Vairāk ieroču (un vairāk kontroles)

Kinoteātru komplekss Century 16 Kolorādo štata pilsētā Ororā stāv tukšs un pamests aiz zaļa pagaidu žoga, kas uzsliets, lai to pasargātu no ziņkārīgo acīm un dauzonīgiem dīkdieņiem. Auto stāvlaukums ap ēku ir tukšs (cauri asfaltam spraucas nezāles), un vienīgais cilvēks, kuru es sastapu, kad pirms dažām nedēļām tur iegriezos, bija kāds saguris Ororas policists, kurš bija norīkots apsargāt teritoriju.

Es pavaicāju policistam, vai ēka, kas stāv tukša kopš 20. jūlija, kad filmas “Tumšais bruņinieks atgriežas” (The Dark Knight Rises) pusnakts seansa laikā kāds uzbrucējs (noziegumā apsūdzēts kāds Džeimss Holmss, izbijis maģistrantūras students) nogalināja 12 cilvēkus un ievainoja 58 citus, vēl joprojām pievilina ziņkārīgos.

– Cilvēki mēdz nobraukt garām, lai paskatītos, – viņš atbildēja, – taču ne pārāk daudzi.

Ororas slaktiņš pat uz pārblīvētā masu slepkavību fona izceļas kā viens no traģiskākajiem un demoralizējošākajiem ASV pēdējo gadu noziedzības vēsturē, un es biju pārsteigts, ka asiņainā notikuma vieta nepiesaista lielāku sabiedrības uzmanību.

– Man šķiet, cilvēki to jau atstājuši pagātnē, – policists sacīja.

Pakāpos pakalnā, no kura varēju saskatīt 9. kinozāles sētas pusi, kur notika slaktiņš, un centos iztēloties upuru izjūtas, sākoties šaušanai.

– Pirmie šāvieni atskanēja, kad filmā bija iestājies klusāks brīdis, – man stāstīja Stīvens Bārtons. Viņu ievainoja jau apšaudes pirmajos mirkļos. – Es ieraudzīju, kā pāri ekrānam aizlido dūmojošs priekšmets, kaut kas līdzīgs skārda kārbai. Nodomāju, ka tur kāds sīkais ākstās ar pirotehniku.

Bārtonam ir 22 gadi. Viņam bija piešķirta Fulbraita stipendija un rudenī bija paredzēts doties uz Krieviju studēt.

– Pirmās izjūtas, ko atceros, bija pilnīgs apjukums. Neatceros nevienu domu, kas būtu ienākusi prātā, pirms mani sašāva, jo tas notika jau pašā sākumā. Es sēdēju rindas vidū, zāles aizmugurē. Man trāpīja galvā, kaklā un sejā.

Viņš stāstīja, kā pēc tam ievainots gulējis uz grīdas pie sava krēsla, un apjukuma vietā pamazām iestājusies panika.

– Es neparko nevēlējos pieņemt faktu, ka tas viss patiešām notiek. Es atteicos noticēt, ka telpā, kurā es atrodos, kāds patiešām šauj uz cilvēkiem, – viņš sacīja. – Sākumā bija neticība un arī ārkārtīgi spēcīga doma, ka es neesmu gatavs mirt. Un ka mana dzīvība ir kāda cita rokās. Nekad mūžā neesmu juties tik bezpalīdzīgs.

Dūmu un šāvienu haosā Bārtons pamanīja, ka ir vaļā avārijas izeja, un viņam izdevās izkļūt ārā, stāvlaukumā.

– Ja es nebūtu ieraudzījis tās durvis, droši vien manis te nebūtu, – viņš teica.

No kinoteātra es devos tālāk uz Denveru, lai tiktos ar cilvēku, vārdā Toms Mauzers; viņš zaudējis dēlu 1999. gada slaktiņā Kolumbainas vidusskolā, 19 jūdzes no Ororas kinoteātra. Daniels Mauzers, kurš gāja bojā 15 gadu vecumā, mēģināja paslēpties no Kolumbainas slepkavām Ērika Harisa un Dilana Klebolda. Hariss zēnu atrada palīdušu zem galda skolas bibliotēkā. Drīz pēc šīs asinsizliešanas kāds klasesbiedrs stāstīja laikrakstam Denver Post: “Ēriks viņam iešāva, un Daniels grūda tam virsū krēslus, lai tas izbeidz, un tad Ēriks viņu sašāva vēlreiz.”

Pēc dēla nāves Toms Mauzers kļuva par kaismīgu ieroču kontroles atbalstītāju. Uzreiz pēc Kolumbainas notikumiem daudziem, kas iestājas par daudz stingrākiem ieroču nēsāšanas ierobežojumiem, šķita, ka viņi sajutuši kaut kādas pārmaiņas ASV sabiedrības attieksmē pret ieročiem. Cilvēki bija sašutuši, ka, lai gan ne Hariss, ne Klebolds nebija sasnieguši vecumu, no kura atļauts iegādāties šaujamieročus, viņi tomēr bija atraduši iespēju pie tiem tikt – kāda astoņpadsmit gadus veca sieviete, abu šāvēju draudzene, gluži likumīgi bija nopirkusi viņiem trīs šautenes ieroču izstādē, kur netiek pieprasīta pircēju sodāmības pārbaude federālajā datu bāzē.

Pēc Kolumbainas Kolorādo štats novērsa ar ieroču izstādēm saistīto “spraugu” savā likumdošanā, taču mēģinājumi to pašu izdarīt visas valsts mērogā cietuši neveiksmi. Nacionālā šaujamieroču asociācija (National Rifle Association, NRA) un citas ieroču kontroles pretinieku grupas centīgi strādāja, lai likuma spraugu aizstāvētu. “Sprauga” gan šajā gadījumā ir neprecīzs apzīmējums, jo vedina iedomāties kādu šauru atveri, pa kuru nav nemaz tik viegli izspraukties, bet te ir runa par faktu, ka ap 40% no visiem legāli pārdotajiem ieročiem tiek iegādāti ieroču izstādēs, internetā vai neformālos darījumos starp privātiem pārdevējiem un pircējiem; visos šajos gadījumos pircēja pagātne federālajā datu bāzē netiek pārbaudīta. Likumprojekts, kas šo situāciju novērstu, tika pieņemts ASV Senātā, taču Kongresa Pārstāvju palāta to noraidīja. Piedevām vēl 2004. gadā beidzās 1994. gadā pieņemtā vairāku pusautomātisko ieroču tirdzniecības aizlieguma (tas pazīstams arī kā “kaujas ieroču aizliegums”) termiņš; līdz šim likumdevēji nav lēmuši par tā atkārtotu stāšanos spēkā.

Pēc asinsizliešanas Ororā tie ieroču kontroles atbalstītāji, kuri cerēja, ka politiķi sašutumā sāks rīkoties, drīz vien piedzīvoja vilšanos. Drīz pēc traģiskā notikuma Džons Hikenlūpers, Kolorādo gubernators no Demokrātu partijas, izteica viedokli, ka stingrāka ieroču kontrole šāvēju nebūtu apturējusi.

– Ja nebūtu pieejami kaujas ieroči un citi šaujamie, viņš tik un tā kaut ko atrastu, vai ne? – Hikenlūpers teica. – Viņš iemācītos uztaisīt bumbu.

Hikenlūpera izteikumi lika Mauzeram saprast, ka viņa puse cīņu zaudē.

– Mani pārņēma milzīgas dusmas, – viņš man teica. – To pašu daži teica arī pēc Kolumbainas, sak, viņiem jau tur bija arī spridzekļi. Bet cilvēkus nogalināja šaujamieroči.

Mauzers uzskata, ka sabiedrība kļuvusi nejūtīga pret masu vardarbību.

– Cilvēki tikai nosaka: “Cik traģiski!” – un dzīvo tālāk. Viņu gubernators, viņu politiskie līderi saka, ka risinājuma nav. Un tāpēc viņi nekādu risinājumu arī nemeklē.

Aģentūras Gallup 2011. gadā veiktā aptauja liecināja, ka 47% pieaugušo amerikāņu savās mājās vai citā īpašumā glabā vismaz vienu šaujamieroci un daudzi no šiem ieroču īpašniekiem ir kategoriski pret jebkādiem valdības mēģinājumiem regulēt viņu tiesības šajā jomā. Tās pašas aptaujas dati parādīja, ka tikai 26% amerikāņu atbalsta rokas šaujamieroču aizliegšanu.

Šiem 26% amerikāņu ieroču kultūra var likties pilnīgi neizskaidrojama un pats tās pastāvēšanas fakts – visai nomācošs. Katru gadu ASV no ieroču šāvieniem mirst aptuveni 30 000 cilvēku; vairāk nekā puse no šiem gadījumiem ir pašnāvības. 2010. gadā no netīšiem šāvieniem gāja bojā 606 cilvēki, 62 no viņiem bija bērni līdz 15 gadu vecumam. Mauzers ir izbrīnīts, ka tāds šaujamieroču upuru skaits nevienu īpaši nešokē. Amerikāņu aizraušanos ar ieročiem viņš izskaidro ar nezināšanu un brieduma trūkumu. 

– Mēs esam diezgan jauna nācija, – viņš man teica. – Mēs vēl neesam izauguši no dumpīgā pusaudža vecuma, un mums nepatīk, ja valdība mums diktē, ko darīt. Cilvēki neuzticas valdībai. Amerikāņiem patīk uzskatīt sevi par indivīdu nāciju, un viņi nedomā par kopējo labumu.

Mauzers saka – ja Savienotās Valstis būtu sasniegušas tādu briedumu kā Eiropas valstis, kur stingra ieroču kontrole ir pilnīgi normāla lieta, federālajai valdībai būtu daudz vieglāk samazināt vidusmēra pilsoņu piekļuvi ieročiem. Cilvēki saprastu, ka ieroču pieejamība apdraud viņus pašus.

Protams, ir iespējams kaut ko darīt, lai cilvēkiem ar noziedzīgiem plāniem, bīstamām psihiskām slimībām vai pašnāvnieka tieksmēm kaut vai nedaudz apgrūtinātu piekļuvi šaujamieročiem un munīcijai. Spraugu šaujamieroču likumā iespējams likvidēt. Ilgāks atļaujas izsniegšanas periods varētu novērst vismaz daļu pašnāvību. Psihiskās veselības aprūpes profesionāļus varētu mudināt – vai uzlikt viņiem par pienākumu – ziņot FIB uzraudzītajai Nacionālajai sodāmības tūlītējās pārbaudes sistēmai (National Instant Criminal Background Check System, NICS) par pacientiem, kuriem, viņuprāt, nevajadzētu ļaut iegādāties ieročus. Tiesa gan, tas izraisītu dedzīgus ārstu un pacientu protestus. Kopš 1998. gada pircēju kriminālās vēstures pārbaudes, kas obligāti jāveic visiem licencētajiem ieroču veikaliem, nav ļāvušas tajos iegādāties ieročus gandrīz miljonam cilvēku. (Protams, neviens jau nezina, cik no viņiem ir atteikušies no turpmākiem mēģinājumiem iegādāties šaujamo un cik vienkārši aizgājuši uz ieroču izstādi vai atraduši citu veidu, kā tikt pie kārotā rīka.)

Iespējami arī citi soļi. Piemēram, tādai diskveida magazīnai, kādu liktenīgajā naktī Ororā izmantoja Džeimss Holmss un kādā pietiek vietas līdz 100 patronām, ļaujot šaut ātri un bez apstājas, nav nekāda saprātīga pielietojuma miera laika dzīvē; to tirgošanu varētu ierobežot, nepārkāpjot Konstitūcijas Otrā labojuma noteiktās individuālo ieroču īpašnieku tiesības.

Taču, lai cik labi domāti būtu šādi centieni kontrolēt situāciju, to varbūtējais iespaids uz bruņotās vardarbības līmeni Amerikā būtu vairāk nekā pieticīgs.

Kāpēc? Tāpēc, ka ir jau par vēlu.

Tiek lēsts, ka ASV privātā īpašumā ir 280–300 miljoni šaujamieroču; daudzi no tiem iegādāti likumīgā ceļā, daudzi – ne. Katru gadu tirgū nonāk vairāk nekā 4 miljoni jaunu ieroču. Šāda ieroču tirgus piesātinātība izveidojusies ne jau tāpēc, ka ieroču noliedzēju lobiju regulāri pārspēj tā pretinieki no Nacionālās šaujamieroču asociācijas, lai gan tā tas tiešām ir. Nacionālā šaujamieroču asociācija neapšaubāmi ir ļoti ietekmīga organizācija, taču, tāpat kā daudzas citas efektīvas spiediena grupas, tā ir tik ietekmīga lielā mērā tāpēc, ka ļoti daudz amerikāņu ir noskaņoti atbalstīt tās pamatideju.

Apmēri, kādos Savienotajās Valstīs izplatīti šaujamieroči, nozīmē, ka pat gadījumā, ja Augstākā tiesa (kura 2008. gadā atzina, ka Otrais labojums dod pilsoņiem individuālas tiesības iegādāties un glabāt šaujamieročus) pēkšņi radikāli mainītu nostāju un pasludinātu, ka turēt īpašumā rokas šaujamieročus tomēr ir nelikumīgi, demokrātiskas valsts apstākļos būtu praktiski neiespējami visus šos šaujamos atrast un konfiscēt.

Daudzi ieroču kontroles aizstāvji, īpaši jau pilnīga šaujamieroču aizlieguma atbalstītāji, vēlētos Savienotās Valstis redzēt līdzīgākas Kanādai, kur ir ievērojami mazāks ieroču skaits uz vienu iedzīvotāju un vairākumam ieroču jābūt reģistrētiem varasiestādēs. Kanādiešu pieeja ieroču jautājumam liekas pievilcīgāka – šajā valstī ar šaujamieročiem saistītos incidentos bojā gājušo skaits ir sešreiz mazāks nekā ASV. Bet, ja amerikāņu nācija un tās likumdevēji nenolems svītrot no Konstitūcijas pilsoņu tiesības nēsāt ieročus, ir pilnīgi veltīgi aģitēt par kanādiešu pieeju.

ASV lielākā sabiedriskā organizācija stingrākas šaujamieroču kontroles atbalstam – Breidija vāŗdā nosauktā kampaņa, kas par savu mērķi pasludinājusi ar šaujamieročiem saistītas vardarbības novēršanu, – ir atteikusies no mēģinājumiem pārliecināt tiesas un sabiedrību, ka Konstitūcija tiesības nēsāt ieročus garantē tikai oficiālu militāru organizāciju biedriem. 

– Es esmu ar mieru atzīt, ka diskusija par Otro labojumu ir slēgta, – man nesen sacīja Dens Gross, Breidija kampaņas prezidents. – Mūsu mērķis šobrīd nav panākt tās atsākšanu. Mums ir jārespektē fakts, ka daudzi kārtīgi un likumpaklausīgi cilvēki atbalsta tiesības nēsāt ieročus.

Tas liek uzdot jautājumu: ja pienācis laiks, kad pat ieroču apkarošanas aktīvisti uzskata, ka diskusija par tiesībām glabāt un nēsāt šaujamieročus ir slēgta, ja ir jau par vēlu samazināt privātīpašumā esošo ieroču skaitu un ja tikai naivie domā, ka valstī, kurā valda tāda ieroču pārbagātība, likums neļaus vairāk nekā pieticīgajam skaitam krimināli orientētu vai psihiski slimu pilsoņu tikt pie šaujamā, – vai varētu būt, ka efektīvs veids, kā šādos apstākļos cīnīties pret ieročiem, ir ieviest vēl vairāk ieroču?

Patlaban vairāk nekā 8 miljoni datu bāzē pārbaudītu un (atkarībā no štata)  atbilstoši apmācītu likumpaklausīgu pilsoņu saņēmuši štata varasiestāžu izsniegtu ieroču “slēptas nēsāšanas” (Carrying concealed weapon, CCW) atļauju, kas dod tiesības publiskās vietās nēsāt paslēptu pistoli vai kādu citu ieroci. Ieroču apkarošanas aktīvisti ir pārliecināti, ka arvien lielāka slēptās nēsāšanas atļauju izplatīšanās nopietni apdraud sabiedrības drošību. Bet ja nu patiesībā ir tieši otrādi? Vai varētu būt tā, ka, atļaujot lielākam skaitam likumpaklausīgu pilsoņu nēsāt paslēptus ieročus (savienojumā ar citiem stingras ieroču kontroles veidiem), patiesībā izdotos samazināt ar šaujamieročiem saistītas vardarbības līmeni?

Šī doma mani neatstāj nu jau gandrīz divus gadu desmitus. 1993. gada 7. decembrī Kvīnsas Jamaikas stacijā kādā Longailendas dzelzceļa (LIRR) vilcienā, kas devās austrumu virzienā, iekāpa psihiski nelīdzsvarots un saniknots cilvēks, vārdā Kolins Fērgusons. Kad vilciens tuvojās Naso apgabala Merilona avēnijas stacijai, Fērgusons izvilka Ruger markas 9 mm pistoli, ko bija pilnīgi legāli iegādājies Kalifornijā (štatā, kur noteikts 15 dienu gaidīšanas periods), un, nesteidzīgi ejot pa vagonu, sāka vēsā mierā šaut uz pasažieriem. Viņš paguva nogalināt sešus un ievainot 19 cilvēkus, tikai tad trim pasažieriem izdevās šāvēju sagūstīt, izmantojot brīdi, kad viņš pārlādēja ieroci.

Es pats neilgi pirms tam biju braucis LIRR vilcienā un skaidri atceros savu reakciju uz šo slaktiņu – tāpat arī to, kā reaģēja daudzi Ņujorkas politiķi. Liela daļa politiķu, arī daudzi laikrakstu komentētāji uzskatīja, ka LIRR slaktiņš pierādījis nepieciešamību ieviest stingrāku ieroču kontroli vai pat pilnīgi aizliegt rokas šaujamieročus. Es toreiz pievienojos viedoklim (un tāpat domāju arī tagad), ka tiešām nepieciešami pamatīgi ieroču nēsāšanas ierobežojumi – tādi, kas sagādātu nopietnas grūtības noziedzniekiem, kuri vēlas iegādāties šaujamieročus. Bet nedeva miera arī doma, ka, ja man pašam būtu gadījies atrasties šajā vilcienā, es daudz labāk gribētu būt bruņots. Ne toreiz, ne tagad es neloloju ilūziju, ka gadījumā ar Kolinu Fērgusonu šaujamierocis būtu ļāvis novērst nelaimi. Bet mana iekšējā sajūta saka: ja uz tevi sāk šaut, parasti labāk tomēr ir šaut pretī nekā pieplakt pie zemes un lūgt Dievu.

Vai civiliedzīvotājs, kurš atbildētu Fērgusonam ar pretšāvieniem, būtu ievainojis vai nogalinājis nevainīgus cilvēkus? Ļoti iespējams. Vai tas ir risks, ar ko potenciālie upuri, trīcēdami zem vilcienu sēdekļiem vai skolas soliem, varētu samierināties? Ļoti iespējams. Īpaši, ja atceramies tās asinsizliešanas, ko ir izdevies novērst vai pārtraukt bruņotiem civiliedzīvotājiem pirms policijas ierašanās.

Lielākā daļa pašu traģiskāko slaktiņu ASV beigušies nevis ar šāvēja sagūstīšanu, bet gan ar viņa pašnāvību. Piemēram, 2007. gadā pēc apšaudes Virdžīnijas Tehniskajā universitātē uzbrucējs, vārdā Čo Sinhi, nošāvās, kad viņu mēģināja aizturēt policija. Taču citos gadījumos uzbrukumus izdevies apturēt jau laikus, pateicoties tam, ka iejaukušies bruņoti civiliedzīvotāji vai tuvumā gadījušies ārpus darba esoši vai pensionēti policisti.

1997. gadā Misisipi štatā garīgi slims vidusskolnieks, vārdā Lūks Vudhems, nodūra savu māti un pēc tam nošāva divus cilvēkus Pērlas vidusskolā. Tad viņš iesēdās mašīnā un devās uz tuvējo pamatskolu, lai turpinātu šaušanu, taču vidusskolas direktora vietnieks Džoels Mairiks notēmēja uz Vudhemu ar pistoli, kuru glabāja savā auto, un pusaudzis nobrauca no ceļa. Mairiks pielika pistoli Vudhemam pie kakla un viņu atbruņoja. 2002. gada 16. janvārī kāds nīgrs izbijis Apalaču Tieslietu koledžas students Virdžīnijas štata Grandijā bija nogalinājis trīs cilvēkus, ieskaitot koledžas dekānu, kad divi studenti, abi – tobrīd ārpus darba laika esoši policisti, izvilka savus ieročus un pavērsa tos pret uzbrucēju, kurš pārtrauca šaut un padevās. 2007. gada decembrī ar pusautomātisko šauteni un divām pistolēm bruņots cilvēks iegāja Kolorādospringsas Jaunās dzīvības baznīcā (New Life Church) un nogalināja divas pusaugu meitenes; draudzes locekle Džīna Asama, izbijusi policiste un brīvprātīgā baznīcas apsardzes darbiniece, slepkavu ievainoja, un viņš izdarīja pašnāvību.

Un tātad es vērsos ar jautājumu pie Stīvena Bārtona, kurš man aprakstīja, cik bezpalīdzīgs juties Ororas kinoteātrī: vai būtu labāk, ja brīdī, kad sākās apšaude, viņš būtu bijis bruņots vai vismaz atradies vienā telpā ar bruņotiem skatītājiem?

– Tīri intuitīvi liekas saprotami vēlēties, kaut būtu iespējams aizstāvēties, – viņš sacīja. – Ir jau viegli pateikt – ja vairāk cilvēku pašaizsardzības nolūkos staigātu apkārt ar ieročiem, tad viņi šādus noziedzniekus varētu apturēt. Bet es nedomāju, ka slēptā ieroču nēsāšana ir risinājums. Tumšā un ļaužu pilnā kinoteātra zālē ierocis pat prasmīga lietotāja rokās īpaši nepalīdzētu tikt galā ar uzbrucēju, kurš gandrīz viscaur ģērbies ložu necaurlaidīgās bruņās.

Līdzīgu jautājumu es uzdevu arī Tomam Mauzeram. Ja kāds no Kolumbainas vidusskolas skolotājiem vai vadības tajā asiņainajā dienā būtu bijis apbruņots? Atšķirībā no Ororas kinoteātra, skola bija labi apgaismota un ne tik pārpildīta. Ja bibliotēkā kāds būtu stājies pretim Harisam un Kleboldam ar ieroci rokās, šim cilvēkam būtu izdevies vismaz piesaistīt sev slepkavu uzmanību, iespējams, pietiekami ilgi, lai citi paspētu viņus sagūstīt vai atbruņot.

– Šāda prātošana neko neatrisina, – Mauzers atbildēja. – Es nevaru būt drošs, ka šis cilvēks nenošautu manu dēlu aiz nejaušības.

Taču pats ļaunākais, kas ar Danielu Mauzeru varēja notikt, diemžēl arī notika. Diez vai situāciju Kolumbainas vidusskolas bibliotēkā padarītu vēl sliktāku labi apmācīts bruņots civiliedzīvotājs, kurš mēģinātu slepkavas apturēt. Vietējā policija (kura 45 minūtes gaidīja, kad sapulcēsies īpašo uzdevumu vienība, un tikai tad iegāja skolas ēkā) par savu kavēšanos izpelnījās asu kritiku.

Bet Mauzers bija nelokāms:

– Ja valsts izvēlēsies šādu principu, ka visiem jābūt bruņotiem, ka skolas vadība un tehniskie darbinieki ir bruņoti, ka cilvēki staigā apkārt ar ieročiem, mēs nebūsim drošībā, – viņš man teica. – Ja Ororā pieciem cilvēkiem tajā kinoteātrī būtu bijuši ieroči, viss beigtos ar to, ka viņi apšaudē trāpītu cits citam vai nevainīgiem cilvēkiem. Tas ir tikai loģiski – ja cilvēki staigās apkārt ar ieročiem, viņi tos arī biežāk liks lietā.

2012. gada augustā kāds cilvēks, kurš bija sašutis par konservatīvās kristiešu organizācijas Ģimenes izpētes padomes (Family Research Council, FRC) noliedzošo attieksmi geju tiesību jautājumā, iegāja šīs organizācijas Vašingtonas birojā un sašāva ēkas pārvaldnieku, kuram vēlāk izdevās uzbrucēju aizturēt. Tolaik Vašingtonas mērs Vinsents Grejs izteicās:

– Nevajag ieročus padarīt pieejamākus cilvēkiem. [..] Jo vieglāk ieročiem piekļūt, jo vairāk tie apdraud cilvēkus.

Kolumbijas apgabalā nav atļauta slēptā nēsāšana, taču iedzīvotāji tagad var saņemt licenci ieroča glabāšanai mājās – pateicoties 2008. gada Augstākās tiesas spriedumam par labu kādam vīrietim, kurš vēlējās iegādāties šaujamieroci pašaizsardzības nolūkos.

Piezvanīju Grejam, lai lūgtu viņu komentēt viņa apgalvojumu, ka vairāk ieroču nozīmētu vairāk vardarbības, un sarunā aizrādīju, ka viņš pats pa pilsētu pārvietojas bruņotu miesassargu pavadībā; vidusmēra vašingtonietim šāds pakalpojums nav pieejams.

– Pirmām kārtām, es ne reizi neesmu redzējis šo apsardzes vīru ieročus. Kad es izbraucu ārpus Vašingtonas, man nav miesassargu. Es vispār varētu iztikt bez apsardzes, – viņš sacīja. – Bet mums ir 3800 policistu, kuru uzdevums ir aizsargāt cilvēkus. Viņi nav ik brīdi līdzās katram no mums, bet tomēr tepat pilsētā vien ir.

Pavaicāju, vai viņš var iztēloties situāciju, kurā apbruņots civiliedzīvotājs spēj novērst noziegumu.

– Ir cilvēki, kuri uzskata, ja viņiem ir ierocis, tad viņi var cīnīties ar noziedzību, bet es tā nedomāju, – viņš teica.

Policijai, protams, ir ieroči, ar kuriem apturēt noziedzniekus. Kāpēc to pašu nevarētu izdarīt arī labi apmācīts civiliedzīvotājs? 

– Ja jums ir ierocis, tad pastāv iespēja, ka tas tiks izmantots, – Grejs atbildēja. – Tāds ir acumirkļa kārdinājums. Domāju, ka tas pavērtu ceļu vardarbības pieaugumam.

2004. gadā Ohaio štata likumdevēji pieņēma likumu, kas ļauj privātpersonām saņemt atļauju šaujamieroču nēsāšanai ārpus mājām. Lēmums atļaut slēpto nēsāšanu, protams, bija visai pretrunīgs. Likumsargājošās iestādes un citi oponenti iebilda, ka civiliedzīvotāju apbruņošana radīs haosu uz ielām. 2003. gadā Džons Gilkrists, Ohaio Policijas iecirkņu priekšnieku asociācijas juridiskais konsultants, apgalvoja:

– Ja 200–300 tūkstoši pilsoņu sāks nēsāt paslēptus ieročus, veselais saprāts liek domāt, ka nelaimes gadījumi kļūs par ikdienišķu parādību.

Nesen telefona sarunā Gilkrists man sacīja, ka notikumi pēc štata slēptās nēsāšanas likuma stāšanās spēkā esot pierādījuši, ka viņam bijusi taisnība:

– No sarunām ar policijas iecirkņu priekšniekiem es zinu, ka ar šaujamieročiem saistīta vardarbība un nelaimes gadījumi ir kļuvuši biežāki, – viņš sacīja. – Manuprāt, šaujamieroči biežāk tiek likti lietā tāpēc, ka to ir vairāk. Cilvēki velk ārā šaujamos strīda karstumā, un tas nenotiktu tik bieži, ja cilvēki nenēsātu ieročus. Ja cilvēki staigā apkārt sliktā noskaņojumā (viņiem izjukusi laulība vai viņi palikuši bez darba) un izraisās konflikts, tas var beigties ar šāvienu. Parunājiet ar štata neatliekamās medicīniskās palīdzības darbiniekiem; viņiem arvien biežāk ir darīšana ar šautām brūcēm.

Gilkrists teica, ka nezinot precīzus statistikas datus par incidentiem, kas saistīti ar šaujamieroču izmantošanu (vai incidentiem, kuros iejaukti konkrēti slēptās nēsāšanas atļaujas īpašnieki, jo štats viņu vārdus neizpauž). Taču viņš saka, ka sekojot šādiem gadījumiem pēc informācijas presē. – Var taču paskatīties laikrakstos. Es apzināti meklēju rakstus, kas saistīti ar ieročiem. Laikrakstā Columbus Dispatch arvien biežāk raksta par cilvēkiem, kuri nepamatoti izmantojuši šaujamieročus.

Gilkrista arguments būtu pārliecinošs, ja nebijis viena apstākļa: kopš slēptās nēsāšanas likuma pieņemšanas 2004. gadā ar šaujamieroču izmantošanu saistītās noziedzības līmenis Ohaio palicis nemainīgs.

Ieroču kontroles aktīvisti bez kādiem pierādījumiem pieņem kā pašsaprotamu, ka šaujamieroča nonākšana likumpaklausīga pilsoņa rokās gandrīz neizbēgami novedīs pie tā, ka minētā persona stresa apstākļos izšaus uz kādu citu cilvēku. Deivs Kopels, Denveras brīvdomīgi noskaņotā Neatkarības institūta (Independence Institute) zinātniskais direktors, apgalvo, ka šādi iebildumi pret ieroču nēsāšanu ir ideoloģiski, nevis racionāli:

– Es par analoģiju izmantoju geju laulību, – viņš teica. – Ir cilvēki, kuri saka, ka iebilst pret geju laulību tāpēc, ka, viņuprāt, tā nāks par sliktu bērniem. Pieņemsim, ka līdz 2020. gadam visi iespējamie socioloģiskie pētījumi būs pierādījuši, ka geju ģimenēs bērni uzaug bez kādām problēmām. Atradīsies cilvēki, kuri tik un tā iebildīs – ne jau socioloģisku apsvērumu vadīti, bet vienkārši pārliecības dēļ. Tieši tāda pati situācija ir arī ieroču jautājumā.

Nekādi pierādījumi neapstiprina viedokli, ka slēptās nēsāšanas atļauju īpašnieki sabiedrībā rada augstāku vardarbības līmeni; patiesībā pilnīgi iespējams, ka viņi to, tieši otrādi, pazemina. Adams Vinklers, Losandželosas Kalifornijas universitātes profesors un grāmatas “Pie ieročiem – cīņa par tiesībām nēsāt ieročus Amerikā” (Adam Winkler, Gunfight: The Battle over the Right to Bear Arms in America) autors, izteicies, ka Savienotajās Valstīs noziedzības līmenis atļauju īpašnieku vidū ir zemāks nekā starp iedzīvotājiem kopumā. Vinklers teica:

– Reti gadās sastapties ar asinsizliešanu, par ko būtu atbildīgi slēptās nēsāšanas atļauju īpašnieki, jo viņi ir likumpaklausīgi pilsoņi. Tas nenozīmē, ka cilvēki, kuriem izsniegtas šādas atļaujas, vispār nepastrādā noziegumus, taču viņi to dara retāk nekā vidusmēra pilsoņi. Tie, kas piesakās uz tāda veida atļauju, parasti ir cilvēki, kas ciena likumu.

Ja var ticēt Džonam Lotam, ekonomistam un ieroču nēsāšanas tiesību aizstāvim, kurš apgalvo, ka likumpaklausīgu pilsoņu apbruņošanās palīdz ierobežot vardarbību, slēptās nēsāšanas tiesību īpašnieku vidū noziedzības līmenis ir zemāks nekā starp policistiem. Patlaban izsniegto slēptās nēsāšanas atļauju daudzums sasniedzis rekordskaitu – astoņus miljonus, un slepkavību līmenis ir zemākais pēdējo 40 gadu laikā – vairāk nekā uz pusi mazāks, nekā tas bija pirms 20 gadiem. (Patiesais slēptās nēsāšanas tiesību izmantotāju skaits ir krietni lielāks par astoņiem miljoniem, jo Vērmontas, Vaiomingas, Arizonas, Aļaskas un daļas Montānas štata iedzīvotājiem nav nepieciešama varasiestāžu atļauja, lai nēsātu personīgos šaujamieročus. Šajos štatos spēkā ir tas, ko Otrā labojuma fundamentālisti dēvē par “konstitucionālajām nēsāšanas tiesībām”; būtībā tas nozīmē, ka viņu atļauja ir ASV Konstitūcijas Otrais labojums.)

Daudzi ieroču nēsāšanas tiesību aizstāvji saredz sakarību starp arvien vairāk bruņotu sabiedrību un noziedzības līmeņa krišanos.

– Domāju, ka noziedzības līmeni visvairāk ietekmējis efektīvs likumsargājošo iestāžu darbs, taču zināms sakars ar to, manuprāt, ir arī slēptajai nēsāšanai. Pēdējā laikā piedzīvots īsts šādu atļauju bums, – Lots man sacīja. – Noziedzību var iegrožot, piespriežot garākus cietumsodus, un to var iegrožot arī, padarot riskantāku noziegumu pastrādāšanu. Un viens no veidiem, kā padarīt to riskantāku, ir radīt noziedznieku aprindās iespaidu, ka jebkuram pilsonim, kuru viņi izvēlējušies par upuri, var būt ierocis.

To apstiprina noziedzības statistika Lielbritānijā, kur ieroči ir daudz mazāk izplatīti. Floridas Universitātes kriminologs Gērijs Kleks savā 1991. gadā izdotajā grāmatā “Tiešā trāpījumā – šaujamieroči un vardarbība Amerikā” (Gary Kleck, Point Blank: Guns and Violence in America) raksta, ka tikai 13% ielaušanās gadījumu ASV notiek, saimniekam esot mājās. Lielbritānijā tādi ir aptuveni 45% visu incidentu. Kleks un citi amerikāņu zemos rādītājus izskaidro ar noziedznieku bailēm, ka mājokļa saimnieki varētu būt bruņoti. (Gandrīz 2000 notiesātu amerikāņu noziedznieku aptauja, ko 80. gadu beigās veica kriminologi Pīters Rosi un Džeimss Raits, parādīja, ka kramplauži daudz vairāk baidās no bruņotiem saimniekiem nekā no policijas.) Citi iebilst, ka pierādīt cēloņsakarību starp noziedzības līmeni un slēptās nēsāšanas atļauju skaitu nav iespējams.

– Grūti pamatot apgalvojumu, ka pieaugošais slēpti nēsāto ieroču skaits novedis pie noziedzības līmeņa krišanās visā valstī, jo tas tikpat radikāli sarucis arī pilsētās, kurās ir spēkā ļoti stingri ieroču nēsāšanas ierobežojumi, piemēram, Losandželosā, – sacīja Vinklers. (Daudzi kriminologi smago noziegumu skaita samazināšanos izskaidro ar kombināciju – demogrāfiskās izmaiņas, garāki cietumsodi, jauna policijas darba tehnika un kreka karu noriets.)

Taču var samērā precīzi novērtēt, cik noziegumu izdevies apturēt, pateicoties faktam, ka potenciālais upuris vai nozieguma liecinieks izrādījies bruņots. 90. gados Gērijs Kleks un viņa kolēģis kriminologs Marks Gercs pievērsās tieši šim jautājumam un secināja, ka aizsardzības nolūkos šaujamieroči ik gadu izmantoti no 830 tūkstošiem līdz 2,45 miljoniem reižu.

Tikai nelielā skaitā gadījumu ierocis ir izšāvis. Parasti pilnīgi pietiek ar šaujamā pavicināšanu uzbrucēja vai kramplauža priekšā, lai liktu viņam atkāpties. Kādā citā pētījumā izjautāti cilvēki, kuri kļuvuši par dažādu noziegumu upuriem; viņiem vaicāts, vai viņi izmantojuši šaujamieroci pašaizsardzības nolūkos (vai arī to darījis kāds cits viņiem zināms cilvēks). Aptaujas rezultātā iegūtais skaitlis bija krietni pieticīgāks nekā Kleka un Gerca pētījumā; tika konstatēts, ka ieroči pašaizsardzības nolūkos izmantoti 108 tūkstošus reižu gadā.

Protams, visus šos pētījumus apstrīdējuši ieroču kontroles aizstāvji. Es pajautāju Vinkleram, ko viņš par to domā. Viņš atbildēja, ka visai skeptiski raugoties uz tādu skaitli kā 2,45 miljoni, taču arī krietni mazākie 108 tūkstoši nozīmētu ievērojamu noziedzības samazināšanos.

Universitātes šajā jautājumā ieņem gandrīz vienotu nostāju un, atšķirībā no vairākuma citu institūciju, aizliegušas savā teritorijā ieroču slēpto nēsāšanu. Dažas pat izliek brīdinošus uzrakstus, kas vēsta, ka universitātes teritorija ir no ieročiem brīva zona. Vienlaikus universitātes ir spiestas atzīt, ka nespēj pasargāt savus studentus no bruņotiem uzbrukumiem. Kas tomēr tiek darīts? Tiek izstrādāti ieteikumi, kas studentiem un mācību spēkiem jādara, sastopoties ar “aktīvu šāvēju”, kā tas notika Virdžīnijas Tehniskās universitātes slaktiņā. Šie ieteikumi ir visai depresīva lasāmviela, un ne jau tikai tāpēc, ka parāda pasauli, kurā nejauša asinsizliešana mierīgā akadēmiskā vidē ir gluži reāla iespēja (lai cik reti ar to nāktos sastapties). Tie ir nomācoši arī tāpēc, ka atspoguļo zināmu atteikšanos rēķināties ar realitāti.

Lūk, daži ieteikumi. Vičitas Valsts universitāte saviem studentiem dod šādu padomu: “Ja kādas personas (-u) rīcība izraisa nāvi vai nodara smagus fiziskus bojājumus citiem un jums nav iespēju aizbēgt vai paslēpties, jūs varat demonstrēt pakļaušanos, izlikties par mirušiem vai cīnīties par savu dzīvību.”

Maiami Universitātes norādījumi ierosina studentiem situācijā, kad nekas cits nelīdz, izturēties pret šāvēju “pēc iespējas agresīvāk”. Ieteikumi, kas aizgūti no Nacionālās drošības departamenta direktīvas, ierosina uzbrucējam “mest ar priekšmetiem un izmantot improvizētus ieročus, kā arī kliegt”.

Oterbeina Universitāte Ohaio štatā saviem studentiem iesaka “[dziļi] elpot, lai kontrolētu bailes,” un informē: “Ja šāvējs(-i) nonāk jūsu tiešā tuvumā, jums var nākties pāriet uzbrukumā. Savāciet ieročus (pildspalvas, zīmuļus, grāmatas, krēslus, utt.) un domās izplānojiet uzbrukumu.”

Rietumvirdžīnijas Universitāte iesaka studentiem kritiskā situācijā “izrādīt fizisku agresivitāti un apmētāt aktīvo šāvēju ar dažādiem priekšmetiem”. To skaitā varētu būt “soli, atslēgas, kurpes, jostas, grāmatas, mobilie telefoni, iPod atskaņotāji, grāmatu somas, klēpjdatori, pildspalvas, zīmuļi, utt.”

Bolderas Kolorādo Universitātes norādījumi konstatē: “Jūs un jūsu studiju biedri vai draugi varat nonākt situācijā, kad uzbrucējs vēršas tieši pret jums. Šādā gadījumā strauji izstrādājiet pretuzbrukuma plānu. [..] Apsveriet, kā šāvējam uzbrukt, atņemt ieroci un aizturēt līdz policijas ierašanās brīdim.”

Protams, var novērst smagi bruņota un pašnāvnieciski noskaņota psihopāta uzmanību, metot viņam ar iPod vai zīmuli. Taču daudz ticamāk, ka psihopāts uz to reaģēs, zīmuļa metēju nošaujot.

Pats šādu norādījumu eksistences fakts liecina, ka universitātes apzinās savu nespēju aizsargāt studentus pret bruņotiem uzbrucējiem. (Virdžīnijas Tehniskajā universitātē desmit minūtēs, kas pagāja, līdz izsauktā policija ieradās un iekļuva aizbarikādētajā ēkā, uzbrucējs nošāva 30 studentus un pasniedzējus.) Un tomēr šīs mācību iestādes negrasās atļaut pieaugušiem cilvēkiem ar slēptās nēsāšanas atļaujām ienest to teritorijā ieročus, kā tas viņiem būtu ļauts gandrīz jebkur citur. “Nāvējošu ieroču, iznīcinošu ierīču vai jebkāda veida pirotehnikas nēsāšana vai glabāšana ir aizliegta,” teikts Rietumvirdžīnijas Universitātes noteikumos.

Ieroču nēsāšanas tiesību aizstāvjiem šāda politika šķiet absurda.

– Pats fakts, ka universitātes izsniedz saviem mācību spēkiem un studentiem tamlīdzīgus norādījumus, protams, nozīmē, ka tās atzīst savu nespēju viņus aizsargāt, – man sacīja Deivs Kopels. – Universitātes nespēj nosargāt cilvēkus, taču atņem viņiem arī iespēju aizstāvēties pašiem.

Tāpat ir gluži neloģiski izreklamēt sevi kā “no ieročiem brīvu zonu”. Slepkavnieciski noskaņotus cilvēkus šādi uzraksti parasti neattur. Tieši otrādi – publiski apliecināt, ka jūsu īpašums ir no ieročiem brīva teritorija, ir apmēram tas pats, kā pielikt pie savām ārdurvīm brīdinājumu, ka jūsu mājā nav ievilkta signalizācija. Starp citu, kompānija, kurai pieder Ororas kinoteātru komplekss Century 16, arī bija izsludinājusi savu īpašumu par teritoriju, kas brīva no ieročiem.

– Neliekas, ka šāda fakta reklamēšana būtu labs drošības pasākums, – Adams Vinklers saka par demonstratīvi ieroču brīvajām universitātēm, piemetinot gan, ka mācību iestādes šādā veidā tomēr brīdina nenobriedušus jauniešus, ka universitātes teritorijā ienest ieročus viņiem nav atļauts.

Kolorādo, amerikāņu ieroču atbalstītāju un pretinieku lielā strīda epicentrā, štata Augstākā tiesa nesen pasludināja, ka Kolorādo Universitātei jāatceļ noteikums, kas aizliedz slēpto nēsāšanu arī ieroču īpašniekiem, kuri saņēmuši atļauju no vietējā šerifa. (Universitāte uz to atbildējusi, pieprasot, lai studenti, kuriem pieder šaujamieroči, pārceļas uz dzīvi īpašā ēku kompleksā.) Tiesas lēmums darījis bažīgus dažus pasniedzējus. Mācībspēku pilnsapulces priekšsēdētājs fizikas pasniedzējs Džerijs Pītersons sarunā ar Bolderas laikrakstu The Daily Camera izteicies: “Es personīgi savās lekcijās piekopju šādu politiku: ja manā rīcībā ir informācija, ka auditorijā atrodas kāds šaujamierocis, vienalga – reģistrēts vai nereģistrēts, paslēpts vai nepaslēpts, nodarbība tiek nekavējoties pārtraukta. Es gribu, lai mani studenti var brīvi iesaistīties diskusijās.”

Pītersons pamatojas uz diviem pieņēmumiem. Pirmais ir tāds, ka viņš zinās, vai kādam no auditorijā sēdošajiem studentiem līdzi ir ierocis. Otrais – ka studenti baidīsies atklāti izteikt savu viedokli, ja telpā kādam būs šaujamais. (Man nav izdevies atrast ziņas par to, ka kādā no ASV mācību iestādēm kaismīga domu apmaiņa nodarbību laikā jebkad būtu beigusies letāli vai ar nopietniem šautiem ievainojumiem.)

Klēra Levija, Kolorādo štata likumdevēju sapulces locekle, saka, ka gatavojoties iesniegt likumprojektu, kas paredz šaujamieročus atkal aizliegt.

– Ja nodarbības laikā diskusija iekarstu, jau pats fakts, ka kāds no tās dalībniekiem var būt bruņots, apgrūtinātu brīvu domu apmaiņu, – viņa apgalvo. – Un mācību spēkiem tas šķiet patiesi biedējoši.

Levija saka, ka centieniem panākt, lai augstskolu teritorijas tiktu atvērtas slēptās nēsāšanas atļauju īpašniekiem, pamatā ir ideoloģiski ieroču nēsāšanas tiesību aizstāvju argumenti, nevis patiesas rūpes par drošību. Viņa ir pārliecināta, ka ieroči pat atļauju saņēmušu un attiecīgi apmācītu personu rokās padarītu universitāti par daudz bīstamāku vietu.

– Amerikāņu augstskolas ir pašas drošākās vietas pasaulē, – viņa saka. – Slepkavību līmenis to teritorijās ir niecīgs. Tātad nav nekāda racionāla pamata drošības apsvērumu dēļ ienest augstskolas teritorijā šaujamieroci.

Taču Kolorādo Universitātes ieteikumos rakstīts:

“Pēdējos gados dažādās sabiedriskās vietās notikuši tieši uzbrukumi neaizsargātiem cilvēkiem, un Kolorādo Universitāte nav pasargāta no šādiem draudiem. Lai gan ir maza iespēja, ka tamlīdzīgs incidents varētu notikt arī mūsu mācību iestādē, sekas var būt tik katastrofālas, ka ar to šķiet lietderīgi rēķināties visiem universitātes studentiem, mācību spēkiem un apmeklētājiem.”

Izklāstot savus argumentus pret ieroču slēpto nēsāšanu, Levija man aprakstīja nedaudz pretrunīgu ainu. No vienas puses, universitātes pieder pie pašām drošākajām vietām valstī. No otras puses, dzīve universitātes teritorijā jau pēc definīcijas esot tik bīstama, ka pat licencētu ieroču parādīšanās varētu izraisīt pilnīgu haosu.

– Tā ir vide, kurai raksturīga narkotiku un alkohola lietošana, impulsīva uzvedība un psihiskas slimības; tā ir sabiedrības daļa, kurā valda pastiprināta nosliece uz pašnāvību, – viņa teica. – Izplatīta parādība ir zādzības. Un ko tad, ja kādam ir ierocis un viņš sadzeras un kļūst agresīvs?

Vidusmēra universitātē gan nav īpašas vajadzības lauzīt galvu par ieroču slēptās nēsāšanas atļaujām. Lielākajā daļā štatu tādas var saņemt tikai cilvēki, kas vecāki par 21 gadu. Taču noziedzības līmeņa statistika universitātēs, kurās slēpta ieroču nēsāšana tomēr atļauta, ir visai pamācoša. Fortkolinsā, stundas braucienā no Bolderas, atrodas Kolorādo Valsts universitāte. Slēpta ieroču nēsāšana tajā atļauta kopš 2003. gada, un Larimeras apgabala bijušais šerifs Džeimss Alderdens apgalvo, ka vardarbīgas noziedzības līmenis šajā mācību iestādē kopš tā laika ir pazeminājies.

Neraugoties uz to, ka Kolorādo Valsts universitātē nav notikuši nekādi asiņaini incidenti, kuros būtu iesaistīti slēptās nēsāšanas atļaujas īpašnieki, universitātes valde pirms diviem gadiem nobalsoja par ieroču nēsāšanas aizliegumu. Tas tomēr nav stājies spēkā, jo drīz pēc tam štata apelāciju tiesa atzina par nelikumīgu tādu pašu lēmumu, kas bija pieņemts Kolorādo Universitātē, turklāt šerifs Alderdens paziņoja, ka atteiksies uzņemt aizlieguma pārkāpējus apgabala cietumā – ieslodzījuma vietā, kuras pakalpojumus izmanto universitātes policijas departaments.

Alderdens, kurš nesen devies pensijā, izteicās, ka slēptās nēsāšanas pretinieki savu viedokli pamatojot ar emocionāliem, nevis loģiskiem argumentiem:

– Neviens man nav varējis parādīt kādu pētījumu, kas liecinātu, ka slēptā nēsāšana vairo noziedzību un vardarbību. Pašaizsardzībai manā izpratnē nepietiek ar tiem universitātes sarkanajiem telefoniem, pa kuriem var piezvanīt, lai paziņotu, ka jūs kāds izvaro. Man ir meita, un es labāk gribu, lai viņai ir iespējas aizstāvēties. Netaisos pārkāpt katra pilsoņa tiesības uz pašaizsardzību tikai tāpēc, ka ir cilvēki, kuriem doma par ieročiem izraisa vētrainu emocionālu reakciju.

Lai gan Kolorādo štats pamazām krāsojas zilajā demokrātu krāsā, Alderdens sacīja, ka vairākums tā iedzīvotāju vēl joprojām nepaļaujas uz to, ka valsts viņus pasargās. Viņš piemetināja:

– Varbūt Boldera ir izņēmums, bet pārsvarā cilvēki uzskata, ka viņiem ir tiesības uz pašaizsardzību.

Boldera gan ir štata kreiso politisko spēku citadele, taču šajā pilsētā ir arī visai populārais Bolderas šaujamieroču klubs (Boulder Rifle Club, BRC). Es to apciemoju kādā saulainā agra rudens rītā, mans pavadonis bija Deivs Kopels no Neatkarības institūta. Ņemot vērā Bolderas reputāciju, šāda kluba eksistence mani izbrīnīja. Taču Kopels aizrādīja, ka cilvēku vēlēšanās iegādāties ieročus vai nodarboties ar šaušanas sportu nebūt neesot saistāma ar viņu politisko pārliecību, un izteica visnotaļ ticamu apgalvojumu, ka Bolderā esot “lielākais bruņotu vegānu skaits visā Amerikā”.

Es gribēju, lai Kopels man izklāsta savus spēcīgākos argumentus pret valsts iejaukšanos ieroču glabāšanas un nēsāšanas jautājumos, bet viņš savukārt vēlējās man nodemonstrēt dažus no saviem daudzajiem šaujamajiem. Tā nu mēs pārmaiņus runājām un šāvām. Kopels bija atnesis līdzi veselu somu ar ieročiem: Ruger Mark II .22 LR un Springfield Armory XD‑9 marku pistoles, 9 mm Glock pistoli, Springfield Armory 1911 ātrās reaģēšanas pistoli (līdzīgu 45. kalibra Colt) un Ruger Alaskan 45. kalibra revolveri, pietiekami jaudīgu, lai nošautu lāci. Ruger Alaskan bija iespaidīgākais no tiem, kurus mēs todien izmēģinājām, taču vairākumam saprātīgu cilvēku pietiek izšaut pat no 22. kalibra šautenes, lai skaidri saprastu, ka ar šaujamieročiem nav nekādi joki. Pēc Kopela domām, pastāv daudz mazāka iespēja, ka likumpaklausīgs pilsonis pēc satiksmes negadījuma vai asas vārdu apmaiņas iesaistīsies fiziskā konfliktā, ja tobrīd būs bruņots:

– Jūs apzināties, kāda vara jums ir dota, un, gluži dabiski, vēlaties to izmantot ļoti piesardzīgi.

Es izteicu Kopelam bažas, ka, pateicoties dažu štatu pārmērīgi pielaidīgajiem slēptās nēsāšanas atļauju izsniegšanas noteikumiem, arī dažs labs “kovbojs” pamanās izsprukt cauri sistēmas sietam. Viens no šādiem piemēriem ir Florida, štats, kur prasības ir vienas no pieticīgākajām un kur ieroča nēsāšanas atļauju saņēma arī Džordžs Cimermans – cilvēks, kurš brīvprātīgas kārtības sargāšanas dežūras laikā nošāva Treivonu Mārtinu. (Cimermans savu vainu neatzīst un apgalvo, ka Mārtinu nošāvis pašaizsardzības nolūkos.) Floridas iedzīvotājiem, kuri vēlas saņemt slēptās nēsāšanas atļauju, jāiziet kriminālās vēstures pārbaude, īsa apmācība un jāsamaksā 112 dolāru.

Kolorādo noteikumi ir stingrāki. Pretendentiem pārbauda sodāmību, noņem pirkstu nospiedumus un liek apgūt drošības noteikumus, taču papildus tam viņiem ir jāiztur arī tas, ko Džeimss Alderdens nosauca par “plikā cilvēka” testu: ja cilvēkam nav sodāmības un viņš nav atzīts par psihiski slimu, tomēr ir pieķerts, teiksim, stāvam kails lauka vidū un gaudojam uz mēnesi, šerifam ir tiesības minētajai personai slēptās nēsāšanas atļauju neizsniegt.

Kopels gluži pamatoti iebilda, ka Floridā, tāpat kā Kolorādo, kopš 1987. gada, kad štatā sāka izsniegt slēptās nēsāšanas atļaujas, noziedzības līmenis ir krities. Tas, viņaprāt, nozīmē, ka atļauju īpašnieki lielākoties tomēr nemetas pastrādāt noziegumus vai spriest tiesu pār līdzpilsoņiem. Taču Kopelu nemaz īpaši neinteresē tas, cik stingri vai pielaidīgi ir katra štata noteikumi ieroču nēsāšanas atļaujas saņemšanai. Viņš uzskata, ka valstij vispār nav tiesību ierobežot pieaugušas personas brīvību iegādāties vai nēsāt ieroci. Kopels ir pārliecināts, ka tie, kuri cenšas to panākt, veicina amerikāņu nācijas infantilizēšanos.

– Ja viņi panāks savu, – viņš teica par šaujamieroču pretiniekiem, – tad cilvēki, kuri kļūst par noziegumu upuriem, nevarēs aizstāvēties. Sievietes nevarēs aizstāvēties pret vardarbību; noziedznieki zinās, ka viņu nolūkotie upuri, kuriem nav pieejas melnajam tirgum, nebūs spējīgi aizsargāties. Vēl vairāk, ja jūs sakāt pilsoņiem, ka viņi nav gatavi tam, lai būtu potenciāli bīstama rīka īpašnieki, tad šādi veidojat sabiedrību, kas pamazām zaudē pašpaļāvību un arvien vairāk sāk sevi uztvert valsts aizbildniecībā.

Džeimss Alderdens to pateica citiem vārdiem: 

– Nostāja slēptās nēsāšanas atļauju jautājumā lielā mērā atkarīga no pārliecības par līdzcilvēku apzinīgumu un garīgo veselību.

Man nav tuva ieroču nēsāšanas tiesību absolūtistu ideoloģija. Atšķirībā no zvērinātiem šī principa atbalstītājiem, es nedomāju, ka neierobežotas ieroču nēsāšanas tiesības būtu garantija pret iespējamu totalitārisma uzplaukumu ASV. Es vienkārši neuzskatu, ka ASV totalitārismam atrastos pateicīga augsne. (Bailes no tirāniska prezidenta, kurš konfiscētu visus šaujamieročus, ir iemesls, kāpēc daudzi ieroču īpašnieki iebilst pret prasību tos reģistrēt.)

Taču es ar simpātijām izturos pret bruņotas pašaizsardzības ideju – tāpēc, ka tā tik bieži ir iedarbīga arī praksē, tāpēc, ka apzinātas bezpalīdzības kultivēšana ir amorāla, un tāpēc, ka, lai kā es to vēlētos, Savienotās Valstis nekad nekļūs par Kanādu. Ieroči ir tepat mums līdzās, vai mums tas patīk vai ne. Varbūt tas ir traģiski, bet tā ir realitāte. Tāpēc amerikāņiem, kuri ir gatavi kļūt par šaujamieroču īpašniekiem, nedrīkstētu liegt tiesības piedalīties savas drošības sargāšanā. Un ir empīriski pierādījies, ka vairākums ASV desmitiem miljonu likumpaklausīgo ieroču īpašnieku nav radījuši haosu amerikāņu sabiedrībā.

Lai panāktu līdzsvarotu pieeju ieroču kontrolei Savienotajās Valstīs, būtu nepieciešams, lai karojošās puses panāk vienošanos vairākos strīdīgos jautājumos. Konservatīvajiem ieroču nēsāšanas tiesību cīnītājiem būtu jāatzīst, ka, ja datu pārbaude pilnīgi visiem ieroču pircējiem būtu obligāta visos štatos (vai arī, ja tiktu pieņemts federāls likums, kas to pieprasa), šaujamieroči retāk nonāktu noziedznieku un psihiski nelīdzsvarotu cilvēku rokās. Viņiem būtu jāatzīst, ka, pieprasot datu pārbaudi arī tiem pircējiem, kuri šaujamos iegādājas ieroču izstādēs, nebūt netiktu apdraudēta ASV Konstitūcija.

– Nacionālās šaujamieroču asociācijas nostāja šajā jautājumā ir fikcija, – saka Dens Gross, Breidija kampaņas vadītājs. – Vispārējas kriminālās vēstures datu pārbaudes nepārkāptu mūsu tiesības, kas paredzētas Konstitūcijas Otrajā labojumā. Tā ir kārtējā pasaciņa no “melno helikopteru” sērijas.

Gross uzskata, ka ieroču izstādēm atstātās likuma spraugas novēršana būtu ne tikai ārkārtīgi iedarbīgs solis, bet arī politiski mērens un sasniedzams mērķis. Ieroču lobijam tāpat jāpiekrīt, ka slēptās nēsāšanas atļaujas drīkstētu saņemt tikai cilvēki, kuri izgājuši visstingrāko sodāmības pārbaudi un pamatīgi apguvuši drošības noteikumus.

Ieroču nēsāšanas pretiniekiem savukārt vajadzētu atzīt, ka ieroču kontroles likumi nav vienīgā iespējamā atbilde uz vardarbību ar šaujamieroču izmantošanu. Atbilde ir arī apzinīga pieeja šaujamieroču iegādei un nēsāšanai. Tieši tā uzskata neskaitāmi amerikāņi. Ieroču kontroles atbalstītāji tikai kaitē paši sev, kad nomelno šaujamieroču īpašniekus un bruņotas pašaizsardzības aizstāvjus, iztēlojot viņus par barbariskiem pāķiem. Liberāļi reizēm pieļauj kļūdu, antropomorfizējot šaujamieročus – piedēvējot tiem morālas īpašības. Ieročus var izmantot, lai darītu ļaunu, bet tos var likt lietā arī pretējos nolūkos. Pirms 12 gadiem, pēc Metjū Šeparda noslepkavošanas, Džonatans Ročs lika pamatus valsts mēroga kustībai, publicējot interneta žurnālā Salon rakstu, kurā izteicās, ka gejiem vajadzētu iegādāties ieročus, lai aizstāvētos pret agresīviem homofobiskiem fanātiķiem. Visās ASV malās saradās “Rozā pistoļu” klubi, kuros geji un lezbietes mācās izmantot šaujamieročus pašaizsardzības nolūkos. Slēptās nēsāšanas idejai pieķērušās arī citas vardarbībai bieži pakļautas iedzīvotāju grupas. Piemēram, Teksasā kopš 2000. gada visvairāk slēptās nēsāšanas atļauju pieprasījušas afroamerikāņu sievietes.

Taču pat daudziem mēreniem ieroču kontroles atbalstītājiem, tādiem kā Dens Gross, ir grūti atzīt, ka ieroči civiliedzīvotāju rokās var būt iedarbīgs līdzeklis pret vardarbību. Kad es viņam uzdevu to pašu jautājumu, ko Stīvenam Bārtonam un Tomam Mauzeram, proti, vai tad, kad uz viņu kāds šauj, viņš vēlētos, kaut viņam būtu ierocis, Gross man atbildēja:

– Tā ir tieši tāda saruna, kādu mums gribētu uztiept ieroču lobijs. – Viņš norādīja uz dažiem acīmredzamiem slēptās nēsāšanas likumu trūkumiem, tādiem kā paviršā apmācība un pārāk lielās vietējo likumsargājošo iestāžu amatpersonu pilnvaras. Tiesa gan, Gross atzina – ja slēptās nēsāšanas likumi prasītu tikpat rūpīgu sodāmības pārbaudi un apmācību kā, stājoties policijas dienestā, viņš tik ļoti nesteigtos pret tiem iebilst. Taču tad viņš piemetināja:

– Vai pašos pamatos tas tomēr nav jautājums par to, kādā sabiedrībā mēs vēlamies dzīvot? Vai mēs vēlamies dzīvot sabiedrībā, kurā “atbilde uz vardarbību ir vairāk vardarbības un atbilde uz ieročiem ir vēl vairāk ieroču”?

Taču Gross nevēlas atzīt, ka, runājot par nāciju, kuras rokās jau ir gandrīz 300 miljoni šaujamieroču, viņa jautājums nav aktuāls.