Rēgu psiholoģija

Rakstā aplūkota grāmata
Ola Tunander.
The Secret War Against Sweden: US and British Submarine Deception in the 1980s.
Frank Cass, New York, 2004

Mediju ietekme uz sabiedrisko domu, protams, nav nekāds jaunums. Jebkuru ziņu var ap­skatīt visdažādākajos griezumos, pielāgot tās izklāstu vienas vai otras grupas interesēm un piegādāt izvēlētajai mērķauditorijai, jau iepriekš paredzot tās reakciju. Tas, kā darbojas ideoloģiskā mašinērija, vismaz primitīvā līmenī, ir skaidrs. Taču, turpinot populāro metaforu, kas medijus pielīdzina ieročiem, īpaši interesanti šķiet paši notikumi, ar kuriem šos ieročus pielādē. Kad pagājušā gadsimta 80. gados Zviedrijas ūdeņos sākās svešu zemūdeņu manevri, tieši pateicoties plašajai rezonansei medijos, neviens, šķiet, vairs nešaubījās, ka tās piederēja Padomju Savienībai, un sabiedrības viedoklis veidojās, balstoties uz šo faktu. Taču 2004. gadā Ņujorkā iznākusī norvēģu autora Ūlas Tunandera grāmata minēto faktu padara par pieņēmumu un sniedz versiju, ka viltus padomju “zemūdenes” esot iesūtītas no Rietumiem tieši tādēļ, lai ievirzītu sabiedrisko domu pareizajās sliedēs. Pat ja šī grāmata arī ir tikai labi argumentētu pieņēmumu krājums, tā lieliski ilustrē to, cik viegli ievainojams ir izplatīts viedoklis un kā tas mainās, pielāgojoties apstākļiem. Ironiski, bet grāmatas lasītājs pats tam kļūst par dzīvu ilustrāciju.Hošfjerdena ziemeļos 1982. gada 1. oktobrī, netālu no klintī iekaltās Muskes jūras karabāzes, pa savu ierasto maršrutu pārvietojās neliels transporta kuģis. Visu rītu ūdens virsma bija gluda un mierīga, taču ap pusdienlaiku divi Zviedrijas armijas jaunkareivji, vēlāk atskaitēs minēti kā L. un J., uz ūdens virsmas pamanīja dīvainu ķīļveida vilni, kas slīdēja Berjas virzienā. Pēc brīža no ūdens 30 cm augstumā pacēlās divas metāla caurules ar plakanu augšdaļu – tie nepārprotami bija zemūdenes peri­sko­pi. Pagrozījušies L. un J. redzeslokā apmēram minūti, tie iegrima atpakaļ zem ūdens.

Literatūrā un sarunvalodā zemūdenes mēdz salīdzināt ar spokiem. Attiecināta uz 80. gadu Zviedriju, šī metafora izklausās pamatota – no 1980. līdz 1986. gadam Zviedrijas arhipelāgos risinājās nepārtraukti un šķietami labi koordinēti ārzemju zemūdeņu manevri. Šajā laika posmā tika reģistrēti 100–200 ziņojumu par teritorijā pretlikumīgi peldošām ārzemju zemūdenēm, vidēji 17–36 gadā. Nevienam nebija skaidrs, ko šīs zemūdenes dara Stokholmas arhipelāgā, starp klusām zviedru vasarnīcām, un, vēl jo vairāk, no kurienes tās ir ieceļojušas. Zemūdeņu “uzvedība” likās diezgan provokatīva – viena no tām esot uzpeldējusi pašā Stokholmas centrā, dažu metru attālumā no Karaļa pils.

Pēc 1982. gada 1. oktobra incidenta Hošfjerdenā Zviedrijas bruņotie spēki tika mobilizēti vērienīgām un dramatiskām zemūdeņu medībām, kurām sekoja simtiem žurnālistu un par kurām tā vai citādi bija informēts teju katrs Zviedrijas iedzīvotājs. 1983. gada 26. aprīlī Zemūdens aizsardzības komisija nāca klajā ar ziņojumu, ka pie Zviedrijas krastiem peldošās zemūdenes pieder Padomju Savienībai.

Hošfjerdena zemūdeņu medības sakrita ar laiku, kad pie varas nāca Sociāldemokrātu par­­tija un Zviedrijas premjerministra amatā pēc sešiem opozīcijā pavadītiem gadiem stājās Ūlofs Palme. Viņš atbalstīja kampaņu pret kodolieroču izvietošanu Ziemeļvalstīs un strādāja pie tā saucamās Palmes komisijas izveides – tās uzdevums bija uzsākt dialogu starp Padomju Savienību un Rietumiem par atbruņošanos un Eiropas drošības sistēmas reorganizāciju. Taču līdz ar Hošfjerde­na incidentu Palmes jaunā, vēl praktiski nenoformētā valdība tika diskreditēta un atbruņošanās iniciatīvas zaudēja jebkādu ticamību: “Jūs, lūk, mums stāstīsiet par Zviedrijas militāro neitralitāti, taču paši nespējat sakārtot drošību savos teritoriālajos ūdeņos.”

Ziņas, ka padomju zemūdenes, iespējams – bruņotas ar kodolieročiem, spokojas Zviedrijas te­­ritorijā, radikāli mainīja valsts politisko ainu. Konservatīvās partijas līderis Ulfs Ādelsons pa­­ziņoja, ka šis esot pirmais bruņotais konflikts Zviedrijas teritorijā kopš 1809. gada. Pirms Hošfjerdena incidenta tikai 5–10% zviedru uz­­­tvēra Padomju Savienību kā draudu, bet nu jau šis skaitlis pārsniedza 40%. 80% Zviedrijas iedzīvotāju PSRS darbības novērtēja kā agresiju. Par labu nenāca arī tas, ka Hošfjerdena medības nesniedza tiešus rezultātus – operācijas laikā neizdevās sagūstīt nevienu zemūdeni, lai gan vairāki avoti apgalvoja, ka zviedru aizsardzības spēki esot tās sagūstījuši, taču pēc tam atbrīvojuši.

Taču līdz ar Berlīnes mūra krišanu Zemūdens aizsardzības komisijas 1983. gadā sniegtie pierādījumi sāka izraisīt jautājumus. Piemēram, cen­šoties pierādīt Padomju Savienības izdarītos te­­ritoriālos pārkāpumus pirms dzelzs priekškara krišanas, Karls Bilts, Zviedrijas premjerministrs no 1991. gada, lūdza sa­vam mili­­tārajam padomniekam Emīlam Svensonam izsniegt vie­­nu no 1982. gada zemūdens skaņu ierakstiem. Šādi ieraksti patiešām ti­­ka veikti, taču tagad izskanēja viedokļi, ka Svensona izsniegtajā lentē ir dzirdama nevis padomju zemūdenes dzenskrūves, bet gan garām peldoša ūdele vai siļķu bars. 1995. gadā aizsardzības ministrs Tāge Petešons norīkoja jaunu Zemūdens aizsardzības komisiju, kura vairs nebija tik droša, ka rēgainās zemūdenes Zvied­rijas ūdeņos tiešām piederējušas padomju bruņotajiem spēkiem.

2000. gadā Zviedrijas valdība lūdza vēstnieku Rolfu Ekeusu, ilggadēju Apvienoto Nāciju komisāru Irākā, veikt speciālu izmeklēšanu saistībā ar zemūdeņu manevriem un militāro dokumentu iespējamo falsifikāciju. Sastādot ekspertu komisiju, Ekeuss par vienu no ekspertiem iecēla Oslo Miera pētniecības institūta (PRIO) profesoru Ūlu Tunanderu. Tas, kas vēlāk pārtapa par grāmatu “Slepenais karš pret Zviedriju”, sākumā bija iecerēts kā Ekeusa izmeklēšanas gaitā veikto interviju un apkopoto materiālu protokols. Taču Tunanders šajā lietā bija ieinteresēts jau agrāk un turpināja neatkarīgu izmeklēšanu. Grāmatā, kas tapa kā šīs izmeklēšanas rezultāts, viņš skaidri norāda, ka tā nav uztverama ne par Ekeusa galīgo slēdzienu, nedz arī par valdības oficiālo pozīciju. Ūlas Tunandera apjomīgais darbs nopietni apstrīd 1983. gada Zemūdens aizsardzības komisijas sniegtos pierādījumus pret Padomju Savienību, taču skaidri norāda, ka Hošfjerdena zemūdenes visdrīzāk iesūtītas no ASV un Lielbritānijas kā daļa no ambiciozas maldināšanas operācijas.Spoku medības Hošfjerdenā sākās brīdī, kad jaunās sociāldemokrātu valdības sa­­stāvs vēl nebija apstiprināts. Palmem nā­­kot pie varas, Zviedrijas armijā tika nomainīta liela daļa augsta ranga militārā personāla, tādēļ pirmie iebrukumi tika veikti brīdī, kad Zviedrija bija īpaši viegli ievainojama. Kopš 50. gadiem Savienotajām Valstīm vienmēr ir bijusi garantija, ka nepieciešamības gadījumā Zviedrijas valdība nodrošinās ASV bruņotajiem spēkiem pieeju savai teritorijai un ļaus to izmantot par militāro operāciju centru. Palmes neitralitātes un atbruņošanās politika šīs vienošanās kontekstā Sa­­vienotajām Valstīm bija ārkārtīgi neizdevīga – Tunanders to uzsver kā vienu no galvenajiem motīviem psiholoģiskajām manipulācijām pret Zviedriju.

Pirms ķerties pie pierādījumu analīzes, Ūla Tunanders savā grāmatā sniedz iespaidīgu un detalizētu pārskatu par Zviedrijas flotes virsnieku kuģa žurnāliem, saraksti, atskaitēm un citiem materiāliem. 1982. gada 1. oktobrī virs ūdens paceltos zemūdenes periskopus Tunanders skaidro kā provokāciju. Bijušais Zem­ūdeņu diviziona komandleitnants Nilss Bruze­liuss intervijā Tunanderam saka, ka navigācijas nolūkos zemūdenes periskops ir jāpaceļ dažus centimetrus virs ūdens un tikai uz pāris sekundēm. Vēl jo vairāk, normālos apstākļos nav pilnīgi nekādas vajadzības pacelt abus pe­­riskopus vienlaikus. Hošfjerdena zemūdene koķetēja ar zvie­dru kareivjiem – tās mērķis bija pievērst sev uzmanību.

Zviedru turpmākās darbības ir smalki aprakstītas kuģu žurnālos. Teritorija tika vērota no helikopteriem un motorlaivām, tika aktivizētas so­­nārās bojas. Zemūdens izejās no teritorijas tika nostiepti pretzemūdeņu tīkli. Bruzeliuss piedā­vāja mobilizēt arī trīs viņa pakļautībā esošās zemūdenes, taču flote neesot bijusi ieinteresēta.

Pirmajā dienā teritorijā tika novērotas divas, iespējams, trīs zemūdenes, un turpmākās ne­­dēļas laikā pa reģistrētajām to atrašanās vietām tika mestas dziļumbumbas. Taču kuģu žurnāli neuzrāda vērā ņemamus medību rezultātus. Zemūdenes pavīdēja meklētāju redzeslokā un pēc kāda laika atkal pazuda. Tāpat no ūdens virsmas tika ņemti eļļas paraugi, un ekspertīze bez grūtībām būtu varējusi noskaidrot to izcelsmes valsti. Taču šādas analīzes dati nekur neparādās. Vēl jo vairāk, Hošfjerdenā ievāktie eļļas paraugi vēlāk netika izmantoti arī par pierādījumu tam, ka zemūdenes ir iesūtītas no Padomju Savienības. Laiku pa laikam jūras patruļas ziņoja par zemūdeņu torņiem, kas iznira 10 metrus virs ūdens. Kuģu žurnālos katru dienu tika dokumentēti 35–40 metru gari zemūdeņu korpusi, kā arī vairākas pundurzemūdenes. Ne vienas, ne otras neatbilda zināmo padomju zemūdeņu gabarītiem. Tajā pašā laikā daļa novērojumu, kas kuģu žurnālos tika reģistrēti kā “noteikti zemūdene” vai “iespējams, zemūdene”, vēlāk atskaitēs neparādās vispār.

5. oktobrī pēc štāba viceadmirāļa Brūra Ste­fensona rīkojuma Berjas Jūrniecības koledžas sporta zālē tika atvērts neierasti liels preses centrs ar 30 aktīvām telefona līnijām un iespēju vienlaikus izmitināt vairākus simtus žurnālistu. Vietējā slimnīca bija gatava uzņemt ievainotos un arī bojāgājušos zemūdeņu apkalpes locekļus. Pēc tikšanās ar Stefensonu un viņa padomdevēju Emīlu Svensonu aizsardzības mi­­nistrs Toštens Gustafsons deva atļauju pielietot spēku, lai piespiestu zemūdenes pacelties virs ūdens. Tajā pašā dienā zviedru karakuģis Väktaren saņēma ziņu par iespējamas zemūdenes atrašanās vietu un komandu izmest dziļumbumbu. Uzreiz pēc detonācijas virs ūdens izpeldēja dzeltenzaļš krāsas plankums. Šādu signalizācijas metodi mēdz izmantot amerikā­ņu un britu zemūdenes, lai ziņotu par savu atrašanās vietu un stāvokli. Tunanders norāda, ka padomju zemūdenes nekad nav izmantojušas krāsas signālus ūdenī. Pēc vairākiem gadiem Tunanders sarunājās ar kādu nirēju, kurš todien strādāja Hošfjerdenā. Viņš teica, ka zviedru karakuģis gluži netīšām esot trāpījis mērķī. No­­laidies jūras dibenā, nirējs esot ieraudzījis bojātu pundurzemūdeni. Uzreiz pēc šī atklājuma viņu esot nogādājuši krastā, kur piespieduši brīvprātīgi parakstīt dokumentu par šī incidenta neizpaušanu. Un šeit Tunanders sniedz grūti apstrīdamu argumentu – ja zviedru rīcībā patiešām būtu nonākušas ziņas par sašautu padomju zemūdeni, vai šī informācija tiktu noklusēta, ņemot vērā to, ka flotes virsnieki darīja visu iespējamo, lai pierādītu, ka zemūdenes piederēja tieši Padomju Savienībai?

Divas dienas vēlāk, 7. oktobrī, Väktaren kapteinis Lāšs Vedīns pēkšņi saņēma pavēli neatklāt uguni pa iespējamu mērķi. Tas tika pamatots ar to, ka viņa darbības zonā strādājot nirēju komanda. Taču arī tad, kad niršanas darbi bija beigušies, Vedīnam tika aizliegts atklāt uguni, šoreiz bez īpaša pamatojuma. Vēlāk sarunā ar Tunanderu viņš stāstīja, ka visas zemūdeņu medību operācijas laikā viņš esot nometis vairāk dziļumbumbu nekā jebkurš cits, taču nekad neesot informēts par savu šāviņu rezultātiem. Vienīgā informācija, ko viņš saņēma, bija rīkojumi no helikoptera, kas norādīja uz iespējamā mērķa koordinātām. Žurnālisti preses centrā, kuri visu informāciju saņēma no televizora, esot zinājuši vairāk nekā karakuģa apkalpe.

Operācijas zonā vietām tika izvietotas arī vai­rākas zemūdens mīnu joslas, un 11. oktobrī ne­­tālu no Melstenes viena no tām sprāga. Šāda 600 kg smaga mīna eksplodējot izšauj 60 metru augstu ūdens stabu, un sprādziens rezonē vairāku desmitu kilometru attālumā. Uzreiz pēc sprādziena virs ūdens uzpeldēja zaļš pleķis, lī­­dzīgs tam, kāds pirms dažām dienām jau tika novērots. Taču šis acīmredzot nāca no lielākas zemūdenes – sākotnēji tā laukums bija 20 reiz 30 metru, taču pāris stundu laikā tas izpletās līdz 150 reiz 450 metriem un lēnām dreifēja ziemeļu virzienā. Tika ievākti vairāki vielas paraugi, taču Ekeusa un Tunandera izmeklēšanas gaitā netika atrasti nevienas ekspertīzes rezultāti. Sonārās sistēmas reģistrēja zemas frekvences skaņas, kas it kā norādīja uz bojātu dzenskrūvi. Uz notikuma vietu izsauca zemūdeņu glābšanas kuģi Belos, taču zemūdene netika atrasta. Kuģu žurnālos tika ziņots, ka nakts laikā veiktajos skaņu ierakstos esot dzirdami metāliski trokšņi, kas, visticamāk, liecinot par remontdarbiem uz bojātās zemūdenes klāja. Pētot Zviedrijas Bruņoto spēku virspavēlnieka ģenerāļa Junga 11. oktobra dienasgrāmatas ierakstus, Tunanders saskaras ar interesantām pretrunām. Uzreiz pēc incidenta ģenerālis raksta, ka mīna esot eksplodējusi tieši zem zemūdenes. Nākamajā dienā – nekādas informācijas par bojātu zemūdeni. Taču viceadmirāļi Stefensons un Rudberjs, kuri pilnībā kontrolēja komandējošajam ģenerālim piegā­dājamās informācijas plūsmu, savās atskaitēs Jungam raksta, ka nekas neliecinot par to, ka mīnu būtu detonējusi zemūdene. Šādu pašu slēdzienu izdarīja arī komandieris Emīls Svensons un Jūras analīzes grupa. Tunanders secina, ka Junga dienasgrāmata ir tikusi “pielabota” – ģenerāļa melnrakstā ir norāde uz bojāto zemūdeni. Drukātajā tīrrakstā ne­­kas tamlīdzīgs neparādās. “Mīnu eksplozijas ir noslēpumainas,” tas vēsta, ar piebildi, ka zaļajam pleķim eksplozijas vietā nav vērts pievērst uzmanību. Kas attiecas uz skaņu ierakstiem, 1999. gada rudenī Tunanders mēģināja sazināties ar Zviedrijas Aizsardzības materiālu administrācijas ekspertu Rolfu Andešonu. Tikšanos izdevās noorganizēt tikai pēc 2000. gada, kad Andešons bija devies pensijā. Līdz tam brīdim Emīls Svensons bija viņam aizliedzis runāt ar Tunanderu. Eksperts stāstīja, ka vairāk nekā 15 gadus pēc Hošfjerdena incidenta viņš esot no nezināma avota saņēmis 11. oktobra skaņu ierakstu, kurā esot skaidri dzirdamas remontdarbu skaņas no bojātās zemūdenes. Bet, kad Tunanders un Eke­uss noklausījās arhīvos at­­rasto ieraksta eksemplāru, tajā bija dzirdama tikai klusa akvalangista elpa un kaut kāda skaņa, kas atgādināja mikrofona skrāpēšanu. Vē­­lāk Tunanders noskaidroja, ka 1982. gadā ie­­­raksta nerediģēto versiju bija izanalizējusi arī Norvēģijas ekspertīze, taču neilgi pēc tam amerikāņu varas iestādes to esot konfiscējušas saskaņā ar konfidencialitātes vienošanos starp ASV, Lielbritāniju un Norvēģiju. Bojāto zemūdeni tā arī neatrada.No šiem un daudziem citiem Tunandera apkopotajiem materiāliem izriet viens jautājums: ar kādu pamatojumu zemūdeņu operācijās tika apsūdzēta Padomju Savienība? Zemūdens aizsardzības komisijas oficiālajā slēdzienā pret Padomju Savienību nebija pilnīgi nekādu pierādījumu. Viss, kas tā vai citādi varētu norādīt uz zemūdeņu nacionālo piederību, kā arī ziņas par to, kā Zviedrija meklēšanas gaitā vairākkārt ļāva zemūdenēm aizmukt, atskaitēs gluži vienkārši neparādījās. Bet, kad apsūdzības tika izteiktas publiski un nosūtītas uz Maskavu, bija jau par vēlu kaut ko mainīt. Tas viss nedaudz atgādināja raganu medības viduslaikos – pierādījumi pakārtoti apsūdzībai, nevis otrādi. Pirms publiskā paziņojuma izmeklēšanas pretrunīgie dati vēl varēja izraisīt šaubas, bet vēlāk notikumu rezonanse publiskajā telpā bija tik spēcīga, ka pat akadēmiķi un militārie eksperti vairs neprasīja pierādījumus un bija visnotaļ apmierināti ar komisijas slēdzienu. Likās, ka ar viceadmirāļa Brūra Stefensona skaidrojumu – ārvalstu spēki pārbaudīja Zviedrijas spēju un vēlmi aizsargāt savu teritoriju – bija pilnīgi pietiekoši.

Vēlāk arī premjerministrs Ūlofs Palme esot atzinies, ka neesot bijis līdz galam pārliecināts par slēdziena patiesumu, taču tobrīd esot atradies neapskaužamā politiskā situācijā, kas pieprasīja izvēlēties jaunu ienaidnieku – Zemūdens aizsardzības komisiju (un līdz ar to visu Zviedrijas kara floti) vai arī Padomju Savienību.Jaunā Zemūdens aizsardzības komisija, ku­­ru iecēla 1995. gadā, no iepriekšējās at­­šķīrās ar to, ka tā strādāja bez tiešiem politiskiem mērķiem. Lieki piebilst, ka pierādīt PSRS klātbūtni Zviedrijas teritorijā tai neizdevās. Savukārt lielākā daļa Tunandera un Ekeusa apkopoto datu liecina, ka zemūdenes, visticamāk, ir piederējušas ASV un/vai Lielbritānijai – tikai šīm valstīm piederošās zemūdenes atbilst Hošfjerdena medību laikā publiskotajiem (kā arī noklusētajiem) parametriem. Taču intere­santākais ir tas, ka šī nebija pirmā līdzīga rakstura operācija, ko Savienotās Valstis veica ārpus savas teritorijas. Arī Norvēģijas fjordos 80. gados tika iesūtītas ASV un Lielbritānijas zemūdenes. Arī tās tika uzskatītas par Padomju Savienībai piederošām, uzsverot PSRS agresora lomu.

Viens no Amerikas Savienoto Valstu bruņoto spēku SEAL(Sea, Air, Land) trešās vienības komandieriem Gērijs Stablfīlds ir pieminējis, ka 80. gadu sākumā SEAL ir piedalījušies slepenā operācijā Baltijas jūrā, kur maskējušies par “otru pusi” un “darījuši to, kas nav bijis atļauts”. Arī Tunanders pieļauj iespēju, ka Hošfjerdena afēra ir sākusies kā blakusprodukts pavisam citai pretpadomju operācijai.

Protams, pārģērbšanās ienaidnieka uniformā ir gadsimtiem vecs joks, kuram vēsturē var atrast neskaitāmus precedentus. Arī psiholoģiskās operācijas jeb PSYOP amerikāņu militārajā praksē nav nekas jauns. Līdzīgas kampaņas ASV flote ir veikusi arī pati savā teritorijā, izmantojot padomju zemūdenes, lidaparātus, radarus, komunikācijas iekārtas un uniformas. Ir ziņas arī par vairākiem inscenētiem teroristu grupējumu uzbrukumiem pilnā komplektā ar kontrolētiem spridzināšanas incidentiem un uzbrukumiem ASV karabāzēm, lai “vērstu sa­­biedrības uzmanību uz galveno”.

Šādas maskarādes nolūks parasti ir pārbaudīt karaspēka gatavību reaģēt īsta uzbrukuma gadījumā un konstatēt nepilnības aizsardzības sis­­tēmās. Taču amerikāņu militārajās aprindās pastāv arī psiholoģiskā kara un stratēģiskās maldināšanas vadlīnijas izmantošanai pret “draudzīgām valstīm”. Ja tic amerikāņu Psiholo­ģisko operāciju doktrīnai (Joint Doctrine for Psycho­logical Operations), tad “draudzīgā” psiholoģiskā kara mērķis ir izvērtēt sabiedroto aizsardzības spējas un militāro gatavību. Šādu domāšanu brīnišķīgi ilustrē ASV kara flotes kapteinis Tomass Losons, ar zināmu lepnumu apgalvojot, ka SEAL ir perfekts risinājums gadījumos, kad Savienotajām Valstīm kaut kas jāneitralizē vai jānogādā kāds vēstījums, tajā pašā laikā neatklājot ASV atbildību.

Viens no interesantākajiem doktrīnas citātiem, ko Tunanders piemin, ir tas, ka maldināšanas operācijas nekad netiek vērstas pret ASV pilsoņiem, kongresu un masu medijiem. Ne mazāk interesanti ir arī tas, ka psiholoģiskā kara galvenais uzdevums ir “izcelt izvēlēto indikatoru redzamību” un likt to saņēmējam pieņemt lēmumus, kas “sekmē ASV nacionālo mērķu sasniegšanu”. Dziļā slepenība, kādā šādas operācijas pa­­rasti tiek veiktas, ir ne tikai drošības pasākums, bet arī daļa no psiholoģiskās cīņas galvenā mehānisma – ja mērķauditorija neredz darbības, bet tikai pretreakciju, tā nonāks pie absolūti maldīgiem secinājumiem. Zviedrijas zemūdeņu medības to ļoti labi pierādīja – pēc komisijas ziņojuma par zemūdeņu piederību Padomju Savienībai ti­­­ka rīkotas neskaitāmas debates un konferences, sastādītas publikācijas un izdotas grāmatas par un ap naidīgajiem padomju manevriem Stokholmas arhipelāgā. Ja Tunanderam ir taisnība un pa­­domju zemūdeņu fantomi patiešām bija ASV spēku vadīta psiholoģiskā kara operācija, tā ir izrādījusies ļoti sekmīga gan Savienotajām Valstīm neizdevīgas valdības diskreditēšanā, gan zviedru sabiedris­kās domas ietekmēšanā, nemaz nerunājot par būtisku nacionālās aizsardzības prioritāšu mai­­ņu. Un pat tad, ja Tunandera apgalvojumi ir vismaz daļēja spekulācija, stratēģiskās spoku medības Zviedrijas ūdeņos veiksmīgi pierāda to, kas ir rakstīts arī Psiholoģisko operāciju doktrīnā, proti: pārraidāma ir jebkura informācija – ar nosacījumu, ka saņēmējs sistemātiski nonāk pie īpaši izvēlētiem secinājumiem.