Marburga, Čikāga, Atēnas

Amerikāņu filozofs Leo Strauss un viņa teksti man šķiet uzmanības vērti paši par sevi, tāpēc es labprāt iztiktu bez nodevas mūžīgajam pienākumam tēmas nozīmību pamatot ar skaidru piesaisti tagadnes jautājumiem. Strausa gadījumā šī piesaiste pat ir tik uzkrītoša, ka vispirms tā jāpastumj malā – vismaz tik daudz, lai aiz kokiem saskatītu mežu. Strauss ir viens no filozofiem, kura intelektuālā mantojuma izvērtējumā diez vai jebkad būs iespējams neņemt vērā pēkšņo slavu, kuru viņš ieguva 2000. gadu sākumā, kad pati viņa pieminēšana politiskā kontekstā jau šķita skandaloza.

Lai kaut ko varētu saukt par skandālu, šķiet, jābūt kādai nepiedienībai (filozofijas gadījumā visdrīzāk – intelektuālai); jāpastāv uzskatam, ka šī nepiedienība atstājusi smagas negatīvas sekas uz sabiedrību kopumā; un jābūt kaut kā rūpīgi slēpta atmaskošanai – kāda ne pārāk tīra noslēpuma atklāšanai. Strausa skandālā ir saskatāmi visi trīs elementi. Tomēr, atšķirībā no līdzīgiem, lai arī mērogā daudz mazākiem skandāliem, piemēram, viņa skolotāja Martīna Heidegera runām un lēmumiem laikā, kad viņš bija Freiburgas Universitātes rektors un nacionālsociālistu partijas biedrs, vai viņa līdzgaitnieces Hannas Ārentes izteikumiem par ebreju pasivitāti un ļaunuma banalitāti grāmatā par Eihmaņa prāvu, Strausa gadījumā ir daudz grūtāk saskatīt viņa paša nopelnus. Heidegers vēlāk esot teicis, ka izdarījis "kļūdu", Ārente – ka viņu pārpratuši, bet Strauss laikā, kad sākās viņa skandāls, jau sen bija miris.

Apmēram 30 gadus pēc nāves līdz tam nepazīstamais politiskās filozofijas pasniedzējs Leo Strauss negaidīti sāka iegūt aizvien lielāku ievērību plašākā amerikāņu sabiedrībā. Avīze The New York Times 1995. un 1996. gadā rakstīja, ka esot tāds imigrants no Vācijas, kurš kļuvis par Republikāņu partijas 1994. dokumenta "Vienošanās ar Ameriku" (Contract with America) garīgo un ideoloģisko tēvu un tāpēc esot "viens no ietekmīgākajiem cilvēkiem ASV politikā". Desmit gadus vēlāk žurnāls The Chronicle of Higher Education jau konkrētāk teica ne tikai to, ka bez Leo Strausa nav iespējams "saprast mūsdienu politiku", bet arī paskaidroja, ka tas esot "fašistu filozofs".

 Prezidenta Džordža V. Buša varas laikā un it sevišķi pēc 2001. gada 11. septembra notikumiem, kas nobriedināja neveiksmēm un lāstiem lemto ASV militāro iebrukumu Irākā, par Leo Strausa ideoloģisko ietekmi uz neokonservatīvo ārpolitiku rakstīja jau gandrīz histēriski. Lietojot nicinošo saīsinājumu "neokoni" (neocons), tā sauktās Buša doktrīnas pretinieki izteica pārliecību, ka ievērojami valdības locekļi vai tiem pietuvinātas amatpersonas, jo īpaši aizsardzības ministra vietnieks Pols Volfovics un Īpašo plānu biroja (Office of Special Plans) direktors Ābrams Šulskis, ir bijušie Leo Strausa studenti un ka tieši Strausa filozofijas ietekmē viņi palīdzējuši izplānot un realizēt karu pret "ļaunuma asi". Volfovica tiešā saistība ar Strausu aprobežojās ar tiem diviem lekciju kursiem, kurus viņš studiju gados bija noklausījies Čikāgas Universitātē, bet Šulska atkarība likās tiešāka, jo viņš 1999. gadā kopā ar kolēģi bija publicējis rakstu "Leo Strauss un izlūkdarbība". Tajā bija teikts, ka politiskā dzīve ir nesaraujami saistīta ar maldināšanu. Pamatojot šo apgalvojumu, Šulskis atsaucās, pirmkārt, uz kritiku, ko Strauss bija veltījis sociālo zinātņu centieniem būt vērtējoši neitrālām, un, otrkārt, uz Strausa mācību par ezoterisko rakstīšanas mākslu. Šī atsauce nepalika bez sekām – tā kā vēlāk atklājās, ka visa pasaule tikusi maldināta, kad Irākā tā arī neatrada solītos masu iznīcināšanas līdzekļus, šķita, ka runām par Strausa ideoloģisko ietekmi uz Buša ārpolitiku ir zināms pamats. Tas nekas, ka Šulskis savā rakstā bija nevis aicinājis kādu maldināt, bet gan vērsis uzmanību uz ASV izlūkdienestu naivumu, spiegošanā iegūto datu analīzē neņemot vērā iespēju, ka ienaidnieks viņus varētu tīši maldināt.

Tam, ko par Leo Strausa ietekmi uz ASV politiku viņpus kapa rakstīja ikdienas prese, varētu nepievērst uzmanību, ja žurnālistu izteikto spriedumu avots nebūtu nopietnas akadēmiskas publikācijas. Pēdējos 15 gados ASV ir iznākušas vismaz desmit grāmatas, dažas no tām – biezos vākos, kuras apskata nevis Strausa idejas vai viņa intelektuālo mantojumu kā tādu, bet tieši viņa studentu, mācekļu vai pašpasludināto sekotāju, sauktu par strausiešiem (Straussians), ietekmi uz Republikāņu partiju. Izvērstu un analītisku "Vašingtonas strausiešu" sarakstu var atrast, piemēram, rakstu krājumā "Leo Strauss, strausieši un ASV valsts iekārta" (1999) un Annes Nortonas grāmatā "Leo Strauss un ASV imperiālā politika" (2005). Naidpilnākais mēģinājums atmaskot Strausa filozofisko bīstamību lasāms divās kanādietes Šeidjas Drūrijas (Drury) grāmatās par Strausa politiskajām idejām un Strausa milzīgo ietekmi uz amerikāņu labējiem.

21. gadsimta pirmās desmitgades otrajā pusē biežāk sāka publicēties gan Strausa atbalstītāji pēc pārliecības, gan arī tie, kurus bija nokaitinājis kampaņas stils. Iznāca, piemēram, Katrīnas un Maikla Zukertu (Zuckert) līdzsvaru meklējošā aizstāvība "Patiesība par Leo Strausu. Politiskā filozofija un ASV demokrātija" (2006) un nervozi apoloģētiskā Pītera Mainovica (Minowitz) grāmata "Strausofobija. Aizstāvot Strausu pret Šeidju Drūriju un citiem apsūdzētājiem" (2009). Lielā steigā, it kā atbildot prasībai "ātri, tagad visiem vajag", sagatavotajam Kembridžas ceļvedim "Leo Strausā" katrā ziņā bija taisnība, kad tā ievadā rakstīja, ka Strauss ir "centrāla figūra" gan politiskās filozofijas atdzimšanā 20. gadsimtā, gan pašreizējās diskusijās par ideoloģijas un politikas attiecībām.

Ja Strauss vēl būtu dzīvs, viņu noteikti stipri pārsteigtu visa šī viļņošanās un putas, ko tā uzmetusi virspusē. Es esmu satikusi vairākus dažādu tautību cilvēkus, kuri nav izlasījuši nevienu Strausa grāmatu, bet ir pilnīgi pārliecināti, ka tajās lasāms vai nu kaut kas ārprātīgi stulbs, vai kaut kas ārprātīgi bīstams un ļauns, vai arī vienlaicīgi gan viens, gan otrs.

Ja no šī stāsta būtu jāizvelk viens vienīgs morālais imperatīvs, tad tas būtu tāds: "Neticiet nekam, ko par kādu saka kāds cits, klausieties tikai tajā, ko saka viņš pats!" (Tas, protams, attiecas arī uz manis šobrīd teikto.) Strausa uztveres līkloči un saasinātās emocijas, ko viņš izsauc, šķiet jo īpaši interesantas tāpēc, ka dīvainā pravietismā Strauss visu mūžu domāja un rakstīja tieši par tiem jautājumiem, kas uzkūruši un turpina kurt ar viņa vārdu saistītās krustugunis, – par masu sabiedrības viedokļa un brīvas domas attiecībām, par vēstījuma virspusējo un slēpto nozīmi, par pārpratuma iespējām un tā sekām un visvairāk – par filozofijas neuzkrītošo, bet milzīgo ietekmi uz to, kas vispār notiek.

Strauss uzauga ebreju zemnieku ģimenē Hesenē, Vācijas laukos. Viņa dievbijīgie vecāki esot diezgan stingri ievērojuši reliģiskos rituālus, bet zināšanu par jūdaisma kultūru esot trūcis. Agrā bērnībā Strauss bija liecinieks, kā viņa tēvs mājās uzņēma no Krievijas grautiņiem bēgošus ebrejus, un tas viņu pārsteidzis, jo Vācijā pašos 20. gadsimta pirmajos gados ebreju fiziska vajāšana vēl nebija iedomājama.

Tāpat kā Ārente, Strauss ieguva, iespējams, visbrīnišķīgāko humanitāro izglītību visā cilvēces vēsturē – to, kādu varēja iegūt vācu universitātēs Veimāras republikas laikā. Marburgas humanitārajā ģimnāzijā viņš izlasīja visu Šopenhaueru, Platonu un Nīči, kuri uz viņu, kā mēdz teikt, atstāja neizdzēšamu iespaidu, it sevišķi abi pēdējie. Sešpadsmit gadu vecumā viņš izlēma pavadīt savu dzīvi, lasot Platonu, audzējot trušus (viņa mīļākos dzīvniekus) un pelnot iztiku, strādājot par lauku pastnieku. Savukārt par Nīči viņš vēlāk rakstīja, ka līdz 30 gadu vecumam tā iespaids uz viņu bijis tik dziļš, ka viņš ticējis pilnīgi visam, ko no Nīčes rakstītā sapratis. Strauss pabeidza filozofijas studijas un 1921. gadā Hamburgā aizstāvēja Ernsta Kasīrera vadībā uzrakstītu doktora disertāciju par Frīdriha H. Jakobi epistemoloģiju, savu darbu gan pats vēlāk raksturoja kā apkaunojošu.

 Gadu vēlāk viņa prāta dzīvē notika apvērsums. Piedaloties kādā konferencē Freiburgā, viņš dzirdēja, ko runā tobrīd nevienam nepazīstams jauns vīrietis no Huserla skolnieku loka. Strauss vēlāk liecināja, ka neesot sapratis neviena vārda no tā, ko Heidegers teicis, bet jutis, ka viņš runā par kaut ko pašos pamatos nozīmīgu "cilvēkam kā cilvēkam". Milzīgu iespaidu uz Strausu atstāja arī Heidegera pieeja filozofiskiem tekstiem, piemēram, viņa lekcija par Aristotela "Metafiziku". Var teikt, ka vienas pēcpusdienas laikā jaunajā Strausā nomira visas klasiskās filoloģijas un tekstu interpretācijas tradīcija, kurā viņš bija skolots, un viņš šim līķim pārkāpa neatskatoties. Vēlāk Berlīnē Strauss noklausījās slavenā filologa, mūsdienās vēl aizvien lasītā un lasāmā pētījuma par grieķu paideia autora Vernera Jēgera lekciju par to pašu "Metafiziku" un liecināja, ka abas pieejas bijušas nesalīdzināmas – Heidegers bijis daudzkārt pārāks.

1934. gadā Strauss kopā ar sievu un adoptēto bērnu no sievas pirmās laulības pārcēlās uz Lielbritāniju, kur uzrakstīja grāmatu par Hobsu, ko vēlāk kādam draugam raksturoja kā pirmo mēģinājumu atbrīvoties no mūsdienu aizspriedumiem. Ir saglabājušās vēstules no Strausa Lielbritānijas perioda, kuras lasot, var brīnīties par to, ar cik lielām grūtībām tolaik saskārās uz Angliju pārbraukušie intelektuāļi. Strausa angļu valodas zināšanas bija gandrīz nevainojamas un viņš bija saņēmis tikai labas atsauksmes par savām publikācijām, tomēr nevarēja dabūt darbu nevienā universitātē. Kā ierastu problēmu viņš draugam vēstulē min izdevniecības prasību no kādas grāmatas manuskripta izvākt visas zemsvītras piezīmes lapu apakšmalās, lai nesadārdzinātu druku.

Šo un līdzīgu iemeslu dēļ Strauss ar visu ģimeni 1937. gadā pārcēlās uz Ameriku. Līdzīgi kā daudzus citus vecās Eiropas intelektuāļus, ASV, kuras tik komiskā veidā vienlaikus raksturo gan pašapzinīgs antiintelektuālisms, gan arī reta intuīcija un spēja piesaistīt katrā jomā vislabākos, viņu uzņēma, tā teikt, atplestām rokām. Pirmos desmit gadus Strauss pasniedza slavenajā Jaunajā sociālo pētījumu skolā (New School for Social Research) Ņujorkā. Tad Čikāgas Universitātes prezidents Roberts Hačinss tikai pēc pusstundu ilgas sarunas Strausam piešķīra zinātņu profesora vietu un algu, kas bija daudzkārt lielāka nekā jebkuram citam mācībspēkam. 1944. gadā Strauss kļuva par ASV pilsoni. Vācijā, kur vecāki un citi palikušie radinieki bija gājuši bojā holokaustā, viņam nebūtu bijis, kurp atgriezties, pat ja viņš to būtu gribējis. Strauss nomira no plaušu karsoņa 1973. gadā un atdusas ebreju kapsētā blakus sinagogai Anapolisā Mērilendas štatā.

Par Strausa dzīvi ārpus grāmatām laikam nevar pastāstīt neko zīmīgu vai aizraujošu, vai tādu, kas kaut ko vairāk paskaidrotu, – piemēram, par viņa acīmredzami hipnotizējošo harismu, kuras dēļ viņa lekcijas par neaizmirstamām atzīst gan tie studenti, kas visu mūžu tā arī neizauga no "strausisma", gan tie, kas viņu tikai paklausījās no malas (kā Sūzena Sontāga, Ričards Rortijs vai Remons Ārons). Strausa pievilcība vismaz daļēji varētu būt meklējama viņa attieksmē pret pasniegšanu, kuru viņš izteicis padomā: "Pasniegt vienmēr vajag tā, it kā viens students klasē būtu daudzkārt gudrāks par tevi un viens cits – daudzkārt tikumīgāks." Droši vien bija vēl kaut kas – iespējams, Strausa milzīgā pašpārliecinātība, kas viņā pastāvēja līdzās īpaša veida atturībai un stājai. Savos tekstos viņš bieži piemin pieklājību. Ir nostājas un viedokļi, kuri viņam šķiet nepieņemami nevis tāpēc, ka tie būtu, piemēram, stulbi, bet gan tāpēc, ka tie viņam šķiet rupji un pieklājīgs cilvēks (džentlmenis) tādus nekad nepaudīs.

Pat Anne Nortona, kuras pētījumā par strausiešiem nozīmīgu vietu ieņem baumas, no paša Strausa privātās dzīves spēj izvilkt tikai divus vidēji ilustratīvus faktus. Viens ir nostāsts par to, kā Strauss ar kolēģi gājuši pirkt rotaļlietu kāda cita kolēģa bērnam uz kristībām (vai tamlīdzīgā sakarā) un kā par viņu nejēdzīgo izvēli smējusies visa fakultāte. Un otrs – tikpat skops detaļās –, kā Strauss aplidojis Hannu Ārenti, bet saņēmis atraidījumu, un kā šis atraidījums izpaudies abpusējā ignorēšanā visas dzīves garumā. Savos tekstos viņi viens otru nekur nepiemin un nekādā veidā nekomentē viens otra rakstīto vai domāto, lai gan viņiem bija daudz kopīga. Viņi bija cēlušies no vienas un tās pašas vietas, gluži kā no vienas ģimenes, un arī nonākuši vienā un tajā pašā vietā – ne tikai burtiskā, bet arī tajā nozīmē, ka abi politisko no visiem domāšanas priekšmetiem skatīja kā svarīgāko un pašā politiskajā viņiem nozīmīgākais izpētes priekšmets bija totalitārisms, kā teiktu Ārente, jeb tirānija, kā teiktu Strauss; ka viņi, nespēdami tikt pāri nacisma šausmām, it kā bija pagriezušies atpakaļ un skatījās nevis uz priekšu, bet aiz sevis, un ka skaistākais, ko viņi šajā miglas mutuļos ietītajā pagātnē saskatīja, bija sengrieķu polisa; un – tas, iespējams, vissvarīgāk – ka abi viņi bija mīlējuši Heidegeru un Heidegers viņus abus savā ziņā bija nodevis.

Strausa tekstu kopums sevi nepasniedz kā filozofiju un vēl mazāk – kā padomu kopumu politikas veidošanā. Strauss sevi nesauca un neļāva saukt par "filozofu" un uzskatīja, ka ir tikai "sholārs", atsaucoties uz Heidegera nošķīrumu starp pirmajiem, kas, brīvi no jebkādas autoritātes, drosmīgi pievēršas būtiskajiem jautājumiem, un otriem, kuru domāšana ir atkarīga no lielo pagātnes domātāju domātā.

Izņemot dažus rakstus un publiskiem pasākumiem paredzētas runas, Strausa rakstītais sastāv gandrīz tikai no senāku tekstu komentāriem un esejām par politiskās filozofijas jēdzieniem – lielākoties sen aizmirstiem vai norakstītiem pagātnei. Viņa dzīves laikā iznāca, piemēram, "Hobsa politiskā filozofija: tās pamati un izcelsme", "Dabiskās tiesības un vēsture", "Sokrats un Aristofans", divas grāmatas par Sokrata skolnieku Ksenofontu un vairākas citas. Profesionālos izdevumos viņš bija publicējis rakstus ar nosaukumiem "Par Ruso nolūku", "Maimonida viedoklis par politisko zinātni", "Grieķu vēsturnieki", "Kā al Farabī lasīja Platona "Likumus"" – kopā ap 30 rakstu. Daudzas no šīm publikācijām bija ne tikai ļoti augstvērtīgas, bet arī patiesi radošas un tāpēc ietekmīgas – ietekmīgas tādās jomās kā literatūras kritika, klasiskā filoloģija, tiesību filozofijas vēsture. Tas ir, ietekmīgas katrā no atsevišķajiem gadījumiem tikai diezgan nelielam lasītāju skaitam – dažu lasītāju galvās gan, iespējams, izraisot revolūciju, kas viņiem pašiem šķita milzīga, bet kas amerikāņu plurālistiskās sabiedrības acīs visdrīzāk bija maza vai pat palika pavisam nepamanīta.

Pazīstamākais Strausa teksts ir apmēram 15 lappušu garš raksts "Vajāšana un māksla rakstīt", kuru viņš pirmajā versijā publicēja 1941. gadā – laikā, kad vajāšana bija jautājums, kuru vispār nemēdza pieminēt tieši pastāvošās vajāšanas dēļ.

Lai saprastu, ko Strausam nozīme rakstīšana, vispirms jāpaskaidro viņa skatījums uz attiecībām starp filozofiju un sabiedrību. Filozofijas mērķis, raksta Platona skolnieks Strauss, ir aizstāt "viedokļus" (par lietām, lietu kārtību u.tml.) ar "zināšanām". Šī mērķa dēļ filozofija nenovēršami nonāk sadursmē ar sabiedrību, jo "viedoklis" ir sabiedrības sastāvdaļa – nepieciešams ne tikai tās drošībai, bet pašai tās pastāvēšanai kā tādai. Tāpēc arī filozofija un domas brīvība, kas negribot tiecas iznīcināt vienu sabiedrības sastāvdaļu, vienmēr ir tikušas vajātas. Spilgtākais un simboliskākais vajāšanas piemērs, protams, ir Sokrats – Rietumu politiskās filozofijas aizsācējs tādā nozīmē, ka viņš bija pirmais, kuru sabiedrība "piespieda pret filozofiju izturēties politiski".

"Vajāšana" Strausam ietver ļoti plašu parādību loku – ne tikai spāņu inkvizīciju un tamlīdzīgas galējības, bet arī izstumšanu no sabiedriskās dzīves aprites vai ārēju spiedienu pieskaņot vēstījumu tam, ko politiskā vara uzskata par pareizu. Šo punktu Strausam, rakstot 1941. gadā, nebija vajadzības īpaši izvērst, lai tas izklausītos pārliecinošs, bet viņš to nekādā mērā neattiecināja tikai uz minēto laika posmu un, vēlāk pārpublicējot tekstu, lika noprast, ka runā arī par liberāli demokrātisko ASV sabiedrību, kurā pats dzīvoja. Vispārējā izglītība, kuru liberālisms tā centies ieviest un nostiprināt, pēc Strausa domām, nav panākusi ne būtiski lielāku izteiksmes brīvību, ne arī plaisas mazināšanos starp pastāvīgi domājošajiem un ierindas pilsoņiem, kuri saņēmuši šo izglītību.

 Kopš Sokrata prāvas skaudri apzinādamās šo spriedzi, filozofija esot izstrādājusi īpašu rakstīšanas veidu, kas tai ļauj vienlaikus atklāt patiesību nedaudzajiem izredzētajiem, kuri spēj pareizi izlasīt uzrakstīto, un izlikties, ka cieņa pret sabiedrību saudzējošajiem uzskatiem ir palikusi neskarta. Šo rakstīšanas veidu Strauss sauc par ezoterisko rakstīšanas mākslu – viņaprāt, vienu no vērtīgākajām dāvanām, ko esam saņēmuši mantojumā no antīkās pasaules. Jebkuram nozīmīgam filozofiskam tekstam esot divu līmeņu vēstījums – eksoteriskais, domāts vairākumam, un ezoteriskais, kuru var nolasīt tikai īpaši uzmanīgs, pieredzējis un pacietīgs lasītājs.

Rakstā Strauss attīsta galvenos metodoloģiskos norādījumus šāda teksta lasīšanai. Piemēram, pieņemt visu tekstu tādu, kādu tradīcija to ir nodevusi. Šis padoms acīmredzami vērsts pret tā saucamo hiperkritisko tekstu izdošanas pieeju, kāda bija plaši izplatīta Strausa laikā un kurā piedāvāja dažādi labot, pārvietot un pat dzēst grūti saprotamas vai vispār nesaprotamas seno tekstu vietas. Visos Rietumu filozofijas kanona tekstos tādas vietas ir, un tās bieži neņem vērā, izlasot no teksta laukā tikai to, ko ir iespējams skaidri saprast. Bet Strauss rīkojas tieši pretēji: "īstenais" autora viedoklis, viņš saka, nav tas, kuru autors izsaka visbiežāk. Tas jāmeklē, analizējot pretrunas, neskaidrus mājienus, stila negludumus, dīvainus teikumus, metaforas un "noklusējumus" (silences) – izlaidumus un iepriekš izteiktu apgalvojumu nepilnīgus vai neprecīzus atkārtojumus.

 Iedomāsimies kādā totalitārā zemē dzīvojošu autoru. Šis autors, raksta Strauss, izteiksies "mierīgā, piezemētā un savā ziņā garlaicīgā veidā, kas liksies pavisam dabisks; viņš lietos lielu daudzumu tehnisku terminu un citātu un veltīs nesamērīgu uzmanību nenozīmīgām detaļām [..]. Bet, kad viņš būs nonācis pie paša argumenta būtības, viņš uzrakstīs trīs vai četrus teikumus tajā lakoniskajā un dzīvīgajā stilā, kurš spēj piesaistīt domāt mīlošu jaunu cilvēku uzmanību". Pēc trešās un ceturtās pārlasīšanas inteliģentais lasītājs ievēros, ka arī pats no autoritatīvajiem darbiem izvilkto citātu izkārtojums būtiskā veidā papildina tos dažus kodolīgos apgalvojumus, kuri atrodas teksta centrā. Ar teksta centru, starp citu, šeit jāsaprot tieši topoloģiskais centrs – vidējā nodaļa vai vidējās lappuses. Strauss piešķir ļoti lielu nozīmi teksta plānam un uzbūvei un tāpat arī grāmatu pirmajiem un pēdējiem vārdiem. Piemēram, ļoti tālejošus secinājumus par Platona korpusa vispārīgo vēstījumu viņš izdara no fakta, ka Platona "Likumi" ir vienīgais teksts, kurš sākas ar vārdu "dievs", bet "Sokrata aizstāvēšanās" – vienīgais teksts, kurš ar vārdu "dievs" beidzas.

Lieki piebilst, ka Strauss pilnībā noraida vēsturiskā konteksta un teksta autora biogrāfijas vai rakstura iezīmju nozīmi filozofisku tekstu pareizā saprašanā un skaidrošanā. Izsmiedams sava laika filoloģiskos, vēsturiskos un pat filozofiskos skaidrojumus un komentārus, uz kuru fona viņš tik spilgti izceļas, Strauss raksta, ka nekad nav saticis vēsturnieku, kurš kāda liela domātāja pamatpieņēmumu būtu sapratis labāk nekā pats domātājs, pat ja tas dzīvojis pirms vairākiem tūkstošiem gadu vai tā dēvētajā primitīvajā sabiedrībā. Strauss uzsvērti ignorē gandrīz visu literatūru par autoriem, kurus apskata; piemēram, rakstot par Sokratu, vienīgais lasītājs, uz kura viedokli viņam šķiet svarīgi atsaukties, ir Nīče.

Strausa lasīšanas māksla un tās pamatojums tieši izriet no viņa priekšstata par to, kas vispār ir filozofija, – proti, no filozofijai obligāti nepieciešamās politiskās daļas. Bez politiskās filozofijas neviena cita filozofijas daļa nevar pastāvēt, jo tā ir kā dzīvas būtnes āda vai ārējais apvalks, kas aptver un pasargā tās iekšējo kodolu. Visiem politiskajiem jēdzieniem Strauss piešķir ļoti plašu un globālu nozīmi – "politisks" viņam ir jebkas, kas skar cilvēka un kopienas attiecības. Politiskā domāšana, viņš raksta, ir tikpat sena kā cilvēces vēsture: "Pirmais cilvēks, kurš izteica vārdu "tēvs" vai aizliegumu, kas sākās ar "Tev nebūs...", domāja politiskos jēdzienos." Tādējādi pie politiskajiem filozofiem Strauss pieskaita ne tikai faktiski visus grieķus, Hobsu vai Makjavelli, kas šķiet loģiski, bet arī, piemēram, romiešu epikūrieti Lukrēciju un tamlīdzīgus autorus, kuriem politika – vismaz "eksoteriskā vēstījuma" līmenī – nepavisam nebija galvenais rūpju priekšmets.

Galu galā jautājums, protams, ir par to, uz kādām atziņām Strausa metode, kuru viņš sauc par "lasīšanu starp rindām", viņu uzvedina un ko ar tās palīdzību var iegūt. Lasot starp rindām Nikolo Makjavelli "Valdnieku", Strausa galvenais secinājums bija apmēram tāds, ka "Valdnieka" autors ir vēl daudz ciniskāks, nekā mēs domājam, ņemot vērā tikai eksoterisko vēstījumu (kurš jau tā ir pietiekami cinisks). Pret to nevienam nekādu iebildumu nav. Tomēr Strausa lasīšanas paņēmiens viņu noved pie pārliecības, ka gandrīz viss, ko teksts savā skaidri nolasāmajā līmenī saka, ir teikts ironiski. Nav pārāk grūti paziņot, ka pirmsrevolūcijas (pirms 1789. gada) domātāji jebkādu reliģisko pārliecību vai dievvārdus tekstiem piekabināja tikai tāpēc, lai izvairītos no vajāšanas. Taču Strauss iet vēl daudz tālāk un apgalvo, piemēram, ka tā sauktā ideju teorija, kuru Sokrats izklāsta "Valstī", ir nepārliecinoša, neticama un fantasmagoriska, visā savā komentārā liekot manīt, ka Platons to nav ņēmis nopietni un tāpēc arī lasītājam tā nav jāņem nopietni. Sašutumu, ko šādi apgalvojumi izraisīja antīkās filozofijas pētnieku rindās, var izlasīt, piemēram, Platona pētnieka Bērnjīta recenzijā par Strausa Platonu. Bērnjīts pārmet Strausam ekstravagantu un ne ar ko nepamatotu pārliecību, ka Platona metafiziskā teorija nav nepieciešama, lai uztvertu dialoga vēstījumu. Apgalvodams, ka vēlas saprast autoru "tā, kā viņš saprata pats sevi", Strauss nez kāpēc ņemas pierādīt – raksta Bērnjīts –, ka teksts grib teikt tieši pretējo tam, ko saka, un tādējādi savā lasījumā vienkārši izmanto Platonu, lai aizstāvētu pats savas intereses un nostādnes.

 Strausa lasījumi tiešām bieži rada iespaidu, ka viņam par apskatītā autora īsto pārliecību ir bijis jau gatavs viedoklis un ka viņš tikai izmantojis tekstus, lai pierādītu, ka viņam taisnība. Tomēr, lai kādas būtu aizdomas, nevar neatzīt, ka Strauss bija ļoti erudīts, apveltīts ar īpaši asu prātu un rūpīgs. Bērnjīta vai kāda cita sašutums īsā atbildes rakstā ir viena lieta, bet argumentēti Strausu atspēkot lielākoties ir diezgan grūti. Ir grūti pamatot, piemēram, kāpēc tādai vai citādai detaļai tik izšķiroši liela uzmanība varbūt nebūtu jāpievērš. Ir grūti arī līdz galam noticēt, ka "Platona dialogā nekas nav nejaušs; viss ir nepieciešams un atrodas īstajā vietā". Proti, ka jebkādas neveiklības, izlaidumi vai neprecīzi kopsavilkumi pagātnes izcilo domātāju tekstos (pēc Strausa personīgi sastādītā saraksta, protams) vienmēr ir apzināti un ar slēptu nolūku – atšķirībā no mums, kas kļūdāmies un pielaižam neveiklības galvenokārt slinkuma, noguruma, bērnības traumu un citu psihofizioloģisku faktoru dēļ. Vēl var iebilst, ka ar ironijas un nevaļsirdības meklēšanu beigu beigās ir kā ar to slaveno aku, kuras dibenā, kā teikts, guļot patiesība, – jo dziļāk kāpj, jo sliktāk tās dibens ir saskatāms. Kāds Nīčes pētnieks ne bez pamata Strausa versijas par Nīčes politisko filozofiju nosauca par "bezatbildīgām". Vēl var teikt, ka Strausa intereses trūkums palasīt, ko sarakstījušas daudzās filologu un vēsturnieku paaudzes, dažkārt (bet ne pārāk bieži) pavēršas pret viņu pašu. Piemēram, kad viņš tik ļoti uzsver, cik svarīgi esot ņemt vērā sokratisko dialogu nosaukumus, apgalvojot, ka tieši nosaukums ir tas, kurā autors pauž savu nostāju, viņš acīmredzami nav ievērojis, ka, piemēram, Platona dialogam "Faidrs" antīkajos avotos minēti vismaz pieci dažādi nosaukumi vai apakšnosaukumi, tāpēc mēs nevaram būt tik pārliecināti, ka Platons pats savu dialogu sauca tieši par "Faidru".

 Neskatoties uz šiem iebildumiem, tekstu ekseģēze un "pārdomas par metodi" 20. gadsimtā kopumā no Strausa komentāriem ir tikai ieguvušas – ja neko citu, tad vismaz par pašsaprotamiem pieņemto teksta uztveres noteikumu un gludā "gaidu apvāršņa" saduļķošanu, kas uz vecām lietām ļāva paskatīties kā uz jaunām. Strausa pieeja bija īpaši būtiska tieši ASV pēc Otrā pasaules kara, kad tāds filozofijas pasniegšanas veids, kas nenodarbojas ar vispārīgiem pārskatiem, vēsturiskiem ievadiem un eksāmena biļešu kopsavilkumiem, bet pilnā un dziļā nopietnībā pievēršas oriģināltekstiem, vispār nebija pazīstams. Kā sacīja Strausa skolnieks Džozefs Kropsijs (Cropsey): "Strauss vienkārši bija tas, kurš man iemācīja lasīt." Par spīti tam, ka vienai trešdaļai mūsdienu pētnieku viņš dziļi riebjas, otra trešdaļa viņu dievina un trešā trešdaļa viņu negrib vai nespēj izlasīt, lielākā daļa no visām interesantajām 20. gadsimta versijām par senajiem tekstiem pa kaut kādiem ceļiem nāk no Strausa. Ir arī iespējams, ka pietiekami nobriedis un pietiekami nopietnu lasīšanas pieredzi ieguvis cilvēks, kurš patstāvīgi izlasīs kvalitatīvu Platona "Valsts" tulkojumu, tad izlasīs Karla Popera "Atklātās sabiedrības un tās ienaidnieku" pirmo sējumu un tad Strausa komentārus par "Valsti", piekritīs Ērika Vēgelina teiktajam, ka Strauss varbūt nav līdz galam pārliecinošs, tomēr Popers katrā ziņā "Valsti" pilnīgi pārprot.

Strauss 1970. gadā uzstājās ar publisku priekšlasījumu, kuru viņš bija pieteicis kā lekciju "Sokrata problēma", bet vietējā avīze to kļūdaini izsludināja kā lekciju ar nosaukumu "Sokrata problēmas". Strauss izmantoja izdevību lekcijas sākumā komentēt šo pārrakstīšanos, kas viņam šķita ļoti zīmīga. Nosaukums "Sokrata problēmas" dod skaidru mājienu uz to, ka Sokratam bija kaut kādas problēmas, kas nav mūsējās, ka mēs uz viņu varam tikai līdzjūtīgi atskatīties pagātnē, kamēr mums šeit ir citi, svarīgāki jautājumi. Bet Strauss ar lekciju "Sokrata problēma" gribēja teikt tieši pretējo – ka ir kaut kāda tāda problēma, kuru ievēroja Sokrats vai kura ir saistīta ar Sokratu un kura joprojām nav atrisināta.

Pēc Nīčes un Šopenhauera caur jūdiem un musulmaņiem dzīves otrajā pusē nonācis pie senajiem grieķiem, Strauss tur arī palika. Varētu pat teikt – apmetās pie tiem, kurus viņš sauca par "vecajiem" un kuru dižākais pārstāvis, viņaprāt, bija Platons. Savukārt "jaunie" jeb modernais laikmets politiskajā filozofijā viņam sākās ar Makjavelli un sasniedza savu virsotni Heidegerā, kurš iemiesoja radikālo mūsdienīgumu. "Veco" un "jauno" pretmetus Strauss apskatīja vairākās esejās no dažādiem skatpunktiem, pētot, kā vieni un otri saprata vēsturi, filozofiju, dabiskās tiesības, liberālismu, utopiju un ideālu nozīmi un tamlīdzīgi. Strausa domāšanas gājumu tādējādi varētu nosaukt par garu ceļojumu no Marburgas uz Atēnām, kur Marburga simbolizētu viņa jaunības skolotāju Heidegeru, bet Atēnas – Platonu, kuram Strauss pieslējās ar aizvien lielāku pārliecību.

Piesliešanās "vecajiem" būtu viena lieta, bet Strauss to nepasniedza kā personīgu izvēli vai patiku, kas izaugusi no gadiem ilgas vecu grāmatu lasīšanas. Savās asajās un nereti kareivīgā stilā rakstītajās esejās viņš vairāk vai mazāk atklāti aicināja novērsties no "jaunajiem" un atgriezties pie "vecajiem", šo nepieciešamību izvērsti pamatojot ar mūsdienu Rietumu pasaules dziļo "krīzi". Nav šaubu, ka saistība starp mūsdienu politiskajiem grupējumiem ASV, kuri atsaucas uz Strausu vai kuriem tiek piedēvēta intelektuāla atkarība no Strausa, un pašu Strausu jāmeklē tieši šajās esejās vai drīzāk šo eseju pārstāstos, kuri kaut kādā brīdī tika izplatīti. Strausa izteiksmes maniere ir vienlaikus ļoti skaidra (salīdzinot ar citiem 20. gadsimta politiskajiem filozofiem, piemēram, Džordžo Agambenu) un ļoti mīklaina, grūti pārformulējama un rezumējama – it sevišķi, ja par viņu sāk uzdot ziņu medijiem raksturīgos jautājumus: "Vai viņš vēršas pret mūsu valsts iekārtu?", "Kas viņam nepatīk?", "Ko viņš vispār grib?"

Strauss nevaicāja, kā no mūsu skatpunkta izskatās seno laiku domātāji, bet gan – kā viņiem izskatītos mēs, ja viņi varētu mūs redzēt. Viņus visvairāk pārsteigtu, viņš raksta, mūsdienu domāšanas satriecoši spēcīgais antropocentriskais raksturs, kas izpaužas, piemēram, tajā, ka filozofija vairs nodarbojas faktiski tikai ar cilvēka prāta analīzi, ka viss patiesais, pareizais un skaistais rod savu avotu domājošajā subjektā – cilvēkā – vai ka mākslas, kuras "vecie" sauca par atdarinošajām, "jaunie" sauc par radošajām. Viņus pārsteigtu arī tas, raksta Strauss, kā mūsdienas ir atbrīvojušas un iecēlušas saulītē to, ko "senie" sauca par kaislībām, un par sava veida kaislību padarījušas arī tikumu, kura uzdevums agrāk bija šīs kaislības vadīt un apvaldīt, kā kučieris vada un apvalda satrakojušos zirgus. "Laba dzīve" mūsdienu cilvēkam vairs nav pakļaušanās noteiktai kārtībai, kuru iedibinājušas senākas paaudzes, bet gan pašas šīs kārtības radīšana.

Ir netaisni teikt, Strauss raksta, ka Aristotelam viņa laika realitāte neļāva iedomāties kaut ko tādu kā universālu valsti, jo tā prasa tādu tehnoloģisku attīstību, par kādu Aristotels nevarēja pat sapņot; savukārt šī tehnoloģiskā attīstība prasa, lai zinātne pamatā kalpotu "dabas pakļaušanai" un lai tehnoloģiju attīstība tiktu atsvabināta no jebkādas morālas un politiskas uzraudzības. Aristotels neiedomājās par universālu valsti, jo viņš bija – apgalvo Strauss – pilnībā pārliecināts, ka zinātnei jāpaliek teorētiskai un ka tehnoloģiju atbrīvošana novestu pie traģiskām sekām, tostarp pie universālas un nebeidzamas tirānijas un terora. Tikai paviršs cilvēks teiktu, ka Aristotela viedokļi ir tikuši atspēkoti. Būtiskākie jautājumi ir palikuši tādi paši, un, to saprotot, mēs esam spiesti secināt, ka senākie komentētāji, kuri uzskatīja Aristotela problemātiku par novecojušu, absolūti neizprata, kas tieši ir "būtiskais".

Viens no jautājumiem, ar kuriem Strauss nodarbojās savas dzīves otrajā pusē, bija jautājums, kāpēc tas, ko mācīja klasiskā politiskā filozofija, kuras centrā bija labākās valsts iekārtas meklējumi, tika noraidīts. Klasiskajai politiskajai filozofijai, viņš saka, pārmeta, ka tā ir nedemokrātiska (un tāpēc slikta) un ka tā balstās klasiskajā dabas filozofijā, kuru modernā dabaszinātne ir atspēkojusi. Ne viens, ne otrs arguments viņam nešķita pārliecinošs – pirmkārt, Aristotela fizika nav obligāti nepieciešams balsts viņa ētikas un politikas sapratnei, un, otrkārt, antīkā pasaule demokrātiju neatzina par labāko pārvaldes formu, jo viņiem cilvēka dzīves mērķis bija nevis brīvība, bet gan tikums, un jautājums, kurš mērķis ir labāks, Strausam vēl aizvien šķita atvērts. Taču visvairāk klasisko politisko filozofiju par neiespējamu, viņaprāt, ir padarījusi būtiskākā mūsdienu domāšanas iezīme – historicisms, kurš Strausa skatījumā dabiski izrietēja no pozitīvistu pieejas humanitārajām zinātnēm. Historicismu viņš definē kā viedokli, ka nekāds nopietns nošķīrums starp filozofiskiem un vēstures jautājumiem nav iespējams. Historicisms jeb vēstures apziņa, raksta Strauss, visus politiskās filozofijas jautājumus padara par politiskās filozofijas vēstures jautājumiem un tāpēc nebūtiskiem. Strauss pievērsās historicisma un relatīvisma problēmai, mēģinot atspēkot Heidegeru, saskaņā ar kuru, doma ir atkarīga no sava laika, kultūras un tautas. Paradoksāli, ka historiciskā pieeja mums ir kļuvusi tik pašsaprotama, raksta Strauss, jo nacistu nākšanai pie varas būtu vajadzējis ikvienam ar veselo saprātu apveltītam cilvēkam pierādīt, ka cilvēks nekad nedrīkst novērst acis no jautājuma par labu sabiedrību un par taisnīgo absolūtos jēdzienos, nevis atkarībā no dotās vēsturiskās situācijas – jautājuma, kuru historicisms neuztvēra nopietni.

Šādi un līdzīgi teksti un Strausa šaubas par tām patiesībām, uz kurām, viņaprāt, turas mūsdienu pasaule, iespējams, jālasa to divu lielo katastrofu gaismā, kuras viņš piedzīvoja. Par Rietumu "morālo krīzi" viņam liecināja masu iznīcināšanas nometnes ("neticamā barbarizācija, kuras liecinieki šajā gadsimtā mēs nelaimīgā kārtā esam bijuši", bet par tehnoloģiju neierobežotas attīstības krīzi – ūdeņraža bumba, ar kuru pasaule iepazinās Otrā pasaules kara beigās.

Mūsdienu cilvēks, raksta Strauss, pateicoties jaunajai zinātnei un tehnoloģijām, salīdzinājumā ar seno cilvēku ir milzis, taču šī progresa līdzgaitnieks acīmredzami un nenoliedzami nav bijis "gudrības un labestības" pieaugums. Viņš pat apgalvo, ka mūsdienu zinātne nekādā veidā nav pārāka par seno grieķu zinātni, tāpat kā mūsdienu dzeja nav pārāka par grieķu dzeju, jo zinātne vienmēr balstās dažos konkrētos pamatpieņēmumos, kuri vienmēr paliek tikai pieņēmumi. Turklāt – kas Strausam šķiet vēl svarīgāk – dažas mūsdienu zinātnes jomas ir atnesušas pārliecību, ka cilvēks atbildīgā veidā nav spējīgs nošķirt labu no ļauna, un pat aizliegušas lietot tādus jēdzienus. Sociālās zinātnes un Eiropas politiskos teorētiķus Strauss vaino tajā, ka viņi neesot spējuši pazīt bīstamos 20. gadsimta totalitāros režīmus, kurus Strauss, sekojot Platonam un Aristotelam, ļoti tieši apzīmē kā tirānijas. 19. gadsimta beigās, rak­sta Strauss, pozitīvisms sasniedza savu pēdējo stadiju, paziņojot, ka pastāv būtisks nošķīrums starp "faktiem" un "vērtībām" un ka zinātnes spēj faktus tikai konstatēt. Tādējādi vērtējošus spriedumus pilnībā izslēdza no zinātniskās valodas un politiskās zinātnes centās kļūt ētiski neitrālas. Šo stāvokli Strauss sauc par nihilismu. Tā pretstats viņam ir filozofija un it sevišķi politiskā filozofija. Ja politiskā filozofija tiek atmesta kā nekam nederīga, proti, "nezinātniska", tā pārvēršas pati savā dēmonā – politiskajā ideoloģijā, kuras upuri mēs visi esam bijuši un turpinām būt.

Tā varbūt nebūtu pārāk liela nodevība, uz uzdoto jautājumu "Ko viņš vispār grib?" atbildēt šādi: labākā valsts iekārta Strausam ir tāda, kurā valdošā vara valda piesardzīgi un saprātīgi, tiecoties slāpēt pūļa kaislības un vienlaikus ļaujot nelielai filozofu kopienai dzīvot kontemplatīvu dzīvi un meklēt patiesību. Šī vara valda nosvērti un atturīgi, jo tā dziļi apzinās, ka ļaunumu no pasaules nav iespējams izravēt un tāpēc uz politiku liktajām cerībām ir jābūt piezemētām.

Strausa tekstu ietekmi uz ASV politiku 21. gadsimta sākumā man nav nekādu iespēju izvērtēt. Vērtēt nozīmētu zināt par amerikāņu kultūru un sabiedrību daudz vairāk, nekā iespējams no attāluma un no publicētiem tekstiem. Es varu spriest tikai pēc paša Strausa rakstītā un pēc argumentiem, kas izmantoti, lai viņu apsūdzētu ļoti ietekmīgas politiskas ideoloģijas – neokonservatīvisma – radīšanā.

Pašā šajā apsūdzībā ir kaut kas ļoti skaists – kaut kas, ko gribas īpaši lolot. Teikt, ka Strausa lekciju dēļ radās un divus termiņus pastāvēja Džordža V. Buša neokonservatīvā valdība ar militāri agresīvu ārpolitiku, nozīmē pieņemt, ka visas lielās lietas, piemēram, kari, civilizāciju sadursmes, valstu veidošanās un sabrukšana, būtībā izceļas tādēļ, ka kāds jaunībā noklausījies dažus īpašus lekciju kursus pie īpašiem filozofiem vai filozofijas pasniedzējiem. Šis pieņēmums, lai arī ļoti naivs, ļauj vismaz nedaudz atpūtināt prātu no jau apnikušās dogmas, ka visas minētās lielās lietas izceļas tikai ekonomisku interešu dēļ. Strausa skandāls šķiet saistošs arī tāpēc, ka diskusija par intelektuāļu ietekmi notiek tieši ASV, kur intelektuālās tradīcijas ir nesalīdzināmi jaunākas pat par kaut kādu Hesenes zemnieku vai pastnieku intelektuālajām tradīcijām.

Anne Nortona pareizi norāda, ka Strausa grāmatām nebūtu obligāti jānoved pie konservatīvisma un vēl mazāk – pie amerikāņu neokonservatīvisma. Šim neokonservatīvismam, protams, nav nekā kopīga ne ar Edmunda Bērka britu klasisko konservatīvismu, ne ar kristīgajiem fundamentālistiem vai spītīgiem senu tradīciju kopējiem. Irākas kara laika Republikāņu partijas neokonservatīvismu Nortona trāpīgi raksturo kā "aktīvu, ekspansīvu, oportūnisku, patriotisku un militāru". Nevienu no šīm īpašībām es nesaskatu Strausa rakstos, tāpēc tas, kāpēc neokonservatīvo ideoloģiju tik uzsvērti mēģina saistīt ar Strausu, man lielā mērā ir mīkla.

Viens skaidrojums varētu būt tāds, ka es piederu pie tiem naivajiem, kurus Strauss aptinis ap pirkstu. Strausa bīstamības atmaskotāji, piemēram, Šeidja Drūrija, nemaz nenoliedz, ka ir grūti paša Strausa tekstos atrast vietas, kas visiem skaidri pierādītu, ka viņš bija – citēju – "jauna, postmoderna konservatīvisma – zvērīga, radikāla un nihilistiska konservatīvisma – pārstāvis [..], ateists un ētiskais nihilists, kurš aicināja izmantot reliģiju, morāli un ģimenes vērtības par politiskiem instrumentiem, lai manipulētu cilvēku masas [..], zvērināts brīvības un demokrātijas ienaidnieks". Šo problēmu viņi risina, izmantojot paša Strausa ezoterisma teoriju, viņa paša ieročus pret viņu pašu, proti, sakot, ka arī Strauss "rakstīja starp rindām". Drūrija, piemēram, pieliek diezgan lielas pūles, lai pierādītu, ka "īstenībā" Strausa grāmata "Dabiskās tiesības un vēsture" dabisko tiesību iespējamību un vajadzību pilnībā noliedz.

Ir tikai divas domas, kurās var saskatīt kaut kādu paralēli starp Strausa uzskatiem un neokonservatīvo ideoloģiju. Pirmās avots būtu secinājumi, kurus Strauss izdarīja no Veimāras republikas sabrukuma un tam sekojošā komunistu un nacistu uzvaras gājiena. 1966. gada ievadā "Spinozas reliģijas kritikai" viņš rakstīja, ka Veimāras republika bija taisnīga, bet tā nespēja pielietot spēku, lai panāktu taisnīguma ievērošanu. Demokrātijai tātad kaut kā jāspēj sevi aizsargāt. Neokonservatīvie – it sevišķi pēc 2001. gada 11. septembra terora aktiem – teiktu: "Aizsargāties uzbrūkot."

Otras domas avots, iespējams, ir Strausa Platona "Valsts" lasījums, kurā Strauss uzsver, ka politiskā iekārta veido šo iekārtu veidojošo pilsoņu raksturu. Par 20. gadsimtu tādējādi var jautāt, kāpēc tieši šis gadsimts, izauklēts ar liberālisma idejām, radīja divus zvērīgus totalitārus režīmus. Strausa atbilde būtu: tāpēc, ka mūsdienu laikmets atmeta ne tikai nopietnu attieksmi pret morāli, bet arī tikumu kā tādu, lai gan, viņaprāt, izskatās, ka funkcionējošu un jēgpilnu demokrātiju var uzcelt tikai uz tiem. Džordža V. Buša runās šī doma mainītā veidolā bija saklausāma kā pārliecība, ka tās ir sliktas politiskās iekārtas, kuras izauklē sliktus cilvēkus (teroristus), tāpēc pret šīm iekārtām jācīnās tieši tādā pašā mērā kā pret sliktajiem cilvēkiem.

Visbeidzot, ir ļoti svarīgi nošķirt Strausu no strausiešiem, kuru vārds ir leģions un par kuriem nemaz nesākšu runāt. Ne vienu reizi vien ar viņiem jau ir noticis tas, kas Gistavam Flobēram, kā viņš raksta kādā vēstulē, notika ar Voltēru – jo vairāk viņam riebās voltērieši, jo mīļāks kļuva pats Voltērs. Strausieši pašu Strausu gribot negribot ir padarījuši par smieklīgu gan līdz idiotismam novestos dažādu tekstu ezoterikas nolasījumos, gan arī vienkāršotos saukļos par to, kā kaut kam jābūt. Piemēram, kaut ko tādu kā demokrātijas vardarbīgu izplatīšanu visā pasaulē Strauss diez vai būtu atbalstījis. Viņš vispār nepiedāvāja nekādas gatavas receptes mūsdienu pasaulei, turklāt mācīja, ka Saprāts un Atklāsme jeb Atēnas un Jeruzaleme, kuras viņš, sekojot Tertulliānam, skatīja kā divas Rietumu civilizācijas saknes, savā starpā nekad nevarēs izlīgt. Cīņa pret "nihilismu" tāpēc nevar būt ķeršanās pie Saprāta zobena – nekas nav vienkārši, un neaizmirsīsim jau teikto, ka mūsu cerībām ir jābūt piezemētām.

Pats lielākais pārpratums (varbūt tīšs pārpratums, bet varbūt viens no tiem pārpratumiem, ko minēja Vēgelins, – ka dažreiz vienkārši "nesaprot" un jebkāda diskusija kļūst bezjēdzīga) Strausa skandālā gan laikam ir tas, ka visur, kur viņš runāja par politisko filozofiju, vārdam "politisks" pievērsa uzmanību, bet vārdam "filozofija" – ne. Taču viss Strausa rakstu korpuss būtībā ir aizvien nopietnāka iedziļināšanās filozofijas nozīmē un tās iespējamībā kā tādā. Un filozofija, kā Strauss atkal un atkal uzsvēra, ir nevis gudrība un patiesība, bet gudrības un patiesības meklēšana, un tā daudz biežāk jautā nekā atbild.