Abugraiba. Sieviete ar fotoaparātu

2003. gada oktobra sākumā, kad ASV armijas 372. militārās policijas rotas karavīri ieradās Irākas lielākajā militārajā cietumā, viņiem par šo vietu bija zināms tikai viens - tā atradās pie pašas frontes līnijas. Oficiāli cietumu sauca Frontes operatīvā bāze Abugraiba. Tas nekas, ka starptautiskā militārā doktrīna un Ženēvas konvencijas aizliedz ieslodzītos turēt kaujas zonā un pieprasa tos nekavējoties nogādāt aizmugurē - lai nokļūtu Abugraibā, vajadzēja pārvietoties tieši pretējā virzienā, iebraucot “sunnītu trīsstūrī” pa Irākas bīstamākajiem ceļiem; tos nemitīgi bombardēja, un bieži nācās atvairīt uzbrukumus no slēpņiem. Cietums atradās tuksnesī; 113 hektārus plašo teritoriju iejoza vairāk nekā četrus kilometrus gara, dzeloņstieplēm apvīta betona siena ar divdesmit četriem sargtorņiem. Bet aiz mūra, sacīja seržants Džavals Deiviss no tās pašas 372. rotas, “vienas vienīgas drupas, uzspridzinātas ēkas, visur skraida suņi, traki suņi, apdegušas cilvēku atliekas. Neizturama smirdoņa: urīns, ekskrementi, trūdoši līķi.”

Cietumnieki - vairāki tūkstoši oranžā ģērbtu cilvēku - bija sadzīti lielā barā aiz dzeloņstiepļu mudžekļa nožogojuma. “Kad mēs pirmo reizi ieraudzījām to nometni, kurā viņus turēja, tā mums atgādināja kaut ko no Hitlera laikiem. Izskatījās gandrīz vai pēc koncentrācijas nometnes,” Deiviss teica. “Viņi tur stāvēja dubļos savos plānajos cietuma kombinezoniņos. Mazmājiņas bija pārpludinātas. Vienkārši pretīgi. Nekam vispār negribējās pat pieskarties. Iedomājieties visu to briesmīgāko, kas vien nāk prātā, un tad jums būs zināms priekšstats.

Tā bija vieta, uz kuru nekad, nekad mūžā negribētos nosūtīt pat savu ļaunāko ienaidnieku.”

372. rotas militārajiem policistiem lika iekārtoties pamestā cietuma korpusā, ko bija izdemolējuši marodieri un pamazām sācis piesavināties tuksnesis. Smilšu kārta, sajaukta ar pūstošiem atkritumiem, vietām bija vairākas collas dziļa. Lai ievāktos, vajadzēja to visu izrakt un izslaucīt, un, kad šīs drazas beidzot bija izvāktas (pa starpu pagadījās dažādas dīvainas lietas, piemēram, lietotas šļirces, kas uzvedināja uz zināmām pārdomām), skatienam pavērās kailas cietuma kameras. Citās frontes līnijas bāzēs Irākā karavīri gulēja, mazgājās un ēda īpaši iekārtotās zonās, kur netrūka telšu ar kontrolētu mikroklimatu, ēdnīcu, elektrības, karstā ūdens, sporta zāles un interneta kafejnīcas, telefona līniju un satelīttelevīzijas, armijas veikalu un ātrās apkalpošanas ēstuvju. Kārtīga armijas bāzes sadzīves zona ir dzimtās zemes priekšpostenis, kas stiprina karavīru lepnumu un cilts piederības apziņu, kas tik ļoti iespaido gan noskaņojumu, gan disciplīnu katrā karaspēka vienībā. Abugraibā dušas telpas bija koka būdas ar aukstā ūdens cisternām. Lauka virtuves nebija, tāpēc nācās ēst kaujas pārtiku - kartona kārbās sadalītas polietilēna paciņās iesaiņotas gatavas brokastu, pusdienu un vakariņu devas.

Neviens jau negaidīja bijušajā Sadama Huseina cietumā atrast īpaši greznu dzīvi, taču noskaņojums bija drūms jau no pirmās dienas. Militārie policisti vēlējās zināt tikai vienu - kad viņi varēs atgriezties mājās -, un, dzīvojot Abugraibas kamerās, gribot negribot uzmācās nelāga sajūta. “Vienā mūsu ēkas galā bija kaut kāda dedzinātava,” stāstīja speciāliste Megana Ambūla. “Kaut kas tāds liels un apaļš. Mēs nezinājām, kas tur īsti ticis dedzināts. Tikpat labi tie varēja būt cilvēki - līķi.” Seržantam Deivisam šai ziņā nekādu šaubu nebija.

“Tur iekšā bija kauli,” viņš sacīja; Deiviss to sauca par krematoriju. “Vecīt, bet karā kā jau karā. Turi muti vai dragā tālāk.”

Rudens naktis tuksnesī kļuva aukstākas - līdz pat + 4 grādiem; betona kastē, kur pa tukšajiem logu rāmjiem pūta vējš, likās vēl saltāk. No dažiem logiem varēja redzēt pāri cietuma mūrim un ieskatīties kāda Abugraibas, plašas Sadama Baath partijas funkcionāru iecienītas Bagdādes priekšpilsētas, daudzdzīvokļu namu kompleksa logos, un tur dzīvojošie cilvēki savukārt varēja redzēt amerikāņu karavīrus. Kad militārie policisti sāka ievākties jaunajā mājoklī, viņus brīdināja, ka snaiperi šo apstākli mēdzot izmantot, lai apšaudītu cietumu. Galvenais esot nepieļaut, ka tu kļūsti par mērķi: vajagot turēties tālāk no logiem un apsegt lampas - nemest ēnu.

Savā pirmajā vakarā Abugraibas cietumā speciāliste Sabrīna Hārmena, divdesmit sešus gadus veca militārā policiste no Virdžīnijas, uzrakstīja vēstuli mājās palikušajai sievietei, kuru viņa sauca par sievu:

Kellij,

Ir deviņi vakarā, un dzirdami šāvieni - vakaros aizliegts ieslēgt baltas gaismas, aizliegts pēc tumsas iziet no ēkas.

Es ceru, ka mēs šeit nepaliksim ilgi! Kad iebraucām, te bija nolaidušies divi helikopteri. Cietumniekus ved projām.

No helikopteriem man bail kāda sapņa dēļ. Man liekas, es par to jau rakstīju. Es sapnī redzēju helikopteru, un izskatījās, ka tas pašūpo asti. Un tad tas izdarīja tāpat vēlreiz, un tad no kaut kurienes izšāvās milzīgas liesmas (automāta kārta), un helikopters uzsprāga. Es pagriezos, un izrādījās, ka mums uzbrūk. Man nebija līdzi ieroča (šaujamā), tāpēc mēs varējām vienīgi paslēpties zem kaut kādiem piknika galdiem. Bet atgriežoties pie cietuma... tā nu mēs nonākam pie savas ēkas, es izkāpju no mašīnas un man tieši priekšā stāv piknika galds. Es gandrīz sāku psihot. Man ir kaut kāda nelaba sajūta attiecībā uz šo vietu. Es gribu pēc iespējas ātrāk tikt projām! Mēs vēl joprojām ceram tikt mājās līdz Ziemassvētkiem vai drīz pēc tam.

Es Tevi mīlu.

Tagad mēģināšu pagulēt.

Drīz rakstīšu atkal.

Lūdzu, neaizmirsti mani!

 - Sabrīna

Tāpat kā daudzi jaunie rezervisti, Hārmena pieteicās armijā, lai varētu samaksāt par studijām koledžā. Viņai pat prātā nenāca, ka nāksies savām acīm redzēt īstu karu, un Irāka viņai bieži likās pilnīgi nereāla - “kā sapnis”, viņa teica. Un tad Hārmena sapnī redzēja, kā uzbrucējs no dateļpalmas apšauda helikopteru, bet viņa - neapbruņota - tikmēr slēpjas zem piknika galda. Tas likās pārāk ticami. “Un pēc kādām divām vai trim nedēļām tas vairāk vai mazāk piepildījās,” viņa sacīja. “Gabaliņu tālāk uz ceļa no dateļpalmām patiešām sāka apšaudīt helikopterus.”

Tas notika Alhillā, šiītu pilsētā netālu no senās Bābeles drupām, 96 km uz dienvidiem no Bagdādes, kur 372. rotas militārie policisti uzturējās kopš maija, kad sāka ierasties Irākā. Iebrukuma pirmo - Shock and Awe - fāzi rota nosēdēja Fortlī Virdžīnijas štatā, bet Irākā viņus iesūtīja caur Kuveitu drīz pēc tās 2003. gada maija dienas, kad Džordžs Bušs, nostājies zem transparenta ar uzrakstu “Misija izpildīta”, pasludināja, ka “visas galvenās kaujas operācijas Irākā ir beigušās” - un attiecībā uz Alhillu šajā kara pirmajā vasarā tā tiešām bija taisnība. Militārie policisti jutās pilnīgi droši, pastaigājoties pa ielu; viņi atrada draugus irākiešu vidū, rotaļājās ar bērniem, iepirkās tirgos, kopā pusdienoja ielas kafejnīcās. Viņu štābs kādā pamestā dateļu pārstrādes rūpnīcā bija minimāli nocietināts, un tam ne reizi neuzbruka.

Rotas uzdevums bija palīdzēt jūras kājniekiem, kuri kontrolēja pilsētu, un apmācīt vietējos policistus dienestam jaunās nacionālās valdības pārziņā. Militārie policisti uzskatīja, ka viņu klātbūtne Irākā ir īslaicīga, domādami, ka līdz vasaras beigām Amerika nodos valsts pārvaldi demokrātiski ievēlēto irākiešu rokās un tad paies malā.

Hārmenas acīs tā bija drīzāk miera nodrošināšanas misija nekā karadienests, un viņa nesūdzējās. Vienībā viņu pazina kā cilvēku, kurš neieredz vardarbību - ne kā vērotājs, ne kā darītājs. “Sabrīna burtiski nespētu nodarīt pāri pat mušai,” sacīja viņas vienības komandieris seržants Haidrū Džoiners. “Ja pa grīdu rāpos muša un jūs gribēsiet tai uzmīt, viņa jūs apturēs.” Speciālists Džeremijs Sivics, karaspēka daļas garāžas mehāniķis, stāstīja: “Reizēm gadījās tā, ka mēs gribējām nosist sienāzi, jo tas visu nakti neļāva mums teltī gulēt. Un viņa tad pagrūda mūs malā un izskrēja no telts ar visu sienāzi. Tas, vai viņa pati dabūs izgulēties, Sabrīnu neuztrauca - galvenais, ka sienāzis paliek sveiks un vesels.” Sivicam tas likās smieklīgi, taču viņš raizējās, ka no īstas kaujas Sabrīna varētu neiznākt dzīva. Džoiners viņam piekrita. “Karavīrs reizēm nevar atļaut sirdij diktēt noteikumus, jo pietiek ar vienu acumirkli, lai tu vai kāds cits aizietu bojā.

Taču no Sabrīnas, man šķiet, būtu iznākusi labāka humānās palīdzības darbiniece nekā kareive. Un es to nedomāju negatīvā nozīmē.” Sivics nespēja saprast, kāpēc Hārmena iestājusies armijā. “Viņa bija pārāk jauks cilvēks, lai kļūtu par kareivi.” Hārmena sacīja, ka gribējusi iet tēva un brāļa pēdās un kļūt par policisti; viņas sapnis bija izmācīties par tiesu medicīnas fotogrāfi. Fotogrāfijas Sabrīnu valdzināja vienmēr. Viņa izveidoja albumu no momentuzņēmumiem, kuros viņu iemūžinājuši citi. Tajos redzama mazulīte autiņbiksēs un zilā adītā micītē, kas sajūsmā ieplestu mutīti sēž pie dzeltena telefona aparāta, maza meitenīte ar kārtīgi saķemmētiem īsiem matiem, smalkiem kruzuļiem rotātā kleitiņā, baltās zeķītēs un baltos cimdos, aptupusies uz zaļa paklāja (viņai aiz muguras fotogrāfa darbnīcas fons ar nevaldāmi ziedošu ķiršu dārzu), meitene ponija mugurā, pusaudze ar zēnisku matu griezumu, ģērbusies kombinezonā, zābakos un platā flaneļa kreklā zem nepieguļošas melnas ādas motociklista jakas, jauna sieviete ar spožajā saules gaismā samiegtām acīm pilnā armijas formas tērpā - ķiverē, bruņu vestē, darba biksēs - un policista steku rokā. Pavisam parasts foto albums, ja neskaita vienu - tiešumu, ar kādu viņa raugās fotoaparāta objektīvā: tik atklāti, it kā fotogrāfiju tobrīd uzņemtu viņa.

Viņai patika skatīties. Vardarbība Sabrīnai likās pretīga, taču tās iznākums vilināja. Kad citi labprāt novērsās, viņai gribējās papētīt tuvāk. Ievainoti un miruši ķermeņi viņu fascinēja. “Viņa jums neļautu samīdīt skudru,” sacīja seržants Deiviss, “taču, ja tā reiz būtu pagalam, viņa gribētu noskaidrot, kā tā nomirusi.” Sabrīnu valdzināja arī fotografēšana. “Pat, ja kāds ir ievainots, es uzreiz iedomājos, ka vajadzētu nofotografēt,” Hārmena stāstīja. “Protams, vispirms es ievainotajam palīdzētu, bet mana pirmā reakcija tomēr būtu fotografēt.” Jūlijā viņa rakstīja tēvam: “23. jūnijā ieraudzīju pirmo līķi. Es to nofotografēju! Bet viņdien pirmo reizi dzirdēju granātas sprādzienu. Forši!” Vēlāk viņa apmeklēja Alhillas morgu; tur tapa vesela virkne fotogrāfiju: mumificējušies līķi, to seju tuvplāni, nedzīvas rokas, saplosīta miesa un kauli, pārdurti krūškurvji, norautas pēdas. Attēli ir pieblīvēti ar tiesmedicīnisku informāciju. Hārmena palūdza, lai morgā nofotografē arī viņu. Fotogrāfijā viņa noliekusies pār vienu no nomelnējušajiem līķiem; iedegušais vaigs atrodas tikai dažas collas no sarecējušām asinīm pilnajiem acu dobumiem. Viņa smaida. Smaids ir samākslots, tomēr jauks, un paceltā labā roka rāda “īkšķi gaisā” - tāds bija Sabrīnas parastais žests, kad objektīvs bija pavērsts pret viņu.

“To pacelta īkšķa rādīšanu es kaut kā samācījos no Alhillas bērneļiem,” Hārmena paskaidroja. “Kad es pozēju kādam foto un nezināju, kur likt rokas, visbiežāk man laikam sanāca rādīt īkšķi - tas notiek automātiski. Tāpat, iekļūstot fotogrāfijā, gribas smaidīt.” Vismaz divdesmit Alhillā uzņemtās fotogrāfijās viņa redzama identiskā pozā - tas pats smaids, tie paši paceltie īkšķi - gan plunčājoties piepūšamā baseinā, gan rādot mazu ķirzaciņu, stāvot pie mūra ar milzu Sadama bareljefu (viņa žaketes poga ir lielāka par Sabrīnas galvu), dauzoties ar savu labāko armijas draudzeni Meganu Ambūlu, kura savukārt, izbāzusi ar kniedi rotātu mēli, rāda vidējo pirkstu, turot rokā mazu Jēzus figūriņu vai garu, falliskas formas meloni, Babilonā rāpjoties mugurā senam ķēniņa Nebukadnecara pilsētas drupu akmens lauvam, snaikstoties aiz muguras kādam militārajam policistam, kas tur skārdeni, uz kuras uztupināta beigta kaķa galva, utt.

Kaķa galva bija viens no Hārmenas iemīļotākajiem jociņiem. Viņas kaķēnu nogalināja suns. Redzamu ievainojumu dzīvnieciņam nebija, bet līķa sekcijā Sabrīna atklāja, ka bojāti iekšējie orgāni. Tad kāds no viņas dienesta biedriem iebalzamēja kaķa galvu; acu vietā viņi ielika akmentiņus, un Sabrīna ņēmās to fotografēt dažādās radoši inscenētās situācijās, piemēram, uz autobusa sēdekļa ar saulesbrillēm uz acīm un cigareti zobos, ar mazītiņu aizsargkrāsas cepurīti, peldot baseinā uz maza piepūšamā spilventiņa ar ziediem aiz ausīm. Viņa uzņēma vairāk nekā deviņdesmit fotogrāfijas un divus video. Šis viegli maniakālais melnā humora “cikls” jau pretendē uz konceptuāla mākslas darba statusu. Ar kaķa galvu pozējuši vismaz piecpadsmit Hārmenas dienesta biedri; lai ar to nofotografētos, laiku atlicināja arī vairāki vecākie virsnieki un irākiešu vīrieši un zēni. Kaķa galva kļuva par tādu kā fetiša objektu, gluži kā Haklberija Fina beigtais kaķis, ko tik ļoti apbrīno Toms Sojers. (“Ļauj paskatīties, Hak. Oho, ir gan varen stīvs!”)

Lielākā daļa no Hārmenas Alhillā tapušā foto albuma atgādina postsadamiskās Irākas brīvdienu ceļojuma brošūru. Lūk, viņa - starojoša un iedegusi - līksmu irākiešu bērneļu pulka ielenkta; mazie raušas viņai klēpī, ķeras ap kaklu un, satiekot uz ielas, ielenc trokšņainā barā. Lūk, ūsaini vīrieši tradicionālajās dišdašās viņu uzņem savās mājās un piedāvā mazas tējas tasītes. Lūk, viņa apmeklē senvietas un kopā ar beduīnu un viņa kamieli pozē pie Borsipas zikurāta, bet ar dienesta biedriem - pie Ištaras vārtiem Babilonā. Lūk, viņa formas tērpā, kopā ar melnā ģērbtu grūtnieci, uzlikusi roku uz smaidošās sievietes piebriedušā vēdera. Saviem irākiešu draugiem Hārmena pirka apģērbu, ēdienu un rotaļlietas. Vienai ģimenei viņa uzdāvināja ledusskapi un rūpējās par to, lai tas vienmēr būtu pilns. ”Irākiešu bērneļi - nebija iespējams nekur parādīties, lai viņi nesāktu skandēt: Sabrīna, Sabrīna, Sabrīna! Viņa nesa mazajiem balonus, rotaļlietas, limonādi, cepumus, našķus, bulciņas, kūciņas - visu, ko varēja dabūt. Viņa bija gatava darīt jebko, lai bērni smaidītu,” stāstīja seržants Džoiners.

Un tomēr arī Alhillas viesmīlība bija trausla. Amerikāņi neatnesa to, ko bija solījuši - jaunu kārtību. Karš nebija beidzies, Irākā nebija valdības, atbrīvotāji bija kļuvuši par okupantiem, turklāt pati okupācija bija pavirša, uz ātru roku izplānota un neapmierinoša - labākajā gadījumā tā sagādāja vilšanos, bet ļoti bieži tika uztverta kā apvainojums. Un tā šajā elles tveicē (mēnesi pēc mēneša valdīja 43-48 grādu karstums) pamazām sākās atsvešināšanās. Bezspēcīgu izmisumu nomainīja naidīgums, bet tam uz pēdām sekoja vardarbība. Vasaras gaitā uzbrukumi amerikāņiem kļuva arvien labāk organizēti. Tas bija demoralizējoši. Jebkurš irākietis varēja izrādīties par ienaidnieku. Kāda jēgauzkavēties tur, kur tevi negrib redzēt? Neviens no 372. rotas Alhillā bojā negāja, taču uz patruļām šāva,un naktīs notika sprādzieni. Tieši tad Sabrīna redzēja savu murgaino sapni. Piknika galdus gan viņa tolaik uzskatīja par dīvainu iedomu, par mēbelēm, kas uz labu laimi izvilktas no sapņu valstības dzīlēm - līdz dienai, kad viņa nonāca Abugraibā. Tur tie viņu jau gaidīja.

Ieradušies Abugraibā, 372. rotas militārie policisti uzzināja, ka šeit tikko noticis uzbrukums, kurā nogalināti divi militārā izlūkdienesta (MI) virsnieki, bet desmitiem citu karavīru smagi ievainoti. Nepagāja ilgs laiks, un militārajiem policistiem jau pašiem sakrājās savs stāstāmais par situācijām, kas gandrīz prasījušas viņu dzīvību - stāsti no sērijas “ja nebijis šis” un “ja nebijis tas”. “Dažus vakarus pēc ierašanās mēs sēdējām apspriedē un dzirdējām trīs būkšķus, kam sekoja sprādziens,” Hārmena rakstīja Kellijai. Sākās apšaude. “Nākamajā dienā,” viņa turpināja, “izrādījās, ka paštaisīts spridzeklis (kokakolas bundžā ielikta bumba, kas pieslēgta slēdzim) uzlaida gaisā kaut kādu auto (nevienu neievainoja), un tad tos trīs, kuri to bija izdarījuši, panāca un nošāva.”

Tiek uzskatīts, ka nevienai amerikāņu bāzei tajā laikā neuzbruka tik bieži kā Abugraibai. Cietums nemierniekiem gluži saprotamā kārtā šķita ideāls mērķis: milzīgs, nekustīgs un slikti aizsargāts, militārās okupācijas priekšpostenis, kas pilda pašu nicināmāko funkciju: tur ieslodzījumā irākiešus. Iesākumā uzbrukumi visbiežāk notika, iestājoties naktij - ap to laiku, kad pa apkārtnes minaretu skaļruņiem sāka skanēt muedzinu aicinājums uz lūgšanu. “Tiklīdz atskanēja sauciens no mošejas, mēs zinājām, ka pulkstenis sitis mīnmetēja stundu,” stāstīja Sabrīna Hārmena. ‘Alhillā šīs skaņas likās nomierinošas, bet, kad nonācām Abugraibā, viss bija pavisam savādāk. Tiklīdz viņi sāka skaitīt lūgšanas, bija skaidrs, ka Abugraibai uzbruks.”

Ar laiku uzbrucēji pārstāja ievērot tik stingru režīmu. Nu jau mīnas uz viņiem raidīja arī dienasgaismā. “Man visvairāk bija bail iziet ārā vai ieiet dušā. Es to tikpat kā nedarīju. Pārgāju uz slapjajām salvetēm. Varētu teikt, ka es dzīvoju kājnieku stilā - mazgājos dušā reizi vai divas mēnesī, ja savādāk nevarēja. Dušas bija ārpusē. Kabīnes bija no koka, un, ja tādai trāpītu mīna, tad ar tevi būtu cauri. Ja es būtu varējusi čurāt istabā, droši vien tā arī būtu darījusi,” Hārmena teica. “ Uz dušu vai mazmājiņu vajadzēja iet bruņuvestē.” Džavals Deiviss stāstīja, ka Abugraibā pat miegs nesniedza nekādu patvērumu. Viņš necieta domu, ka var iet bojā, to pat neapzinoties. “Es vienmēr atkārtoju: Dievs, ja man trāpa un ir jāmirst, nepaņem mani pie sevis, kamēr es esmu aizmidzis. Es gribu to sajust.”

Karavīriem bija priekšraksti par to, kā rīkoties uzbrukuma laikā: meties skriet, paķer bruņuvesti, skrien, ieskrien patversmē un gaidi. Pēc zināma laika reti kurš vairs pūlējās šos noteikumus izpildīt. “Ja trāpīs, tad trāpīs. Tur neko daudz nevar līdzēt,” Hārmena sacīja. “Kad viņiem paveicas, tad kādam jau trāpa.” Visbiežāk mīnas nokrita uz kailas zemes - nevienu neievainoja, nekādu īpašumu nesabojāja. Taču nebeidzamās bombardēšanas gadījuma raksturs un neprecizitāte tikai pastiprināja sajūtu, ka droši nav itin nekur.

Protams, cietumnieki telšu nometnēs nekur nevarēja aizskriet, un, regulārai Abugraibas bombardēšanai turpinoties, arvien vairāk ieslodzīto gāja bojā vai tika sakropļoti. Šie gadījumi tika nekavējoties iegrāmatoti, līķi - nogādāti morgā, bet ievainotie nonāca cietuma slimnīcā vai, smagākos gadījumos, pirms atgriešanās nometnē ārstējās parastās slimnīcās. Amerikāņi, kuri cietumu pārvaldīja, labi zināja, ka viņu pienākums ir aizsargāt savus gūstekņus, un arī to, ka Abugraibā tas vienkārši nav iespējams.

372. rotas militārie policisti pieņēma, ka nosūtīti uz Abugraibu tāpēc, ka tur ir bīstami. Viņi bija sagatavoti kaujas apstākļiem un apmācīti iesaistīties frontes operācijās - nodarboties ar maršrutu rekognoscēšanu, konvojēšanu, patrulēšanu, reidiem. Viņi bija labi bruņoti un pārvietojās ar veselu smago auto karavānu. “Mēs domājām, ka cietumā ieliksim visiem pamatīgu kloķi un palīdzēsim tikt galā,” sacīja seržants Deiviss. “Taču notika savādāk. Tūlīt pēc ierašanās mūsu džekiem pateica: nē, jūs būsiet cietumsargi.” Jaunais uzdevums - pārvaldīt vienu no pārblīvētajām telšu nometnēm un pašu lielam betona bunkuram līdzīgo cietuma kompleksu - rotu samulsināja. Kaujas vienības nenodarbojas ar cietumu pārvaldi. Tas ir gluži cita militārās policijas atzara lauciņš. Tā saucamajā Internēšanas un pārvietošanas militārajā policijā dienošie cilvēki ir apmācīti darbam ar visu veidu karagūstekņiem un bēgļiem. 372. rotas militārajiem policistiem šādas specifiskas pieredzes nebija. Kāds pāris mājās bija strādājuši par labošanas iestāžu virsniekiem, taču ar Ženēvas konvencijām viņiem nebija iznākusi nekāda darīšana. Pārējie vispār neko nezināja par darbu cietumā. Rotas komandieris kapteinis Donalds Rīzs civilajā dzīvē bija žalūziju tirgotājs.

Lai gan tolaik militārie policisti to vēl nesaprata, tieši fakts, ka viņi nebija sagatavoti darbam ar cietumniekiem kara apstākļos, un pilnīgs šādas pieredzes trūkums 372. rotas karavīrus padarīja ideāli piemērotus Abugraibai, kur tikpat kā nekas nenoritēja saskaņā ar militāro doktrīnu. Kopš 2003. gada maija ASV karš Irākā tika oficiāli uztverts kā daļa no plašākā kara pret teroru, un gadu desmitiem spēkā bijušie armijas noteikumi par cietumu pārvaldi kara apstākļos tika lielā mērā ignorēti. Ap vasaras vidu vairākums iebrukuma laikā saņemto karagūstekņu jau bija atbrīvoti. Tos, kuri palika nebrīvē (un arī no jauna saņemtie karagūstekņi), tagad sāka dēvēt par drošības apsvērumu dēļ aizturētām personām. Karā pret teroru šādi aprakstīja “nelikumīgu formējumu kaujiniekus” un citus cietumniekus, kuriem liegts karagūstekņa statuss un kurus līdz ar to nenoteiktu laiku varēja turēt izolācijā un slepenībā, izvairoties no tiesas iejaukšanās. Vairums Abugraibas cietumnieku tika pieskaitīti tieši šai kategorijai un nodoti MI virsnieku jurisdikcijā. MI izsniedza norādījumus militārajai policijai.

Vēlāk, kad atklātībā nonāca fotogrāfijas, kurās redzami pret Abugraibas irākiešu cietumniekiem pastrādātie noziegumi, lauvas tiesa no vainas tika uzvelta militārās policijas virsniekiem, kuriem bija uzticēta cietuma MI korpusa apsardze. Zemākā ranga rezervistus, kuri šīs bēdīgi slavenās fotogrāfijas uzņēma un bija redzami dažās no tām, izraudzījās vispārējai kaunināšanai un sodīšanai. Valdības ziņojumos, presē un kara tiesas priekšā viņi tika iztēloti kā atsevišķi necienīgi indivīdi, kuri šādi rīkojušies, paši sava pagrimuma vadīti. Taču vardarbīga un pazemojoša izturēšanās pret Abugraibas ieslodzītajiem bija Savienoto Valstu de facto politika. Oficiāls spīdzināšanas akcepts un nežēlīga, necilvēcīga un pazemojoša izturēšanās pret kara laikā gūstā saņemtiem cilvēkiem ir viens no raksturīgākajiem mantojumiem, ko pēc sevis atstās ASV pašreizējā administrācija; pratināšanas noteikumi, kuru tiešais rezultāts bija 2003. gada rudenī MI pārziņā esošajā korpusā fiksētie noziegumi, uzskatāmi demonstrē to naidīgo attieksmi pret starptautisko likumdošanu un militāro doktrīnu, kāda valda Baltajā namā, viceprezidenta kancelejā un pašos augstākajos Tieslietu un Aizsardzības departamentu ešelonos. Ģenerālleitnanta Rikardo Sančesa, Irākā izvietoto sauszemes spēku komandiera dotie norādījumi darbam Abugraibā tikai izvērš plašumā Gvantanamo vajadzībām izstrādātos pratināšanas noteikumus, kuru autors ir toreizējais Aizsardzības sekretārs Donalds Ramsfelds; tie domāti vairāk, lai pratinātājiem, kuru nolūks ir “salauzt” cietumniekus, dotu lielākas pilnvaras, mazāk - lai viņus ierobežotu. Militārajiem policistiem Abugraibā bija jāīsteno tāda taktika kā miega deprivācija, seksuāla pazemošana, sensorā dezorientēšana, kā arī fizisku un psiholoģisku sāpju sagādāšana.

Nekādus norādījumus, kas definētu konkrētas prasības un noteiktu, kas ir pieļaujams, viņi nesaņēma, toties rotai atkārtoti tika dots rīkojums vienkārši pildīt MI virsnieku pavēles. Parasti līdzīgās situācijās brīvai interpretācijai netiek atstāts nekas, un Meganai Ambūlai ienāca prātā, ka Abugraibā kodekss ir kodeksa trūkums. “Nevar sacīt, ka mēs pārkāpām noteikumus, jo nekādu noteikumu vienkārši nebija,” viņa sacīja. Uzņemot MI korpusa cietumnieku fotogrāfijas, militārie policisti parādīja divas lietas: pirmkārt, viņi notiekošo līdz galam tomēr neuztvēra kā normālu, un otrkārt, pieņēma, ka nekā slēpjama viņiem nav. Lai palīdzētu orientēties jaunajos apstākļos, tiem 372. rotas karavīriem, kuri bija norīkoti apsargāt cietuma ēku, tika sarīkota ekskursija pa teritoriju. Viņi redzēja parastās kameras, kas paredzētas irākiešu noziedzniekiem, un sevišķi slepeno MI korpusu, kur, gaidot nopratināšanu vai tās gaitā, vieninieku kamerās turēja pašus “vērtīgākos” ieslodzītos. “Tad es pirmo reizi ieraudzīju to kailumu,” sacīja Džavals Deiviss. “Es saku: paklau, seržant, kāpēc visi ir pliki? Man atbild, tu jau saproti, izlūkdienests, tā ir tāda izlūkdienesta būšana, es neko nezinu. Bet kāpēc šiem džekiem uzvilktas sieviešu biksītes? Viņi atbild - lai salauztu.” Deiviss acis vien iepleta. “Veči saķēdēti stresa pozās kamerās, kur nav ne gaismas, ne logu. Atveram durvis, iededzam gaismu - “Ak Dievs, Allāh!” Klikš, gaismu nost, durvis ciet. Reakcija tāda: kas tas vispār bija? Kas tur ellē ratā notiek? Tā lieta nav tīra.”

2003. gada 9. -12. oktobrī MI korpusu apmeklēja Starptautiskā Sarkanā Krusta komitejas delegācija; šo cilvēku reakcija bija aptuveni tāda pati kā seržantam Deivisam. Ženēvas konvencijas prasa, lai Sarkanajam Krustam būtu neierobežotas iespējas piekļūt militāriem cietumiem, pārbaudīt, kādos apstākļos tiek turēti cietumnieki un sarunāties ar viņiem bez lieciniekiem. Pēc vizītes Abugraibā organizācija ziņoja, ka tās misijai bijuši “daudzi šķēršļi”, kas likti, “pēc visa spriežot, pēc MI pieprasījuma,” un tas, ko delegātiem atļāva redzēt un dzirdēt, viņus ne mazākajā mērā neiepriecināja: cilvēki turēti tukšās un neapgaismotās kamerās, kaili izdzīti pastaigāties pa gaiteni, viņiem vārdiski un fiziski draudēts, un tamlīdzīgi. Sarkanā Krusta pārstāvjus nenomierināja militārā izlūkdienesta paskaidrojums, ka šāda izturēšanās piederot pie nopratināšanas procedūras, un viņi ar sašutumu uztvēra paziņojumu, ka ar dažiem ieslodzītajiem viņiem tikties nav atļauts. Delegācija pārtrauca savu vizīti un atgriezās pēc divām nedēļām, lai pabeigtu inspekciju. Pamatojoties uz abos apmeklējumos redzēto, Sarkanais Krusts ziņoja, ka militārā izlūkdienesta darbība Abugraibā rupji un sistemātiski pārkāpj Ženēvas konvencijas un bieži izpaužas kā fiziska vardarbība, kas cietumniekiem atstāj arī smagas psiholoģiskas traumas. Vērojama “nesakarīga runa, reakcija, kas raksturīga akūtas panikas gadījumos, domas par pašnāvību”.

Laiku pa laikam nopratinātāji lika militārajiem policistiem kādu cietumnieku atalgot - atvēlēt labāku ēdienu, iedot paciņu cigarešu un ļaut smēķēt turpat kamerā. Tas bija domāts, lai stimulētu vēlēšanos sadarboties. Taču lielākoties, kad pratinātāji militārajiem policistiem lika izturēties pret kādu īpaši, viņus interesēja sods: aizvāciet matraci, neļaujiet aizmigt, atņemiet drēbes vai sarīkojiet nelielu “treniņu sesiju” (tas nozīmē pakļaut ieslodzīto fizisku pārbaudījumu programmai un likt viņam darīt jebko - izpildīt rīta vingrošanas elementus, rāpot kailam pa betona grīdu, ar maisu galvā paciest sitienus vai visu nakti stāvēt uz kartona kastes.

Militārie policisti MI korpusā nezināja cietumnieku vārdus. Oficiāli viņi savus apsargājamos apzīmēja ar piecciparu cietuma numuriem, taču sistēma bija juceklīga un numurs neko nepasaka par pašu cilvēku, tāpēc to grūti iegaumēt. Tāpēc sargi deva cietumniekiem viņu ārienes un uzvedības iedvesmotas iesaukas. Cietumnieks, kurš ar paštaisītu ieroci mēģināja kādu sadurt, kļuva par Spalu, un kāds cits, kurš, ticis pie žiletes, savainoja sevi, bija Šņāpis. Kāds cietumnieks pastāvīgi apšļakstīja ar ūdeni pats sevi un kameras grīdu un lūdza, lai viņam iedodot slotu - tas bija Tīrīša kungs. Ieslodzītais, kurš atkārtoti samērcēja savu matraci ar ūdeni, bija Purvainis. Cietumā bija arī Smaidiņš, Krupītis un Ruksītis. Kādam vīram trūka visu vienas rokas pirkstu, izņemot īkšķi; viņu sauca par Īkstīti. Bet vienam milzīga auguma cilvēkam ar iesauku Ķetna vai Doktors Ķetna vienas rokas līkie pirksti bija sastinguši putna kājai līdzīgā pussatvērienā. Bija Santaklauss (sauktas arī par Sniegavīru) un Taksists, kurš bija arestēts pie taksometra stūres, bet kādu izdēdējušu vīru visi sauca par Gasu, kaut arī neviens nezināja, kāpēc cietumniekam pielipis tieši šis vārds - reizēm gan viņu dēvēja arī par Bērnsa kungu par godu “Simpsonu” kārnajam ļaundarim.

Ar iesaukām cietumnieki likās pazīstamāki un vienlaikus sāka vairāk līdzināties multeņu varoņiem, tāpēc, kad pienāca laiks viņus sodīt, sajūta bija mierinoši nereāla. Par daudzām iesaukām bija atbildīgs seržants Džoiners. “Tas bija cietums, bet cietumā jau tomēr arī var pasmieties,” viņš paskaidroja. Džavals Deiviss, kurš bija sešus gadus nodienējis armijā, cerot “dienesta laikā apgūt profesiju, nopelnīt atvieglojumus koledžas mācību maksai, nonākt soli priekšā saviem vienaudžiem, iemācīties būt disciplinētam un kļūt par vīrieti”, arī bija liels karātavu humora cienītājs. Nelaime tikai viena - ja tu pavadi naktis, nejauki izrīkojoties ar citiem cilvēkiem, tad par to tev to nākas ciest arī pašam. Deivisam bija nosliece uz vardarbību, un viņš atklāja, ka, padarot dzīvi par elli cilvēkiem, pret kuriem tev pašam nav nekāda personīga naida, tevi pamazām pārņem nekonkrēts niknums, kas arvien turpina pieņemties spēkā. Taču ar agresiju nekur tālu netiksi - drīz vien klāt ir arī depresija. Ir daudz dažādu paņēmienu, kā spīdzināt cietumnieku atbilstoši militārā izlūkdienesta prasībām, un lielākoties tajos ir maz jocīga.

“Smakas,” sacīja Deiviss. “Iebāziet viņus kamerā, kur aizdambējusies tualete. Smird pēc čurām un kakām. Tā mierīgi var nojūgties.” Tāpat var nemitīgi mainīt cietumnieku ēdienreizes vai vienkārši nedot viņiem ēst. Cietumnieki ēda tās pašas gatavās maltītes ko viņu sargi, bet vienmēr jau var, teiksim, nedot viņiem karotes vai atņemt visas piedevas. “Jatu ēd burgeru, viņi ēd burgeru, tikai bez rīsa, kas pienākas kopā ar gaļu, bez asās mērces, bez našķiem un sulas saldajā ēdienā - viņi dabū burgeru, un viss. Kad pienāk laiks vest uz pratināšanu, viņi jau galīgi izbadējušies.” Un tad cietumniekam liek saprast, ka viņš dabūs vairāk ēdiena, ja sāks runāt.

Var sagādāt arī sāpes. “Ir zināmas stresa pozas, un tās stresa pozas var padarīt arvien sāpīgākas,” Deiviss sacīja. “Saslēdzam rokas aiz muguras, ļoti augstu - ļoti neērtā pozā. Vai arī ļoti zemu. Vēl var iegremdēt ūdenī. Iebāžam cilvēkus atkritumu konteineros, sametam tur ledu un ielejam ūdeni. Vai kailus pabāžam zem dušas krāna. Viņi sasals ragā.” Tā bija parasta lieta, viņš sacīja. “Atveram logu, kad ārā ir kādi + 4 grādi. Var redzēt, kā viņi pamazām ieiet sevī... pirms viņiem sākas šoks.” Džavals Deiviss iestājās rezervistos 1997. gadā, kad studēja koledžā. Uz viņu lielu iespaidu atstāja redzētais Rezerves virsnieku mācību karaspēka sasveicināšanās rituāls. Deivisam likās, ka kalpot savai zemei ir liels gods un cienījama lieta, un viņš bija gatavs atdot dzīvību, sargājot dzimtenes brīvību. “Īpaši jau nu pēc 11. septembra,” viņš piemetināja. Deiviss bija dzimis un audzis Ņūdžersijas štata pilsētā Rozelā - tieši iepretim Pasaules tirdzniecības centra dvīņu torņiem. Viņš bija izcīnījis uzvaras štata čempionātā 110 m barjerskrējienā un cerēja kādudien kļūt par policistu. “Pieredzot to visu tepat paša mājās, mana pārliecība kļuva vēl stiprāka.”

Taču pēc četrām vai piecām naktīm Abugraibas MI korpusā, Deiviss vairs vēlējās tikai vienu - atgriezties mājās. Viņš sajuta, ka tas, ko viņš tur darīja un redzēja, ir nepareizi. Taču priekšniecība no jauna apstiprināja, ka viss ir tieši tā, kā tam jābūt: “Karš paliek karš. Šis ir militārais izlūkdienests. Tas ir tas, ar ko mēs te nodarbojamies. Šis ir tāds pats darbs kā visi citi. Un tā ar laiku tu notrulinies, un tas viss vairs neko nenozīmē. Tas sāka likties normāli. Tu redzi, kas notiek, un saproti, ka tas ir draņķīgi. Ir draņķīgi būt tā otra cilvēka ādā. Un viss. Tu ej tālāk.”

Arī Sabrīna Hārmena juta, kā Abugraibā pamazām notrulinās, tomēr viņu nebeidza pārsteigt pašas spēja sajust arvien jaunu šoku. “Iesākumā tu redzi kailu cilvēku, kam galvā uzbāztas apakšbikses, un nodomā: tas nu gan ir nejauki. Grūti noticēt savām acīm. Tad tu liecies gulēt, atgriezies nākamajā dienā un ieraugi kaut ko vēl ļaunāku. Un tad sāk likties, ka tas, ko tu redzēji vakar, nebija nekas tik briesmīgs.”

“Pirmo darba dienu es vispār neatceros,” Hārmena sacīja. “Bet es atceros pirmo dienu, kad strādāju MI korpusā. Pirmais, ko es pamanīju, bija kāds cilvēks, kuram galvā bija uzmauktas apakšbikses. Viņš bija ar roku dzelžiem pieslēgts pie loga un viņam uzdeva jautājumus. Kādā citā kamerā pratināja vienu citu vīrieti - vai varbūt viņš jau bija tikko nopratināts. Tā bija reize, kad es sāku fotografēt.” Cietumnieku ar apakšveļu uz galvas militārie policisti bija iesaukuši par Taksistu. Viņš bija kails, un poza, kādā viņš atradās (rokas sasietas aiz muguras un paceltas augstāk par pleciem, piespiežot saliekties uz priekšu ar nolaistu galvu, bet viss ķermeņa svars jānotur plaukstu locītavām), pazīstama ar nosaukumu “Palestīniešu karātavas” - to daudz izmantojot izraēliešu cietumos. Vēlāk Taksistu pārvietoja uz gultu, un Hārmena viņu nofotografēja arī tur. Tad viņa ieraudzīja citu cietumnieku, kurš gulēja gultā ar visām drēbēm. Viņa nofotografēja arī to.

Vēlāk Hārmena redzēja dažas dienas agrāk uzņemtu attēlu, kurā bija redzams gaitenī pie kameras durvju restēm pieslēgts kails vīrietis. Tas viņu neizbrīnīja. Hārmenas pirmās darba dienas laikā trīs militārie policisti uzņēma vismaz divdesmit piecas fotogrāfijas, bet dažos turpmākajos mēnešos tapa vēl vairāki simti. Kaprālis Čārlzs Greiners, virsnieks, kurš naktsmaiņā bija atbildīgs par korpusu, sacīja, ka esot īpaši pacenties parādīt attēlus augstāk stāvošajiem virsniekiem, un nevienam neesot bijis nekādu iebildumu pret to, kas tajos bija redzams. Tieši otrādi - nostrādājis šajā vietā mēnesi un nodemonstrējis saviem priekšniekiem neskaitāmas spīdzināšanas fotogrāfijas, Greiners saņēma rakstisku darba novērtējumu no savam kapteiņa, bieža viesa MI korpusā: “Jūs lieliski tiekat galā ar saviem pienākumiem. [..] No MI vienībām esmu saņēmis par jums daudz pozitīvu atsauksmju.” Vairumā fotogrāfiju, ko Hārmena uzņēma pirmajā naktī, redzami atsevišķi kaili cietumnieki stresa pozās. Dažiem galvā tukši smilšu maisi, citiem - apakšbikses. Kāds vīrietis guļ ar seju uz betona grīdas. Vairākos attēlos cietumnieki oranžos kombinezonos gaitenī “pumpējas”, bet vienā no tiem dibenplānā saredzams seržants Aivens Frederiks, saukts par Čipu, naktsmaiņas virsnieks, kurš bija atbildīgs par to, kas notika visā cietuma ēkā. Neviens no šajās fotogrāfijās redzamajiem, šķiet, nemana, ka pret viņiem pavērsts objektīvs; apskatot tās, rodas sajūta, ka tu zagšus ielūkojies kaut kādā ellišķīgā statuju dārzā. Hārmena sacīja, ka esot sākusi fotografēt tāpēc, ka viņai bijis grūti noticēt pašas acīm. “Ja es pienāktu jums klāt un sāktu stāstīt, kas tur notiek, jūs man droši vien neticētu, ja vien es nevarētu to arī parādīt. Ja es pasaku: “Ziniet, tur notiek tas un tas, un man ir pierādījumi,” tad jau laikam jūs nevarēsiet to noliegt.” Tāds esot bijis viņas impulss. “Gribēju parādīt, ko tur dara - ko tur ļauj darīt.”

Tajā pašā vakarā, kad Hārmena sāka fotografēt, viņa rakstīja uz mājām:

Kellij,

Dienas te ir garas - maiņa ilgst 12 stundas. Pēdējās divas

naktis cietumā viss bijis mierīgi. Pirms tam gan sprāga

paštaisīts spridzeklis. Neviens negāja bojā, bet uzsprāga kārtējais auto.

Neviens no mūsu vienības vēl nav trāpījies ceļā kādai mīnai vai spridzeklim. Pagaidām. Man bail nākt ārā no cietuma un iet uz dienvidu pusi, lai piezvanītu - tur uz ceļiem mēdz izlikt spridzekļus un uzlaist gaisā, kad tu ej garām. Skaņa ir neaizmirstama.

Pie mums te sēž par visdažādākajām lietām, sākot ar zagšanu un beidzot ar amerikāņu karavīra nogalināšanu. Līdz Sarkanā Krusta vizītei militārie policisti vilka cietumniekiem sieviešu biksītes, lai piedabūtu viņus runāt. Diezgan smieklīgi, bet šie saka, ka tas esot “nežēlīgi”. Es tā nedomāju. Fiziski nekas slikts viņiem no tā nenotika. Mums šeit ir pat Sadama dēla miesassargs. [..] Tas nu gan visu salaidis grīstē. Strādāt ar cietumniekiem ir draņķīgi, jo viņiem visiem kaut kas kaiš. Mums te ir cilvēki ar kaut kādiem izsitumiem, un tie, kam jāpasēž pie viņiem kamerā, paši tādus dabū.

Pārsteidzos. Ir 3 naktī, un ārā iet vaļā apšaude. Miera te nebūs nekad! Mums ir cietumnieki ar tuberkulozi. Stulbi, jo mēs varam to saķert. Dažiem ir venēriskas slimības. Visas, kādas vien vēlies. Te ir tik netīrs!

Ēdiens ir pretīgs. Es pārtieku no šķīstošās zupas ar nūdelēm, tās ir manas pusdienas. Ja es kādreiz atgriezīšos mājās - kā es ēdīšu!

Nākamajā naktī Hārmena atkal strādāja kopā ar Čārlzu Greineru MI korpusā, un viņa rakstīja nākamo vēstuli:

2003. gada 20. oktobris, plkst. 00. 29

Kellij,

Mums te cietumā pazuda gaisma. Sēdējām tumsā - un tas ir cietums! Es dežurēju pie zēniem līdz 18. Dzirdu: “Misis, misis!” Noeju lejā, paspīdinu savu kabatas bateriju, bet tur sešpadsmitgadīgs puisis ar sandali sit skudras. Ņem vērā, tās ir irākiešu skudras - MILZĪGAS! Tik liekas, ka varētu aizstiept ģimenes suni un parādīt pigu. MILZĪGAS. Un šim nabaga puikam tādas uzbrūk simtiem. Visas skudras, kas dzīvo šajā cietumā, nolēmušas sanākt kopā un ieņemt viena puikas kameru. Es varēju vienīgi izsmidzināt lizolu. Skudras iesmējās man sejā un gāja tālāk. Un tā nu vienā pusē kameras režģiem sēž tas puika, otrā - es ar mazu kabatas bateriju, un mēs abi izmisīgi dauzām skudras ar savām kurpēm. Nabaga bērni. No tām skudrām pat man ir bail.

Tāds bija manas maiņas sākums. Viņi izģērbuši “sačakarētos” cietumniekus un ar rokudzelžiem pieslēguši pie restēm. Diezgan bēdīgi. Man par viņiem jāsmejas un jāapmētā ar kukurūzu. Man to cilvēku ir žēl, kaut arī viņi apsūdzēti amerikāņu karavīru noslepkavošanā. Mēs viņus pazemojam, bet vismaz nesitam, un tas ir pluss, lai gan es esmu droša, ka cietumnieki paši labāk gribētu, lai mēs viņus nogalinām. Viņi paguļ vienu stundu, tad mēs sākam aurot un pamodinām. Tad jāpatur viņi nomodā vienu stundu, tad jāļauj stundu pagulēt, tad atkal jāmodina, un tā tālāk. Tas turpinās 72 stundas. Lielākā daļa tā pārbijušies, ka apčurājas. Bēdīgi. Mazliet ļaunāk nekā sēdēt kailiem rokudzelžos. [.. ]

Bet es safotografēju! Tev vajadzētu tās bildes redzēt. Viņiem galvā uzbāza asā mērcē samērcētu smilšu maisu. Zinu, tas ir slikti, bet tiem tipiem ir informācija, mēs mēģinām panākt, ka viņi sāk runāt - tas arī viss. Mēs tā neizrīkojamies ar visiem, tikai kādiem 30-40 cietumniekiem, tas jau nav daudz.

Viņnakt trijos, kad es tev rakstīju, tajā apšaudē.

3 nogalināti, 6 ievainoti - irākieši. [..]

Laiks viņus atkal modināt!!!

Tās pašas dienas naktsmaiņā Hārmena rakstīja:

2003. gada 20. oktobris, plkst. 22. 40

Kellij,

Zini, man tas vairs nepatīk. Iesākumā jau bija jocīgi, bet tie cilvēki iet par tālu. Es vakar beidzu vēstuli, jo bija laiks modināt MI cietumniekus un sākt viņus “čakarēt”, bet tas aizgāja par tālu, pat es vairs to nespēju izturēt. Es nevaru izmest no galvas tos skatus. Es iepūšu svilpē un izdauzos pa kameru režģiem, tad noeju lejā un ieraugu, ka “taksists” ar rokām aiz muguras pieslēgts pie loga. Viņš ir kails, bet galvā uzbāzta apakšveļa. Viņš izskatījās pēc Jēzus Kristus. Iesākumā man nāca smiekli, tāpēc es paķēru fotoaparātu un nobildēju. Tad viens no džekiem paņēma manu steku un sāka bakstīt viņam daiktu. Un es pirmajā brīdī atkal nodomāju, ka tas ir smieklīgi, bet pēc brīža man pieleca, ka tā taču savā ziņā ir seksuāla vardarbība. Tā nedrīkst. Es safotografēju vēl, lai “iedokumentētu”, kas te notiek. Viņi sāka to cilvēku izjautāt, un iesākumā viņš tiešām runāja. “Es esmu tikai taksists, es neko neesmu izdarījis.” Viņš apgalvo, ka neesot mēģinājis neko nodarīt amerikāņu karavīriem, viņš tikai paņēmis savā taksī nepareizos cilvēkus. Tad viņš beidza runāt. Viņi nodzēsa gaismu, aizcirta durvis un atstāja viņu vienu, bet paši aizgāja uz 4. kameru. Tas, kurš sēdēja tur, bija tā apstrādāts, ka sāka kliegt un raudāt, tiklīdz viņi sagrāba viņu aiz kājas cauri kameras režģiem. Un tā viņš visu atlikušo nakti lūdza Allāhu, ik pēc dažām sekundēm īsi ievaidoties. Es nezinu, ko viņi ar šo cilvēku darījuši. Bet pirmais nosēdēja roku dzelžos vēl kādu pusotru stundu vai divas, un tad sāka brēkt pēc Allāha. Tad viņi atgriezās un ar rokudzelžiem no abām pusēm pieslēdza viņu pie augšējās lāvas, kamēr viņš pats palika stāvam blakus gultai. Tā viņš nostāvēja mazliet vairāk par stundu, un tad atkal sāka saukt Allāhu. Nav daudz cilvēku, kas zina, ka tādi sūdi vispār notiek. Es te gribu palikt tikai tāpēc, lai savāktu bildes un pierādītu, ka Amerika nav gluži tāda, kā visi domā. Bet es gan nezinu, vai tīri psihiski spēšu to izturēt. Ja nu viņu vietā būtu es? Šie cilvēki ir mūsu nākotnes teroristi. Kellij, tas ir briesmīgi, bet Tu zini, kā man pašai sačakarēta galva. Bet abas manas puses domā, ka tas ir nepareizi. Man likās, ka es varu sagremot pilnīgi visu. Es maldījos.

 - Sabrīna

Abugraibā neviens Sabrīnu Hārmenu nesauca par Māti Terēzi. Taču pat MI korpusā viņa saglabāja vienības līksmā gariņa slavu. Bija pilnīgi skaidrs, ka viņa nav nekāda līdere un pat ne uzticama sekotāja,vairāk tāda kā līdzskrējēja - kareive, kurai par tādu nebūtu vajadzējis kļūt. Tajās pirmajās naktīs rakstītajās vēstulēs, aprakstot savu reakciju uz cietumnieku pazemošanu un savu līdzdalību šajā procesā - lēkājot no bērnišķīgas ķircināšanās uz nevērīgu zīmēšanos, no līdzcietības uz nežēlību, no rotaļīga uzbudinājuma uz taisnošanos, no sevis apšaubīšanas uz sašutumu, no notiekošā apzināšanās uz izmisumu -, viņai kaut kā izdevās sevi nošķirt no pašas aprakstītajām ainām. Vēlākajos jūtu izlijumos Sabrīna atradusi sev jaunu skatpunktu - tagad viņa Abugraibā ir cilvēks no malas, vērotāja un dokumentētāja, kas lāgā netic pati savām acīm. Tā viņai izdevies nosargāt pašas nevainības apziņu.

Hārmena sacīja, ka iztēlojusies sevi rakstām atmaskojošu ziņojumu - lai “pierādītu, ka Amerika nav gluži tāda, kā visi domā,” kā viņa rakstīja Kellijai. Šī ideja bija abstrakta, un viņai bija tikai miglains priekšstats par to, kā to novest līdz galam vai kādas varētu būt sekas. Viņa teica, ka pēc atgriešanās mājās un aiziešanas no armijas gribējusi nodot fotogrāfijas presei. Tomēr Sabrīna neizlikās, ka vienkārši nogaida iespēju par notiekošo ziņot, viņa drīzāk vēlējās novelt no sevis līdzzinātājas vainu par rīcību, ko uzskatīja par nepareizu, vienlaikus nenoveļot vainu ne uz vienu konkrētu cilvēku un nevienam nesagādājot īpašas nepatikšanas. Iesākumā, kad Hārmena fotografēja to, kas tika darīts ar cietumniekiem, viņa neiekļāva kadrā savus dienesta biedrus. Šajos attēlos kareivji vai tā kārtība, kurai viņi kalpo, cietumnieku mocībās ir kā neredzama roka - gluži kā nozieguma vietas fotogrāfijās, kurās redzami tikai upuri. Mēs paliekam neziņā - kurš gan to izdarījis?

“Es mēģināju parādīt, kas tiek atļauts,” - atkal šī frāze - “ko armija ļauj darīt ar citiem cilvēkiem,” Hārmena sacīja. Citiem vārdiem, viņa vēlējās atmaskot konkrētu politiku un, uzņemoties hronistes lomu, atrada iespēju izturēt dienestu Abugraibā, nedomājot par sevi kā par instrumentu, ar kuru šī politika tiek īstenota. Tomēr tas, ka viņa bija tikai netīrā darba lieciniece, nebija tikai viņas pašas izvēle - tā bija arī viņai atvēlētā loma. No Hārmenas, kā jau no sievietes, neviens negaidīja, lai viņa spiež cietumniekus ieņemt stresa pozas vai kā savādāk uzspiež viņiem fizisku pārākumu. Viņai ar savu klātbūtni vien vajadzēja saasināt cietumnieku bezpalīdzības apziņu. Hārmena bija pazemošanas instruments. Militārie policisti visai maz zināja par saviem irākiešu cietumniekiem un viņu kultūru, taču pirms nosūtīšanas uz Irāku viņi tika apgaismoti arābu kultūras īpatnību jautājumos, un no visa lekcijās dzirdētā paturēja prātā atziņu - ko vēlāk pastāvīgi vēl vairāk nostiprināja viņu “darbaudzinātāji” no izlūkdienesta -, ka arābu vīrieši seksa lietās ir klīrīgi svētuļi, kuriem īpaši bail publiski parādīties kailiem, sevišķi sieviešu priekšā. Vai tad iespējams izdomāt vēl labāku paņēmienu tāda arāba salaušanai kā izģērbt viņu, sasiet un likt kādai sievietei par viņu pasmieties? Iespējams, varēja likties, ka fotografēšana šai situācijai piešķir vēl papildus pazemojuma devu, taču Hārmenai tā bija iespēja izvairīties no pašas pazemojuma, uzņemoties vērotājas lomu.

Tieši tādu pašu funkciju pildīja arī viņas vēstules Kellijai. “Varbūt vēstules uz mājām bija iespēja nolaist tvaiku, tās man palīdzēja aizmirst,” Hārmena sacīja un pēc brīža piemetināja: “Uz papīra es izliku visu, ko domāju. Ja nebūtu to vēstuļu, diez vai es vispār jums tagad varētu pastāstīt, kas tur īsti notika. Vienīgais veids, kā es spēju kaut ko atcerēties, ir ar vēstuļu un fotogrāfiju palīdzību.” Šīs piezīmes izklausās pretrunīgi, taču šķiet, ka Hārmenas priekšstatos atmiņa ir ārēja informācijas krātuve. Lejupielādējusi savus iespaidus failā, viņa tos var izdzēst no prāta un pārvērst realitāti par artefaktu. Galu galā, Hārmena teica, tieši tā viņa izjuta visu, ko pati darīja ar MI korpusa cietumniekiem un redzēja darām citus. “Man likās, ka tādas lietas notiek tikai televīzijā. Neviens taču neiedomājas, ka kaut kas tamlīdzīgs patiešām notiek. Vismaz es neiedomājos. Tas nav pa īstam.”

Vai nu tas bija vai nebija pa īstam, vai nu Hārmena bija līdzdalībniece vai malā stāvētāja, pazemotāja vai pazemotā, pārsātināta vai notrulināta - šā vai tā, viņa, liekas, saprata: MI korpusa ļaundabīgajos apstākļos viņa nevar būt pilnīgi nekaitīga.

Nespējot vai nevēloties atrast kaut kādu saskaņu starp pašas biedējošākajiem un simpātiskākajiem darbiem un reakcijām, viņa izlocījās. Kad viņa esot rakstījusi par savām divām pusēm, tad domājusi “sevi kā armijas cilvēku un civilpersonu, savu nocietināto un ne tik nocietināto pusi. Laikam jau ir tā, ka tu ļauj tām abām savā starpā izkauties un noskaidrot, kura ir stiprāka. Mums māca nocietināties. Tu dari, ko liek, un neļauj sev neko ņemt pie sirds. Visas emocijas jānostumj malā, jo tas taču ir karš. Man gan liekas, ka tas ir gandrīz neiespējami. Tas ir emocionāli.”

Megana Ambūla, Hārmenas istabas biedrene Abugraibā, uzskatīja Sabrīnu par savu mazo māsiņu, kura no visa jāsargā. “Viņa ir tik naiva, bet tik forša meitene,” Ambūla sacīja. “Viņa ir labs cilvēks, tikai ne vienmēr skaidri izprot situāciju.” Hārmena Ambūlu sauca par mammīti, bet naivās dvēseles diagnozi uztvēra ar vienlīdz lielu atvieglojumu un nožēlu. Viņa gribēja būt gan sīksta, gan jauka: “Man tur nevajadzēja nonākt. Pilnīgi skaidrs, ka es darīju darbu, kas nav domāts man. Es nevarētu nevienam iesist. Es to nekad nespēšu sagremot. Man nepatīk skatīties, kā citus sit. Man sametas nelabi. Es zinu, ir mazliet dīvaini, ka es varu mierīgi skatīties uz mirušu cilvēku, bet pati vardarbība man galīgi nepatīk. Man nepatika aukstā laikā atņemt viņiem segas. Es pati esmu sasalusi ragā, kaut arī man ir jaka, cepure un cimdi, bet tiem cilvēkiem mugurā nav nekā, un viņiem nav ne segas, ne matrača. Tajā ir grūti noskatīties, grūti to kādam nodarīt - pat ja šis cilvēks ir terorists.” Vēl vairāk: “Es viņus tā īsti nemaz neuzskatīju par cietumniekiem. Es domāju par viņiem kā par cilvēkiem, kuri nonākuši situācijā, kas līdzīga manai - arī viņi ir iesprostoti Abugraibā. Es viņiem pateicu, ka mēs jau arī visi esam cietumnieki. Mēs jutām to pašu, ko viņi.” Daudz vieglāk bija labi izturēties pret sievietēm un bērniem, taču Hārmena sacīja: “Bija bēdīgi, ka viņiem tur vispār jāatrodas.” Jaunākajam cietumniekam bija tikai desmit gadi: “Mazs puišelis. Viņš bija tik sīks, ka būtu varējis izspraukties starp restēm.” Tāpat kā daudzus citus no Abugraibas bērniem un sievietēm, armija viņu izmantoja par ķīlnieku, mēģinot notvert vai salauzt viņa tēvu.

Hārmenai patika pavadīt laiku kopā ar bērniem. Viņa ļāva mazajiem skraidīt pa korpusu lielā barā, spārdot futbola bumbu, un ļāva palīdzēt slaucīt grīdu un iznēsāt ēdienu - tā bija īpaša privilēģija, kas rezervēta tikai vislielāko labvēlību iekarojušiem cietumniekiem. ‘Ar viņiem bija jautri,” viņa sacīja. “Viņu sabiedrībā laiks pagāja ātrāk.” Hārmenai nepatika, ka bērnam jāsēž cietumā “bez jebkāda iemesla” - tikai tāpēc, ka viņa tēvs ir tas, kas viņš ir. Taču pārāk daudz viņa par to galvu nelauzīja. Kāda jēga? “Nedrīkst ļaut vaļu jūtām, citādi tu nojūgsies. Tāpēc tas vienkārši jāizmet no galvas. Atliek vienīgi darīt visu, lai cietumā pavadītais laiks viņiem būtu kaut mazliet pieņemamāks. Bet tam, ko iespējams izdarīt un cik sev drīkst ļaut pārdzīvot, ir robežas.” Hārmenai patika slepus nest cigaretes un tailenola vai ibuprofēna devas cietumniekiem, kuriem gāja smagi. Šie nelielie žesti mierināja arī viņu pašu; Sabrīnai bija patīkami, ka cietumnieki reizēm lūdza viņai palīdzību. Taču pret saviem dienesta biedriem viņa lielākoties bija tikpat piedodoša kā pret sevi. Kad nocietināties neizdevās, bet par jauku izturēšanos nebija vērts pat domāt, Hārmena meklēja glābiņu noliegumā. “Vienīgais veids, kā izturēt katru dienu līdz galam, ir, izstumjot zināmas lietas no savas apziņas. Vienkārši jāaizmirst, kas tur notika. Liecies gulēt un pēc tam sāc raizēties par nākamo dienu. Tu esi par vienu dienu tuvāk mājām. Un tad paies arī šī diena, un tu izstumsi no apziņas arī to.” Tajā pašā laikā viņa sev pārmeta entuziasma trūkumu. Jautāta, kā citi militārie policisti tikuši ar to visu galā, Hārmena varēja atbildēt tikai vienu: “Viņi ir lielāki patrioti.”

Kādu vakaru 2003. gada novembra pirmajā nedēļā MI korpusā ieradās armijas Kriminālizmeklēšanas daļas (CID - šo organizāciju mēdz dēvēt par militāro FIB) aģents. Viņa nolūks bija nopratināt jaunu cietumnieku, kādu irākieti, kurš tika turēts aizdomās par līdzdalību vairāku amerikāņu karavīru nogalināšanā. Cik nu militārie policisti saprata, cietumnieks spītīgi nosaucis izdomātu vārdu un apgalvojis, ka viņš nav tas cilvēks, par kuru izmeklētāji viņu uzskata. Saņēmis iesauku “Giligans”, viņš izbaudīja visu standarta “apstrādi” - kliegšanu, “treniņu nodarbību”, miega deprivāciju. Greiners, kuram tika uzticēta Giligana “apstrāde”, iedeva viņam kartona kasti un lika visur nēsāt līdzi un ilgstoši uz tās stāvēt. Giliganam galvā bija maiss. Normālos apstākļos viņš būtu bijis arī kails, taču bija tik auksts, ka Greiners izgrieza caurumu cietuma segā un uzmeta to viņam kā pončo. Seržants Čips Frederiks vēlāk stāstīja armijas izmeklētājiem, ka CID aģentam Romero esot par Giliganu apvaicājies, bet tas viņam atbildējis: “Man pie vienas vietas, ko jūs ar viņu darāt, tikai nevajag nobeigt.”

Frederiks teica, ka Romero vārdus esot uztvēris “kā pavēli, bet ne kā konkrētu pavēli,” un paskaidroja: “Man aģents Romero bija augstāk stāvoša persona, un, kad viņš sacīja, ka gribot, lai aizturētais ir kārtīgi apstrādāts, es gribēju būt drošs, ka viņš tiešām ir pietiekami apstrādāts.” Frederiks Giliganu atrada tur, kur viņu bija atstājis Greiners - dušas telpā uz kastes. “Daudzus aizturētos tā atstāja stāvam uz kastēm,” viņš paskaidroja. Aiz Giligana Frederiks pamanīja no sienas karājamies nepievienotus elektrības vadus. “Es tos paķēru un saliku kopā, lai pārliecinātos, ka vadi nav pieslēgti strāvai,” viņš sacīja. “Kad nekas nenotika, es vadiem galā sasēju cilpu, uzvilku, ja nemaldos, uz viņa rādītājpirksta un tā arī atstāju.” Frederiks teica, ka pēc tam kāds cits Giliganam piesējis vadu pie otras rokas. Hārmena sacīja, ka esot cietumniekam piekodinājusi nenokrist no kastes, brīdinot, ka citādi viņu var nosist strāva.

Lielāko nakts daļu Hārmena bija aizņemta, gādājot, lai neaizmieg cietumnieks, kurš bija iesaukts par Ķetnu, un pieskatot citu ieslodzīto ar iesauku Sūdabrālis - maniaku, kuram bija paradums nosmērēties ar ekskrementiem un apmētāt ar tiem garāmejošos sargus. Atelpas brīdī viņa pievienojās pārējiem dušas telpā. Lai gan Giligans angliski saprata, Hārmena nebija droša, vai viņš draudiem noticējis. Turklāt šie viltus elektrošoka kumēdiņi neesot ilguši vairāk kā desmit vai piecpadsmit minūtes - tieši tik, cik bija vajadzīgs nelielai fotosesijai. “Es zināju, ka strāva viņu nenositīs,” Hārmena sacīja. “Tāpēc es daudz neuztraucos. Tie jau bija tikai tukši vārdi. Būtu daudz ļaunāk, ja vados tiešām būtu bijusi elektrība, un strāva viņu varētu nosist. Taču viņam netika nodarīts nekāds fizisks kaitējums. Kad nakts gāja uz galu, viņš jau sāka par mums smieties, jo zināja, ka mēs viņu nesalauzīsim.”

Kad Giliganam bija piestiprināti vadi, Frederiks nedaudz atkāpās, lika viņam izstiept rokas uz sāniem kā spārnus un nofotografēja. Klikšķis, divas sekundes - un pēc trim minūtēm Hārmena uzņēma līdzīgu fotogrāfiju, tikai no pāris metrus lielāka attāluma, tāpēc priekšplānā redzams Frederiks, kurš veras sava fotoaparāta displejā, aplūkojot tikko tapušo uzņēmumu.

Tās nebija ne pirmās, ne pēdējās tonakt korpusā uzņemtās fotogrāfijas. Pēcpusdienā, kad naktsmaiņas militārie policisti ieradās darbā, viņus uz sanāksmi paaicināja vada komandieris. “Viņš sacīja, ka dušā ar sirdslēkmi esot nomiris kāds cietumnieks,” stāstīja Hārmena. Līķis, aplikts ar ledu, bija atstāts turpat dušas kabīnē, un drīz pēc Giligana fotosesijas kāds pamanīja, ka pa durvju apakšu lēni sūcas ūdens.

Iegājusi dušas telpā, Hārmena noknipsēja melno gumijas līķa maisu pie tālākās sienas. Tad viņi ar Greineru, uzvilkuši lateksa cimdus, attaisīja rāvējslēdzēju. “Mēs tikai uzmetām viņam aci un nofotografējām - uzreiz bija skaidrs, ka šis cilvēks nekādi nevarēja nomirt ar sirdslēkmi. Viņš bija vienās grieztās brūcēs, un pa degunu bija tecējušas asinis. Armijā jau kaut kā nenāk prātā, ka komandieris par kaut ko varētu melot. Bet tas nu pārvilka manai ticībai svītru. Nē, komandierim vairs nevar uzticēties.”

Zemāk par kaklu mirušo cietumnieku nosedza caurspīdīgi plastmasas ledus maisi, taču sadauzītā, nosaitētā seja bija atsegta - mute palikusi pusvirus kā teikuma vidū. Hārmena, kā jau topošā tiesu medicīnas fotogrāfe, nofotografēja viņu no dažādiem leņķiem, sparīgi liekot lietā tālummaiņu, bet Čārlzs Greiners tikmēr ar tamponiem paņēma paraugus no grīdas. Pēc tam viņš nofotografēja Hārmenu līdzās līķim - viņa pieliekusies pozē, veltot objektīvam žilbinošu smaidu, atzinīgi pacēlusi vienas cimdotās rokas īkšķi. Pēc tam viņa lika ar savu fotoaparātu tāpat iemūžināja arī Greineru. Tas viss prasīja aptuveni septiņas minūtes; pēc tam viņa atkal aizvilka līķa maisa rāvējslēdzēju, un viņi izgāja no dušas telpas.

“Mēs laikam tā īsti neiedomājāmies, ka šim cilvēkam arī ir ģimene un ka viņš tikko ir noslepkavots,” Hārmena sacīja. “Mums likās vienkārši tā: “Paskat, re, kur mironis, būtu forši viņam blakus nofotografēties. Es zinu, ka izskatās briesmīgi. Pat es pati, redzot tās bildes, nodomāju: “Jēziņ, tas nu gan izskatās briesmīgi.” Bet tajā situācijā tas nelikās tik briesmīgi kā tas izskatās medijos. Ja kareivis ierauga līķi, viņš to parasti nofotografē.”

Precīzāk būtu sacīt, ka šādas fotogrāfijas nav nekas neparasts. Kareivji visos laikos stāstījuši cits citam savus trakos kara laika stāstus, vai nu lai lielītos vai atzītos, moralizētu vai ķircinātu. Citu Abugraibas MI korpusa naktsmaiņas karavīru nekritiskā reakcija uz šiem attēliem liek domāt, ka tie uztverti šīs pašas biedriskās tradīcijas rāmjos. Džavals Deiviss pats nefotografēja un nepozēja arī citu uzņemtos attēlos, taču sacīja: “Katram līdzi bija digitālais fotoaparāts. Visi fotografēja pilnīgi visu, no gūstekņiem līdz nāvei. Tas nav nekas. Arī Vjetnamā vīri bildēja mironi ar cigareti zobos. Tā teikt, mammu, paskaties! Izklausās perversi, bet tur tā bija parasta lieta, tas nenozīmēja itin neko. Ja tev divdesmit četras stundas diennaktī un septiņas dienas nedēļā visapkārt ir tikai nāve, slaktiņš un vardarbība, tas purvs tevi iesūc. Tu ej pa ielu un ieraugi ceļa malā līķi. Pirms pāris mēnešiem tu būtu reaģējis tā: “Ak Dievs, mironis!” Bet tagad: “Nolāpīts, re, kā tam izgājis. Jāiet kaut ko uzkost.” Tu noskaties, kā pa ielu vienās liesmās aizskrien cilvēks, un, ja vien tas nav amerikāņu karavīrs, nodomā: “Kādam taču vajadzētu viņu nodzēst.”” Iespējams, Hārmenas un Greinera fotogrāfijas ar līķi tapa kā joks - “personīgām vajadzībām,” kā Frederiks izteicās par paša uzņemtajiem Giligana attēliem -, taču tās ir pamatīgā pretrunā ar Hārmenas pretenzijām uz tālākajiem dokumentēšanas plāniem. Turpretim viņas šaušalīgie un intīmie līķa portreti pauž autores šoku, ieraugot baisos ievainojumus. Vēlāk tajā pašā vakarā Hārmena kopā ar Frederiku atgriezās dušas telpā, lai aplūkotu līķi rūpīgāk. Šoreiz viņa palūkojās arī zem ledus maisiem, pavilka nost pārsējus un nepalika kadrā.

“Es sāku fotografēt visu, kas nebija kārtībā, katru mazāko ievainojumu, katru skrambu un zilumu. Ceļi bija nobrāzti, augšstilbi pie dzimumorgāniem - zilumos. Uz plaukstu locītavām pēdas no roku dzelžiem. Vajadzēja gan skatīties uzmanīgi, viņš bija tiešām profesionāli sakopts. Marles pārsējs uz acs bija uzlikts jau pēc nāves, lai izskatītos, ka viņš saņēmis ārsta palīdzību, bet pēc ierašanās cietumā viņu neizmeklēja. Ap pārsēju bija sakrājušās asinis, kas tecējušas pa degunu un ausīm. Vienam zobam bija nošķelts gabals, nezinu, vai tas noticis cietumā vai senāk, bet pārsista bija arī lūpa. Izskatījās, ka viņam kāds vai nu iesitis ar ieroča laidi, pamatīgi iekrāvis vai triecis ar seju pret sienu. Arī to es nofotografēju. Es gribēju dokumentēt visu, ko redzēju. Tikai tāpēc es tās fotogrāfijas vispār uzņēmu - lai katrs, kurš kaut vai tikai paskatīsies, saprastu: “Man taču tikko sameloja!” Šis cilvēks nav miris ar sirdslēkmi. Paskatieties uz pārējiem ievainojumiem, ko viņi mēģinājuši noslēpt.”

Nākamajā rītā, pēc gandrīz trīsdesmit stundām dušas telpā, līķi aizvāca, nomaskētu par slimu cietumnieku - ietītu segā, pieslēgtu pie sistēmas un apguldītu uz riteņgultas. Seržantam Džoineram šī šarāde atgādināja Holivudas farsu “Nedēļas nogale pie Bērnija”, kurā divi karjeristi, lai izvairītos no aizdomām, izrīkojas ar savu noslepkavoto šefu kā ar marioneti, izliekoties, ka viņš ir dzīvs. Džoiners mirušo tā arī turpināja saukt par Bērniju, taču armijas izmeklētāji ātri vien noskaidroja, ka tas ir kāds Manadels al Džamādi, kurš turēts aizdomās par līdzdalību nemieros. Viņš it kā esot piegādājis spridzekļus uzbrukumam Sarkanā Krusta štābam Bagdādē. Līķa sekcijā tika konstatēts, ka Džamādi miris no “ievainojumiem ar neasu ieroci” un“apgrūtinātas elpošanas”; viņa nāve tika klasificēta kā slepkavība.

CIP aģentam, kurš Džamādi pratināja, apsūdzība noziegumā nav izvirzīta. Toties Sabrīnai Hārmenai gan. Pamatojoties uz fotogrāfijām, kuras viņa uzņēmusi un kurās pozējusi Abugraibas cietumā, 2005. gada maijā kara tiesa viņu atzina par vainīgu sazvērestībā ar nolūku nežēlīgi izturēties pret cietumniekiem un dienesta pienākumu nepildīšanā. Viņa sodīta ar sešiem mēnešiem cietumā, dienesta pakāpes pazemināšanu un demobilizēšanu nepieļaujamas uzvedības dēļ. Megana Ambūla, Džavals Deiviss, Čips Frederiks, Čārlzs Greiners un Džeremijs Sivics bija starp tiem, kuriem, pamatojoties uz fotogrāfijām, arī tika piespriests sods - no pazemināšanas dienesta pakāpē un algas neizmaksāšanas līdz desmit gadiem cietumā. Vienīgais apsūdzētais, kura rangs ir augstāks par seržanta pakāpi, kara tiesā tika attaisnots. Nevienam nav izvirzīta apsūdzība par cietumā notikušiem, bet fotogrāfijās nefiksētiem pārkāpumiem pret ieslodzītajiem. Apsūdzībā pret Hārmenu sākotnēji bija iekļauti vairāki punkti, kas attiecās uz viņas uzņemtajiem Džamādi attēliem, taču līdz tiesai tie nenonāca. Fotogrāfijas bija pirmā publiskā liecība, ka bojā gājušais miris nopratināšanas laikā Abugraibā, un Hārmena sacīja: “Man mēģināja piesiet pantu par valsts īpašuma iznīcināšanu, un to es nesaprotu. Un par sliktu izturēšanos - sakarā ar tām mirušā cietumnieka fotogrāfijām. Bet viņš taču ir miris! Man nav skaidrs, kādā ziņā tā ir slikta izturēšanās. Tad vēl par lietisko pierādījumu sagrozīšanu - tas par to, ka es viņam noņēmu pārsēju no acs, lai nofotografētu, un pēc tam uzliku atpakaļ. Viņš bija sakopts un pārsēji viņam bija uzlikti jau pēc nāves, tāpēc par lietisko pierādījumu sagrozīšanu nevar runāt. Tas viss jau bija izdarīts pirms manis. Taču, lai varētu mani apsūdzēt, vajadzēja iesniegt arī fotogrāfijas, un to viņi negribēja, jo nepārprotami bija slēpuši slepkavību. Tas mestu uz viņiem ēnu. Tāpēc viņi atsauca visas apsūdzības, kas attiecās uz to cilvēku dušā.” Runājot par Giliganu - CID konstatēja, ka viņš tomēr neesot tas cilvēks, par kuru bija noturēts. “Tādas mocības, un nabadziņš izrādās nevainīgs,” sacīja Hārmena. Viņš palika Abugraibā un drīz kļuva par vienu no militāro policistu mīluļiem. Giliganam piešķīra privileģēto korpusa darbinieka statusu un regulāri izlaida no kameras, lai ļautu piedalīties uzkopšanā. Megana Ambūla izteicās, ka viņš esot “tīri lādzīgs” un pastāstīja, ka viņai esot fotogrāfija, kurā Giligans ieturas un uzvelk dūmu kopā ar Čārlzu Greineru. “Viņš bija viens jautrs zellis. Ja es ņemtu kādu no viņiem līdzi uz mājām, tad noteikti izvēlētos viņu,” sacīja Sabrīna Hārmena.

Šī iemesla dēļ Hārmenu mulsināja tas, ka tieši Giligana tēls - uz kastes nostādīts un pie vadiem pieslēgts cilvēks ar maisu galvā un apmetni mugurā - kļuvis par Abugraibas ikonu un, iespējams, cilvēku apziņā visspilgtāk simbolizē karu pret teroru laikā kopš 11. septembra. Šis attēls visā pasaulē izplatīts neskaitāmās reprodukcijās un variācijās - ne tikai presē, bet arī sienu gleznojumos, plakātos, uz tēkrekliem, mošeju sienām un mākslas galerijās. Hārmena pat lepojas ar Giligana tetovējumu uz vienas rokas, taču viņa to uzskata par privātu piemiņas zīmi. To, kādā mērā sabiedrību fascinē Giligana fotogrāfija - vispār, visi Abugraibas attēli -, viņai liekas grūti aptvert. “Pa pasauli klīst tik daudz fotogrāfiju, kas ir vēl briesmīgākas. Nekas ļauns jau ar viņu nenotika. Man šķiet, visi domā, ka viņu spīdzināja, bet tā taču nebija.”

Hārmenai taisnība - ir redzēti daudz briesmīgāki attēli par Giligana foto. Taču attēla spēks ne jau vienmēr slēpjas tā acīmredzamajā saturā. Sakropļota līķa vai spīdzināta cilvēka fotogrāfija var šokēt un saniknot, izraisīt protestus un kļūt par iemeslu izmeklēšanai, taču tajā paliek ļoti maz nepateikta. Šāds attēls var būt bagāts ar praktisku informāciju, taču tam trūks jebkādas plašākas jēgas. Tam nav nekādas vērtības kā simbolam. Protams, Rietumu civilizācijas centrālais simbols ir gandrīz kaila, līdz nāvei nospīdzināta cilvēka tēls, pareizāk, pats moku rīks - krusts. Taču Jēzus nežēlīgās nāves ainas ir reliģiskas iztēles un idealizēšanas auglis. Realitātē uz viņu noteikti bija briesmīgi skatīties. Ja Golgatā būtu bijuši fotoaparāti, vai ticīgie divdesmit gadsimtus būtu vēlējušies izstādīt šo ainu uz baznīcu altāriem un mājās pie sienas?

Giligana fotogrāfija savu spēku smeļas faktā, ka tajā cilvēka ķermenis nav atsegts savā kailumā un reducēts līdz brutālai miesai. Tas veido oriģinālu necilvēcības tēlu, kas neļaujas tikt acumirklī nepārprotami nolasīts. Tas lielā mērā piesaista ar savu noslēpumainību un neizdibināmību - ar to, ko slēpj viss, kas ir atsegts. Tas ir tēls, kas dzimis no karnevāla ķēmībām - šis no galvas līdz kājām auduma segtais stāvs, šie vadi, šī poza, šī smailā kapuce, kas nes līdzi tik daudzas miglainas un ļauni rēgainas asociācijas. Poza ir nepārprotami samākslota un teatrāla - tīšs izgudrojums, kas, šķiet, ņemts no kāda tumša rituāla, no primitīvas upurēšanas ainas. Attēls paņem mūs savā varā, jo liekas patiess, taču, aplūkojot to, mēs varam tikai iztēloties, kāda tad šī patiesība īsti ir: vai tā ir spīdzināšana, nāvessods vai aina, kas inscenēta objektīva priekšā? Un tā mēs tveramies pie Giligana figūras kā pie simbola. Tas iemieso visu mums zināmo, kas Abugraibā bija nepareizi, visu, par ko mēs nespējam vai nevēlamies saprast - kā gan tik tālu varēja nonākt? 

The New Yorker, 2008. gada 24. martā No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola