Mistiskais Apšupes krustojums

“Nezinu, patiešām nezinu, kāpēc tas tā notiek. Tam nav loģiska izskaidrojuma, taču arī par mistiskām lietām negribas domāt,” saka Dobeles rajona policijas pārvaldes ceļu policijas priekšnieks Andris Pintāns un bezpalīdzīgi rausta plecus: “Šajā vietā katru gadu notiek avārijas. Pat tagad, pēc rekonstrukcijas.”

Daudz pieminētais Apšupes krustojums atrodas Dobeles rajonā. To veido divu šoseju, Rīga—Liepāja un Jelgava—Tukums, krustošanās vieta. Katru gadu Apšupes krustojumā notiek nepamatoti liels avāriju skaits. Piemēram, 1998. gads — trīs avārijas. Septiņi cietušie, seši gājuši bojā. Pārvēršot skaitļus procentos, rezultāts, jāatzīst, ir diezgan iespaidīgs — gandrīz 4O% no visiem Dobeles rajonā reģistrētajiem ceļu satiksmes negadījumiem. Šogad jau notikušas divas avārijas, kurās cietuši 11 cilvēki, lai gan gads vēl nav pat pusē.

“Tas ir “melnais punkts” — tā ceļu policisti sauc vietas, kurās notiek nepamatoti daudz avāriju ar letālām sekām. Daudzi jau gan tādām lietām netic, bet šajā gadījumā tiešām nav racionālu izskaidrojumu. Krustojums ir labi pārredzams jebkuros laika apstākļos. Ir visi nepieciešamie norādījumi,” uzsver Andris Pintāns.

Sekojam vēlmei visu nesaprotamo racionāli izskaidrot, bet fakti liecina par kādu cilvēkiem nezināmu spēku tuvumu. Pirms diviem gadiem Apšupes krustojumu rekonstruēja. Tika izveidotas divas apbraucamas saliņas no Tukuma un Jelgavas puses, līdz ar to vajadzīgajā virzienā vairs nav iespējams nogriezties uzreiz. Tika pat izcirsti krūmi, krustojumu paplašināja. Taču viss notiek pa vecam. Pagrieziens krustojumā, bremžu kaukšana un, lietojot oficiālo terminoloģiju — letālas sekas.

“1998. gadā tajā krustojumā nositās pazīstamais režisors Pēteris Pētersons ar savu sievu. Pēc šī gadījuma pie mums atbrauca Anatolijs Gorbunovs. Izrunājāmies par visu. Nezinu, vai šī notikuma iespaidā, taču pēc tam sākās rekonstrukcija. Tomēr es to īsti neatbalstu. Man bija cits priekšlikums. Vajadzēja izveidot vienu salu krustojumam tieši pa vidu, līdz ar to būtu šķērslis apbraukšanai. Ja arī kāds tajā ietriektos un nosistos pats, citi šoferi paliktu drošībā,” stāsta Pintāns.

Pirms trim gadiem notikusī avārija, kurā bojā gāja Pēteris Pētersons un viņa dzīvesbiedre Eleonora, sabiedrībā izsauca lielu rezonansi, protams, vairāk gan viņa personības, ne traģēdijas vietas dēļ. Taču arī šī autokatastrofa bija diezgan mīklaina. Publicētajā policijas hronikā parādījās informācija, ka avārijas izraisītājs bijis pats Pētersons, jo, braucot no Jelgavas puses, nav apstājies pie Stop zīmes, bet uzreiz izbraucis uz Rīgas–Liepājas šosejas un sadūries ar kravas automašīnu. Autovadītājs alkoholu nebija lietojis. Diemžēl mēs nekad neuzzināsim, kādēļ Pēteris Pētersons pirms krustojuma neapstājās.

Apšupes krustojums Dobeles rajonā ir populārs sarunu temats, un ne tikai tiem, kas interesējas par paranormālām lietām. Dobelē katrs nejauši satikts cilvēks, kam vien mēs uzdevām šādu jautājumu, zināja kaut ko pastāstīt par Apšupes krustojumu, iepriekš gan aizbildinoties, ka mistiskām lietām neticot. Apkopojot atbildes, var secināt, ka pastāv divi skaidrojumi. Viens, ka mistiskajā vietā kādreiz atradušies seni kapi. Otrs, ka zeme, krustojumu būvējot, vesta no kapiem.

“Tās nav nekādas baumas. Es pats savā laikā strādāju pie tā krustojuma izveides. Granti mēs vedām no vietējās kapsētas,” stāsta Dobeles mikroautobusa šoferis. “Tur uz priekšu ir barona kapi, kur stāvēja grants kalns. Būtu man laiks, aizvestu jūs un parādītu. Vai tā ir taisnība, ka tādēļ tur tagad notiek tās avārijas, nemāku spriest,” — izsakot pēdējo teikumu, šoferis pieklusina balsi un caur  pietūkušajiem plakstiņiem konspiratīvi noskata apkārtni.

“Man tuvs draugs arī tur cieta avārijā. Mašīnā bija pieci, viņš vienīgais izdzīvoja. Par notikušo viņš neko nestāsta, saka, ka neko neatceras. Var jau būt, ka neatceras. Iespējams, arī negrib atcerēties,” informē vietējā krodziņa bārmenis.

Avārijās cietušie savās liecībās ceļu policijai parasti apraksta sākotnēji it kā nevainīgu situāciju. Braukuši pa galveno ceļu. Redzējuši, ka krustojumam tuvojas mašīna, taču nav uztraukušies —  bijusi taču gluži parasta situācija. Tālāk visi atceras jau brīdi, kad otra mašīna viņiem drāžas tieši virsū. Ceļu policijas šefs zināja arī pastāstīt, ka kāda cietušā piederīgie uz Apšupes krustojumu aizveduši kādu, kā viņš izteicās, “burbuļtanti”. Tā šajā vietā sajutusi ļoti spēcīgas biostrāvas. “Pats reizēm, braucot no Tukuma, piefiksēju, ka  nemanot jau esmu nokļuvis krustojumā. Viss notiek pilnīgi neapzināti,” saka Pintāns.

Kāda Dobeles pensionāre mums pastāsta, ka viņas tuvam paziņam, braucot no Rīgas, Apšupes krustojumā mašīnas motors parasti sākot raustīties.  “Nezinu, ar ko tas ir saistīts, bet beidzamajā reizē, kad  kopā braucām, tieši tajā krustojumā mums motors noslāpa. Mašīna vienkārši ripoja uz priekšu. Tiklīdz bijām ārā no krustojuma, motors atsāka darboties,” viņa smejoties stāsta. Tā dara visi — stāstot mazliet pieklusina balsi, rausta plecus, smejas paši par sevi un savām iedomām, taču var redzēt, ka viņi tic stāstītajam — kaut daļēji, kaut mazdrusciņ, bet tic.

Arī mēs izbraucām mistisko Apšupes krustojumu. Diemžēl motors pat nenorīstījās. Tikko kā bija nolijis pavasara lietus. Apkārtējie koki ar sulīgo zaļo lapu toni izcēlās uz mākoņainajām debesīm. Pāri krustojumam brauca mašīnas viena pēc otras, šķīda peļķes — un viss. Nekādas mistikas. Pa gabalu skatoties, krustojums, kas nodrošināts ar daudzajām ceļazīmēm un apbraucamajām saliņām, atgādināja nevainīgu autoskolas mācību maketu, kurā nevar notikt nekas bīstams. Un tieši tas jau arī ir visbīstamākais.

Sagatavoja I. S.