haidparks

Ozols

Vai jūs skatāties realitātes šovus?

Andrejs Sergejevs, Observer Latvija mārketinga direktors

Foto - Anda Krauze Foto - Anda Krauze

Realitātes šovs, ja tas ir zinātnisks eksperiments, pats par sevi ir O.K. Tomēr man liekas, ka tiem realitātes šoviem, kas pēdējā laikā ir skatāmi TV, ir citi nolūki. Robinsonus es intereses pēc vienu reizi paskatījos, bet neturpināju, jo neredzēju tam nekādu jēgu. No ētikas viedokļa man likās dīvaina spēles dalībnieku motivācija, spēles noteikumi — darīt visu, lai pārējie nevinnētu. Ko pozitīvu tas deva skatītājiem un spēles dalībniekiem? Domāju, ka pilnīgi neko, ja vien par “lielu laimi” neuzskatām Robinsonu spēles uzvarētājas vinnēto auto. Varbūt kādam jauns auto ir laimes ekvivalents, bet, piedodiet, tas ir skumji. Cita motivācija dalībniekiem droši vien bija kļūt slaveniem, tomēr domāju, ka šī ir diezgan apšaubāmas kvalitātes slava. Protams, to vidū, kuri piedalās šajos šovos, noteikti ir arī tādi cilvēki, kuri meklē neikdienišķus piedzīvojumus, un to var saprast.

Es ar neuzticību lūkojos uz tendenci virtualizēt esošo realitāti, cilvēku privātās dzīves. Vissatriecošākais realitātes šovs ir dzīve mums visapkārt, mūsu pašu privātās dzīves. Kas pēc būtības ir realitātes šova skatītājs? Cilvēks, kuram ir daudz brīva laika, iespējams, ka viņam ir grūti būt aktīvam (TV ekrāna priekšā mēs visi kļūstam pasīvi) un viņš ir diezgan vientuļš. Varbūt tā ir persona, kura ļaujas aktuālākajām modes tendencēm.

Tomēr paradoksāli ir tas, ka realitātes šovi nemazina atsvešinātību starp cilvēkiem (kas varētu būt viens no šādu šovu labajiem mērķiem), bet, tieši otrādi, vairo. Es, protams, varu kļūdīties, varbūt kāds no skatītājiem pilnībā dzīvo līdzi, jūt līdzi savam šova varonim, identificējas ar viņu. Laikā, kad dzīves tempa dēļ mēs sākam zaudēt draudzēšanās mākslu (draudzībai un mīlestībai ir nepieciešams laiks), mums pa atslēgas caurumu ir iespēja ieskatīties sveša cilvēka dzīvē, un mēs saņemam tādu kā intimitātes vai draudzības surogātu. Turklāt nevajadzētu aizmirst, ka masu kultūras industrijas darboņi, organizējot šos realitātes šovus, manipulē ar ļaudīm tikai viena mērķa dzīti — pelnīt naudu. Un tie, kas ļaujas šīm manipulācijām, diemžēl nezina, ko dara.

Ozols, mūziķis

Foto - Gatis Rozenfelds Foto - Gatis Rozenfelds

Es domāju, ka dzīve ir tikai viena — ja reiz dzīvojam, tad kāpēc vienmēr nepamēģināt kaut ko jaunu? Vienmēr ir interesanti uzzināt, uz ko vēl es esmu spējīgs — varbūt izdodas uzzināt kaut ko jaunu par sevi. Piemēram, kad skatījos Harakiri šovu ar savu piedalīšanos, tad ieraudzīju atsevišķas jaunas īpašības un manieres. Interesanti, kaut gan biju pārsteigts par to, kāpēc tik daudz braucu ar divriteni, bet tas nu bija veidotāju ziņā.

Robinsonu šova konkursā nepiedalījos tāpēc, ka esmu Ozols — šajā laikā iznāk jauns albums un videoklipi, ir liela atbildība par to, kas šeit notiek. Kaut gan, zināmā mērā ar Robinsoniem vienalga esmu saistīts, jo uz Malaiziju aizbrauca Ieva Tūna, un es viņas vietā vadīšu ZTV.

Zināmā mērā katra sabiedrībā vairāk vai mazāk zināma cilvēka dzīve tiek vērota ar mediju vai fanu palīdzību. Man ir bijis pat tā, ka kāds pieslēdzas pie mana telefona un piedalās sarunās. Es nezinu, kā to var izdarīt! Bet skaidrs, ka tas ir fanu galvenais noteikums — ielīst jebkurā caurumā, lai varētu būt tuvāk fanošanas objektam, izzināt visus sīkumus. Vai tā ir nelietderīga laika izmantošana? Nezinu! Kāds fano, kāds dzied, kāds cep maizi — katram savs “mesidžs”, ko nu kurais pats izvēlējies.

Starp citu, es biju pie tā puiša un meitenes dzīvoklī kā viens no ciemiņiem — arī interesanti, vienīgais, cilvēki, kuri to visu organizēja, daudz ko līdz galam nebija izdomājuši, tāpēc viss arī sabruka[1. Realitātes šovs www.eworld.lv]. Ja es pats būtu tādos apstākļos, tad laikam vienīgais, ko negribētos rādīt, ir seksuālas attiecības, bet, ja sieviete pati to gribētu, tad — nav problēmu!

Vispār, masu mediji ir tie, kas kontrolē mūs visus — arī es esmu to vergs, tikai ar to atšķirību, ka to apzinos. Nevienam nav iespēju no tā izvairīties — arī jūs to darāt, visi ir iesaistīti jau ar to, ka runā par to. Varbūt brīvi ir tie cilvēki, kuri pievērsušies reliģijai, viņiem tas ir vienaldzīgi, bet pārējiem — nē.

Sagatavoja Anita Admine

Raksts no Jūnijs, 2001 žurnāla