XXX

Ja Amiram būtu dota izvēles brīvība, viņš vēlētos nebūt piedzimis šajā pasaulē. Katrā ziņā nebūt piedzimis kā Amirs, kas viņš ir tagad. Savos 25 gados viņš ir situācijā, kuru var dēvēt par bezcerīgu. Amirs to mēģina mazināt ar ironiju. Ironija nav īsta, tāpat kā nav īsts viņa vārds Nezars, ko viņš pats sev izdomājis, lai slēptos.

Tāds kā Amirs Izraēlā nemaz nedrīkst būt. Izraēlieši un palestīnieši visu ir sadalījuši — labais, sliktais, baltais, melnais. Viņi satiekas tikai ielu blokposteņos vai robežpārejas punktos, vai arī vietās, kur akmeņu un ložu krusa… Vai nu tu esi ebrejs vai palestīnietis — tās ir pasaules, kas viena no otras ir ļoti tālas. Nav nekā pa vidu, Tuvajos Austrumos tādam kā Amirs nebija paredzēta nekāda niša — jo viņš ir ebrejs un palestīnietis vienā personā.

Par sevi viņš vispār negrib runāt. ”Tu atbrauci tikai manis dēļ?”— viņš saka tā, it kā viņam būtu nepatīkami, ka viņš vispār ir. Viņš grib runāt par teātri, par mūziku, par deju. Par nevainīgām lietām. Vislabprātāk Amirs klusētu. Vai dejotu.

Amirs ienīst Dievu un neieredz pasauli, kurā viņam bija lemts piedzimt. Tas ir viens Amirs — tik kritisks pret sevi un visiem citiem, ka pat jājautā, kā viņam pietiek spēka pusseptiņos no rīta nomest segu un ieiet dušā. Šis Amirs nolād Izraēlu par to, ko viņi dara palestīniešiem. Šādos brīžos viņš novēl valstij vissliktāko, lai arī pats ir Izraēlas dēls. Viņš mēģinājis dzīvot arī citur — Losandželosā, kur  lietus ir lielākā katastrofa dienā. Bet ilgi viņš neizturēja. “Tas bija šaumīgi, tik mākslīgi.”

Ir otrs Amirs: viņš svilpo dušā, skūpsta savu draudzeni Silvanu, glāsta viņas ugunssarkanos matus un stāsta, ka viņa ir tik balta kā no porcelāna. Amira draudzene ir ebrejiete. Ar viņu Amirs aizmirst par pasauli, kas viņam dara sāpes, to, ka “izraēlieši apspiež palestīniešus”. Tad Amirs ir viņš pats, pamiera stāvoklī ar sevi. Viņš stāsta, ka nekad nav nevienu sievieti tā mīlējis kā Silvanu. Viņa vēl guļ, kad Amirs to saka, ar vienu roku glāsta kaķi, otrā rokā tur Marlboro. No rīta viņš izstaro prieku un ar Madonnas skatienu raugās garām kafijas krūzei. Viņš ir kā elektrizēts. Viņš mīl rītus. Tad var stāstīt par savu dzīvokļa saimnieku, kādu vecu ebreju, kuram izdevies izglābties no Aušvices gāzes kamerām un kurš tagad savas dzīves laimi mēģina kompensēt ar īpaši zemu īres maksu tādiem cilvēkiem kā Amirs. Amirs ar teātra spēlēšanu nopelna tik maz, ka viņam nav naudas, lai kaut kur izietu. Gandrīz katru vakaru viņš kopā ar Silvanu ēd spageti un salātus. Sarkanvīns, ko viņš tagad taisa vaļā, ir īpašais piedāvājums no supermārketa.

Jautājumu, vai vecāki viņam palīdz gadījumos, kad pietrūkst naudas, viņš sajūt kā negaidītu uzbrukumu un noskaņojums uzreiz noplok. Viņš taču negrib runāt par sevi, bet tikai par teātri un dejošanu. “Tas, ka viņi apprecējās, ir viņu lēmums, un man viņi ir jāpieņem,” saka Amirs,  “bet man nav par viņiem jārunā.” Amira tēvs  ir zirgaudzētājs, māte ginekoloģe. Viņi dzīvo Jeruzalemē un mīl Amiru tāpat, kā visi vecāki mīl savus bērnus. To Amirs saka kādas citas garas dienas beigās, kad tās notikumus ir noskalojis ar alu, labu laiku pēc pusnakts sēž automašīnā, pīpē, ēd čipšus un neuzticēšanās pāriet vaļsirdībā, kam palīdz tumsa. Galu galā viņš mīl viņus. Viņi ir atvaļinājumā, pusdienlaikā zvanījuši Amiram, ar abiem Amirs parunājies. Ar māti ebrejiski, ar tēvu arābu valodā.

Amira māte nāk no ģimenes, kura holokaustā gandrīz pilnībā iznīcināta. Arī viņas dēls automātiski ir ebrejs. Amira tēvs ir palestīnietis, musulmanis. Islāmā noteicošā ir tēva ticība, tāpēc arī Amirs ir musulmanis. Amirā savienojas karš un miers, divas dvēseles, turklāt šobrīd Amirs initifadas dēļ vairāk simpatizē palestīniešiem. Viņš stāsta, ka jūt viņiem līdzi, jo “izraēlieši viņiem atņem gaisu dzīvei.” Kad viņš ir satracināts, tad lamā izraēliešus par “rasistu tautu”. Kādas garas dienas beigās viņš noguris saka: “Es nevarētu dzīvot palestīniešu apgabalos. Par daudz stresa.”

Tāda ir Amira dubultā dzīve, kas priecētu ikvienu detektīvu. Viņš dzīvo Telavivā un strādā palestīniešu Rāmallāhā. “Patiesībā man vajadzētu būt miera vēstnesim starp tautām,” viņš saka. Tā kā Amira tēvs ir dzimis 24. decembrī, ģimenei Ziemassvētkos ir svinības. Viņi svin jūdu svētkus — Lieldienu pesahu un arī musulmaņu gavēņa mēnesi ramadanu.

Amirs tikai nedaudzus ir ielaidis savā dubultajā dzīvē, citādi viņa dzīvībai draudētu briesmas. Kad viņš ar māti runāja pa telefonu ebrejiski, viņš turēja roku mutei priekšā, lai neviens viņu nedzirdētu. Un kad no rīta ar tūkstoš skūpstiem viņš atvadās no draudzenes, viņa zina, uz kurieni Amirs dodas. Taču Silvana nekad vēl nav bijusi vietā, par kuru Amirs izsakās, ka tā viņai ir “melnais caurums”. Silvanai tas nozīmētu nāves bailes, jo tur, kur Amirs dodas katru dienu, Silvanu nogalinātu.

Jebkuru normālu cilvēku viņa dzīve iznīcinātu. Viņš nograuž nagus līdz asinīm, gāzelējas krēslā, kad apspriež ar kolēģiem lugu, un izsmēķē divas paciņas dienā pat tad, kad klepo bronhu gļotas. Viņš patērē daudz enerģijas, lai nezaudētu kontroli pār sevi. Amira priekšā Izraēlas iedzīvotāju reģistrācijas dienests kapitulēja: tur, kur izraēlieša pasē parasti rakstīts “jūds”, “musulmanis” vai “kristietis”, Amira pasē ir ievilkti trīs krustiņi, it kā viņš būtu nekas. Viņam arī nevajadzēja iet armijā, jo tādam, kura tēvs ir palestīnietis, viņi negribētu ārkārtas gadījumā likt šaut uz palestīniešiem. Amirs tāpat to nebūtu darījis. Viņš ienīst Izraēlas kareivjus un saka: “Jau no pamatskolas viņiem skalo smadzenes.” Viņš izjūt cieņu pret tiem pāris izraēliešu kareivjiem, kuri atteicās no dienesta okupētajos apgabalos. Viņš stāsta, ka arī savai draudzenei Silvanai esot atvēris acis. ”Pirms viņa iepazinās ar mani, viņai nemaz nelikās iespējams, ka palestīniešiem ir tādi paši sapņi un vēlmes kā izraēliešiem, un ka ne visi ar bumbām pie vēdera skraida apkārt pa Izraēlu.” Taču Silvanas vecāki ar savas meitas draugu nerunā.

Reģionā, kur katram ir noteikti, nepretrunīgi uzskati, ir svētīgi pavadīt dažas dienas ar Amiru. Pēkšņi pazūd skaidrība par to, kurš ir labais un kurš sliktais, viņā ir abas puses — ienaidnieks un draugs. Viņš klāsta noteiktus uzskatus un domas vienu pēc otras, bet dienas beigās apšauba visu, kas pirms tam jau likās tik skaidrs. Amiram pašam tas nešķiet svētīgi. “Tas ir nogurdinoši — būt pašam,” viņš saka un pēc tam smejas.

Izraēliešu kareivji viņu kontrolē uzsvērti perfekti: “Viņi liek man sajust, ka es neesmu īsts ebrejs.” Amirs ir iemācījies valdīt pār šādām situācijām, šādos mirkļos viņš veido režiju, nevis jaunais kareivis Rāmallāhas robežpunktā. Tas katru reizi pārbauda Amira pasi ar sīkstu lēnīgumu. Tad pievēršas kolēģiem, kuri runā par to, kuraš ies pirkt cigaretes. Kad viņš grib atdot Amiram pasi, tā viņam tīšām izkrīt no rokām. Uz zemes, pie pašas peļķes. “Ai,” saka izraēliešu kareivis. Viņš neatvainojas un arī nepaceļ pasi. Viņš grib, lai Amirs pats to dara.

Amirs varētu savu dzīvi veidot vienkāršāku. Viņš varētu palikt Telavivā, iet izklaidēties vai uz teātri, spēlēt volejbolu, pastaigāties pludmalē. Vai arī rīkoties tāpat kā viņa brālis Dāvids, kas, bēgot no sevis paša, devās uz Romu, jo šeit nevarēja izturēt. Tagad Dāvids Romā glezno un Tuvie Austrumi viņam šķiet kā slikta filma. Kaut kur ļoti tālu. Jaungadā Amirs ar Silvanu bija aizbraukuši pie Dāvida: “Sen nebiju juties tik labi, bez nekāda sasprindzinājuma, ” saka Amirs. Viņš varētu arī dzīvot Rāmallāhā starp palestīniešiem, kurus saprot labāk par izraēliešiem.

Amirs ir izlēmis savu eksistenci padarīt par pāris niansēm sarežģītāku. Viņš ir robežcilvēks. Ar tūrista pasi kabatā viņš katru dienu, izņemot pirmdienas, dodas divas stundas garā odisejā caur kara apgabalu uz Rāmallāhu, un spēlē teātri tiem, kuri caurām dienām atrodas karā. Katru rītu Amirs pamet relatīvi mājīgo Telavivu, kur gan arī bumbu sprādzieni padara dzīvi nedrošu, bet naktsklubu trokšņi ir skaļāki par ieroču zalvēm. Brauc ar velosipēdu uz centrālo autobusu staciju, nopērk kliņģeri ar sezama sēkliņām, limonādi, taksobusā uz Jeruzalemi vienmēr sēž pēdējā solā un 60 kilometrus pavada ar lugas eksemplāru klēpī. Viņš skatās uz putniem, ziedošiem hibiskiem un apelsīnkokiem, un pa mobilo sūta īsziņas Silvanai. “Dažreiz man vēderā ir tādas komiskas sajūtas,” saka Amirs. Piemēram, šodien Rāmallāhā, kur Amirs spēlē teātri, palestīnieši nogalināja divus izraēliešus. Amiram ir bail, ka viņā kāds atklās ebreju.

Jeruzalemē autobuss šķērso neredzamo pilsētas robežu, kas nošķir ebreju austrumus no arābu rietumiem. Austrumdaļā  gaida palestīniešu taksobusi, lai vestu klientus uz ciemiem un pilsētām Jordānas rietumkrastā. Mēs nedrīkstam vairs runāt ebrejiski. Taksobusā vajadzētu arī atturēties no tādiem vārdiem kā Telaviva vai Izraēla: “Drošs paliek drošs.” Te sākas Amira otrā dzīve — noplukušā taksobusā, kuram logi ir tā noputējuši, ka tiem tik tikko var redzēt cauri. Tajā sēž pieci palestīnieši, kuri nemaz nebija drīkstējuši braukt uz Jeruzalemi iepirkties, jo Izraēla  Rāmallāhu ir hermētiski noslēgusi. Tiešais ceļš, kas divdesmit minūtēs izved cauri abām pilsētām, ir slēgts. Tāpēc viņiem  divas stundas jābrauc pa nelegāliem apvedceļiem, pa laukiem un pļavām, caur neskaitāmām bedrēm. Braucēji klusēdami skatās pa logu. Pie spoguļa karājas brūnas koka krellītes un Jasira Arafata portrets. Amirs ar šoferi sarunājas arābiski, bet, kad piezvana viņa draudzene, viņš nospiež pogu. Te ebreju valoda tiek uzskatīta par ienaidnieka valodu.

Rāmallāha ir parasta pilsēta ar naktsklubiem un bāriem, tur var dabūt alkoholu un blondas šķipsnas pie friziera, kurš vislabprātāk matus griež pēc mēnesslēkta. Rāmallāhā dzīvo daudz jaunu cilvēku, kuri runā amerikāņu angļu valodā un piecreiz nedēļā apmeklē fitnesa centrus. Vecāki viņus sūtījuši uz Ņujorku, Bostonu un Sanfrancisko, lai viņi iegūtu labāku izglītību. Kā advokātiem, zobārstiem, reklāmas darbiniekiem viņiem būtu jāceļ nākotnes Palestīna. Tā vietā viņi kopā ar citiem jauniem cilvēkiem no apkārtnē esošajām bēgļu nometnēm gandrīz katru dienu cīnās ar izraēliešu karavīriem. Kopš Izraēlā valda Ariels Šarons un atkal ir izcēlies mazais karš, viena no karošanas centrālajām vietām ir Rāmallāha. Visi klubi un bāri uz laiku ir slēgti, cilvēkiem nav nekāda iemesla kaut ko svinēt, par alkoholu viņi nevar samaksāt. Vienīgā izklaide, kas tiek piedāvāta, ir Kasabas teātris, biļete maksā ap trim vācu markām.

Tas ir teātris, kurā Amirs spēlē un iestudē izrādes zēniem, kas pa dienu met uz izraēliešu karavīriem akmeņus un Molotova kokteiļus. “Kultūra ir tikpat svarīga kā maize,” viņš saka. Jaunie cilvēki visu dienu televizorā redz tikai skatus ar mirušajiem un ievainotajiem un viņiem galvā ir tikai divas lietas: karš un fitnesa centrs. Tajā  vakarā Amirs kopā ar astoņiem citiem aktieriem rāda komēdiju, kuras darbība notiek izraēliešu cietumā. Palestīniešu aktieri, kuri reālajā dzīvē tur jau ir bijuši, tagad improvizē dzīvi apcietinājumā. No rīta pamostas, kolektīvi pačurā un svilpo palestīniešu nacionālo himnu, un skatītāji smejas. Viņi protestē pret piekasīgajiem cietumsargiem, satiekas ar savām grūtajām sievām un sarunājas ar cietuma mušām. Amirs visu dienu bija sapīcis un līdz pat izrādes sākumam bija atklāts jautājums, vai arī viņš pats spēlēs. Beigās viņš izlēma, ka tomēr nespēlēs. Viņš saka, ka tas nebūtu bijis godīgi kā Izraēlas “pusebrejam”. “Es labprāt dejotu,” viņš saka  pēc tam, kad izskanējuši vētraini aplausi, taču arī tas nebūtu piemēroti. Tāpat kā nav piemērots tas, ka cilvēki Rāmallāhā zinātu, kurš tad viņiem šo prieku gādā. Pēc šova cilvēki nāk pie Amira, sit uz pleca un pateicas, ka viņš divas stundas ļāvis tiem būt citā pasaulē. “Ja viņi zinātu, ka es esmu ebrejs…” Amirs sazvērnieciski saka. Teātra kolēģi to zina. Viņi akceptē Amiru tādu, kāds viņš ir. Vakarā viņš steidzas un domā tikai par to, kā nonākt pie Silvanas gultā. Viņš cer, ka ceļš uz Jeruzalemi nebūs slēgts.

Nekļūst īsti skaidrs, kā Amirs iztur sasprindzinājumu. Viņš vienmēr atrodas redzamā un neredzamā spriedzē. Tikai vienreiz  šajās dienās viņš bija citāds, mēģinājuma starplaikā uzkāpa uz skatuves un dejoja, lēkāja no vienas skatuves malas līdz otrai kā traks. Amirs bija ieslēdzis kasešu magnetofonu, skanēja lēna portugāļu deju mūzika. Tai brīdī uz skatuves viņš bija viens pats. Bez teātra, bez pirmizrādes drudža, bez vecākiem, bez “būt ebrejam”, bez “būt palestīnietim”, bez sajūtas — būt par sevis paša ķīlnieku. Viņš novilka zeķes, tēkreklu un dejoja. Tad varēja dzirdēt šāvienu un ātrās palīdzības mašīnu sirēnas. Piepilsētā palestīnieši bija nošāvuši kādu ebreju.

No vācu valodas tulkojis Gints Grūbe

Purmpublicējums Süddeutsche Zeitung, 2001. gada 20. numurā