Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Man rokās nonākuši Valsts kontroles materiāli, kuros ticis veikts birokrātisks izklupiens sengrieķu vārdnīcas, kā arī dažādu laikmetīgās mākslas projektu virzienā.
Virsvērtība kā estētiska vērtība
Sengrieķu valodas vārdnīca, iespējams, ir vien tāda kā broša, kuru domājams daudzi ij nepamanīs pie seģenes klātās mātes Latvijas krūts. Tā, sekojot estētiskas rīcības kanonam, pilnīgs estēts, pēc Ad Fontes vieslektora Kembridžas prof. Rista vārdiem, aiziet tuksnesī, lai pamatīgi izslāptu, un tad iedzer vien pāris piles valgmes, kuras tūlīt pat izspļauj; pie tam — pēcāk nevienam par padarīto nestāsta. Interesanti, kurā brīdī šajā procesā iejauksies valstiskā kontrole — nepieļaus izslāpšanu un slāpju veldzēšanu speciāli tam neierādītās vietās, preventēs izspļaušanu vai informēs sabiedrisko domu par nodarījuma apmēriem.
Un kurš gan spēs izvērtēt vārdnīcas lietderību un kas tā par lietu, kurai neder šāda vārdnīca? Tā droši vien ir mūsu kopīgā lieta — tā, par kuru stāvot, var arī krist vai kā citādi sakropļoties. Pie “mums” pieskaitot arī šo rindu autoru, kurš, grēcīgs būdams, saviesīgu salonu sarunās spītīgi turpina jaukt ne tikai nebaudāmus kokteiļus, bet arī kandelabru ar mezonīnu (vai tomēr mezAnīnu — nezinu).
Kam tad kaut kas tāds ir domāts — tak jau ziloņkaula tronī iekortelējušamies izredzēto happy-few [1. Laimīgie daži (angļu val.).] saujiņai, kuri pa pakšiem paslepen notriec nodokļu maksātāju latus filoloģiskas gardēdības dzīrēs. Ar elitārisma troni sen jau bija kaut kas ar skubu jāpasāk: ne da inkrustēt, da ne pārkalt biljarda bumbās koplietošanas intelektuālā biljarda aizgaldam.
Marazm krepčal [2. Marasms pieņēmās spēkā (krievu val.).]
Tomēr var noņemt cepuri, kad ierēdņi ņemas izvērtēt kultūras un mākslas projektus “no morālā, ētiskā un lietderības viedokļa”. Lasot Valsts kontroles kolēģijas locekļu un revidenšu pārskatus par laikmetīgo mākslu, nāk prātā Švoņģers no Bulgakova Suņa sirds, kurš iedevis Šarikovam Poļigrafpoļigrafičam palasīties Engelsa saraksti ar Kautski. Pie kam secinājumi, līdz kuriem nonāk lasītpratēji, ir vienādi: “Da paģeļiķ vsjo nado!” [3. Tak sadalīt visu vajag! (krievu val.)] Vērtēšanai, protama lieta, jānotiek sistemātiski un saskaņā ar vērtēšanas kritērijiem, kuri ir kvantificējami skaitliskā formā. Viss, kas neietilpst sertifikātu, ciparu un izcenojumu loģikā, tiek paņemts iekavās un aizmēzts vēstures mēslainē.
Starp citu, no tautas krātā atziņu pūra — tur, kur notiek līdzekļu pīrāga pārdale, aiz muguras stāv visur un vienmēr klātesoši korumpēties kārie politiskie klani, kurus neapmierinās sava pīrāga šķēle, jo pastāv pretenzija uz visu to nolāpīto konditoreju. Tā Rozanovs [4. Vasilijs Rozanovs — krievu filozofs un rakstnieks.] ceļojuma piezīmēs par Rīgu uzteic ģermanizēto utilitārismu pilsētbūvē — kur baznīcu pieceļ klāt pie nabagmājas nevis otrādi. Svēta vieta galu galā tukša nestāv.
Birokrātiskais diskurss
Principā pastāv divi šādas “kritikas” — ja tā maz var izteikties, runājot par birokrātiskā marasma diskursu, — maģistrālie virzieni. Pirmkārt, tas ir uzbrauciens fundamentālajai un teorētiskajai zinātnei, kas nespēj nodrošināt savu rezultātu tūlītēju pārstrādi peļņu nesošās tehnoloģijās, otrkārt, dziļš pretīgums pret masu patērētāja gaumi traumējošo dekadentisko mākslu. Trāpīts beidzot ir abiem.
Teorētiskā zinātne, paldies Dievam, jau ir laikus pasteigusies nomirt dabīgā, no sociāldarvinisma pozīcijām skatoties, nāvē — ienākot kapitālistiskās saimniekošanas sistēmai Latvijā. Savukārt laikmetīgā jeb dekadentiskā māksla kādu laiciņu itin veiksmīgi veģetēja gādīgā tēvoča Sorosa paspārnē, bet nu tam — veģetācijai, ne tēvocim — pienācis gals, jo Sorosa naudiņa no Austrumeiropas ir devusies vēl vairāk uz austrumiem.
Likumsakarīgs ir valstisko kontrolētāju sašutums par valsts līdzekļu izšķērdētāju nepilngadīgumu starptautiski reprezentējoties, kā arī par akadēmiskās un profesionālās sertificētības iztrūkumu. Labi, tur vēl filoloģija — kas sacenšas ar pedagoģijas fakultāti par “fakuļķet ņevest” [5. Līgavu fakultāte (krievu val.).]statusu, bet ja jaunieši, kas beiguši prestižas augstskolas, nenes reālu ieguldījumu tautsaimniecībā, bet nodarbojas ar sazin kādu vīdžejošanu un dīdžejošanu, izmantojot datorus kumēdiņu rādīšanai — tas ir simptomātiski.
Par datoru runājot — vispār jau tas ir zināmā mērā disciplinējis visu alternatīvo scēnu, piemēram, skatuves mākslinieki, kas agrāk piedzērušies ārdījās pa skatuvi, nebaidoties kaitēt savam rūdītajam elektrisko ģitāru ekipējumam, tagad grādīgos dzērienus lieto daudz mērenāk, tādējādi saudzīgāk izturoties pret savu personisko programmatūru un aparatūru.
Taču atgriežamies pie simptomātikas. Pirmkārt, tā uzrāda izglītības sistēmas specifiku. Un, proti, pastāv viena daļa stagnējošu institūciju un struktūru ar nožēlojamām pasniedzēju algām un negantu konkurenci, kā arī švaku tehnisko aprīkojumu. Klāt pie tām ir sadīgusi audze dažnedažādu uz tirgus vērtībām balstītu koledžtipa augstskolu, kas ir daudz labāk tehniski aprīkotas, taču, stingri ņemot, nesniedz vis akadēmisku izglītību, bet gan maksas kursu, tipa know-how.
Otrkārt, tas demonstrē zināma labklājības perioda paaudžu nomaiņu. Jau Rietumeiropas un Savienoto Valstu karalaika totalitārā režīma paaudžu un vērtību maiņu pēc deideoloģizētas tirgus ekonomikas un labklājības perioda pavadīja dažādas sociālas kustības par postmateriālām dzīves kvalitātes vērtībām. Tāpat mūsu pusē, kur nav darbaspēka politiskas pārstāvniecības, visu politisko dzīvi nosaka kapitāls plus EiroSavienības direktīvas. Tikmēr jauno paaudzi pārņēmušas informācijas tehnoloģijas un elektroniski loriņi. Vienīgā cerība ir uz obligātās karaklausības dienestu, kas izķers bohēmas inficēto jauniešu slāni, un viss paliks, kā bijis. Bet tas, kā joprojām ir un ir bijis — tā ir ierēdņu un administrācijas totāla patvaļa — pat tā saucamā sociķu pilsētas vadība pieņem vienu pēc otra dažādus ierobežojumus — alu uz ielas nedzert, zālītē nesēdēt, ar riteni parkā nebraukt, utjpr.
Fašisma elementārās formas
Viens gadījums mani stingri pārliecināja par to, ka mūsu likumdošana mierīgi pārspļauj islāmisko šariatu. Saistībā ar pasu nepieciešamību zīdaiņiem (tas vien rada izbrīnu civilizēto zemju iedzīvotājos), kad tie šķērso robežu kopā ar vecākiem, garas stundas dirnēju birokrātisku midzeņu koridoros, kur kļuvu par liecinieku sekojošai scēnai. Nabaga vecākiem atteicās izsniegt nepieciešamo dokumentu aptuveni sešgadīgai meitai, kas vasaras speltē bija ģērbta kleitiņā ar īsām piedurknēm, jo saskaņā ar instrukciju fotogrāfijā nedrīkst būt atkailināti pleci.
Kas tad notiek tāda valstiskā kontrolētāja galvā, kad viņš tiek konfrontēts ar izcenojumu tāmi rituālu pašnāvību veikšanai laikmetīgās mākslas projektu ietvaros? Mati ceļas stāvus, kāds “ņeporjadočiks” [6. Nekārtībnieciņš (krievu val.).]. Lai šajā lauciņā ieviestu kārtību, jāsāk ar inventarizācijas sarakstu. Taču tālāk par šādu “ārprātu” aprakstu nav iespējams nokļūt, tāpēc tiek uzskatīts, ka pats šis inventarizētais saraksts ir pietiekami daiļrunīgs, lai atstātu visu, kā bijis, tikai ar jau pilnībā diskreditētu sakompromitējušos institūciju.
Vēsturiski tieši fašisms bija tas, kas teorētiskās zinātnes un dekadentiskās mākslas apkarošanu tautas garīgās veselības un mentālās higiēnas ietvaros pārvērta par valstisku ideoloģiju. Tāpēc šādus Valsts kontroles izklupienus kultūras lauciņā ar saukļiem pēc morāla izvērtējuma un ētiskas attīrīšanās varam viennozīmīgi klasificēt kā fašistiskus, kas arī bija jāpierāda. Galu galā fašisms ir pārvēsturiska, vienmēr klātesoša potence, kā izpausme “vidusmēra cilvēka psihiskai konstitūcijai”. Tā ir vēlme pēc vēlmes represijas — “mazā cilvēka” ikdienas apziņas vispārīgais “veselais saprāts”, kas organizē bezapziņas impulsu un neapzināto vēlmju producēšanu valsts interesēs un ekstrēmā gadījumā fašistiskas valsts interesēs: pucējot valstiskā cilvēka kanonu — tas ir, neirotiski paranoīdu subjektu — un tādējādi radot ikdienas mikrofašistisko fonu.