Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Kurta Vonneguta uzstāšanās piemiņas pasākumā Manhatenā 2002. gada 11. septembrī.
Mans šīvakara teksts ir ņemts no Mateja evaņģēlija: “Svētīgi miera nesēji, jo tie tiks saukti par Dieva bērniem”.
Līdz šim tikai viena neprātīga nācija ir spridzinājusi atomieročus civiliedzīvotāju vidū, pārvēršot neapbruņotus vīriešus, sievietes un bērnus radioaktīvos pelnos. Lūgsim šajā svētajā vietā: “Dārgais Dievs, lūdzu nevienai nācijai nekad vairs neļauj tā rīkoties”. Āmen.
Pasaule nepamanīs un neatcerēsies, ko mēs te šovakar sakām. Jo mēs esam bezspēcīgi. Miers nav pārstāvēts Vašingtonā. Kāpēc? Jo miers nav izklaidējošs. Atturība nav aizraujoša. Kas ir izklaidējošs? Uzklausiet vecu garlaicīgu rakstnieku — atriebība, tāpat kā sekss, ir šausmīgi izklaidējoša. “Pārtraukums. Drūms pārtraukums.” Brrr.
Džordžs Dabljū Bušs, ar savu ne sevišķi grezno izglītību var uzskatīt, ka Dievs vai Mozus, vai kāds cits svēts padomdevējs ir devis mums pavēli: “Aci pret aci, zobu pret zobu.” Īstenībā tas bija Babilonijas valdnieks Hammurapi, kurš to pateica pirmais. Arī viņš to neteica, lai satracinātu savus ļaudis un padarītu viņus vēl asinskārākus. Viņš gribēja mazināt viņu asinskārību. Faktiski viņš teica — ja jums ir noteikti jāatriebjas, tad apmierinieties ar tik daudz un ne par matu vairāk. Citādi jūs radīsiet cilvēkus, kas nav apstādināmi līdz brīdim, kamēr katrs Babilonijas iedzīvotājs mēģinās par kaut ko atriebties un mūsu varenā valsts nonāks vēstures klozetpodā. Kas arī notika.
Es pateicos par jūsu uzmanību.
No angļu valodas tulkojis A.R.
RL mājaslapā lasāma intervija ar Kurtu Vonnegutu