Tīrais prāts un higiēnas māksla

Ikvienam zināms, cik grūti cīnīties ar slimībām, kas cilvēkam uzglūn ik uz soļa. Tās ne tikai novārdzina ķermeni un neļauj dzīvot pilnasinīgi, bet arī kaitina un nomāc domājoša cilvēka prātu. Mazāk pašpārliecinātas personības šādās reizēs paļaujas uz ārstu un dziednieku ieteikumiem, taču cilvēces vēsturē ir ne mazums piemēru, kad spēcīgs gars pats tiek galā ar savas miesas vājībām, dažkārt pat pilnībā pakļaujot to un diktējot savus noteikumus. Tīrā prāta kritikas autors Imanuels Kants, lai arī mantojis no savas mātes vārgu miesasbūvi un slimīgu organismu, nodzīvoja garu un radošā darba piesātinātu mūžu, būdams pilnīgi pārliecināts, ka spējis atrast tādu higiēnas sistēmu, kas garantē veselības un darbaspēju saglabāšanu tik ilgi, cik vien tas viņam ir bijs nepieciešams.

Svarīgs nosacījums prāta kontrolei pār ķermeni ir regularitāte visā, ko cilvēks dara. Labi zināmas ir anekdotes par Kēnigsbergas profesoru, kurš ik dienas precīzi vienā un tajā pašā laikā — pulksten septiņos devies pastaigā no savas mājas līdz Frīdrihsburgas cietoksnim un atpakaļ — šis maršruts kopš tiem laikiem tiek dēvēts par filozofisko taku. Parasti viņš to veicis vienatnē, jo uzskatīja, ka sarunas pastaigas laikā izjauc elpošanu caur degunu un noved pie saaukstēšanās. Kants bija izstrādājis savu metodi, kā pareizi elpot, tāpēc parasti staigājis cieši sakniebtām lūpām. Arī domāšanu pastaigas laikā viņš uzskatījis par neveselīgu nodarbi, kas izraisa reiboņus, tāpēc centies saglabāt prātu tukšu. Daži biogrāfi gan uzskata, ka tas viņam ne vienmēr ir izdevies, jo laikabiedri stāsta, ka pastaigas laikā profesors mēdzis apsēsties un šo to pierakstīt. Ieradumu doties ikvakara pastaigā Kants ieviesis pēc sava drauga Grīna nāves, jo baiļojies, ka sēdēšana krēslā pēc pusdienām var izraisīt snaudu, bet miegs ir kaitīgs. “Gulta ir visu slimību perēklis,” mēdzis atkārtot Kants un ik rītu licis sevi modināt pulksten piecos. Guļamistaba pat ziemas laikā netika kurināta un tās logus Kants nav ļāvis atvērt, lai izvairītos no kukaiņiem. Pirmais, ko viņš darījis pēc pamošanās — devies uz kabinetu, kur izdzēris pāris tējas tases un izsmēķējis pīpi. Kafiju Kants neesot dzēris, jo uzskatījis par kaitīgu. Septiņos sākās lekcijas, kas lielākoties notikušas apakšstāvā iekārtotā auditorijā. Būdams pārliecināts, ka pareizs un tīrā prāta cienīgs dzīvesveids nozīmē paškontroli un mērenību, Kants ēda vienu reizi dienā — tās bija pusdienas precīzi vienos, uz kurām ieradās draugi, ne vairāk par pieciem, jo tad tas traucētu saturīgai sarunai un arī sudraba galda piederumu komplekti Kanta mājā bijuši tikai seši. Kants centās nekad neēst vienatnē, jo tad ir grūti tikt galā ar savām domām, bet nepārtraukta domāšana veicinot spēku izsīkumu. Lai sarunas pie galda būtu patīkamas un izklaidējošas, Kants bija izstrādājis arī īpašus noteikumus to uzturēšanai: runāt ar visiem, nevis tikai ar kaimiņu, nepieļaut ilgstošas pauzes, nepārlēkt no vienas tēmas uz citu, bet izrunāt katru no tām līdz galam. Kants esot stingri noliedzis pie pusdienām runāt par filozofiju, labprātāk izvēlēdamies politiska vai kulināra rakstura sarunas. Nobeidzot sarunas tēmu, viņš mēdzis pateikt kādu joku, samierinot pretēji domājošos un izraisot smieklus, kuri, savukārt, veicina gremošanu. Kants rūpējies par to, lai apēstais ēdiens tiek labi sagremots, un uzskatīja, ka vakariņas traucētu šim procesam.

Ēdienu izvēlē no mūsdienu viedokļa ir grūti atrast kādu konsekvenci, parasti pusdienās bijusi makaronu vai miežu putraimu zupa (ko Kants gan nav uzskatījis par īpaši veselīgu), sautēta zivs vai cepta gaļa, pašgatavotas sinepes, angļu siers, pāris pudeles laba vīna, visbiežāk sarkanais Medoc. Ja no sarkanvīna mutē palikusi nepatīkama garša, Kants licis pasniegt baltvīnu, bet jau pēc pusdienu beigām — uzsildītu deserta vīnu ar apelsīna miziņu.Pusdienas draugu lokā beidzās ap četriem, pieciem, tad sekoja grāmatu lasīšana (Kanta mājas bibliotēkā bijis ne vairāk par 500 grāmatām, kas tiem laikiem nav pārāk daudz — Gētem bijis 2300 sējumu, bet Kanta draugam Herderam — 7700), pēc tam, jau pieminētajā laikā — pastaiga, viegla lasāmviela (avīzes, ceļojumu apraksti, romāni) un gulētiešana pulksten desmitos. Kants bijis pārliecināts, ka cilvēkam ir jāprot aizmigt ar gribasspēka palīdzību. Runā, ka viņš pats šim nolūkam esot pie sevis atkārtojis vārdu “Cicerons”, kura iedarbība uz viņu esot bijusi nepārvarami iemidzinoša.Kants visu mūžu ir baidījies no zālēm un centies tās nekad nelietot. “Slimības ir jānovērš, nevis jāārstē,” viņš teicis un savu paškontroles metodi dēvējis par dietētiku, ko pretstatījis terapeitikai — ārstniecībai. Drošs paņēmiens, kā nepieļaut parastās saslimšanas, bija galvas, kāju un krūšu turēšana aukstumā. Kājas Kants esot mazgājis ledainā ūdenī, jo uzskatījis, ka silts ūdens novājina asinsvadus, kas atrodas tālāk no sirds. Jebkura orgāna pārlieka vai nepilnīga lietošana noved pie slimībām, bet pārlieka domāšana izraisa hipohondriju. Šķiet, ka domāšanu Kants uzskatījis par tādu pašu nodarbi kā fizisks darbs, nemitīgi aicinādams atpūtināt galvu, dodot organismam laiku un spēku citu svarīgu funkciju pildīšanai.

Seksuālas attiecības Kants neesot noliedzis, taču mēdzis atzīmēt, ka vecpuiši un atraitņi dzīvojot ilgāk. Biogrāfi zina teikt, ka viņš pats esot bijis divreiz iemīlējies, taču nopietnas attiecības tā arī neesot izveidojis vai nu nelaimīgas mīlestības vai arī pārliecības dēļ. Ir saglabājusies kāda noslēpumaina satura vēstule, ko Kantam rakstījusi sieviete. Tajā izteiktais aicinājums satikties un piebilde “mans pulkstenis būs uzvilkts” liek vēsturniekiem domāt, ka Kantam bijis slepens romantisks sakars, taču pārliecinošu pierādījumu tam nav.Par nozīmīgu paņēmienu, kā saglabāt veselību un dzīvesprieku, Kants uzskatījis filozofiska rakstura nodarbības, kas novērš uzmanību no ārējiem ikdienas sīkumiem, uzlabo garastāvokli un sniedz prieku, šādi vairojot organisma spēju pretoties slimībām un vecuma nespēkam. Sliktākajā gadījumā, ja atrodas cilvēks, kam filozofija prieku nesagādā, viņš var izvēlēties sev arī kādu citu nodarbi — kā piemēru Kants esot minējis kolekcionāru, kurš sakrājis tik daudz pulksteņu, ka tie esot zvanījuši viens pēc otra, bez pārtraukuma.