Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
No visām pasaules pilsētām Ņujorka sevi postījusi visvairāk, lai varētu augt; vēl pēc kādiem simt gadiem pasaulei būs vairāk taustāmu liecību par Adriāna laika Romu nekā par optiskās šķiedras laikmeta Ņujorku.
“Čelsija?[1. Manhetenas Vestsaidas (rietumos no Brodveja) rajoniņš, pa kreisi uz augšu no Greničvilidžas] Nū, dūdiņ, šitādā lietū tā tikpat labi varētu būt Bronksa. Bet es tevi tur nogādāšu. Hotelis Čelsija?[2. Viesnīca ar numuriem arī pastāvīgiem iemītniekiem. Tur mitinājušies un mitinās daudzi ievērojami mākslinieki, mūziķi, literāti.] He he. Nuja, es jau domāju, ka nē. Divdesmit trešā starp septīto un astoto? Arī nav slikti. Nu, no kurienes visas šitās mašīnas? Ko? Kā līst, tā visiem kaut kur jāskrien. Nu, brauc, brauc, brauc! Šito cilvēku! Nu, kad tiksim ārā no šitā pudeles kakla, tad jau būs labāk. Tad būs tīrs, tici man. Lietus vai nelietus. Kā āmen baznīcā. Dīzalis! Tā kraviniece brauc ar dīzali. Dīīīzalis... Paskat uz to tur taksi. Pilnīgi jauns fords. Smukiņš. Mana firma maina mašīnas ik pa trim gadiem. Mums ir vienošanās ar izplatītāju. Bet Kvīnsā viena firma maina mašīnas katru gadu. Vari iedomāties?... Ei, uz kurieni? Nelien tak virsū, idiot! Stulbais indietis! Tu man te nemētā putnu![3. Burtisks izteiciena to flip the bird tulkojums. Tas apzīmē žestu, kur tiek izsliets vidējais pirksts.] Izkāpšu un dabūsi pa pakaļu. Es pat kruķim sadošu pa pakaļu... Sasodītais indiešu ķēms... Hei, tu tak nemāki braukt, idiot. Nebrauc, ja nemāki. Brauc ar autobusu. Vai ar mani. Dīīīzalis! Buss ar dīīzali. Šitais buss brauc ar dīīzali. Dīīīzalis... Es ir profesionālis. Ne jau katrs, kas brauc ar taksi, ir profesionālis. Katrs, kam nav slinkums, brauc ar taksi. Katrs un viņa brālis. Re nu... Viens divi un jau Čelsijā. Kreisā ielas puse. Nepagāja ne stunda. Kā jau es teicu. Lai tev labs vakars!”
Melnais šoferis, vārdā Villijs, veikli atvāž bagāžnieku, izvelk no turienes manu koferi, novieto to uz ielas apmales un prom ir. Pavadu dzelteno taksometru ar acīm. Nu, protams, lai viss būtu kā nākas, viņš nevar nociesties neuzpīpinājis kādam kārtējam “idiotam”. Tas pieder pie lietas — tā dara jebkurš normāls Ņujorkas šoferis. Tā viņš rīkotos arī tad, ja stundu sēdētu sastrēgumā, iespiests starp citām mašīnām. Tad tā būtu vesela signālu kakofonija. Ne jau tāpēc, ka virteni tas varētu pavirzīt uz priekšu — vienkārši tāpēc, lai paustu attieksmi.
Marta vakars, tumsa un lietus. Tāds lietus, kādu esmu pieredzējusi tikai Amerikā. “Gāž kā ar spaiņiem” Latvijā ir hiperbola. Bet te nudien ir tāda sajūta, ka kaut kur augšā sasvēries gigantisks toveris — no tā nevis līst, bet gāžas ar straumi. Ir drēgns un man salst, jo rindā pēc taksometra pie Kenedija lidostas pavadīju labu pusstundu, taču es jūtu, ka smaidu. Viss notiek tieši tā, kā notiek tikai Ņujorkā — nekā no Eiropas pilsētām raksturīgā koķetuma un studētās laipnības, nekādas pakāpeniskas ieslīdēšanas un pielāgošanās. Tu esi tur, kur esi — tūlīt un bez atlaidēm. Bet kur tad īsti?
Banāli, bet šais braucienos no Kenedija lidostas uz Manhetenu es vienmēr atceros pašu pirmo, pirms divdesmit trim gadiem. Tolaik es biju padomju universitātes angļu valodas studentīte ar pilnu galvu ikonisku tēlu — varenā panorāma no Īstriveras puses, Taimskvēra zibošie neoni, Centrālparks, Metropolitēna muzejs, drūmais Volstrīta debesskrāpju rajons, kur neiespīd ne saules stariņš un uzmācīgi smird pēc naudas. Un tad vēl, programmas Vremja apziņā iedēstītā šausminošā Hārlema... Vienvārdsakot, “zaņķis un simfonija”, kā savureiz konstatēja LPSR kultūras sakaru veidotājs Jānis Peters. Apmēram tāda pati pastkarte, starp citu, tēlojas arī, teiksim, ASV vidienes vai dienvidu štatu iemītniekam — tikai papildus viņš redz vēl arī Brīvības statuju un Empire State ēku — gan tāpēc, ka līdz pat 20. gadsimta 70. gadiem tas bija ne vien augstākais pasaules debesskrāpis (381 m), gan tāpēc, ka tā ir daudzu holivudisko mīlas drāmu kulminācijas vieta — tāpat kā skaistais, kājāmgājējiem atvēlētais Bruklinas tilts (garums —486 m). Taču jāatzīstas, ka tajā 1978. gada 30. jūlija pēcpusdienā Ņujorka bija bez visiem šiem jaukumiem. Pirmkārt, tā bija pārdabiski sutīga, otrkārt, trokšņaina, treškārt netīra. No lidostas mēs braucām pa neskaitāmiem aprūsējušiem, klabošiem lielceļu pārvadiem, kuru abās malās slējās puspamestas ēkas izdauzītiem logiem, bet to priekšā karstais vējš dzenāja avīžu lapas. Pēc tam es Manhetenas Austrumpuses rajona dzīvoklī pirmo reizi mūžā ēdu jogurtu, mazgājos dušā ar pārdabiski pievilcīgi smaržojošām ziepēm un skatījos kaut kādu televīzijas leļļu šovu, kam it kā bija jābūt smieklīgam (par to liecināja auditorijas reakcija, par kuru tolaik nenojautu, ka tā ir “konservi”), taču man smiekli nepavisam nenāca. Vienkārši bija sajūta, ka esmu iekļuvusi kaut kādā nesaprotamā, murgainā “te” un “tagad” un, ja pastāv šis “te un tagad”, tad visam, kas bijis līdz šim, nav bijis it nekādas jēgas. Taču ja jau tā, tad nav arī manis pašas.
Murga turpinājums bija izgājiens ielās. Visi šie neskaitāmie, vizuāli neitrālie dzīvokļu nami ar noslēgtajām parādes durvīm, bez jebkādām individualitātes pazīmēm, bez jebkādiem “pārrāvumiem”, kādus piedāvātu veikals, bārs, avīžu kiosks, izkārtne vai plakāts (tolaik man, protams, nebija ne jausmas par Ņujorkā un citās Amerikas pilsētās pastāvošajiem zoning — “zonēšanas” — noteikumiem, kas strikti nošķir dzīvojamos kvartālus no komercrajoniem) tad straujš pagrieziens pa kreisi un viss piepeši ir mainījies — atšķirībā no klusās, vienmuļās ielas, avēnija ir trokšņaina, raiba, nogurdinoša, jo apskatei piedāvāts itin viss, bet skatiens nav uztrenēts šķirot, prioritēt, tāpēc “nolasāms” nav nekas. Atkal pagrieziens — iela, tikai pavisam citāda nekā iepriekšējā — mājas aiznaglotiem logiem, būvbedres, tukši laukumi. Par spīti imunitātei, kādu šķitos sev uzaudzējusi pret jebkādu padomju propagandu, “te un tagad” izrādījās, es tomēr pieļauju iespēju, ka Ņujorkā varbūt patiešām šauj. Visu turpmāko ceļu līdz bāram mans apjukušais “es” bija koncentrējies mērķī, ko gluži fiziski sajutu iezīmētu kaut kur starp lāpstiņām, tāpēc nekam citam kā iespējamiem slēpņiem, no kuriem varētu tēmēt snaiperis, es nespēju pievērst uzmanību. Bet tad kadrs no jauna mainījās, un es jau sēdēju omulīgā krodziņā, dzēru — jā, ko gan? —droši vien no Frānsisa Skota Ficdžeralda aizgūto daikviriju, ko gan citu es būtu zinājusi pasūtīt — pīpēju Marlboro (vienīgās man pazīstamās un — un tāpēc pašas labākās — ārzemju cigaretes) — un pētīju plikgalvainā klavierspēlētāja pakausi. Un šis pakausis šķita reizē tik vienaldzīgs pret manu skatienu un reizē tik iederīgs savā vidē, ka beidzot murgaini likās nevis tas, kas ir, bet tas, kā esmu ļāvusi sev skatīties. Atkal banāli — bet vieta, kur pār mani nāca šī pirmā sakarīgā atklāsme, bija Greničvilidža — mākslinieku un literātu bohēmas ciemats, kura iekšienē nekas ne no kā nav mērķtiecīgi nodalīts un neviens ne no viena nav pasargāts.
Taču patiesībā šīm atmiņām nav nozīmes. Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc man patīk atgriezties Ņujorkā, šķiet, ir tas, ka atgriezties tajā nav iespējams. Sociologs un pilsētas kultūras pētnieks Ričards Senets savā grāmatā Flesh and Stone (Miesa un akmens) raksta: “Līdz pavisam nesenai pagātnei, pilnībā dzīvotspējīgas ēkas Ņujorkā pazuda tikpat regulāri kā parādījās. Tā piemēram, sešdesmit gadu laikā, auga savrupmājas, kas jūdžu jūdzēm virknējās gar Piektās avēnijas malu no Greničvilidžas līdz Centrālparka augšējai perifērijai, tika uzceltas, apdzīvotas, tad nojauktas, lai dotu vietu lielākām ēkām. Pat vēl šodien, kad spēkā ir vēsturiskās apbūves aizsardzības noteikumi, Ņujorkas debesskrāpju dzīves ilgums tiek plānots — un attiecīgi arī finansēts — uz piecdesmit gadiem, kaut gan no inženiertehniskā viedokļa tie varētu turpināt pastāvēt krietni vien ilgāk. No visām pasaules pilsētām Ņujorka sevi postījusi visvairāk, lai varētu augt; vēl pēc kādiem simt gadiem pasaulei būs vairāk taustāmu liecību par Adriāna laika Romu nekā par optiskās šķiedras laikmeta Ņujorku.” Runa nav tikai par ēkām, bet par veselu rajonu (kā īsti tulkot vārdu neighborhood, kas tik būtisks Ņujorkai, bet absolūti netipisks Rīgai: proti, pilsētas daļa ar savrupu identitāti, kuras iemītnieki uztver cits citu kā kaimiņus, lielākā vai mazākā mērā kā “savējos”? Ciemats? Geto?) statusu, kas savukārt nosaka tā ekonomiskos, sociālos un etniskos parametrus — un otrādi. Rajons Manhetenas salas lejasdaļā, ko rietumos norobežo Hudzonas upe, bet austrumos Īstrivera starp 14. ielu ziemeļos un Kanāla ielu dienvidos ir labs piemērs.
Kaut gan pret gigantiskās Ņujorkas mērogiem šis rajons ir niecīgs — varbūt kāda septītā daļa no Manhetenas salas, kura, savukārt, ir vismazākā no Ņujorkas piecām daļām, ko tur sauc par burroughs (pārējās četras — Bruklina, Bronksa, Kvīnsa un Statenailenda) — vēsturiski tas bijis viens no daudzveidīgākajiem un mainīgākajiem. Šī rajona centrs ir jau pieminētā Greničvilidža, kas līdz pat 19. gadsimta sākumam patiešām bija īsts pastorāls ciemats, bet vēlāk kļuva par sabiedrības augšējo slāņu iecienītu rezidenci — tuvāk Brodvejai parādījās elegantas savrupmājas, agrākā kapsēta 5. avēnijas lejasgalā tika pārveidota par parku — 60. gadu vēstures cienītājiem tik labi pazīstamo Vašingtona laukumu, tā ziemeļu galā tika uzslieta skaista marmora arka par godu Džordža Vašingtona inaugurācijas simtajai gadadienai, bet austrumu perifērijā izvietojās Ņujorkas universitāte. Ap to savukārt izauga klubi, mākslas galerijas un bibliotēkas. 19. gadsimta pirmās puses Ņujorkā Greničvilidža bija pazīstama kā aristokrātisks kultūras centrs. Taču dažus gadu desmitus vēlāk situācija mainījās — imigrācijas viļņi uz Manhetenu atnesa Eiropas trūkumcietējus no Vācijas, Īrijas un Itālijas, kuri atrada darbu noliktavās, alus brūžos un kokapstrādes uzņēmumos pie Hudzonas upes. Pamazām šis vilnis spiedās aizvien vairāk uz rietumiem, izraisot nekustamā īpašuma cenu krišanos un daļas turīgo iedzīvotāju mukšanu uz salas ziemeļiem. Smalkās mājas tika sadalītas dzīvokļos, un rajonā, kas tomēr visumā saglabāja savas literārās un mākslinieciskās pretenzijas, varēja ievākties arī tie, kuri tikai cerēja, ka reiz viņu darbi karāsies galerijās vai tiks lasīti bibliotēkās. Šis raibais pūlis, savukārt, pievilināja zināmus vidusšķiras pārstāvjus, kas vēlējās dzīvot etniski un sociāli krāsainākā vidē un baudīt bohēmu. Spilgtu liecību par šo procesu atstājis, piemēram, teātra kritiķis Brukss Atkinsons: “Bankstrītu, kurā es galu galā apmetos, bija inficējis progress, kura sekas bija dīvains iedzīvotāju un paražu sajaukums. Bankstrītai nepārprotami piemita graustu kultūra. Daudzdzīvokļu mājas ielas viņā pusē bija nesatricināmas, kaut gan pamazām ielā ievācās labdzimušāki ļaudis. Huligāni spēlēja savas gangsteru spēles, notekās dedzināja mucas un kastes, izpauda sevi, sašķaidot pret asfaltu piena pudeles. [..] Taču mums, ielas buržujiskajā pusē, nebija iemesla sūdzēties. Mūs pieņēma kā neizbēgamu ļaunumu. Mēs varējām nākt un iet pēc patikas. Cilindri — šie varas torņi — pastaigājās pa kvartālu pilnīgi netraucēti. Baltie flaneļa uzvalki, koķetās Panamas cepures un ziloņkaula spieķi acīmredzami nevienu neaizvainoja un arī nekārdināja. Patiesībā jau tas bija tikai laika jautājums, iekams labdzimušie izspiedīs no šejienes salašņas un padarīs Bankstrītu atkal par savu — par vietu, kur dzīvot relatīvi pieticīgi, tomēr stilīgi. Nekustamā īpašuma spekulanti jau plānoja savu vienveidīgo uzlabojumu programmu — tas bija loģiskais ceļš, kā paaugstināt nodokļus, īres un ienākumus. Zābaku spodrinātājs, kurš gadiem ilgi bija strādājis uz Bankstrītas un Blīkera ielas stūra un kurš, starp citu, bija arī itāļu bankas apkopējs, jau lūkojās pēc jaunas vietas. Ledus, malkas un vīna tirgotājs pārdeva sava biznesa paliekas kādam tautietim blakus kvartālā un pārcēlās uz laukiem. Jā, Bankstrītu, kur kādreiz mitinājās jūrnieki, bija pārņēmis progress. Nekustamo īpašumu aģenti bez steigas lasīja savas rīta avīzes un nogaidīja īsto brīdi.
Un tad viņi sāka darboties. Tas, ko viņi, labi pazīdami publikas gaumi, spēj paveikt, ir īsts brīnums. “Īpašās auras” dēļ šauri dzīvoklīši, kuros bija tikai aukstais ūdens, piepeši pārtapa “mākslinieku darbnīcās”; istabas, ko agrāk varēja īrēt par 15 dolāriem mēnesī, tagad maksāja 100 dolāru, kaut gan santehniķi vēl nebija beiguši tur strādāt. Noplukušas mājas, kas likās tuvu sabrukumam, kļuva par “interesantiem apartamentiem” tai pašā brīdī, kad apmetēji bija beiguši darboties ap ieeju un galdnieki ielikuši jaunas durvis. Iekšējie pagalmi kļuva par terasēm, garderobes pārtapa virtuvēs, kalpotāju istabas — viesistabās, bet visnožēlojamākie bēniņi kļuva īpaši iekārojami kā “mūzu mājvieta”. Tas, kam cilvēks ticēja, viņam arī bija patiesība. “
Kaut gan tas rakstīts ap Pirmo pasaules karu, process turpinās. Buržujiem no Greničvilidžas izspiežot māksliniekus, paplašinājusies pati Vilidža — uz austrumiem, aiz kādreiz bīstamās “civilizācijas robežas” Bouerijas ielas, jau vairākus gadu desmitus pastāv Īstvilidža, bet rietumos — geju anklāvs Vestvilidža. Pati Greničvilidža ir kopta, bohēmas vēstures pieminekļiem, dabas produktu veikaliņiem un grāmatnīcām bagāta vide, kur katrs otrais pretimnācējs ir “gumijkakls”, proti, tūrists.
Vēl astoņdesmito gadu vidū visai margināls bija rajoniņš tieši dienvidos no Greničvilidžas — tagad pazīstams kā SoHo, bet līdz pat 70. gadu sākumam vispār bez nosaukuma. (Nosaukums ir saīsinājums no South of Houston, proti, “dienvidos no Haustonas ielas”, bet kāpēc Houston izrunā “hauston”, nevis “hjūston” kā identiski rakstāmo Teksasas lielpilsētas nosaukumu, man līdz šim nav varējis paskaidrot neviens ņujorkietis). Tolaik tur galvenokārt atradās pamestas noliktavas, kuru durvis, sienas un aizvirtņi bija appūsti un apzīmēti ar grafiti, taču bija arī mākslinieku darbnīcas, nelielas galerijas un bodītes ar dīvainām, avangardiskām mantiņām. Tieši te patvērumu bija raduši tie, kurus no Greničvilidžas bija izspiedusi vidusšķira un tūristi. Ilgāku laiku nebiju tur bijusi, taču tieši tur nesen ievācies mākslas vēsturnieks Stīvens Mansbahs, un viņš man bija apsolījis pastaigu pa šo rajonu. Ar Mansbahu iepazinos pērn zviedru un latviešu rīkotajā konferencē Trīs zvaigznes, trīs kroņi, kur viņš nolasīja visinteresantāko referātu par latviešu mākslu, kādu man jebkad nācies dzirdēt. Runa bija par modernismu, par tā transnacionālo, atvērto dabu, par to, kā padsmito gadu beigās un 20. gados Rīga bijusi tuva ne tikai Viļņai un Tallinai, bet arī Berlīnei, Parīzei un Ņujorkai. Starp citu, par šo tēmu var izlasīt arī Mansbaha kapitālajā pētījumā Modern Art in Eastern Europe from the Baltic to the Balkans, ca. 1890-1939, kas, pirmoreiz nācis klajā 1999. gadā un saņēmis vairākas starptautiskas prēmijas.
Uz 14. ielas uz dienvidiem, kur sākas Vilidža, Ņujorkas dzelžaini ģeometriskais ielu plānojuma režģis — visas ielas stiepjas no austrumiem uz rietumiem, bet avēnijas — no ziemeļiem uz dienvidiem — piepeši izirst. Rietumu 10. iela šķērso rietumu ceturto, Greničstrīta un Greničavēnija nez kāpēc ir aptuveni paralēlas, bet krietnu gabalu virs Rietumu 12. ielas atrodama Mazā rietumu divpadsmitā. Kartes man nebija līdzi, bet prasīt ceļu šai tūristu apsēstajā rajonā ir visai laikietilpīgs pasākums. (Reiz, novirzījusies no maršruta un labu laiku maldījusies pa haotisko Čainataunu, kura ar vienu stūri atduras SoHo, vaicāju kādai ķīniešu večiņai, kā visātrāk nokļūt Mazajā Itālijā. Viņa ilgi domāja, tad līdzjūtīgi paraustīja plecus. Bet Čainatauna robežojas ar Mazo Itāliju!) Rezultātā apmaldījos un ielā, kur dzīvo Mansbahs, nonācu ar nelielu novēlošanos. Man par pārsteigumu, viņš gaidīja pie durvīm — izrādās, tām nav ne koda, ne zvana. Pati ēka ir pārveidota noliktava, taču vēl pirms tam tajā atradusies šūšanas fabrika. “Visas šīs bijušās noliktavas ir izbijušas fabrikas,” informē Mansbahs, kad braucam liftā uz viņa dzīvokli. “Šis, piemēram, ir kravas lifts.” Nu, lifts kā lifts, kustas augšā lejā, tikai griestu tam nav. Dzīvoklis ir plaša telpa, kurā vienu sienu aizņem virtuves iekārta, bet vidu galds, tālāk šī telpa pāriet nelielā guļamistabā. “Arī visi pārējie dzīvokļi ir līdzīgi. Šis ir kooperatīvs,” paskaidro Mansbahs, “citādi es to nevarētu atļauties.” Klausoties viņā, saprotu, ka pa šiem gadiem notikušas kārtējās pārmaiņas. Apjoma ziņā Mansbaha dzīvoklim līdzīgi bēniņi, ko 80. gados varēja iegādāties par dažiem tūkstošiem dolāru, tagad maksājot miljonus. Nē, mākslinieku te vairs tikpat kā vairs neesot — tagad SoHo apdzīvo pirmā lieluma kino un popmūzikas zvaigznes. “Nu, piemēram, Deividam Bovijam te ir dzīvoklis. Viņš esot paņēmis divus stāvus — lai varētu iekārtot arī baseinu.” Agrāko galeriju vietā tagad ir viselegantākie Ņujorkas veikali. Mansbahs, piemēram, noskaidrojis, ka viņa mājoklim vistuvākajā mēbeļu veikalā virtuves iekārtas vidējā cena esot 200 tūkstoši dolāru. Lampas te pārdod par piecdesmit tūkstošiem, rotaslietas par miljoniem. Taču nepavisam nevar apgalvot, ka šīs pasakainās summas tiktu klaji demonstrētas. Gluži otrādi — veikali ir iekārtoti pēc minimālisma labākajiem paraugiem — tikai tukša, spoži izgaismota telpa, kurai gar sienām karājas daži apģērba gabali vai uz atturīgiem plauktiem novietoti apavi. Paradoksālā kārtā nauda izpaužas rajona “autentiskuma saglabāšanā” — proti, veikaliem rūpīgi atjaunotas fasādes un balstošās čuguna kolonnas, ielās atkal izliktas “vecās”, jūgendiskās laternas — nu labi, to meistarīgi atdarinājumi, atjaunoti pat stikla burbuļu četrstūri, kas šur tur redzami Manhetenas trotuāros, bet citviet aizlieti ar asfaltu vai sadauzīti — šie burbuļi ir pagrabu griestu logi. Paradokss ir arī tas, ka šī ir vienkārši jauna (ar pretenziju uz vecumu) Potjomkina sādža vecās vietā — saudzējamās kolonnas, kas tik raksturīgas rajona arhitektūrai, ir sendienu fabrikantu skopuma izpausme — izskatās kā mūrētas, bet nav; čuguns vienkārši bija lētāks materiāls. “Daudzas šīs šķietami Viktorijas laikmeta gotikas, jaungrieķu un Otrās impērijas stila ēkas patiesībā ir tikai fasādes,” saka Mansbahs, “iekšā viss izskatās pavisam citādi. Vispār visa šī vieta pamazām kļūst par butaforiju — sevišķi sestdienās, kad īrētos autobusos te iepirkties sabrauc Ņūdžersijas turīgie pensionāri. Protams, viņi pērk ne tikai mantu, bet stilu un arī kaut ko, kas laikam būtu saucams par vēstures garu.” Tomēr pašam Mansbaham te joprojām patīk: “Te tomēr ir vizuāla daudzveidība, un staigāt te ir prieks. Turklāt labu kafiju var dabūt arī nakts vidū.”
Un kur tagad mitinās īstie bohēmisti? Daļa pārcēlusies uz TriBeCa (Triangle Below Canal — proti, “trijstūris zem Kanāla ielas”) — tas ir dienvidrietumos no SoHo, bet daļa — kuri acīmredzot saprot, ka drīz vairs nebūs, kur atkāpties Manhetenas robežās — pārcēlušies uz citām Ņujorkas daļām — uz hasīdu anklāvu Viljamsburgu Bruklinā, uz Kvīnsu, tuvāk lidostām, kuras neļauj celt nekustamā īpašuma cenas. Ja šis process turpināsies, iespējams, pienāks laiks, kad programmas Vremja Putina laika pēctečiem vairs nebūs par ko šausmināties. Hārlema ir atkopusies jau pirms krietna laika, Bronksa, ieskaitot tās bēdīgi slaveno dienvidu daļu, sevi reklamē British Airways lidmašīnu žurnālā kā tūrisma objekts, arī Ņujorkas metro ir iztīrīts gan no grafiti, gan kriminālajiem elementiem un vairs nevar piedāvāt nekādus asinis stindzinošus pārdzīvojumus. Pēdējos gados Ņujorka lepojas ar to, ka tajā no visām Amerikas lielpilsētām esot vismazākā noziedzība. Par to gādā policisti, kuri patrulē ielas daudz lielākā skaitā nekā agrāk. Tiesa, kā man iepriekšējā Ņujorkas apmeklējuma reizē sūrojās Hārlemā atrodošās Kolumbijas universitātes profesors, afroamerikāņu studiju nodaļas vadītājs Menings Merabls, tas vienkārši nozīmējot lielāku skaitu arestu un garākus cietumsodus arī par sīkiem noziegumiem, un no tā galvenokārt ciešot tieši melnādainie iedzīvotāji. Starp citu, ne Vilidžā, ne SoHo viņi diez ko nav manāmi, savukārt Hārlemā un tās spāniski runājošajā daļā El Bario tu gan vari gluži brīvi staigāt, taču sajūta tāda, ka neviens tevi neredz. It kā tu būtu tukša vieta. Katram ciematam savi tikumi.
Par atbalstu šī raksta tapšanā RL pateicas ceļojumu birojam TBS