Tieši pirms kara ar irākiešiem

“Kad pagrimst sabiedrība, pagrimst arī valoda. Vārdi tiek lietoti, lai slēptu, nevis izgaismotu rīcību: pilsētas tiek “atbrīvotas”, tās sagraujot. Vārdi kalpo miglas pūšanai, lai vēlēšanu dienā cilvēki ietu un svinīgi balsotu paši pret savām interesēm,” saka Gors Vidals esejā “Diena, kurā Amerikas impērijai izbeidzās gāze” (1986). Apmēram to pašu, tikai citiem vārdiem 40 gadus iepriekš bija teicis arī Džordžs Orvels esejā “Politika un angļu valoda”. Līdzīgi Orvelam, arī Vidals lasītāju atmiņā paliks ne tik daudz ar saviem romāniem (Vidalam to ir veseli 25), bet kā balss, kas runā skaidru valodu laikā, kad valoda pagrimst, un kas turpina skanēt viņa esejās un intervijās. Kas Orvelam bija totalitārisms, tas Vidalam amerikāņu “nacionālās drošības valsts” un “Amerikas impērija”. Pēc rakstnieka nāves ASV politiskā elite ir zaudējusi vienu no saviem niknākajiem un inteliģentākajiem kritiķiem, bet pasaule – pēdējo no tās spožās amerikāņu rakstnieku paaudzes, kas ienāca literatūrā Otrā pasaules kara laikā vai īsi pēc tā un kas atstājusi aiz sevis tādus vārdus kā Džeroms D. Selindžers, Sols Belovs, Trūmens Kapote, Normans Meilers un Gors Vidals. Šeit publicēts fragments no intervijas, ko Gors Vidals sniedzis Austrālijas sabiedriskās televīzijas SBS žurnālistam Markam Deivisam 2003. gada 12. martā, astoņas dienas pirms militārā iebrukuma Irākā jeb operācijas ar kodēto nosaukumu “Irākiešu atbrīvošana” sākuma.

V.Ā.

Marks Deiviss: Pēdējos gados jūs no romānista esat kļuvis par esejistu jeb, kā jūs pats sevi saucat, pamfletistu. Vairākumam rakstnieku karjeras ceļš iet pretējā virzienā. Kāpēc šādas izmaiņas?

Gors Vidals: Kāpēc izmaiņas Amerikas Savienotajās Valstīs? Lielāko mūža daļu es esmu marinējies savas valsts vēsturē, un mani ļoti satrauc tas, kas pašlaik notiek ar šo globālo impēriju un mūsu kariem pret pārējo pasauli, tādēļ ir pienācis laiks politiskai rīcībai. Uzskatu, ka to pašu vajadzētu darīt ikvienam, kam ir sava pozīcija, sava platforma. Man tā ir arī ģimenes tradīcija. Mans vectēvs Tomass Gors zaudēja vietu Senātā, jo viņš bija pret ASV iesaistīšanos Pirmajā pasaules karā. Viņš to atguva 10 gadus vēlāk – ar tieši tām pašām runām, kuru dēļ viņš to bija zaudējis. Cilvēku attieksme mainās. Attieksme var tikt mainīta. Taču šobrīd, kad visa lielā kara mašinērija jau ir iedarbināta, es neloloju cerības, ka kāds to varētu apturēt. Mums ir dziļa ekonomiskā krīze, ekonomikas brūk visā pasaulē, un šādā laikā sākt karu pret valsti, kas mums neko nav nodarījusi, ja neskaita to, ko masu mediji tai mēdz piedēvēt, – tas ir vājprāts. Man ir nojauta – es diezgan daudz braukāju apkārt pa valsti –, ka vairākums cilvēku sāk to just. Sabiedrības aptauju rezultāti nav tik spoži, kā Buša režīms grib mums iestāstīt. Tikai kādi 70% vēlas karu, ja ir ANO sankcija un jauna rezolūcija. Man gan labāk patiktos, ja mēs pieturētos pie mūsu valsts konstitūcijas, kuru bieži ignorējam. Pirmās daļas 8. nodaļā ir teikts, ka tikai Kongress drīkst pieteikt karu. Prezidentam uz to nav nekādu tiesību, viņš ir armijas virspavēlnieks, kad karš ir sācies.

Deiviss: Pēdējos 40 gados jūs esat rakstījis par to, ka ASV tiek grauti valsts konstitucionālie pamati – brīvība, cilvēktiesības, vārda brīvība. Liekas, ka šos pārmetumus jūs esat izteicis katrai ASV administrācijai šajā laika periodā. Vai tiešām Džordžs Bušs šajā ziņā ir sliktāks par iepriekšējiem prezidentiem?

Vidals: Viņš neapšaubāmi ir sliktāks. Mums nekad nav bijis prezidents fanātiķis, kurš ticētu – un nu jau tiek stāstīta vesela teorija par to, ka viņš ir tā Kunga mīlestības iedvesmots –, ka viņš ir apokaliptisks kristietis, kurš nokļūs debesīs, kamēr mēs pārējie degsim elles ugunīs. Es ceru, ka tik traki ar viņu nav. Es ceru, ka tas ir pārspīlēts. Problēma sākās tad, kad mēs dabūjām impēriju. To izdarīja Franklins Rūzvelts – izdarīja brīnišķīgi, īsti makjavelliskā garā, un es lietoju šo vārdu tā vislabākajā nozīmē. Uzvarējuši Otrajā pasaules karā, mēs ieguvām visu pasauli. Mūsu armija un mūsu ekonomika bija stiprākās pasaulē. Eiropa gulēja drupās. Bet problēma sākās 1950. gadā, kad Harijs Trūmens nolēma militarizēt ekonomiku un uzturēt lielu militāro klātbūtni visos pasaules stūros. Tajā pašā laikā tika atrauta nauda skolām un vispār valsts infrastruktūrai kopumā. Kopš 1950. gada mēs atrodamies nepārtrauktā karastāvoklī. Viens no maniem necilajiem pamfletiem ir “Pastāvīgs karš pastāvīga miera labad”. Kā tas darbojas? Mums ir tāds kā “Mēneša ienaidnieka” klubs. Vienu mēnesi tas ir Norjega, narkotiku karalis. Citu mēnesi tas ir Kadāfi. Mums nepatika viņa acu tuša vai kaut kas tāds, un mēs nogalinājām viņa meitu. Es nezinu, kāpēc, bet ir ļoti maz cilvēku, kas vēršas pret to publiski. Visos laikrakstos un jo sevišķi lielajos televīzijas kanālos ir dzelžaina cenzūra, un neviens neuzzina īstos faktus.

Deiviss: Jūs apsūdzat, lietojot jūsu izteicienu, “Čeinija–Buša huntu” impērijas veidošanā. Bet vai ASV jau no laika gala nav bijusi impērija un vai šī hunta nav vienkārši godīgāka šajā ziņā? Viņi nekautrējas atzīt, ka tic tam, ka Amerikai ir kaut kas vērtīgs, ko eksportēt uz pārējo pasauli.

Vidals: Es godīguma vietā izvēlos liekulību ikreiz, kad liekulība palīdz saglabāt mieru. Jā, Savienotajām Valstīm jau no paša sākuma ir piemitušas imperiālistiskas ambīcijas. Bet uz āru tas izlauzās tikai 1898. gadā, kad mēs sākām karu ar spāņiem, jo bijām iekārojuši Spānijas kolonijas. Īpaši liela nozīme bija Filipīnu iegūšanai, ar to mēs nonācām Āzijā. Sākot no šī brīža, mēs faktiski esam globāla impērija. Līdz Otrajam pasaules karam mēs bijām to kārtīgi nostiprinājuši.

Tas, kas notiek pašlaik, ir kaut kādā ziņā pat interesanti. Mēs neko tādu līdz šim vēl neesam piedzīvojuši. ASV ir politiķu grupa, kas pazīstami kā neokonservatīvie. Viņi pārsvarā ir veci staļinisti, kuri vēlāk kļuva par trockistiem, bet tagad viņi ir neokonservatīvie. Viņi sludina atklāti, un Aizsardzības departaments ir pilns ar viņiem. Viens no viņu smadzeņpodiem ir Volfovics, un viņi raksta ārkārtīgi biedējošus pārskatus par Savienotajām Valstīm un pārējo pasauli. Un viņi saka, ka mūsu rīcībā ir viss militārais spēks, kas nepieciešams, un aiziet – liekam to lietā! Ieņemam pasauli. Pasaule to vien gaida. Tagad tiek spriedelēts par to, ka pēc Sadama gāšanas – un viņiem liekas, ka tā būs tīrā bērnu spēle, – nākamā būs Irāna. Viens no viņiem nesen publiski izteicies, ka esot pienācis laiks nomainīt režīmus VISĀS arābu valstīs. Pasaulē ir viens miljards musulmaņu, un es šaubos, vai viņi par to ir sajūsmā.

Es vienmēr izvēlētos mieru, jo karš ir murgs – vienmēr. Es esmu karojis Vjetnamā – karā, no kura Bušam un Čeinijam izdevās veiksmīgi izvairīties. Čeinijam, kad viņš kļuva par viceprezidentu, žurnālisti jautāja: “Kāpēc jūs nekalpojāt savai valstij Vjetnamas kara laikā?”, un viņš atbildēja: “Nu, man toreiz bija citas prioritātes.” Kā citādi. Tie, kas izbēga no karošanas Vjetnamā, un citi, kas karu nav redzējuši, ir ķerti uz to, lai dzītu citus karot. Viņi paši to nedara. Ir dziļa plaisa starp tiem, kuri ir pieredzējuši kaut ko no pasaules un no kara, un pārējiem – vismaz huntu, kā es to saucu –, kurus pārsvarā interesē Vašingtona, kuri visi ir saistīti ar naftas un gāzes biznesu.

Cilvēki man jautā: “Vai jūs gribat teikt, ka pastāv kāda konspirācija?” Jo tas ir vārds, kuru dzirdot, visi sāk smieties. Tas nozīmē, ka jūs ticat lidojošajiem šķīvīšiem. Nē, es saku, nesauksim par konspirāciju to, ka visus valsts augstākos amatus ieņem naftas un gāzes biznesa cilvēki – prezidents, viceprezidents, nacionālās drošības padomnieks... Sauksim to par sakritību. “Tā ir sakritība,” un visi priecīgi smaida. Kāds jauks vārds. “Protams, tā ir sakritība, ka viņi pārvalda valsti un dzen mūs karot ar valstīm, kurām ir nafta.”

Deiviss: Bušs ir izteicies, ka amerikāņu ticība brīvībai panāks to, ka arī Irākā valdīs brīvība un miers. Neraugoties uz visu to naftas smaku gaisā, Bušs droši vien to arī var panākt – brīvu un mierīgu Irāku. Vai arguments, ka runa ir par augstāku labumu, nav pietiekami pārliecinošs?

Vidals: Nav šeit nekāda augstāka labuma. Mēs to nevaram panākt. Tikai paši irākieši to var panākt. Neviens neiet sašķaidīt kādu valsti lupatās, kā mēs to taisāmies darīt, lai iegūtu šīs valsts iedzīvotāju mīlestību, cerot, ka pēc tam viņi gribēs pārņemt mūsu korumpēto politisko sistēmu. Bet ja runājam par demokrātiju – es esmu rūpīgi studējis ASV konstitūciju –, tā tika izveidota, lai nepieļautu vairākuma varu. Divas lietas, ko ASV dibinātāji ienīda visstiprāk, bija vairākuma vara un monarhija. Tāpēc viņi izveidoja republiku, kurā balsot varēja tikai ļoti neliels skaits bagāto balto cilvēku. Lai nepieļautu nekādu demokrātiju valsts pārvaldes augstākajos līmeņos, viņi izveidoja tā saucamo vēlēšanu kolēģiju, kas spēj nobremzēt jebkuras sistēmai bīstamas pārmaiņas. Mēs redzējām, kas notika 2000. gada novembrī. Kad Als Gors uzvarēja tautas balsojumā ar 600 000 balsu pārsvaru, viņš faktiski ieguva vēlētāju balsu pārsvaru Floridā. Bet notika daudz visādu nejēdzību, un rezultātā viņš netika ievēlēts. Runāt par to, ka mēs varam ieviest demokrātiju citās zemēs, ir augstākajā mērā liekulīgi un vienkārši muļķīgi.

Deiviss: Lai arī daudzi raugās uz amerikāniskajām individuālo brīvību idejām ar zināmu cinismu, tās joprojām daudz ko nozīmē cilvēkiem visā pasaulē. Interesanti, ka lielāko atbalstu ASV pašlaik saņem no agrākā Eiropas Austrumu bloka valstīm, Ramsfelda “Jaunās Eiropas”. Amerikāņu vērtības viņos joprojām izraisa rezonansi, vai nav tiesa?

Vidals: Viņiem nav ne jausmas, kas īstenībā ir ASV. Viņi, protams, labi zina, kas ir Padomju Savienība, un tā viņiem galīgi nepatika. Viņi mūs asociē ar savu relatīvo atbrīvošanu. Tas ir viss. Bet viņi nezina, kas mēs patiesībā esam. Viņi tic propagandai. Viņi tic masu medijiem, kas nepārtraukti gvelž par demokrātiju, brīvību, dižāko zemi pasaulē un par to, ka vienīgā nelaime ar šo pasauli ir tāda, ka tajā dzīvo ĻAUNI cilvēki, kuri mūs ienīst, jo mēs esam tik LABI. Es nesaprotu, kā kāds uz šī āķa var uzķerties, bet cilvēki uzķeras. Viņi nav pārāk labi informēti. Rietumeiropas valstis, kas ir labāk informētas, lieliski zina, kāda ir mūsu spēle. Ģenerālis de Golls izvāca Franciju no NATO, jo viņam radās aizdomas, ka mēs būvējam impēriju, un viņš negribēja šajā spēlē piedalīties. Tajā pašā laikā Francija palika mūsu sabiedrotā – katram gadījumam, ja sāktos karš ar Padomju Savienību. Man liekas, ka mums nevajadzētu uztver austrumeiropiešus pārāk nopietni. Ar laiku viņi sapratīs, kā to jau ir sapratusi Turcija, ka mēs esam bīstami.

Deiviss: Atšķirībā no Irākas vai jebkuras citas “ļaunuma ass” valsts amerikāņi tomēr var mainīt valdību. Viņi var izteikt savu viedokli. Vai, ņemot vērā ASV kā demokrātiskas valsts vēsturi pēdējo simt gadu laikā, tās balsij tomēr nav zināms morāls svars?

Vidals: Pirms divām nedēļām es uzrunāju 100 000 cilvēku Holivudas bulvārī. Bija sanākuši 100 000 cilvēku, apkārt policistu pilns, mums virs galvas lidoja helikopteri. Kad runātāji kāpa tribīnē, tie nolaidās zemāk, mēģinot noslāpēt viņu balsis. Prese rakstīja, ka bija sanākuši labi ja 30 000 cilvēku. Viņiem par nelaimi, Los Angeles Times, kas vispār ir tīri laba avīze, ievietoja fotogrāfiju, uzņemtu no vietas, kur es runāju, un tajā var redzēt cilvēku pūļus stiepjamies jūdzi vai divas jūdzes tālu, līdz pat Vīnogulāju ielai. Viņu pašu fotogrāfija apgāza viņu melus. Es gribu teikt tikai to, ka cenzūra šeit ir ļoti stingra. Nedomājiet, ka mēs esam brīva valsts, kurā var runāt visu, ko grib. Mēs varam runāt, bet to nedrukās un nerādīs televīzijā. Es jums nevaru ne izstāstīt, cik dzelžainā kontrolē te viss tiek turēts, un cilvēki sāk par to aizdomāties. Pēdējā laikā esmu piedalījies daudzās radio pārraidēs, un jautājumi, ko cilvēki uzdod, liecina, ka viņi ir galīgi apjukuši. Viņi nezina, kur tāda Irāka atrodas. Viņi domā, ka Sadams Huseins ir ļaunais, kurš tīšām uzlaida gaisā dvīņu torņus Manhetenā. Viņš to neizdarīja. Tas bija Osama bin Ladens vai kāds cits. Mēs joprojām to nezinām, jo vēl arvien nav notikusi izmeklēšana, par spīti tam, ka to pieprasa Kongress un ASV konstitūcija. Līdz ar to mēs dzīvojam pilnīgā tumsā, un mūsu prezidents ir vēl lielākā tumsā – viņš ir totāli neinformēts par to, kas notiek pasaulē, tomēr velk mūs iekšā karā, jo, jo, jo.

Deiviss: Jūs esat vienmēr aizstāvējis pilsoņu brīvības Amerikā, jo īpaši pēdējos mēnešos saistībā ar jaunpieņemto Patriota aktu un jaunizveidoto Tēvzemes aizsardzības aģentūru. Tomēr šie notikumi nav izraisījuši nekādu nopietnu politisku reakciju. Nekas nav dzirdēts par spēcīgu opozīcijas kustību ne no Demokrātu partijas puses, ne medijos. Vērojama tāda kā samierināšanās.

Vidals: Nav nekas dzirdēts, jo viņi paši ir šīs problēmas daļa. Mums ir vēlēšanas – ļoti dārgas un ļoti pērkamas. Bet mums nav politiķu. Ir bijis kaut kāds darījums starp politiķiem un medijiem. Tas notika pēc tam, kad Harijs Trūmens izveidoja nacionālās drošības valsti. Pēkšņi parādījās televīzija, un vēlēšanas sāka maksāt miljardus. Buša ievēlēšana mums izmaksāja trīs miljardus dolāru. Tā ir liela nauda. Turklāt kampaņas laikā gandrīz nemaz netika runāts par politiskiem jautājumiem, izņemot personālijas. Nekas netika pateikts. Nekas netika teikts par to, ka sāksim karu, cik ātri vien iespējams, kas noteikti jau bija viņa plānos. Mums ir nepolitiska valsts, bez politiskām partijām. Ir cilvēku kustības, bet par tām nekas netiek ziņots. Mums ir cilvēki, kuriem ir ko teikt, bet viņu teiktais netiek tiražēts, viņu balsis nav dzirdamas radio un televīzijā.

Deiviss: Viena no šīm balsīm pieder jūsu vienaudzim Normanam Meileram. Viņš nesen rakstīja, ka sava garā mūža nogalē esot nācis pie slēdziena, ka nevis demokrātija, bet fašisms esot dabiskā valsts iekārta un ka ASV kā valsts pašlaik atrodoties pirmsfašisma periodā, ka tā esot milzīga banānvalsts, ko arvien vairāk kontrolē militāristi. Vai jūs esat tādās pašās domās?

Vidals:Jā, man jau arī ir pienākušas tās pašas dienas, kas Normanam. Bet es vairāk turos pie mūsu vecās konstitūcijas ar visiem tās trūkumiem un pie Tiesību bila ar visiem tā labumiem. Tas bija kaut kas īpašs uz šīs zemes, un Džefersons bija kaut kas īpašs, sakot šos vārdus “dzīvība, brīvība un tiekšanās pēc laimes”, – neviens nekad vēl nebija lietojis šo frāzi konstitūcijā, nedz arī izvirzījis to par politisku mērķi ikvienam valsts pilsonim. No šejienes nāk tā enerģija, kas padarīja ASV par vadošo valsti pasaulē. Bet tad Ēdenes dārzā ienāca velns, un mēs beigās dabūjām Āzijas impēriju, Eiropas impēriju un Dienvidamerikas koloniju, un mēs vairs neesam tie, kas bijām.

Cilvēki netiek izglītoti. Es to saucu par “Amnēzijas Savienotajām Valstīm”. Es esmu sarakstījis kādas 12 grāmatas par Amerikas vēsturi no revolūcijas līdz tūkstošgadu mijai. Tās ir ļoti populāras, jo tas, par ko es rakstu šajās grāmatās, netiek mācīts skolā un par to nestāsta mediji. Tādēļ cilvēki lasa manas grāmatas. Un raksta jau arī citi. Ir briesmīgi pazaudēt savu vēsturi, vēl jo vairāk, ja tā ir tik interesanta kā mūsējā. 18. gadsimtā šajā trīs miljonu cilvēku lielajā kolonijā dzīvoja trīs no tā laika lielākajiem ģēnijiem. Mums bija Bendžamins Franklins un Tomass Džefersons. Viņi bija neparasti gudri vīri, kuri saprata pasauli un kuri atstāja mums ļoti labi izveidotu valsts pārvaldes sistēmu. Nē, tā nebija liberāla valdība. Tā bija reakcionāra valdība. Bet tas bija 18. gadsimts – ASV konstitūcija tika uzrakstīta 1787. gadā. Tā bija progresīvāka par jebko citu, ko cilvēce līdz tam bija radījusi valsts pamatu būvēšanā. Un to visu aizmirst un izdzēst no atmiņas... Mums te notiek lielas diskusijas par to, kā uz ASV dolāra parādījās vārdi “In God we trust”. Šie vārdi tur parādījās pār Tomasa Džefersona un citu valsts dibinātāju līķiem, jo vairākums no viņiem neticēja Dievam un uzskatīja, ka baznīcai ir jābūt šķirtai no valsts. Visi amerikāņi, šķiet, domā, ka šos vārdus uz naudas uzrakstīja Džordžs Vašingtons. Nē, tos tur uzrakstīja Dvaits Eizenhauers, lai dabūtu savā pusē dienvidnieku, baptistu sludinātāju balsis.

Deiviss:Runājot lielās līnijās, kas pašlaik notiek ar Savienotajām Valstīm?

Vidals: Tās peld bez stūrmaņa, bet peld uz kara pusi, un tas ir karš, kurā mēs nevaram uzvarēt. Mēs droši vien varam uzspert gaisā Bagdādi. Bet man liekas, ka tad, kad tas sāksies, mēs varam rēķināties ar viena miljarda musulmaņu un sazin kā vēl atriebību. Mēs taisāmies atvērt Pandoras lādi vai kaut ko tādu. Tas ir līdzīgi kā atrakt kapu, nezinot, kas no tā izlīdīs. Šī ir bīstama valsts. Tā nav vienkārši koloniāla agresija – kāda Eiropas valsts, kas grib sagrābt Panamu vai kaut ko tādu. Tas ir pavisam kas cits. Viņi lepni runā par kultūru un reliģiju sadursmi starp kristietību un velna darbu. Tas ir ļoti bīstami un ļoti stulbi. Un es nezinu, kā iespējams uzvarēt šādā cīņā.

Deiviss: Šodienas Amerikā ir saklausāmas konkrētas 50. gadu atbalsis. Daži no skaļākajiem pašreizējā režīma kritiķiem arī ir tā laika produkti: jūs pats, Normans Meilers, Artūrs Millers. Kur ir jaunie vidali, meileri, milleri?

Vidals: Kaut arī vispārējās izglītības sistēma mums nav nekāda dižā, gandrīz visi Otrā pasaules kara rakstnieki, izņemot tos dažus, kurus jūs nosaucāt, aizgāja strādāt uz universitātēm. Kad Eizenhauers beidza savu prezidentūru, viņš lieliskā atvadu runā brīdināja, ka militāri industriālais komplekss pārņem savā kontrolē arvien lielāku daļu valsts naudas un resursu. Šajā runā viņš pateica kaut ko tādu, kas nekad netiek citēts. Viņš teica, ka visvairāk no tā cietīs universitātes un izglītība, jo, kad izglītības iestādes tiek padarītas atkarīgas no valdības pabalstiem, subsīdijām, tad... Un to mēs arī izdarījām – eksakto zinātņu fakultātēs tika grūsti iekšā līdzekļi jaunu ieroču izstrādei. Bet tas pats notika arī ar humanitārajām zinātnēm, ar vēstures un angļu valodas un literatūras fakultātēm. Mums ir vesela skolotāju paaudze, kuri nav nekādi labie skolotāji. Daži no viņiem ir talantīgi rakstnieki, bet viņi uzvedas klusi. Viņi nevēlas šūpot laivu. Viņi negrib zaudēt darbu. Viņi redzēja, kas notika 50. gados ar tiem, kuri iesaistījās radikālās kustībās. Viņi pazaudēja darbu, un jaunu atrast nemaz nebija viegli. Tagad viņi ir klusi kā pelītes.

Deiviss: Vai tas nozīmē, ka atgriežas 50. gadi?

Vidals: Nekas pasaulē neatkārtojas, izņemot muļķību. Es jūtu jaunu enerģiju visās Savienotajās Valstīs – bet varbūt tas ir tāpēc, ka es tiekos ar enerģisku cilvēku grupām –, kas ir vērsta pret valdību. Bet viņiem ir lemts zaudēt, jo valdība tagad ir totāli militarizēta un gatava karam. Tas ir kaut kas jauns. Mēs nekad šādā situācijā neesam bijuši. Tādam kā man, kurš ir iekrampējies konstitūcijā, tas liekas kaut kas neticams. Mēs vairs nevaram uzticēties Augstākajai tiesai pēc tās mistiskajiem lēmumiem sakarā ar 2000. gada vēlēšanām. Mums nav politisko partiju. Mums ir tikai viena partija, un lielās līnijās tā ir korporatīvās Amerikas partija. Tai ir divi labējie spārni – vienu sauc par demokrātiem, otru par republikāņiem. Līdz ar to mums ir valsts, kurā nenotiek nekāda politika, kuras mediji ir viegli manipulējami un atrodas dažu cilvēku rokās, kurus interesē kari un nafta. Es nezinu, kā šādā situācijā ir iespējams panākt, lai cilvēki tevi sadzirdētu, bet jāmēģina vien ir, jo nekas cits jau neatliek.