Lielākas atstarpes starp caurumiņiem

Krāslavā dzīvo apmēram 15 tūkstoši iedzīvotāju. Vilciens no Rīgas kursē divas reizes nedēļā — piektdienās un svētdienās. Atpakaļ uz Rīgu — nākamās dienas rītā. Biļetes cena — Ls 3. Krāslavā ar sievu un meitiņu jau trīs gadus dzīvo Aleksandrs Maijers. Šobrīd viņš ir mūziķis, taču ar laiku viss varot mainīties. Spēlē grupā Oroboro un gatavo dažādu pasaules tautu instrumentus no Latvijā pieejamiem materiāliem. Aleksandrs ir multiinstrumentālists. No jebkura instrumenta viņš rada skaņas, ko sauc par savu mūziku un kas vairumā gadījumu ir lemta vienam brīdim, jo jau nākamajā ir aizmirsusies. Nav kas pieraksta. Un nav arī vajadzības to darīt.

Aleksandrs Maijers: Pašlaik es esmu apmierināts ar dzīvi. Lai gan ir  lietas, kas man Krāslavā liekas jocīgas. Sākot šeit dzīvot, nesapratu, kā cilvēks var nezināt pavisam vienkāršas lietas, piemēram, bītlus. Bet, ja tā padomā, tad to nemaz  obligāti nevajag zināt. Nav nekas tik sevišķs.

Rīgas Laiks: Tev te ir kādi draugi?

Maijers: (Smejas.) Lūk, kur ir mans labākais draugs (norāda uz  blakus sēdošo sievu). Ja mēs nebūtu viens otram, varbūt nemaz nebūtu tik forši.

RL: Kā jūs izklaidējaties?

Maijers: (Apmulsis.) Normāli. Mums ir daudz darāmā. Kopīgi strādājam kultūras namā par māksliniekiem noformētājiem. Oficiāli jau strādāju es, bet viņa  palīdz zīmēt. Neesmu nekāds īpašais zīmētājs. Šis  darbs zināmā mērā ir kā izklaide.   Dažreiz varbūt gadās tā, ka es konkrētajā brīdī nevaru izdarīt tieši to, ko gribu, bet… Es piedzimu Krāslavā, bet nevarētu teikt, ka esmu īsts krāslavietis. Padomju laikā manu māti nosūtīja strādāt uz Krāslavu. Šeit viņa nostrādāja trīs gadus. Piedzimu es. Tēvs tajā pašā laikā bija norīkojumā Kirgīzijā, kur strādāja lidostā par radiotehniķi. Kādu laiku pēc Krāslavas aizbraucām dzīvot pie tēva, tad atgriezāmies Latvijā un dzīvojām netālu no Varakļāniem. Tur mani vecāki dzīvo arī  šodien.

RL: Kur tu mācījies pēc Varakļāniem?

Maijers: Tehniskajā universitātē. Es mācījos ļoti specifiskā grupā un beigās dabūju kaut kādu diplomu, kas apliecināja, ka it kā esmu Radio tehnikas un sakaru ekspluatācijas un remontu kaut kāds tur speciālists. Kopā ar visiem akadēmiskajiem atvaļinājumiem tur nomācījos kādus gadus sešus. Lai arī nevarētu teikt, ka es tur baigi mācītos, tajā laikā apguvu daudz ko citu.

RL: Kas ir tas “cits”, ko tu iemācījies Rīgā?

Maijers: Sākumā biju pārliecināts laucinieks, lai gan nedomāju, ka atgriezīšos atpakaļ. Rīga  ar savu ātrumu man ne visai patika. Tas bija pirmais iespaids. Pēc tam, kad sāku mācīties, man Rīga iepatikās. Un kamēr man patika, tikmēr es tur dzīvoju.

RL: Kur jūs tusējāties?

Maijers: Pārsvarā, kur visi — Vecrīgā, Doma laukumā.  Biju viens no tiem.  Tur ar daudziem arī iepazinos. Kļuvu atvērtāks. Nezinu vai tas jums būs interesanti, bet bija tā, ka sāku mācīties dažādus mūzikas instrumentus. Sākumā  koka pūšamos – stabulītes… Līdz tam pat nebiju iedomājies, ka varētu darīt kaut ko tādu. Vienkārši sagribējās. Mums mājās bija ģitāra. Es no septiņām stīgām uztaisīju sešstīgu un sāku  spēlēt. Pēc tam kaut kur dabūju blokflautiņu un spēlēju arī to. Bija arī tādas bērnu rotaļlietas, līdzīgas  īru flautām. Es pat nesapratu, kam tās domātas. Biju pārsteigts, ka ar to var spēlēt. Tas man bija brīnums. Tāpat bija ar putniņu ar diviem caurumiņiem. Sapratu, ka ar to var arī spēlēt, ne tikai glabāt uz plauktiņa. Tā arī viss sākās. Bet ģitārspēli es tā arī neiemācījos. Skaidrs,  ka es nevarētu spēlēt akadēmisko mūziku no notīm. Ja runa ir par akadēmisko mūziku, tad tas atšķiras no tā, ko es daru. Var arī apšaubīt, ka tas, ko es daru, vispār ir mūzika. Tajā pašā laikā varbūt būs cilvēki, kas apšaubīs, ka akadēmiskā mūzika  ir īstā mūzika. Tā ir vienkārši izpildīšana. Mana mūzika ir vairāk  no sevis. Man patīk veidot dažādas skaņas. Tās nāk  pašas. Dažreiz rodas melodijas, kuras varbūt pēc tam atceros, bet vairākumā gadījumu tas vienkārši notiek uzreiz un vairs neatkārtojas.

RL: Tu sevi uzskati par mūziķi?

Maijers: Nu jā. Nekas cits es nevarētu būt. Man liekas interesanta doma, ka cilvēks kādu reizi var paņemt un nespēlēt to mūzikas instrumentu. Skaidrs, ka ļoti bieži tā arī gadās. Cilvēks paņem kādu instrumentu un pēc tam vairs nespēlē, pamet. Bet mūzika nav tas, kas man patīk. Drīzāk tā ir mana vājība. Piemēram, labs mākslinieks var kādu dienu saprast, ka var nezīmēt, bet darīt ko citu. Un tas nebūs nekāds noziegums. Un tas man šķiet interesanti. Es jūtu, ka visapkārt ir ļoti daudz interesantu lietu. Pašlaik es bez spēlēšanas nevarētu dzīvot.

Man šķiet, ka, spēlējot kādu instrumentu, cilvēkam rodas cits skatījums uz  lietām. Citādi cilvēkiem ir tikai darbs un viss. Tādēļ viņi ir tādi… iztukšoti, jo katru dienu ar trolejbusu jābrauc uz darbu, jāsēž, jāiet mājās. Piektdienās viņi iet dzert alu, cik nu katrs var. Pirmdien ir  tā švakāk. Un atkal viss no gala. Man par to iedomājoties, paliek drusku, hm, nelabi. 

RL: Vai esi kādu brīdi tā oficiāli strādājis?

Maijers: Pārsvarā es neesmu strādājis. Vienu laiku strādāju skolā par remontstrādnieku. Tagad astoņiem līdz četriem jābūt uz vietas, tad mājās. Man par to maksā kaut kādus 50 latus. Nezinu, kā vispār Rīgā  var par tādu naudu izdzīvot. Šeit es jūtos normāli. Iztukšo darbi, kur cilvēks nav vienkāršs ierindas darbinieks, bet jau priekšnieks, no kura daudz kas atkarīgs. Tāds, kuram jebkurā diennakts laikā var piezvanīt un pateikt, ka jāierodas darbā. Viņš visu laiku dzīvo stresā, un cik ilgi tā? Protams, par to arī maksā naudu — piecsimt, tūkstoš latu. Taču šaubos, vai tas ir to vērts. Man liekas, ka viņi arī nezina, ko ar to naudu darīt. Jocīgi ar to rīkojas.

RL: Ko tu darītu ar naudu?

Maijers: Tā kā man tās naudiņas nav, tad nav arī problēmu. Nevarētu arī kādu mācīt.

RL: Neesi domājis par to, ka vīrietim jāstrādā smags, fizisks darbs? Jārūpējas par ģimeni?

Maijers: Man ir paveicies ar ģimeni. Man nav šobrīd tādu lielu vajadzību. Varu dzīvot ar saviem piecdesmit latiem. Ja  mamma prasa, ko man uzdāvināt, es pat nezinu ko atbildēt. Protams, es varu izdomāt, bet tā uzreiz, ka man kaut ko ļoti vajadzētu…

RL: Kā tu sāki spēlēt grupā?

Maijers: Es iepazinos ar dažiem ielu muzikantiem. Viņi brauca ceļojumos pa visu bijušo Padomju Savienību. Tie bija puisis un meitene no Maskavas. Iepazināmies vilcienā. Viņi bija hipiji. Savādāks domāšanas veids. Viņi tā arī dzīvoja. Jebkurā brīdī varēja aizbraukt uz Krimu vai kur citur. Es arī ar to drusku saslimu.  Tā kādu laiciņu spēlēju uz ielām.

RL: Ar viņiem?

Maijers: Sākumā. Es sapratu, ka man tas jādara vienam pašam. Tam nepieciešama drosme, kuras nav ikkatram. Spēlēju blokflautas.  Gāju kādas divas trīs reizes un nevarēju savākties. Man arī nebija materiālu grūtību, kas piespiestu to darīt. Taču jutu, ka ir barjera, un gribēju to pārvarēt. Es arī spēlēju to, kas man patika. Dienā pa divām stundām, ne visu dienu kā profesionāli ielu muzikanti. Viņiem varbūt nav arī citas izejas. Kādu laiciņu no sapelnītā arī dzīvoju.

Vienu reizi pie manis pienāca kāds puisis un vaicāja, vai es negribētu spēlēt grupā. Es jau spēlēju kādā grupā, bet tas nebija nekas nopietns, tādēļ interese man bija. Aizgāju, apskatījos. Man patika. Viņi spēlēja vairāk tādu art rock kā Led Zeppelin. Grupu sauca M–Jack. Pašlaik viņu vair nav. Taču tur es iepazinos ar cilvēkiem, ar kuriem joprojām esmu kopā.

RL: Ko tu spēlēji uz ielas?

Maijers: Bija dažas melodijas, bet pārsvarā  improvizēju. Tas man arī patika. To nevar pateikt vārdos, bet rodas sajūta, ka tu tajā vietā vairs neesi, kaut kur aizlido. Bet to var izdarīt tikai tad, ja no tā neesi atkarīgs.

Man bija prieks, ka arī cilvēkiem patika. Reakcija bija dažāda. Bija, kas pasmējās, citi gāja garām un vienkārši smaidīja. Viņi man varbūt neko neiedeva, bet tik un tā palika labi. Pēc tam bija grupa Lucius. Dažiem cilvēkiem tā ir pazīstama, spēlēja Liepājas dzintarā, Madonas festivālā Sinepes un medus. Savā laikā bija iznākusi arī kasete. Interesanta grupa. Ar to arī biju saistīts. Spēlēju blokflautu. Tā bija vokālinstrumentālā mūzika. Bija arī kaut kas no akustiskās. Vienmēr visi prasīja, kas tas ir par stilu, un beigās to nosauca par moderno akustisko mūziku. Mēs sūtām viens otram kasetes ar idejām. Andrejs Grimms dzīvo Zvejniekciemā, spēlē akustisko ģitāru. Es dzīvoju Krāslavā. Žaks Beinards, Armands Treilihs  un Emīls Zilberts dzīvo Rīgā. Pirms koncertiem parasti notiek mēģinājumi. Tad kādu laiciņu pastrādājam kopā. Viss ir ļoti nepiespiesti. Parasti kāda ideja rodas arī uz vietas. Koncertos katru reizi mums viss notiek savādāk, kaut gan it kā spēlējam vienu un to pašu. Vienkārši brīvais stils.

RL: Kur notiek koncerti?

Maijers: Divi bija Rīgā, spēlējām arī Pasaules mūzikas festivālā. Cēsīs. Arī Krāslavas kultūras namā.

RL: Kāda ir jūsu publika?

Maijers: Forša. Briļļaina. Tas ir joks. Intelektuāla publika. Mums ir liels paziņu loks un, kad kaut kur spēlējam, visiem tiek paziņots. Tāpēc puse zāles vienmēr sastāv no mūsu draugiem.

RL: Kā tu  pats sāki taisīt mūzikas instrumentus?

Maijers: Tas vēl bija Lucius laikā. Man vienmēr ir patikuši visādi instrumenti mūzikas veikalos. Skatījos un sapratu, ka šo to varu uztaisīt pats un ietaupīt naudu. Kas attiecas uz perkusijām un līdzīgām lietiņām, tās arī maksā “normāli”. Iepazinos ar Māri Jansonu.Viņš strādā Tautas mūzikas centrā un taisa tradicionālos latviešu mūzikas instrumentus. Gāju pie viņa kādu laiciņu konsultēties par jautājumiem, kas mani interesēja— kā uztaisīt svilpi un tā tālāk.

RL: Ko tu pirmo uztaisīji?

Maijers: Tā bija stabule. Pašlaik man viņas nav. Esmu kādam iedevis. Māris Jansons man pārādīja pamatprincipus un vairāk darot arī labāk sanāk. Varbūt nesanāca uzreiz, bet… man patīk tā kārtīgi uztaisīt. Tā, lai ir patīkami paņemt rokā.

RL: Ko tu izmanto grupā?

Maijers: Viss aizgāja pa druskai. Man jau bija čemodāns ar visu ko, un mēs atradām, kur to pielietot. Negribēju, lai cilvēki uztver to kā demonstrāciju. Lai gan sākumā bija iekšējs azarts un prieks par to, ka esmu multiinstrumentālists. Pašlaik esmu nomierinājies. Šobrīd varbūt pat apskaužu cilvēkus, kas spēlē tikai vienu instrumentu. Viņam ar savu instrumentu ir citādākas attiecības, ciešāks kontakts. Pašlaik man patīk, ka, ja ir noskaņojums, varu spēlēt flautu vai ģitāru.

RL: Paštaisītu instrumentu ir vieglāk spēlēt?

Maijers: Nē. Varbūt ir tādas lietas, kuras uztaisu tiešām savām vajadzībām. Piemēram, stabulei lielākas atstarpes starp caurumiņiem nekā parasti, jo man ir garāki pirksti.

RL mājaslapā lasāms raksts Aleksandra instrumenti.