Es negribu iet izlūkos

Rīgas Laiks: Jūs esat daudz ceļojis, tādēļ pats galvenais jautājums: sakiet godīgi — “kurā Pireneju pusē krievu cilvēku vairāk ciena — tajā vai šajā?”

Pjotrs Vails: Labs jautājums, kā saka amerikāņi. Baidos, ka krievu cilvēku nekur īpaši neciena. Manam tuvam paziņam, dzejniekam Sergejam Gandiļevskim ir tādas rindas: “Ja jau tev, pusdzīvam, iedvesa tādu mīlu/ šis sabeigtais laiks un dieva pamestā vieta…"[1. Parinde no “Раз тебе недобитку внушало такую любовь зто гиблое время и богом забытое место.” (krievu val.)] Protams, ka runa ir par Krieviju. Es domāju, ka Krieviju var mīlēt, un varbūt es arī pats to mīlu. Bet cienīt — absolūti necienu. Manuprāt, Krieviju galīgi nav par ko cienīt. Neko viņa tādu nav darījusi — vismaz 20. gadsimtā —, lai pelnītu cieņu. Tieši otrādi — ir izdarījusi daudz ko, lai pelnītu — nu, nelietosim stiprākus vārdus — visādu necienīšanu. No Krievijas baidās, tas — jā. Un šī inerce saglabājas. Es atceros, kā armijā — es dienēju sakarniekos — es iegāju Ļeņina istabā, tur uz grīdas bija izklāta Eiropas karte. Un tā visa bija vienās šausmīgās sarkanās bultās. Un pa to rāpo mūsu pulka mākslinieks. Viņš paceļ galvu un prasa rotas komandierim: “Biedri major, bet ko man rakstīt uz Briseles?” Majors, brīdi padomājis, atbild: “Raksti — pusotras megatonnas.” Mūs mācīja, ka tanku maršs līdz Parīzei aizņemtu trīs dienas. Tas ir, no Krievijas baidās, Amerikā — mazāk, jo pa vidu ir okeāns, Eiropā — vairāk. Faktiski, kur vairāk baidās, tur ir lielāka interese. Un es skaidri zinu — kad uz Ameriku atbrauca kāds cilvēks lasīt referātu par kādu ezotērisku tēmu, teiksim, Baratinska ietekme uz Innokentiju Aņņenski, tad viņu klausījās ļoti uzmanīgi, jo Krievija bija kodollielvalsts un tai bija daudz raķešu.  Ar ballistiskajām kaujas galviņām.  Kad raķetes notēmēja uz citu pusi, interese par Baratinski un Aņņenski stipri mazinājās.

Tā ka var runāt par bailēm, bažām, satraukumu… Bez tam, kad jau pēcpadomju laikā sākās runas, ka “Krievijai ir savs ceļš” — tas vienmēr iedveš šausmas. Jo “savs ceļš” — tas vienmēr ir šausmīgi, neparedzami un visdrīzāk — krimināli. Savs ceļš ārpus pasaules civilizācijas ceļa — tas ir krimināli. Nekas nav jāizdomā.

RL: Krievija vienmēr ir lepojusies ar savu garīgumu. Bet varbūt mīlestība uz dzeju arī radusies no bailēm?

Veils: Krievija pretendē uz īpašu garīgumu tikai tādēļ, ka tai ir niecīga materialitāte. Vēsturiski Krievijas pārvaldes formas, ko lielā mērā noteica kristietības īpašais paveids, nepieļāva ne politisko dzīvi, ne pilsoņu tiesības, ne brīvu uzņēmējdarbību — nekā tāda nebija. Tādēļ vienīgais pašizteiksmes veids bija literatūra. Garīgums — izvēles trūkuma dēļ.

RL: Man radies iespaids, ka arī krievu diaspora ārzemēs sev līdzi paņēmusi tās pašas Krievijas problēmas un netiek no tām vaļā.

Vails: Jā, tā tas ir. Piemēram, ceļojumu žanrs. Krievu ceļotājs — sākot no Karamzina līdz Aksjonovam — atšķiras no visiem pārējiem ceļotājiem tādējādi, ka viņa gara acu priekšā atrodas nevis tas, kas ir, bet tas, ko viņš grib redzēt. Bet redzēt viņš vienmēr grib Dzimteni. Un viņš salīdzina visu tikai ar to. Bet emigrants — tas ir profesionāls ceļotājs — viņš nav atgriezies no ceļojuma. Un visa krievu emigrācijas kultūra nav iespējama bez metropoles. Teiksim, pastāv itāļu amerikāņu kino. Vai franču arābu mūzika. Neko tamlīdzīgu krievu emigrācija nav radījusi, vienmēr tikai savu. Varbūt tas arī nav slikti? Piemēram, pirmajā emigrācijā Hodasevičs teica, ka literatūras procesa nav, ir tikai grāmatu kaudze. Un viņam, protams, nebija taisnība. Jo bija gan process, gan — pats galvenais — tēma. Liela tēma. Un šī tēma bija — nostalģija kā pasaules sašķelšanās. Kaut kas bija sabrucis. Un vienalga, vai patiešām tā bija, vai ne — literatūrai tas bija auglīgi. Tika radītas brīnišķīgas lietas — Nabokova agrīnie romāni, Paplavska dzejoļi, Adamoviča esejas, Georgija Ivanova dzeja. Un viņi domāja, ka īsto Krieviju ir aiznesuši sev līdzi. Viss, kas eksistē taipus Karpatiem, ir izdedzināta zeme. Īstā Krievija ir pie viņiem. Es to esmu piedzīvojis pilnīgi kā parodiju: mūsu izdevniecības pirmajā stāvā bija Martjanova grāmatu veikals. Nikolajs Nikolajevičs Martjanovs bija cilvēks, kas pirmais šāva uz Ļeņinu. Un pie viņa nāca viņa draugs — Nikolajs Kaverda. Nikolajs Kaverda bija cilvēks, kas nogalināja padomju sūtni Voikovu Varšavā, dzelzceļa stacijā. Viņam bija astoņpadsmit gadu, viņš pienāca pie Voikova, pajautāja: “Vai jūs esat Voikova kungs?” un, kad tas atbildēja “jā”, iešāva tam sirdī. Desmit gadus nosēdējis poļu cietumā, viņš nokļuva Štatos. Lūk, šis Kaverda nāca pie Martjanova — bet Kaverda bija konstitucionālais demokrāts, kamēr Martjanovs — kreisais eseris. Un 1978. gadā Ņujorkā viņi stundām lamājās par kadetu un kreiso eseru partijas platformām! Es to dzirdēju pats savām acīm! Pie mana galvenā redaktora atnāk cilvēks, un es dzirdu aiz sienas: “Nu, mīļo tētīt, atvainojiet, es ļoti labi pazinu Mahno…” Savam redaktoram avīzē Novoje Russkoje Slovo es reiz izstāstīju kādu joku, viņš pasmējās un jautāja, no kurienes. Es atbildēju — Džeroms K. Džeroms. Viņš saka: “Jā, jā, jā, Džeroms K. Džeroms bija ļoti talantīgs autors, bet, ziniet, tāds cilvēks, ļoti nepatīkams, sarunāja man rupjības…” Es nebrīnītos, ja viņš būtu pazīstams — es nezinu, nu, ar Rablē vai Sviftu. Normāli! Tur bija fantastiski cilvēki. Un visa krievu kultūra viņiem beidzās tieši tur. Buņins bija pēdējais krievu rakstnieks. Un kad no tās “izdedzinātās zemes” parādījās jaunā emigrācija, tad viss bija skaidrs — mēs bijām vai nu zombiji, vai VDK aģenti. Lūk, tā viņi dzīvoja. Un tajā visā, jāteic, bija kaut kāds skaistums! Viņi nerakstīja “atombumbvedēji”, bet “nukleārie bumbu vedēji."[2. Ядерные бомбардировщики — нуклеарные бомбовозы. (krievu val.)] Kad es teicu, ka tā nav labi, viņi atbildēja: “Pjotr Ļvovič, ir krievu valoda un ir “sovdepa” žargons.''[3. Sovdep — no “совет депутатов” (deputātu padome), saīsināts PSRS nosaukums, kas vēlāk tika izmantots kā žargona vārds ar nicinošu nokrāsu.]

Viņi dzīvoja atbilstoši Ņinas Berberovas rindām: “Mēs neesam izsūtīti, mēs esam sūtīti.”Vēlāk Juzs Aļeškovskis šīs rindiņas pārtaisīja: “Neskumsti un nealksti pēc goda, mēs neesam izsūtīti — mēs esam pasūtīti uz poda.”[4. Grūti atveidojama krievu spēle: “Мы не в изгнании, мы в послании.”“Не ностальгируй, не грусти, не ахай, мы не в изгнании, мы в послании нахуй.”]

Taču arī trešajai emigrācijai līdz Berlīnes sienas krišanai bija tāda misionārisma pieskaņa. Un tas ir pareizi. Ja mēs varējām drukāt to, ko nevarēja drukāt metropolē, tas nozīmē, ka mēs pildījām kādu misiju. Kaut kāds uzdevums bija. Taču pēc astoņdesmitdevītā viss beidzās. Patlaban visa emigrācijas kultūra — tā ir tikai dzīvesvieta.

RL: Vai jūs esat piedzīvojis nostalģiju?

Vails: Nē. Es nezinu, kas tā ir, vēl vairāk, esmu pārliecināts, ka nostalģija ir meli. Vāju cilvēku meli. Esmu pārliecināts, ka par nostalģiju var runāt vienīgi cilvēks, kurš nespēj ap sevi radīt savu mikropasauli. Un tādam ir slikti arī dzimtenē. Ilgas pēc nedzīviem priekšmetiem man šķiet kaut kas apvainojošs. Nostalģija pēc bērziņiem, pēc ieliņām… Ja cilvēks ir kaut kā vērts, viņš savu pasauli rada ap sevi pats.

RL: Kad Brodskis brauca projām, viņš ņēma līdzi pavisam maz, arī šņabja pudeli Odenam, un vēl vienu lietuviešu šņabja pudeli viņam līdzi iedeva Venclova. Ko jūs ņēmāt līdzi, kad braucāt prom?

Vails: Es neesmu ģēnijs, es tā normāli. Tas ir Brodskis, viņš aizbrauca ar čemodāniņu. Taču, atvainojiet — Brodskis astotajā klasē stundas vidū piecēlās un izgāja laukā. Un nekad vairs neatgriezās. Man nav pieticis drosmes kaut kam tamlīdzīgam. Tādēļ es aizbraucu normāli — man bija bagāža, bibliotēka, mantas, bikses, mētelis… Kā visi standarta krievu emigranti. Starp citu, leģenda par pēdējo divdesmit gadu izdzītajiem — tā, protams, ir tikai leģenda un meli. Reāli tādu, kas aizbrauca ne pēc savas gribas, bija kādi pieci, varbūt septiņi cilvēki. Solžeņicins, Bukovskis, vēl daži, kurus izsūtīja vai apmainīja. Visi pārējie, kas saka, ka viņi bija spiesti aizbraukt, aizbrauca pēc savas gribas. Uzrakstīja iesniegumu, saņēma vīzu, tā ka — nevajag!

RL: Sakiet, kādas “vietas ģēnijs” esat jūs?

Vails: Nekādas, es šajā ziņā savu vietu zinu. Bet vispār — man ir pilnīgs identity zudums. Es nevaru normāli atbildēt uz jautājumu, no kurienes es esmu. Pirms pieciem gadiem es varēju teikt — es esmu no Ņujorkas. Septiņpadsmit gadus es nodzīvoju Ņujorkā — tā ir labākā pilsēta pasaulē — es nemaz neklausīšos nekādos iebildumos. Tāpat kā visu laiku labākais rakstnieks ir Šekspīrs. Vai futbolists — Pele. Tā ka ir Ņujorka, un ir visa pārējā pasaule. Bet patlaban tas man neko nedod. Teikt, ka es esmu no Prāgas, es nevaru, jo Prāga nav manas mājas. Kāds tur “vietas ģēnijs”, es pat nezinu, kurā vietā atrodos.

RL: Sakiet tomēr, kas jums tā patīk Ņujorkā?

Vails: Ņujorkā tu uzreiz ieslēdzies pulsā, tādā pilsētas ritmā. Kad es tur iebraucu, es atveru New York Times un uzreiz ieraugu kādas desmit vietas, uz kurām man gribas aiziet. Bet pats galvenais — Ņujorkai par tevi nospļauties. Tai viss ir vienalga. Tu esi tai vienaldzīgs. Un viņa to gaida arī no tevis. Lai arī tu viņai uzspļautu. Ņujorka ir ideāla vieta cilvēkam. Savstarpēja vienaldzība. Tikai tādā ir iespējama attiecību tīrība. Un tas attiecas arī uz valsti. Ideāla valsts ir tā, kam par tevi nospļauties. Un tev — par valsti.

RL: Jūs, braucot uz kādu pilsētu, vienmēr iepriekš par to mēģināt kaut ko vairāk uzzināt. Sakiet, kāda ir jūsu attieksme pret pilsētu vēsturi?

Vails: Es domāju, ka pilsētai pilsētas mitoloģija ir svarīgāka par vēsturi. Jo vēsture aizmirstas, sabrūk kopā ar mājām, bet mitoloģija tiek kultivēta. Eiropā tikpat kā nav nepārbūvētu pilsētu, varbūt Prāga šai ziņā ir unikāla — tā visiem padevās un tādēļ palika pavisam neskarta. Neviens to neiznīcināja un neviens nepārbūvēja. Paldies Dievam! Bet paskatieties uz Parīzi — no vecās pilsētas tikpat kā nekas nav palicis pāri — pusotrs Doma laukums, smieklīgi. Par kādu vēsturi var runāt? Toties mitoloģija Parīzē ir milzīga.

Decembrī es biju Permā, tur vietējai inteliģencei ir sava izprieca: viņi nodarbojas ar Permas mitoloģiju. Vispirms, no turienes cēlies doktors Živago. Tad viņiem it kā tur bijušas trīs māsas… Turklāt Permai ejot cauri pasaules ass. Ja tas atbrīvo cilvēku no nepilnvērtības sajūtas — lieliski! Gandrīz vai ikvienas pilsētas vēsture — tas ir kauns. Ugunsgrēki, sodi, vajāšanas, stulba pārbūve, baznīcu iznīcināšana… Principā vēsture vienmēr ir kauns. Bet mitoloģija vienmēr ir skaistums.

RL: Sakiet, kādas vietas jūs mēdzat atcerēties?

Vails: Itāliju. Ja varētu rēķināt nevis, “no kurienes es esmu”, bet “kur es gribētu dzīvot un nomirt”, tad — Itālijā. Venēcijā.

RL: Oriģināli gan.

Vails: Bet es arī nedzenos pēc oriģinalitātes. Tā patiešām ir pilsēta, kurā es jūtos tik mierīgi un brīvi kā nekur. Ja man būtu nauda, es brauktu uz Venēciju jau rīt. Jau šovakar es brauktu uz Venēciju un dzīvotu tur līdz mūža galam.

RL: Par ko jūs tā mīlat Venēciju?

Vails: Es esmu pilsētas cilvēks, urbānists. Kā reiz teica O.Henrijs: “Vienā pašā Ņujorkas kvartālā ir vairāk poēzijas, nekā divdesmit ar puķītēm nosētās pļaviņās.” Es gribu dzīvot pilsētā. Un Venēcija ir pati pilsētnieciskākā no visām pasaules pilsētām. Jo tā ir uzcelta uz ūdens, un tai nebija iespējas izplūst, pāriet jaunceltnēs, piepilsētā. Venēcijā nav transporta, jāiet kājām vai pa ūdeni. Tā ir pilsēta, kāda tā bija sākumā. Kāda vienmēr bijusi Eiropas pilsēta, līdz izgudroja transportu. Īsta pilsēta.

RL: Labi, iedomājieties, ka jūs patiešām dzīvosiet Venēcijā līdz mūža galam. Ko jūs tur darīsiet? Iemīlēsieties?

Vails: Ja paveiksies, jā. Agrāk pilsētas pievilcību man noteica tas, vai tajā var patīkami iedzert. Ar vecumu situācija ir mainījusies: tagad mani interesē skata punktu daudzums. Venēcija piedāvā pašu lielāko skata punktu daudzumu uz vienu kvadrātcentimetru. Nu, kaut kāds neprātīgs skaistums. Pirms kāda laika man bija tāda fantāzija: bet ko es darītu, ja dzīve pēkšņi izmainītos un es vairs nebūtu literāts? Un es iedomājos, ka es varētu ar tādu padomju lāpstu bērt ledu uz zivīm Rialto tirgū. Tādā adītā cepurītē — jo auksts no tā ledus. Es kādreiz krāvu saldētas zivis Mangaļsalas ostā. Mūsu brigāde strādāja kuģa tilpnē. Reiz viens no mūsējiem prom ejot zem pufaikas paslēpj vienu saldētu zivi. Pēc pāris dienām atnāku, strādājam, prasu, kur ir tas mūsējais? Man atbild — viņš nomira. Saaukstējies no tās zivs, saķēris plaušu karsoni un — nomiris.

RL: Sakiet, lūdzu, kādi jūsu bērnības un jaunības notikumi Rīgā ir atstājuši iespaidu uz jūsu turpmāko dzīvi?

Vails: Divi. Līdz divdesmit astoņu gadu vecumam, kad es no šejienes aizbraucu, es izdzēru, iespējams, kādu cisternu portvīna. Ļoti daudz ļoti slikta vīna, no kā normālam cilvēkam būtu jāmirst. Es uzskatu, ka es nenomiru tikai tādēļ, ka ne man, ne maniem paziņām nebija savu dzīvokļu un mēs dzērām svaigā gaisā. Un — bija ļoti skaistas dekorācijas: Vecrīga un Jūrmala. Bez tam, kopš bērnības es zināju, ka uzraksti mēdz būt divās valodās, var būt “hļeb” un var būt “maize”. Kirilicā un latīņu burtiem.

Tā ka tas, ko pretīgi sauc par “alternatīvo domāšanu”, man bija jau gandrīz vai iedzimts. Es domāju, ka tas ir svarīgi.

Tā mēs dzērām un pļāpājām par literatūru. Un tajā himērā es nodzīvoju līdz apmēram četrdesmit gadiem, nespēdams iedomāties, ka varētu būt kaut kas interesantāks, nekā dzert un pļāpāt par grāmatiņām. Tagad man tas liekas stulbi. Un grāmatas mani vairs neinteresē. Es gandrīz vai nemaz tās nelasu. Jums vajadzēja redzēt, cik priecīgi krievu emigranti ārzemēs atbrīvojās no savām bibliotēkām! Grāmatu realitāte mani pat kaitina. Kulturoloģija —  izsauc riebumu. Jo tā ir tikai prātuļošana.

RL: Ja tas viss ir himēra, kas tad jūs pašlaik interesē?

Vails: Dzīve! Jebkura neilga tikšanās, trīsdesmit sekunžu saruna ar kādu cilvēku man ir dārgāka par jebkuru literatūrpētniecisku sacerējumu. Tas man ir svarīgāk, interesantāk, tas mani vairāk saviļņo. Primārā dzīve. Grāmatu dzīve ir sekundāra.

RL: Kad jūs esat svešā pilsētā, kur jūs meklējat šo “primāro dzīvi”?

Vails: Pirmām kārtām es eju uz tirgu. Pats galvenais ir — iet uz tirgu. Paskatīties, kas tur notiek. Ko pārdod, kas pārdod, ko pērk… Kāda ir plastika, kāda mīmika, tas kolosāli runā par tautu. Tirgus — tas ir tādu cilvēku kopums, kam piemīt dzīves garša. Garšīgi ēst — tas nozīmē dzīves garšu. Krievi to nesaprot un vēl ilgi nesapratīs. Viņi ilgi nesapratīs, ka dzeramais ir ēšanas sastāvdaļa.

Starp citu, ja runājam par Rīgas tirgus bagātību, tad par zivju paviljonu — tas neattiecas uz svaigām zivīm, ar tām nav sevišķi spoži: karpas, zandarti, mencas, reņģes, laši, tas arī gandrīz vai viss — bet, runājot par sālītām un žāvētām zivīm, es saku, ka tas ir labākais tirgus pasaulē. Kad es šeit biju pirms pieciem gadiem, es savam paziņam teicu, ka gribu lūgt politisko patvērumu Rīgas tirgus zivju paviljonā.

RL: Jūs gribat teikt, ka civilizācijas pazīme ir nevis saruna par literatūru vai mākslu, bet tieši otrādi — saruna par dzīvi, tas ir, ēdienu?

Vails: Tieši tā. Saruna par primārajām matērijām. Lūk, tas, ko sauc par small talk, tas mani pilnīgi nekaitina, tas ir normāli! Runāt par pirmizrādēm, par jaunu filmu, par laiku, par ēšanu — tas ir normāli. Runāt par Ivanu Karamazovu — tas nav normāli.

Savulaik Milans Kundera uzrakstīja eseju par to, kā viņu satrieca krievu tanki Prāgā sešdesmit astotajā gadā. Un viņš rakstīja, ka tauta, kuras galvenais rakstnieks ir Dostojevskis, principā arī nevar neievest tankus kaimiņzemē. Lūk, tā kā Dostojevskis — ietiekties cilvēku dvēselēs, iznīcināt, un tāpat arī šeit — ekspansija, vai nu dvēselēs, vai kaimiņu zemēs. Nu, nevajag, nevajag personisko attieksmi, nevajag mīlēt un nīst, vajag pieklājību. Neko vairāk. Pieklājību 24 stundas diennaktī. Bet pašaizliedzība vajadzīga reizi piecos gados. Desmit. Reizi divdesmit gados. Slavenā krievu tēma — es ar viņu izlūkos neietu.

Es nemaz negribu iet ar viņu izlūkos, es vispār negribu iet izlūkos. Izlūkos var nošaut. Es negribu iet izlūkos. Bet es gribu, lai man teiktu: “labdien”, “uz redzēšanos”, “atvainojiet”, “visu labu”… Bet izlūkos iet es negribu.

RL: Es esmu saticis aizbraukušus paziņas, kuri saka, ka viss ir labi, tikai pietrūkstot sirsnīguma, tā, ka var jebkurā laikā aiziet pie drauga, nakts sarunu virtuvē…

Vails: Atkal tie stereotipi… Nu, es negribu, lai pie manis nāk naktī! Es negribu, es naktī guļu. Lai man vispirms piezvana. Būtu labi, ja divas dienas iepriekš.

Un pasaka — es pie tevis aiziešu desmitos vakarā. Es apdomāšu un  teikšu — nē, desmitos ir par vēlu,  tu labāk atnāc septiņos. Tas arī viss. Un melo tas jūsu paziņa. Aizejiet pie  viņa divos naktī ar šņabja pudeli —  viņš ģībonī novelsies!

RL mājaslapā lasāms Pjotra Vaila raksts Atgriešanās Sorento