Īpašās pratināšanas metodes

Pēc 11. septembra traģēdijas par ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes galveno uzdevumu kļuva taktiskas informācijas ievākšana, kas palīdzētu novērst turpmākos iespējamos tero­ristu uzbrukumus ASV. Balstoties uz šo informāciju, 2002. gadā tika arestēts Saūda Arābijas pilsonis Abū Zubaida. Slepeno dienestu uzmanības lokā viņš bija nonācis jau pirms 11. septembra kā viena no Osamas bin Ladena iespējamajām uzticības personām un Al Qaeda vadošajām figūrām. Zubaida bija pirmais no gūstekņiem, kuri tika pakļauti regulārai nopratināšanai ar tā saucamajām “īpašajām pratināšanas metodēm” (enhanced interrogation).

Šīs CIP vadības apstiprinātās informācijas iegūšanas metodes ilgu laiku tika turētas dziļā slepenībā, taču 2014. gada 9. decembrī ASV Senāta Izlūkošanas komisija publiskoja ziņojumu, kurā CIP informācijas iegūšanas metodes aprakstītas sīki un detalizēti. Dokumenta pilnā, nepublicējamā versija ir vairāk nekā 6000 lappušu gara, taču arī ar publiskoto 500 lappušu kopsavilkumu bija pietiekami, lai izraisītos plašas publiskas diskusijas par “īpašajām metodēm”, kas, kā noskaidrojās, ir vienkārši eifēmisms “fiziskai un psiholoģiskai spīdzināšanai”, kuras izmantošana, kā zināms, ir pretrunā ar 1949. gada Ženēvas konvenciju.

Viedokļi šajā jautājumā ir krasi atšķirīgi. Pretēji cilvēktiesību aizsardzības organizāciju un daudzu neatkarīgo vērotāju ētiskajai nostājai, ASV konservatīvie mediji izsaka atbalstu CIP informācijas iegūšanas metodēm un kritizē Senāta ziņojumu kā nepilnīgu, subjektīvu un emocionālu. Uztraukumu, protams, rada arī tas, ka šāda dokumenta publiska pieejamība nenāk par labu ASV publiskajam tēlam pasaulē, nemaz nerunājot par CIP uzticamību, no kuras tiešā veidā ir atkarīgs tās finansējums un pilnvaras.

Metožu aizstāvju argumenti par labu “īpašajām metodēm” ir tādi, ka to pielietošana palīdzējusi iegūt informāciju, kas citādi nebūtu nonākusi CIP rīcībā. Taču šīs informācijas stratēģiskā nozīme ir apšaubāma, un Senāta Izlūkošanas komisijas ziņojumā apkopotie materiāli liek apšaubīt šo metožu efektivitāti. Protams, ar to palīdzību var piespiest ieslodzītos runāt, taču tas vēl nenozīmē, ka izlūkdienesti uzzinās patiesību, – agrāk vai vēlāk spīdzināmais neizturēs un pateiks to, ko spīdzinātājs, viņaprāt, vēlas dzirdēt.

Par spīti tam, ka apšaubīta pašlaik tiek pati Abū Zubaidas saistība ar Al Qaeda, bijušais ASV viceprezidents Diks Čeinijs apgalvo, ka pratināšana esot devusi “fenomenālus rezultātus”. Da­­žas dienas pēc ziņojuma publiskošanas intervijā raidījumam “Meet the Press” Čeinijs teica, ka, ja vien rastos šāda nepieciešamība, viņš jebkurā brīdī darītu to vēlreiz.

Svens Kuzmins

2002. gada 3. augustā CIP štābs informēja ieslodzījuma bāzes GREEN nopratinātāju ko­­mandu, ka tai tiek dota formāla atļauja pret Abū Zubaidu izmantot CIP īpašās pratināšanas metodes, ieskaitot ūdensgaldu[1. Ūdensgalds (waterboard) – spīdzināšanas veids, kura pielietojuma laikā apcietinātais tiek uz muguras noguldīts uz horizontālas virsmas, un uz viņa sejas caur uzklātu drānu tiek gāzts ūdens. Spīdzinātā cilvēka sajūtu dēļ to mēdz dēvēt arī par slīkšanas imitāciju.]. Saskaņā ar CIP protokoliem kontaktā ar Abū Zubaidu bija paredzēts atrasties tikai diviem CIP līgumdarbiniekiem – Svigertam un Danbaram[2. Cilvēki, kuri ziņojumā parādās ar pseidonīmiem Greisons Svigerts un Hamonds Danbars, pēc profesijas ir psihologi. 2002. gadā CIP viņus nolīga īpašo pratināšanas metožu programmas izstrādei un izmantošanai. Līguma summa bija 81 miljons dolāru.]. Pārējiem CIP darbiniekiem ieslodzījuma bāzē GREEN – tostarp CIP medicīniskajam personālam un citiem CIP “nopratinātājiem, ar kuriem viņš ir pazīstams” – bija paredzēts tikai novērot.

No 2002. gada 4. līdz 23. augustam CIP pakļāva Abū Zubaidu īpašajām pratināšanas metodēm gandrīz 24 stundas diennaktī. Pēc tam kad Abū Zubaida bija 47 dienas noturēts pilnīgā izolācijā, 2002. gada 4. augustā aptuveni 11.50 sākās vis­agresīvākā nopratināšanas fāze. Nopratinātāji iegāja Abū Zubaidas kamerā, viņu saķēdēja, aizklāja viņam seju un atņēma dvieli (Abū Zubaida tobrīd bija kails). Neuzdodot nekādus jautājumus, nopratinātāji aptina viņam ap kaklu sarullētu dvieli un ar muguru piespieda pie kameras sienas. [..] Tad nopratinātāji noņēma sejas pārsegu, aiz vaigiem sagrāba Abū Zubaidas seju un turēja to taisni, liekot viņam skatīties, kā kamerā tiek ienesta un uz grīdas nolikta liela aizslēdzama kaste. [..] Nopratinātāji pieprasīja detalizētu un pārbaudāmu informāciju par teroraktiem, kas plānoti pret ASV, tostarp visu iesaistīto vārdus, telefona numurus, e-pasta adreses, ieroču slēptuves un uzturēšanās vietas. CIP protokoli vēsta, ka Abū Zubaida izskatījies nobažījies. Kat­­ru reizi, kad Abū Zubaida noliedza, ka viņam būtu vēl kāda papildu informācija, nopratinātāji viņam iecirta pļauku vai sagrāba seju aiz vaigiem. Aptuveni 18.20 pret Abū Zubaidu pirmoreiz tika izmantota ūdensgalda tehnika. Tas ilga aptuveni divarpus stundas, kuru laikā Abū Zubaida klepoja, vēma un raustījās “nevaldāmās torsa un ekstremitāšu spazmās”.

Aizturēšanas vietas darbinieki novēroja, ka “procesa laikā [Abū Zubaidam] tika uzdoti jautājumi” par draudiem ASV un “dota iespēja atbildēt”, bet Abū Zubaida turpināja apgalvot, ka viņam nav nekādas papildu informācijas. Kāds medicīnas darbinieks e-pasta vēstulē ar virsrakstu “Tā nu tas sākas” rakstīja:

“Nopratināšanas seansi strauji uzņēma apgriezienus; pēc tam, kad bija izmantota triekšana pret sienu un ieslodzīšana lielajā vai mazajā kastē, ātri vien sekoja pāreja uz ūdensgaldu. Izskatās, ka [Abū Zubaida] spēj izturēt ūdensgaldu ļoti ilgi. Pagaidām ilgākais laiks, ko viņš pavadījis ar drānu uz sejas, ir bijis 17 sekundes. Drīzumā tas noteikti pieaugs. Pagaidām NEKĀDAS noderīgas informācijas... Dažas reizes ūdensgalda laikā viņš izvēma mazliet pupiņu un rīsu. Ir pagājušas desmit stundas, kopš viņš pēdējoreiz ēda, tāpēc tas ir pārsteidzoši un vienlaikus satraucoši. Mēs plānojam viņu kādu laiku barot tikai ar Ensure[3. Ensure (“nodrošināt” – angl.) – ASV ražota uztura bagātinātāju dzēriena nosaukums. Ensure ir ticis izmantots, lai ar varu barotu badastreiku pieteikušos Gvantanamo cietuma ieslodzītos.]. Es tagad dodos atpakaļ vērot vēl vienu ūdensgalda seansu.”

CIP īpašo pratināšanas metožu (starp kurām minamas “triekšana pret sienu, sejas sagrābšana un turēšana, apgrūtinošas ķermeņa pozas, ieslēgšana šaurā kastē, “baltais troksnis” un turēšana miega badā”) pielietošana “dažādās kombinācijās” turpinājās “24 stundas diennaktī” septiņpadsmit dienas no vietas – līdz 2002. gada 20. augustam. Pauzēs starp pratināšanām Abū Zubaida tika atstāts apgrūtinošās pozās, guļam uz galda ar drānu uz sejas, vai arī ieslēgts vienā no divām kastēm. Ieslodzījuma vietas ziņojumos vēstīts, ka ūdensgalds pret Abū Zubaidu tika izmantots “divas līdz četras reizes dienā... Katrā reizē veicot vairākas uzliešanas”.

“Nopratināšanas agresīvā fāze” turpinājās līdz 2002. ga­­da 23. augustam. Divdesmit [šīs fāzes] dienu laikā Abū Zubaida kopumā pavadīja 266 stundas (11 dienas un 2 stundas) ieslēgts lielajā (zārka izmēra) kastē un 29 stundas – mazajā kastē, kura bija 21 collu plata, divarpus pēdu gara un divarpus pēdu augsta. CIP nopratinātāji teica Abū Zubaidam, ka no šīs vietas viņš nedosies prom citādi kā vien zārkam līdzīgajā kastē.

Spriežot pēc ieslodzījuma bāzes GREEN ikdienas ziņojumiem, Abū Zubaida bieži “kliedza”, “lūdzās” un “pinkšķēja”, taču turpināja noliegt, ka viņam būtu jebkāda papildu informācija par iespējamiem draudiem ASV vai Al Qaeda aģentiem, kas darbojas to teritorijā.

Pratināšanas sestajā dienā, 2002. gada 9. augustā, nopratinātāju komanda informēja CIP štābu par savu “kopīgo provizorisko vērtējumu”, ka ir maz ticams, ka Abū Zubaidam varētu būt “lietderīga jauna informācija par iespējamiem draudiem ASV”. 2002. gada 10. augustā iespēju, ka Abū Zubaidam varētu būt viņiem nepieciešamā informācija, nopratinātāju komanda novērtēja kā “ļoti mazticamu”. Tajā pašā dienā nopratinātāju komanda vairākas reizes lūdza CIP štāba darbiniekus atbraukt uz ieslodzījuma vietu, lai redzētu nopratināšanas procesu. Ziņojumā bija teikts, ka “būt notikuma vietā un redzēt pašu acīm ir vislabāk”, bet, ja CIP štāba darbinieki tomēr ierasties nevarētu, pietiktu arī ar videotelekonferenci. Ieslodzījuma centra GREEN personāls arī informēja CIP štābu, ka viņu skatījumā CIP īpašo pratināšanas metožu pielietošana “draud pārkāpt likuma robežas”. CIP Pretterorisma centra (PTC) vadītājs Hosē Rodrigess atbildēja:

“Stingri piekodiniet, lai rakstiskajā saziņā (e-pastā un ziņojumos) neparādītos nekādas spekulācijas par notiekošo darbību likumību vai, precīzāk, vērtējumi par to likumību attiecībā pret tām rīcības vadlīnijām, kuras šajā jomā tikušas izvērtētas un apstiprinātas aģentūras augstākajos līmeņos. Šādas runas nevienam nepalīdz.”

Ieslodzījuma vietas GREEN ziņojumos Abū Zubaida raksturots kā “padevīgs”. Noprati­nā­tājam pietiek vien “neko nesakot, saraukt vienu uzaci”, lai “Abū Zubaida pats lēni pieietu pie ūdensgalda un apsēstos uz tā”. Kad nopratinātājs “divreiz noknakšķināja pirkstus”, Abū Zubaida uz galda apgūlās. Neskatoties uz ieslodzījuma vietas darbinieku vērtējumu par Abū Zubaidas padevību, CIP štābs paziņoja, ka viņi joprojām uzskata, ka Abū Zubaida neizpauž informāciju par draudiem, un deva rīkojumu turpināt izmantot īpašās pratināšanas metodes.

Laiku pa laikam Abū Zubaida raksturots kā “histērisks” un “tiktāl nomocīts, ka nespēja pienācīgi komunicēt”. Ūdensgalda seansi “noveda pie tūlītējas šķidruma ierīšanas un nevaldāmām kāju, krūšu un roku spazmām”, un “histēriskiem lūgumiem”. Vismaz viena ūdensgalda seansa laikā Abū Zubaida “pilnībā pārstāja reaģēt, burbuļiem plūstot no viņa atvērtās, pil­nās mutes”. Spriežot pēc CIP protokoliem, tikai ar medicīniskas iejaukšanās palīdzību Abū Zubaida atguva samaņu un atrija “lielu daudzumu šķidruma”. Šis atgadījums tika aprakstīts e-pastā, taču nebija dokumentēts vai citādi minēts CIP ziņojumos. Kad divi CIP štāba darbinieki vēlāk salīdzināja Abū Zubaidas nopratināšanas videoierakstus ar ziņojumu ierakstiem, par šo seansu neviens no viņiem neizteicās. Taču, pārlūkojot videoierakstu krājumu, tika secināts, ka tajā trūkst materiāla par 21 stundu garu periodu, kura laikā notika arī divi ūdensgalda seansi.

CIP darbinieki ieslodzījuma bāzē GREEN aprakstīja satraukumu, ko viņos radījusi CIP īpašo pratināšanas metožu lietošana pret Abū Zubaidu. CIP protokolos minētas šādas darbinieku reakcijas un izteikumi:

2002. gada 5. augusts: “Gribētu brīdināt [mediķi], ka šī vieta gandrīz noteikti nelīdzinās nevienai, kur viņš bijis līdz šim... Tā ir vizuāli un psiholoģiski ļoti nepatīkama.”

2002. gada 8. augusts: “Šodienas pirmais se­­anss... dziļi ietekmēja visus klātesošos darbiniekus... Izskatās, ka visi ir vienisprātis, ka vēl tālāk iet mums nevajadzētu... Pagaidām visi vēl turas itin labi, taču, ja tas turpināsies vēl ilgi... nevar zināt, cik ilgi mēs izturēsim.”

2002. gada 8. augusts: “Vairāki komandas dalībnieki ir pamatīgi satricināti... daži pat līdz asarām un elpas trūkumam...”

2002. gada 9. augusts: “divi, varbūt trīs [darbinieki] visdrīzāk vēlēsies tikt nosūtīti uz citu vietu”, ja tiks pieņemts lēmums CIP īpašās pratināšanas metodes turpināt.
[..]

CIP protokoli norāda, ka Abū Zubaida ne reizi nesniedza informāciju, kuras dēļ CIP īpašās pratināšanas metodes tika attaisnotas un atļautas, – informāciju par nākamajiem teroraktiem un to plānotājiem ASV. [..] Tomēr CIP Centrālais štābs informēja Nacionālās drošības padomi, ka pret Abū Zubaidu izmantotās CIP īpašās pratināšanas metodes bijušas efektīvas un “nesušas nozīmīgus rezultātus”. Arī ziņojumā no ieslodzījuma bāzes GREEN, kura autori, spriežot pēc CIP proto­koliem, bijuši Svigerts un Danbars, Abū Zubai­das nopratināšana raksturota kā veiksmīga. Zi­ņo­­jumā arī minēts ieteikums “[ieslodzījuma vie­­tā GREEN] veikto agresīvo fāzi izmantot par paraugu nākotnē veicamajām vērtīgāko gūstekņu nopratināšanām” – ne tāpēc, ka CIP īpašās pratināšanas metodes devušas noderīgu informāciju, bet drīzāk tāpēc, ka to izmantošana ļāvusi pārliecināties, ka Abū Zubaidas rīcībā nebija informācijas, kura, pēc CIP štāba domām, viņam varētu būt bijusi. Ziņojumā no ieslodzījuma vietas teikts:

“Mūsu mērķis bija sasniegt stāvokli, kurā esam salauzuši jebkādu subjekta gribu vai spēju pretoties vai atteikties sniegt viņa rīcībā esošo informāciju. Tāpat mēs cen­tāmies novest subjektu līdz stāvoklim, krurā mēs varam droši pateikt, ka viņa rīcībā nav nekādas neizpaustas informācijas, kas varētu novērst teroraktu.”
[..]

Informācija, ko Abū Zubaida sniedza laika periodā no viņa notveršanas 2002. gada 28. martā līdz pārvietošanai uz ieslodzījumu Aizsardzības departamentā 2006. gada 5. septembrī, kopā veidoja 776 izlūkošanas ziņojumus. Saskaņā ar CIP dokumentiem Abū Zubaida sniedzis informāciju par “Al Qaeda aktivitātēm, plāniem, ie­spējām un attiecībām”, kā arī informāciju par organizācijas “vadības struktūru (tostarp konkrētiem cilvēkiem), lēmumu pieņemšanu, ap­mācībām un taktiku”. Kā norādīts, šāda veida informāciju Abū Zubaida bija sniedzis jau pirms CIP īpašo pratināšanas metožu lietošanas, tās laikā un pēc tās. Nevienā brīdī CIP īpašo pratināšanas metožu lietošanas laikā vai pēc tās Abū Zubaida nesniedza informāciju par iespējamajiem teroraktiem nākotnē vai to plānotājiem ASV.

Visu ziņojuma publicēto daļu iespējams lasīt šeit.