Ko darīt ar sapņiem
Lielākā daļa no tā, kas nonāk manā galvā, ātri kaut kur nozūd, un es nespēju izsekot, vai izlasītais, redzētais, dzirdētais, sajustais un pārdzīvotais atstāj kādas pēdas. Iespaidi par sevi liek zināt tikai tad, kad nezināmu iemeslu dēļ kaut kas izpeld atmiņā vai kad uzmanība pievēršas tam vai citam objektam, vai noskaņojumam ir iespējams noteikt cēloni. Es nezinu, ko darīt ar sapņiem un priekš kam tie ir. Šonakt redzēju sapni, kurā es kādā grāmatnīcā rakņājos pa grāmatu kaudzēm, kas nebija izliktas uz letes, un uzdūros četriem bieziem sējumiem, kuros acīmredzot bija kaut kas par Sudraba laikmeta dzejniekiem, pirmais sējums bija par Ahmatovu; bet, kad pēc kāda laiciņa atnāca pārdevēja, es vairs tos četrus sējumus nevarēju atrast, un viņa acīmredzami negribēja man tos pārdot. Tas bija nepatīkams sapnis, un, iespējams, tieši šī nepatīkamība arī bija vienīgā norāde uz šī sapņa vietu: sapnī no manis bija noslēpts kaut kas, ko es nevarēju dabūt, un tas bija aizvainojoši. Ja pieņemtu, ka manā apziņā ir kāda noteikta kārtība, tad šim aizvainojumam būtu tajā jāatrod vieta – līdz ar bailēm, nedrošību, vainu, nomāktību un citiem „kompleksiem”, kā tos mēdz dēvēt. Es nosaucu to vārdā, iespējams, tas nav maz, taču, ja es censtos, piemēram, ar šo aizvainojuma sajūtu, kuras izcelsme man nav saskatāma, kaut ko darīt, to novērst, es uz to nevarētu iedarboties tiešā veidā, to izmainot vai atceļot – neizdodas gribēt nebaidīties un nebaidīties vai gribēt kaut kam patikt un patikt. Var tikai iedomāties, kā apiet situāciju, kurā es atrodos iepretim savai apziņai un nezinu, ko ar to iesākt: novērsties un koncentrēties uz to, ko patiešām gribi, pieļaujot, ka nevēlamais zaudēs savu spēku, vai gaidīt, kad kāds ārējs satricinājums tavu stāvokli izmainīs – kā tas bija Dostojevskim īsi pirms nenotikušā nāves soda, vai kā, pēc Bislana Abdulmuslimova vārdiem intervijā šajā žurnāla numurā, viss mainījies pēc tam, kad viņu mēģināja uzspridzināt. Taču, ja tā padomā, sapnim, par kuru stāstīju, bija vēl viena izpausmes forma – īsi pēc tam, kad to redzēju, vai pat tai pašā brīdī es gribēju to atcerēties, katrā ziņā šo savu gribu es ievēroju, un šī ievērošana jeb uzmanība pret notiekošo manā domāšanā man šķiet solis apzinātas dzīves virzienā.
