Valstsvīrs savā ainavā

Alfreds Hičkoks savulaik esot sapņojis par tādu kinematogrāfa attīstības līmeni, kurā režisors spētu tiešā veidā vadīt masu skatītāja emocijas – gluži kā skaņu režisors, kurš īstajā brīdī “piegriež” skaņdarbam basus, vidus vai augšas. Ja palūkojamies, kurš režisors mūsdienu Holivudā ir pietuvojies šādam ideālam, atbilde šķiet acīmredzama. Tas ir Stīvens Spīlbergs, kurš ar vienlīdz lielu izklaides vērtību spēj darboties visos iespējamajos kino žanros, vai tā būtu romantiska drāma, piedzīvojumu filma, komēdija, fantastika, šausmene vai animācija. Viņa filmas allaž izceļas ar noapaļotu formu, labiem aktieriem un filigrānu līdzsvaru starp miljardus nesošo populāro gaumi un pretenziju uz daudzmaz inteliģentu kino. Stīvens Spīlbergs, protams, ir meistars savā jomā – lai arī šī viņa joma nebūs tuva visiem, jo īpaši tiem, kam “kino” un “Holivuda” nav sinonīmi.

Arī viņa jaunākā filma “Linkolns” apliecina spēju stāstīt emocionālu vēsturisku stāstu tā, lai morāle vai skatītāja izglītošana nenomāktu izklaidi. Ja salīdzina “Linkolnu” ar otru Spīlberga vēsturisko varoņdrāmu “Šindlera saraksts” (1991), tad jaunā filma neapšaubāmi ir veiksmīgāka. Tā nav pārspīlēti sentimentāla, turklāt “Linkolnu” var bez grūtībām noskatīties vienā elpas vilcienā. Kā jau šāda līmeņa režisoram klājas, daudz uzmanības ir veltīts interjeru un detaļu autentiskumam. Iekštelpu skati filmēti autentiskā pustumsā vai sveču gaismā, nevis skatītājam tīkamākos, taču pilnīgi anahroniskos prožektoros. Protams, akcents uz rūpīgi konstruētu autentiskumu piešķir filmai zināmu sintētiskuma piegaršu – daudz kas tajā liekas tik šķebinoši “īsts”, ka tādēļ vien jau šķiet mākslīgs. Taču to visu ar uzviju atsver galvenais varonis Daniela Deja-Lūisa izpildījumā. Nez kādēļ, bet šim britu aktierim pēdējā laikā veicas tieši ar 19. gadsimta amerikāņu lomām, un vismaz šo rindu autoram aiz Linkolna tēla ik pa brīdim pazibēja kaut kas no Bila Miesnieka (“Ņujorkas bandas”) un Daniela Pleinvjū (“Plūdīs asinis”). Linkolnam bija diezgan specifiska seja, un Dejs-Lūiss nav viņam fotogrāfiski līdzīgs – tomēr to pilnībā kompensē aktierspēle. Arī Sallija Fīlda prezidenta sievas lomā ir visnotaļ ticama – ļoti saprotoša, korekta un tomēr slēpti histēriska.

Filmas pirmizrādē scenārists atzinās, ka sākumā piedāvājis Spīlbergam krietni garāku Linkolna biogrāfijas fragmentu, kurš ietvēris visu pilsoņu karu, – no Linkolna ievēlēšanas par prezidentu 1860. gada nogalē līdz 1865. gada miera sarunām ar Konfederācijas pārstāvjiem un prezidenta nāvei. Spīlbergs no 500 lappušu teksta esot izvēlējies pēdējās 200 – un, spriežot pēc visa, intuīcija viņu nav pievīlusi. “Linkolns” nav biogrāfiska filma šī vārda klasiskā nozīmē, bet gan fokusēta drāma, kuras centrā ir ASV konstitūcijas 13. labojuma pieņemšana Kongresā. Minētajam likumdošanas aktam bija principiāla nozīme. Tas gan nav pirmais dokuments, kurš pasludināja verdzību ASV par atceltu. Taču, atšķirībā no 1862. gadā kara apstākļos pieņemtās emancipācijas deklarācijas, 13. labojums ir normālā likumdošanas kārtībā īstenota verdzības likvidācija – un tādējādi neatgriezeniska. Filmas centrā ir nevis karš, bet gan Kongress – šī šķietami garlaicīgā vieta, kas prasa no cilvēka pavisam citas īpašības nekā kaujas lauka varonību.

Latvijā ASV vēsture nav īpaši labi zināma; pēc tās arī nav pieprasījuma. Daudz ērtāk taču ir pieņemt, ka amerikāņiem vienmēr ir vislabākās receptes pret visām nebūšanām un konfliktiem, kuras mums atliek tikai nošpikot. Tad par atklāsmi var izrādīties fakts, ka valsts, kura šobrīd uzlūko sevi par galveno miera aizstāvi pasaulē, pirms 150 gadiem izkaroja garu un smagu pilsoņu karu, kurā četros gados gāja bojā 600 tūkstoši cilvēku – mūsdienu ASV tas līdzinātos 6 miljoniem. Ja atceramies, ka tajā pašā 1861. gadā, kad sākās pilsoņu karš, cars Aleksandrs II visai mierīgā veidā atcēla dzimtbūšanu Krievijā (Baltijas provincēs tā bija atcelta jau pusgadsimtu agrāk), var uzdot jautājumu par Amerikas lomu pasaulē pēdējā pusotra gadsimta laikā. Kādi bija priekšnoteikumi, lai ASV, kas pilsoņu kara priekšvakarā bija samērā brīva pavalstu savienība, kura turklāt veda iekarošanas karus Meksikā un pieļāva verdzību, jau pēc simt gadiem kļūtu par globālu hegemonu, kurš uzstājas par miera, drošības un dekolonizācijas aizstāvi visā pasaulē? Uz šo jautājumu nevar atbildēt, nerunājot par kara vēsturisko kontekstu un iespējamiem attīstības scenārijiem, kuri citos apstākļos varēja kļūt par realitāti. Ir pilnīgi iespējams, ja būtu uzvarējusi Konfederācija, šis reģions šodien stipri vien līdzinātos Latīņamerikai ar visām tās “bolivāriskajām” republikām, huntām un tamlīdzīgi. Turklāt tas būtiski, iespējams, pat nāvējoši būtu iedragājis liberālās demokrātijas prestižu pasaulē – proti, tādas iekārtas prestižu, kura balstās indivīdu politiskā vienlīdzībā, privātīpašumā un tirgus kapitālismā. 19. gadsimta 60. gadi Eiropā ir reakcijas laikmets, kurā 1848. gada liberālās revolūcijas ideālus pakāpeniski izspiež autoritāra monarhisma recidīvi – Eiropā šo laiku simbolizē Bonaparts Francijā un Viljams Gledstons Lielbritānijā. Taču Konfederācija neuzvarēja – un, lai ko mēs arī domātu par Spīlberga filmu, Ābramam Linkolnam tur bija savi nopelni.

Runājot par ASV pilsoņu kara cēloņiem, vēstures grāmatās dominē divi populāri skaidrojumi. Pirmais no tiem ir liberāli humānistiskais, saskaņā ar kuru kara galvenais motīvs bija ziemeļnieku morālie iebildumi pret verdzības institūciju Dienvidos. Saskaņā ar otru, kuru šo rindu autoram mācīja skolā, pilsoņu kara cēloņi ir meklējami kapitālistiskajās ražošanas attiecībās, kuras lauza sev ceļu iepretim arhaiskajai verdzībai. Abi šie skaidrojumi nav pilnībā aplami, taču ir nepietiekami. Protams, Ziemeļos bija spēcīga abolicionisma kustība, kura iestājās pret verdzību kā fundamentāli amorālu institūciju (filmā šo cilvēku grupu pārstāv radikālo republikāņu līderis Tediass Stīvenss lieliskā Tomija Lī Džonsa izpildījumā). Taču nopietni morāli iebildumi pret verdzību bija tikai nelielam ziemeļnieku mazākumam. Lielais vairākums to uztvēra tam laikam tipiskā veidā – sak’, var jau būt, ka verdzība nav nekas labs, tomēr tā palīdz noturēt melnos viņu vietā. Tādēļ, lai gan pilsoņu karam bija nozīmīga morāla dimensija, tas pats par sevi nebija morāls karš. Savukārt, ja runājam par kapitālisma ekspansiju, ir skaidrs, ka, konfliktējot ar Dienvidiem, Ziemeļu pavalstis nopietni apdraudēja pašas savu labklājību. Kas gan cits, ja ne Dienvidu vergturi nodrošināja Ziemeļus ar kokvilnu un citām izejvielām. Ne velti laikabiedri apgalvoja, ka Dienvidu kokvilnas plantāciju liktenis bija tālaika ekonomikas nozīmīgākais jautājums visā pasaulē, līdzīgi kā mūsdienās Tuvo Austrumu nafta, kur arī jebkura politiska intervence ir ļoti nevēlama.

Verdzības tēma ASV politikā bija aktuāla jau kopš valsts pirmsākumiem 1787. gadā, kad daļa pavalstu atteicās no verdzības, bet citas to saglabāja. Verdzība tika uzskatīta par katras pavalsts iekšēju lietu, kurā federālajai valdībai nav jāiejaucas. Situācija mainījās 19. gadsimta sākumā, kad ASV sāka plesties plašumā, pievienojot sev jaunas teritorijas, kurās bija jāpieņem lēmums par verdzības statusu – jo īpaši no frančiem nopirktajā Luiziānā, milzīgā teritorijā no Meksikas līča līdz Kanādas robežai. Šo problēmu risināja t.s. Misūri kompromiss, kurā tika noteikts, ka verdzība nav pieļaujama uz ziemeļiem no 36°30’ ziemeļu platuma. Problēmas sākās 19. gadsimta 50. gados, kad pavalstis bija jādibina dažādās Rietumu teritorijās, piemēram, Luiziānā, Meksikai pa daļai atkarotajos, pa daļai atpirktajos Dienvidrietumos, Oregonas teritorijā un vēl citur. Tad Vašingtonas politiķiem nācās atbildēt uz jautājumu, vai šajās teritorijās būtu pieļaujama verdzība. Tas bija ievērojamu ekonomisko interešu jautājums, jo Dienvidu verdzības ekonomika tolaik bija “veiksmes stāsts” ar ļoti daudziem piekritējiem. Ja jaunajām pavalstīm ļautu šajā jautājumā “pašnoteikties”, tās ar lielu varbūtību verdzību atļautu un federācija ar laiku pārvērstos par īstu vergturu impēriju. Un tad – ardievu, cildenie Neatkarības deklarācijas teksti par to, ka “visi cilvēki ir radīti vienlīdzīgi, un Radītājs tos ir apveltījis ar zināmām neatņemamām tiesībām, piemēram, uz dzīvību, brīvību un laimes meklējumiem”.

Tas savukārt šķita nepieņemami daudziem industriālajos Ziemeļaustrumos – varbūt arī vienkāršajam pilsonim, taču vispirms protestantiski kapitālistiskajai elitei. Viņi ne tik daudz ticēja cilvēku vienlīdzībai, cik brīvās konkurences un uzņēmējdarbības pozitīvajam potenciālam, brīvai kapitāla apritei un modernizācijai. Vērtības un ekonomiskās intereses, morāle un kapitāls šeit viena otru lieliski papildināja – brīvība ir ne tikai pareiza, bet arī ienesīga. Tam piemērs ir pats Abrahams Linkolns.

Linkolns nāca no Ilinoisas pavalsts, viņa tēvs bija lauku fermeris. Dēls savukārt jau agri pievērsās tirdzniecībai, pēc tam studēja jurisprudenci un ilgus gadus strādāja par advokātu – lielākoties civillietās, kur darīšana ar naudu, līgumiem un īpašumiem. Agrā jaunībā, kuģojot ar baržu pa Misisipi, viņam gadījās nokļūt Dienvidu štatos un redzēt vergu tirgus – tas atstāja uz viņu paliekošu iespaidu. Taču vēlāk, kad Linkolns jau kā politiķis iestājās pret verdzību, viņa argumenti visbiežāk nebalstījās cilvēku morālajā vienlīdzībā. Viņā vispirms runāja protestantiskā darba ētika: verdzība neļauj cilvēkiem izmantot savas spējas pēc paša ieskatiem, turklāt tā kā “verdzisku” un cilvēka necienīgu degradē fizisko darbu – un tas, lūk, ir nepieļaujami Amerikā kā iespēju zemē. Tajās filmas epizodēs, kurās “krietnais Eibs” noraidoši izturas pret Tediasa Stīvensa radikālo vienlīdzības aizstāvību, viņš neliekuļo, jo patiešām neuzskatīja melnos par principiāli līdzvērtīgiem.

Tas, protams, neattiecas tikai uz Linkolnu. Ziemeļnieku lozungs pilsoņu karā gan bija “Liberty and Union”, taču brīvība te primāri nozīmē nevis verdzības atcelšanu, bet gan ekonomisko brīvību un vienlīdzīgas balsstiesības. Ziemeļnieku acīs Dienvidi ar savām milzu plantācijām bija, pirmkārt, oligarhiski, un, otrkārt, ar savu separātismu tie apdraudēja ASV konstitucionālo iekārtu, kas tomēr garantēja zināmas tiesības un teikšanu arī “vienkāršajam cilvēkam”. Protams, aiz federālās valdības un ziemeļnieku karaspēka stāvēja milzu nauda, bankas, dzelzceļa kompānijas, kuru interesēs bija saglabāt savienību un ekonomiski ekspluatēt visu ASV teritoriju. Tomēr sajūsma, ar kuru ziemeļnieki devās karā, balstījās lepnumā par savu valsts iekārtu un vēlmē nepieļaut, lai ASV piemeklētu tāda pati aristokrātijas reakcija kā Franciju.

Līdzīgi bija arī Dienvidos. Arī aiz Konfederācijas, protams, stāvēja milzu ekonomiskās intereses. Taču ar to vēl nekas nav izteikts. Modernajā laikmetā konfliktu pamatā bieži vien ir arī populāri stereotipi un priekšstati. Ir kāds noturīgs mazvērtības stereotips, kurš joprojām ir dzīvs daudzviet pasaulē: mūsu pretinieks ir egoistisks, blēdīgs un mantkārīgs, viņa saimnieciskā veiksme balstās bezdvēseles materiālismā; mēs turpretī esam garīgi, autentiski, cēlsirdīgi, tādēļ mums visi dara pāri. Šāds skatījums nebija svešs arī ASV Dienvidiem. Ziemeļnieki gan ir turīgāki, bet viņi ar visiem viņu dzelzceļiem, kanāliem, bankām un rūpnīcām ir pazaudējuši dvēseli; mēs turpretī esam drosmīgi patrioti, kuri nežēlo sevi dzimtenes, tradīciju un jo īpaši ģimenes vārdā. Savukārt verdzība ir harmoniskas sociālās kārtības elements. Melnais patiesībā ir jauks cilvēks, taču diemžēl no dabas nepilnvērtīgs, tādēļ viņam pašam labāk ir kalpot kādam baltajam, kurš par viņu parūpējas. Iekārta, kur melnais zina savu vietu, kur viņš jūtas drošs par savu nākotni un nelolo muļķīgas ilūzijas, ir daudz cilvēciskāka nekā Ziemeļu iekārta, kurā formāli vienlīdzīgie rūpnīcu wage slaves arī dzīvo lopiskos apstākļos, taču bez šādas patriarhālas aizsardzības. Savukārt abolicionistu propaganda, ka melnais var un drīkst it visur līdzināties baltajam, ir vienkārši noziegums, kurš beigu beigās kaitē abām rasēm. Visspilgtākā šāda hipotētiska kaitējuma izpausme ir melno seksuālās vardarbības ainas pret baltajām sievietēm, ar kurām burtiski pludo Konfederācijas literatūra. Sievu un māsu aizsardzība no izvarošanas bija fundamentāls ideoloģisks elements; Konfederācijas prezidents Džefersons Deiviss pat kādā runā izsakās, ka šāds negods ir ļaunāks par nāvi. Nemaz nav grūti iedomāties, kā ar šādām “emancipācijas” perspektīvām ir iespējams nobiedēt cilvēkus, it īpaši tajās pavalstīs, kur iedzīvotāju vidū ir stabils melno vairākums.

Interesanti, ka, runājot par pilsoņu kara iemesliem, reizēm tiek minēts vēl cits, pirmajā acu uzmetienā paradoksāls cēlonis – proti, partiju demokrātija, kura tieši šajā laikā ASV sāka uzņemt apgriezienus. Lai gan saskaņā ar demokrātisko ideoloģiju masu partijas un vispārējas vēlēšanu tiesības vedina pie miera, kompromisu meklējumiem un sadarbības, realitātē bieži notiek pilnīgi pretējais – partijas mobilizē vēlētājus, rīdot tos pret savu politisko sāncensi. Atšķirībā no tradicionālām autokrātijām un oligarhijām, demokrātijas spēcīgi politizē sabiedrību – ar aģitāciju, partiju avīzēm, mītiņiem, ar augstu personisku lojalitāti kādai partijai. Tieši tas notika ASV pirmskara periodā. Pilsoņu karam sākoties, valsts nozīmīgākā partija, demokrāti, bija sašķēlušies dienvidniekos un ziemeļniekos. Otra nozīmīgākā, vigi (pie kuras sākotnēji piederēja arī Linkolns), bija pajukuši, un uz tās bāzes izveidojās R epublikāņu partija. Pilsoņu interese par politiku bija augusi, iekšējo ienaidnieku un draudu meklēšana bija lielā cieņā, un tas vairoja kareivīgo noskaņojumu abās frontes pusēs.

Tā nu 1861. gadā sākās karš, kurš ātri vien izgaisināja visus romantiskos priekšstatus par karošanu, – tas bija brutāls, asiņains un ilgs. Dejs-Lūiss rāda Linkolnu kā ļoti nogurušu cilvēku, kurš, šķiet, nevar sagaidīt, kad karš beidzot būs galā. Tas izskatās visnotaļ ticami, jo viņam aiz muguras ir ne tikai kara gadi, bet arī vēlēšanas – filmas skaistie fināla kadri ir no viņa otrās inaugurācijas runas, teiktas aptuveni mēnesi pirms prezidenta nogalināšanas. Ja vaicājam par “Linkolnā” rādīto politiķa profesijas veidolu, tad tas, par spīti Spīlbergam raksturīgajai “glancei”, tomēr šķiet ļoti niansēts un reālistisks. No vēsturiskā Linkolna divmetrīgā auguma pusi esot veidojušas kājas, savukārt viņa manieres, kā jau lauku advokātam, bijušas patīkami demokrātiskas. Taču tieši šis ārējais demokrātiskums ļauj viņam ar labsirdīgi gudru smaidu sejā darīt politiskas lietas, kuras daudziem varētu likties amorālas. Nerunāsim nemaz par to, ka viņš brutāli, ar naudu un amatiem pērk balsis konstitūcijas labojumam (vēsturnieki gan šaubās, ka viņš pats būtu gājis runāt ar šiem alkoholizētajiem “lobistiem”, kā tas rādīts filmā). Pati filmas intriga rāda Linkolnu, maigi izsakoties, ētiski riskantā situācijā. Lai panāktu savu mērķi, konstitūcijas labojumu, viņš tīšām velk garumā miera sarunas ar Konfederāciju un faktiski melo Kongresam par to, ka šādas sarunas vispār notiek. Turklāt mēs neredzam Linkolnu klasiskās Maksa Vēbera “atbildības ētikas” situācijā, kad politiķis, apzinādamies kādas amorālas rīcības politisko nepieciešamību, tomēr iekšēji šaubās un nespēj par to izšķirties. Nē, viņš nepārprotami zina, ko dara, – proti, spēlē ar augstām likmēm, apzinoties, ka citu iespēju sasniegt mērķi nav.

Katram stāstam ir sava loģika un forma. Spīlberga stāsts par Linkolnu, protams, piedzīvo savu katarsi Kongresa balsojumā un tam sekojošajā atentātā. Taču šā stāsta loģika Spīlberga versijā diemžēl nesaskan ar vēstures loģiku. Filmā nav ne mazākās atsauces uz faktu, ka īstās ziepes pa “rasu līniju” patiesībā sākās tikai pēc pilsoņu kara beigām un Linkolna nāves. Tās noveda tik tālu, ka pat bijušie Konfederācijas atbalstītāji sāka ilgoties pēc laikiem, kad prezidenta amatā bija Linkolns, bet pēc atentāta – viņa viceprezidents Endrū Džonsons. Abi minētie iestājās par Dienvidu pavalstu ātru atgriešanos federācijā, bez īpašas atriebības pret bijušajiem konfederātiem. Taču 19. gadsimta 60. gadu nogalē pakāpeniski pie varas tika radikālie republikāņi ar to pašu Tediasu Stīvensu priekšgalā. Viņi īstenoja apzinātu politiku, lai, strauji paaugstinot tikko atbrīvoto vergu statusu (piemēram, piešķirot tiem vēlēšanu tiesības), pazemotu Dienvidu balto eliti. Tas noveda līdz situācijai, kad rasu diskriminācija, kas līdz šim bija it kā koncentrēta verdzības institūcijā, kļuva izkliedēta dažādās dzīves jomās starp formāli it kā vienlīdzīgiem pilsoņiem. Dažkārt runa bija par vienkāršu melno iebiedēšanu – par tās simbolu mūžam kalpos kukluksklans. Taču vēlāk aktuāla kļuva štatu likumdošana, kurā Vašingtona vairs nejaucās. Izrādījās, ka formāli brīvos un vienlīdzīgos melnos var turēt prom no “civilizētiem ļaudīm” ar daudziem citiem līdzekļiem – ar segregāciju publiskajā telpā un izglītībā, lasīt un rakstītprasmes pārbaudēm, mantas cenziem un iedzīvotāju reģistriem vēlēšanās, un, visbeidzot, ar vienkāršu sabiedrisku stigmatizāciju un atstumšanu. Visas šīs lietas lika daudziem uztvert Linkolna savulaik panākto ar dalītām jūtām – jo īpaši 20. gadsimta 60. gados, kad melno jautājums no jauna kļuva aktuāls pilsoņtiesību kustības kontekstā. Tāpat liekuļos ikkatrs, kurš šodien, vēl pēc pusgadsimta, apgalvos, ka melno sociālais stāvoklis ASV ir “veiksmes stāsts”.

Lai nu kā, “Linkolns” ir ne tikai stāsts par izcilu politiķi. Šī filma mums atgādina par to, ka šodienas universālo standartu un ideālu aizstāvji ir ļoti konkrētas vēsturiskas attīstības mantinieki – tādas attīstības, kurā ir bijis daudz naida un asiņu, bet maz vienprātības. Ja Linkolns nebūtu ar blēdībām un šantāžu “dabūjis cauri” Kongresam minētos konstitūcijas grozījumus, viss varēja beigties citādi. Savukārt cīņa par melno tiesībām jau pēc pilsoņu kara ir kalpojusi par matrici vairākām mūsdienu pasaulē tik ļoti populārām dažādu “tiesību aizstāvju” kustībām, kurām joprojām ir šīs pašas matrices vaibsti.