Metaforas kundzība

1952. gadā britu vēsturnieks Deniss Viljams Brogans publicēja spožu un dziļas izpratnes pilnu rakstu par tematu „Amerikāņu visvarenības ilūzija”. Tas bija laiks, kad pilnā sparā ritēja Korejas karš, un Brogans ne tikai komentēja bezspēcīgo niknumu, ko amerikāņos raisīja pašu nespēja gūt izšķirošu pārsvaru cīņā ar ķīniešu un ziemeļkorejiešu spēkiem (kuriem taču it kā vajadzēja būt nesalīdzināmi vājākiem), bet arī brīdināja no citām nepatīkamām situācijām, kurās Savienotās Valstis nepamatoti uzskatīja, ka to lielvaras statuss automātiski garantētu militāru uzvaru, ja vien tās izvēlētos iesaistīties bruņotā konfliktā.Tikpat labi Brogans būtu varējis dot savai esejai nosaukumu „Amerikāņu ilūzijas visvarenība”, atsaucoties uz kritiku, ko pārliecinātiem ticīgajiem savulaik veltījis Fridrihs Nīče. “Pārliecība ir daudz bīstamāka patiesības ienaidniece nekā meli,” rakstīja dižais vācu filozofs.

Gan Brogana rakstīto, gan Nīčes vārdus varētu attiecināt arī uz pieeju, ko amerikāņi pēdējo 100 gadu laikā piekopuši savā ārpolitikā, un tās pamatā likto pārliecību (varam to saukt arī par ilūziju), pie kuras šajā laikā turējušās administrācijas, kuru priekšgalā bijuši savos uzskatos un saknēs tik atšķirīgi prezidenti kā Vudro Vilsons, Dvaits Eizenhauers un Džordžs V. Bušs.

Nenoliedzami – daudz kas no tā, ko Amerika 20. gadsimtā paveikusi pasaules arēnā, pelnījis uzslavas: uzvara Otrajā pasaules karā, Trūmena doktrīna, Māršala plāns, Kenedija diplomātija Kubas raķešu krīzes laikā, Kempdeividas miera līgumi, vienošanās par Panamas kanālu, Ričarda Niksona lēmums uzsākt diplomātiskās attiecības ar komunistisko Ķīnu un politiskās spriedzes atslābums attiecībās ar Padomju Savienību ir tikai daži no būtiskākajiem pavērsieniem. Tomēr pilnīgākam priekšstatam būtu jāuzskaita arī tie daudzie gadījumi, kad Amerika spērusi neveiksmīgu soli. Trīs apbrīnojami noturīgas ilūzijas līdz šim nav ļāvušas amerikāņiem paraudzīties uz pasauli no svaiga skata punkta, meklējot auglīgākus ceļus ārpolitikas problēmu risināšanai; tās ir, pirmkārt, maldīga ticība universālismam jeb Amerikas spējai pārveidot pasauli no naidīgu un likuma neiegrožotu nāciju kopienas par apgaismotām valstīm, kas tiecas uz mierīgu sadarbību; otrkārt, kategoriska nepieciešamība izvairīties no mēģinājumiem izlīgt ar saviem pretiniekiem, noraidot jebkādus ierosinājumus sākt izlīguma sarunas kā nepieļaujamu vājuma izpausmi; treškārt, ticība bruņota spēka nekļūdīgajai efektivitātei ik reizi, kad nepieciešams savaldīt savus pretiniekus, lai kādi arī būtu to reālie draudi Savienotajām Valstīm. To varētu saukt par metaforas tirāniju – par spīti savām pretenzijām uz vēstures veidotāju statusu, ASV prezidenti patiesībā visbiežāk ir vienīgi šīs ilūzijas ķīlnieki.

Pret vēstures ilūzijām nav imūns pat Baraks Obama, kurš Baltajā namā nonāca, pateicoties savai noliedzošajai attieksmei pret Irākas karu, un ir izpildījis priekšvēlēšanu solījumu izvest no Irākas ASV karaspēku. Un kā gan viņš varētu būt imūns? Ārpolitikas veidošanā iekšpolitika ir tikpat būtisks elements kā starptautiskās situācijas izvērtēšana. Tomēr Obama vēl var pierādīt, ka šādu spiedienu iespējams arī veiksmīgi atvairīt. Tas, ka prezidentu ļoti interesē, kā pēc iespējas gudrāk izmantot vēstures mācības, bija nepārprotami vērojams abās Baltā nama pusdienās, uz kurām es kopā ar desmit citiem vēsturniekiem esmu bijis uzaicināts šo pēdējo divu gadu laikā – neraugoties uz spēcīgo pretstraumi, ar ko Obamam pastāvīgi nākas rēķināties, sarunās ar mums viņš izrādīja lielu vēlēšanos saprast, kādā veidā dažiem no viņa priekštečiem izdevies pārvarēt apstākļus un ieiet vēsturē kā prezidentiem, kuriem patiesi izdevies mainīt pasauli.

Vēstures mācību stundas droši vien ir smaga nasta šobrīd, kad Obamam jāpieņem nākamais izšķirošais lēmums par to, kā turpmāk rīkoties Afganistānā, un klusībā jācer, ka Irākas kara varonis ģenerālis Deivids Petreuss spēs atkārtot savus līdzšinējos panākumus, kamēr sabiedrības pacietības mērs vēl nav pilns. Pagaidām prezidents izvairījies tiklab ar pilnu sparu pievērsties Afganistānas karam, kā prasīt pilnīgu karaspēka izvešanu. Obamas apsolītie 30 000 karavīru papildspēki bija mēģinājums nomierināt Amerikas nacionālās drošības kareivīgos prātus, apliecinot, ka viņš ne mazāk cieši apņēmies nosargāt valsti no iespējamiem uzbrukumiem nākotnē. Vienlaikus solījums līdz 2011. gada jūlijam sākt amerikāņu karaspēka izvešanu liek domāt, ka prezidents saprot – Afganistāna var kļūt par jaunu Vjetnamu, proti, dārgu ieilgušu militāru konfliktu, kurā nav iespējams uzvarēt un kurš uz nenoteiktu laiku piespiestu Savienotās Valstis uzturēt pastāvīgu bruņotu klātbūtni Āzijā. Protams, iespējams arī, ka Obamam gan ir nopietnas šaubas par to, vai vērts sūtīt amerikāņu karavīrus atdot dzīvības tālā un ļoti nabadzīgā valstī ar niecīgu stratēģisku vērtību, tomēr prezidents saprot, ka, vienkārši izstājoties no šī konflikta, viņš izietu uz nepieļaujamu politisku risku, apdraudot savu spēju īstenot drosmīgu iekšpolitikas programmu, kas ir būtiska viņa pašreizējai administrācijai un izredzēm tikt ievēlētam atkārtoti.

Tāpat kā prezidents Harijs Trūmens pagājušā gadsimta vidū nevarēja ignorēt Ķīnas lobija politisko ietekmi un bija spiests atbalstīt nīkuļojošo Čana Kaiši režīmu cīņā ar Mao Dzeduna komunistiem, tā arī Obama apzinās, cik riskanti radīt neizlēmības iespaidu. Viņa priekšgājēja vēstnieks ANO Džons Boltons jau paguvis nokritizēt Obamas karaspēka izvešanas grafiku, apgalvojot, ka tas signalizējot par “vājumu, ko mūsu pretinieki interpretēs mums par sliktu”. Bijušais viceprezidents Diks Čeinijs izmetis, ka pašreizējais prezidents “braukā apkārt pa pasauli, visiem pēc kārtas atvainojoties”. Arī pats Bušs savulaik izvēlējies līdzīgu uzbrukuma taktiku, savā 2008. gada runā Izraēlā kritizējot Obamu un citus politiķus, kuri tolaik aicināja sākt sarunas ar Irānu. “Šos muļķīgos maldus mēs esam dzirdējuši jau agrāk,” viņš sacīja. “1939. gadā, kad nacistu tanki šķērsoja Polijas robežu, kāds amerikāņu senators izsaucās: “Debestiņ, ja man būtu bijusi iespēja parunāt ar Hitleru, mēs būtu varējuši no tā visa izvairīties!” Mūsu pienākums ir saukt šo nostāju īstajā vārdā – par izlīguma politikas viltus mierinājumu, kura maldīgumu jau ne reizi vien pierādījusi vēsture.”

Vai Obama var izvairīties no šīm lamatām? Lai tas izdotos, viņam jāiedziļinās savu priekšgājēju kļūdās un jāmācās no tiem nedaudzajiem ASV prezidentiem, kuriem savulaik izdevies nepakļauties metaforas tirānijai. Un viņam vajadzēs saprast, kā mēs esam nonākuši tur, kur patlaban atrodamies.Amerikas mīlas dēka ar universālismu, pirmo no trim ilūzijām, sākās 1918. gadā, līdz ar prezidenta Vudro Vilsona miera programmu, viņa Četrpadsmit punktiem – pavedinoši racionalizējošiem argumentiem, kas pamato ASV iesaistīšanos “karā, kas kļūs par pēdējo” ar nepieciešamību padarīt “Rietumu pasauli drošu demokrātijai”. Tik cildeni mērķi amerikāņiem gāja pie sirds kā lielisks apstiprinājums viņu politisko institūciju pārākumam. Ar tiem pietika, lai pārliecinātu izolacionistisko Ameriku, ka Eiropas “Lielā kara” pēdējos 19 mēnešos bija vērts ziedot vairāk nekā 50 000 dzīvību. Divdesmit pēckara gadi, kuru laikā pasaule piedzīvoja komunisma, fašisma, nacisma un japāņu militārisma uzplaukumu, kas noveda pie Otrā pasaules kara, pierādīja, cik maldīgi ir Vilsona sapņi par vispārēju mieru un pašnoteikšanos, liekot amerikāņiem no jauna ierauties savā pašizolācijas čaulā, kur viņi palika līdz brīdim, kad uzbrukums Pērlhārborai uzskatāmi nodemonstrēja, ka ar plašu okeānu un vāju kaimiņu piedāvāto “bezmaksas drošību” vairs nepietiek, lai nodrošinātu viņu zemes neaizskaramību.

Un tomēr Vilsona sapņi par labāku pasauli neizkūpēja Normandijas pludmalēs vai Ivodzimas salās. Tieši otrādi, Otrais pasaules karš vēl vairāk nostiprināja amerikāņu nereālās cerības, ka viņiem izdosies ja ne gluži izskaust, tad vismaz iegrožot militārus konfliktus visā pasaulē. Vilsonisms rada piepildījumu Apvienoto Nāciju organizācijas dzimšanā un demokrātijas triumfā Vācijā, Japānā, Spānijā, Dienvidkorejā, Taivānā un daļā Latīņamerikas valstu. Taču Vilsona modelis, iecelts svētas doktrīnas kārtā, Ameriku pievīla atkal un atkal. No sirds gribēdami noticēt, ka Otrais pasaules karš būs lielā mērā izārstējis pasauli no tieksmes uz asinsizliešanu, amerikāņi ietiepīgi turējās pie pārliecības, ka kara laika sabiedrotie – Lielbritānija, Ķīna, Padomju Savienība un Savienotās Valstis – tagad uz visiem laikiem kļuvuši par draugiem, kas rīkojas saskaņoti un dara visu, lai nosargātu pēckara mieru.

Aukstā kara sākums pielika šiem sapņiem punktu. Tomēr pārliecība par ASV politisko institūciju neatvairāmo pievilcību iedrošināja cerību pilno pieņēmumu, ka ikvienā ārzemniekā kaut kur dziļi tomēr slēpjas īsts amerikānis, kurš tā vien gaida iespēju izlauzties atklātībā; tas ir uzskats, kas ietekmējis amerikāņu domāšanas veidu ne tikai komunisma apkarošanas gados, bet arī gluži nesenos laikos, izpaužoties, piemēram, Buša argumentos par labu iebrukumam Irākā. Šodien redzams, ka Buša prognozes attiecībā uz to, ka Sadama Huseina militārās diktatūras sagrāve pārvērtīs Tuvos Austrumus par plaukstošu tradicionālo amerikāņu brīvību oāzi, izrādījušās tikpat nepiepildāmas kā Vilsona grandiozais sapnis. Visai nepilnīgie ASV finansētie Bagdādes un Kabulas režīmi ir ļoti tālu no tām veselīgajām un dzīvotspējīgajām demokrātijām, par kurām, saskaņā ar Buša plāniem, Irāku un Afganistānu vajadzēja apskaust visam reģionam. “Brīvības nākotne mūsu zemē arvien vairāk atkarīga no brīvības uzvaras citās valstīs,” Bušs sacīja savā visnotaļ vilsoniskajā otrās inaugurācijas runā. Tiesa gan, kopš tiem laikiem augstākās ASV militārpersonas Irākā un Afganistānā pamanījušās, tā teikt, “pārbīdīt vārtu stabiņus”, tagad solot vairs tikai izveidot vietējās valdības, kas būtu saprāta robežās proamerikāniskas un spētu pašas gādāt par savas valsts drošību.

Tomēr arvien vairāk pazīmju liecina, ka abu valstu nākotne ir grūti prognozējama; maz ticams, ka tajās tiks izskausta politiskā nestabilitāte, antiamerikānisks noskaņojums un militāru apvērsumu draudi. Iespējams, ka 10, 20 vai 30 ASV uzraudzības gadi atnesīs Irākai un Afganistānai brīvību un pārticību, taču amerikāņiem ir diezgan maz pacietības, ja runa ir par svešas nācijas veidošanās procesu, kas viņiem maksā nepieņemami daudz asiņu un naudas. Sabiedrībai bieži ir daudz labāks kolektīvais priekšstats par to, kas reāli ir Amerikas spēkos, nekā jebkuras administrācijas spožākajiem prātiem. Amerikāņi nav aizmirsuši Vjetnamas karu, bet reizēm šķiet, ka tas izdevies viņu politiskajiem līderiem.

Tik tiešām, Vjetnama ir kā mūžīgas lamatas, kas apdraud jebkuru amerikāņu līderi – lamatas, ko izlikusi nāvējoši bīstamā un grūti izskaužamā otrā ilūzija, proti, ka jebkuras starptautiskas agresijas neapspiešana savā būtībā ir piekāpšanās, atgriešanās pie 30. gadu neveiksmīgās pasivitātes. Šī ilūzija atkal un atkal likusi Savienotajām Valstīm iepīties nepārdomātās un dārgās militārās avantūrās. Tiesa – Vinstonam Čērčilam bija absolūta taisnība, kad viņš sacīja, ka 1938. gadā Minhenē britiem bijis jāizvēlas starp karu un negodu un ka Nevila Čemberlena piekāpšanās Hitleram neizbēgami atnesīs gan vienu, gan otru. Un tomēr Minhene nevar kalpot par ideālu analoģiju, kas turpmāk palīdzētu pieņemt pareizo lēmumu jebkura konflikta risināšanā – to atzinis arī pats Čērčils. 1950. gadā viņš sacīja sekojošo: “Vārds “izlīgums” ir nepopulārs, tomēr arī izlīgumam politikā ir sava vieta. Tikai pārliecinieties, ka tam ierādīta īstā vieta. Izlīgstiet ar vājajiem. Izaiciniet stipros.” Bet vanagu pasaulē vienmēr ir Minhene un 1938. gads, neatkarīgi no tā, vai agresors ir Sadams Huseins, Slobodans Milosevičs vai Bébé Doc Divaljē, un ASV prezidentus, no Trūmena līdz Bušam, izlīguma metafora ir mudinājusi pieņemt kļūdainus lēmumus, kas kaitējuši Savienotajām Valstīm un vājinājuši pašu prezidentu pozīcijas.

Piemēram, Trūmens 1950. gadā savu lēmumu iesaistīties Korejas karā pamatoja ar nepieciešamību savaldīt Padomju Savienību (kuru viņš uzskatīja par šī konflikta izraisītāju), novēršot jaunus agresijas aktus, kas nākotnē varētu izraisīt Trešo pasaules karu. Trūmenam bija pietiekami daudz iemeslu mēģināt apturēt Phenjanas agresiju – Dienvidkorejas sabrukums grautu ticību Amerikas gatavībai aizstāvēt Japānu un savus Rietumeiropas sabiedrotos. Paralēles starp Staļinu un Hitleru un pareģojumi, ka Koreja ir tikai sākums globālai komunistu ofensīvai, kas līdzinātos nacistu vispasaules kundzības centieniem, gan neapšaubāmi bija pārspīlēti. Tomēr 1950. gadā jēdzienam “izlīguma politika” bija tik negatīva pieskaņa, ka iebildumi tikpat kā neradās.

Ja Trūmena mērķis būtu vienkārši atjaunot Dienvidkorejas neatkarību, viņa lēmums iesaistīties Korejas konfliktā šodien izskatītos pavisam citādi. Taču viņš izvēlējās uzklausīt ģenerāļa Daglasa Makartura padomu iznīcināt Ziemeļkorejas komunistisko režīmu, šķērsojot 38. paralēli. Šis neveiksmīgais solis bija balstīts uz diviem maldīgiem pieņēmumiem: ka ķīnieši konfliktā neiesaistīsies, bet, ja tomēr iesaistīsies, tad piedzīvos smagu sakāvi, kas, visticamāk, novedīs pie Ķīnas komunistiskā režīma sabrukuma. Patiesībā Ķīnas tiešā iesaistīšanās Korejas karā noveda pie militāra un politiska strupceļa, uz daudziem gadiem aizkavēja Amerikas un Ķīnas attiecību normalizēšanos un iedragāja paša Trūmena pozīcijas. Prezidenta reitings nokrita līdz 24 %, un viņš vairs nespēja ne īstenot savu ekonomikas plānu, ne nosargāt sabiedrības atbalstu Amerikas līdzdalībai karā.

Vēl viens Minhenes analoģijas upuris, protams, bija prezidents Lindons Džonsons. Paturot prātā, cik dārgi viņa partijai 1949. gadā maksāja Ķīnas “zaudēšana”, ko labējie republikāņi, piemēram, Džozefs Makkārtijs, izmantoja, lai apsaukātu demokrātus par Čemberlena mēroga izlīguma meklētājiem, prezidents ievilka Savienotās Valstis karā, kas viņa administrācijai un visai valstij nodarīja daudz lielāku politisko kaitējumu, nekā tas būtu iespējams visdemonstratīvākās pasivitātes gadījumā. Vēlāk Džonsons žēlojās, cik dārgi Vjetnama maksājusi viņam un viņa administrācijai, sūdzoties, ka šis “maita, ne karš” nav ļāvis veltīt visus spēkus viņa lielajai mīlestībai – sociālo reformu programmas “Diženā sabiedrība” celtniecībai.

Neveiksme Vjetnamā radīja jaunu metaforu – par katru cenu jāizvairās no militāra konflikta ar Trešās pasaules valsti naidīgā teritorijā. Kad Džordžs H.V. Bušs 1991. gadā pārliecināja ASV Kongresu un visu valsti, ka nepieciešams padzīt Irāku no Kuveitas, prezidentam nebija viegli amerikāņiem iestāstīt, ka viņš netaisās ievilkt Savienotās Valstis jaunā Vjetnamas karā. Tas viņam tomēr izdevās, piesaucot to pašu veco labo izlīguma metaforu: “Vēsture mums māca vienu – pret agresoriem jāvēršas, citādi tie iznīcinās mūsu brīvības,” Bušs paskaidroja, pamatojot jaunā kara nepieciešamību. “Izlīguma politika nedarbojas. Tieši tāpat kā 30. gados, mēs Sadamā Huseinā saskatām agresīvu diktatoru, kurš apdraud savus kaimiņus.” Ar šādiem uzpūstiem brīdinājumiem bija gana, lai izcīnītu atbalstu Persijas līča ofensīvai, tomēr pēc kara izskanējušie pieņēmumi, ka Amerika beidzot izārstējusies no Vjetnamas sindroma, bija pāragri un, iespējams, iesēja sēklu prezidenta dēla katastrofālajam plānam iebrukt Irākā 2003. gadā.

Trešā ilūzija, ko bieži lolo ASV prezidenti, ir tāda, ka bruņota savaldīšana – uzskats, ka ienaidnieka agresijas iegrožošana vai novēršana atkarīga no militāriem draudiem tā eksistencei – ir pareizais ceļš, kas ejams, lai izvairītos no lamatām, uz kurām var vest abi pirmie. Ilūzija balstīta uz pārliecību, ka Amerika uzvarēja Aukstajā karā tieši tāpēc, ka saskatīja Padomju Savienības plānus kļūt par pasaules valdnieci, un ka pats labākais veids, kā tos izjaukt, tomēr neuzsākot totālu karu, ir iegrožot Kremļa centienus ar ekonomisku, politisku un militāru iniciatīvu palīdzību – pārliecinot Maskavu atturēties no agresijas, un panākot, ka PSRS ierobežotie resursi tiek gandrīz pilnībā izsmelti; tas, savukārt, novestu pie komunisma sabrukuma.

Tomēr iegrožošanas doktrīna jau pašā sākumā izpelnījās kritiku. 1946. gada februārī savā slavenajā “Garajā telegrammā” un “X rakstā”, kas nākamajā gadā parādījās žurnālā Foreign Affairs, Džordžs F. Kenans, ASV Valsts departamenta jaunā Politikas plānošanas štāba direktors, Baltajam namam ieteica iegrožot Padomju Krievijas “ekspansīvo”, “mesiānisko” dzīšanos pēc kontroles pār visu pasauli. Vēlāk Kenans nožēloja, ka savu viedokli formulējis tik evanģēliskā valodā; tas ļāva komunisma pretiniekiem interpretēt viņa padomu kā aicinājumu ne tikai uz politisku un diplomātisku, bet arī militāru rīcību.

Patiesībā Kenans neuzskatīja, ka Maskava plāno militāru uzbrukumu Rietumeiropai. Pēc viņa domām, padomju agresijas akti, visticamāk, izpaustos kā politiski apvērsumi. Dzenoties pēc uzvaras, Maskavas priekšstatos, neizbēgamajā cīņā starp komunismu un kapitālismu, Kremlis spertu rūpīgi aprēķinātus soļus, lai visur, kur vien tas iespējams, pie varas nāktu padomju sistēmai labvēlīgi režīmi. Lai gūtu virsroku, Kenans piedāvāja vienkāršu formulu – sniegt ekonomisko palīdzību, lai politiski nostabilizētu valstis, kuras atzīstamas par potenciāliem komunisma sirēnas dziesmas vilinājuma upuriem. Viņš gudri raksturoja padomju stila komunismu kā valsts pārvaldes un kontroles sistēmu, kas ar laiku neizbēgami sabruks, kad kļūs acīmredzama tās nespēja apmierināt patērētāju prasības pēc tādas materiālās labklājības un politiskās brīvības, kādu bauda Rietumos. Tāpēc Kenans enerģiski iebilda pret drastiskākajām militāristu iniciatīvām, tādām kā Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) dibināšana, bruņota iesaistīšanās Vjetnamas konfliktā un ūdeņraža bumbas radīšana, uzskatot, ka tā ir nevajadzīga situācijas saasināšana, kas novedīs tikai pie vēl asākas reakcijas no Padomju Savienības puses.

Kenans bija pravietis bez sekotājiem, vismaz – ciktāl tas attiecas uz ASV valdības aprindām. Valsts sekretārs Dīns Ačesons ieteica, lai viņš ar saviem kvēkera uzskatiem pārceļoties uz kādu citu vietu, kas būšot viesmīlīgāka nekā Vašingtona. Kenans tiešām atrada jaunas mājas Ņūdžersijas štata Prinstonas Progresīvo pētījumu institūtā, taču īstu gandarījumu viņam nācās gaidīt līdz pat Aukstā kara beigām. Viņš nomira 2005. gadā, 101 gada vecumā, arī mūža beigās paliekot pilnīgi pārliecināts, ka par uzvaru šajā konfrontācijā Amerikai visai maz jāpateicas militārās savaldīšanas doktrīnai. Iebrukumu Irākā viņš uzskatīja par kārtējo piemēru tam, cik maldīgi Baltais nams tic, ka politiskas problēmas ir risināmas militārā ceļā. Kādā intervijā 2002. gada septembrī 98 gadus vecais Kenans atsaucās uz Buša runām par preemptīvu triecienu Irākai kā uz “milzīgu kļūdu”.

Neviens pēckara prezidents nav tik skaidri apzinājies nepieciešamību Aukstajā karā paļauties uz diplomātiskiem un politiskiem līdzekļiem kā Dvaits Eizenhauers un Džons Kenedijs. Viņi saprata, ka Trūmena lielākās ārpolitiskās veiksmes bija Trūmena doktrīna (tā garantēja amerikāņu finansiālo palīdzību Grieķijai un Turcijai, šādi novēršot komunistiska apvērsuma draudus) un Māršala plāns, kas ietvēra daudzus miljonus dolāru lielus pabalstus Eiropas valstu ekonomikas nostiprināšanai, nepieļaujot, ka komunisti palielina politisko ietekmi Lielbritānijā, Francijā, Nēderlandē, Beļģijā, Itālijā un Skandināvijā.

Tiesa kas tiesa, ne Eizenhaueram, ne Kenedijam nebija iebildumu mazliet atbalstīt nedraudzīgu režīmu gāšanu Tuvajos Austrumos un Latīņamerikā; to pierāda vēstures liecības par amerikāņu aktivitātēm Irānā, Nikaragvā un Kubā pagājušā gadsimta 50. un 60. gados. Tāpat nevar teikt, ka viņi vienmēr būtu rīkojušies ļoti gudri, dodot savu svētību slepeno dienestu operācijām, kas patiesībā nebūt nenāca par labu Savienoto Valstu ilgtermiņa interesēm. Tomēr abi prezidenti bija pārliecināti, ka paļauties uz tiešu militāru iejaukšanos cīņā ar komunistiem nozīmētu iet vienu soli par tālu. Kaut arī 1952. gada priekšvēlēšanu kampaņā tika sparīgi spriedelēts par pilnīgu ienaidnieka iznīcināšanu un atbrīvošanu no komunistu jūga (Ričards Niksons ķircinājās, ka liberālais politiķis, Ilinoisas štata gubernators un divkārtējs prezidenta amata kandidāts no Demokrātu partijas Edlejs Stīvensons esot aizstāvējis doktora grādu Dīna Ačesona Gļēvulīgajā komunistu savaldīšanas koledžā), prezidents Eizenhauers tomēr atteicās likt lietā amerikāņu militāro spēku, lai padzītu Kim Ir Sena režīmu no Phenjanas, kā aicināja Dienvidkorejas prezidents Li Sin Mans un amerikāņu konservatīvie republikāņi. Tāpat viņš nebija ar mieru militāri atbalstīt Ungārijas mēģinājumus 1956. gadā izrauties no padomju kontroles vai izmantot ko vairāk par tīri retoriskiem draudiem, lai atturētu ķīniešus no uzbrukuma Taivānas kontrolētajām salām. Eizenhauers nepadevās arī franču spiedienam nepieļaut sakāvi pie Djenbjenfu un līdz ar to – cīņā par visu Vjetnamu. Viņš uzskatīja, ka tas ir mēģinājums ievilkt Savienotās Valstis karā, kurā Parīze jau ir zaudējusi, bet Amerika nebūt obligāti neuzvarētu.

Arī Kenedijs pret bruņotas iejaukšanās izmantošanu nacionālajās interesēs izturējās tikpat piesardzīgi kā Eizenhauers. Par spīti intensīvam ASV augstāko militārpersonu spiedienam, prezidents 1961. gadā atteicās sūtīt amerikāņu gaisa spēkus pret Fidela Kastro armiju, lai glābtu kubiešu nemierniekus pie Cūku līča. Protams, iebrucēji patiesībā bija CIP apbruņoti un finansēti “surogātkubieši” no Savienotajām Valstīm, bet Kenedijs prātīgi aplēsa, ka maksa par atklātu iejaukšanos būtu daudz smagāka (pretamerikāniskas propagandas lavīna Trešās pasaules valstīs) nekā kauns par šādu sakāvi. 1962. gada Kubas raķešu krīzes laikā Kenedija ģenerāļi kategoriski pieprasīja bombardēt padomju raķešu bāzi un iebrukt salā, lai gāztu Kastro. Tomēr Kenedijs uzstāja uz “karantīnu” un diplomātiskiem risinājumiem, kuri, kā mēs tagad zinām, izglāba pasauli no katastrofāli postoša kodolkara.

Kenedijs visai negribīgi atbalstīja arī plašu karadarbību Vjetnamā. Prezidents palielināja amerikāņu militāro padomdevēju skaitu Saigonā no aptuveni 700 līdz vairāk nekā 16 000, bet nevēlējās iesaistīt amerikāņu sauszemes spēkus cīņā par Dienvidvjetnamu, uzskatot, ka tās būtu potenciālas lamatas, kas pamazām vien noveltu visu kara nastu uz ASV pleciem un pārvērstu šo konfliktu par jaunu Koreju. Pēdējos mēnešos pirms 1963. gada novembra atentāta Kenedijs uzdeva aizsardzības sekretāram Robertam Maknamaram izstrādāt amerikāņu padomdevēju atsaukšanas grafiku.(Viņš arī apstiprināja savu piekrišanu dienvidvjetnamiešu ģenerāļu plānam gāzt prezidenta Ngo Diņ Zjema valdību, cerot izveidot stabilāku politisko režīmu, kas mazinātu nepieciešamību pēc amerikāņu militārās palīdzības.) Mums nebija lemts uzzināt, kā Kenedijs būtu risinājis Vjetnamas problēmu savas prezidentūras otrā termiņa laikā, taču šķiet maz ticams, ka viņš būtu gājis Džonsona pēdās. Sarunā ar New York Times komentētāju Artūru Kroku viņš izteicies: “Savienoto Valstu karaspēkam nevajadzētu iesaistīties konfliktos kontinentālajā Āzijā.” Kenedijs brīdināja vēsturnieku un prezidenta padomdevēju Arturu Šlesindžeru, ka nosūtīt amerikāņu karaspēku uz Vjetnamu nozīmētu uzņemties daudz nopietnākas militārās saistības nekā sabiedrība būtu ar mieru paciest, un tas neļautu viņam saglabāt sabiedrības atbalstu citiem plāniem, ko viņa administrācija cerēja īstenot. Džonsona prezidentūras vēsture pierāda, ka Kenedija šaubas bijušas pilnīgi pamatotas.

Baraks Obama vai jebkurš cits, kurš kļuvis par ASV prezidentu, var daudz mācīties no Eizenhauera un Kenedija. Amerikāņu līderi neizbēgami saduras ar tamlīdzīgām prasībām pielietot militāru spēku. Abiem minētajiem prezidentiem izdevās turēties pretī šādam spiedienam, jo viņi bija kara veterāni un spēja pārliecināt sabiedrību, ka militāra spēka plusus un mīnusus izprot labāk nekā tie, kas brēc pēc izlēmīgākas rīcības. Prezidenti, kuri nav dienējuši armijā (piemēram, Obama), ir neizdevīgā situācijā; viņiem jāmēģina atspēkot šo spiedienu, liekot lietā virtuozu retoriku. Šo tehniku ar lieliskiem panākumiem izmantoja tik atšķirīgi Baltā nama saimnieki kā Franklins Rūzevelts un Ronalds Reigans.

Šā vai tā, bet padoties šim spiedienam nedrīkst, jo metaforas, kas dominējušas amerikāņu ārpolitiskajā domāšanā vismaz pēdējos simt gadus, nav vienkārši vēsturiskas ziņkārības objekti. Obama lieliski saprot, ka tās vēl joprojām ir jaudīgs ietekmēšanas mehānisms ik reizi, kad jāpieņem lēmumi vitāli svarīgos kara un miera jautājumos. Obama, kurš nopūlas atrast saprātīgus risinājumus problemātiskajām situācijām Afganistānā, Irānā, Ziemeļkorejā un nebeidzamajā Izraēlas un palestīniešu konfliktā, zina, ka uz katru viņa soli ēnu met pagātnes administrāciju kļūdas – tiklab mānīgā ticība, ka autoritāri orientētus pretiniekus iespējams pārvērst par Džefersona stila demokrātiem, kā tikpat kļūdainā pārliecība, ka bruņotai ietekmēšanai vienmēr dodama priekšroka salīdzinājumā ar jebko, kas kaut vai aptuveni atgādina izlīgumu. Tā nu iznāk, ka Obamam atstāts visai maz telpas manevrēšanai, vismaz, ja viņš cer nodrošināt tādu sabiedrības atbalstu, kas nepieciešams šīs administrācijas iekšpolitikas programmas īstenošanai, vienlaikus sperot drosmīgus soļus dažādu starptautisku briesmu savaldīšanai.

Šķiet, Obama skaidri apzinās pašu svarīgāko no Vjetnamas mācībām: nedrīkst pieļaut, ka izlīguma metafora (klišeja, pārliecība – sauciet to kā gribat) ievelk tevi karā, kurā nav iespējams uzvarēt un kurš pārvilks svītru tavai prezidentūrai. Viņš saprot, ka ģeniālu ārpolitikas plānu vai stratēģiju nevar elementāri paņemt līdzi no vienas krīzes uz nākamo. Izlīgums bija katastrofāls risinājums, kad runa bija par attiecībām ar Hitleru, bet kategoriska izvairīšanās no tā nekādā gadījumā nevarēja būt pietiekams arguments, lai šķērsotu 38. paralēli Korejā vai iepītu Savienotās Valstis Vjetnamas konfliktā. (Galu galā, strupceļš pirmajā karā un sakāve otrajā nebūt netraucēja Savienotajām Valstīm uzvarēt daudz lielākajā Aukstajā karā.) Tāpat Obama nav ļāvies lielajam Vilsona sekotāju sapnim aizvest demokrātiju uz Irāku un Afganistānu; viņš skaidri licis saprast, ka neredz militāru risinājumu problēmām, ar kurām ASV sastapušās šajās divās valstīs. Obama atklāti runā par iebrukumu Irākā kā par “kļūdu” un šķiet apņēmies pēc iespējas ātrāk būtiski samazināt amerikāņu klātbūtni Afganistānā.

Un tomēr, lai cik skaidri Obama apzinātos briesmas, ar kādām draud vēstures lamatas, viņam priekšā stāv nopietns pārbaudījums – pārliecināt savus politiskos pretiniekus, ka laiks atteikties no šīm nolietotajām ārpolitikas klišejām, kas devušas tik apšaubāmu ieguldījumu Amerikas labklājībā. Runā, ka vācu kanclers Oto fon Bismarks pirms vairāk nekā simt gadiem esot atzīmējis, ka diženiem valstsvīriem piemītot spēja vēl ilgi pirms visiem pārējiem saklausīt tālo vēstures rumaka pakavu dipoņu. Tomēr biežāk gan sabiedrības domāšanu un tās līderu rīcību diktē vispārpieņemti uzskati vai, vēl ļaunāk, kļūdainas vēstures mācības.

No angļu valodas tulkojusi Sabīne Ozola
Publicēts Foreign Policy, 2010. gada novembrī