Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Šīs pārdomas nav par Angliju un nav par Londonu. Taču tās ir no Londonas. Un tas ir ļoti svarīgi, jo nepavisam nav vienlaga, no kurienes tu domā, īpaši, kad runa ir par tik neskaidru un abstraktu priekšmetu kā filosofija. Ir vietas, no kurām ir ļoti grūti domāt par to, kam nav nekāda sakara ar šīm vietām, par to, kas ir tām nepiederošs, jo tādas vietas tevi iesūc, nelaiž vaļā, un lai ko tu arī domātu, ir grūti pie tām neatgriezties. Viena tāda vieta ir Maskava, cita — Pēterburga, vēl cita, šķiet, Ņujorka.
Ar Londonu viss ir citādi. Tajā tu vienkārši dzīvo, tai ir pārāk liels “centrbēdzes” spēks, lai tā ievilktu tevi ar sirdi un dvēseli. (Kādreiz Stendāls to pašu teica par Parīzi, pretstatot Romai.) Londona ir viena no neitrālākajām pilsētām pasaulē. Šeit tu nepiederi nevienam. Taču tam cena ir: nekas šeit nav tavs.
Un kāda šeit vispār filosofija — gandrīz nekādas. Atļaušos atgādināt — Londona ir ne vien parku, skvēru un lielisku māju, bet arī memoriālo plākšņu pilsēta. To te ir tūkstoši. Ej un skaties — šeit dzīvojis tāds un tāds rakstnieks, dzejnieks, arhitekts, izcils ārsts, ceļotājs, politiķis, mākslinieks, galu galā, feldmaršals (nerunājot nemaz par admirāļiem, dārgais lasītāj), taču savrupmāju un vēlīnā viktoriānisma laika fantastisko celtņu fasādes filosofu vārdi nerotā. Tomēr trīs es atradu. Nekad pirms tam nebiju par tiem dzirdējis. Dzīvu filosofu Londonā ir viens vai divi, un tas arī viss. Tas ir, pāris duču savāksies universitātēs un zinātniskajās biedrībās, taču viņi, lai arī oficiāli tiek dēvēti par filosofiem, paši sevi tā saukt kaunas: “Nē, nē, es nodarbojos ar Aristoteļa Poētiku, ” “Nu ko jūs, kas es par filosofu, es pašlaik rakstu par sociālā un instinktīvā attiecībām vēlīnajā vācu romantismā.” “Es faktiski neesmu filosofs, mani interesē feminisma problēma mūsdienu masu informācijas līdzekļu attīstības kontekstā,” — un tā tālāk. Cilvēks, kurš teiktu sev vienkārši un skaidri: “Es esmu filosofs,” Londonā ir liels retums. Tas skanētu pretenciozi un bezgaumīgi. Es pazīstu četrus, kas riskētu tā sevi nodēvēt (es pats tad būtu piektais).
Taču cik labi Londonā domāt par filosofiskām lietām! Vēlā mijkrēslī, sausiem spārnu vēzieniempār Londonu izbirst sikspārņu bari (godīgi sakot, neesmu Londonā redzējis nevienu sikspārni, taču žurnālistika pacietīs visu). Hēgelis mēdza teikt, ka gudrība esot pūce, kas izlido naktī. Sikspārnis ir filosofiska doma. Ej pa naksnīgo Londonu, cilvēku nav, aizdomājies, gaidi šo dīvaino dzīvnieku spiedzīgo pīkstoņu. Kā metafora pūce ir daudz simpātiskāka, taču abas būtnes liek domāt par noslēpumu — filosofijai ir savas metaforas. Jūs piekritīsiet — ērglis iztēlē neizsauc abstraktas pārdomas, tas pieder varas un politikas pasaulei. Taču kāpēc noslēpums? Filosofiska doma neslēpjas no pasaules.Tieši otrādi, tā ir pasaule, kas domas priekšā sevi aizsedz. Pamēģināsim mazliet pafilosofēt par pasauli, kamēr vēl ir redzamas gotisko baznīcu un piļu dievišķās kontūras, Londonas agrīnās klasikas elegantās līnijas.
Vispirms par pasauli vispār. Kāda tā ir? Liberāla. Ja neticat, paverieties apkārt. Tā taču ir Londona — liberālās pasaules galvaspilsēta un pasaules liberālisma ģeogrāfiskais un morālais centrs. Taču, Dieva dēļ! Nejauciet liberālismu ar demokrātiju! Demokrātija ir politiskās iekārtas veids. Liberālisms — tas ir domāšanas veids, lai tā būtu politiska, sabiedriska vai ekonomiska domāšana. Demokrātiju, ja jums tās nav, var importēt iesaiņotu un lietot. Liberālisms — tas nav commodity[1. Commodity — plaša patēriņa prece (angļu val.).]. Vai nu tas jūsos ir, vai nu nav. To nevar iemācīt. Par to nevar kļūt. Te ir vajadzīga augsne, atmosfēra, labāk pat būtu teikt — īpašs noskaņojums, bet ne politiskā ideoloģija. Un vienīgā vieta, kur tāds noskaņojums varēja rasties (es pat teiktu “dzimt”), bija Anglija.
Aplūkojot britu liberālismu filosofiski, tikai kā prāta noskaņojumu, to var reducēt uz vienu vienīgu ideju: visas cilvēku sabiedrības elementi — no sabiedrības kopumā, valsts vai zemes līdz konkrētam “pilsoniskajam indivīdam” — pastāv atsevišķi un visi šie elementi var savienoties kopā, ir “iecietīgi” cits pret citu, par spīti atšķirībām to pastāvēšanā. Tā to formulēja britu liberālisma klasiķi Dž. Stjuarts Mills, Džeremijs Bentams (mūsdienās un citādi — Jesaja Berlins) un citi. Tātad atkārtoju: kā “filosofija”, bet nevis kā politiska ideoloģija, liberālisms ir tikai britu fenomens, tas radās 18. gadsimta beigās un veidojās līdz pat 20. gadsimta vidum, pakāpeniski kļūstot ne vien par britu domāšanas, bet arī britu rakstura psiholoģisku iezīmi.
Taču tieši šajā Eiropas vēstures “vēlīnās Apgaismības” periodā liberālismam radās divi briesmīgi pretinieki, “līdzāspastāvēšana” ar tiem izrādījās ļoti grūta jau vakar, gandrīz neiespējama šodien un, es esmu pārliecināts, rītdienas liberālismam kļūs liktenīga.
Pirmo no šiem pretiniekiem es jau minēju. Tā ir demokrātijas ideja. Ar to liberālismam problēmas bijušas vienmēr. Pievērsiet uzmanību ļoti interesantam apstāklim: britu liberālisma kontinentālie priekšgājēji — no Svēdenborga līdz Voltēram — atklāti neieredzēja demokrātiju. (Ha-ha, varbūt arī Prūsijas Frīdrihs bija savdabīgs liberālis!) Es pat nerunāju par Amerikāņu Demokrātijas Tēviem — Džordžs Vašingtons, kas uz Ameriku atveda britu liberālisma “maigos dzinumus”, jau tobrīd zināja, ka nekauņas un mūlāpi, kuriem viņš noteica un nostiprināja demokrātisku pārvaldes veidu, ne vien nevar būt liberāļi, bet arī nekad par tādiem nekļūs. Bet dižais Tomass Džefersons, “liberālis pēc intelektuālās uzbūves”, lieliski saprata, ka demokrātija ir nepieciešamais ļaunums. Proti, tā ir Amerikas nākotne. Vistraģiskākais liktenis, protams, piemeklēja amerikāņu revolūcijas ģēniju Bendžaminu Franklinu. Personiski, psiholoģiski būdams liberālis, viņš mūža beigās skaidri ieraudzīja, ka cilvēks, cilvēks vispār, nav liberālis, ka viņš (cilvēks) vienkārši pēc savas dabas nav piemērots būt par liberāli nekādā politiskā režīmā, un vismazāk — demokrātiskā. Tomēr — un šeit mēs pievēršamies otram liberālisma pretiniekam — runāt par visiem cilvēkiem vienu dabu ir grūti, vismaz filosofiski: liberālisms tomēr radās no britu augsnes un kļuva par britu, nevis kāda cita psiholoģijas iezīmi, un, kā jau teicu, tas nevar tikt eksportēts pat viskrāšņākajā iepakojumā.
Piemēram, Krievija. Ziniet, es drīzāk varu iedomāties kā liberāli mongoli no Urgas apkaimes, nevis Maskavas universitātes profesoru. Kā demokrātu — lūdzu. Kā liberāli — nekad. Jo kā reāls prāta stāvoklis un kā sava veida “filosofija” liberālisms vienmēr ir par privāto un atsevišķo. Krievu profesors ir gatavs būt pārliecināts demokrāts, jo kopējais ideoloģiskais princips šeit tiek iezīmēts un saprasts tieši kā kopējs. Bet Krievu Profesors tāpat kā krievu robežsargs ir atsevišķuma ienaidnieks. Viņam nekas atsevišķs nekad nebūs savs. Un šajā ziņā viņš ir daudz tuvāk Hēgelim, nekā Kantam, un, salīdzinot ar viņu, mūsu mongolis, kas atgaiņā suņus no vārītas gaļas savā jurtā, ir tīrs kantietis. Un tādēļ arī mūsu krievu draugs (vienalga, profesors vai gubernators zaglis) atrodas daudzkārt tuvāk apvienotajai Eiropai nekā suņus trenkājošais mongolis.
Un, lūk, šeit arī piedurknes atrota otrs liberālisma pretinieks — globalitātes ideja, ideja par vienu pasauli visiem, ideja, kas sākotnēji, lai arī kā Romas kluba sapnis, bija blakus idejai par Brīvo Tirgu, taču jau ļoti drīz sāka pārvērsties par itin patstāvīgu gigantisku fikciju. Un tajā brīdī, šīs — lai arī fiktīvās — globalitātes apstākļos, pēkšņi kļuva skaidrs: globalitātei nav savas politiskās ideoloģijas, tad kādēļ par tādu ideoloģiju nepadarīt liberālismu. Lai arī tas būtu ņemts no cita laikmeta, lai arī izaudzis citā augsnē, taču — pagaidām noderēs par “pagaidu” ideoloģiju. Britu liberāļi, kas apbrīnojamā kārtā vēl saglabājušies, tikai rausta plecus: nē taču, tas nav īsts liberālisms, tam trūkst konsekvences. “Blēņas,” es iebilstu, “nevis konsekvences tam trūkst, bet izglītības!” Jo liberālisms taču radās izglītotās elites prātos un sirdīs, un šai ļoti šaurajai grupai bija arī sava vēsture, no Jūlija Cēzara līdz Šekspīra Jūlijam Cēzaram un tālāk līdz Džordžam Bernardam Šovam, lordam Keinsamun Vinstonam Čērčilam. Mūsdienu “globālā liberālisma” ideologi, aizkustinoši neaptēsti ļaudis, vēlas pilnībā attīrīt liberālismu no jebkuriem reliģiskiem un filozofiskiem elementiem, pagatavot no tā erzacpusdienas visiem, tas ir — visiem tiem, kam dažādu iemeslu dēļ nav nekādas ideoloģijas. Citiem vārdiem sakot, tikai trūkstot politiskai ideoloģijai, par tās aizvietotāju var kļūt liberālisms, un, faktiski, nevis liberālisms kā tāds, bet tā mākslīgs koncentrāts, kas tūkstoškārt izšķīdināts pašreizējā politiskās bezjēdzības ūdenī. Tā ka, es domāju, šajā jaunajā ideoloģiskajā funkcijā tam ir visas iespējas izzust.
Taču, ko nozīmē — “nav nekādas ideoloģijas?” Un vai kaut kas tāds vēsturē vispār ir bijis? Man šis ideoloģijas trūkums šķiet ļoti interesanta filosofiska ideja (tieši ideja, doma, bet nevis kaut kāda “problēma”!)
Pašreizējais “bezideoloģiskais” stāvoklis nav pirmo reizi Eiropas vēsturē — neaizmirstiet, ka ideoloģija pati ir vēsturisks fenomens; bija laiks, kad tās nebija (tas ir, kad mēs neatrodam ideoloģiskus tekstus), un būs laiks, kad tās nebūs. Laikā pirms Pirmā pasaules kara bija pilns ar ideoloģijām (gan “kara”, gan “pretkara”), bet nebija nevienas, kas būtu tik stipra, lai šo karu novērstu. Britu liberālisms, kas tobrīd nebija viena no politiskajām ideoloģijām, “vienkārši palika”, nedomājot, ka “vienkārši palikdams” tas sev paraksta nāves spriedumu.
Nu labi, kaut kā aizvilka līdz 80. gadiem — kā “pārpalikums”, kas gaida savu “pārstrādāšanu” kārtējā sociāli politiskā kontekstā. Taču neaizmirsīsim — neviena ideja, neviens domas stāvoklis neizzūd bez pēdām. Piemēram, marksisms, godīgi nokalpojis veselu gadsimtu kā politikas dežūrideoloģija, izrādījās izmests no pasaules politiskās arēnas kaunpilnās sešdesmito pseidorevolūcijas sakāves dēļ (starp citu, šajā pasākumā tam nebija nekādas lomas). Globālisms ir ieradies situācijā, kad marksisms jau pa daļai ir saplūdis ar sociāldemokrātisko ideoloģiju, kas šodien ir pati vecākā (drīz tai būs 150 gadu) no “izdzīvojušajām” ideoloģijām.
Pašlaik ir septiņi vakarā. Vakar visas avīzes rakstīja, ka šodien sešos trīsdesmit Trafalgarskvērā notiks milzīga demonstrācija “pret kapitālismu un vergu darbu trešās pasaules valstīs — darīsim galu imperiālisma paliekām!” Puskilometru no Nelsona kolonnas es redzu milzīgu, burtiski kilometru garu rindu uz teātri Lesterskvērā; tur rāda kādu skandalozu lugu, un pirms divām stundām “izmestas” trīssimt lētās biļetes. Lielākajai daļai ļaužu rindā ir nozīmītes ar Trafalgarskvēra demonstrācijas lozungiem. Taču demonstranti neatrodas Trafalgarskvērā, viņi stāv rindā pēc biļetēm uz teātri.
Lūk, liberālisma atliekas darbībā.
No krievu valodas tulkojis Uldis Tīrons