Oborenko ēd

Vai ēšana, jūsuprāt, ir audzināšanas jautājums?

Jā! Esmu pilnīgi pārliecināta, ka audzināšana nosaka pamatvērtības, kas ir svarīgi un kas nav. Mans tēvs teica —  vēders nav grāmata, tas pacieš visu. Svarīgākais attiecībā uz ēšanu, ir —  nedzīvot badā! (Smejas.) Ja ēšanu padara par skaistu rituālu, kur pulcējas draugi un ģimene, tad tā ir vērtība — ja ir šīs tradīcijas. Maniem vecākiem tas nebija svarīgi, un tas noteica arī manu attieksmi. Ar saviem bērniem esmu gājusi paēst pusdienas vai vakariņas restorānā, tad, kad esam kopā.

Mūsu ģimenē vecāmāte bija tā, kas taisa pusdienas un vakariņas, vienmēr viņa jautāja: “Ko mēs ēdīsim?”, un es teicu: “Piena zupu! Vai — frikadeļu zupu! Vai — pupiņu zupu!” Arī tagad frikadeļu zupa ir mana “top” zupa —  savāru lielu katlu, un tad ar lielu garšu tā tiek ēsta. Ne tikai kāpostu, bet arī frikadeļu zupa uzsildīta ir garšīga. Iekšā lieku vēl tomātus, un tas viss sasūcas kopā un ir tik garšīgi!

Bērnībā Salacgrīvā vecāmāte krāsnī cepa avīzēs satītas siļķes. Mūsu dzīvoklī bija boileris un blakus vanna — ūdeni sildīja ar malku. Vienmēr, kad kurināja vannu, palika ogles, un tur ielika avīzēs satīto siļķi. Fantastiska garša — ar vārītiem kartupeļiem un krējumu, līdzīgu garšu neesmu sastapusi nevienā restorānā un nevienas tautas virtuvē.

Varbūt tādi ēdieni ir tikai bērnībā?

Varbūt. Vēl es atcerējos par vectēvu: vecāmāte ielēja terīnē zupu no katla, ienesa istabā — un viņam jau bija par aukstu. Arī man garšo karsti ēdieni, neatkarīgi no virtuves — ēdienam jābūt karstam.

Man liekas, visas tās izdarības un krāmēšanās ar ēdieniem latviešiem nav raksturīgas, tas nāk no lauku vides. Diez vai kādā latviešu ģimenē rocība būtu bijusi tik liela, lai, kā teica mans tēvs, “varētu atļauties ņergāties gar ēdienu.” Es esmu mācīta apēst visu, kas šķīvī, pat nevaru iedomāties, ka kāds neapēd un aiziet no galda. Vecāmāte bija dusmīga —  nu, tad nesēdies pie galda, ja negribi. Latviešu cilvēks vienmēr cienīs ēdienu, ko pats pelnījis.

Ēšana ir vērtība tad, ja ir draugi, sēdēšana, sarunas. Arī prezentācijās, ja pēc pasākuma runā tikai par ēdienu, tad, protams — lai slava pavāram! — bet kam tad pasākums?

Kādas ir jūsu attiecības ar gaļu?

Man garšo gaļa —  bez tās es nevaru iztikt nevienu dienu, man ir pirmā asins grupa, es ticu asins grupu teorijai, proti, ka katrai asins grupai ir nepieciešami savi produkti. Man šī teorija atbilst: es nelietoju cukuru, pat nezinu, kas tas ir, neēdu saldumus, kūkas, miltu izstrādājumus, visādā ziņā, nav tā, ka es bez tiem trīcētu, bet bez gaļas gan. Un galvenais ir cūkas gaļa. Vecmāmiņa manai mammai teica: “Ja tu gribi, lai es dzīvoju pie tevis, tad parūpējies, lai man vienmēr bļodiņā būtu sacepta gaļa!” Tas bija kā joks, bet noruna paliek noruna. Es bērnībā ēdu kraukšķmaizītes. Tagad treknu nevaru ieēst —  negaršo, tikai liesu, bet tos kraukšķus, tos gan jā.  Mana mamma saka, ja viņa neieēd gaļu, tad sāk sāpēt galva. Man arī tas pats! Bezspēks, pilnīgs izsīkums, dusmas un niknums, no tā, ka nav bijis gaļas. Viss, ko varu iedomāties. Meita man ir veģetāriete, bet mums nekad nav konfliktu uz ēšanas pamata.

Kādus produktus jūs nelietojat?

Nedzeru kokakolu! Kādreiz izlasīju, ka kokakola satur kancerogēnās vielas. Padomju laikā, šķiet, visus rietumos ražotos produktus uzskatīja par kaitīgiem. Tomēr, ja kokakolā iemet kapeiku un tā kļūst spoža, nav daudz jādomā, kas notiek kuņģī.

Jūs esat padomju laika bērns. Vai bija kāds deficīta produkts, ko ļoti, ļoti kārojās?

Bulgāru tomātiņi bija forši. Bet, tā kā vecāmāte pati marinēja un es aktīvi tajā procesā piedalījos, tas viss bija daudz garšīgāk nekā veikalā pirktais. Bērnībā dzīvoju Valmierā — tur bija garšīgi saldējumi, tagad vairs tādu nav. Tortes! Draudzība — tas bija īstais! Milzīgas rindas stāvēja, lai varētu dabūt.

Es teicu, ka ēšana nav svarīga, bet kādreiz pati strādāju par darbmācības skolotāju un mācīju citiem taisīt ēst! Nebija nedēļas, kad es nemīcītu mīklu, neceptu pīrāgus, plātsmaizes. Pati cepu medus kūku, maizītes un tortes visādiem godiem. Ja tagad kāds pasūtītu, es gatavotu ar lielu prieku, bet nezinu, vai ēstu. Šobrīd mans meistardarbs ir salāti. Vārītas sirds salāti, labi skanēs — no govs sirds. Valmieras salāti. Vēl, ziniet, cūkas fileja mērcē —  bērni nosaukuši to par mammas recepti, un vēl viens īpašs saldais ēdiens: sagriezti augļi — visdažādākie — ar putukrējumu, bet jābūt pareizām proporcijām, iznāk kā krēms, var uzbērt virsū riekstus, uzliet šokolādi.

Kurai no citu tautu virtuvēm dodat priekšroku?

Indiešu. Man patīk īpašās garšvielas, ēdiens nav trekns, mērcītes… Kaut gan mute piecas dienas stāv vaļā. Bieži Tallinā apmeklēju indiešu restorānus. Dienvidāfrikā ļoti garšoja zivis! Garneles, vienkārši svaigi cepti kalmāru gredzeni. Tās zivis, kad tikko nozvejotas — ār-kār-tī-gi garšīgas. Gaļa tur bija otršķirīga.

Bet Itālijā bija galīgi draņķīgi — nu, negaršo man tie makaroni, nepatīk veidi, kā tie sagatavoti — es jutos vīlusies. Meita mācās Itālijā — un manai Zanei tur nav ko ēst!

Ja zinātu, ka pienākusi pēdējā ēdienreize, ko jūs ēstu?

Gaļu, protams, ko gan vēl citu! Vīnu nevajag — pietiktu ar gaļu un ūdeni.

Sagatavoja Anita Admine