Nogalini un izdzīvo

Ar HIV un AIDS saistītiem pētījumiem pasaulē ik gadus tiek tērēti miloniem dolāru; ik pēc pāris mēnešiem kāds paziņo, ka ir atklājis zāles vai vakcīnu pret HIV, taču visi šie paziņojumi izrādījušies pārsteidzīgi. Drosmīgākie nozares pētnieki apgalvo, ka lielās medicīnas kompānijas ir sazvērējušās un tīšām neatbalsta vakcīnu vai tādu zāļu izstrādi, kas spētu pilnībā izārstēt no HIV — tādējādi tās zaudēšot jau esošo zāļu noieta tirgu un peļņu. Piemēram, kompānija GlaxoSmithKline, kopš 1987. gada pārdodot plaši pazīstamo preparātu Retrovir (dēvētu arī par AZT [1. Azidotimidīns] ), nopelnījusi gandrīz 4 miljardus dolāru. Katram slimajam ik mēnesi nepieciešama AZT deva 140 latu vērtībā. Citi pretvīrusa preparāti ir pat astoņas reizes dārgāki. Zināmas cerības vieš privāta, no farmācijas kompānijām neatkarīga, kapitāla ieplūšana HIV/AIDS zāļu un vakcīnu pētījumos. Viens no lielākajiem neatkarīgajiem investoriem esot arī Bils Geitss. Tikmēr Bērklija universitātes profesors, virusologs Pīters Dīsbergs, Dienvidāfrikas republikas prezidents Tabo Mbeki un vēl daži dīvaiņi apgalvo, ka nav pierādīts, ka tieši HIV izraisa AIDS. Viņi uzskata, ka diagnoze AIDS ir mākslīgi radīts jauns jēdziens vairākām līdz šim labi zināmām kaitēm. Populārākā un skandalozākā AIDS noliedzēja Kristīne Madžori, būdama HIV inficēta, uzskata sevi par veselu, viņa savā grāmatā un publikācijās visus HIV/AIDS pētījumus dēvē par pseidozinātni un farmācijas kompāniju sazvērestību. Tiek izteikti minējumi, ka plaši lietotais AZT sākumā ticis radīts kā pretvēža preparāts, taču nav izmantots, jo izrādījies, ka no tā lietošanas pacienti mirst ātrāk nekā no vēža. Divus gadus vēlāk amerikāņu ārstam Maiklam Gotlībam “izgudrojot” AIDS, tas atradis savu pielietojumu.
Mūsu interesi par šo tēmu uzjundīja fakts, ka tepat blakus — 80 kilometrus no Latvijas Ziemeļaustrumu robežas — tiek veikti vieni no nopietnākajiem HIV/AIDS vakcīnas radīšanas mēģinājumiem pasaulē.

Igauņu interese

Tartu universitātes profesors un Somijas kompānijas FIT Biotech viceprezidents Marts Ustavs par Gallo un Montanē atklāto teoriju, ka HIV izraisa AIDS, nešaubās. To apstiprinot arī vēlāki un precīzāki pētījumi. Vaicāts par HIV vīrusu, viņš to pielīdzina tādai pašai dzīvībai kā cilvēki vai truši: “Ja vien tu dod viņiem iespēju, tad viņi vairosies tik ilgi, kamēr pietiks ēdamā un enerģijas. Tā ir dzīvības būtība — vairoties. Kādēļ lai vīrusi būtu izņēmums? Mēs tikai nedrīkstam pieļaut, ka tie apdraud mūsu vairošanos.” Virusologs Marts Ustavs HIV un citu vīrusu vakcinācijas problēmai pievērsās 1992. gadā: atgriezies no Amerikas, viņš sapratis, ka pienācis laiks pierādīt gan Igaunijas politiķiem, gan sabiedrībai, ka zinātne nav sociālās palīdzības nozare, ka tā var nest peļņu un vērā ņemami uzlabot sabiedrības dzīves līmeni un apstākļus. Martu Ustavu labi pazīst arī Latvijas virusologi. Latvijas Universitātes Biomedicīnas pētījumu centra direktors virusologs Pauls Pumpēns atceras, ka Marts Ustavs ar savu atraktivitāti un padziļināto interesi par papilomas vīrusiem [2. Vīrusi, kas izraisa labdabīgu ādas audzēju] zinātnieku aprindās bijis labi pazīstams kopš 70. gadu beigām.

Ar vīrusu pret vīrusiem

Izmantojot papilomas vīrusu par transportlīdzekli, Marta Ustava komanda cer atrast veidu,  kas palīdzētu nogādāt uz katras šūnas DNS informāciju, kā pazīt un kā cīnīties ar HIV vīrusu. Tēlaini izsakoties — ierakstīt mūsu DNS grāmatā vēl dažas instrukcijas, kā rīkoties un kādas  vielas ražot mūsu iekšējai bioķīmiskajai laboratorijai, lai izdzīvotu jaunajos laikos,  kad pasaulē parādījušies jauni vīrusi un slimības. Speciālisti atzīst, ka tas varētu būt mazāk kaitīgs ārstniecības veids par līdzšinējiem.

“Mēs nedrīkstam nozīmēt ārstēšanu, kas būtu kaitīgāka par pašu slimību. Dažiem pacientiem no HIV preparātiem ir smagas blaknes. Bieži vien ļoti grūti ir atrast pareizāko no 45 šobrīd Latvijā lietojamiem zāļu kokteiļiem,” vienprātis ir gan Latvijas Infektoloģijas centra direktora vietniece Ludmila Vīksna, gan šī centra HIV/AIDS nodaļas vadītājs ārsts Pauls Aldiņš. Infektoloģijas  centrs HIV pozitīvus pacientus ārstē jau kopš 1989. gada.

“Pirmie pacienti, kas bija inficējušies homoseksuālu sakaru ceļā, zāles gādāja paši, viņiem bija labi kontakti ārzemēs. 1992. gadā  mēs iepirkām pirmo AZT partiju. Kopš tā laika  ir uzlabojušies ārstēšanas paņēmieni, mēs esam daudz mācījušies. 1996. gadā, ieviešot jaunus preparātus, HIV no nāvējošas slimības kļuvis  par hronisku neārstējamu kaiti. Ceram, ka kādu dienu tiks sasniegts līmenis, kad HIV varēs izārstēt pilnībā,” saka Ludmila Vīksna.

Marta Ustava izgudrotajā DNS vakcinācijas metodē tomēr ir dažas problēmas: ir grūti transportiervīrusu novadīt pietiekoši precīzi,  lai tas “piekopētu” nepieciešamo informāciju  tikai un vienīgi vajadzīgajā vietā. Gadījies,  ka vīruss atnesto “failu” mūsu genomā uzkopē nevietā, piemēram, izdzēšot informāciju par  kādu dzīvībai svarīgu norisi organismā. Pagaidām gēnu terapijā veikt komandu Atcelt ir diezgan sarežģīti vai pat neiespējami. Marts Ustavs atzīst, tādās reizēs rezultāts ir bēdīgs. Viņš atstāsta gadījumu, kad kāda retrovīrusa genoma integrācija saimniekšūnu genomā beigusies ar leikēmiju. Vēl kādu reizi tas novedis pie citu gēnu aktivizācijas, kuri parasti mūsu organismā ir neaktīvi.

Darba ir daudz, taču Marts Ustavs paredz, ka precīza bioloģiski aktīva vakcīna, ar ko varēs vakcinēt ne tikai veselos cilvēkus, bet arī ārstēt inficētos, nonāks līdz pacientiem tuvākajos gados. “No darbības principa viedokļa nav svarīgi, vai cilvēks grib pasargāties no infekcijas vai izārstēties. Mēs viņā iekopējam informāciju, un cilvēka organisms to paveic pats. Mūsos ir daudz vairāk vīrusu nekā savu šūnu, daudz daudz vairāk baktēriju un sēņu, bet mēs taču no tā nemirstam. Mūsu organisms ir jāvērtē kā ekosistēma. Ja ekosistēmas komponents HIV apdraud sistēmas ilgtspēju, tad tas ir jāierobežo. HIV ir kā vilki, kuriem ir jābūt, taču tiem nevar ļaut iznīcināt visus pārējos. Populācija ir jākontrolē.”

Vīrusu speciālisti atzīst, ka, arī dabiski evolucionējot, vīruss pieņemtu tādu formu, kas inficētiem cilvēkiem ļautu dzīvot tikpat ilgi kā neinficētiem. Vīrusam nav “izdevīgi” savu saimnieku nogalināt pārāk ātri, jo tad tas iet bojā arī pats. Evolūcija pierāda, ka vienīgais veids, kā vīrusi var izdzīvot un vairoties, ir censties netraucēt dzīvot savam saimniekam. “Ar gēnu terapijas palīdzību mākslīgi apmācot mūsu imūnsistēmu, cilvēce varētu ietaupīt miljoniem dzīvību un vairākus simtus gadu,” saka Marts Ustavs.

Pagaidām Ustava radītā vakcīna pārbaudīta ar 40 cilvēkiem Somijā. Nākamā fāze paredz izmēģinājumus ar 240 cilvēkiem. Pētījuma beigu fāzē tikšot iesaistīti vismaz 6000 cilvēku un projekta kopējās izmaksas sastādīšot ap 300 miljoniem dolāru. Pētījumus paredzēts pabeigt 2006. gadā, kad būs pilnīgi skaidrs, cik efektīva ir šī vakcīna. Šobrīd Marta Ustava izgudrotais vakcinācijas princips tiek pārbaudīts 40 laboratorijās Eiropā. Ustavs vēl īsti nezina, vai viņa radītā sistēma darbojas: “Principā tam vajadzētu strādāt, es domāju. Taču lai viņi to noskaidro un uzzina. Tas ir mediķu darbs.” Pēdējā laikā HIV vakcīnu projektos ir  iesaistījušās arī lielās farmācijas kompānijas —GlaxoSmithKline, Wyeth Lederle, Merck, VaxGen.

Lielās farmācijas kompānijas kļūst pielaidīgākas arī esošo preparātu cenu politikā un retrovirālos preparātus sola Āfrikā tirgot par puscenu.

Prognozē, ka ideālā variantā vakcīna un zāles, kas ievērojami efektīvāk par līdzšinējiem preparātiem varētu ierobežot HIV vīrusa kaitīgo iedarbību, tirgū nonāks pēc 5-7 gadiem. Plānots, ka sākumā tās varētu būt zāles, kas ierobežos izplatītākos vīrusa apakštipus.

Neizglītoto slimība

Diemžēl darbs pie vakcīnām vai zālēm, kas ārstēs tieši mūsu reģionam raksturīgo vīrusu apakštipus un to kombinācijas, varētu notikt ievērojami vēlāk. Diez vai kāds tik drīz finansēs zāles, ar kurām var izārstēt pārdesmit tūkstošus inficēto. Galvenā uzmanība tikšot pievērsta valstīm, kur ar vienu no vīrusa apakštipiem inficēti vairāki miljoni cilvēku. Mūsu reģiona prioritāte vēl ilgu laiku būs un paliks HIV/AIDS profilakse. Tieši ar to nodarbojas Latvijas AIDS profilakses centrs, kas pēc Pasaules veselības organizācijas ieteikuma tika izveidots 1993. gadā. Tā darbību vērtē kā vienu no veiksmīgākajām postpadomju telpā. Profilaktiskā un informatīvā darba rezultāts ir jaunatklāto HIV gadījumu samazināšanās pagājušajā gadā. Taču par spīti tam, sabiedrības neinformētība brīžiem esot pārsteidzoša. “Bieži vien pat pieredzējuši mediķi runā pilnīgas muļķības. Anita Plūme publiski intervijā Radio SWH apgalvoja, ka HIV var dabūt skūpstoties. Speciālistiem ir zināms, ka siekalās HIV vīrusa koncentrācija ir tik minimāla, ka inficēties nevar. Šādi sabiedrībā pazīstamu personu publiski apgalvojumi grauj mūsu centra desmit gadu darbu un sabiedrībā vairo bailes,” sašutusi stāsta AIDS profilakses centra Informācijas daļas vadītāja Gita Gaņģe.

Latvijas Infektoloģijas centra dati pierāda HIV infekcijas sakarību ar izglītības līmeni. HIV izplatīšanās sākuma posmā, kad infekcija izplatījās homoseksuāļu vidū, lielākā daļa no viņiem bija latvieši ar augstāko izglītību.  Šobrīd no Infektoloģijas centra aprūpē esošajiem 1560 HIV pozitīvajiem pacientiem 1175 ir ar pamatskolas vai vidējo izglītību, 59 bez izglītības, par 252 pacientiem datu nav, savukārt tikai  42 HIV inficētie ir ar augstāko izglītību.

Mazākumtautību slimība

Pagājušajā gadā vairāk nekā puse no HIV inficēšanās gadījumiem reģistrēti krieviem, tikai 23% inficēto ir latvieši. AIDS profilakses centra Šļirču apmaiņas punkta vadītāja Inga Bulmistre, ikdienā saskaras ar smago narkotiku lietotājiem, kuri punktā maina izlietotās šļirces. Viņa atzīst, ka krievu jaunieši vieglāk uzsāk lietot narkotikas: “Esmu nopratusi no sarunām, ka krievu jauniešu vecākiem bijis mazāk laika tos pieskatīt. Viņi ātrāk vēlas sevi pierādīt kompānijās un dara to izaicinošāk, ir gatavi uz lielāku risku nekā latvieši. Latvieši ir vairāk vientuļnieki un ievērojami piesardzīgāki. Lielākajai daļai no šobrīd Rīgā dzīvojošajiem krievvalodīgajiem narkomāniem vecāki ir bijuši rūpnīcu strādnieki, kas atbraukuši strādāt uz Rīgu 70. gadu sākumā. Saņēmuši dzīvokļus un strauji metušies darbos, daudzi atbraucēji no Krievijas aizmirsuši par savu bērnu audzināšanu.”

Igaunijā līdz pat nesenam laikam HIV uzskatīja par tikai un vienīgi krievu narkomānu slimību, ar ko pārējai Igaunijas sabiedrībai nav nekā kopīga. Kādā Igaunijā veiktā, valsts finansētā pētījumā, kurā mēģināts noskaidrot, kādēļ krievu jaunieši Narvā lieto narkotikas, tiek apgalvots: “Krievu jauniešu vecāki nav piedalījušies dziesmotajā revolūcijā. Viņu bērni nejūtas līdzdalīgi Igaunijas valsts atjaunošanas procesā un atrodas pastāvīgā protestā un diskomfortā, prasot sev pilsonības nulles variantu. Kādēļ Narvā lieto tieši intravenozās, smagās narkotikas? Tādēļ, ka Narvas jauniešiem, pretstatā viņu vienaudžiem Tallinā, trūkst izklaidei un klubiem raksturīgo vieglo narkotiku lietošanas kultūras.” Krievu valodā iznākošā laikraksta Narvas nedēļa galvenais redaktors Sergejs Stepanovs šādus secinājumus uzskata par pilnīgiem murgiem, nacionālā naida kurināšanu un propagandu, lai novērstu uzmanību no pieaugošās HIV/AIDS problēmas. Pēc aptuvenām aplēsēm, inficēts varētu būt katrs desmitais Narvas iedzīvotājs.

Savukārt Latvijas infektologi nobažījušies par HIV inficēšanās pieaugumu čigānu vidū. Pagājušogad 8% no reģistrētajiem bija tieši šīs tautības pārstāvji, tāpat arī HIV infekcijas izplatība lielā mērā vērojama tieši teritorijās, ko apdzīvo čigāni.

Ārsts Pauls Aldiņš uzskata, ka HIV izplatība čigānu vidē saistīta ar viņu zemo izglītības līmeni un nevēlēšanos sadarboties ar medicīnas iestādēm. Bet iekšlietu iestāžu statistika ir bezkaislīga. Pēc Narkotiku apkarošanas biroja datiem 2001. gadā ar narkotikām un prostitūciju saistītos noziegumos bijis iesaistīts gandrīz katrs desmitais no Latvijā dzīvojošajiem 10 tūkstošiem čigānu.

PaulsAldiņš apgalvo, ka skatīties uz čigānu vidē notiekošo ir drausmīgi. Viņš baidās, ka šī tauta vienkārši varētu izmirt. Situācija, viņaprāt, ir līdzīga dažām Āfrikas valstīm. Piemēram, Botsvānā, pēc speciālistu prognozēm, 2040. gadā nebūs neviena iedzīvotāja. Vai tā ir valsts politka vai pašu čigānu izglītības trūkums, Aldiņš neņemas apgalvot. “Mēs nevaram šo jautājumu risināt tāpat, kā to risina igauņi attiecībā pret krieviem. HIV infekcija ir mūsu kopīgā problēma.” Nevajag cerēt, ka neliekoties ne zinis par HIV problēmu čigānu vidū, šīs mazās tautas izglītības un integrācijas jautājumi “atrisināsies” paši no sevis.

“Nevar taču visus čigānus sabāzt cietumos. Viņiem darba nav, neviens viņus nekur neņem. Taču ēst viņi grib, pabarot un apģērbt bērnus arī... Tad nekas cits neatliek, kā tirgot narkotikas, ko bandīti viņiem atved,” sašutis par sabiedrības un politiskās elites attieksmi pret čigāniem ir Valmieras čigānu līderis Tahīrs Sīmanis.

Homoseksuāļu slimība

Uzskata, ka negatīvo attieksmi pret HIV/AIDS un šīs slimības tēlu lielākoties veidojusi sabiedrības attieksme pret homoseksuālo vīriešu vidi, kur slimība sākotnēji izplatījās. Astoņdesmito gadu sākumā homoseksuālismu nosodīja daudz vairāk, un dažās valstīs to pat krimināli sodīja.

“Sākotnējā HIV izplatība starp homseksuāliem vīriešiem lika par to runāt kā par nepiedienīgu slimību, taču HIV ir normāls vīruss, kurš, tāpat kā B un C hepatīts vai herpes vīruss, izplatās ar asinīm. Izplatības mehānismi ir zināmi, veidi, kā ierobežot to izplatīšanos — arī,” saka Ludmila Vīksna. Viņasprāt, homoseksuālo vīriešu rūpes par savu veselību sākotnēji ļāva atklāt tik daudz saslimšanas gadījumu tieši viņu vidū. Inficēto narkomānu skaits daudzas reizes pārsniedz inficēto homoseksuāļu skaitu, taču vairumā gadījumu narkomāni par inficēšanos uzzina ļoti vēlu, bieži vien jau atrodoties AIDS stadijā.

Inficēšanos ar HIV visbiežāk nosaka pēc antivielām organismā. 40% gadījumu tās parādās trīs mēnešus pēc inficēšanās, savukārt 60% — pēc pusgada. To dēvē par loga periodu, kad vīrusu koncentrācija ir ļoti augsta, jo organisms vēl nav sācis ražot antivielas.

Kādā aptaujā 20% procenti no naktsklubus apmeklējošajiem homoseksuāļiem atzina, ka no saviem partneriem pieprasa rakstisku izziņu, ka viņi nav inficēti. Veselības zinātņu bakalaurs Andris Upminis savās konsultācijās naktsklubos skaidro, ka bez izsargāšanās drīkst mīlēties tikai tad, ja divi testi ar sešu mēnešu starplaiku uzrāda negatīvu rezultātu. “Daudzi geji vēlas noskaidrot, cik infekciozs ir orālais sekss. Pēdējie pētījumi neliecina, ka riska pakāpe ir augsta. Ja sēklas noplūde mutē nenotiek, tad varot iztikt arī bez prezervatīva. Mūsu siekalās ir četri HIV vīrusu nogalinoši fermenti, kas ievērojami samazina risku inficēties orālu sakaru ceļā.” Šobrīd geju vidū populāri esot “beigt nevis iekšā, bet gan uz”, saka Andris Upminis. Homoseksuāļi esot daudz atbildīgāki un uzmanīgāki viens pret otru, meklējot draugu ilgstošām attiecībām. Pētījumi rāda, ka gejiem dzīves laikā ir mazāk seksa partneru nekā heteroseksuāļiem. Savukārt biseksuāļi homoseksuālas attiecības uztver vairāk kā izklaidi un bieži vien ir neapzinīgāki. Kāds inficēts gejs pauda uzskatu, ka daudzi no cilvēkiem, kas statistikā reģistrēti kā heteroseksuāli, patiesībā ir inficējušies homoseksuālā ceļā. Arī Andris Upminis savā konsultāciju praksē sastapis vairākus vīriešus, kas apgalvo, ka ir heteroseksuāli, taču apmēram reizi mēnesī viņiem esot homoseksuālas attiecības: “Es prasu, kāpēc? — Tas dodot stimulu un dzinēju viņu dzīvei. Okei, bet lai dara to droši! Lai sargā citu un savu veselību.”

Andris Upminis šobrīd ir viens no pazīstamākajiem HIV/AIDS konsultantiem. Šajā nozarē viņš sācis darboties, jo vēlējies lauzt sabiedrības stereotipus par AIDS kā tikai geju slimību. Viņš sācis darbu, konsultējot un izglītojot seksuālās minoritātes. Pa šiem gadiem viņam izveidojusies cieša sadarbība ar klubu XXL un Purvs vadību.

Reizi nedēļā jebkurš interesents var klubā parunāt ar viņu par HIV/AIDS, kā arī nodot asinis testam. Ludmila Vīksna šādas seksuālo minoritāšu aktivitātes vērtē ļoti pozitīvi: “Statistika liecina, ka HIV pieaugums homoseksuālajā vidē ir apstājies. Tas ir apsveicami. Pagājušajā gadā konstatēts tikai viens inficētais, kas HIV ieguvis homoseksuālu kontaktu ceļā.”Narkomānu slimība

AIDS profilakses centra paspārnē izveidotais Šļirču apmaiņas punkts Ernesta Birznieka-Upīša ielā sāka darboties 1997. gadā, kad bija nojaušams epidēmijas uzliesmojums narkomānu vidū. Toreiz, pētot HIV, B un C hepatīta izplatību narkomānu vidē, starp reģistrētajiem tikai 3 procentiem bija HIV, 69% bija B hepatīts, bet 83% — C hepatīts. Taču hepatītu izplatība ļāva secināt, ka narkomāni lieto kopīgas šļirces un HIV uzliesmojums ir tikai laika jautājums.

Šļirču apmaiņas punkta vadītāja Inga Bulmistre atceras, ka sākumā narkomāni nav nākuši, bet inficēto skaits turpinājis augt. Veicot virkni informatīvo pasākumu, iesaistot ielu darbiniekus un bijušos narkomānus, izdevies panākt, ka arvien vairāk narkotiku lietotāju sākuši mainīt šļirces. Narkomānu “izgaismošanos” veicinājusi arī AIDS profilakses centra direktora vietnieces Ingas Upmaces un bijušā Narkotiku apkarošanas biroja vadītāja nelaiķa Viļņa Ķipēna veiksmīgā sadarbība. Panākta vienošanās, ka narkomāni šļirču maiņas vietas tuvumā netiks tvarstīti un sodīti par narkotiku lietošanu. Šeit aicinot narkomānus testēt asinis uz HIV, katru gadu tiek atklāti 15% no jaunajiem infekcijas gadījumiem.

Šobrīd jaunais krimināllikums gan paredz kriminālatbildību par narkotiku lietošanu, taču vienošanās starp AIDS centru un NAB joprojām ir spēkā. “Mēs joprojām nesodām narkotiku lietotājus, taču fiksējam viņus kā kriminālpārkāpējus. Nav normāli, ka šādi cilvēki var brīvi saņemt automašīnas vadīšanas tiesības vai ieroča nēsāšanas atļauju,” saka pašreizējais NAB vadītājs Artis Zīders. Iespējams, ka bailes tikt sodītiem daudzus narkomānus šobrīd attur no nākšanas mainīt šļirces. Inga Bulmistre pieļauj, ka tas varētu būt saistīts arī ar punkta pārcelšanos uz jaunām telpām. Pēc neskaitāmām iedzīvotāju sūdzībām punktu Birznieka-Upīša ielā nācās slēgt. Šobrīd punkts atrodas Atbalsta centra visiem, kurus skar HIV/AIDS Dia+logs telpās, tuvākajā nākotnē tas, iespējams, iegūs telpas Maskavas ielā 8.

No HIV ārstēšanas viedokļa infektologi narkomānus vērtē kā mazperspektīvu ārstējamo grupu. Lai noritētu sekmīga ārstēšanās, nepieciešama pacienta ieinteresētība, atbildība un aktīva līdzdalība ārstēšanās procesā. “Var teikt, ka attiecībā uz narkomāniem šī cīņa jau ir zaudēta. Informācija ir jāizplata bērnudārzos un skolās ar cerību, ka bērni nekļūs par narkomāniem un līdz ar to — par HIV riska grupu,” vienisprātis ir gan infektologi, gan profilakses centra darbinieki.

HIV kā privilēģija

Nav noslēpums, ka liela daļa no cietumā ieslodzītajiem brīvībā ir bijuši narkotiku lietotāji. Daudzi no viņiem ir arī inficēti ar HIV. Ik gadu trešo daļu no jaunajiem HIV gadījumiem reģistrē ieslodzījumu vietās. Gandrīz visi apcietinātie mēģina izmantot savu slimību, lai panāktu mīkstāku sodu.

AIDS profilakses centra informācijas daļas vadītāja Gita Gaņģe atceras, kā pirms trijiem gadiem nemitīgi zvanījuši tiesneši un vaicājuši, ko darīt ar apsūdzētajiem, kas apgalvo, ka ir inficēti un ka viņiem dzīvot atlicis vēl pāris gadu. Uz AIDS centru nāca arī kriminālpolicisti, kuri bija sašutuši par to, ka tiesneši atbrīvo noķertos noziedzniekus tikai tādēļ, ka viņiem konstatēts HIV.

1998. gadā AIDS profilakses centrā vērsās kāda astoņpadsmitgadīga aizturētā māte. Iepriekšējās izmeklēšanas izolatorā bija izplatījušās baumas, ka gadījumā, ja atklāj HIV, tad tiesa atbrīvo no soda, un vairāki jaunieši apzināti inficējuši sevi ar HIV.

“Lai tādas situācijas neatkārtotos, mēs izveidojām apmācības programmas tiesnešiem, prokuratūras darbiniekiem, kā arī pašiem ieslodzītajiem. Domāju, ka tagad tiesneši HIV/AIDS jautājumā orientējas daudz labāk un ieslodzītajiem nav pamata uzturēt mītu, ka HIV inficētos atbrīvo no kriminālatbildības.” Pirmais ieslodzīto izglītošanas projekts tika īstenots Pārlielupes cietumā un izrādījās, ka pirms tam tikai 5% ieslodzīto bija informēti par HIV.

Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas priekšsēdētāja Ināra Ose, vaicāta par HIV inficēto krimināllietām, atbild: “Šīs krimināllietas izskata tāpat kā pārējās. Veselības stāvokļa izziņas saskaņā ar Krimināllikuma 47. pantu tiek ņemtas vērā soda noteikšanā. Paši tiesājamie savu infekciju neslēpj. Krimināllietu tiesneši ar HIV pozitīvajiem sastopas biežāk un viņu informētība par šo slimību ir lielāka nekā civillietu tiesnešiem. Mēs HIV neizceļam starp citām smagām slimībām. Uz apsūdzēto sola nokļūst arī cilvēki ar smagām onkoloģiskām, sirds kaitēm vai pat invalīdu ratiņos.”

HIV inficētie biežāk nekā veselie vēršas ar apelācijas sūdzībām Augstākajā tiesā. “Tas ir mīts, ka mēs mīkstinām sodu ikvienam, kas iesniedz apelāciju. Augstākā tiesa mīkstina sodu tikai tad, ja pirmajai instancei, izskatot lietu, nav bijis pilnas informācijas par apsūdzētā veselības stāvokli,” saka Augstākās tiesas krimināllietu palātas tiesnese Poļakova. Vēstules ar lūgumiem piespriest mazāku sodu vai pat atbrīvot, jo “dzīvot atlicis pavisam maz”, saņem arī Valsts prezidentes apžēlošanas dienests. Ieslodzītie savās vēstulēs sūdzas par slikto medicīnas aprūpi cietumos un cietumu administrācijas neieinteresētību risināt HIV inficēto veselības problēmas. Ieslodzījumu vietu pārvaldes priekšnieks Dailis Lūks šīs ieslodzīto pretenzijas uzskata par nepamatotām: “Infektoloģijas centra speciālisti regulāri konsultē cietumu slimnīcās, kur kopā ar vietējiem ārstiem rūpējas par ieslodzīto veselības stāvokli.”

Pagaidām Latvijā visi inficētie, kuriem nepieciešama ārstēšana un kuri ir līdzestīgi ārstēšanas procesā, to saņem par velti. Paredzams, ka tuvāko divu gadu laikā strauji pieaugs to HIV inficēto skaits, kuru slimība tuvosies AIDS stadijai. Ludmila Vīksna prognozē, ka, ņemot vērā līdzšinējo HIV/AIDS programmas finansējumu — 700 tūkstoši latu gadā, zāļu visiem varētu nepietikt. Pacientiem daļa ārstēšanas būs jāsedz no savas kabatas vai arī sabiedriskajām organizācijām, HIV atbalsta grupām būs aktīvāk jāiesaistās finansējuma meklēšanā.

Samazinājuši HIV izplatību homoseksuālā un intravenozajā narkotiku lietošanas ceļā, Latvijas infektologi un profilakses speciālisti ir bažīgi par gaidāmo epidēmijas uzliesmojumu heteroseksuālajos sakaros.

Rietumu valstu pieredze rāda, ka valstiski izdevīgāk ir HIV ārstēt uz valsts rēķina. Tas aizkavē ne tikai HIV, bet arī biežāko AIDS indikatorslimību [3. Slimības, kuras piemeklē HIV inficētos,  nonākot AIDS fāzē. Slimnieki mirst no tām,  nevis no imūndeficīta kā tāda.] — tuberkolozes, vīrusu hepatīta C un pneimocistu pneimonijas  izplatību sabiedrībā. Nodrošinot cilvēkiem iespēju ārstēties ambulatori, inficētie var normāli strādāt un maksāt valstij nodokļus.

HIV diskriminēšana

Par spīti tam, ka informācijas izplatīšanā par HIV/AIDS ir ieguldīts milzīgs darbs un līdzekļi, objektīva izpratne par šo infekciju pārsvarā ir tikai cilvēkiem, kas ikdienā saskaras ar inficētajiem. Sabiedrības un amatpersonu attieksmi pret HIV un tā riska grupām joprojām var raksturot kā noraidošu, pat diskriminējošu. Par to liecina gadījumi, kad skolnieki netiek ielaisti skolās un ar HIV inficētu vecāku bērnus pēc diagnozes uzzināšanas neuzņem bērnudārzos. Viens no diskriminācijas piemēriem ir aizliegums homoseksuāļiem nodot asinis. Asinsdonoru centrs šajā gadījumā atsaucas uz Eiropas Savienības rekomendāciju. Rekomendācijā gan teikts, ka šie cilvēki ir riska grupa, nevis ka no viņiem nedrīkst ņemt asinis. Cilvēktiesību biroja Informācijas un analītiskā departamenta vadītāja Līga Bikseniece uzskata, ka šāda nostāja arī turpmāk mudinās homoseksuāļus slēpt savu orientāciju, lai izvairītos no dubultas diskriminācijas.

Mācītājs Māris Sants ir publiskojis savu homoseksualitāti un tagad atklāti iestājas par geju tiesībām. Māra pēdējais dievkalpojums  bija pirms gada 19. maijā HIV/AIDS Svecīšu piemiņas dienā. Vispasaules veselības padome katru gadu visā pasaulē šajā dienā aicina aizdegt sveces un noturēt aizlūgumus par dvēselēm, kuras paņēmis HIV/AIDS. Runājot par HIV,  Māris Sants nepiekrīt katoļu baznīcas nostājai  par HIV kā par Dieva sodu, ko pieļauj arī  Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags. Māris uzskata,  ka uz HIV attiecināms citāts no Jāņa evaņģēlija  9. nodaļas “Ne viņš ir grēkojis, ne viņa vecāki: bet Dieva darbiem vajaga parādīties viņā.” Nedēļu pēc šī dievkalpojuma HIV inficētajiem Māris Sants tika atstādināts no kalpošanas draudzē. Šis fakts sabiedrībai lika diskutēt par Latvijas baznīcas divkosīgo attieksmi pret seksualitāti.

Amerikā katoļu baznīcas mācītāju vidū saslimstība ar HIV ir astoņas reizes augstāka nekā pārējo iedzīvotāju vidū. Tieši šis rādītājs pievērsa uzmanību homoseksuāļu īpatsvaram katoļu baznīcā. Jānis Vanags to skaidro ar visu pakāpju katoļu garīdzniekiem obligāto celibātu: “Mēdz notikt, ka celibāta solījums pievilina cilvēkus ar homoseksuālām nosliecēm. Viņi cer, ka tādā veidā vieglāk atrisinās savas problēmas, bet neiztur.” Seksologi savukārt uzskata, ka galvenā problēma bijusi konservatīvās baznīcas negodīgajā nostājā pret dažādu seksualitāti. Viņuprāt, cilvēkiem slēpjot un apspiežot savu seksualitāti, stimulēta neveselīga seksuālā uzvedība.

Joprojām par HIV ir daudz neatbildētu  jautājumu. Vairāk nekā 40 miljoni inficēto  visā pasaulē gaida zāles, kas pilnībā izārstētu HIV. Āfrikā izmirst veselas valstis. Ja netiks atrastas efektīvas zāles, paredzams, ka šī epidēmija nākamajos 15 gados varētu prasīt  70 miljonus dzīvību, pārsvarā — mazattīstītās valstīs.

RL mājaslapā lasāma Vēstule no cietuma.