Dievs ir aizņemts

Kā satikt Kurtu Vonnegutu

Vispirms ir jānonāk situācijā (vai jārada situācija), kad ir izdarīts viss, lai KV satiktu normālā un pieklājīgā ceļā, kad Ieva L. jau ir speciāli aizbraukusi uz Ņujorku un divas dienas pirms norunātās tikšanās saņēmusi viņa aģenta atteikumu, un kad sadzīves negadījuma izraisīts ugunsgrēks KV mājās liek parādīties viņa mājas uzņēmumam kādā no internetā publicētajām avīzēm. Jāielāgo viņa Manhatenas centra mājas adrese un mājas izskats. Tad jāapmetas tukšā dzīvoklī četrus kvartālus no viņa mājas un vienu kvartālu no ANO galvenās mītnes.  Pēc tam jādodas izlūkos, ilgstoši jālūkojas  KV mājas logos, jāstaigā turpu šurpu pa kvartālu starp 2. un 3. avēniju, pievēršot īpašu uzmanību gaismai un kustībām mājas logos, atkritumu maisu apjoma izmaiņām no dienas dienā un jebkam citam, kas varētu liecināt par to, ka šajā mājā kāds dzīvo. Tad īpaši koncentrētā apziņas stāvoklī ir jādodas garām KV mājai, domājot tikai vienu domu: kā satikt Kurtu Vonnegutu? Paejot garām viņa mājai, jānotver pirmā prātā ienākusī iedoma un jānotur prātā tik ilgi, kamēr tā pārvēršas par domu un to mierīgos apstākļos var izstāstīt savam ceļabiedram. Ja doma ir tāda, ka 3. aprīlī četros  pēcpusdienā jāzvana pie viņa durvīm, tad nekāda gadījumā nedrīkst pakļauties ceļabiedra šaubām un neizpratnei. (Piemēram, kāpēc tieši četros nevis, teiksim, trijos?)

3. aprīlī bez piecpadsmit minūtēm četros jādodas KV mājas virzienā, prātu koncentrējot lūgšanā (par to sīkāk skat. Dž.D. Selindžera garstāstu Frenija un Zūijs vai, labāk, 19. gadsimta anonīma krievu autora sarakstīto Svētceļnieka atklāti stāsti savam garīgajam tēvam) un turot tur tikai vienu domu — ja no tā ir kāda jēga, tad lai šī tikšanās notiek (nekāda voluntārisma, nekāda sentimenta, tikai paļaušanās jēgas nosacījumiem). Kad, pateicoties prāta koncentrācijai, nekas jūs vairs nespēj satricināt, jāzvana pie durvīm. Kalponei, kas atver durvis, jāsaka, ka mums ir norunāta tikšanās ar misteru Vonnegutu. Sievai, kas jūs sagaida pēc ieiešanas priekštelpā, jāsaka (saskaņā ar pirmo domu un nepievēršot uzmanību sunim), ka šodien četros mums bija norunāta tikšanās ar Kurtu Vonnegutu. Ja viņa saka, ak tā, vai dieviņ, ak, no Latvijas, viņš gan tagad mēdz būt aizmāršīgs, viņš pirms divdesmit minūtēm aizgāja uz banku, vai jūs nevarētu atnākt pēc pusstundas, tad neapmierinātībā par norunātā (precīzāk, nodomātā) laika neievērošanu bez liekas svārstīšanās jāpiekrīt piedāvājumam atgriezties pēc pusstundas.

Nākot otrreiz, prāta stāvoklim jābūt tādam pašam, kā nākot pirmoreiz, bet kabatās jābūt dažām Kurta Vonneguta jaunākajām grāmatām un žurnālam Rīgas Laiks. Ja otrajā reizē durvis neatver vis kalpone, bet sieva un saka,  ka viņam nekāda tikšanās nav bijusi norunāta,  ar pārsteiguma izteiksmi sejā jāsaka, ka tas nav iespējams, ka jūs speciāli esat atbraucis uz Ņujorku, lai ar viņu parunātu, ka jums tika pateikts tieši šis laiks un norādīta šī adrese.  Ja nākamais jautājums ir par to, kurš šo tikšanos ir norunājis (nedomājiet, ka kāds jums jautās, kurš to ir nodomājis), tad jāsaka, ka žurnāla sekretāre, ka jūs taču nevarat pārbaudīt visu,  ko jums saka, un ka tas viss ir ļoti dīvaini.  Ja nākamais jautājums ir, kas tas par žurnālu, jāizvelk no kabatas Rīgas Laiks un jāsaka,  ka tas iznāk Rīgā, Latvijā. Ja arī tad nekas Vonnegutas kundzes sejā neliecina, ka jums ir jebkādas iespējas otrreiz šķērsot šī nama slieksni, tad paceliet acis uz augšu. Tur jūs ieraudzīsiet Kurta Vonneguta galvu, kas saka: “Man nekāda tikšanās nebija norunāta, bet nāciet iekšā,  nāciet iekšā.” Šajā brīdī ir svarīgi aizmirst par sievu un sekot viņa ieteikumam. Ja nu gadījumā pēc tam viņš jūs ieved savā virtuvē un piedāvā kafiju, tad neatsakieties, bet rēķinieties ar to, ka kafija nebūs nedz sevišķi stipra, nedz sevišķi garšīga.

Kā intervēt Kurtu Vonnegutu

Pat ja pēdējo reizi jūs kādu viņa grāmatu esat lasījis pirms piecpadsmit gadiem un vienīgais, ko atceraties, ir dīvaina tulkojuma radītā frāze “Tā gadās”, jāsaprot, ka šī ir pirmā un pēdējā reize, kad jūs ar viņu runājat pirms viņa un  savas nāves. Necentieties būt pārāk asprātīgs,  pietiks ar viņa nemitīgajiem centieniem pateikt kaut ko smieklīgu. Tāpat nav nepieciešams skaļi smieties par katru viņa cik necik jocīgo frāzi,  jo viņa paša smieklu skaļums pēc katra teikuma izsmeļ visas virtuves sienu akustikas iespējas. Rēķinieties ar to, ka viņam ir vairāk nekā astoņdesmit gadu, ka viņš nepilnas stundas  laikā izsmēķē piecas cigaretes, ka viņu ne ar ko nevar pārsteigt, ka viņam viss ir apnicis,  arī viņš pats. Ja gadījumā esat iecerējis viņu provocēt, tad rēķinieties ar neveiksmi  vai senilas aizvainojamības nenovēršamām sekām. Ja pēc dabas esat cilvēks, kurš nejūtas ērti aizvainotas sejas priekšā, sagatavojieties  tam kādu laiku iepriekš. Atmetiet cerības  (un bailes), ka jēga būs saskatāma viņa sejā, roku kustībās vai vārdos. Pirms intervijas ceļabiedra steigā izdomātos jautājumus  mēģiniet jaukt ar tiem, kas jums ienāk prātā klausoties Vonneguta teiktajā. Rēķinieties,  ka liela daļa atbilžu būs ironiskas un nozīmē  ko tieši pretēju tam, kas tiek teikts (tikai neiedomājieties, ka tā ir sokratiskā ironija,  kur teiktais un domātais ir nevis pretējs, bet nenosakāmi un niansēti atšķirīgs).  Ja kāda no viņa atbildēm ir tieša, strupa vai  pat rupja, nekavējieties sajūtās, kuras šī atbilde jūsos izraisa. Gan intervijas laikā, gan pirms un pēc tās uzskatiet, ka nekas sevišķs nav noticis, nenotiek un nekad nenotiks, un centieties saglabāt šai pārliecībai atbilstošu sejas  izteiksmi un balss intonāciju. Atcerieties,  ka jūs neesat nekas sevišķs, Kurts Vonneguts nav nekas sevišķs, šī saruna ir nejaušība,  šis visums nav saprotams un izdibināms,  drīz no tā visa nekas nepaliks pāri, un nav neviena, kas pateiks, kāpēc viss ir tā,  kā ir.

Arnis Rītups

Arnis Rītups: Aprakstiet, lūdzu, kas ir noticis līdz ar Amerikas iebrukumu Irākā?

Kurts Vonneguts: Mana valsts ir ārprātīga, jo viens plānprātīgs cilvēks to nozaga, nozaga visu pasauli. Mēs esam vienīgā valsts pasaulē, kas ir tik masīvi bruņota. Jā, tā ir planetāra katastrofa. Cilvēki jautā, kāpēc amerikāņus nīst, kāpēc viņu karogus dedzina un tā. Mūs ienīda jau ilgi pirms šiem notikumiem, jo mūsu lielās korporācijas uzspieda jaunas tehnoloģijas un ekonomiskās darbības shēmas, kas sagrāva cilvēku pašcieņu, iznīcināja kultūras. Tā rīkoties nav nekāds joks. Nu tas ir kļuvis par planētas mēroga postu.

Rītups: Bet kā iespējams, ka tāds idiots kļuva par ASV prezidentu?

Vonneguts: Tas ir daļēji saistīts ar mūsu vēlēšanu sistēmu… Turklāt apmēram piecdesmit procenti no mūsu, jūsu vai jebkuras citas tautas vienmēr ir ļoti stulbi. (Smejas.)

Rītups: Vai tiešām tikai piecdesmit?

Vonneguts: Vispār, es negribēju būt rupjš pret jūsu valsti. (Smejas.) Mūsu pārvaldes forma šobrīd ir televīzija. Televīzija ir īstā valdība, daudziem cilvēkiem televīzija ir pati dzīve. Tā ka, jā, mēs, ziniet, vareni izklaidējamies, spridzinot savas bumbas, kamēr mūsu krietnie kareivji virzās uz priekšu, bet tas ir televīzijas šovs, kas gandrīz visiem ir galvenais ziņu avots. Tas ir tik aizraujoši! Kara filmas padarīja karu cienījamu, lai gan karš ir vispretīgākā slimība, kas šai planētai var pielipt, taču filmās rāda, ka tas ir tā vērts. Man ir ļoti žēl, ka mūsu valsts šobrīd valda pār visu planētu, jo tā ir šausmīga valsts.

Rītups: Vai jūs esat patriots?

Vonneguts: Es pat nezinu, ko tas vārds nozīmē. Vispār, protams, es mīlu amerikāņu tautu, es mīlu Savienotās Valstis, mani senči, kas šurp pārcēlās no Vācijas, pirms Pilsoņu kara, 19. gadsimta 60. gados cēla šo valsti ar publiskām skolām, teātriem un simfoniskiem orķestriem. Bet tagad šī brīnišķīgā valsts ir saņemta gūstā.

Rītups: Kas to izdarījis?

Vonneguts: Televīzija!

Rītups: Vai jūs skatāties televīziju?

Vonneguts: Jā, dažreiz. Es nepiederu pie jebkuras valsts piecdesmit procentiem stulbeņu. (Smejas.)

Rītups: Tātad jums ir izdevies kaut kā izbēgt no sabiedriskā stulbuma?

Vonneguts: Jā. Es domāju, ka tā ir veiksme. Ja jūs esat cik necik inteliģents, ja jūsu senči bijuši inteliģenti, tad jūs noteikti pazīstat dažus pilnīgi trulus cilvēkus.

Uldis Tīrons: Hērakleits reiz teica, ka “karš ir visu lietu tēvs”. Vai jūs domājat, ka karam ir kāda jēga?

Vonneguts: Nekādas. Tā ir sliktākā šīs planētas slimība. 15. februārī cilvēki visā pasaulē — Bangkokā, Austrālijā, šeit, Maskavā — protestēja: “Lūdzu, neielaidiet atkal šo slimību, jo tā nekad nebeidzas.” Nē, tas ne mazākā mērā nav radošs pasākums.

Rītups: Tātad no tā nav nekādas jēgas?

Vonneguts: Varbūt vienīgi kā izklaidei un lai koncentrētu varu to dažu rokās, kas izskatās ļoti svarīgi, aizstāvot mūs, bet… Vispār, jā, karš ir brīnišķīgs. Tas nogalināja divdesmit miljonus jaunu cilvēku no Padomju Savienības, tā ir tā jaunrade, no tās rodas brīnišķīgas lietas. (Smejas.)

Rītups: Kā jūs izdzīvojāt Drēzdenes bombardēšanā?

Vonneguts: Vienkārša veiksme. Izdzīvot ļāva tikai veiksme, lai gan praktiski neviens neizdzīvoja. Nebija nevienas bumbu patvertnes, jo vācieši turēja karaspēku tālu no Drēzdenes, pasludināja to par atvērtu pilsētu, lai tai neviens neuzbruktu.  Bet mēs, karagūstekņi, atradāmies lopkautuvē un gadījās, ka zem lopkautuves bija ļoti liels pagrabs, kur aukstumā turēt gaļu. Iespējams tāpēc, ka viņiem nebija saldētavas. Mēs bijām tur apakšā, un es kopā ar dažiem simtiem citu — izdzīvoju. Turklāt apkārt bija klajums liellopiem un cūkām, tā ka lopkautuve nevarēja aizdegties. Taču visa Drēzdene pārvērtās par uguns stabu. Es skatījos uz padomju karavīriem, lietuviešiem, igauņiem, latviešiem, kas ienāca pilsētā, viņi nespēja noticēt tam, kā viss bija sagrauts. Tie bija briti, kas mūs tur bombardēja. Kad ienāca Padomju Savienība, viņi uzskatīja, ka tas bijis pilnīgi bezjēdzīgi, jo, ieņemot pilsētu, jūs gribat ieņemt pilsētu, nevis gruvešus. Jūs gribat ieiet pilsētā, jūs gribat, lai darbotos tualetes un telefoni, lai mājām būtu jumti, zem kuriem var patverties no lietus. Lielbritānijā viņiem parlamentā bija diskusijas — kāpēc, kur vien mēs ieņemam kādu pilsētu, tur vairs nav nekādas pilsētas? (Smejas.) Tiktāl par jaunradi… Es nesaprotu, no kurienes jums prātā ienākusi ideja, ka no kara ir kāds labums. Jā, protams, ieroči tiek attīstīti, tiek ražoti arvien efektīvāki ieroči, jā.

Rītups: Vai jūs esat jutis pateicību par to, ka izdzīvojāt Otrajā pasaules karā?

Vonneguts: Nē, tā bija tikai veiksme. Vai jūs runājat par Dievu? Ziniet, es esmu tā saucamās Amerikāņu humānistu apvienības goda prezidents. Jūs taču zināt vārdu “brīvdomātājs”, tas ir eiropiešu vārds. Mani priekšteči, kas 19. gadsimtā pārcēlās uz šejieni, bija izglītoti cilvēki, viņi bija brīvdomātāji. Viņi bija pārliecināti, ka priesteri un sludinātāji melš niekus, bet zināja, ka te notiek kaut kas ļoti svarīgs. Šo Amerikas humānistu apvienību veido cilvēki, kas uzvedas godīgi, negaidot atlīdzību vai sodu pēc nāves. Viņi kalpo tikai vienai abstrakcijai, kuru viņi labi pazīst — mūsu kopībai. Tas nenozīmē, ka mēs esam izvarotāju un zagļu pulciņš. Es domāju, ka mēs esam cilvēku grupa ar vislabāko uzvedību šajā valstī.

Rītups: Un kāpēc jūs uzvedaties labi bez domas par atlīdzību vai sodu?

Vonneguts: Lai cilvēce varētu izdzīvot.

Rītups: Ar labu uzvedību?

Vonneguts: Jā. Es rīkojos godīgi, es esmu pieklājīgs, piemēram, pret jums, jo tas ir labi pasaulei un arī man, jo cilvēki arī pret mani izturas labi, ja es pret viņiem izturos labi.

Rītups: Vai jūs ticat, ka šī ir vislabākā no iespējamām pasaulēm?

Vonneguts: Nē. Vispār es nezinu, tāpat kā es nezinu, vai Visumā ir citas apdzīvotas planētas. Vajadzētu būt, jo to ir tik daudz. Nē, man nepatīk šī pasaule, man nepatīk šis karš. Man nepatīk, ka divdesmit divi miljoni Padomju Savienības cilvēku aizgāja bojā Otrajā pasaules karā, man riebjas klausīties par spāņu inkvizīciju, man riebjas klausīties par gladiatoru cīņām Romā. Nav neviena iemesla, lai man šī pasaule patiktu, bet es domāju, ka to nevar uzlabot. Vislielākās problēmas šobrīd rada tie cilvēki, kas uzskata, ka Dievs ir viņu pusē (smejas) un ka karojot viņi kalpo Dievam. Kāda ir jūsu reliģija?

Rītups: Es esmu kristietis. Es gribēju jums jautāt, kas šajā pasaulē būtu jāuzlabo un kā tas būtu darāms?

Vonneguts: Kāds cilvēks man atrakstīja vēstuli, kurā viņš saka, ka pavediens, kas vijas cauri visām manām grāmatām, ir ļoti vienkārša atziņa: “Mīlestība var pievilt, bet pieklājība nepievils.” Mums jābūt lielākā saskaņā, nevis gataviem visu laiku kauties un visu laiku ienīst, un, protams, reliģija sekmē naidu pret citu reliģiju pārstāvjiem. Džordžs Bušs ir kristietis, tātad viņš ir Dieva pusē. Kurā pusē esmu es? Man nav neviena.

Rītups: Man kristietība nav mācījusi kādu ienīst, te ir kāds pārpratums — gan vēsturē, gan tagad. Es atceros, ka viens no jūsu varoņiem, Kilgors Trauts, pēc savu dabisko vajadzību nokārtošanas jutās kā Visuma radītāja acis, ausis un sirdsapziņa. Kā jūs domājat, vai arī Džordžs Bušs juniors jūtas kā Radītāja sirdsapziņa?

Vonneguts: Vispār, traki cilvēki tic visdažādākajām lietām. (Smejas.) Viņš ir sarunājis pavisam trakas lietas… Karā tiek nogalināti cilvēki, ievainotas tautas. Kristietības vērtība ir draudze, cilvēki, kas atkal un atkal satiekas. Mums visiem ir vajadzīgas paplašinātas ģimenes. Tā arī ir baznīcas vērtība. Tas ir ļoti nomierinoši, ka katru svētdienu var satikties ar citiem cilvēkiem.

Rītups: Ko jūs darāt, kad satiekaties?

Vonneguts: Es runāju par iešanu uz baznīcu.

Rītups: Es savukārt jautāju par humānistu sapulcēm…

Vonneguts: Nē, mums tur jāiztiek bez tā. Draudze ir vispatīkamākā lieta kristietībā, un, protams, cilvēkiem patīk satikties, un tā tam arī jābūt.  Bet ja jūs domājat, ka jūsu patīkamā sajūta baznīcā pierāda Jēzus Kristus dievišķumu, jūs neesat pārāk labs zinātnieks. Tas, ko jūs jūtat,  ir dievišķs gars, bet īstenībā jums ir tikai patīkamā sajūta visu šo cilvēku kompānijā un mūzika, māksla.  Tas viss ir labi, par to es  nerunāju.

Tīrons: Vai jūs varat izstāstīt kādu stāstu, kas raksturotu visu jūsu dzīvi?

Vonneguts: Nav tāda stāsta. Vai jums ir tāds stāsts? Dostojevskis teica, ka “viena svēta bērnības atmiņa ir labākā izglītība”. Man nav tāda izteiciena.

Rītups: Vai jums ir kāda svēta bērnības atmiņa?

Vonneguts: Es neesmu pārmeklējis savas smadzenes, lai sagatavotos šai intervijai… (Skaļi smejas.)

Rītups: Vai jūs atceraties Viljama Goldinga romānu Brīvais kritiens? Vai jums ir sajūta, ka kopš kāda brīža jūsu dzīve sākusi krist?

Vonneguts: Kad mani sagūstīja nacisti, es nedomāju, ka tas ir labākais, kas ar mani varēja notikt…  (Sirsnīgi smiekli.)

Rītups: Bet pēc tam jūs atkal kaut kā piecēlāties…

Vonneguts: Skaidrs, bet tā bija tīrā veiksme. Ir viens brīnišķīgs Nīčes izteikums, ka “tikai dziļas ticības cilvēks var atļauties skepticisma greznību”. Un es varu to atļauties, jo es zinu, ka notiek kaut kas ļoti svarīgs, bet es netaisos klausīties priesteru skaidrojumos par to, kas tas ir. Pirmkārt, es gribētu būt zinātnieks, man lielākoties ir zinātnieka izglītība. Mans brālis ir slavens zinātnieks, viņš nomira pirms pāris gadiem.

Rītups: Jūsu citētais izteikums paredz dziļu ticību kaut kam…

Vonneguts: Protams. Notiek kaut kas ļoti svarīgs, un es neesmu pietiekami gudrs, lai saprastu, kas tas ir, bet man tas ļoti patīk. Tāpat kā klausoties mūziku — vai tad man ir jāizskaidro, kādu iespaidu šī mūzika uz mani atstāj? Tas viss ir brīnumaini, neiespējami.

Rītups: Jūs runājat par pasauli?

Vonneguts: Par Visumu, par to, ka mēs esam, par to, ka te ir šis galds.

Rītups: Tas viss ir brīnumaini? Kāda tad jēga jūsu zinātniskajam prātam, ja tas nespēj izskaidrot Visumu?

Vonneguts: Klau, ir cilvēki, kas izdomā visdažādākās stulbības par to, kas notiek, bet es esmu pietiekami labi izglītots, lai viņiem neticētu. Lai attaisnotu savu atrašanos ārpus baznīcas, man nav viss jāizskaidro. Es vienkārši zinu, ka ir visādi cilvēki, kas par to stāsta stāstus, bet es tam neticu.

Rītups: Tātad jūsu stāsts ir tāds, ka tas viss ir brīnumains…

Vonneguts: Klau, teiksim tā — tas ir visspožākais izgudrojums, velns parāvis, kādu es savā dzīvē esmu redzējis.

Rītups: Jūs taču zināt, ka viens no argumentiem par labu Dieva eksistencei balstās tieši tajā, ka nav iespējams domāt, ka tā visa ir tīra sagadīšanās.

Vonneguts: Un tāpēc kurš katrs ielu sludinātājs man pateiks, kā tas viss ir radies, vai ne? (Ilgi smejas.)

Tīrons: Hermaņa Heses Stepes vilkā  varonim ir izvēle — ieiet istabā, kurā ir visas sievietes, kuras viņš jebkad iekārojis, un viņas iegūt, vai arī uzkāpt kokā ar automātu un sašaut visus muļķīgos braucējus ar mašīnām. Ko jūs izvēlētos?

Vonneguts: Motociklu. (Gardi smejas.)

Rītups: Ja jums būtu iespēja kādu nošaut…

Vonneguts: Man ir bijusi tāda iespēja, es biju kājniekos.

Rītups: Vai jūs kādu nogalinājāt?

Vonneguts: (Pēc klusuma pauzes, skatoties tieši acīs.) Tā nav jūsu darīšana.

Rītups: Protams. Bet ja jums atkal būtu tāda iespēja, ko jūs nogalinātu?

Vonneguts: Sevi.

Rītups: Kāpēc?

Vonneguts: Jo man te nepatīk. Man nepatīk, ko dara citiem cilvēkiem. Tas ir traģiski, kā cilvēki viens pret otru izturas. Ja es nogalināšu sevi, viss Visums pazudīs. Nebūs vairs, kam brīnīties, no kurienes tas viss radies. (Ilgi un skaļi smejas.)

Rītups: Kā tās lietas jums prātā saistās — no vienas puses, tas viss ir brīnumaini, no otras puses, jums šis izgudrojums nepatīk.

Vonneguts: Man nepatīk, ko te dara cilvēkiem. Kā vieta dzīvošanai tā, protams, sasodīts, ir skaista un brīnišķīgi uztaisīta, bet šejienes ciešanu apjoms — pārsvarā tās izraisa cilvēki, ne tik daudz daba — vulkāni, zibeņi un viesuļvētras. Man nepatīk, ko cilvēki dara šai skaistajai planētai.

Rītups: Mēs pirms dažām dienām runājām ar diviem hopi indiāņiem, latviešiem. Hopi nav mainījuši savu apmešanās vietu gandrīz divtūkstoš gadu. Mēs viņiem jautājām, kāda ir viņu attieksme pret baltajiem, un viņi  teica — mierīga, jo viņiem ir sens stāsts, ka baltajiem drīz apniks, viņi iekāps kuģī un aizlidos uz mēnesi. Tā kā drīz viņu te vairs nebūs, par viņiem nav vērts uztraukties. Vai jūs kādreiz esat domājis par to, ka amerikāņu kultūra ir celta uz vietējo iedzīvotāju asinīm?

Vonneguts: Protams. Cik es zinu, Kristofors Kolumbs, kas sasniedza Rietumu puslodi, viņā bija latviešu asinis, katrā ziņā — eiropiešu. Jūs runājat par visām sliktajām lietām, ko dara amerikāņi, bet paskatieties, ko ir izdarījuši eiropieši. Spāņi, briti, franči. Kad ieradās Kolumbs, te dzīvoja 95 miljoni indiāņu. Lielāko daļu nobeidza slimības, eiropiešiem pietika nošķaudīties indiāņu vidū, un viņi beidzās nost kā mušas. Jūs runājat par amerikāņu sliktajiem darbiem. Labi, bet uz kā ir uzbūvēta jūsu nācija?  Uz asinīm. Jūs bijāt krievu impērijas daļa.

Rītups: Latviešiem nekad nav bijusi impērija, viņi pārsvarā kāva cits citu un kaimiņus. Toties latviešu mitoloģijā ir 700 verdzības gadu…

Vonneguts: Cik mīlamus tas padara jūs un cik nīstamus mūs! Es gribētu, lai mums arī būtu tāds stāsts. Es esmu daļa no amerikāņu kultūras, arī es esmu tās radītājs, jo es esmu rakstnieks. Maniem senčiem nav piederējis neviens vergs, viņi nekad nav nogalinājuši nevienu indiāni. Jūs mani nomācat, tagad es jūtos vainīgs par genocīdu un verdzību. Jūs esat nepieklājīgs. Es esmu amerikānis. Mēs esam eiropieši, labi? Jūs runājat ar eiropieti, es rakstu valodā, kas ienākusi no Anglijas, lielāko daļu grāmatu, kuras es lasīju bērnībā, bija sarakstījuši angļi. Mūsu kultūra ir eiropeiska…

Rītups: Atvainojiet. Ir kaut kas ļoti dīvains šajā dažādu tautu sajaukumā, kas radījis to, ko sauc par Amerikas Savienotajām Valstīm. Kad jūs sakāt, ka esat eiropietis un esat amerikānis, es nesaprotu, cik daudz jūsu ir?

Vonneguts: Es varētu ceļot pa visu šo valsti un ik vietā parādīt — tas un tas pieder eiropiešiem. Mēs esam nenormāli bagāti izrakumu, lietus un bagātās augsnes dēļ. Mēs esam milzīgi un diemžēl apbruņoti līdz zobiem ar šausmīgiem ieročiem, un cilvēki, kuri grib šos ieročus lietot, ir sagūstījuši mūsu valdību un tādēļ arī visu planētu.

Rītups: Kāpēc?

Vonneguts: Kādā ziņā “kāpēc”?  Jo Dievs viņiem to atļāva! (Smejas.)

Rītups: Vakar mēs runājām ar Sūzenu Zontāgu un viņa sacīja, ka tas viss ir naudas dēļ, nelielas ļaužu grupiņas centieni kļūt bagātiem un sekmēt amerikāņu triumfālismu. Vai jūs tam piekrītat?

Vonneguts: Ja visu varētu tik vienkārši izskaidrot… (Smejas.) Skaidrs, ka tas viss ir naudas dēļ. Un arī nē — tas viss ir psihisku slimību dēļ, tas viss ir personības īpatnību dēļ, viss ir iedzimtības dēļ un, protams, galu galā par visu samaksās naudā. Balzaks reiz sacīja: “Aiz jebkuras lielas bagātības slēpjas liels noziegums.” Tā gan ir taisnība, ka dažiem, ne visiem, cilvēkiem ir kārdinājums iegūt lielu bagātību.

Rītups: Vai jūs baidāties no savas nāves?

Vonneguts: It nemaz. Es jau jums teicu, ka mēs humānisti neko negaidām pēc nāves, mēs nedomājam, kā izskatīsies hoteļi, kuros apmetīsimies pēc nāves. Jūs zināt, kad ieradās spāņi, brīnišķīgie spāņi, kas grasījās dzīvu sadedzināt indiāņu virsaiti, jo viņš neticēja Jēzum un neatgriezās… kad viņi jau lika uguni pie sārta, viņi pacēla krustu, lai viņš to noskūpstītu. Viņš prasīja: “Priekš kam?” — “Lai tu nonāktu debesīs!” — “Vai arī tur būs tādi paši cilvēki kā jūs?” (Ilgi smejas.)

Rītups: Kāpēc notiek visādi sūdi?

Vonneguts: Jo Dievs to atļauj un tam visam ir kāda liela jēga, mēs tikai esam pārāk stulbi, lai to saprastu. Dievs kaut ko dara, viņš patiešām ir ļoti aizņemts.

Rītups: Vai jūs tam ticat?

Vonneguts: Ne mazākā mērā, to es saucu par ironiju.

Rītups: Tad es atkārtošu savu  jautājumu — kāpēc notiek sūdi?

Vonneguts: Tāpēc, ka cilvēki slikti uzvedas. Nav nemaz tik grūti radīt labas uzvedības noteikumus.  Izdomāt noteikumus, kā iegūt naudu vai pavest sievieti, ir daudz grūtāk.  0Es nezagšu, es nenogalināšu, es nemelošu.

Rītups: Kurš no desmit baušļiem jums nepatīk?

Vonneguts: Pirmais. Tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā.

Rītups: Un pārējie jums šķiet daudzmaz pieņemami?

Vonneguts: Jā, ja jūs gribat dzīvot mierā. Citādi cilvēkiem nāksies visu laiku no jums aizstāvēties… Es esmu izrunājies tukšs.

Rītups, Tīrons: Paldies.

RL mājaslapā lasāmas Kurta Vonneguta uzstāšanās piemiņas pasākumā Manhatenā 2002. gada 11. septembrī un apaļā galda diskusijā par datoru iespaidu uz cilvēka dzīvi, 2002. gada novembrī.