Ir, kas šķiet

Pirms gada Ņujorkā mēs vairākkārt braucām pāri Hudzonas upei, lai Glenridžā filmu studijas Deviņi dokumentālajai filmai Pasaules nepasaule filmētu dzejnieku Gunaru Saliņu. Gunara Saliņa dzeja rakstīta ar piederības sajūtu, kas visulaik vilkta uz nepiederības liestes, varbūt tādēļ tā ir tik laikmetīga. Piecdesmito, sešdesmito gadu Ņujorkas centrā, bijušā īru emigrantu rajona Hells Kitchen (Elles ķēķis) īres namos un krodziņos satikās latviešu dzejnieki, rakstnieki, gleznotāji. Aculiecinieki stāsta, ka dzejā Elles ķēķis ir divi cilvēki — Linards Tauns un Gunars Saliņš. Tauns palika Elles ķēķī ar sirdszāļu recepti rokā. Saliņš (saukts arī par Gonku), lai cik grūti viņam tas nācās, ielaidās ar mums un pagātni, lai stāstītu nākamībai.

Nora Ikstena

Nora Ikstena: Savu dzīvesstāstu tu reiz nosauci par Naudītes un Jelgavas iedvesmām. Kuras no tām izrādījušās nozīmīgas?

Gunars Saliņš: Visas — kopš bērnības Naudītes skolā: ar tēvu, kas dzejoja, gleznoja, vadīja kori, darīja ķiršu vīnu, amizējās ar skolotājām. Ar māti — pirmo mīlētāju teātra izrādēs, izbraucienos ar mani uz Rīgu, uz Jelgavu. Un ar vecākā brāļa muzicēšanu. Pēc tam Jelgava, skolotāju institūts. 1939. gadā tur godināja Čaku par Mūžības skartajiem. Viņš tikko bija balvu dabūjis, un viņam uz katedras lasīšanai bija pasniegts brošēts, neatgriezts Mūžības skarto eksemplārs. To pamanīja institūta direktors Eduards Pētersons un tūliņ, no vestes kabatas pavilcis spožu spalvu nazīti, drāzās uz katedru pie Čaka, kurš pa to laiku grāmatas lapas bija atplēsis ar pirkstu. Tanī klusumā es pilnīgi atceros to prkš, prkš, kā viņš tās plēsa. Visu lietu brīnišķā sakarā — kā teiktu Mudīte Austriņa, kādu gadu tad rakstīju eksperimentālu dzeju ar Čaka pirkstu.

Pēc tam boļševiku gadā jelgavniekiem pievienojās Cēsu skolotāju institūts — ar baru aizsvilušos literātu, kuri referēja par Majakovski, par Austru Skujiņu. Rakstnieku cēlienos bija pašu dzeja un debates. Kāds komjaunietis nicīgi aprādīja, ka Sudrabkalns reiz sadzejojis kaut ko tādu kā Klodijai. Augšā rāvās institūta tālaika direktors Jūlijs Flugins, vecais sociāldemokrāts. No kabatas viņš izrāva tieši šo grāmatiņu — Sudrabkalna Klodijai un deklarēja: “Es to vienmēr nēsāju pie sirds.” Tādas, lūk, iedvesmas no pirmā boļševiku gada.

Ikstena: Tev lieliski izdevies izstāstīt dzejoļa rašanās vēsturi, atminoties, kā tapis Pilsētā pavasaris.

Saliņš: Tas tiešām bija tā, ka mēs gaidījām institūtā Zinaīdu Lazdu un institūta direktors Aistars, vēlākais prozas autors, katram iedeva kādus Lazdas apsveikšanas vārdus. Man gadījās tāda rinda “agrās zāles pirmais zaļums”, kurai Jēkabs Mediņš tad jau bija pierakstījis savu meldiju. Lai atminētos, es dūcu to meldiju “agrās zāles pirmais zaļums”... Aistars vēl atnāca pārbaudīt, uzslavēja mani, bet teica, ka tā bārda gan man būtu jānoskuj. Dažus rītus bija aizmirsies. Reiz Ņujorkā mēs ar Raisteru un Linardu klīdām kaut kur netālu no Elles ķēķa, bet uz Greničas pusi. Viegla migliņa miglojās, es pārbraucu ar roku pār vaigu un man bija tāda sajūta, ka vajag teikt: “Bārda dīgst.” Bet es teicu, ka zāle dīgst. Kad pārgāju mājās, uzrakstīju to dzejolīti: “Agrās zāles pirmais zaļums...”

Reiz viesībās pie Krēsliņa kāda kundzīte man vaicāja, cik tad ilgu laiku prasot dzejoli uzrakstīt. Nu, kaut vai to pašu Pilsētā pavasaris. Es gribēju atbildēt — necik. Bet tad pēkšņi atcerējos, ka šī dzejoļa pamats bija tā Zinaīdas Lazdas viesu reize. Un tikai pēc desmit gadiem Greničā tas pie manis atnāca. Rakstot man tas nebija prātā, bet tagad ļoti dīvaini jutos, kā pa galvu dabūjis. Ar dievišķo sakritību.

Ikstena: Pēc tā gadījuma, kad Čaks atplēsa grāmatu vaļā ar pirkstu, tu rakstīji, ka spalvas nazīšu poētikai ir pienācis gals...

Saliņš: Jā, tā bija. Padsmitnieks būdams, rakstīju veltījuma dzejoli savam mūzikas skolotājam Jēkabam Mediņam: “Ziema aiztek pa noteku brūnajām vēnām,/ naktis izguļas ielās mīkstas un siltas…”

Ikstena: Vai nometņu laikā tu turpināji cīnīties ar “spalvas nazīšu poētiku”?

Saliņš: Nometņu laiks mani pirmoreiz paņēma pie rīkles. Boļševiku gadu, pateicoties Fluginam, institūtā pārlaidām viegli. Nometņu laikā nāca tā atskārsme — zaudētā Latvija. Dzejiski tas bija iestingums. Es daudz lasīju. Iepazinu Rilki. Tulkoju vēl citus vācu dzejniekus. Un apguvu latīņu valodu — varēju baudīt oriģinālā Vergiliju, Horāciju, Ovidiju, Katullu. Tas bija tāds briešanas laiks.

No formālā iestinguma izrāva Ņujorka. Biju ieracies grāmatu grēdās — sakarā ar uzsāktajām studijām, bet pa starpu visādi iztikas darbi, lai kaut kā savilktu galus kopā. Miegam palika gauži maz. Bet kādu nakti pamodies ķēru pēc papīra — bija pieteikušās rindas, šīs te: “Istaba lāstekās viz/šai ledainā naktī laikam/raudājis biju./Nolaužu vienu un/palaižu/virpās/pa grīdu —/kā lāstekas skan —/gluži kā meiteņu smiekli!”

Ikstena: Vai, atsākdams rakstīt Amerikā, tu juti sev uz pleciem kādu pagātnes un trimdas nastu, vai gluži otrādi — juties atvieglots un brīvs?

Saliņš: Pirmos dzejoļus, kas radās jumtistabiņā, es neuzdrošinājos nevienam rādīt. Man likās, tie nesaskan ar valdošo domu — Latvija ir zaudēta un nekādi joki te nebūs. Bet pamazām mēs uzmeklējām cits citu vairāki, tādi jauni. Un sākām rakstīt ar citu piegājienu.

Ikstena: Ņujorkā tu rakstīji — “mēs nākam atjaunot ticību, ka neesam vēl miruši.” Vai ar to tu domāji, ka, zaudējušiem dzimteni, jums nav jābūt puscilvēkiem, ka jūs esat spējīgi uz savu jaunu veidu?

Saliņš: Tieši tā tas bija.

Ikstena: Iepriekšējās paaudzes klišejas un priekšstatus Dzintars Sodums nosauca par “poētiskajiem konserviem”.

Saliņš: Poētisko konservu laiks? Zināmos līmeņos tāds konservu laiks ir eksistējis vienmēr, bet tādus konservus, manuprāt, nav īpaši producējuši reiz jaunie no manas paaudzes, vismaz tā gribētos ticēt. Ar Sodumu mēs ārkārtīgi intensīvi sarakstījāmies, kamēr viņš vēl bija Zviedrijā, es neatceros, kā tā sarakste sākās, bet man ir vesels žūksnis viņa vēstuļu, kurās mēs par lietām, par visu ko, varam sadziedāties tik skaisti. Un viņš Jaunajā Gaitā arī itin atsaucīgi uzrakstīja par manu Miglas krogu, tas vēl, kamēr viņš Zviedrijā bija. Un tad pēkšņi bija tā kā priekškars nolaists jeb tā kā tāds blīkšķis noticis — Sodums no citas platformas ar mani runāja, ja viņš vispār runāja. Kaut kas bija tā kā pagalam sameties, atceros, viņš atrakstīja, ka manu dzejoli Izbēgušie uztvēris kā uz viņu mērķētu — ka viņš tur izsmiets. Tiešā iedvesma bija pavisam cita. Nu, gaužām žēl, ka ne no šā, ne no tā paputēja tāda brīnumjauka rakstu brālība ar Dzintaru. Es vēl šobrīd neapjaušu, kā tas viss tā varēja viņa prātā samežģīties. Tas viss, ko es varu teikt.

Dzejolis Apmežosim Ņujorku arī rakstīts Dzintaram Sodumam pār plašu jūru — “Kad iebrauksi kailajā Ņujorkā, būsi ar mums tu vienisprātis, tā jāapmežo”...

Ikstena: Kā tu pirmoreiz sastapies ar Linardu Taunu?

Saliņš: Man īstenībā jāsauc Jautrīte palīgā, viņa to aprakstīja savā hronikā. Reiz vienā no lekcijām mans blakus sēdētājs ar otru kaut ko runā par Manhetenu. Es pagriežos un prasu: “Manhetena, kas tā par vietu?” Jo man līdz tam brīdim nebija bijis vaļas aizbraukt uz Ņujorku. Un tad bija tā reize, kad mēs sataisījāmies uz latviešu sarīkojumu Ņujorkā.

Jautrīte Saliņa (lasa no savas hronikas): Pirmie mēneši Gunaram bija jāpavada vienam pašam, jo es turpināju strādāt Džeimstaunā, un tad, kad es ierados, mēs tur kļuvām par tādiem kā nama pārziņiem un tikām pie divām tukšām istabām. Vienīgais mēbeļu gabals visā dzīvoklī bija tāda neliela balta kumodīte vannas istabā un viens matracis. Pirmajos vakaros, kad mēs gribējām vēl kādu brīdi pasēdēt, kaut vai palasīt — tā bija vienīgā vieta, es sēdēju uz tās kumodītes augšā un Gunars uz tā poda, tur bija silti un gaiši — vienīgā civilizētā vieta mājā, jo visas pārējās telpas bija tumšas.

Kad radās pirmie liekie dālderi, mēs sākām braukt uz Ņujorku. Viens no pirmajiem sarīkojumiem bija Rudzīša rīkotais Dievs, tava zeme deg Bruklinas akadēmijā, kur sanāca pāri par 3000 latviešu. Uz turieni braucot, pazemī pēkšņi ieraudzījām Nikolaju Kalniņu, kuru mēs Vācijā bijām kādreiz satikuši, un viņam blakus tādu jaunu, elegantu kungu ar platmali un šlipsi. Nikolajs mūs iepazīstināja: “Te jaunais dzejnieks Linards Tauns.” Un mēs tā ļoti formāli, ļoti eiropeiski iepazināmies. Nikolajs Kalniņš un Linards Tauns strādāja Manhetenas katoļu koledžā, tīrīja telpas. Viņi sevi sauca par higiēnas profesoriem. Kad mēs tur aizbraucām ciemos, man liekas — tā bija pirmā reize, kad kopīgās sarunās pie vīna glāzes Gunars Amerikā beidzot jutās kā mājās.

Linarda pirmajā istabā Elles ķēķī lielāko vietu aizņēma vanna, uz tās bija dēlis, un uz tā dēļa viņš bija salicis savas pirmās grāmatas. Kas notika, kad viņš gāja vannā, es nezinu. Bet drīz vien jau nāca uzlabojums, viņš dabūja istabu ar mazu virtuvīti, kur tad tā vanna bija iespiesta. Istabiņa tiešām bija maza, tur bija vietas apmēram divām tādām lažām, rakstāmgaldam. Kad sagāja visi pie Linarda, istabiņa bija pārpildīta, gaisa tur tikpat kā nebija, dūmi nāca pa durvīm laukā. Bet mēs visi bijām jauni, visi bijām pilni Ņujorkas iespaidu, un vienmēr tās runas par latviešu literatūru.

Ikstena: Jūs man rādījāt tā laika kartītes, kurās jūs visi viens otru uzrunājat — “paldies par Jūsu viesmīlību, pateicamies Jums” un tādā garā. Man tā sākumā likās tāda joku forma...

Saliņa: Nē, tas bija pavisam nopietni. Pēc viesībām viens otram rakstīja pieklājīgas pateicības uz “jūs”. Sevišķi Mudīte Austriņa un Jānis Krēsliņš, viņiem bija tāda laba Rīgas skola. Protams, Linards ar Gunaru ļoti ātri bija uz “tu”. Gunaram vispār pasaule liekas tāda sadraudzīga, bet citiem jau nemaz tik ātri tas formālais tonis nepazuda. Krēsliņš ar Mudīti palika uz “jūs” visus tos gadus.

Ikstena: Gunar, jūs abi ar Linardu esat dēvēti par dvīņiem, brāļiem, draugiem...

Saliņš: Es domāju, pamatos tā bija acumirklīga tuvība, un pēc tam sākās Elles ķēķa dienas un naktis gan krodziņos, gan pie Linarda 41. ielas un 10. avēnijas stūrī, gan pie Mudītes un viņas mātes — Vecā Austriņa — 103. ielā pie Westend avēnijas, gan mūsu mājās Ņūdžersijā. Ka mēs speciāli būtu rādījuši manuskriptus viens otram, es neatceros. Bet mēs bieži sazvanījāmies. Linardam pašam telefona nebija, bet viņš no pirmā kroga piezvanīja atkal, kad viņš kaut ko bija uzrakstījis, vienalga, vai tas bija vienos vai divos naktī.

(Jautrītei) Man liekas, tā beidzamā reize bija, kad tu nebiji. Mēs ar Mudīti un ar Zentu Liepu gājām pie Linarda dzimšanas dienā. Jā, pareizi. Pēc ilgākas klauvēšanas viņš atsaucās, mēs vērām durvis vaļā, tās nebija aizslēgtas. Un viņš sēdēja tumsā, elektrība bija atvienota, viņš nebija maksājis. Viens no pirmajiem vārdiem bija, ka viņš grib ēst. Tā bija vēla nakts stunda, ap diviem. Es izskrēju visu to rajonu, viss, absolūti viss bija ciet. Es viņam atnesu vienīgi alu. Un ko viņš darīja? Viņš, no tā alus migdams mūsu priekšā ciet, izvilka savu jaunāko dzejoli. To pie sveces gaismas viņš lasīja. Un tā bija īstenībā laikam beidzamā tikšanās.

Pēdējā dienā viņš bija aizgājis pie latviešu ārsta, kurš viņam zāļu vietā iedeva recepti. Tad viņš ar to recepti rokā bija ilgi klīdis pa Ņujorku. Man tas Linarda pants iesitās prātā — “pirms acīs jūra ar dzelmes krāsu/es iešu ar pilsētu rokā, ar savu jautro māsu”. Viņš iegāja aptiekā ar recepti rokā. Tad viņš bija gāzies, es tur vēlāk aizgāju, runāju ar to īpašnieku, un, jā, viņš teica — tā tas bija. Bet tieši to pantu iedomājos, tas beidzamais gājiens rādās. Linarda saistība ar pilsētu bija pilnīgi metafiziska, un reizē viņš bija reliģiozs.

Ikstena: Vai var teikt, ka Linarda sirds neizturēja tāpēc, ka Elles ķēķis bija kļuvis par viņa ikdienu, ka viņš nepārtraukti dzīvoja dzejas un alkohola uzlādētā atmosfērā?

Saliņš: Ne gluži tik vienkārši. Alkohols, jā — kad bija atkal atsākts. Bet viņa “melnos buļļus” par visām lietām uzdzina personīgi sastrēgumi — “bailes no šķīstības bojāejas.”

Man tik tāds brīdis prātā, kad mēs uzrodamies Katskiļu kapos ar Linarda urniņu. Es tur kādus vārdus saku, un mācītājs tur ir, un tā, un tagad tā urna būtu jāapglabā, un Vīdzirkste ar Krēsliņu saņem par abiem urniņu un nes, un pieiet pie tās bedres, kas ir izrakta, un pēkšņi apjauš, ka ne lāpstas, nekā, tad viņi ar rokām aizrausa bedri.

Ikstena: Bez brāļa Tauna tev bija arī mūza, “dzejnieka meitiņa” Mudīte Austriņa...

Saliņš: Jāsaka tā, viņa iedvesmoja ar to, kas viņa bija. Antona Austriņa meita, Skalbes krustmeita. Mudīte jebkurā dienas vai nakts stundā varēja būt absolūti “animēta”. Mēs atgriežamies nakts laikā, tai istabā, tai dzīvoklītī, kas mums bija tai īres namā. Tur bija tādi burvīgi tā kā aizgaldi ar sēdekli, kur varēja apsēsties viens otram pretim kā restorānā. Mudītei šausmīgi patika rīta stundas nīkšanas, viņai patika runāt, atcerēties, fantazēt un, jā, iedvesmot arī pa telefonu, kaut nakts stundā. Vai viņa zvanīja man, vai es viņai. Piemēram, vēlā nakts stundā piezvana, ka viņa tikko noskatījusies japāņu raķetes Ņujorkas debesīs. Nolieku klausuli, un man pilnīgi tāda sajūta, ka es visu to redzējis, tad uzrakstīju dzejoli Japāņu raķetes Ņujorkas debesīs — drūzmējas krastā jeņķi, skoti, latvieši, nēģeri, indiāņi, indieši, ķīnieši, puertorikāņi, visi…

Un īstenībā arī mana pirmā krājuma tituldzejolis Miglas krogs radās pēc tāda brauciena, kad vedu Mudīti (it kā) mājās. Bija milzu migla, un mēs nomaldījāmies un ļoti izbaudījām visu to, pagāja vairākas stundas, līdz mēs pie viņas mājas nonācām. Nu, es tikai vēlāk, kad tas krājums jau bija iznācis, tikai tad es apjautu, ka ar miglu man vēl daudz senākas attiecības. Jo Naudīte bija tāda purvaina, mistiska vieta. Un vecāmāte runāja tikai pamazināmos vārdos. Salīga jaunu kalponi, atveda jau mājās no Dobeles, vecāmāte nāk pretī un saka: “Laktīna pazuda un gotīna piesieta...” Kalpone tādu valodu mūžam nedzirdējusi, viņa klausās, skatās izmisušu seju — kā es šeit vispār kaut ko sapratīšu. Tādos deminutīvos vecāmāte rāva vaļā visu. Nu, tas viss man tā kā atbalsojās pa pusei Mudītē, viņa arī brīžam deminutīvos runāja, un īstenībā es to miglu biju iemīlējis jau toreiz Naudītē, kaut to atcerējos tikai daudz vēlāk.

Mudītes zvans no Kalifornijas viņas mātes 90 gadu dzimšanas dienā man deva iedvesmu uzrakstīt dzejoli Sapņotājs. Tā beidzamās rindas “tikai tas vairs ir, kas šķiet” bija citētas Mudītes pēdējā vēstulē no Latvijas, pirms viņa devās tai braucienā, kurā viņa sabruka ceļā uz Vecpiebalgu.

Ikstena: Mēs runājām par to, ka jums, šeit esošajiem, bija brīvība meklēt “puscilvēku” otru pusi un mēģināt kļūt par pilnību. Man ir prātā Eliota rindas, kurās viņš raksta — nacionālā kultūra, kas kaut kādu iemeslu dēļ vai nu pašizolējas vai tiek izolēta, cieš zaudējumus. Bet Latvijā literatūra 50 gadus tapa tādā situācijā. Kāda tev izskatījās tā situācija?

Saliņš: Manā jušanā tās galotnes visu laiku bija neticami spožas. Nemaz nerunājot par to, kas nācis klāt, kopš izolācija beigusies; to novitāšu ziņā, kas beidzamā laikā radušās, tur trimdinieki vispār netur rīdziniekiem līdz. Jā, tur mala un laida iekšā visas kroņa nodevas; nu, to jau neuzskatīja par literatūru, bet tie, kas dabūja iekšā kaut ko citu, tie rādīja klasi. Kā Uldis Bērziņš & Co  — “far out Latvian”. Recenzējot reiz kādu Ulža Bērziņa grāmatu žurnālā Books Abroad, rakstīju, ka viņa valoda kaut kādā dīvainā veidā atgādina latviešu valodu. Kad Rīgā sastopoties minēju to viņam, Uldis nosmēja: “Nu tieši tā, nu tieši tā...”

Ikstena: Tavs sencis Reinis bijis ilkšu zvaniņu lējējs, zvaniņi nes ziņu, ka tuvojas pajūgs. Vai tu arī nes kādu ziņu?

Saliņš: Ziņu? Es tikai rakstu, ko jūtu, ko redzu; rakstu, tas viss. Vai ir realitāte? Vai ir realitāte, es tev jautāju — jeb tikai šķitums ir tas, kas visvairāk nozīmē? Kaut kas tik subjektīvs, kas top par kopīgu šķitumu. Ja tas izvēršas, tad tā ir īstenība. Katrā ziņā, kad dzejolis top, ir tapusi realitāte. Ziņa ir dzejā un citādi nav pasakāma.

Attēli no filmu studijas Deviņi projekta Pasaules nepasaule