Nožēlojamais vienādojums

„Psihologi izskaitļojuši, ka Ziemassvētku parādi, sliktie laika apstākļi un lauzti Jaunā gada solījumi padara 17. janvāri par visnožēlojamāko gada dienu, vēsta Daily Telegraph.”

LETA, 18. janvārī

Lai man piedod valsts ar senām un godājamām zinātnes tradīcijām, bet ziņas, kas sākas ar vārdiem “britu zinātnieki noskaidrojuši” vai netiešu atsauci uz šo faktu, pēdējo gadu laikā ir neizsīkstošs jautrības un sašutuma avots. Vismaz man un, cik esmu pamanījis, arī citiem paziņām, kas uz zinātni raugās nevis kā uz rotaļīgu komercizklaidi, bet kā uz mēģinājumu noskaidrot patiesību – vismaz tādā nozīmē, kādā mēs uzdrošināmies runāt par tās iespējamību. Protams, nav jau nekas slikts, ka pasausie, nopietnie un speciāliem terminiem pieblīvētie zinātnieku pārspriedumi un secinājumi tiek atsvaidzināti ar jokaināku domas vingrinājumu. Piemēram, aerodinamikas likumu zinātājam var sagādāt patīkamus brīžus žurnālā lasāms teorētisks pētījums par to, ka milzīgie Galapagu bruņurupuči ir kā radīti patstāvīgai lidošanai. Vienīgais priekšnoteikums, lai to veiktu, ir spēja ieskrieties līdz ātrumam 100 km/h, ko lielie rāpuļi salu ierobežotās teritorijas dēļ evolūcijas gaitā nav attīstījuši. Raugi, ja bruņurupučiem izdotos sasniegt šādu ātrumu, veidotos pietiekami liela starpība starp gaisa spiedienu uz bruņu plakano apakšdaļu un izliekto virspusi, lai milzeņi paceltos gaisā un spētu apdraudēt kruīzkuģu pasažierus. Turklāt prieku par šo domas eksperimentu, kas ļauj paraudzīties uz lēnīgajiem bruņurupučiem no negaidīta skatpunkta, pavairo jau pēc dažiem žurnāla numuriem publicēts praktiķu atspēkojums. Viņi no zooloģijas muzeja (pieņemsim, Britu Karaliskā) aizņēmušies Galapagu bruņurupuča bruņas, izgatavojuši pietiekami precīzu maketu un ar to veikuši eksperimentus vēja tunelī. Kārtējo reizi izrādījies, ka teorētiķus iegāzusi vēlme tvert realitāti lielās un skaidrās līnijās, atmetot sīkumus. Ja bruņas no visām pusēm būtu ideāli gludas, tad, protams, bruņurupuči spētu lidot, diemžēl negludumi uz to virsmas aptekošā gaisa plūsmā rada turbulences, kas cēlējspēka efektu praktiski iznīcina.

Kāpēc man šķita svarīgi pieminēt šo pētījumu, kas šķietami neattiecas uz gada nožēlojamāko dienu? Manuprāt, tas ir gluži jauks piemērs tam, kā zinātne, arī atteikdamās no nopietnības, var saglabāt sev raksturīgo tieksmi domāt skaidri, iegūt jaunus rezultātus un piedāvāt iespēju tos pārbaudīt praksē.

Pretējs piemērs ir savulaik lasīts “britu zinātnieku pierādīts apgalvojums”, ka “lielākā daļa precētu sieviešu pēc tam, kad vīrs viņas pametis ar mīļāko, jūtas piekrāptas un vientuļas”. Droši vien arī tam ir tērētas gan aptauju anketas un telefona zvani, gan arī eksistē principiāla iespēja šādu apgalvojumu atspēkot, tomēr trivialitāte liedz to vērtēt kā zinātnisku. Galu galā – ja simtiem sieviešu, kuru šķiršanās pārdzīvojumi aprakstīti glancētajos žurnālos, līdz šim būtu melojušas, tad kas viņām liegtu to darīt arī aptaujās?

Stāsts par “nožēlojamāko dienu gadā” tomēr ir pamācošs tāpēc, ka tas aptver vai visus iedomājamos zinātniskas haltūras aspektus: pētnieka angažētību un tīšu blēdīšanos, plašsaziņas līdzekļu radītu pārpratumu “kluso telefonu” stilā, kā arī ērti izmantojama mīta radīšanu un tiražēšanu. Tātad – pie lietas. 2004. gada nogalē Kārdifas universitātes psiholoģijas pasniedzējs Klifs Ārnals (Cliff Arnall) pavēsta, ka viņam izdevies izveidot matemātisku formulu gada dienām, kurās vairākums cilvēku jūtas vislaimīgākie vai – gluži otrādi – visnelaimīgākie.

Formula izskatās šādi:

[W + (D – d)]T^Q

    MN_a

kur W apzīmē laikapstākļus, D – iekrāto parādu kopsummu, d – mēneša ienākumus, T – laiku, kas pagājis kopš Ziemassvētkiem, Q – izgāzušās Jaunā gada apņemšanās, M – zemu motivācijas līmeni, N_a – apziņu, ka kaut kas jādara.

Saskaņā ar šo formulu bēdīgākā gada diena jeb, Ārnala vārdiem runājot, Blue Monday (t.i., Zilā/grūtsirdīgā pirmdiena) esot janvāra pēdējās pilnās nedēļas pirmdiena, savukārt priecīgākā – līdzīgi noteikts datums jūnijā.

Uzmetot aci formulai, pat paviršs matemātikas zinātājs pamanīs, ka tā ir gluži bezjēdzīga – vairākiem tajā ietilpstošajiem lielumiem nav iespējams noteikt mērvienību, tāpat nešķiet, ka pēc tās varētu aprēķināt ko līdzīgu konkrētam datumam. Pēc tam, kad Kārdifas universitāti ar telefona zvaniem sāka bombardēt žurnālisti un zinātnes interesenti, izrādījās, ka runa ir par visparastāko reklāmas triku. Kruīzu kompānija Sky Travel bija iesaistījusi Ārnalu kā ekspertu savā publicitātes kampaņā, liekot viņam zinātniski pamatot, kāpēc vērts piedalīties kādā no kompānijas rīkotajām akcijām 2005. gada sākumā, par Blue Monday pasludinot 24. janvāri. Tātad darīšana bija ar kaut ko līdzīgu mūsu Tele2 “meteorītam”, tikai ar tālejošākām sekām. Kārdifas universitāte gan norobežojās no Ārnala apgalvojumiem un vēlāk paziņoja, ka viņš šo akadēmisko iestādi pametis, bet tas netraucēja viņam sešos turpmākajos gados vēl un vēlreiz aprēķināt gada grūtsirdīgākās dienas datumu atkarībā no dažādu sponsoru vēlmēm. Piemēram, šogad formulā esot ieviests globālo ekonomisko krīzi raksturojošs papildu parametrs, kura dēļ liktenīgais datums mūs piemeklējis jau 17. janvārī, nevis pagaidījis līdz 24. janvārim, kad sākās pēdējā pilnā janvāra nedēļa. Acīmredzot šāgada sponsoru janvāra akcija līdz mēneša beigām nevarēja gaidīt.

Varētu vaicāt, vai ir iemesls uztraukumam par šādām “britu zinātnieku aktivitātēm”, jo vairāk tāpēc, ka pēc iedziļināšanās lietas būtībā skaidrs, ka runa vispār nav par zinātniekiem. Katru gadu 1. aprīlī daudzi plašsaziņas līdzekļi publicē vēl absurdākas ziņas, un viņiem tas tiek piedots. Cilvēki pasmejas par savu lētticību un līdz nākamajam gadam aizmirst par izjokošanu. Tāpat arī – vai gan kādam būtu iebildumi pret vēl vienu īpaši atzīmējamu dienu ziemā starp Jauno gadu 1. janvārī un Murkšķa dienu 2. februārī? Teiksim, rēķināties, ka šajā laikā būtu vērts pievērst uzmanību draugu un tuvinieku pašsajūtai, aplaimojot viņus ar savu uzmanību un skumju atvairīšanai iemalkojot karstu groku, kā to puteņa laikā pie Pleskavas savulaik darīja krievu dzejnieks Puškins ar savu veco aukli. Protams, tas būtu gluži jauki, ja vien šādam nevainīgam pasākumam spītīgi netiktu piekabināts neeksistējošs zinātnisks pamatojums, kompromitējot zinātnes iespējas vispār nodarboties ar patiesības noskaidrošanu – tostarp arī tādās nozarēs kā psiholoģija un socioloģija, pret kurām jau tāpat dažam labam racionāli noskaņotam indivīdam izveidojušies aizspriedumi. Manuprāt, tas vairs nav 1. aprīļa joku kompetencē, gluži tāpat kā astrologu aprēķini par datumiem, kuros vajadzētu vai nevajadzētu veikt dzīvībai svarīgas ķirurģiskās operācijas.

Piedevām dažas pārdomas par ziņas latviešu atreferējumā izmantoto apzīmējumu “nožēlojama diena”. Dažādās reliģijās un kultūrās nožēlai ir atvēlētas īpašas dienas – piemēram, jūdaismā tāda ir Yom Kippur, kad ticīgs ebrejs gavē un lūdz piedošanu Dievam par gada laikā izdarītajiem pārkāpumiem. Rietumu kristietībā “nožēlojamās dienas” statuss piešķirts Pelnu trešdienai (šogad 9. martā), kas ievada 40 dienu posmu pirms Lieldienām. Šādu dienu mērķis ir nevis gremdēties neauglīgās pārdomās par sagruvušām ilūzijām, nenomaksātiem parādiem un neizpildītiem solījumiem, bet gan pretēji – atgriezties punktā, no kura iespējams sākt ko labāku, nestaipot līdzi pašpārmetumu nastu. Ja nu arī Blue Monday vēl pēc kāda laika simbolizēs atmošanos no gadumijas skurbuļa, tad to droši varēs dēvēt par vienu no priecīgākajām dienām gadā, dienu, kad cilvēkos atgriežas veselais saprāts. Welcome to reality!