Vārdu tiesa

Kriss Kolmans, Ilinoisas štata Kolumbijas iedzīvotājs, 2009. gada sākumā sāka stāstīt saviem draugiem un paziņām, ka raizējas par savas ģimenes drošību. Viņš jau kādu laiku mēdza saņemt e-pasta vēstules, kurās kāds nezināms izsekotājs viņam draudēja ar nāvi, bet pēdējā laikā anonīmajos sūtījumos tika pieminēta arī Kolmana sieva Šerija un dēli Garets un Gevins, kuriem bija deviņi un vienpadsmit gadu. Kolmans palūdza pretējās mājas kaimiņu, pēc profesijas policistu, pavērst pret viņa mājas fasādi novērošanas kameru.

Drošības jautājumos Kolmans orientējās krietni labāk par vidusmēra pilsoni. Viņš strādāja par apsardzes priekšnieku pie Džoisas Maieres, kuras kabeļtelevīzijas programma “Ikdienas dzīves prieki”(Enjoying Everyday Life, pastāv kopš 1997. gada) likta par stūrakmeni veselai evaņģēliskās ticības impērijai, kas, pēc dažām aplēsēm, pelna vairāk par simt miljoniem dolāru gadā. Pie tās pieder vēl arī radio raidījums, pašpalīdzības un bērnu grāmatas, CD, podkāsti, ārzemju misija un motivējošo konferenču programma. Iesākumā draudi bija adresēti Maierei, brīdinot, ja viņa nebeigs sludināt, tad par to dārgi samaksās. Taču drīz vien vajātāja niknums vērsās pret Kolmanu un viņa ģimeni. Vienā no Šerijai nosūtītajām ziņām bija teikts: “Fuck you! Publiski atsakies no sava Dieva, citādi būs slikti!” Bet cits piedraudēja: “Tev un tavai ģimenei atlicis maz laika.”Agri 5. maija rītā Kolmans izgāja no mājas, lai dotos uz trenažieru zāli. Kad sieva vēlāk neatbildēja uz telefona zvaniem, viņš palūdza pretējā mājā dzīvojošo policistu pie viņas iegriezties. Kaimiņš ieraudzīja šaušalīgu ainu. Uz sienas un palagiem ar sarkanu bija uzkricelēts “Fuck you” un “U have paid”, bet Šerija, Gevins un Garets gulēja gultās nožņaugti. Viens no sētas puses logiem bija vaļā, un tas lika domāt, ka mājā kāds iekļuvis, izvairījies no novērošanas kameras redzes lauka.

Policija drīz vien sāka turēt aizdomās pašu Kolmanu. No viņa telefonā atrastās garās īsziņu virknes kļuva nepārprotami skaidrs, ka viņam ir mīlas dēka ar kādu kokteiļu bāra viesmīli. Pametot sievu, Kolmans riskētu zaudēt algu, simt tūkstošus dolāru gadā. Atbilstoši savai Svēto rakstu izpratnei, Maiere bija pret laulību šķiršanu un stingri raudzījās, lai viņas darbinieki šo principu ievērotu. Februārī Šerija kādai draudzenei bija stāstījusi, ka baidās no vīra, un teikusi, ja ar viņu kas notiks, “to būs izdarījis Kriss”.

Tomēr Kolmans savu vainu kategoriski noliedza, bet visi pierādījumi pret viņu bija netieši. Viņa DNS neatrada nevienā vietā, kas tiešā veidā norādītu uz to, ka noziegumu pastrādājis viņš. Pērnajā pavasarī Kolmana tiesas prāvā liecināja gandrīz četrdesmit liecinieku un ekspertu. Mūsdienu tiesu zinātne sazarojusies neskaitāmās nozarēs un apakšnozarēs, ieskaitot tiesu stomatoloģiju, antropoloģiju, tēlniecību un pat entomoloģiju (tā interpretē konkrētu insektu klātbūtni, lai noteiktu laiku, kad iestājusies nāve). Tiesas zālē eksperti varēja pierādīt, ka daži draudu meili izsūtīti no Kolmana datora, bet nebija iespējams neapgāžami konstatēt, ka tas nav ticis uzlauzts. Viņi varēja zvērinātajiem pastāstīt, ka Kolmans vairākus mēnešus pirms nozieguma iegādājies sarkanas krāsas baloniņu, taču nebija iespējams pierādīt, ka nozieguma vietā izmantots tieši tas. Tiesas prāvai tuvojoties noslēgumam, apsūdzības pārstāvji par liecinieku izsauca Robertu Lenardu, kurš nodarbojas ar vienu no mazāk pazīstamām tiesu zinātnes apakšnozarēm – tiesu lingvistiku.

Mūsdienās vārdi “tiesu zinātne” visbiežāk liek iztēloties ekspertu, kurš, gluži kā izkāpis no seriāla “CSI” sērijas, ar pinceti uzmanīgi paceļ nozieguma vietā ieraudzītu matu vai krāsas plēksnīti, tad izsecina no šī atraduma visneiedomājamākos faktus un pasniedz tos varasiestādēm kā neapgāžamu pierādījumu. Ja nu gadījumā vārdi “tiesu lingvists” acu priekšā uzburtu vārdu speciālistu, kurš no vecām vēstulēm un audio kasešu lentēm izlupina jēgas kriksīšus un tad paziņo, ka noziedznieks ir, teiksim, pusmūža apdrošināšanas aģents no Filadelfijas, tas nemaz nebūtu tālu no patiesības. Lenards, Lingvistikas katedras vadītājs Longailendas Hofstras universitātē, faktus izklāstīja pedantiski. Balstoties galvenokārt uz vārdu izvēli un rakstību, viņš izteica pārliecību, ka draudu meilus un uzrakstus uz sienas rakstījis viens un tas pats cilvēks un ka gan vienos, gan otros saskatāma liela līdzība ar Kolmana rakstu stilu.

Gatavojoties dot liecību, Kolmans konsultējās ar Džeimsu Ficdžeraldu, pensionētu FIB tiesu lingvistu, kurš jau agrāk ar viņu bieži sadarbojies. Ficdžeralds savai nozarei pievērsa plašākas sabiedrības uzmanību 1996. gadā, strādājot tā sauktā Unabombera lietas izmeklēšanā. Šis terorists vairāku gadu laikā piesūtīja vēstuļbumbas augstskolu pasniedzējiem. Ficdžeralds aicināja FIB publiskot Unabombera “manifestu”, samērā nesakarīgu 35 000 vārdu garu noziedznieka filozofijas izklāstu, un viņa ieteikums tika uzklausīts. Uz FIB zvanīja daudzi, kuriem Unabombera rakstības stils likās pazīstams. Izanalizējot šī sacerējuma sintaksi un vārdu izvēli, kā arī citas lingvistiskas īpatnības, kas atkārtojās, Ficdžeralds sašaurināja iespējamo autoru loku un tad apstājās pie Teda Kačinska, noslēgti dzīvojoša izbijuša matemātiķa. Piemēram, terorista paradums izmantot vārdus broad un negro, lai apzīmētu attiecīgi sievietes un afroamerikāņus, ļāva aptuveni aplēst viņa vecumu. Gan Kačinskim, gan Unabomberam bija tendence dot priekšroku vairākiem reti izmantotiem vārdiem un izteicieniem, piemēram, “himērisks”, “anomisks” un “auksti loģiķi”, kā arī retāk sastopamu pazīstamā teiciena “You can’t eat your cake and have it too”  versiju. Tiesnesis atzina, ka lingvistiskie pierādījumi ir pietiekami spēcīgi, lai izdotu kratīšanas orderi. Ar to, ko FIB atrada Kačinska Montānas būdiņā, pilnīgi pietika, lai viņam piespriestu mūža ieslodzījumu.

Turpmākajos gados Ficdžeralds ķērās pie vairāku tiesu lingvistikā izmantotu paņēmienu formalizēšanas un lika pamatus piesūtīto draudu izvērtēšanas datubāzei jeb CTAD (Communicated Threat Assessment Database). CTAD ir izsmeļošākais rakstisku draudu lin­gvistisko modeļu krājums, kas satur vairāk par miljonu vārdu un apmēram četrus tūkstošus “krimināli orientētu vēstījumu”. Sniedzot liecību Kolmana prāvā, Lenards atzīmēja, ka vairāki slepkavas atstātie uzraksti sākas ar vārdu fuck, tāpat kā meili un vēstules. Pirmajā brīdī šķiet, ka šāds lietojums ir gluži parasts. Taču eksperts paskaidroja, ka tikai 0,8 procentos CTAD atrodamo draudu zīmītēs fuck lietots kā teikuma pirmais vārds. Piedevām vēl gan grafiti, gan draudu vēstulēs bagātīgi izmantotas tikai divas rupjības – jau minētais fuck un bitch, tikpat kā nelietojot nevienu citu piedauzīgu apzīmējumu. Tālāk Lenards salīdzināja slepkavas atstātos uzrakstus ar 221 meilu, kuru autors neapstrīdami ir Kolmans. Viņš atzīmēja, ka saīsināt otrās personas vietniekvārdu you par U ir plaši izplatīts paradums, rakstot mobilā telefona īsziņas. Taču gan slepkava, gan Kolmans U lietoja arī e-sarakstē. Tāpat Kolmans palīgdarbības vārdu saīsinājumos apostrofu konsekventi lietoja nepareizajā vietā: doesnt’ un cant’, nevis doesn’t un can’t – gluži tāpat kā slepkava. Lenarda liecība tiesas zālē izraisīja asas debates, taču situācijā, kad apsūdzēto Kolmanu ar noziegumu neapstrīdami nesaistīja nekādi taustāmi pierādījumi, tā ieguva papildu svaru.

Dienu apspriedušies, zvērinātie atzina Kolmanu par vainīgu; līdz ar to viņam būtu iespējams piespriest nāvessodu. Tiesnesis notiesātajam piesprieda trīs mūža ieslodzījumus.Vairākums cilvēku pieņem, ka viņu sacītā jēga ir iekausēta izrunātajos vārdos. Taču tiesu lingvisti uzskata, ka tā ir daudz gaisīgāka un grūtāk notverama: jēgu gluži nemanāmi uzbur arī trokšņainas izelpas, roku žesti, ķermeņa pieliekšanās, uzacu deja un niansēta nāšu ieplešanās. Lai sakāmā nozīmi darītu zināmu otram, cilvēks vēl joprojām liek lietā primātu mehāniku, kuras pamati izstrādāti jau pliocēna ērā. Turklāt būtisks ir konteksts: kad mēs mēģinām sarunu ierakstīt, izdodas notvert tikai zināmu daļu no tā brīža tēla. Šķietami viennozīmīgs audio ieraksts var itin viegli pārvērsties par akustisku Roršaha tintes traipu. Tieši uz šo fenomenu balstīts klasiskās Frānsisa Forda Kopolas filmas “Saruna” sižets: galvenais varonis visu filmas laiku nepareizi saklausa sīku audio ieraksta fragmentiņu. Mūsdienu valodas detektīvi tikai tagad sāk izskaidrot, cik lielā mērā šāda rakstura kļūdas un pārpratumi izplatīti mūsu ikdienas dzīvē.

Par tiesu lingvistikas pionieri uzskata Rodžeru Šaju, pensionētu Džordžtaunas universitātes profesoru, kurš sarakstījis tādus fundamentālus darbus kā “Valodas noziegumi – lingvistisku pierādījumu pareizs un nepareizs pielietojums tiesas zālē”. Šajam tagad ir 81 gads, un viņš dzīvo Montānā. Kad es viņu lūdzu pastāstīt par tiesu lingvistikas pirmsākumiem, viņš atsaucās uz kādu no Vecās derības stāstiem. Pēc kaujas ar efraimiešiem gileādieši iemanījās atšķirt ienaidnieka karavīrus no citiem, liekot izrunāt ivrīta vārdu šibolet. Ja tie vārda pirmo zilbi izrunāja efraimiešu dialektā, proti, sib, nevis šib, kā bija paraduši teikt gileādieši, tad viņus nogalināja. Soģu grāmatas 12. nodaļas 6. pantā teikts, ka pirmo lingvistisko testu cilvēces vēsturē neizturēja četrdesmit divi tūkstoši efraimiešu.

Nesenākā pagātnē šīs sfēras pirmsākumi laikam gan meklējami 1979. gadā, avioreisā, kad Šajam gadījās sēdēt blakus kādam advokātam. Lidmašīna vēl nebija nosēdusies, kad Šajam jau bija kabatā rekomendācija: uzaicinājums piedalīties viņa pirmajā slepkavības prāvā lingvistikas eksperta statusā. Kopš tās dienas viņš liecinājis neskaitāmās prāvās, kurās lingvistiska analīze pierādījusi, kā sacītā jēgu izkropļojis pierakstīšanas vai audio ieraksta process. 80. gados kādā kukuļdošanas prāvā izskatīja diktofonā ierakstītu divu Nevadas prieka namu apkarošanas komisijas locekļu sarunu. Kad šiem cilvēkiem piedāvāja kukuli, viens pagriezās pret otru un, kā sacīts policijas veiktajā sarunas atšifrējumā, teica: Es ņemtu kukuli, bet tu? – Šajs ierakstu izanalizēja un savā liecībā ar pilnu pārliecību apgalvoja, ka apsūdzētais patiesībā sacījis tieši pretējo: Es neņemtu kukuli, bet tu? Ierakstam bijusi slikta kvalitāte. Piedevām vēl sarunvalodā nolieguma formas saīsinājuma izskaņu parasti tik tikko izrunā. To bija grūti saklausīt – pareizāk sakot, bija viegli saklausīt to, ko klausītājs gribēja dzirdēt. Taču divi fakti bija neapstrīdami, norādīja Šajs, – abās versijās teikumam angļu valodā ir precīzi astoņas zilbes, un pauze iekrīt tieši pirms pēdējām divām. Šajs liecināja, ka tādējādi vienīgā loģiskā teikuma interpretācija ir otrā – Es neņemtu kukuli, bet tu? Tiesas prāva beidzās ar to, ka zvērinātie nespēja vienoties par spriedumu.

Šajs savā disciplīnā kļuvis slavens ar dažiem no šīs nozares visu laiku spožākajiem “holmsismiem”. Karjeras sākumā policija reiz lūdza Šaju izteikt savu viedokli par kādu skandalozi slavenu nolaupīšanas gadījumu. Izmeklētājiem bija vairāki aizdomās turamie, un viņi cerēja, ka eksperts, izlasījis zīmītes, kurās pieprasīta izpirkuma maksa, spēs šo loku sašaurināt. Visās zīmītēs nolaupītājs pusanalfabētiskos vārdu plūdos pieprasīja naudu, tālāk lakoniski norādot, ka summa jāatstāj zaļajā atkritumu konteinerā uz ceļa apmales mauriņa Karlsona un 18. ielas stūrī. Šajs izpētījis vēstules un tad noprasījis: – Vai kāds no jūsu aizdomās turamajiem nav izglītots cilvēks, kurš dzimis Ohaio štata Ekronā? – Izmeklētāji apstulba. Izrādījās, ka viņiem padomā ir vīrietis, kurš precīzi atbilst šim aprakstam. Kad aizdomīgo pilsoni aizturēja un nopratināja, viņš patiešām atzinās noziegumā. Šajs vēlāk paskaidroja, ka dažas pareizrakstības kļūdas (kops un kan, nevis cops un can) likās tik tīšas, ka tā varētu rakstīt tikai neīsts analfabēts. Un no saviem pētījumiem viņš jau zināja, ka tikai Ohaio štata pilsētā Ekronā mauriņa joslu, kas šķir ietvi no braucamās daļas, sauc tā, kā rakstīts zīmītēs – “devil’s strip” (burtiski – velna strēmele).

Pēdējos gados, sekojot Šaja paraugam, arvien vairāk lingvistu savas iemaņas izmantojuši krimināllietu izmeklēšanā (piemēram, jau minētajā Kolmana lietā) un pat liela mēroga biznesa prāvās. Gaidāmajā tiesas prāvā starp Apple un Microsoft – prasību izskatīs Zīmolu jautājumu tiesu un apelāciju pārvalde – piedalīsies divi tiesu lingvistikas spīdekļi, Robs Lenards un Ronalds Baterss, pensionēts Djūka universitātes lingvists. Strīdus ābols ir frāze "app store"[3. Rakstīti ar lielajiem sākuma burtiem, šie vārdi ir kompānijai Apple piederošās digitālās Apple produktiem domātu aplikāciju izplatīšanas platformas nosaukums; ar mazajiem sākuma burtiem tie apzīmē jebkuru mobilo aplikāciju tirgošanas vai bezmaksas izplatīšanas vietni.] Lenards ir nostājies Apple pusē un apgalvo, ka tas ir īpašvārds, tātad – ar preču zīmi reģistrēts izteiciens, kas vienmēr jāraksta ar lielajiem sākuma burtiem. Baterss atbalsta Microsoft viedokli: tas ir termins, kas sastāv no diviem sugas vārdiem un par īpašvārdu nav uzskatāms.

Baterss savulaik vadījis Starptautisko tiesu lingvistu asociāciju, kurā apvienojušies 250 biedru. Viņš stāsta, ka vairākums šo ekspertu dzīvo un strādā ASV, Lielbritānijā un Spānijā, taču interese par šo nozari izplatījusies arī Austrālijā, Japānā un Ķīnā. Tiesu lingvistiku var studēt vairākās augstskolās, un pērn Lenards Hofstras universitātē atklāja arī pirmo tiesu lingvistikas maģistrantūru. Potenciālajiem maģistra grāda ieguvējiem nozare piedāvā karjeras iespējas arī ārpus tiesas zāles. Imigrācijas un muitas policija algo valodas detektīvus, kuri palīdz aģentiem izvērtēt politiskā patvēruma meklētājus. Šādos gadījumos tiesu lingvisti izvaicā bēgļus, lai pārliecinātos, vai viņu akcents un idiomu un žargona izteicienu krājums atbilst zemei, no kuras patvēruma meklētāji teicas aizbēguši.

Taču tiesas zālē lingvistus arvien biežāk lūdz izteikties “autora identifikācijas” jautājumos – nevis novērtēt zināmu vārdu gramatisko nozīmīgumu, bet gan noskaidrot, kas tos pateicis vai uzrakstījis. Šī tendence vēl vairāk padziļinājusi jau tā pastāvošo šķelšanos nozares ietvaros. Ņemot vērā to, cik augsta mēdz būt likme tādā gadījumā kā Kolmana lieta (prāvā izskatīta slepkavība ar iepriekšēju nodomu, un notiesāšanas gadījumā apsūdzētajam var piespriest nāvessodu), daži šīs sfēras eksperti uzskata, ka ar Lenardu priekšgalā tiesu lingvisti iesoļojuši pilnīgi jaunā teritorijā. Citi, pie kuriem pieder arī Baterss, nav droši, vai, kolēģim sekojot, viņi nespers soli bezdibenī.

Todien, kad es apciemoju Lenardu Hofstras universitātē, viņa uzmanība bija pievērsta veselai virknei pilnīgi atšķirīgu lietu: vēl vienai slepkavībai (bija jāanalizē slepkavas vēstules), apmelošanas prāvai (tās iznākumu vajadzēja izšķirt vienai vienīgai neskaidrai skaņai), mēģinājumiem identificēt kāda ievērojama politiķa potenciālo slepkavu un korporācijas Whirlpool prasībai, kas bija saistīta ar vārda “tvaiks” nozīmi. Es viņu sastapu sēžam pie klēpjdatora pieticīgā kabinetā, sienas pilnībā sedza grāmatplaukti. Lenardam bija uzsvērti kopta āriene; viņš bija ģērbies rūpīgi izgludinātās biksēs un nevainojami svaigā zilā kreklā – īsts semantikas Sems Speids[4. Dešīla Hemeta (Dashiel Hammett, 1894-1961) detektīvromānu un stāstu varonis, privātdetektīvs.] Mati tam bija pārsteidzoši tumši vīrietim, kuram jau pāri sešdesmit, bet acis – rotaļīgas. Lingvista šarmantais smaids piestāvētu šovbiznesa zvaigznei.

Vēl ilgi pirms Lenards kļuva par vienu no vadošajiem valodas detektīviem valstī, viņš bija iekarojis gluži cita veida slavu. 60. gados, studējot Kolumbijas universitātes pirmajos kursos, viņi ar brāli Džordžu sarīkoja īstu apvērsumu vietējā mūzikas dzīvē: viņu vadītā studentu a cappella grupa sāka savā ģērbšanās manierē atdarināt Bruklinas huligānus (balti tēkrekli un ar briljantīnu atglausti mati) un dziedāt enerģiskus 50. gadu klasisko doo-wop stila hitu aranžējumus, piemēram, “Duke of Earl” un “At the Hop”. Viņi sevi nosauca par Sha Na Na un kļuva fantastiski populāri. Viens no viņu lielākajiem hitiem bija “Teen Angel”; to Lenards nodziedāja Vudstokā, uzstājoties tieši pirms Džimija Hendriksa (tieši viņš grupu uzaicināja uz festivālu), kurš todien pirmo reizi nospēlēja savu ASV himnas (“The Star-Spangled Banner”) versiju.

Ap 1970. gadu siržu lauzējam Lenardam nācās izvēlēties starp zinātnes pasauli un šovbiznesu.

– Mūsu labākie draugi pa vienam vien mira no narkotiku pārdozēšanas, – viņš stāstīja. – Es nolēmu, ka jāsāk jauna dzīve.

Lenards pabeidza bakalaura studijas Kolumbijas universitātē; Viljams Labovs, ievērojams lingvists, kurš viņu savulaik bija ar šo nozari iepazīstinājis, palīdzēja tikt pie stipendijas. Ar tīro zinātni Lenards nodarbojās līdz pat 2000. gadam, kad noklausījās Šaja lekciju, kurā viņš lingvistus mudināja izmantot savas zināšanas reālajā pasaulē, īpaši jau tiesas zālē – darot valodas detektīvu darbu. Tad arī sākās abu profesionālā draudzība, un kopš tā laika Lenards regulāri sniedz konsultācijas krimināllietu izmeklētājiem.

Mēs sēdējām Lenarda kabinetā, un viņš man stāstīja, kā nesen iesaistījies dzeltenajā presē plaši atspoguļotajā Natālijas Holovejas sāgā. 2005. gadā, pabeigusi vidusskolu Alabamā, Holoveja ar draugiem bijušo skolotāju pavadībā devās brīvdienu ceļojumā uz Arubu, kur bez vēsts pazuda. Lieta tā arī nav atrisināta. Galvenais aizdomās turamais ir jauns holandietis, vārdā Jorans van der Slouts, kurš 2012. gadā atzinās 21 gadu vecas sievietes slepkavībā Peru. Arubā vispirms tika arestēti divi jauni brāļi, Dīpaks un Satišs Kalpo (viņi un van der Slouts bija izklaidējušies kopā ar Holoveju vakarā pirms viņas pazušanas), taču pēc pirmajām izmeklēšanas nedēļām abus atkal atbrīvoja. Pēc brāļiem veltīta atmaskojoša televīzijas raidījuma viņi par neslavas celšanu iesūdzējuši tiesā programmas autoru Filu Makgrovu un televīzijas kompāniju CBS. Kalpo juristu komanda pieaicinājusi Lenardu par ekspertu tiesas prāvā, kurā visu, iespējams, izšķirs vienas vienīgas zilbes izruna.

Brāļiem veltīto šova “Dr. Phil” izlaidumu televīzija reklamēja ar šādu tekstu: “Jūs uzzināsiet, ko [Dīpaks] saka, ka esot darījis ar Natāliju naktī, kad viņa pazuda.” Tālāk diktors piemetināja: “Tas, ko viņš pateica, noveda Natālijas māti līdz asarām.” Šova laikā skatītājiem audio versijā tika atskaņota privātdetektīva Džeimija Skītersa slepeni ierakstītā saruna ar Dīpaku, kuras laikā pēdējais nāca klajā ar satriecošu atzīšanos.

Skīterss: Viņai noteikti bija sekss ar jums visiem pēc kārtas.
Kalpo: Bija. Jūs neticēsiet, cik vienkārši tovakar viss notika.

Lenards izpētīja šīs sarunas nesamontēto variantu. Tajā Kalpo noliedz, ka viņam būtu bijušas seksuālas attiecības ar Holoveju. “Vienkārši” attiecas uz faktu, ka no viņa viedokļa vakars aizritējis gauži vienmuļi.

Skīterss: Viņai noteikti bija sekss ar jums visiem pēc kārtas, un... labi...
Kalpo: Nē, nebija.
Skīterss: Nu labi. Es domāju – ja arī bija, labi.
Kalpo: Jūs neticēsiet, cik vienkārši tovakar viss notika.

Lai noskatītos nesamontētu video fragmentu, nav jābūt lingvistikas ekspertam, taču Lenards saprata, ka šeit iejaukti vēl citi faktori. Slepenās intervijas laikā mikrofons radīja krietni daudz traucējošu fona trokšņu. Piedevām vēl skats no slēptās kameras ietvēra tikai pašu Kalpo galvas virsu, un viņa seja un lūpas nebija redzami. Pirms Kalpo ierunājas, pa vidu slāpētajiem trokšņiem saklausāma dīvaina skaņa “ša!”, ko viņš, šķiet, izdod tieši pirms vārda “nē”. Dienā, kad mēs ar Lenardu tikāmies, viņš šai skaņai bija veltījis daudz uzmanības. Pretējās puses nolīgtais eksperts pieturējās pie uzskata, ka šis “ša!” nav ne nokremšķināšanās, ne kāds cits ar sarunu nesaistīts troksnis, kā apgalvo Lenards, bet gan “bez skaņas izrunāts patskanis ar “r” pieskaņu”.

Lenards paskaidroja:

– Patskaņi ir visatvērtākās skaņas, un, kad cilvēks pabeidz izrunāt patskani, viņš pārslēdz savu vokālo aparātu, lai pārietu pie nākamās skaņas.

Dažos angļu valodas vārdos, piemēram, forth, “r” tiek apstrādāts, tā teikt, pēc pilnas fonētiskās programmas, taču daudzos citos, tādos kā bird un sure, “r” nav pilnībā balsīgs līdzskanis, tā vietā kļūstot par patskaņa ēnu – tā vienkārši ir vieglāk izrunāt. Ja šova “Dr. Phil” juristiem izdosies pierādīt, ka pirmais vārds, ko Kalpo izrunā, ir sure un ka darbības vārdam ierakstā tiešām nav saklausāma nolieguma forma, tad Kalpo pirmā teikuma atšifrējums no “Nē, nebija” (“No, she didn’t”) pārvērtīsies par pilnīgi pretējas jēgas izteikumu: “Skaidrs, nē, bija” (“Sure, no, she did”).

Kā visi lingvisti, arī Lenards pašos pamatos ir pārliecināts, ka vārda nozīme ir grūti tverama un visai nosacīta lieta, un pats izplatītākais paņēmiens, kā mēs šo jēgas trauslumu kompensējam, ir liekvārdība. Mēs parasti pasakām vienu un to pašu vairākas reizes vai vairāk nekā vienā veidā. Savā rakstiskajā iesniegumā tiesai Lenards atzīmē, ka oriģinālajā Dīpaka Kalpo un Skītersa sarunas video redzams, kā Dīpaks purina galvu – “nē”, it kā lai noliegtu apsūdzību. Taču skatītājiem sarunas audio ieraksta laikā bija redzama tikai Dīpaka fotogrāfija. Lieta vēl nav izskatīta tiesā, taču, kad sāksies prāva, Lenards liecināšot, ka šo skaņu semiotiskās sanesas ir pietiekami bagātīgas, lai ļautu secināt, ka Kalpo teiktā jēga ir nepārprotama: viņš skaidri noliedz, ka tonakt būtu stājies seksuālās attiecībās ar Holoveju.

Nevar izslēgt iespēju, ka intervija montāžas gaitā sagrozīta tīšuprāt, taču tiesu lingvisti piedāvā arī citu versiju – proti, ka īsināšanas procesu neapzināti kontrolējusi grūti tverama iepriekšēja pārliecība par runātāja vainu, rezultātā pilnīgi izmainot sarunas jēgu. Lingvisti apgalvo, ka šādas nozīmes maiņas gadoties krietni vien biežāk, nekā mums patiktu domāt.Lenards uzskata, ka vārdi kalpo par katalizatoriem, izšķiļot potenciālas jēgas dzirkstis, ko klausītājs pats sakārto jau daudz konkrētākā nozīmē, ņemot vērā runātāja sejas izteiksmes, žestus, ķermeņa valodu un citus palīglīdzekļus. Un tad mēs iedarbinām vēl vienu jaudīgu rīku – savu līdzšinējo pieredzi un to naratīvu krātuvi, ko mēs katrs nēsājam sevī un ko lingvisti dēvē par shēmu. Uz katru jaunu sarunu mēs līdzi paņemam neapzinātus scenārijus; atšķetinoties katram konkrētajam teikumam, mēs savu shēmu pieregulējam tā, lai dzirdētajam būtu vairāk jēgas.

Kādu pēcpusdienu Hofstras universitātē Lenards saviem divdesmit ievadkursa klausītājiem uzskatāmi nodemonstrēja, kā šis princips darbojas. Viņš uz tāfeles uzrakstīja vienu teikumu: “Pagājušo piektdien Džons bija ceļā uz skolu un ļoti raizējās par gaidāmo matemātikas stundu.” Tad viņš izjautāja savus studentus par to, kādus pieņēmumus par šo situāciju iespējams izdarīt. 

– Džons ir students! – viens no viņiem izsaucās. – Viņš vai nu brauc ar autobusu, vai iet ar kājām.

– Tātad mēs varam aizvērt acis un iztēloties skolnieku Džonu, kurš brauc autobusā, – Lenards teica. – Bet vai mēs visi iedomājamies Džonu vienādā augumā, ar vienādu matu krāsu? Šajā teikumā nav nekādu norāžu uz šāda tipa informāciju, taču ikviens no mums to papildina ar savu variantu, kas tad attiecīgi gaida tālākus vārdiskus datus savam apstiprinājumam.

Zem pirmā teikuma Lenards uzrakstīja nākamo: “Pagājušonedēļ viņš nebija spējis savaldīt klasi.”

– Un kas Džons ir tagad?
– Skolotājs! – kāds izsaucās.
– Un kā Džons dodas uz skolu?
– Automašīnā!

Lenards pierakstīja trešo teikumu: “Nebija taisnīgi, ka matemātikas skolotājs savu stundu atstājis viņa ziņā.” Studenti acumirklī aizrāvās ar Džona jaunās identitātes apspriešanu; tagad viņš bija varbūt laborants, bet varbūt pagaidu skolotājs.

Mūsu iepriekšējā pārliecība un gaidas pastāvīgi pielāgo nozīmi savām vajadzībām, atzīmēja Lenards; šajā procesā tā var tikt arī smagi sakropļota. Viens no Šaja pirmajiem pētījumiem, saistīts ar tā sauktajām 80. gadu “Abscam” prāvām, parāda, cik viegli lingvistisko pierādījumu jēgu var sagrozīt iepriekšēja pārliecība par vainu. “Abscam” bija FIB operatīvais eksperiments, kurā deviņi ASV kongresmeņi tika atvilināti uz tikšanos ar aģentu, kurš uzdevās par arābu šeihu, fiktīvas naftas kompānijas Abdul Enterprises īpašnieku. Sākotnēji norunātās tikšanās mērķis bija gluži likumīgs biznesa piedāvājums. Tomēr sarunas gaitā viltus šeihs kongresmeņiem atklāti piedāvāja kukuli. Sarunas tika filmētas ar slepeno kameru, un daži no video materiāliem bija satriecoši nepārprotami. Piemēram, kongresmenis Džons Dženrets no Dienvidkarolīnas štata naudu pieņēma labprāt un ierakstā līksmi novīteroja: “Zaglīgums man ir asinīs!”

Operatīvā eksperimenta rezultātā tika izvirzītas septiņas apsūdzības. Senatora Harisona Viljamsa tiesa bija viena no pēdējām. Noklausījies ierakstus, Šajs bija pārliecināts, ka senators ir nevainīgs. Ik reizi, kad šeihs novirzīja sarunu uz kukuļņemšanu vai kādu citu nelikumīgu gājienu, Viljams to “aizstūrēja” atpakaļ likumīgos ūdeņos. Tad šeihs senatoram piesolīja kukuli jau atklātā veidā: 

– Es gribētu jums piedāvāt [..] zināmu summu par pastāvīgās uzturēšanās tiesībām.

Pirmie četri vārdi Harisona atbildē bija: 

– Nē, nē, nē, nē.

Prokurora iesniegtajā memorandā bija norādīts, ka Viljamsa rīcībā neizdodas saskatīt nozieguma sastāvu, taču tiesnesis, kurš savā spriedumā sašutis izteicās par “korumpētu valsts amatpersonu cinismu un divkosību”, nolēma tam nepievērst uzmanību. Viljamsu notiesāja, un viņam piesprieda trīs gadus cietumsoda. Šajs vēlāk atzīmēja, ka apstākļos, kad sabiedrībā dominē šāda attieksme, “korumpēto kongresmeņu” shēma nomākusi pat faktus, kas nepārprotami liecinājuši par Viljamsa nevainību. Pēc prāvas zvērināto vecākais atzinies, ka, ja viņa rīcībā būtu bijuši visi fakti, viņš senatoru nebūtu atzinis par vainīgu. Viljamss bija spiests atteikties no senatora krēsla, tomēr turpināja katrā izdevības gadījumā atkārtot, ka nav vainīgs. Viņš bija pirmais ASV senators, kurš pēdējo 80 gadu laikā nonācis cietumā. Prezidents Bils Klintons noraidīja viņa apžēlošanas lūgumu.Drīz pēc Unabombera lietas atrisināšanas 1996. gadā tiesu lingvistikai atkal radās iespēja pievērst sev sabiedrības uzmanību. Vasara koledžas angļu literatūras profesors Donalds Fosters izmantoja visvienkāršāko tiesu lingvistikas tehniku, vārdu atkārtošanās biežuma aplēsi, lai atmaskotu Klintona pirmajai priekšvēlēšanu kampaņai veltītā bestsellera “Pamatkrāsas” anonīmo autoru Džo Kleinu. Fosters izanalizēja desmitiem lappušu katra “aizdomās turamā” rakstīta teksta; pie iespējamajiem autoriem piederēja Volters Šapiro no žurnāla Time un bijušais finanšu sekretāra vietnieks Rodžers Oltmens. Fosters sastādīja sarakstu, kas parādīja, cik bieži katrs no rakstītājiem lieto zināmus vārdus, salīdzināja šo informāciju ar romāna vārdu atkārtošanās datubāzi un tā konstatēja, kurš ir grāmatas autors.

Kādu laiku šķita, ka tiesu lingvistikas potenciāls ir neizsmeļams. Ja vien eksperta rīcībā būs pietiekami daudz neapstrādātu datu un atbilstoša datora jauda, atstātā vārdu sliede savu autoru nodos tikpat pārliecinoši kā pirkstu nospiedumi. Tomēr Fosters bija literatūras profesors, nevis lingvists; viņš nebija apguvis tiesu lingvistikas metodes, ko pārvaldīja Šajs, un neprata, piemēram, meklēt neapzinātu semantisku shēmu atkārtošanos vai īpatnējas frāzes un neparastus sarunu valodas vārdus. Pārāk drošs par savām iespējām, Fosters norādīja uz kādu aizdomās turēto Džonbenetas Ramzijas[5. Skandaloza un pagaidām neatrisināta slepkavības lieta 90. gados - sešgadīgās Džonbenetas Ramzijas (JohnBenet Ramsey), regulāras bērnu skaistuma konkursu dalībnieces, līķis tika atrasts ģimenes mājas pagrabā.] slepkavības lietā, taču izrādījās, ka policija jau ir pārliecinājusies par šī cilvēka nevainību. Pēc 2001. gada 11. septembra Fosters kļūdaini identificēja bioloģisko ieroču ekspertu Stīvenu Hetfilu kā personu, kas izsūtījusi vairākas vēstules ar Sibīrijas mēra sporām; šīs apsūdzības iznākums bija Hetfila karjeras beigas un vairākas prāvas, kurās abu pušu vienošanās tika panākta ārpus tiesas zāles. Vēlāk Fosters atsauca arī kādu agrāku apgalvojumu, kas 1612. gadā sarakstītu apšaubāmas izcelsmes dzejoli piedēvēja Šekspīram, – kādam citam zinātniekam bija izdevies pierādīt, ka viņa analīzē pieļautas rupjas kļūdas. Tagad Fosters atgriezies Vasara koledžā Pokipsi.

Pēc Fostera izgāšanās tiesu lingvisti kļuvuši visnotaļ piesardzīgi. Un tagad, kad Lenarda darbs nozari atvedis atpakaļ autora noteikšanas jomā, daži ir nopietni noraizējušies. Ronalds Baterss no Djūka universitātes Kolmana prāvā liecināja par labu aizstāvībai un apstrīdēja ikvienu Lenarda liecības aspektu kā “lingvistiski bezjēdzīgu”. Baterss apgalvoja, ka, lai gan zināmas lingvistiskas dīvainības, tādas kā U lietošana you vietā vai konsekventi nepareizi lietots apostrofs noliegumu saīsinājumos, var šķist uzkrītošas, tomēr šajā gadījumā ekspertu rīcībā nav pietiekami daudz piemēru, lai tos varētu uzskatīt par statistiski nozīmīgiem. Turklāt salīdzināt pat viena cilvēka rakstītus dažādu žanru tekstus var būt ārkārtīgi sarežģīti. Baterss piebilst, ka nolikt līdzās, teiksim, tipisku biroja meilu ar grafiti frāzēm ir tikpat saprātīgi kā salīdzināt kādu no Volesa Stīvensa sastādītajiem apdrošināšanas līgumu pielikumiem ar teikumu ritmu viņa dzejolī “Svētdienas rīts”.

– Ierasties tiesā un paziņot, ka esi diezgan drošs, ka tāds un tāds cilvēks ir rakstījis, lūk, šo tekstu, bet patiesībā salīdzināt divas pilnīgi nesalīdzināmas lietas – tā ir draņķīga tiesu lingvistika, – sacīja Baterss.

Lenards iebilst, ka viņš nekad nepretendē uz konkrēta autora nosaukšanu, bet vienkārši piedāvā zvērināto uzmanībai salīdzinošu analīzi. Viņš aizrādīja, ka Baterss esot specializējies zīmolu lietās un neesot zināms, cik liela ir viņa pieredze autorības jautājumos, bet tie esot divi pilnīgi atšķirīgi lingvistikas pielietojumi. Tiesas zālē Baterss atzina, ka nav lasījis visus Lenarda secinājumus par konkrētajiem pierādījumiem; viņš apstrīdot pašu metodoloģiju un tās lietderību konkrētu autoru noteikšanā. 

– Tiesu lingvistika vēl nav nonākusi tik tālu, ka mēs būtu pietiekami nobrieduši, lai atbildētu uz lielu daļu no šiem jautājumiem, – viņš sacīja.

Viņam piekrīt Karola Časkija, Lingvistisko pierādījumu institūta izpilddirektore un lingvistikas programmatūras kompānijas Alias Technology prezidente. Časkija patlaban mēģina pilnveidot datoru algoritmu, kas identificē sintaksē paslēptās sakarības. Ja pieejams pietiekams lingvistiskā materiāla daudzums, viņa varot to apstrādāt ar savu programmu un izdarīt precīzus lingvistiskus secinājumus. Časkijas mērķis ir izstrādāt oficiāli apstiprinātu standarta instrumentu, ko policija, detektīvi vai lingvisti varētu izmantot, kad nepieciešams eksperta secinājums, no kura būtu atkarīgs ļoti daudz – kā tas ir, piemēram, slepkavības prāvās, kurās var piespriest nāvessodu. 

– Lai tas būtu nopietni, šiem instrumentiem jābūt tik uzticamiem, ka tos varētu automatizēt; tādā gadījumā tos varētu izmantot jebkurš, – viņa saka.

Časkija paredz, ka pienāks laiks, kad tiesu lingvistikas “tehniķi” varēs paveikt to pašu, ar ko mūsdienās nodarbojas tiesu medicīnas laboratoriju tehniskais personāls. Šie cilvēki iemācīsies rīkoties ar konkrētu datorprogrammu vai ar elektroforēzi veikt Saterna analīzi (standartizētu DNS testu), un lūdzu, rezultāti gatavi!

Pēc Časkijas domām, jebkuru cilvēka atstāto vārdu sliedi iespējams izanalizēt un noskaidrot tās autoru, taču šim darbam labāka ir kvantitatīvā pieeja, brutāla skaitļošanas jauda, nevis subjektīvu zinātnieku paveikta kvalitatīvā analīze. Viņa uzskata, ka tiesu lingvistikai nevajadzētu būt jomai, kurā darbojas tikai atsevišķi augsti kvalificēti eksperti, kurus tiesa atzinusi par pietiekami zinošiem, lai uzklausītu viņu viedokli. Časkija mani brīdināja, cik bīstami esot, ja “akadēmiķis” un “izbijis kruķis” metoties uz vienu roku un uzsākot savu privāto rūpalu. Šaurās tiesu lingvistikas pasaules kontekstā bija pilnīgi skaidrs, ka viņa runā par Lenardu un Ficdžeraldu.

Lenards savukārt izteicās, ka Časkijas datorizētā pieeja viņam uzdzenot žāvas. Viņa metodes un dati esot pilnībā caurskatāmi, turpretī viņas algoritms – patentēta “melnā kaste”. Lenards neuzskata, ka datorprogramma var izskaust nepieciešamību pēc cilvēka interpretācijas. 

– Pat lai iekodētu šos algoritmus, nepieciešams cilvēks; turklāt jebkurš labs lingvists paļaujas gan uz kvantitatīvo, gan kvalitatīvo analīzi. Vienu lietu mēs par valodu esam skaidri sapratuši – tas ir ļoti cilvēcisks sazināšanās veids. Lai valoda kaut ko izteiktu, vajadzīgs cilvēka intelekts, cilvēka spēja izdarīt secinājumus un cilvēka enciklopēdiskās zināšanas par pasauli. Beigu beigās visi zinātniskie secinājumi atkarīgi no cilvēka interpretācijas. Datori var sagremot milzīgus vārdu kalnus, taču tikai cilvēks var izlemt, ko īsti šie vārdi nozīmē, – saka Lenards.

Šajs man stāstīja, ka arī viņam sākumā bijušas šaubas par autoru identifikāciju. 

– Tā bija līdz brīdim, kad pie darba ķērās Robs Lenards, – viņš sacīja. – Robs izstrādājis pats savu konkurējošo hipotēžu pieeju.

Tāpat kā tiesu medicīnas laboranti ziņos tikai, kāda ir statistiskā iespējamība, ka slepkavas DNS un DNS, kas atrasta uz slepkavības ieroča, ir viena un tā pati, tā arī Lenards formulē veselu virkni savstarpēji pretrunīgu hipotēžu un lingvistiskos pierādījumus analizē tieši caur šādu prizmu. Kolmana prāvā viņš nepaziņoja, ka apsūdzētais ir sarkano uzrakstu un draudu ziņu autors; viņš tikai konstatēja, ka tajās lietotā valoda “saskan” ar Kolmanam piederošu tekstu paraugiem.

– Es nepazīstu nevienu tiesu lingvistu, kurš uzņemtos paziņot, ka viņš var atklāt noziegumu, – teica Šajs. – Mūsu uzdevums ir izanalizēt datus un nodot tos faktu pārbaudītājiem, kuriem tad savukārt tie jāizvērtē un jāpieņem galīgais lēmums par cilvēka vainu vai nevainību. Mēs tik tālu neejam, un mums to nevajag darīt.

Šajs arī atzīmēja, ka tieši Lenards popularizē nepieciešamību nodrošināties pret savā starpā nesaistītu dokumentu salīdzināšanu. Teiksim, Kolmana tendence aizstāt vārdu you ar U neko neizteiktu, aplūkojot mobilā telefona īsziņu datu bāzi; turpretim kā neparasts saīsinājums elektroniskajā sarakstē tas iegūst pilnīgi citu nozīmi.

Nesen Lenards savu tehniku izmantoja, lai apšaubītu kādam ieslodzītam bandas loceklim izvirzīto apsūdzību cietumsarga noslepkavošanā. Zīmīte, kas bija novedusi pie sarga slepkavības, tika piedēvēta ieslodzītajam Džarvisam Māstersam, pamatojoties uz viņam raksturīgo nepareizo apostrofu lietojumu saīsinājumos un tendenci izmantot fonētisko ortogrāfiju vārda know rakstībā (no). Taču Lenardam izdevās noskaidrot, ka Māstersa bandā BGF (“Black Guerrilla Family”) pieņemts uzturēt disciplīnu, liekot tās locekļiem ar roku pārrakstīt propagandas tekstus. Izrādījās, ka Māstersam piedēvētās rakstības īpatnības raksturīgas pilnīgi visiem bandas biedriem. – Tādējādi, aplūkojot citu BGF locekļu rakstīto ar slepkavību nesaistīto dokumentu kopumu, mēs konstatējam, ka īpatnības, ko izglītoti rakstītāji, teiksim, apsūdzības pārstāvji, varētu noturēt par individuālām un nejaušām kļūdām, patiesībā itin nemaz nav nejaušas, bet tiek sistemātiski piekoptas visā BGF kopienā.Varētu sacīt, ka zināmā līmenī mēs gluži intuitīvi ik dienas nodarbojamies ar to, ka izvelkam jēgu no lingvistiskajiem pierādījumiem. Tiesu lingvisti nodarbojas tieši ar to pašu, vienīgi ir bruņojušies ar labākiem darbarīkiem un saasināti izjūt, cik viegli ir nepareizi iztulkot kāda teksta nozīmi. Ja citējam tiesu lingvistikas uzņēmuma Testipro interneta reklāmas tekstu, šī nozare ir “pamatā visai tiesu sistēmai. Gan tiesneši, gan zvērinātie liek lietā neformālu vai intuitīvu tiesu lingvistiku ik reizi, kad izvērtē kāda liecinieka teikto vai dokumentu, kas iesniegts kā lietiskais pierādījums.” Un var paredzēt, ka šī disciplīna zels un plauks, barojoties no augošajiem datu kalniem. Mūsu aizraušanās ar individuālajiem medijiem – īsziņām, meiliem, balss pastu, tvītiem – radījusi veselu ātri rakstītu vai ierunātu tekstu lavīnu, pierādījumu sliedi, ko lingvisti iemanījušies izsekot arvien prasmīgāk.

Šajs ir pārliecināts, ka, izmeklējot vārdiskus noziegumus – kukuļdošanas mēģinājumus, šantāžu un izspiešanu –, tiesu lingvistika var paveikt tikpat daudz, cik DNS analīze, ja runa ir par vardarbīgiem likumpārkāpumiem. Tā var piedāvāt alternatīvu daudzām novecojušām metodēm (piemēram, identifikācijas ierindām un neierakstītām nopratināšanām), kas vēl joprojām tiek plaši piekoptas, neraugoties uz nopietniem trūkumiem. 

– Es neteikšu, ka mūsu rīcībā ir kaut kas pat aptuveni līdzīgs DNS, – teica Šajs, – bet mēs tik un tā pārspējam lielu daļu no tām vājprātīgajām mahinācijām, ko māca kruķiem.

Lenards piesauca statistikas datus, kas vedina uz zināmām pārdomām: 80% aizdomās turēto, kuri vēlāk attaisnoti, pamatojoties uz DNS analīzes rezultātiem, pirms tam nopratināšanā nepatiesi atzinuši savu vainu. 

– Kad es tikko sāku darboties šajā lauciņā, man likās – ja lietā ir aculiecinieks vai ja aizdomās turamais atzīst savu vainu, tad viss ir skaidrs. Ir simtprocentīgi droši, ka tas cilvēks patiešām noziegumu ir pastrādājis. Taču patiesībā tie ir divi visnedrošākie pierādījumi. 

Viņš atcerējās vairākus gadījumus, kad izrādījies, ka atzīšanās uz papīra patiesībā nemaz nav nekāda atzīšanās. 

– Cilvēki uztver valodu caur savu shēmu prizmu, un tas noved ne tikai pie saprašanas, bet tikpat lielā mērā arī pie pārprašanas. 

Varētu teikt, ka izmeklētāji, kas no šādiem atzīšanās iesniegumiem pūlas izfiltrēt kaut kādus pierādījumus, dara to pašu tiesu lingvistu darbu, tikai krietni zemākā kvalifikācijas līmenī.

Pirms dažām nedēļām Lenards piedalījās kāda Braiena Hamerta atkārtotajā tiesas prāvā; šis Pensilvānijas iedzīvotājs bija apsūdzēts savas sievas nožņaugšanā. Izmeklēšanas sākumposmā aizdomas krita uz nogalinātās vīru, taču tad policija saņēma vairākas ar roku rakstītas vēstules, kurās bija apgalvots, ka slepkavību pastrādājis nevis Hamerts, bet gan kāds sērijslepkava. Arī šoreiz svarīgu lomu spēlēja lingvistiskie pierādījumi. Zīmītes stipri atgādināja anonīmā vajātāja vēstules, ko noslepkavotā sieviete saņēma pirms nāves, kā arī apsūdzētā rakstītos tekstus. Lenards zvērinātajiem izskaidroja Hamerta rakstiskā stila īpatnības, īpaši atzīmējot reti sastopamo paradumu izmantot “ironiskus atkārtojumus”, piemēram, šādā stilā: “Viņa mēģināja saraut attiecības, tāpēc es viņai pārrāvu rīkli.” Turklāt visās vēstulēs bija vērojama tendence lietot saīsinājumus noliegumos (I can’t), bet ne pozitīvos izteikumos (I am). Zvērinātie apspriedās 45 minūtes un atgriezās ar spriedumu: vainīgs.

The New Yorker, 2012. gada 23. jūlijā
Tulkojusi Sabīne Ozola