Zeme, garneles kur strādā

Kopš likvidēts Aviācijas institūts un 15. maršruta trolejbusā vairs nebrauc tumšādaini puiši ar pērļainiem smaidiem un īpatnēji akcentētu krievu valodas izrunu, Āfrikas savannas un tuksneši latvieša  apziņā atkal atkāpušies uz grāmatu lappusēm  vai kinokadriem. Nu, vēl ir dīvainā galerija Sussi, kur starp citām eksotiskām mantiņām pa laikam atrodami arī afrikāniskas izcelsmes priekšmeti, kuru cenas, kā apgalvo zinātāji, daudzkārtīgi pārsniedz reālās. Taču Āfrika mēdz būt arī negaidīti dāsna — pirms dažiem gadiem, kad kādā Vecrīgas galerijā īsu brīdi bija atvērta afrikāņu lietišķās mākslas izstāde, apaļgalvainais, melnais puisis, kurš tur grozījās, iedāvināja man no kāda eksotiska augļa mizas vai kodola grebtu vāzīti ar savādu zivju, ragainu lopiņu un ziloņu fragmentu attēliem — tikai par to, ka biju ar mieru dažus vārdus pārmīt ar viņu franciski. Vēlāk, aplūkojot iedoto vizītkarti, konstatēju, ka tas nav vis nekāds parasts puisis, bet gan Latvijas-Beninas draudzības biedrības priekšsēdētājs. Ar pastkastītes adresi kaut kur Imantā.

Taču otrs spilgtākais “afrikāniskais” piedzīvojums man nepārprotami saistās ar ēšanu — ar kādu etiopiešu restorānu Denverā, kur man par brīvu nedeva neko, toties iemācīja, ka maize — proti, skābenas, pēc konsistences biskvītam līdzīgas mīklas pankūka injera — var kalpot arī kā galdauts, uz kura tad kaudzītēs tiek sakrauti dažādie wat (sautējumi) — ar doro (vistu) vai sik sik (vērša gaļu), kā arī lēcas vai zirņi ar čili pipariem un ingveru. “Galdauts” aizvieto ēdamrīkus — noplēs gabaliņu, ietin tajā, ko vēlies, un bāz mutē, bet der arī mutes slaucīšanai. Visnotaļ racionāli un higiēniski.

Uz kaut ko tikpat aizraujošu cerēju, dodoties uz nesen Blaumaņa ielā atvērto afrikāņu restorānu, kas, atbilstoši latviešu publikas apziņā eksistējošajam baltajam Āfrikas formas plankumam, nodēvēts par Terra incognita. Omulībai un ekspertu viedoklim biju paņēmusi līdzi arī Gintu un Vitāliju — abus puišus, kuri savulaik ar velosipēdiem veica ceļojumu šķērsām pāri tā kontinenta rietumu stūrim uz Gambiju. Tiesa gan, īpašas gastronomiskas atklāsmes viņi šai braucienā nebija piedzīvojuši — ja neskaita varbūt grūbas ar kuņģa gabaliņiem un tik dažādās pasaules malās goddevīgi piedāvāto aitas aci — jo ceļš galvenokārt vijies pa tuksnesi, tuksnesī, kā zināms, tikpat kā nekas neaug, līdz ar to pārtika ir dārga. Galvenokārt viņi pārtikuši no konservēta tunča ar tomātiem, sīpoliem un olīvēm, desertā notiesājot kādu kilogramu mandarīnu.

Terra incognita interjers ar imitācijas terrakotas sienām, imitācijas zebrādas sēdekļiem un, šķiet, gana īstajām maskām liecināja, ka eksotikas būs gana. Savukārt pieticīgā apjoma ēdienkarte solīja, ka tajā atrodamie ēdieni būs pagatavoti prasmīgi. Tiesa, nelielu vilšanos sagādāja oficianta atzīšanās, ka pavārs ir vietējais — sirds dziļumos biju cerējusi, ka, līdzīgi beninietim, varētu būt pārkvalificējies kāds no melnajiem lidotājiem —, taču tūlīt sekoja piebilde, ka attiecīgās pavārgrāmatas viņš izstudējis jo rūpīgi. Nolēmām lieki netērēt laiku un, iekams pamatīgāk iepazīties ar piedāvājumu, pasūtījām divas labskanīgas karstās uzkodas — “nampuļu” un “čačuku”. Pirmā it kā cēlusies Tanzānijā (“it kā” tāpēc, ka par spīti vēlākajiem cītīgajiem meklējumiem man tā arī nav izdevies atrast ēdienu ar šādu nosaukumu visai plašajā tanzāniešu kulinārijas klāstā; ir gan pilsēta Nampula, taču tā neatrodas Tanzānijā), bet otra — Tunisijā. Tiesa, pareizais nosaukums gan ir čakčuka un to ēd arī citās Vidusjūras valstīs — no Turcijas līdz pat Francijai. Lai nu kā, abi ēdieni izrādījās ļoti līdzīgi, gan pēc formas, gan satura — abi tika pasniegti kā apaļas omletes, tikai nampuļā virs olas bija atrodamas (vismaz saskaņā ar ēdienkarti) — garneles, žāvēta gaļa un paprika, bet čakčuku rotāja tikai tomāti, paprika un ķiploki. Ja var ticēt dažiem citiem avotiem, čakčukā olām vajadzēja būt ceptām kā vēršacīm (olīveļļā sautē dārzeņus, tad tajos izveido nelielas bedrītes un tur ieslidina olas), bet var jau būt, ka iespējami varianti. Taču ar recepti, kas prasītu olas padarīt ūdeņainas, man līdz šim nav nācies sastapties.

Bez karstajām uzkodām maltīti iespējams sākt arī ar aukstajām (avokado, afrikāņu vai baklažānu salāti vai mazsālīts lasis) vai zupu — raibā sakņu no Ēģiptes, marokāņu vai garneļu no Alžīras. Garneles Terra incognita ir lielā cieņā — nezinu, kāpēc, varbūt tās skaitās prestižs produkts. Taču restorāns, kura dārgākais otrais ēdiens maksā tikai Ls 3,70, protams, var atļauties tikai šo jūras rāpulīšu saldēto, mikroskopisko paveidu. Tā kā mani fascinēja šī ēdiena nosaukums, “zivis pildīts ar garnelēm”, eksperimenta nolūkos to arī izraudzījos un ēdot saskaitīju tieši septiņus sīkus, sārtenus ķermenīšus. Iespējams gan arī, ka tie tur iekļuvuši nelaimes gadījuma rezultātā, jo ēdienkartes angļu variantā mana ēdiena nosaukums lasāms kā salmon stuffed by shrimps — tātad lasis, ko pildījušas garneles. Angļu teksts liecina, ka restorānā tiek izmantots arī citu dzīvnieku darbaspēks — piemēram, ābolus čakli pilda kāda acīmredzot speciāli izraudzīta vista, jo ēdienkartē skaidri un gaiši teikts: apples stuffed by the hen. Gints apēda šīs brīnumvistas radinieci (latviešiem un krieviem domātā ir pikanta, turpretim angliski runājošajiem dod juicy, t.i., sulīgu), bet Vitālijs piesardzīgi izraudzījās “tūristiem no Eiropas” — proti, lasi ar avokado mērci. Nevar gluži apgalvot, ka ēdiens būtu bijis slikts, tas pilnībā atbilda lētajām cenām, tikai tā arī nesapratām, kam vajadzīga šī Āfrikas piesaukšana. Jādomā, vienīgi tāpēc, ka to prasa interjers. Tiesa, pudele Jakobsdal Pinotage (Ls 9,75), ko iztukšojām, brīžiem patiesi lika iedomāties  lekno savannu ar tās brīnumiem un šausmām,  un noskaņu vēl paspilgtināja afrikāņu mūzika  (starp citu, dažus vakarus skan arī dzīvā mūzika — piemēram, bungu solo), tomēr viseksotiskākais,  ko ievērojām Terra incognita, bija kāds apmeklētājs — ar maikas atsegtiem tetovētiem pleciem un neilona treniņbiksēs. Iespējams,  viņš tikko bija atgriezies no kāda ieilguša safari. Bet nez vai Āfrikā.