Ievads bīnoloģijā

Joku filma Johnny English iecerēta kā parodija angļu humora garā par slaveno aģentu 007. Sižets ir šāds — jaunākā  spiega Bīna stulbuma dēļ iet bojā slavens angļu aģents, Bīnam kopā ar daiļavu no citas valsts izlūkdienesta jānovērš franču izcelsmes vardarbnieka Paskāla Mežonīgā tīkojumi  sagrābt Anglijas troni, pie viena pārvēršot  Britu salu par lielāko cietumu pasaulē. Bīns darbojas uz nebēdu un filmas beigās pats tiek kronēts par Anglijas karali. Tiesa, ja pieticīgi sacītu, ka angļu humors ir sarkastiska smīna vaibsts ekrāna stūrī (kino gadījumā), tad šajā filmā bija atrodama tikai pusotra vieta,  atbilstīga angļu humoram, proti, aina, kur baiss likumpārkāpējs tiek raksturots kā nepareizas auto novietošanas maniaks  (apmēram 40 000 nepareizas novietošanas gadījumu) un neveiklā scēna, kur Bīns ballītē izpļāpājas Paskālam Mežonīgajam (francūzim), ka viņam franči nepatīk, kam pēdējais skāņi piekrīt. Dažas autoritātes apgalvo,  ka bīnoloģiskā skatījumā angļu humora  galvenā īpatnība ir tā dēvētā neparedzētā neveiklība — situācija, kad lomas atveidotājs  visu it kā cenšas darīt pareizi, bet nekas nesanāk kā domāts. Tipisks piemērs ir aina, kurā Bīns izmet pa logu mēteli, kaut gan bija domājis to  ar slaiku metienu uzkabināt uz pakaramā.  Taču šādam skatījumam varētu iebilst, apgalvojot, ka šāds lomas tēlojums raksturīgs tieši parodijas žanram. Bīna filma ir vienkārša parodija, kas neļauj skatītājam kļūdīties, tajā  tiek apspēlēti gandrīz visi aģenta 007 pēdējo filmu motīvi — meitene invalīdu ratiņos, jaunākās tehnoloģijas un sporta mašīnas. Vienkāršas parodijas uzbūve balstīta uzskatā, ka visi ir redzējuši parodējamo filmu, tādēļ mans draugs, kurš muļķīgā kārtā nebija redzējis pēdējo  gadu filmas par aģenta  007 varoņdarbiem, truli klusēja, kamēr puse kinoteātra gārdza jauki smiedamies.

Līdz lielajam ekrānam mani bija novedusi bezjēdzīgu sakritību virkne. Saulainā pēcpusdienā gāju pa Tērbatas ielu,  kad garām krakšķēdams aizkratījās bīnmobilis. Mirkli pēc tam caur Elizabetes ielas krustojuma laikrakstu kioska logu manī no žurnāla lapas stingu skatienu ieurbās animācijas filmu varonis, apaļvaidzis Bīns. Rokā viņam bija saņurcīts  rotaļu lācītis. Vērmanes parkā satiku pārīti manierīgu intelektuāļu, kuri tikko nāca no  pirts, esot bijuši skatīties jauno filmu par Bīnu. Pie lielākā Baltijas ginka koka, turpat kreisajā pusē Operas tiltiņam kāds uz asfalta bija ar  krītu uzskrīpājis Mr. Bean lives and rides  forever. Pilnīgs stulbums, es nodomāju un  aizgāju noskatīties jaunāko filmu par misteru Bīnu.

Parasti cenšos neapmeklēt filmas, kas liek aizdomāties. Kritiķu aplamātās filmas ir spraigas un interesantas, tajās nav nevajadzīgu skumju un melanholisku pārdomu. Viss notiek pāris mirkļos, zeme ir piekaisīta ar kukurūzas pārslām, un ik pa brīdim kāds no nervozākiem skatītājiem ievaidas, kad labais varonis kailām rokām pārplēš uz pusēm kādu neģēlīgu zarnumaisu. Taču Bīns ir savādāks — galvā pat atskan bināra (!) sasauce “bīns/smīns”, — viņš visu stiepj garumā, neko nenoved līdz galam, un reizumis pat šķietami aizmirst, ka ir komiķis. Diezin vai to var skaidrot ar parodijas uzspiestu rīcību. Šķiet, ka Bīns riskē iekrist putukrējuma pirdienu kumēdiņu taisītāja veidolā, bet  nē — tomēr noturas. Varbūt saldsērīgās rosības iemesls ir tas, ka Bīna lomas atveidotājs Rovans Sebastians Atkinsons vienkārši pa laikam atkrīt Ņūkāslas un Oksfordas universitātēs apgūtajā inženierzinātņu mentālajā slānī — uzzibsnī elektrība, noraustās voltmetrs, griežas mazi un lieli zobratiņi, taču Bīnam nospļauties — filmēšanas laikā viņš slamstās pa studiju, nemaz neievērodams notiekošo. Tādā gadījumā filmas par Bīnu īstenībā ir filmas bez Bīna, un tas ļauj man tās klasificēt par šausmu filmām.

Es jautāju sev, kas īsti ir smieklīgākais filmās  par Bīnu, un, kinoteātra pustumsā izvilcis bloknotu, alkatīgi pierakstu detaļas. Jau pirmajos kadros parādās pieticīgi apģērbta sieviete,  tūlīt pēc tam Bīns pieviļ savu priekšnieku, sačakarējot zemūdenes lūku; nemākulīgi darbojoties ar pildspalvu, tiek nogalēta  sekretāre, tad viņš iesit ar pudeli pa galvu  savam kolēģim, grib šaut, bet no pistoles  izšļācas kaka, viņš ārdās kapos, aizskardams nevainīgus cilvēkus, un lien pa kanalizāciju, nevis mierīgi izmanto kāpnes. “Manā vārdu krājumā nav vārda “kļūme,”” viņš lepni paziņo, taču visa darbošanās izrādās nepārtraukta kļūdīšanās. Tikai pustumsā darbodamies  ar bloknotu, es sapratu, ka šīs filmas vērtība  ir atsevišķas detaļas. Iznāk, ka esmu noskatījies nevis vienu, bet kādas 20 filmas. Un patiesi,  ja retrospektīvi aplūko Bīna izgājienus, sākot  ar The Black Adder, The Driven Man, un  beidzot ar Bīnu kā animācijas varoni,  izrādās, ka gandrīz jebkurā gadījumā žanram un filmas kopējam sižetam nav nozīmes. Svarīgas ir detaļas, aktuālais dūriens ar pildspalvu dibenā, tieši tev mērķētā kaka  un plika pakaļa ekrāna malā.  Kas apgalvos, ka šīs lietas ir  nevis atsevišķi mākslas akti,  bet saistīta sižeta izpausmes,  lai pirmais met akmeni.

Bīnoloģijas imperatīvs liek meklēt cēloņsakarības — iespējams, ka smieklīguma cēlonis ir pašidentifikācija. Atsaucot  prātā dažādus bīnoloģijas fragmentus un iedomājoties, ka es pats esmu Bīns, paliek vēsas kājas, apjēdzot, cik trāpīgi  Bīns raksturo mazo  un savtīgo cilvēka patību. Vismaz vienu reizi esmu pats sev nosūtījis pa pastu atklātni, svinējis Ziemassvētkus ar sabiedriskā vietā zagtu eglīti, kādu laiku braucis jokaina skata mašīnā un nīgri krekšķējis par ļautiņiem,  kas neļauj mierīgi dzīvot. Pašam likās, ka ne mirkli ar mani nenotiek nekas dīvains, bet  varbūt pārējie domāja, ka viss ir viena vienīga klizma un joki?

Varbūt tā arī ir, taču bīnoloģija kā zinātne  paģēr, lai tiktu īstenots samērīguma princips. Filma domāta pamatīgam rēcienam, tajā nav nekā poētiska un romantiska, ja neskaita nokļūšanu vienā cietuma kamerā ar pieticīgi ģērbtu sievieti. Tomēr paga, paga — bērnībā Bīns dzīvoja fermā un diezgan agri sāka braukalēt ar mašīnām, attīstot sevī kaislību uz automobiļiem. 90. gadu sākumā Bīnam piederēja kādi astoņi automobiļi vienlaikus, un viņš iesaistījās sabiedriskā diskusijā par to, kuras Oksfordas ielas būtu jāatvēlē gājējiem un kuras automobiļiem. Tolaik Bīns formulēja savu slaveno domu, ka viena automašīna ir mākslas priekšmets, turpretī divas, trīs un vairāk — smirdīga lūžņu kaudze. Pārdomājot jautājumu, vai vajadzētu ierobežot automobiļu lietošanu, un vienlaikus atzīstot, ka viņam pašam šāda nostādne izklausās pēc anatēmas — Bīns krasi iebilda pret Oksfordas Broudstrītas pārveidošanu par gājēju ceļu, argumentējot, ka tā tai tiekot atņemta dzīvības elpa un pilsētas ielās radīts vienīgi pliks tukšums. Runājot Bīna vārdiem, Oksfordas pilsētas plānošanā dogma uzvarēja racionalitāti. Filmā šis princips tiek dubulti sarežģīts, paverot pretrunīgas bīnoloģiskas interpretācijas slūžas.

Parasti nekas netiek slēpts — Bīns, kurš ikdienā pārvietojas ar jaudīgu Aston Martin Virage vai vismaz ar pilnpiedziņas Lancia Delta Integrale, filmā purkšķina ar mazo bīnmobili, kuru nemāk novietot stāvvietā, bez mitas aprūpē, un, raidīdams skaudīgus skatus, bojā pārējos transportlīdzekļus. Scenāristi un režisori parasti viņu iztaisa par tādu kā otrādeni, pilnīgu lūzeri, par kuru Kundziņsalā saka — tādam ķerra par grūtu. Taču šajā filmā Bīns tiek pie sava Aston Martin un var parādīt, ko māk. Viltus Kenterberijas arhibīskapa plikā pakaļa nespēj aizēnot Bīna mirdzošās acis, kad viņš ar visu pēdu nospiež gāzes pedāli. Tādā veidā skatītājs tiek atbrīvots no ieilgušās nemākuļa lomas — izrādās, ka Bīns prot būt nevis vienkārši muļķis, bet ātrs pamuļķis. Kā skatītāju mani apbēdina, ka muļķības ritumu šāda veida tehnoloģisks apgreids nepaātrina. Muļķības atnākšana ir sasteidzināta, bet smieklu stinguma punkts paliek nemainīgs.

Notikumu ātrums uzmanīgam vērotājam atklājas kā lieks un neīsts. Acu priekšā aizskrien kadri, kad ļaundara Paskāla Mežonīgā kronēšanas rituālam, izmantojot ultramodernu sejas masku, tiek gatavots Kenterberijas arhibīskapa dubultnieks, kam uz pakaļas uztetovēts uzraksts Jēzus skatās, izliecies, ka tu strādā. Īstais arhibīskaps tāpat nekad neko nedara! Do nothing! Filma zaudē smieklīgumu un jautrību tieši tad, kad Bīns ir spiests kaut ko darīt. Reliģiskajam motīvam filmā piemīt vērtību noteiksmes nozīme — tieši viltus un īstā arhibīskapa pakaļu salīdzinājums kalpo par patiesīguma vai nepatiesīguma kritēriju. Ja kāds skatītājs te saredz rupjību vai vulgāru kadra izvērsumu, es gribētu atgādināt, ka proporcionāli nemainīgas muļķības daudzums vienmērīga paātrinājuma apstākļos izvērtējams tikai ar pakaļas patiesīguma pārbaudi, jo seja tādā ātrumā var samelot. Vienkārši skats paslīdēs garām, neatklājot visas nianses.

Šādā skatījumā, ļaujot atklāsmei atbrīvoties no bīnoloģijas važām, varu apgalvot, ka Bīna smieklīguma un dvēseliskuma iemesls ir tieši tas, ka Bīns nekā nedara. Tūļīgā krāmēšanās ar priekšmetiem domāta virspusējam skatītājam. Tikpat labi Bīns varētu mierīgi pastaigāties pa koptu angļu mauriņu, ik pa laikam pašķielēdams, vai aiz muguras netuvojas kāda draudīga ēna. Nav svarīgi, ar kādiem cilvēkiem Bīns tiekas un sarunājas, jo tie tāpat agrāk vai vēlāk ies bojā. Ja Ahasvērs ir mūžīgais žīds, tad Bīns ir mūžīgais anglis. Bīna pārlaicīgums filmā uzsvērts, izmantojot Johnny English [1. Anglijā populārs Rovana Atkinsona radīts tēls, sākotnēji radīts BARCLAY bankas norēķina karšu reklāmas kampaņai.] , vēsturē jau mazliet piemirstu figūru.

Filmas veidotāji mēģina mani no mūžīgā  novērst uz laicīgo, apgalvojot — noziedzīga varaskāre Anglijā radīs pretīgu tautu cietumu, kas nesīs netaisnu peļņu Paskālam Mežonīgajam. Itin viegli var nomaldīties pliekana skaidrojuma maldos, ja filmas analīzes gaitā nepaturētu acīs viedo Bīna ikonu. Viņš nav norūpējies par nākotni — liekas, ka bīnoloģiskā skatījumā Anglija nākotnē mierīgi varētu būt pat kodolatkritumu izgāztuve, — taču Bīnam riebjas, ka visu nākotni izplānojis kaut kāds kraupains francūzis Paskāls Mežonīgais. Varu derēt, ka Bīnam nepatiktu neviens viņa priekšlikums,  pat ne iespēja pārbūvēt Anglijas kontinentu automobiļa formā. Bīns ir angliski pašpietiekams, un, saņēmis ķēniņa Sālamana svaidījumu no  īstā arhibīskapa rokām, viņš liek apcietināt iedomīgo francūzi. Lēni rimtā pilnīgas un  viedas muļķības garā kopš tiem laikiem viņš joprojām bez rūpēm un raizēm valda Anglijā.