Prātīgie slepkavas

Uzbrukums ASV kongresmenei Gabrielai Gifordsai daudziem šķita neprāta izpausme. Tomēr slepkavību un atentātu pētnieks Manfreds Šneiders intervijā žurnālam Der Spiegel apgalvo, ka šāvējs Džareds Lī Lafners nav rīkojies nesaprātīgi. Gluži pretēji – noziegums varētu būt “hiperracionalitātes” izpausme.8. janvārī 22 gadus vecais Džareds Lī Lafners Arizonā no neliela attāluma iešāva galvā kongresmenei Gabrielai Gifordsai un nogalināja sešus cilvēkus. Kamēr notikušajam tiek meklēti izskaidrojumi, jūs, Šneidera kungs, savā nesen iznākušajā grāmatā “Atentāts” rakstāt, ka tādi kā Lafners nav nepieskaitāmi, bet viņu pastrādātie noziegumi drīzāk ir hiperracionālitātes augļi. Ko tas nozīmē?

Šādi slepkavas ir acīgi novērotāji un dažādu zīmju un notikumu tulki. Viņiem nekas nenotiek nejauši. Viņi rūpīgi pēta pasauli, meklējot naidīgus nolūkus un it visur iztēlojas sazvērestības. Mums šāds iznākums šķiet neprāta izpausme. Tomēr tieši loģika un racionāli spriedumi ir slepkavas izdarītu paranoisku slēdzienu pamatā. Paranoja nav nesaprātīguma izpausme, tā ir hiperracionalitāte. Lafners ir tipisks piemērs.

Viņš rīkojies gluži kā pēc jūsu grāmatas.

Jā, gandrīz.

Kas liek viņu uzskatīt par tipisku gadījumu?

Vispirms jau tas, ka no Lafnera paša skatpunkta raugoties, viņa rīcība bija augstākajā mērā morāli attaisnojama. Paranoiķis glābj pasauli. Savu interpretācijas sistēmu viņš pilnībā norobežo no visa pārējā un, darbojoties šajā sistēmā, izveido pasaules kārtību, kas vairs nešķiet biedējoša. Otrkārt, Lafners atstāja zīmītes, kas parasti ir racionāla atentāta plāna pazīme. Šķiet, tas varētu būt bijis solis, kas iepriekš labu laiku apdomāts, ir notikusi gatavošanās. Treškārt, tas bija politisks žests. Atentāta veicēja apsēstība, kas var izpausties visādos veidos, iemanto politiskas aprises. Atcerieties videoierakstu, kurā viņš runā par naudu un zelta standartu. Rietumu sabiedrībā tās ir fundamentālas zīmes, un viņš vēlējās tās vai nu mainīt, vai atcelt. Tie ir maldīgi centieni nodibināt attiecības ar varu.

Nu, bet Lafners varēja nerunāt par naudu un zeltu, bet par jauna parauga cilvēkiem ar trim rokām un četrām kājām. Kur tad ir neprāta robeža?

Brīdī, kad sākas nesakarīga vāvuļošana. Kad nav nekā cita kā vien bezjēdzīgi vārdu savirknējumi. Paranoja ir apsēstība ar varu. Paranojai nav nekāda sakara ar tādiem izdomājumiem kā jūsu minētajā piemērā.

2007. gadā pasākumā “Kongress tavā ielā” Lafners Gifordsai bija vaicājis: “Kāpēc vārdi nozīmē to, ko tie nozīmē?” Dīvaini, bet viņa nez kāpēc viņam bija atbildējusi spāņu valodā. Lafners par tik aplamu reakciju esot bijis ārkārtīgi sarūgtināts.

Šāda fundamentāla mūsu zīmju sistēmas pakļaušana šaubām ir simptoms, kas sastopams ikreiz. Bijušais kareivis Deniss Lortī, kas 1984. gada 8. maijā ielauzās parlamenta ēkā Kvebekā un atklāja uguni, pirms tam zīmītē rakstīja: “Vēlos iznīcināt visu, kas draud iznīcināt valodu.” Starp citu, Lafners rakstīja, ka valdība grasoties iznīcināt gramatiku.

Vai paranoja vienmēr ir destruktīva?

Nebūt ne. Ņemsim par piemēru kaut vai Šerloku Holmsu. Viņš ir nepārspējams dažādu juceklīgu zīmju nolasīšanā, taču vienlaikus izmanto tās, lai rastu apstiprinājumu visdīvainākajām aizdomām. Papīra skrandiņa šur, cigaretes pelni tur. Viņš bija izteikts paranoiķis, taču cieši ieinteresēts paveikt ko labu.

Bet tā taču arī ir atšķirība! Holmss izdara pareizus slēdzienus.

Lafners jau uzskatīja tāpat. Taču paranoiķiem trūkst pašrefleksijas spējas un prasmes šaubīties pašam par sevi. Galvenais trūkums ir domāšanas līmenī. Tādi slepkavas kā Lafners allaž ir vientuļnieki, viņu aizdomīgums likumsakarīgi pāraug pārliecībā. Nebūdams apveltīts ar spēju savas domas saskaņot ar ārpasauli, viņš sāk veidot pats savu sistēmu, lai tādējādi izskaidrotu lietas, kas viņu nodarbina vai nomāc.

Bet kā tad var apgalvot, ka paranoiķis ir gan Holmss, gan Lafners?

Dažkārt atšķirt ir ārkārtīgi grūti. Piemēram, Holmsa metodi izmanto arī izlūkdienesti. Tomēr ziņojums, ko tā brīža ASV valsts sekretārs Kolins Pauels 2003. gada februārī cēla priekšā ANO Drošības padomei un kurā tika secināts, ka Irākā ir mobilas bioloģisko ieroču laboratorijas, izrādījās būvēts pēc tādiem pašiem principiem kā Adelhaidas Štraideles neprāts – viņa 1990. gadā ar nazi smagi sadūra vācu politiķi Oskaru Lafontēnu. Viņa uzskatīja, ka Bavārijas ciemā Vakersdorfā ir pazemes fabrikas, kurās tiek slepkavoti cilvēki.

Drīz pēc uzbrukuma šerifs, kas izmeklēja Lafnera noziegumu, paziņoja, ka noziedznieks ir “tipisks vientuļnieks ar slimu psihi”. Tātad tā ir vienkāršošana?

Tā gan. Tomēr es saprotu, kā pie šādiem spriedumiem iespējams nonākt.

Un kā tas ir iespējams?

Slepkava parādās uz skatuves kā tāds nejaušības nests melnais eņģelis. Piepeši mūsu saprāta cauraustajā pasaulē notiek kaut kas, ko nevar iekļaut nekādu izskaidrojumu sistēmā. Fakts, ka tas notiek it kā pilnīgi nejauši, tomēr ir kaut kas, ar ko mums ir pārāk grūti samierināties. Un tad, tāpat kā Džareda Lī Lafnera gadījumā, mēs meklējam izskaidrojumus, kas noziegumu padarītu loģiski aptveramu un kaut kādā ziņā paredzamu.

Piemēram, drīz pēc notikušā paziņojam, ka slepkava ir lasījis Hitlera “Manu cīņu”.

Tieši tā. Tam pat nav nekādu pierādījumu, taču visi cer, ka tā bijusi tiesa. Tāpat ir stāstīts, ka Lafners bijis ekstrēmi labējā sazvērestību teorētiķa Deivida Vinna Millera piekritējs. Ja tā būtu, mums būtu vismaz kaut kas, kas mazinātu notikušā baisumu. Tas nozīmētu, ka vismaz teorētiski ir bijusi iespēja noziegumu novērst – un ka mūsu nespēja varētu būt mācība, kas noderēs nākotnē. Kaut kas ir nogājis greizi, drošības sistēmā bijis kāds robs. Mums ir vajadzīgi motīvi un vainīgie.

Kas mums liedz atzīt, ka slepkavība bija vistīrākā nejaušība – traka, bez mērķa un bez jēgas?

Mēs meklējam iemeslus, kāpēc ar mums noticis kas briesmīgs. It visam vajag izskaidrojumu. Tas ir mūsu domāšanas pamatā kopš Apgaismības laikiem. Meklējot izskaidrojumu, kāpēc kāds izdarījis slepkavību, mēs lūkojamies pēc ļaunuma arhetipiem: komunisma, fašisma vai, piemēram, masu saziņas līdzekļu ietekmes. Tagad pie apvāršņa parādījušies jauni arhetipi – tādi kā musulmaņu ienaidnieks vai neģēlīgs baņķieris. Politiķi jau nevar pateikt: “Ziniet, finanšu krīze vienkārši bija viena liela neveiksme.” Viņi ķeras pie skaidrojumiem, ka bijušas ieinteresētas personas, kas rīkojušās tā vai citādi un izraisījušas to, kas nu galu galā noticis. Ja šādi apgalvojumi netrāpa mērķī, ja tos neuztver kā patiesus, ir iemesls rasties īgnumam. Ja šāds īgnums iemanto paranoiskus apveidus, var rasties pārliecība, ka patiesībā noticis kas pilnīgi cits: tur taču jābūt lielam slepenam plānam, ļauno spēku sazvērestībai. Es to saucu par paranoisko saprātu, maldīgu, tomēr ne patoloģisku prāta izpausmi. Un paranoiķim piemīt šāds saprāts.

Daži šādām traģēdijām labvēlīgu augsni saskata gaisotnē, ko ASV radījusi Sāra Peilina un viņas populistiskā “Tējas pēcpusdienas” kustība. Taču Peilina, liekot lietā argumentus, kas līdzīgi jūsu minētajiem, noraida sabiedrības paranoiskos centienus rast izskaidrojumus, un apgalvo, ka šādi gadījumi ir ne ar ko nesaistītas nejaušības.

Protams, ir absurdi novelt vainu uz Peilinu. Taču, pat neizdarot paranoiskus secinājumus, var identificēt attiecību tīklu, kurā šis uzbrukums lieliski iederas, un uz kuru slepkava Lafners apzināti atsaucas. Daļu konteksta veido fundamentālo republikāņu izteiksmes veids. Piemēram, jēdziena “apziņas kontrole” lietošana. Tas ir būtisks un ASV labējo iecienīts paranoisks nojēgums, kura pamatā ir uzskats, ka valdība ar valodu un masu saziņas līdzekļiem kontrolē pilsoņu domas. Tas ir paradoksāli, ka Peilina pieprasa, lai mēs šīs slepkavības uzlūkotu kā no konteksta izrautus nejaušus nelaimes gadījumus. Paziņojot ko tādu, viņa piepeši atsakās no paranojas sistēmas, ko ar apsūdzībām apziņas kontrolēšanā viņa un viņas “Tējas pēcpusdienas” kustība lielākā vai mazākā mērā paši radīja.

Vai nav dīvaini, ka šādas slepkavības, paranoja un akla gadījuma noliegums uzplaukst vietās, kur par prioritātēm tiek uzskatīta sabiedrības līdzdalība, informētība un caurskatāmība, proti – Rietumu demokrātijās?

Tas ir statistiski pierādīts. Jo atvērtāka un caurskatāmāka ir sistēma, jo vairāk tā veicina aizdomas, ka aiz tā visa kāds stāv, ka tur ir kāds, kas visu kontrolē.

Vai tādā gadījumā organizāciju WikiLeaks ar tās paranoisko iedabu arī nevar uzskatīt par sava veida slepkavu?

WikiLeaks pamatā ir tā pati paranoiskā vēlme izgaismot ikvienu kaktu un no šīs pasaules vareno rokām izraut ikvienu noslēpumu. Tas ir paradoksāli, jo savukārt tiem, kas veido WikiLeaks, arī pašiem ir nepieciešama noslēpumainība. Tiem jādara viss iespējamais, lai aizsargātu savus avotus, un tādējādi viņi rada paši savus noslēpumus un noslēpumainas personas. Kāda cita grupa savas aizdomas nu jau var vērst pret viņiem.

Zīmīgi, ka daudzi simboli un skaitļi, ko paranoiķi apvelta ar nozīmi, nāk no daiļliteratūras un kino.

Šādi slepkavas ir rosīgi masu informācijas līdzekļu patērētāji. Mediji ir gan viņu aizdomu avots, gan spēcīgs pamudinājums tiekties arī pašiem nokļūt šo mediju uzmanības lokā. Džons Hinklijs, kurš 1981. gadā mēģināja nogalināt Ronaldu Reiganu, bija kinomīlis. Uz viņu dziļu iespaidu bija atstājis Martina Skorsēzes “Taksists”, un viņš bija mēģinājis tuvoties tolaik 13 gadus vecajai Džoudijai Fosterei. Viņš rakstīja viņai dzejoļus un neskaitāmas vēstules. Protams, tās palika bez atbildes. Un tad viņš vēstulē The New York Times aizrakstīja: “Atentāts bija pats ievērojamākais mīlestības apliecinājums pasaules vēsturē.” Šis maza auguma nelaimīgais un nožēlojamais cilvēks savā apziņā dzīvoja tik lielās, vēsturiskās un globālās sfērās. Viņš sapņoja kopā ar Džoudiju Fosteri pārcelties dzīvot uz Balto namu.

Un Reigans, protams, bija nopietns šķērslis. Taču vai te nav pretruna ar jūsu teoriju par slepkavām piemītošo paranoisko prātu? Šķiet, šajā piemērā prāts nav klātesošs.

Nav tiesa. Viņš pārzināja atentātu vēsturi. Viņš zināja par saviem priekšgājējiem un savā ziņā pat identificējās ar tiem. Viņš zināja, kas notiks pēc tam – viņa fotogrāfijas vienas dienas laikā apceļos visu pasauli. Viņš saprata, ka no nebūtības iznāks sabiedrības uzmanības centrā. Un tad, viņš sprieda, mani ieraudzīs arī sieviete, kuru es pielūdzu. Priekšstatam par nokļūšanu starmešu gaismā ir spēcīga motivācija.

Kuri no atentātus izdarījušajiem slepkavām jūs interesē īpaši?

Piemēram, Marks Deivids Čepmens, tas, kurš nošāva Džonu Lenonu. Ne jau tāpēc, ka es viņam justu līdzi, bet tāpēc, ka viņa gadījums ir aizkustinošs un atbruņojošs. Viņš bija pārliecināts, ka Džeroma Deivida Selindžera romānā “Uz kraujas rudzu laukā” lasa par sevi. Paveicis savu darāmo un Lenonam turpat guļot Dakotas ēkas priekštelpā, Čepmens no kabatas izvilka grāmatu un turpināja lasīt. Viņš runāja arī par sinhronitātēm, kas acīmredzot bija pamudinājums pastrādāt noziegumu.

Vai ar sinhronitātēm jeb sakritībām jūs saprotat notikumus, kas nav saistīti, tomēr kaut kādu iemeslu dēļ tiek savilkti kopā?

Jēdzienu ieviesa Karls Gustavs Jungs, kad runāja par notikumiem, kas nesaistīti šķiet tikai vienā līmenī. Teiksim, to cilvēku, kas Čepmenam Honolulu pārdeva slepkavības ieroci, sauca Ono – tāpat kā Lenona sievu. Kad atceļā lidmašīnā Čepmens paņēma palasīt žurnālu, uz vāka bija Lenona portrets. Bija virkne norāžu, ko viņš uztvēra kā sinhronitātes, un kas viņam palīdzēja racionāli pamatot slepkavību: “Viss ir skaidrs, man ir mans uzdevums. Man tas ir jādara.” Tas ir tas, ko šādi slepkavas apgalvo vienmēr.

Viens no pirmajiem šāda veida uzbrucējiem bija Cēzara slepkava Bruts. Vai viņš arī bija paranoiķis?

Klīniskā nozīmē, protams, ne. Tomēr Brutu, tāpat kā daudzus viņa biedrus, vadīja fundamentālas aizdomas, ka Cēzars vēlas kļūt par valdnieku. Tas nozīmētu republikas bojāeju. Lai gan Cēzars apgalvoja, ka netīko pēc troņa, sazvērnieku skatījumā viņa uzvedība liecināja par pretējo.

Un viņi ļāvās savām aizdomām.

Cilvēks, kas grasās veikt atentātu, allaž visupirms ir tulks: viņš tulko skaitļus, faktus, žestus, pateikto un noklusēto. Bruta gadījums ir tik interesants vēl arvien tāpēc, ka Cēzara nogalināšanai bija saprotami iemesli. Dante viņu nometināja ellē, taču līdz pat šai baltai dienai viņam ir arī nopietni atbalstītāji – jau sākot ar Ciceronu. Godīgi sakot, viņa reputācija faktiski nav cietusi.

Bet kurā brīdī aizdomas pārtop paranojā?

Tajā brīdī, kad pazūd visas mūsu apziņas neracionālās izpausmes. Tajā brīdī apziņa kļūst slimīga. Kad domās vairs nav vietas šaubām, un darbību vairs neaizkavē nekāds mulsums. Kad iejūtība kļūst neiespējama, un kad cilvēku pārņem pārliecība, ka ir lietas, kas vienkārši jādara, jo citādi būs vēl sliktāk. Tas ir brīdis, kad no cilvēka ar paranoju cilvēks pārtop paranoiķī.

Bet tādi kā Georgs Elzers, kas mēģināja nogalināt Hitleru? To laikam nevarētu īsti dēvēt par paranoju?

Šajā gadījumā paranoiķis nebija viņš, bet gan viņa pretinieki – gan pats Hitlers, gan liela daļa vācu sabiedrības. Tas ir ļoti iespējams, – un Staļinisms ir labs piemērs, arī grupas vairākums var krist par maldu upuri.

Šerloku Holmsu jūs minējāt kā veselīgas paranojas piemēru. Tātad detektīvs ir sava veida ārsts, kam jādziedina mūsu neiecietība pret nejaušībām?

Tieši tā. Viņš sagrauj nejaušības, jo ir spējīgs no šķietami bezjēdzīga jucekļa izsecināt kaut ko jēdzīgu. Mēs paļaujamies uz tādiem kā viņš cerībā, ka ļaunumu ir iespējams atmaskot un tātad apkarot – ar to jānodarbojas tādiem varoņiem kā Holmss, izmeklētāji, policija.

Atentāta izdarītāju jūs nodēvējāt par melno nejaušības eņģeli. Tas ir neredzams un parādās no nekurienes kā tāds Lafners vai, piemēram, šāvēji Kolumbainas slaktiņā, un izraisa jukas, nogalinot šķietami bez jelkāda iemesla.

Gadījuma rakstura nejaušība ir noslēpuma atslēga. Sebastjans B., kas sarīkoja slaktiņu Emsdetenas skolā, uzskatīja, ka Kolumbainas slepkava Ēriks Hariss ir dievs, un Harisa draugs Dilans Klebolds pats sevi uzlūkoja kā “kaut kādu dievu”. Neviens no šiem jaunajiem cilvēkiem – tipisks slepkava ir ap 20 gadu vecs vīrietis –, nebija jucis vai plānprātīgs. Nozieguma izdarīšanas brīdī viņi iejutās Dieva lomā. Viņi bija nejaušības dēmoni. Dažu stundu vai minūšu laikā izbaudītā varenība, ko dāvāja lemšana par nejaušu personu dzīvību un nāvi, sagādāja ne ar ko citu nesalīdzināmas izjūtas. Viens no pēdējiem Dilana Klebolda dienasgrāmatas ierakstiem bija: “Priekā!”

Bet kas ir ar musulmaņu teroristiem pašnāvniekiem?

Atšķirībā no Lafnera vai slepkavotājiem skolās, kas savu pienākuma apziņu smeļas paši no savām paranoiskajām domām, šie ticīgie fanātiķi savu pārliecību iemanto no ārēja avota. Viņi dzīvo kolektīvā paranoiskā pārliecībā, ka nekas nenotiek bez Dieva gribas. Taču viņu darbībai ir konkrēta motivācija. Mūsu izpratnē viņu paveiktais 2001. gada 11. septembrī bija ārkārtējs iepriekšējas neparedzamības gadījums – negaidīts, šausmīgs un pirmajā mirklī prātam vienkārši neaptverams. Politiskā ziņā viņus vadīja vēlme mūsu pasaulei nodemonstrēt neparedzamības mācībstundu. Tas bija mēģinājums mūsu sabiedrībā veicināt paranoisko domāšanas veidu. Lai vai kā, viņu rīcības pamatā bija motīvi, kas nu jau mums ir saprotami. Tas vairs nav viens izolēts paranoisks izlēciens, un šīs zināšanas vien ir priekšrocība.

Kādas tās būtu?

Tagad mums ir visai skaidrs priekšstats par slepkavām pašnāvniekiem. Pastāv fenotips, kuru izmeklētāji var izmantot par paraugu. Neparedzami bija 11. septembra uzbrucēji, taču viņu varbūtējie sekotāji tagad, desmit gadus vēlāk, tādi vairs nav. Mums par šādiem ļaudīm ir zināms pietiekami daudz, lai mēs varētu atbilstoši rīkoties.

© Der Spiegel, 2011.21.01.