Tiesa

– Ruksi…

– Nu?

– Tā bija slepkavība.

Viljams Goldings, “Mušu valdnieks”

Pirmais novembris, nemīlīga rīta blāzma, un es stāvu laukumā Prestonā, gaidīdams furgonu. Ap stūri, apjumtajā Viktorijas laikmeta tirgū, pārdevēji iekārto stendus, izvietojot rotaļlietas, bērnu apģērbus, vecus virtuves piederumus, lētus videoierakstus, tukšas golfa somas, vietējās kartes putekļainos rāmjos, bet vēl nav neviena pircēja. Citā virzienā plešas pārvietojamo translācijas staciju nometne, kas te ir snūkera turnīra dēļ, taču arī šeit nav dzīvības pazīmju. Bet bruģētā laukuma tumsā zem nosmulētai avīzei līdzīgajām debesīm no tās puses, kur slejas piemineklis apkautajiem fabriku strādniekiem, sāk iznirt pirmie pelēkie silueti.

Pirms deviņiem mēnešiem Liverpūlē tika nogalināts divus gadus vecs bērns, un šodien viņa slepkavas stāsies tiesas priekšā. Pirms pusstundas viesnīcas numurā es vēl šķirstīju preses izgriezumu kopijas, lai atsauktu atmiņā notikumus, kaut gan tas nebija vajadzīgs, jo man, tāpat kā visiem, tie ir atstājuši nospiedumu psihē un apēno dvēseli: Džeimsa Baldžera nolaupīšana, viņa ķermeņa atrašana uz dzelzceļa sliedēm, policijas izmeklēšanas nedēļa, divu pamatskolnieku apcietināšana. Apraksti un ievadraksti, dokumenti un reportāžas sekoja lietai, līdztekus paužot bažas, ka bērni pieaug pārāk ātri, viņi ir nežēlīgi un nevaldāmi. Esmu izlasījis šīs slejas. Dažās ir lietoti vārdi “lopi” un “mazie dzīvnieki”. Dažas ir sarakstījuši romānisti – Antonijs Bērdžess, Mārtins Eimiss, Viljams Goldings, Alise Tomasa Elisa, Pīrss Pols Rīds. Viņi šķiež pārmetumus uz visām pusēm – vientuļajām mātēm, promesošajiem tēviem, skolām, baznīcai, pretapaugļošanās tabletēm, sešdesmitajiem –, bet šķiet, ka vairums ir vienisprātis, ka mūsdienās bērni ir izlutināti. Bībelē par to teikts: “Pāpini bērnu, un viņš tevi nobiedēs.” Pāpināt (man bija jāpaskatās) nozīmē “lutināt, lolot”. Taupot rīksti, mēs esam izauklējuši bandītu paaudzi. Laupītājus ar eņģeļu sejām. Izvarotājus, kam vēl nav kaunuma matu. Juvenāļus ar mirdzošiem nažiem. Kāda ir bērnība? Labi pasargājiet bērnus no tās. Bērnība nav piemērota bērniem.

Nopērku kapučīno un galerijas paspārnē atspiežos pret rotaļlietu veikala skatlogu. Aiz rūts ir pagājušā vakara Halovīna svinību atliekas: šausmīgas maskas, Drakulas ilkņi, velna dakšas, raganu slotas un asiņu kapsulas. Halovīns: kādreiz tas nešķita svarīgi. Pirms 30 gadiem Anglijas ziemeļos tā vietā mums bija Nedarbu vakars – mērenas palaidnības ar sīrupu un klabekļiem. Tagad bērniem ir stiprākas lietas. Vai es varu dabūt miroņgalvu, tēt, vai es varu dabūt skeletu? Esmu redzējis ar krucifiksiem un svešajiem pilnus komiksus. Vakar vakarā šurpceļā es katrā stacijā pa vilciena logu vēroju jautrībniekus melnos apmetņos ar ķirbja galvaskausiem. Kauli nav zem ādas, bet fluorescē virspusē. Šausmas, šausmas – dodiet vēl.

Man rokā kūp kafija. Furgona vēl nav. Arī citi gaida. No visas pasaules. Stāv ar fotoaparātu siksnām, piezīmju grāmatiņām un garkātainiem, pinkainiem mikrofoniem, kas ir tik lieli kā automazgātavas ruļļi. Nepacietīgi gaida ziņas. Februārī Seftonā, kur zēniem, kuri nogalināja Džeimsu Baldžeru, tika izvirzīta apsūdzība, pie tiesas sapulcējās vairāki simti – vecvecāki, mātes, pusaudži, ratiņos iesprādzēti bērni. Manos izgriezumos ir fotogrāfija: ducis potenciālo linčotāju, pārsvarā jauni vīrieši, kliedzienu un niknu dūru rinda. Atriebības tiesa, bara akmeņainais spriedums, communitas, vietējie, kas ņem likumu savās rokās. Vīri fotogrāfijā bija atnākuši tāpēc, ka gribēja nogalināt bērnus, kas ir nogalinājuši bērnu, jo nav nekā sliktāka par bērna nogalināšanu. Kad policijas furgoni ar zēniem brauca projām vai mēģināja to darīt, pūlis izspiedās cauri apsardzei. Tika mestas olas un akmeņi, līdz sākās aresti. Žurnālisti šeit ieradušies trīs stundas pirms tiesas sēdes sākuma cerībā uz līdzīgām nekārtībām. Viņu ir diezgan liels pūlis, taču ne tāds, kāds redzams fotogrāfijā. Drīzāk tas ir tāds pūlis, ko neredz fotogrāfijās, – tie, kas rotājušies ar objektīviem un eksponometriem, uzņemošie, ne uzņemtie.

Laukumā vējš ceļ gaisā papīra driskas. Es izmetu tukšo krūzīti un stāvu savas elpas mākonī. Ja nu baumas par zēnu agro atvešanu nav patiesas? Ja nu viņi ir atvesti vakar vakarā? Pēkšņa kņada, kakli izstiepjas. Laukuma pretējā pusē parādās divi balti furgoni. Garām rātsnamam, garām bibliotēkai tie tuvojas kenotafam, ne ātri, bet arī ne pārāk gausi un pārtverami, 30 kilometru stundā vai ap to, ceļā uz augstajiem divviru vārtiem. Vainīgi satraukts, es spiežos uz priekšu. Vārtu ieeju aizsargā barjeras, kuras savukārt apsargā policisti, ja nu kāds fotogrāfs mēģinātu tām pārlēkt, kas varētu notikt, un attēlu redaktori gribētu, lai tas notiek, ja tas nozīmē labāku kadru. Kad furgoni sasniedz kenotafu, kā uz burvja mājienu sāk atvērties vārti, bet furgoni ar to pašu 30 kilometru ātrumu turpina vienmērīgi tuvoties. Tālummaiņas objektīvi seko līdzi aizrestotajiem logiem, visu acis ir tiem pievērstas cerībā ieraudzīt pretī acis vai varbūt asiņainas putas uz lūpām. Bet rūtis ir melnas, logi ir niecīgi un aiztīkloti. It kā tie būtu zoodārza furgoni, kas piegādā bīstamus dzīvniekus, un varbūt tā arī ir. Joprojām cieši eskortētie furgoni izbrauc starp barjerām. Klikšķu kārtas, zibspuldžu uguņošana, un tie pazūd aiz vārtiem, kas uzreiz aizcērtas. Vairs neierobežotais un nevirzītais pūlis ārpusē izirst un izklīst kā zvērs, kas nonāvējis atkal aiziet gulēt.

Vīlies un līdzvainīgs, novēršos arī es. Es neredzēju zēnus. Es pat nezinu viņu vārdus.

Pēc trim stundām es tos uzzinu. Ar ozolkoku panelētā, zaļi flīzētā tiesas zālē zem plaša jumta loga un mirušo priekšgājēju portretiem mantijās runā tiesnesis Maikls Morlands. Ziemeļu apgabala priekšsēdētājs, lai gan balsī ziemeļi nav jūtami. Lēnprātīgs, sirmojošs, neuzpūtīgs, sarkanas ādas krēslā viņš dod norādījumus presei: līdz turpmākam paziņojumam apsūdzētie Roberts Tompsons un Džons Venablss visos paziņojumos par iztiesāšanu tiks identificēti kā Zēns A un Zēns B. Tompsons un Venablss: tagad, kad viņu vārdi ir izpausti vismaz aiz slēgtām durvīm, es sajūtu dīvainu šoku.

Pienāk lielais brīdis. No ģērbtuves pa kāpnēm uz arēnu cauri atverei tiesas zāles vidū nāk zēni. Viņi nav vieni. Policists kā sporta tiesnesis iet viņiem pa priekšu, un divi sociālie darbinieki kā līnijtiesneši apsēžas līdzās. Namdari ir pastrādājuši, paaugstinot apsūdzēto solu par astoņiem centimetriem, tā ka zēni būtu pietiekami augstu, lai redzētu tiesnesi un zvērinātos. Vienalga viņi izskatās sīki, apsūdzēto sola margas šķiet kā mazu bērnu gultiņas vai sētiņas redeles. Kurš ir kurš?

Vienam mugurā tumšzils uzvalks un gaišzils krekls, otram – melns džemperis, kaklasaite un balts krekls. Venablss, Tompsons. Tiesas zāle ir iekārtota tā, ka lielākā daļa no mums sēž zēniem aiz muguras, tāpēc ir grūti saskatīt viņu sejas, tomēr no viņu slepus sāniski mestajiem skatieniem šķiet, ka viņi ir drukni, ar dubultzodu, tukli un vienlaikus bāli un slimīgi. Ar kārtīgajiem matu griezumiem viņi izskatās pēc brāļiem, pat dvīņiem. Liekas, ka viņi nejūtas ērti šai apģērbā – iebāzti kreklos, kam viņi ir jāpadara vecāki, tīrāki un jaukāki, nekā viņi ir. Tomēr respektablais apģērbs nevar viņus paglābt no ciešajiem skatieniem. Pat tad, kad ir labi, nav patīkami, ka cieši skatās virsū, bet viņiem nav labi. Tikai tāpēc, ka viņi ir slepkavas; ja viņi ir slepkavas, nav viegli izturēt ciešos skatienus. Pat nopratināšana ir labāka: kā var atbildēt uz skatienu? Tikai ar atbildes blenšanu vai novēršanos. Tompsons mierīgi skatās pretī, Venablss – sev klēpī, un šo pozu nozīme ir izsecināma, pirms pateikts kaut vārds: izaicinājums un nožēla.

Tagad tiesnesis vēršas tieši pie zēniem. Šajā pirmajā tiesas rītā – tāpat kā pēdējā dienā, bet nekad starp tām – viņus ļoti īsi uzrunā: cik ilgas būs tiesas sēdes, tieši tur viņi sēdēs, un viņiem ir advokāti, kam pajautāt, ja viņi kaut ko nesaprot. Tompsons pa kreisi ir mierīgāks, mazāk nobijies nekā Venablss, kas saķer galvu un atspiežas pret sociālā darbinieka plecu. Ne vienam, ne otram nav rūdīta noziedznieka aukstasinīgā spīvuma. Ne viens, ne otrs neizskatās pēc slepkavas. Kā izskatās slepkavas? Kā izskatās bērna slepkavas? Mērija Bella pirms 25 gadiem: rāmi smaidošs, pievilcīgs bērns, kas žņaudza upuru kaklu, līdz viņi nomira. Un tagad Džons Venablss, kas, tāpat kā viņa, izskatās visai glīts un neaizsargāts. Roberts Tompsons šķiet rupjāks un pašpārliecinātāks, tomēr, pirms ieslodzījumā viņam uzauga tukls zods, kaimiņi viņu sauca par eņģelīti un viņš tika ķircināts par meitenīgo izskatu. A un B, T un V: viņi izskatās tik nevainīgi, ja ne noziegums. Varbūt viņi nav vainīgi pat tajā. Neviens tā nedomā, bet redzēsim.

Taču zēnu advokāti nevēlas, lai mēs redzētu. Viņi lūdz apturēt vai atlikt lietas izskatīšanu. Iepriekšējā publicitāte esot bijusi neobjektīva, viņi saka: emocionālā valoda un piesātinātais atspoguļojums nevarējis neietekmēt tiesu. Deivids Tērners, kas aizstāv Tompsonu (katram zēnam ir savs advokātu pāris), ir savācis 247 preses izgriezumus, kas apsūdzētos salīdzina ar Mairu Hindliju un Sadāmu Huseinu. Kad tiek skaļi nolasīts preses vajāto kaimiņu citātu izvilkums “Viens bērns ir kā meitene, bet viņa draugs ir draņķis”, es cenšos šos vārdus samērot ar to, ko redzu, ar līdzīgajiem, kārtīgajiem matu griezumiem, pieklājīgajām drēbēm un atkarenajām ausīm. Kad ļaudis raksturo noziedzniekus, viņi vienmēr runā par acīm (it kā acis būtu logs uz dvēseles samaitātību) un dažkārt arī par deguniem (līks, izliekts, izvirzīts, salauzts). Bet ausis: ausis vienmēr ir jaunas un nevainīgas; tikai to trūkums vai izkropļojums norāda uz noziedzību.

Tompsons ir novilcis kurpes un arī žaketi, cenšoties nepārkarst vai cenšoties būt nekaunīgs, es nezinu, kāpēc tieši, bet viņš šķiet bezkaunīgs un plātīgs. Viņš nožāvājas. Žāvāšanās nepārsteidz: rīts ir bijis ilgs (agrā ierašanās, lai izvairītos no incidentiem pūlī), un pat visgudrākajam desmitgadniekam būtu grūti sekot līdzi juridiskajiem argumentiem. Bet man gribas sapurināt Robertu Tompsonu un pateikt viņam: nežāvājies, pat ja esi noguris; nekasies, pat ja jauniegādātais apģērbs izraisa niezi. Žāvāšanās un kasīšanās liek tev izskatīties cietsirdīgam un nenožēlojošam. Bet varbūt viņš tāds ir.

Aiz manis skaļi atveras zāles durvis: satraukts vīrs ar bloknotu. Spriežot pēc bloknotu skaita, gandrīz visa publika sastāv no žurnālistiem. Mēs esam pārņēmuši šo vietu – te ir tikai pāris īstu sabiedrības locekļu. Deivida Tērnera pēdējais izgriezums ir no 7. oktobra Sun. Man tas ir viesnīcā – reportāža un fotogrāfija no zēnu izmēģinājuma ierašanās Prestonā, lai iepazītos ar tiesu. Informēts fotogrāfs redzēja viņus nākam un dabūja savu sensāciju – viena zēna fotogrāfiju ar cukurgailīti. Tā bija dāvana: skat, Džeimsa Baldžera slepkavas ar rupjas vienaldzības ledeni uz kociņa. Izgriezumā paskaidrots, ka tievākais no abiem zēniem cierē, “it kā viņam nerūpētu pasaule”, bet tuklākais “ikdienišķi gāja aiz muguras”. Reportāžā ir papildu ziņas par zēnu izolatoru greznību un lutinošajiem apstākļiem, kādi viņiem būs procesa laikā. Zemteksts bija nepārprotams: Džeimsa Baldžera slepkavas ir izlutināti, vīzdegunīgi, nenožēlojoši, apgādāti ar rotaļlietām un datorspēlēm laika īsināšanai dīkajās no nodokļiem samaksātajās dienās.

Juridisku iemeslu dēļ šī fotogrāfija Sun bija rastrēta – zēnu sejas bija Mondriāna laukumu tīkls. Vai tagad klātienē viņi ir labāk redzami, tikai dažu soļu attālumā uzklausām Deivida Tērnera uzstāšanos? Fiziognomija ir apšaubāma zinātne. Te nu mēs rūpīgi pētām, meklējot zīmi. Bet ir grūti daudz uzzināt no uzmanīgas (un uzmanītas) sejas svešinieku vidū. “Makbets”: “No sejas pantiem nevaram vis nojēgt,/ Kas slēpjas dvēselē.” Vai prese un publika spēj pareizi novērtēt zēnus? Un, kas vēl svarīgāk: vai to spēj zvērinātie? Vai arī viņu skatu aizmiglo iepriekšējā publicitāte? Par to ir runa. Diskusijas pingpongs šurpu turpu: Deivids Tērners (bāls, izsmalcināts, moderns) Tompsona labā un Braians Volšs (spēcīgs, lielu degunu, restaurācijas atjautība) Venablsa labā pret Ričardu Enrikesu (garš, solīds, viktoriānisks) valsts labā. Tas ir kā atgriešanās vidusskolā, pirmā pieaugušo dzīves dvesma – jauka intelektuāla kaitēšanās, brīvi gari, kuri runā līdz nāvei. Viegli aizmirst, ka tā iemesls ir divi desmitgadnieki un ka viņi nespēj sekot līdzi pārrunām. Pēc divām stundām tiesnesis bez vilcināšanās nonāk pie slēdziena: atlikšanas lūgums tiek noraidīts; iztiesāšana turpināsies.

Mēs stāvam kā skolēni, kad tiesnesis pieceļas, lai dotos pusdienās, un pētām Tompsonu un Venablsu, kas atgriežas apakšā. Viņi izskatās kā brāļi: Kains un Ābels, mazā mīlestība starp viņiem ir zudusi, bet vieno Seta slepkavība.

Pēcpusdiena. Lai gan notiek slepkavības izskatīšana, ir iestājies pagurums. Vēl viens pieteikums, vēl viena fotogrāfija – policijas fotogrāfija numur 47, Džeimsa Baldžera sadauzītā galva, “tik aizkustinoša un satraucoša”, apgalvo aizstāvība, ka apsūdzēto tiesas process nebūšot taisnīgs. Tiesā ir citi, kam tiesas process nebūšot taisnīgs un kam nevajadzētu to uzklausīt. Tieši man priekšā, publikas pirmajā rindā, ar labu skatu uz zēniem (zēnu mugurām) astoņas sēdvietas ir rezervētas Baldžeru ģimenei. No rīta tās bija tukšas. Tagad piecas ir aizņemtas. Džeimsa māte Denīze septītajā grūtniecības mēnesī nav klāt. Bet mirušā zēna tēvs Ralfs, kas košļā gumiju un tērpies gaišbrūnā teļādas jakā, ir ieradies kopā ar vairākiem radiem un draugiem. Baldžeri ir liels klans: Ralfs ir viens no sešiem, Denīze – divpadsmitā no trīspadsmit. Arī fiziski viņi ir lieli – Ralfs un viņa radi, Ralfs un viņa draugi – ar tādiem labāk nesastrīdēties.

Izstīdzējušais, šaursejainais, izmocītais tētis Ralfs man atgādina Liverpūles futbolistu Īanu Rašu – personu, ko nedrīkst izlaist no acīm, uzbrucēju, bīstamu cilvēku. Baldžeri ļoti cenšas neizskatīties draudīgi. Klusiem un cēliem, viņiem pieder publikas līdzjūtība, un viņi negrasās to zaudēt ar huligānismu. Tik un tā viņu acis urbjas Tompsona un Venablsa pakausī. Vai Ralfs un kompānija tika pārmeklēti pie ieejas tiesā, ka viņiem nav ieroču, tāpat kā mēs pārējie? Pat bez ieročiem nebūtu grūti pārlēkt zāles margām un ar savām rokām spriest tiesu. Man tas ienāca prātā. Tam vajadzēja ienākt prātā viņiem. Viņi nebūtu cilvēki, ja tā nebūtu. Ralfs turpina košļāt gumiju.

Pieteikums par fotogrāfijas izslēgšanu no lietas materiāliem ir noraidīts. Process sākas. Pastāvīgs šejienietis, mančestrietis Ričards Enrikess, izklāsta valsts apsūdzību. Tas aizņem visu pēcpusdienu līdz 15.30, kad sēdei ir priekšlaikus jābeidzas apsūdzēto bērnu dēļ, kuru dalība nedrīkst pārsniegt skolas nodarbību ilgumu, jo viņi nespēj ilgāk koncentrēt uzmanību. Kad Enrikess apraksta tās februāra dienas notikumus un to, kas notika ar Džeimsu (asiņaina šalle, uzacu mati uz ķieģeļa), Ralfa Baldžera kakla muskuļi saspringst. Beidzot arī zēni viņa priekšā izskatās ieinteresēti. Mēs esam pametuši juridisko smalkumu pelēcību un atgriezušies mājās uz vietu, ko viņi pazīst: veikali, kur viņi zaga Būtlas Strand, ļaudis, ko viņi satika, spērieni un ķieģeļi. Džons Venablss atspiežas pret sociālo darbinieku un raud. Šķiet, ka viņam ir labas attiecības ar šo sociālo darbinieku, kurš ir apaļīgs, mundrs un patīkams, turpretī Roberta kalsnais, nomāktais un strindbergiskais sociālais darbinieks pat nepaskatās uz savu bezkaislīgo aizbilstamo.

Roberts novelk žaketi. Viņš kūļā kājas. Kad pienāk pēcpusdienas pārtraukums, viņš nes ārā kurpes, ko novilcis agrāk – kā viņš nedarīja (tā apgalvo valsts), kad spēra Džeimsam Baldžeram pa galvu. Tikai pirmā tiesas diena, bet jau veidojas iespaids, ka Roberts – Bobijs – ir barvedis, bet Džons ir pavadonis. Publika un zvērinātie ledaini uzlūko abus. Esmu dzirdējis par tik harismātiskiem noziedzniekiem tiesā, kas ir spējuši sevi izvaldzināt no cilpas. Bet ne šis pāris: ir grūti atmaigt pret viņiem, lai cik mazgadīgi viņi būtu.

Par sliktu nāk arī tas, ka viņi ir resni. Roberts vienmēr tāds bijis (lai gan viņam patika raksturot sevi kā tievu), bet Džons sešos mēnešos ir pieņēmies svarā par 12 kilogramiem. Trīs krietnas maltītes dienā un fiziskās aktivitātes trūkums. Liekais svars viņiem šeit nenāk par labu. Tas baro sliktas domas, ka notikušais viņus pārāk nenomāc, ka viņi ir apmierināti ar savu likteni. Tuklums – apmierinātības vai nevīžības rādītājs (nevar būt laimīgu anorektiķu, nevar būt tievu nevīžu). Viņu vecumā arī man bija liekais svars: sākumskolas pēdējā klasē es biju Resnais Pārraugs. Arī mana māsa Džiliana bija resna – resnāka par mani. Atceros (diapozitīvi to apliecina) lēkšanu baseinā brīvdienās Maļorkā, kad man bija desmit un viņai – astoņi gadi. Viņas želejtrīsošos šļakstus un vāciešu grupu, kas zviedza ik reizi, kad viņa sadūrās ar ūdeni. Mans ieguldījums karā ap 1960. gadu: es paņēmu viņu aiz rokas un aizvedu atpakaļ pie vecākiem, liedzot nejaukajiem ārzemniekiem (un varbūt arī viņai) mazliet jautrības. Vēlāk viņa, tāpat kā es, kļuva kautrīga un cieta liekā svara dēļ. Varbūt Džons un Roberts cieš no tā paša – vai arī ne, ja nav pieredzējuši ķircināšanas rotaļlaukumā. Kāpēc mēs domājam, ka tuklums nozīmē apmierinātību ar pasauli? Tāpēc, ka Angst saēd dvēseli, krimst ķermeņa taukus (“Kas viņu grauž?”)? Bravūrīgs trakulis, atraitne ar iekritušām acīm, grūtsirdīgs vientulis, kas ēd paši sevi un sevī. Bet Weltschmerz nav kārno monopols. Arī resnie var būt sāpjpilni. Un viņi parasti tādi ir, kaut vai par to, ka ir resni.

15.20. Tāpat kā T un V, es žāvājos un dīdos. T un V ir saīsinājums, ko izmantoju piezīmēs, jo tas ir mazāk neskaidrs par A un B. Arī tiesas sekretārs to lieto. Visos attiecīgajos juridiskajos dokumentos šis process – karaliene pret Robertu Tompsonu un Džonu Venablsu – ir pazīstams kā R v T & V.

Vēl viens nomenklatūras punkts dienas nobeigumam. Ričards Enrikess norāda, ka uz cietušo viņš visur atsauksies kā uz Džeimsu Baldžeru, nevis Džeimiju. Džeimss ir ne vien formāli pareizs kristāmais vārds, bet arī bērnu tā sauca tie, kas viņu pazina. Diez kā Ralfs un Denīze jutās februārī, kad viņu dēls visos virsrakstos kļuva par DŽEIMIJU. Diez kā viņi jūtas tagad, atkal redzot virsrakstos viņa vārdu (vai nepareizo vārdu), dzirdot to vienmēr izrunātu deminutīva formā, it kā mediji dziļākā gudrībā labāk par viņiem zinātu, kas viņš bija. Vēl viens nolaupīšanas, vēl viens slepkavības veids: viņš kļūst par kādu citu un kāda cita; ne viņš, ne viņu. Bet varbūt tas viņiem palīdzēs tikt pāri: tagad viņu dēls ir divreiz atņemts, vienreiz ar nāvi, otrreiz ar sabiedrības piesavināšanos. Džeimss nomira februārī. Tagad tur ir tikai Džeimijs.

Viesnīcā ar liftu dodos uz savu šauro celli: vienguļamā gulta, galds, tālrunis, krēsls. Ziņu diktors džeimijo ekrānā uz blondās, eņģeliskās galvas fotogrāfijas fona. Tas ir vienīgais attēls, kas skatītājiem ir no R v T & V, bez laukumu šķērsojošajiem aizrestotajiem policijas furgoniem un viktoriānisma stila mākslinieku iespaidiem par tiesas zāli, kur tieši Džeimsa seja nav redzama. Ļaudīm ārpusē ir grūti justies saistītiem ar apsūdzētajiem, kad viņi ir bezvārda, bezpersoniski, bezsakņu Zēns A un Zēns B; iekšā ir grūti justies nesaistītiem – tagad mēs esam priekšvārdu līmenī.

Es pārslēdzu kanālu uz vienmuļu, dancojošu futbola spēli un cenšos atcerēties, cik vecs bija Kains, kad nogalināja Ābelu un tika izraidīts uz Noda zemi. Droši vien ap četrpadsmit. Pat ja viņam bija 100, Vecajā Derībā viss jādala ar desmit. Un tad citi izdomāti precedenti, kur bērni nogalina bērnus. “Mušu valdnieks”: “Nokauj cūku, nokauj cūku!”, un arī Ruksis ar Valsts veselības dienesta brillēm, kas mira kā Džeimss ar akmeni sejā, lai gan viņš nokrita nevis uz sliedēm, bet jūrā. Pusaudži, kas nēsā šaujamieročus, bērni, kas norauj tauriņiem spārnus, zīdaiņi, kas grauž kreveles. Iedzimtais grēks piedzīvo atdzimšanu. Filmas, kas bērnus parāda kā mazus nelabos, ir gandrīz atsevišķs žanrs: “Rozmarijas bērns”, “Pareģojums”, “Sātana izdzinējs”. Bērni saknē ir slikti: pats esmu tā domājis. Ir diezgan viegli, ar bezmiegu spīdzinātam, iztēloties savu zīdaini kā velnu – un kreveli tam uz galvas kā vietu, no kurienes var izaugt sātana ragi, un viņa brēcienus kā nākošus tieši no elles. Ir diezgan viegli, redzot savādus, vardarbīgus bērnus ielās, domāt, ka viņi ir spējīgi uz ļaunu. Varbūt par psihopātiem, tāpat kā par policistiem, kļūst arvien jaunākā vecumā: ja 10 gadu vecumā viņi vada auto vai kārto vidusskolas eksāmenu matemātikā, tad kāpēc bērni nevar būt arī slepkavas? Bet šie zēni šodien tiesā neizskatījās ļauni vai psihopātiski: varēja vadīties tikai pēc izskata, bet viņi neizskatījās pēc tādiem.

Otrā diena, pirmās liecinieces. Tās ir pārdevējas, kas bija ievērojušas zēnus slaistāmies riņķī tajā piektdienas rītā februārī, turēdamas viņus aizdomās par vēlmi kaut ko nočiept, un brīnījās, kāpēc viņi nav skolā. Ir Beikera diena, zēni teica, skolotāju kvalifikācijas celšanas diena, brīvdiena. Tie bija meli: zēni bastoja, kavēja. Šķiet, ka Roberts bija pieredzējis bastotājs. Daudzās ģimenēs ir tradīcija, ka visi bērni iet vienā un tajā pašā skolā. Roberta ģimenē bija tradīcija, ka bērni neiet vienā un tajā pašā skolā – neviens no viņa vecākajiem brāļiem nemācās tajā pašā skolā, kur viņš. Džons bija vairāk iesācējs bastošanā, un šajā dienā viņam bija stimuls nebastot – zīmīte skolotājam no mātes, kas lūdza, vai viņš brīvlaikā drīkstētu paņemt uz mājām skolas smilšu peles. Bet tad viņš satika Robertu. Un nolēma aizmukt. Smilšu pelēm bija jādodas uz mājām kopā ar kādu citu.

Es skatos uz Džonu, un viņš man mazliet atgādina smilšu peli. Katrā ziņā – kāmi: spožas, zibošas acis; sagumis, kad apbēdināts, viņš iegrimst un pazūd žaketes atlokos; viņa vientiesīgā, raustīgā mirkšķināšana no trokšņa un gaismas. Roberts ir dūšīgāks, druknāks, vairāk kā jūrascūciņa. Dažkārt agresīvs. Džons viņam raida nervozus skatienus, meklēdams atbalstu; Roberts tos ignorē, noliekot izlēcēju vietā. Šķiet, ka Džonu valdzina Roberts. Es pazīstu šo sajūtu. Džona melnajās acīs es redzu sevi dievinām vecākus un rupjākus zēnus, domājam, ka viņu atzinību var iegūt, sacenšoties ar viņiem vissliktākajā. Džons raida vēl vienu nervozu skatienu: ko viņš nav izdarījis, lai iegūtu Roberta atzinību? Šīs īsās, klusās scēnas izsaka ļoti daudz – ka Roberts ir aukstasinīgais līderis un Džons ir viņa centīgais palīgs; viltīgais lapsa, čaklais bebrs. Vairāk dzīvnieku. Dažos nesenajos zīmējumos The New Yorker māksliniece Sjū Ko, kas zēnus nekad nav redzējusi, attēlo viņus ar uzkumpušiem pleciem, ar garām rokām, līdzīgus pērtiķiem. Visur dzīvnieki. Bet ir dabiski domāt par dzīvniekiem, kad visu dienu blenž uz zēniem, it kā viņi būtu krātiņā.

Kāmis, jūrascūciņa, bebrs, lapsa. Mazie dzīvnieki. Līdz 19. gadsimtam bija pieņemts dzīvniekus tiesāt tiesās. Visā Eiropā, kad raža nepadevās vai bērni tika savainoti, cūkas, smecernieki, gaiļi, kāpuri, termīti, zvirbuļi, siseņi, suņi, kurmji un gliemeži tika tiesāti un bieži vien par saviem nodarījumiem sodīti ar nāvi. Daži dzīvnieki, piemēram, mežacūkas, tika uzskatīti par velna iemiesojumu. Citi, piemēram, suņi, kas pauda pazīstamas, cilvēciskas emocijas, piemēram, bailes un prieku, tika uzskatīti par brīviem un saprātīgiem. Ja kaut kas nogāja greizi, jebkādi priekšstati attaisnoja tiesu un nāvessodu. Vērojot zēnus, es jūtu viduslaiku garu joprojām strādājam tiesā: mēma neizpratne un dziļš klusums no apsūdzēto sola. Zem šīs tiesas garlaicīgās pieklājības saglabājas vecā atmaksas mežonība.

Šorīt Džons izskatās nemierīgs. Varbūt šis nemiers (ieskaitot dedzīgo vēlmi izpatikt) ir saistīts ar viņa vecāku klātbūtni. Viņi sēž tieši aiz viņa: viņa māte Sūzana – eleganta un mundra koši zilā kleitā un ar rokassomu zelta ķēdē; viņa tēvs Nīls, sakumpis mokās plānā uzvalkā. Venablsa kungs un kundze. Vidusmēra kungs un kundze. Tipisks pāris, ne mazāk tipisks tāpēc, ka šķīrušies pirms vairākiem gadiem un viņa izskatās stiprākā no abiem. Viņi šķiet labi saskaņoti vai papildinoši: sīkstā, mīkstais. Nīls reizēm raud, savukārt Sūzana turas braši: aiz gaumīgā grima, ko viņa atjauno katrā pārtraukumā, parādās tikai apspiestas dusmas. Lai gan viņi laiku pa laikam uzlūko Džonu, viņi nekad neskatās uz Robertu, slikto zēnu, kurš novilcis lejā viņu labo. Roberts ir viens, bez vecāku vai radu pavadības. Vienatnība liek viņam izskatīties ļaunākam – it kā viņam nerūpētu neviens un nevienam viņš. Pagaidām zinu maz par viņa dzīvi, tikai to, ka viņš ir piektais bērns, kas man atgādina Dorisas Lesingas romānu “Piektais bērns” par briesmīgo bērnu, brutālo trolli, kas piedzimis citādi ideālā ģimenē. Daži Lesingas monstrozā zēna apraksti varētu atbilst tam, kā Roberts izskatās tiesā. Šeit jau ir izveidojušās jūtas pret viņu, ka viņam nav jūtu.

Es skatos uz T un V un mēģinu ieraudzīt tiesu, kā to redz viņi: puspazīstami liecinieki, laipni stingrs tiesnesis, klusējoši, nereaģējoši zvērinātie, advokāti ir tik līdzīgi savās tradicionālajās mantijās, ar nonivelējošajām parūkām, ka viņus nav iespējams atšķirt. Nekas dzīvē zēnus nevarēja tam sagatavot. Pat filmās par tiesas sēdēm, ko viņi redzējuši televīzijā, noteikti nebija parūku, kā jau amerikāņiem, un daudz kas bija citādi. Anonīmie, sinonīmiskie, melnos talāros tērptie svešinieki tiesnesis un juristi šķiet esam kopā – lai kurā pusē viņi būtu, tie izskatās tāpat kā pretinieki. Esmu pārsteigts arī par iztiesāšanas nomācošo vīrietiskumu. Abi apsūdzētie, tiesnesis, advokāti, juriskonsulti, sociālie darbinieki, lielākā daļa preses, deviņi zvērinātie, visi policisti, izņemot konstebli Mandiju Voleri, kuras pienākums pēc Džeimsa pazušanas bija mierināt Denīzi. Vai arī Džeimsa dzimumam ir nozīme? Ja T un V būtu aizveduši meiteni, vai viņi būtu rīkojušies citādi? Vai tam vajadzēja būt zēnam, lai viņi vispār rīkotos? Katrā ziņā tiesā dominē vīrietiskums. Tās romiešu arēnas aspekts, gladiatorisms, būtībā ir vīrišķs. Un man ir aizdomas: ja tieslietās augstos amatos būtu vairāk sieviešu, šie zēni netiktu tiesāti pieaugušo tiesā.

Pārtraukumā tualetē es nonāku līdzās policijas izmeklēšanas vadītājam Albertam Kērbijam: kalsns, priekšzīmīgs, vēl nav piecdesmit, mirdzošām acīm kā jaunam vikāram. Viņš man pamāj no sava nodalījuma. Es pamāju pretī.

– Kā iet? – es prasu.

– Labi, labi, – viņš atbild, – tieši pēc plāna.

Tērzējam no saviem nodalījumiem. Tā vajadzētu būt biroja vīriešu tualetē, pļāpāšana ar kolēģi, viņam rokā penis, jums jūsējais, starpā balts porcelāns.

– Krietnais Enrikess, – viņš saka. – Lieta ir drošās rokās.

– Jūs domājat, lieta darīta? – es prasu.

– Tā vajadzētu būt.

Kad mēs aizvelkam rāvējslēdzējus, blakus nodalījumā ierodas vēl kāds žurnālists, vietējais, kas šķiet labi pazīstam Albertu, un jau pēc mirkļa viņi norunā iedzert. Es domāju, ka Alberta nostāja ir – dots pret dotu, kas nozīmē, ka es nedodu neko par viņa uzskatiem. Viņaprāt, zēni ir pāris viltīgu profesionāļu, kas izsekoti sarežģītā policijas operācijā, un viņu notiesāšana prasa nežēlīgu spriedumu, bet man šī iztiesāšana jau sākusi šķist kā uzsitējvesera izmantošana pret riekstu.

Atpakaļ zālē. Vēl liecinieki. No valsts skatpunkta tie ir labi liecinieki, ārkārtīgi uzmanīgi un ar satriecošu atmiņu. Viņi atceras, ka tā piektdiena bija drūma un auksta (4 °C, mākoņains). Viņi atceras avīzes ar ziņām, ka karaliene pirmo reizi pieteikusies samaksāt nodokļus, Ranalfs Fainss polārajā odisejā, 12 gadus veca meitene atstāta “Viena pati mājās” gādāt par sevi, kamēr viņas māte uz divām nedēļām aizlaidusies brīvdienās uz Spāniju. Viņi atceras, ka pirkuši Valentīndienas kartītes (pēdējais laiks tās nosūtīt), samaksājuši gāzes rēķinu, gājuši pie ārsta, staigājuši ar suni, likuši likmes uz zirgiem, dzēruši tēju, skatījušies žurnālus, braukuši mājās no darba, devušies garām izkārtnei pie baznīcas “Nav jāstāv uz ceļiem, lai lūgtos”, aizvilkuši aizkarus priekšā tumsai. Viņi to visu atceras. Un viņi atceras, ka, veicot šīs darbības, redzējuši zēnus, kas tagad ir viņu priekšā uz apsūdzēto sola.

Bet kā lai to pasaka? Viņiem tas nenākas viegli. Cits pēc cita viņi stājas pie pults. Nodod zvērestu. Apstiprina savu vārdu, nodarbošanos, kāpēc viņi bija tur, kur viņi saka, ka bija, ko redzēja. Jau pirms nostāšanās viņi zina, kā tas būs. Viņi ir sagatavoti un pierunāti. Nav daudz, ko jautāt, – vairāk jā un nē interlūdija nekā viktorīna. Bet viņi nevar to izdarīt. Viņi murmina, stomās, aizelšas, šņukst. Viņi tiek lūgti vērsties pie tiesneša un zvērinātajiem. Viņi tiek skubināti runāt skaļāk, lai pārvarētu gaisa kondicionētāja troksni. Viņiem iesaka pagaidīt, kamēr izslēdz gaisa kondicionētāju. Viņiem piedāvā salvetes un ūdeni. Viņi tiek aicināti nesteigties. Viņi pieņem uzaicinājumu. Bet joprojām neviens nedzird.

Es jūtu viņiem līdzi klusuciešanā. Arī es esmu pieradis klusēt un pamirt. Kad skolā uzdeva jautājumus, es necēlu roku nevis tāpēc, ka nezināju atbildi, bet tāpēc, ka baidījos teikt. Universitātē, konsultācijās, baidoties nosarkt, es centos paslēpties stūrī, kas nav viegli četru cilvēku grupā. Šīs bailes izpausties: kā es apskaudu runīgos. Tad es nezināju, ka klusēšanai piemīt spēks. “Pat muļķis šķiet prātīgs, kamēr klusē.” Lokana mēle nozīmē neuzticamību; stomīgais tiek uzskatīts par godīgu; klusējošais šķiet zinām. Tā ir arī spēcīgu emociju pazīme: visu pārdzīvojumu dēļ Baldžeru ģimene manā priekšā nesarunājas. Bet, ja esat liecinieks, neatkarīgi no izjūtām ir jāpasaka sakāmais. Šiem lieciniekiem ir grūti pateikt savējo.

Daļa problēmas ir šķira. Tiesnesis un advokāti runā vienā valodā – tiesas, nevis tautas valodā. Tas biedē lieciniekus, kas ir pārāk nobijušies, lai sāktu. Klusi un dreboši viņi tur stāv labākajā svētdienas kārtā un izejamajos tērpos – pircēji, pārdevēji, gājēji, autobusa pasažieri, automašīnu vadītāji, skolēni, pensionāri –, lai pastāstītu vienu un to pašu, ja var to sadzirdēt – garākais zēns sinepjkrāsas jakā, tuklākais tumšā jakā, mazs bērns zilā anorakā iet kopā kā ģimene. Cits pēc cita viņi iznāk priekšā, nedzirdami apstiprinot cits cita teikto, atkal izdzīvojot to pašu briesmīgo notikumu secību.

Neviens nešaubās par viņu godīgumu, bet kāpēc viņi visi izmanto vienu un to pašu īpašības vārdu “sinepjkrāsas”, nevis kādu krāsu no parastām paletēm, kad apraksta Džona Venablsa jaku? Kāpēc tik daudzi no viņiem ir gudri pēc notikuma, gudri pēc pēcnotikuma, televīzijas raidījuma “Crimewatch”, kas tika parādīts gandrīz nedēļu pēc nozieguma? Varētu teikt, ka pārlecošie Būtlas Strand videoattēli ir parāvuši vaļā atmiņu, bet atcerēšanos un iztēlošanos nav viegli atšķetināt. “Es autobusā skaļi iesaucos: “Ko, pie velna, šie bērni dara tam nabaga bērnam?”” kāda sieviete stāsta tiesai, nikni skatīdamās uz Tompsonu un Venablsu. Jā, kā tad. Bet neviens autobusā viņu nedzirdēja. Un pagāja desmit dienas, līdz viņa devās uz policiju.

Man, protams, nevajadzētu vainot lieciniekus. Viņi tikai cenšas palīdzēt. Viņi nevarēja zināt, kad iznāca priekšā, ka pret viņiem izturēsies kā pret vainīgajiem, kritizēs par to, ka viņi toreiz neko nedarīja. Viņi jūtas kā uz apsūdzēto sola, nevis pie liecinieku pults. Tagad nāk klāt jaunas raizes – ne tikai bailes skaļi runāt tiesā, bet arī bailes no sabiedrības nopēluma. Ir zināms, ka liecinieki pret teroristiem un bandītiem bailēs no atriebības pazūd krūmos. Šeit drauds ir nevis šāviens ceļgalā, bet gan virsraksti “Mēs nosaucam vainīgos”. Mocīšana presē, pēršana ar 64 punktu burtiem – lūk, kas viņus kavē.

Savukārt zēni izskatās pašapzinīgāk. Viņi sāk pierast pie šejienes. Džons ir sācis pacelt galvu un skatīties apkārt. Žurnālisti ziņo, ka Roberts ir nolēmis “viņus samulsināt ar skatienu”. Bet, kamēr zēni sēž sīciņi apsūdzēto sola sētiņā, vārdi joprojām iet pāri viņu galvai. Cik daudzus no šiem vārdiem viņi uztver? Cik daudzus saprot? Viņi nesaka, jo viņu loma ir bez vārdiem. Vitgenšteins: “Wovon man nicht sprechen kann, darüber muss man schweigen.” Par ko nevar runāt, par to jāklusē. Cik daudz šeit ir neatbilstīga vai nepieņemama? Šķiet, viss, izņemot liecinieku novērojumus. Jau šie liecinieki ir neapšaubāmi pierādījuši, ka zēni nolaupīja Džeimsu Baldžeru un aizveda uz dzelzceļa sliedēm, kur – lai gan neviens to nav redzējis – viņš tika nogalināts. Bet viņu liecības neatbild uz jautājumu: kāpēc? Tikai zēni var atbildēt, bet viņi vēl nevar runāt un varbūt nerunās pat tad, kad pienāks aizstāvības kārta. Es sāku prātot, vai vispār ir vērts būt tiesā.

Vēl viena diena ir galā, 15.30, un skribentu bars veļas ārā. Agrā tumsa šķiet kā pakalpojums: aklā nakts slēdz dienas laipno aci. Laukumā ap tiesas aizmuguri, pie pasta, ir sapulcējies fotogrāfu pūlis, lai noskatītos zēnu aizvešanu furgonos. Saujiņa pircēju un skolēnu stāv, vērodami fotogrāfus. Neviens viņus nesauktu par pūli, nemaz jau nerunājot par saniknotu pūli kā Seftonā, bet attēlu redaktori Londonā varētu mēģināt. Rīt šie tiesas mugurpuses vērotāji parādīsies fotogrāfijās kā ļaudis, kas ieradušies skatīties uz zēniem – kā tricoteuses giljotīnas priekšā, kas vēlas redzēt ripojam galvas. Bet tiesas zālē šodien gandrīz nebija publikas, izņemot žurnālistus, un tagad te ir tikai šie nejaušie pircēji, it kā slepkavību iztiesāšana būtu zaudējusi pievilcību. Līdzvainīgs par neveselīgo interesi, es uzgriežu muguru pirms furgonu parādīšanās. Lai kādas būtu atbildes, šeit es tās neatradīšu.

© Granta, 2018. gada 3. jūlijā

No angļu valodas tulkojusi Sandra Kuple