3. maijs.

Tā varētu būt ilgi nākusi vēstule, pazaudējusi dzejoļa ritmu, atskaņas un izaicinošo skaistumu — izbalējusi tinte, melnrakstā, ar svītrojumiem: “Nespēju būt es pats, man gribas zaudēt prātu, kad redzu, kā bezrocis ved savu grūto sievu uz sinematogrāfu. Man eņģelis sniedz liru — un pasaule man ir caurspīdīga kā stikls — bet viņš tūlīt iepletīs muti, veroties Šarlo stulbībās. Par ko šim nekaitīgajam, pacietīgajam cilvēkam nolemts savu neuzkrītošo (nemanāmo?) dzīvi vilkt tādā netaisnībā (nevienlīdzībā?)? Man gribas zaudēt prātu, kad bezrocis ar savu grūto sievu pa ielu iet mājās no sinematogrāfa. Es tveru siksnu un atvēzējies situ eņģeļus, un eņģeļi cauri vadiem uzlido pilsētas augstumos. Tā Venēcijas laukumos baloži sabijušies traucās prom no manas mīļotās kājām. Tad, pieklājīgi noņēmis cepuri, es tuvojos bezrocim, lēnītēm pieskaros piedurknei un ierunājos: “Pardon, monsieur, kad es reiz ellē par savu augstprātīgo dzīvi saņemšu pelnīto sodu, bet jūs ar dzīvesbiedri mierīgi mitīsiet paradzīzē, vērodami zemes āres, klausoties brīnumainos dziedājumos un mirdzinot baltos spārnus, — tad no visuvēsākajiem augstumiem nometiet man vienu spalviņu, lai tā nokrīt kā sniegpārsla uz manām sadedzinātajām krūtīm.” Bezrocis stāv man iepretī, vieglītēm pasmaida un kopā ar sievu aiziet, katliņu nepacēlis. Un paraksts — Vladislavs Hodasevičs, 1925. gada 17. augusts, Meudon.”

11. maijs.

Vakara intervijā runā Mazirbes Ievas tante, bijusī lauku skolas saimniece, viņa sāk pavisam banāli — nav ko apskaust bagātos, kapā līdzi neko nepaņemsi, un pēkšņi tikpat vienkāršā, galvu reibinošā veidā nonāk pie secinājuma: nāve ir taisnīguma garantija. — Lai Hodasevičs turpina stāvēt Venēcijas laukumā vai pie ķinīša franču bulvārī ar noņemtu cepuri, sadedzinātām krūtīm un savu egocentrisko līdzcietību.

18. maijā, atceroties aprīli.

Pēc atgriešanās Rīgā es uzreiz sāku justies viegli, brīvi. Es ātri un droši eju pa ielu, un nekautrējos iegriezties veikalā. Es zinu, kas tajā atrodas, un pēc sejas pazīstu vairākas pārdevējas. Satieku uz ielas dažus cilvēkus, kuri mani pazīst un zina, kas es esmu. Varbūt tieši viņu skatiens atdod pazaudēto drosmi; citur cilvēki, kas skatījās uz mani, neko neredzēja, un es zināju, ka viņiem manis nav. No rīta vairs nelauzu galvu, ko vilkt mugurā, vai būšu piemēroti apģērbusies (kam piemēroti?). Lai kāds būtu apģērbs, tas vairs nenozīmē mani, te es pati sevi nozīmēju — jebkurā nozīmē. Iznāk, ka citās pilsētās baidījos ne no savas nozīmes vai no tā, kā to sapratīs kāds cits, bet vienīgi no pilnīga nozīmes trūkuma. Atgriešanās Rīgā ir kā pilnīga pamošanās pēc aizmirstības, kurā pazaudē sevi, pēc sapņa šausminošās brīvības un tā pirmatnīgās eksistences tukšuma, par kuru zina katrs, bet vislabprātāk runā tie, kas lasījuši vismaz Prusta pirmās lappuses: “tad atmiņas — vēl nevis par vietu, kur esmu, bet par vietām, kur esmu bijis vai varējis būt senāk — nolaižas pār mani kā glābējas, lai izrautu no nebūtības, no kuras pats nespēju izkļūt.” Rīga, izrādās, ir tas nomods, kurā jūtu “milzīgu atvieglojumu, jo prāts var atbrīvot zobu sāpes no visām heroiskajām un ritmiskajām maskām” — pilsēta, kur dzīvot, neko nepierādot.