko romānu, urbjoties ceļvedī vai pat gremdējoties miegā.” Viegli iedomāties, ka dzelzceļš varēja nest vēl lielāku postu, vēl dziļāku profanāciju. Vērdsvērts rakstīja, ka tas ne tikai sekmēs paviršību un necieņu pret lielisko dabu, tas mudinās un kārdinās amatniekus un strādniekus, un zemāko kārtu bodniekus apmeklēt vietas, kuras novērtēt viņi nav mācīti. Protams, dzelzceļš tika ierīkots, un ne vien ezeru novadā, bet visur.
Tomass Kārlails izteicās, ka tūristi nu ceļo gluži kā aklie, un prāts tādai ceļošanai vilcienā vispār nav vajadzīgs. Džons Raskins, vēl viens “progresa” pretinieks, uzskatīja, ka visa šī ceļošana pa dzelzceļu ir domāta ļaudīm, kuri steidzas un tādēļ ir nelaimīgi. Vilcienā cilvēks no ceļotāja pārvēršas dzīvā sainī. Grāmatā Tagadnes gleznotāji Raskins, starp citu, ieteica desmit, divpadsmit jūdžu pastaigas pa lauku ceļiem, vēlams, ar vienu līdz šim vēl neaplūkotu māju ceļmalā. “Tas ir tieši tas,” viņš rakstīja, “kas nepieciešams gara spirdzināšanai. Ja steigsimies un vienā reizē aplūkosim divas mājas, tas jau būs par daudz. Ceļošana kļūst nomācoša tieši proporcionāli ceļošanas ātrumam.”
Tieši lēnā ceļošana, iešana kājām ir īsta ceļotāja gara apliecinājums — itin viss, katrs kociņš vai krūmu pudurītis, saules atspulgs vai negaisa mākonis, kas gadās pa ceļam, nonāk ceļotāja sakāpinātās uzmanības un jušanas lokā. Tūristam turpretī rūp tikai “ievērības cienīgās vietas”, starp kurām ir tukšums, snauduļošana karietē vai vilcienā. Interesanti, ko gan 19. gadsimta ceļošanas aizstāvji teiktu, ja zinātu, ka 20. gadsimtā tukšumi starp “ievērojamām vietām”, pateicoties lidmašīnām, izstiepās jau tūkstošiem kilometru garumā?
Līdztekus “tukšumiem” bija vēl kāds tūristiskā skatījuma elements, ko pamanīja 19. gadsimā un kas kā klišeja klejo pa, nu, visurieni vēl šobaltdien. Tas ir “skatījums pa logu” — sākumā ekipāžas, vēlāk, protams, vilciena. Kad 1843. gadā kādā laikrakstā tika kritizētas Čārlza Dikensa un Frensisas Trollopas ceļojumu piezīmju grāmatas, autoriem tika pārmests, ka viņi pieder pie tā tagadnē tik izplatītā ceļotāju tipa, kas redz tikai parādību virskārtu, kas pasauli skata caur karietes logu.
Liekas gan, ka pārmetumi nebija īsti vietā, jo tieši Frensisas Trollopas rakstītajā atrodamas rindas, kas apliecina, cik viņa ir norūpējusies, vērojot “progresu” un tā līdzatnesto paviršību. Piemēram, par Venēciju: “Grūti paredzēt, cik daudz no dīvaini noslēpumainās burvības, kas šķietami ārpus jelkādas jēgas joprojām apvij “jūru ķēniņieni”, izzudīs, tiklīdz dzelceļš, kas teju teju savienos to ar terra firma, tiks pabeigts (..), taču atzīšos, ka man šķiet, ka liela daļa no tās gleznieciskās perfekcijas ir saglabājusies, pateicoties tieši tam, ka to nav skārusi moderno uzlabojumu sērga.”
Sērga skāra. 1841. gadā, kā jau minēju, sākās modernā tūrisma ēra. Tā gada 9. jūnijā 570 cilvēku devās no Lesteras uz atturības kustības saietu Lohboro un atpakaļ ar speciālu vilciena reisu (tagad teiktu — čarterreisu). Tas nebūtu nekas ārkārtējs, tādi grupu ceļojumi jau bija notikuši. Taču braucienu organizēja Tomass Kuks, kurš vēlāk rakstīja, ka torīt, kājām mērojot 15 jūdzes līdz Lesterai, kur gaidīja ceļotāju grupa, viņu, gluži kā modernā laikmeta Zaulu, skārusi zibens spērienam līdzīga atskārta — cik gan brīnišķīgi būtu, ja lielisko tehnikas brīnumu — vilcienu — varētu izmatot atturības kustības mērķu sasniegšanai. Kuks personiski uzņēmās atbildību par braucēju vajadzībām — ēdināšanu, ievērojamo vietu apskati, izklaidi. Šādus braucienus viņš organizēja vairākkārt, piedāvājot darba cilvēkiem citu brīvā laika pavadīšanas iespēju līdz tam ierastās dzeršanas vietā. Taču pēc kādiem pieciem gadiem Kuks jau redzēja šajā nodarbē iespējas nopelnīt iztiku sev un ģimenei. Pirmā un līdz pat mūsdienām visai sekmīgā tūrisma firma bija radusies. Neiztika gan bez grūtībām. Uzsākot ceļojumus uz Skotiju, Kuks piedzīvoja pirmo un, šķiet, arī pēdējo fiasko. Ekskursijā uz Glāzgovu (800 jūdzes par 1 gineju!) pasažieriem nebija brīv stacijās izkāpt un aiziet uz tualeti (vilcienā tādas vispār nebija), iepriekš sarunātās maltītes nezkāpēc netika piegādātas (vilcienā restorāna nebija), vārdu sakot, pazīstamas ainas, ar kādām sastopas daudzu šolaiku tūrisma firmu pakalpojumu izmantotāji. Tiesa gan, 350 brauciena dalībnieku sarūgtinājumu mazināja speciāli viņiem par godu Glāzgovā un Edinburgā sarīkotie masu svētki. Tā tās lietas aizgāja. Vēlāk savās atmiņās Kuks rakstīja: “Lai arī biju savažots ar vietējo braucienu plāniem, tūrisma gars bija mani tā pārņēmis, ka sāku gudrot par ārzemju ceļojumiem uz kontinentālo Eiropu, Savienotajām Valstīm un Bībeles zemēm Austrumos.” Kuku pārņēmušais un atklātībā iznākušais tūrisma gars vairs nebija ne apturams, ne noslēpjams. Tai pašā 1841. gadā Lielbritānijā tika publicēts pirmais vilcienu saraksts, Jorkā uzcēla pirmo dzelzceļa viesnīcu, Cunard Line sāka regulāru Transatlantijas tvaikoņu satiksmi, bet Amerikā drīz radās pirmā lielā turienes ceļojumu firma (tūrisma aģentūra) Wells Fargo. Ap 1850. gadu visās lielpilsētās gandrīz vienlaikus sāka būvēt greznas viesnīcas.
Modernais cilvēks, kas, kā pats nereti deklarē, ir brīvs no senākajām ģimenes un/vai etniskās piederības atbildības nastām, mēdz organizēties grupās ap to vai citu kāda kultūras produkta veidotu pasaules skatījumu. Kaut vai ap attieksmi pret tūrismu. Novērots, piemēram, ka kopīgu valodu ļoti ātri atrod cilvēki, kuriem ir līdzīgas domas par parīziešu izturēšanos pret tūristiem. Saprotas tie, kuri parīziešus ar viņu nevēlēšanos runāt amerikāniski (krieviski, latviski), norobežošanos, “augstprātību” u.c. kritizē, bet tikpat labi saprotas arī tie, kas viņus “labi saprot” un “nevēlētos būt viņu vietā”.
Sacīts, ka tūrisms un postmodernisms neesot nekas cits kā pozitīvs apliecinājums kolektīvajai bezspēcībai iepretī modernitātes šausmām. Bet vienlaikus tūrisms esot alternatīva stratēģija, lai iekonservētu un paildzinātu modernitāti un aizsargātu to no viņas pašas pašiznīcināšanās tendencēm. Tiesa, pa laikam tūrismu, šķiet, saprot gandrīz tikai kā atsevišķu, nesaistītu skatu kolekcionēšanu, kam objektivizētu formu piešķir tūrisma brošūras, pastkartes un fotogrāfijas.
Tomēr par spīti tam, ka skatu “kolekcionēšana” ir visai populāra, pret šāda tipa tūrismu parasti mēdz izturēties nicinoši. Valda uzskats, ka šādi gūta pieredze ir neglābjami virspusēja (skatījums pa vagona logu). Gan tādēļ, ka tās tapšanā iesaistīta tikai redze, gan arī tāpēc, ka tāds tūrists parasti dodas pa iestaigātām takām, kas aizved uz visiem zināmiem skatpunktiem. Tāpēc pat visbiezādaināko tūristu aizvaino uzskats, ka viņš ir tikai skatu kolekcionārs. Daudziem pats apzīmējums “tūrists” šķiet apvainojošs, tāpēc viņi labprātāk vēlas dēvēties par “viesiem” (reta iespējamība) vai “ceļotājiem” (anahronisms vai pašiedvests šķitums).
Noniecināt tūristus skaitās intelektuāli šiki jau vismaz gadsimtu. Kādā 19. gadsimta grāmatā atrodamas šādas rindas: “… Itālijas pilsētas ir applūdinājuši šo radījumu spieti. Viņi nekad nešķiras. Jūs redzat tos grupās pa četrdesmit slājam pa ielām. Vadītājs te iet pa priekšu, te atrodas aizmugurē, riņķo gluži kā ganu suns ap aitu baru — tik tiešām, visvairāk tas viss atgādina ganīšanu. Esmu sastapis jau trīs šādus barus un, ticiet man, nekas nav nepatīkamāks — vīrieši pārsvarā ir veci, nonīkuši, skumīga paskata, sievietes tādas kā jaunākas, ceļojuma sanervozētas, uzkrītoši dzīvelīgas, allaž nomodā un draiskulīgas.”
21. gadsimta sākuma Latvijā nonīkušie vīrieši nebeidz debatēt par valstiskas “tūrisma politikas” nepieciešamību, bet dzīvelīgās sievietes ņudz tūrisma aģentūrās un skraida šurpu, turpu gar aitu bariem. Vau! Vau, vau!
Izmantotā un ieteicamā literatūra:
Homērs, Odiseja; James Buzard, The Beaten Track. European Tourism, Literature and the Ways to Culture, 1800 –1918; Fred Inglis, The Delicious History of the Holiday; Dean MacCannell, The Tourist. A New Theory of the Leisure Class; Chris Rojek and John Urry, eds., Touring Cultures. Transformations of Travel and Theory; John Ruskin, The Stones of Venice; Simon Schama, Landscape and Memory; Valene Smith, ed., Hosts and Guests. The Anthropology of Tourism.