Ļeva Tolstoja slepkavība

Četras dienas garā starptautiskā zinātniskā konference “Ļevs Tolstojs un pasaules literatūra” risinās Jasnajā Poļanā – muižā, kur Ļevs Tolstojs piedzima, nodzīvoja lielāko sava mūža daļu, sarakstīja “Karu un mieru” un “Annu Kareņinu” un kur viņš ir apglabāts.

Reiz manos doktorantūras studiju laikos šīs konferences programmā tika iekļauts arī mans referāts. Tolaik mana katedra piešķīra divu veidu ceļojuma stipendijas: 1000 dolāru – referāta nolasīšanai starptautiskā konferencē un 2500 dolāru – pētnieciskam darbam ārpus ASV. Manas vajadzības nepārprotami iekļāvās pirmajā kategorijā, taču, ņemot vērā, ka acu priekšā bija papildu 1500 dolāri, es nolēmu izmēģināt laimi un uzrakstīt pieteikumu izbraukuma pētījumam. Jābūt taču kādam noslēpumam, ko iespējams atrisināt tikai Tolstoja mājā!

Es sēdos uz divriteņa un žilbinošajā vasaras saulē devos uz bibliotēku, kur vairākas stundas pavadīju, nolīdusi savā ledainajā dienasgaismas lampas apgaismotajā lasītavas kabīnē ar 700 lappušu biezo Anrī Truajā Tolstoja biogrāfijas sējumu. Ar īpašu interesi izlasīju pēdējās nodaļas, “Testaments” un “Bēgšana”. Tad uzmeklēju monogrāfiju par indīgajiem augiem un izšķirstīju to turpat ārpusē, pie kafetērijas galdiņa. Tad atgriezos lasītavā un ieslēdzu savu klēpjdatoru.

“Tolstojs nomira 1910. gada novembrī provinces dzelzceļa stacijā Astapovā. Viņa nāves apstākļus nav iespējams dēvēt citādi kā vien par dīvainiem,” es rakstīju. “Taču rakstnieka nāves apstākļu dīvainība nekavējoties saplūda ar plašāko Tolstoja dzīves un daiļrades kontekstu. Galu galā, vai kāds tiešām gaidīja, ka cilvēks, kurš sarakstījis stāstu “Ivana Iļjiča nāve”, nomirs klusi un nemanāmi kādā tumšā kaktā? Un tā nu par pašsaprotamu tika pieņemta nāve, kas patiesībā būtu pelnījusi pamatīgāku iedziļināšanos.”

Es jutos diezgan apmierināta ar savu pieteikumu, kuram devu nosaukumu “Vai Tolstojs nomira dabiskā nāvē vai arī tika noslepkavots? Kriminālistisks pētījums”. Pieteikumā uzskaitīju arī personas, kurām bijuši motīvi un iespēja rakstnieku nonāvēt:

Tolstojam – iespējams, tālaika krievu literatūras skandalozākajai personībai – netrūka ietekmīgu ienaidnieku. “Kārtējās vēstules ar nāves draudiem,” rakstnieks atzīmēja 1897. gadā, kad viņa publiskā duhoboru sektas aizstāvēšana izpelnījās skaļus protestus no pareizticīgo baznīcas un cara Nikolaja II puses; pēdējais pat pavēlēja slepenpolicijai Tolstoju izsekot. Kā jau bieži gadās, Tolstoja ienaidnieki nebija bīstamāki par viņa tā saucamajiem draugiem, piemēram, svētceļniekiem, kas spietoja Jasnajā Poļanā; tā bija mūžam mainīga filozofu, pasaules klaidoņu un kriminālu tipu straume, ko kalpotāji bija iesaukuši par “tumšajiem”. Šo nelīdzsvaroto tipu vidū bija, piemēram, morfija lietotājs, kurš sarakstījis matemātisku kristietības ideju pierādījumu, baskājains septiņdesmitgadīgs zviedru večuks, kurš sludināja “pieticību” apģērbā un kuru galu galā nācās padzīt “par nepiedienību”, un neredzīgs vecticībnieks, kurš sekoja Tolstojam pēc soļu skaņas, kliegdams: “Melis! Divkosis!” No otras puses, Tolstoja testaments izraisīja visai asus konfliktus viņa tuvinieku rindās...

– Jūs neapšaubāmi esat visamizantākā no maniem studentiem, – teica mana zinātniskā darba konsultante, kad es viņai izklāstīju savu teoriju. – Tolstojs noslepkavots! Ha ha ha! Vīrs, kuram bija astoņdesmit divi gadi un kurš bija jau pārdzīvojis vairākus insultus!

– Tieši tāpēc tas būtu ideāls noziegums, – es pacietīgi skaidroju. Katedras vadību pārliecināt neizdevās. Tomēr man piešķīra 1000 dolāru stipendiju referāta nolasīšanai.

Dienā, kad vajadzēja doties uz Maskavu, es ierados lidostā ar nokavēšanos. Pasažieru reģistrācija jau bija beigusies. Lai gan man tomēr atļāva iekāpt lidmašīnā, bagāža palika ārpusē un, kā izrādījās, pilnīgi pazuda no kompānijas Aeroflot datubāzes. Ceļojums lidmašīnā ir kā nāve: tev atņem pilnīgi visu.

Jasnajā Poļanā nav apģērbu veikalu, un visas četras konferences dienas es biju spiesta pavadīt tai pašā apģērbā, kurā atbraucu: jēzenēs, biezās treniņbiksēs un flaneļa kreklā. Biju cerējusi, ka lidmašīnā izdosies mierīgi pagulēt, un attiecīgi arī apģērbusies. Daži starptautiskie Tolstoja pētnieki nodomāja, ka esmu tolstojiete – proti, ka es, tāpat kā Tolstojs un viņa sekotāji, esmu devusi zvērestu staigāt sandalēs un dienu un nakti valkāt vienu un to pašu zemnieku kreklu.

Mēs, starptautiskie Tolstoja pētnieki, tur bijām kādi divdesmit pieci. Darba sesiju starplaikā mēs visi kopā klejojām pa Tolstoja māju un Tolstoja dārzu, sēdējām uz Tolstoja mīļākā soliņa, jūsmojām par Tolstoja bišu stropiem, brīnījāmies par Tolstoja mīļāko būdiņu un izvairījāmies no Tolstoja iemīļoto zosu negantajiem pēctečiem: viens no šiem gandrīz mežonīgajiem radījumiem bija ieknābis kādam kultūras semiotiķim.

Katru rītu es zvanīju uz Aeroflot, lai apjautātos par savu čemodānu.

– Ak tā atkal esat jūs, – darbiniece nopūtās. – Jā, jūsu iesniegums guļ man uz galda. Adrese – Jasnaja Poļana, Tolstoja muzejmāja. Tiklīdz atradīsim jūsu bagāžu, tā nosūtīsim to jums. Bet pagaidām – vai jums ir pazīstama krievu frāze “samierināšanās”?

Konferences pirmajā dienā kāds Maļeviča mākslas pētnieks nolasīja referātu par Tolstoja ikonoklasmu un Maļeviča “Sarkano kvadrātu”. Viņš izteica domu, ka Nikolajs Rostovs esot sarkanais kvadrāts. Atlikušo dienas daļu viņš nosēdēja, paslēpis seju rokās – smagu ciešanu pozā. Tālāk milzīga krievu tekstoloģe milzīgā pelēkā kleitā izplūda milzīgi garā stāstījumā par jaunu zinātnisku darbu, kas veltīts “Kara un miera” agrīnajiem variantiem. Viņa skandēja savu tekstu pa pusei lūdzošā, pa pusei sludinošā tonī, kā cilvēks, kurš uzsauc stundu garu tostu – nekustīgi veroties tukšumā un neielūkojoties nekādās piezīmēs.

Brīdī, kad jau likās, ka viņa beidzot apsēdīsies, sieviete atkal pietrūkās kājās un piemetināja:

– Ceturtdien mēs par šīm ārkārtīgi interesantajām redakcijām dzirdēsim vēl – ja vien būsim dzīvi.

Starptautisko Tolstoja pētnieku aprindās bija modē ar šo precizējumu (atsauci uz Tolstoja vēlīnajām dienasgrāmatām) piebārstīt jebkādus izteikumus par nākotni. Pēc reliģiskās atdzimšanas 1881. gadā Tolstojs atteicās no paraduma beigt katru dienasgrāmatas ierakstu ar plānu nākamajai dienai, aizstājot to ar frāzi “ja vien būšu dzīvs”. Man iešāvās prātā, ka Tolstojs jau no 1881. gada zināja, ka viņu noslepkavos.

Savas reliģiskās krīzes laikā Tolstojs izlēma nodot visas autortiesības uz saviem darbiem “tautai”. Šis lēmums rakstnieku noveda pie “cīņas uz dzīvību un nāvi” ar sievu Soņu, kura pārvaldīja muižas finanses un viņu kopdzīves laikā dzemdēja Tolstojam trīspadsmit bērnus. Tolstojs vēlāk novēlēja Soņai tiesības uz darbiem, kas tapuši līdz 1881. gadam, bet visus pārējos atdeva vienam no “tumšajiem” – Vladimiram Čertkovam, par tolstojieti kļuvušam aristokrātam, kura vārda rakstība krieviski sasaucas ar vārdu “velns” – čert.

Čertkovs, doktrinārs, kurš bija slavens ar savu “cietsirdīgo vienaldzību pret cilvēka dzīves nejaušībām”, uzskatīja, ka viņa misija ir saskaņot Tolstoja dzīvi un darbus ar tolstojisma principiem. Viņš kļuva par Tolstoja pastāvīgo kompanjonu un drīz vien ieguva pilnīgu kontroli pār visu rakstnieka jaunāko darbu redaktūru; tas attiecās arī uz dienasgrāmatu, kurā Tolstojs visai detalizēti apcerēja savu laulības dzīvi. To Soņa vīram nepiedeva nekad. Viņu starpā sākās pastāvīgi trači; scēnas ieilga līdz vēlai naktij. No viņu kliedzieniem un elsām trīcēja sienas. Tolstojs auroja, ka bēgšot uz Ameriku. Soņa kliegdama izmetās dārzā un draudēja padarīt sev galu. Tolstoja sekretārs raksta, ka Čertkovs veiksmīgi panācis ieplānoto: “morāli iznīcināt Tolstoja sievu un iegūt kontroli pār viņa manuskriptiem”. Šī vētrainā laulības dzīves posma laikā Tolstojs sarakstīja “Kreicera sonāti” – noveli, kurā vīrs, kurš atgādina Tolstoju, brutāli noslepkavo sievu, kura atgādina Soņu. Katrs, kuram būtu radušās aizdomas par Tolstoja nāves patiesajiem apstākļiem, “Kreicera sonātē” atrastu bagātīgu vielu pārdomām.

Tovakar zinātnieku kopmītnēs es izgāju uz sava balkona un aizdedzināju cigareti. Pēc dažām minūtēm atvērās kaimiņu balkona durvis. Abi balkoni atradās ļoti tuvu viens otram – margas šķīra nieka pārdesmit centimetru melna tukšuma. Uz balkona iznāca padzīvojusi sieviete; kādu brīdi viņa stāvēja ļoti klusi, stingi raugoties kaut kur tālumā – acīmredzot iegrimusi pārdomās par Tolstoju. Tad viņa negaidot pagriezās pret mani.

– Vai varētu jums palūgt uguni? – sieviete jautāja.

Es izzvejoju no kabatas sērkociņu kastīti, vienu aizdedzināju un, piesedzot ar plaukstu, pastiepu pāri balkona margām. Viņa pieliecās tuvāk, aizdedzināja savu vieglo Kent un sāka smēķēt. Nolēmu izmantot šo cilvēciskā kontakta mirkli, lai palūgtu mazliet šampūna. (Vannas istabās šampūna nebija, un manējais kaut kur klejoja kopā ar čemodānu.) Taču, tiklīdz es pieminēju šampūnu, vecās sievietes sejā uzplaiksnīja kaut kādu spēcīgu emociju atblāzma. Bailes? Aizkaitinājums? Naids? Es mierināju sevi ar domu, ka dodu viņai iespēju pavingrināties samierināšanās mākslā.

– Vienu mirklīti, – samierinājusies teica kaimiņiene, it kā spētu lasīt manas domas. Viņa novietoja cigareti stikla pelnutraukā. Dūmu diedziņš uzvijās bezvēja nakts debesīs. Es iemetos istabā, lai sameklētu kādu trauku šampūnam, un izvēlējos keramikas krūzi ar Jasnajas Poļanas vēsturisko balto vārtu attēlu. Zem attēla rotājās Tolstoja citāts par to, kā viņš nespēj iztēloties Krieviju bez Jasnajas Poļanas.

Es pastiepu krūzi pāri šaurajai aizai, un kaimiņiene tajā ielēja ziepjainu ūdeni no mazas plastmasas pudelītes. Tad es sapratu, ka viņa ar mani dalās burtiski pēdējās sava šampūna lāsēs, kuras atšķaidījusi ar ūdeni – lai pietiktu ilgākam laikam. Es pateicos viņai tik sirsnīgi, cik vien pratu. Viņa atbildēja ar pašcieņas pilnu galvas mājienu. Kādu brīdi mēs stāvējām klusēdamas.

– Vai jums mājās ir suns vai kaķis? – viņa pēdīgi vaicāja.

– Nē, – es atbildēju. – Un jums?

– Man Maskavā ir brīnišķīgs kaķis.

Eimijas Mandelkeres pazīstamais darbs “Anna Kareņina rāmītī” (“Framing Anna Karenina”) sākas ar vārdiem “Tolstoja mājā Jasnajā Poļanā nav neviena kaķa”:

Gaidīto mājas dzīves omulības simbolu kaķu vietā Tolstoja nama saulainajos laukumiņos saritinājušās guļ čūskas, sargājot muižu no kaitēkļu iebrukuma. [..] Šo aukstasiņu mājas mīluļu senčus savulaik ieviesa Tolstoja ailurofobiskā sieva Sofija Andrejevna, lai padzītu no mājas grauzējus.

Šīs rindiņas man atausa prātā konferences otrajā dienā, kad apspriežu zālē saskaitīju četrus kaķus. Jāpiebilst gan, ka Mandelkerei ir taisnība – par čūsku trūkumu Jasnajā Poļanā tiešām nevar sūdzēties. Pie brokastu galda kāds vēsturnieks stāstīja par pieredzēto, pētot Tolstoja piezīmes uz Kanta darbu malām: viņš ieraudzījis čūsku turpat arhīva telpā.

– Vai vismaz atradāt kādu labu margināliju? – kāds pajautāja.

– Nē. Uz lappušu malām viņš neko nav rakstījis, – vēsturnieks atbildēja, tad, ieturējis nelielu pauzi, triumfējoši pavēstīja: – Toties sējumi paši atvērās noteiktās vietās!

– Tiešām?

– Jā! Nav šaubu, ka tās bijušas Tolstoja mīļākās lappuses!

Rīta sēde bija veltīta Tolstoja salīdzinājumam ar Ruso. Es centos sekot runātajam, taču man visu laiku uzmācās domas par čūskām. Ja nu Tolstojs novests kapā ar kādu indi?

– Franču kritiķis Rolāns Barts teicis, ka visneproduktīvākais temats literatūras kritikā ir dialogs starp dažādiem autoriem, – iesāka otrā runātāja. – Un tomēr es šodien pievērsīšos Tolstojam un Ruso.

Es atcerējos vienu no stāstiem par Šerloku Holmsu, kurā kādu mantinieci Sari atrod raustāmies pirmsnāves konvulsijās un gārdzam: “Banda! Raibā banda!” Doktors Vatsons nodomā, ka viņu nogalinājuši čigāni, kuri apmetušies uz ģimenei piederošās zemes un mēdz nēsāt raibus lakatus. Taču Vatsons maldās. Jaunā sieviete patiesībā runājusi par “raibu lenti”, satraukumā nosaucot to par “banti” kā savās bērnu dienās, un vēlējusies pastāstīt par reto plankumaino Indijas odzi, kuru pa ventilācijas lūku viņas istabā ielaidis ļaunais patēvs.

Mantinieces pirmsnāves vārdi “raibā bante” ir viens no pirmajiem “pavediena” elementa pielietojumiem detektīvprozas žanrā. Bieži vien pavediens ir apzīmējums ar vairākām nozīmēm: čigānu banda, lakatiņš, odze. Bet, ja “raibā bante” ir pavediens, es miegaini prātoju, kas tad ir čūska? Šajā brīdī atskanēja dārdošs troksnis, un es uztrūkusies izslējos krēslā. Starptautiskie Tolstoja pētnieki aplaudēja. Otrā runātāja bija pabeigusi savu referātu un tagad piestūma mikrofonu kaimiņam pie garā konferences galda.

– Pats svarīgākais dabas elements gan Tolstojam, gan Ruso bija – gaiss.

Staigāju pa Jasnajas Poļanas bērzu alejām, meklējot pavedienus. Dīķī peldēja čūskas, izraibinot ūdens virsmu ar viļņotiem rakstiem. Šeit viss ir muzejs. Čūskas ir ģenētisks čūsku muzejs. Mušas spindz cauri paaudzēm; es zinu, ka tās zina, bet neko man neteiks. Pa līkumoto taciņu nonācu līdz Tolstoja kapam – ar zāli apaugušam garenam pauguram, kas likās līdzīgs franču Ziemassvētku biskvīta ruletei. Vēros tajā kādas trīs minūtes. Man likās, ka redzu, kā tas pakustas. Vēlāk netālu no Tolstoja bišu dravas es apsēdos uz soliņa (cita, ne Tolstoja iecienītā) un ieskatījos atkritumu urnā. Tā bija pilna ar cigarešu galiem un gurķa mizām.

1909. gadā šajā pašā mežā Tolstojs uz kāda celma parakstīja slepenu testamentu. Visu savu darbu autortiesības viņš atstāja Čertkova un savas jaunākās meitas Sašas, dedzīgas tolstojietes, ziņā. No tā Soņa jau sen bija baidījusies visvairāk (“Tu gribi atdot visas tiesības Čertkovam un ļaut, lai tavi mazbērni mirst badā!”); šo jautājumu viņa mēģināja risināt ar rūpīgi izplānotu ģimeniskas spiegošanas un izsekošanas programmas palīdzību. Reiz Soņa veselu pēcpusdienu nogulēja grāvī, ar binokli novērojot ieeju muižā.

Kādā 1910. gada septembra pēcpusdienā Soņa iesoļoja Tolstoja darbistabā, bruņojusies ar bērnu pistongu revolveri, un iešāva Čertkova portretā; pēc tam viņa to saplēsa gabalos un iemeta klozetpodā. Kad istabā ienāca Tolstojs, viņa izšāva vēlreiz – lai vīru mazliet pabaidītu. Citu dienu Soņa ķērca: “Es nogalināšu Čertkovu! Es likšu viņu noindēt! Vai nu viņš, vai es!”

3. oktobra pēcpusdienā Tolstojam sākās lēkme. Viņam spazmās raustījās žokļi, un viņš izdeva govs maurošanai līdzīgas skaņas, pa brīdim iespraužot kādu vārdu no sava nepabeigtā teksta par sociālismu: “Ticība... saprāts... reliģija... valsts.” Tad Tolstojam sākās tik spēcīgas konvulsijas, ka viņu nespēja noturēt trīs pieauguši vīrieši. Pēc piecām konvulsijām slimnieks aizmiga. Viņš pamodās nākamajā rītā, šķietami vesels.

Pēc dažām dienām Tolstojs saņēma no Čertkova vēstuli, ko atteicās Soņai rādīt. Soņa aizsvilās dusmās un atkārtoja savus pārmetumus par slepeno testamentu. “Viņas izturēšanās pret mani ne tikai neliecina par mīlestību, bet arī nepārprotami iecerēta, lai mani nogalinātu,” Tolstojs rakstīja par sievu. Viņš patvērās kabinetā un mēģināja pievērst domas kam citam, lasot “Brāļus Karamazovus”: “Kura no abām ģimenēm bija briesmīgāka – Karamazovi vai Tolstoji?” viņš jautāja. Pēc Tolstoja domām, “Brāļi Karamazovi” bija “pretmāksliniecisks, paviršs, tendenciozs” darbs, nebūtisks dzīves dižo problēmu kontekstā.

28. oktobrī trijos no rīta Tolstojs pamodās no tā, ka Soņa rakņājās pa viņa rakstāmgalda atvilktnēm. Viņa sirds sāka drudžaini dauzīties. Tas bija pēdējais piliens. Saule vēl nebija uzlēkusi, kad dižais rakstnieks ar elektrisko kabatas bateriju rokā uz visiem laikiem pameta Jasnaju Poļanu. Tolstojam līdzi devās viņa ārsts, tolstojietis Makovickis. Pēc nogurdinoša 26 stundas gara brauciena abi nonāca Šamardinā, kur klosterī kā mūķene dzīvoja Tolstoja māsa Marija. Tolstojs nolēma atlikušo mūža daļu pavadīt šeit īrētā būdiņā. Taču nākamajā dienā viņam pievienojās Saša, kura kopā ar doktoru Makovicki pārliecināja drudža mocīto rakstnieku, ka viņam jābēg uz Kaukāzu. Mazais bēgļu pulciņš devās ceļā 31. oktobrī 2. klases vilciena vagonā, pērkot biļetes katrā nākamajā stacijā – lai viņiem nevarētu sadzīt pēdas.

Drudzis pieņēmās spēkā, Tolstoju kratīja drebuļi. Kad trijotne nonāca Astapovā, Tolstojs jau bija pārāk slims, lai brauktu tālāk. Slimnieku iekārtoja stacijas priekšnieka mājā. Tolstoja simptomi bija drudzis, delīrijs, konvulsijas, apziņas zudums, dūrieniem līdzīgas galvassāpes, džinkstoņa ausīs, murgi, apgrūtināta elpošana, žagas, neregulārs un paātrināts pulss, mokošas slāpes, pietūkusi mēle, dezorientācija un atmiņas zudums.

Savas dzīves pēdējās dienās Tolstojs bieži paziņoja, ka esot sacerējis kaut ko jaunu, un vēlējās to nodiktēt. Tālāk sekoja vai nu klusēšana, vai juceklīgs vārdu birums. “Nolasi man, ko es tikko teicu,” viņš Sašai pavēlēja. “Ko es uzrakstīju?” Reiz viņš tā sadusmojās, ka sāka ar meitu cīkstēties, kliedzot: “Laid mani vaļā! Kā tu uzdrošinies mani turēt? Laid mani vaļā!”

Doktora Makovicka uzstādītā diagnoze bija – katarāla pneimonija (plaušu karsonis).

2. novembrī Astapovā ieradās Soņa. Stacijas priekšnieka namiņā viņu neielaida, un Soņa apmetās netālu novietotā vilciena vagonā. Viņa nolēma – ja Tolstojs izveseļosies un mēģinās aizbēgt uz ārzemēm, nāksies iztērēt 5000 rubļu privātdetektīvam, kurš viņu visur izsekos.

Tolstoja veselība pasliktinājās. Viņš tagad elpoja ar lielu piepūli, izdvešot biedējošas sēcošas skaņas. Viņš neatcerējās, kā jālieto kabatas pulkstenis. 6. novembrī, pēdējā skaidras apziņas brīdī, Tolstojs sacīja meitām: “Es jums iesaku atcerēties, lūk, ko – uz zemes bez Ļeva Nikolajeviča ir vēl daudz citu cilvēku.”

7. novembrī Tolstojs nomira no elpošanas mazspējas.

Starptautiskās Tolstoja konferences trešajā dienā kāds profesors no Jeila Universitātes nolasīja referātu par tenisu. “Annā Kareņinā” Tolstojs šo sporta veidu parādījis gauži negatīvā gaismā, viņš iesāka. Balansējot uz kraujas virs milzīga garīgā un morālā bezdibeņa, Anna un Vronskis pilnīgi bezjēdzīgi trenkā šurpu turpu sīko bumbiņu. Kad Tolstojs sarakstīja šo ainu, viņš pats vēl nekad nebija tenisu spēlējis un uzskatīja to par kaut kādu angļu modes kaprīzi. Sešdesmit astoņu gadu vecumā Tolstojam uzdāvināja raketi un paskaidroja spēles noteikumus. Viņš acumirklī fanātiski aizrāvās ar šo sporta veidu.

“Nevienam citam literātam nav bijušas raksturīgas tik lielas pretrunas.” Visu vasaru Tolstojs nodevās tenisa spēlei pa trim stundām dienā. Neviens pretinieks nespēja apmierināt rakstnieka nesātīgo apetīti uz šo spēli – viņa viesi un bērni stājās Tolstojam pretim pēc kārtas.

Starptautiskie Tolstoja pētnieki apbrīnoja Tolstoja atlētismu. Viņam būtu vajadzējis nodzīvot līdz astoņdesmit pieciem, deviņdesmit, simt gadiem!

Arī braukt ar divriteni Tolstojs iemācījās, kad viņam bija jau pāri sešdesmit. Pirmā mācību stunda notika tieši mēnesi pēc viņa un Soņas karsti mīlētā jaunākā dēla nāves. Gan divritenis, gan braukšanas apmācības bija dāvana no Maskavas Velosipēdu mīļotāju biedrības. Var tikai minēt, kā jutās par dēlu sērojošā Soņa, redzot vīru sparīgi minam pedāļus pa dārza taciņām. “Tolstojs iemācījies braukt ar divriteni,” savās piezīmēs tolaik konstatēja Čertkovs. “Vai tas nav pretrunā ar kristīgajiem ideāliem?”

Konferences pēdējā dienā, ģērbusies savās tolstojietes drānās un jēzenēs, es ieņēmu vietu pie garā galda un nolasīju referātu par “Annas Kareņinas” dubultsižetu. Mans pētījums beidzās ar Tolstoja romāna salīdzinājumu ar “Alisi Brīnumzemē”; tas izraisīja iebildumus, jo man nebija nekādu pierādījumu, ka Tolstojs būtu lasījis “Alisi Brīnumzemē” laikā, kad sarakstīja “Annu Kareņinu”.

– “Alise Brīnumzemē” publicēta 1865. gadā,” – es aizrādīju, pūloties nepievērst uzmanību romantiskajiem mirkļiem, ko tieši tobrīd aiz loga baudīja divi Tolstoja zirgu pēcteči. – Tas ir vispārzināms fakts, ka Tolstojam patika pa pastu saņemt visas jaunākās angļu grāmatas.

– Tolstoja personīgajā bibliotēkā bija šīs grāmatas eksemplārs, – teica viena no arhīvistēm.

– Bet tas ir 1893. gada izdevums, – protestēja konferences vadītāja. – Tajā ir veltījuma ieraksts Tolstoja meitai Sašai, un Saša piedzima tikai 1884. gadā.

– Tātad 1873.gadā Tolstojs “Alisi” nebija lasījis! – no pēdējām rindām atskanēja kāda veca vīrieša balss.

– To mēs nevaram zināt, – iebilda arhīviste. – Viņš varēja grāmatu izlasīt agrāk un tad nopirkt jaunu eksemplāru kā dāvanu Sašai.

– Un man mutē varētu augt sēnes, tikai tad tā būtu nevis mute, bet dārzs! – atcirta večuks.

Ruso eksperte pacēla roku. – Ja Anna ir Alise un Levins – Baltais Trusis, – viņa sacīja, – kas tad ir Vronskis?

Es centos paskaidrot, ka mans nolūks nebija pierādīt precīzu atbilstību starp visiem “Alises Brīnumzemē” un “Annas Kareņinas” varoņiem. Ruso eksperte turpināja neizteiksmīgi vērties manī. – Jebkurā gadījumā, – es nobeidzu, – ar Balto Trusi es salīdzināju Oblonski, nevis Levinu.

Viņa sarauca pieri. – Tātad Baltais Trusis ir Vronskis?

– Vronskis ir Trakais Cepurnieks! – kāds nokliedzās.

Konferences vadītāja piecēlās kājās. – Domāju, ka šo aizraujošo diskusiju mēs varam turpināt pie tējas.

Drūzmā ap tējas galdu pie manis pienāca arhīviste un mierinoši papliķēja man pa plecu. – Esmu pilnīgi droša, ka Tolstojs bija lasījis “Alisi Brīnumzemē” pirms 1873.gada, – viņa teica. – Un vēl, mēs šodien saņēmām ziņu no milicijas. Mums piegādāts un drošā vietā ir nolikts kāds čemodāns.

Viņa aizveda mani uz apsardzes posteni vienā no vēsturisko Jasnajas Poļanas balto vārtu torņiem – tiem pašiem, kas attēloti uz krūzes, kurā man ielēja izdiedelēto šampūnu. Tāpat kā Keebler elfu cepumu fabrika ir paslēpta koka dobumā, tā arī šeit vienā vārtu tornītī slēpās vesels drošības dienests. “Tornīšu krūze” laikam bija pavediens. Līdzās vienam no apsardzes virsnieku metāla galdiem zem ierāmēta Tolstoja portreta stāvēja mans čemodāns. Tas bija atvests jau pirms divām dienām, bet apsardze neesot tikusi skaidrībā, kam īsti tas pieder. Es parakstīju veidlapu un aizvilku savu čemodānu pa sūnām, pāri koku saknēm konferenču zāles virzienā. Tā bija lieliska izdevība izpētīt apkārtni. Es meklēju Hyoscyamus niger, Eirāzijā sastopamu indīgu augu, kas pazīstams ar nosaukumu driģene.

Driģene satur atropīnu – toksisku vielu, kas var izraisīt gandrīz visus Tolstoja slimības simptomus, ieskaitot drudzi, izteiktas slāpes, delīriju, uzmācīgas iedomas, dezorientāciju, paātrinātu pulsu, konvulsijas, apgrūtinātu elpošanu, kaujiniecisku noskaņojumu/kauslīgumu, nesakarīgu domāšanu, nespēju runāt, atmiņas zudumu, redzes traucējumus, respiratoro mazspēju un elpošanas un sirdsdarbības apstāšanos. Sevišķa atropīna saindēšanās īpatnība ir acu zīlīšu paplašināšanās un pastiprināts jutīgums pret gaismu. Šajā kontekstā uz pārdomām uzvedina kāda piezīme Čertkova memuāros: “Tolstojs – par lielu pārsteigumu saviem ārstiem – līdz pašām beigām turpināja izrādīt apziņas pazīmes .., aizgriežoties prom no lampas, kas spīdināja gaismu viņam tieši acīs.” (Kursīvs mans – aut.)

Gandrīz jebkurš būtu varējis pievienot driģeni Tolstoja tējai (ko viņš dzēra lielos daudzumos). Teiksim, Čertkovs ar doktora Makovicka ziņu. Abiem fanātiskajiem tolstojiešiem bija pietiekami spēcīgs motīvs: ja nu Tolstojs nožēlo un atkal maina savu testamentu? Ja nu viņš vecuma plānprātībā ļaujas kādai jaunai vājībai un nostājas pret tolstojisma principiem?

Savukārt Soņai bija ne tikai motīvs – viņa arī izrādīja interesi par indēm. “Palasīju Florinska grāmatu par medikamentiem, lai noskaidrotu, kādas būtu opija saindēšanās pazīmes,” viņa rakstīja savā dienasgrāmatā 1910. gadā. “Vispirms uzbudinājums, pēc tam letarģija. Pretindes nav.” Tālāk – Tolstoja dēli. Atšķirībā no meitām, kas mēdza nostāties Tolstoja pusē, dēli, kuriem parasti trūka naudas, atbalstīja māti. 1910. gadā Soņa lielījās, ka, pat ja Tolstojs būtu uzrakstījis slepenu testamentu, viņa ar zēniem būtu panākusi, ka to anulē: “Mēs pierādīsim, ka viņš mūža nogalē bija kļuvis plānprātīgs un pārcieta vairākus insultus. [..] Mēs pierādīsim, ka Tolstoju piespieda uzrakstīt šādu testamentu viņa garīgas nespējas brīdī.”

Varbūt Soņa izmantoja atropīnu, lai imitētu insulta pazīmes? Viņa varēja pat nevēlēties vīra nāvi – tikai nodrošināties ar pamatotu iemeslu testamenta anulēšanai. Taču Tolstojs atropīna izraisītajā delīrijā pieņēma dīvainu un liktenīgu lēmumu bēgt no mājām.

Pēc Tolstoja nāves Soņa, kura pārtika no cara pensijas, mēģināja tiesāties ar Sašu un Čertkovu par vīra darbu autortiesībām. Viņai ceļā nostājās vēsture – Pirmā pasaules kara un tam sekojošās 1917. gada revolūcijas veidolā. 1918.–1919. gada bada laikā Soņa un Saša beidzot izlīga. Saša vēlāk rakstīja par savu māti tajā laikā: “Viņa likās dīvaini vienaldzīga pret naudu, greznību, lietām, kas viņai senāk tik ļoti patika.” Guļot uz nāves gultas, Soņa meitu pārsteidza ar dīvainu atzīšanos: “Gribu tev pateikt,” viņa sacīja, smagi velkot elpu un ik pa brīdim pārtraucot runāt mokošu klepus lēkmju dēļ, “ka es zinu – es biju tava tēva nāves cēlonis.”

No visiem konferencē nolasītajiem referātiem pats mīklainākais bija veltīts Tolstoja reti lasītajai lugai “Dzīvais mironis”. To mūsu uzmanībai piedāvāja septiņdesmitgadīgs kungs ar lielām, ūdeņaini pelēkām acīm; viņš savulaik bija emigrējis uz Kanādu no kādas vietas Ziemeļeiropā. Veco vīru visi bija paguvuši iemīļot par viņa vētraino sabiedriskumu un dāsnumu, daloties ar pudeli skotu viskija, ko viņš nēsāja līdzi portfelī. Visi viņu sauca par Vaņu, taču man ir aizdomas, ka tas nebija viņa īstais vārds.

“Dzīvā miroņa” galvenais varonis ir kāds vīrs, vārdā Fjodors. Fjodors ir precējies, taču laiku pa laikam aizbēg līdzi čigānu taboram. Viņš platoniski mīl čigānu dziedātāju. Fjodora sieva Liza savukārt platoniski mīl viņa labāko draugu, kura vārds dīvainā kārtā ir Kareņins. (Turklāt Kareņina māti tiešām sauc Anna Kareņina.) Lai gan Kareņins atbild uz Lizas jūtām, abu mīlestībai nav lemts rast piepildījumu, ja vien netiks šķirta viņas un Fjodora laulība. Taču Fjodors nevar pieprasīt šķiršanos, neaptraipot čigānu dziedātājas godu. Fjodors nolemj padarīt sev galu un pat uzraksta atvadu zīmīti, taču pēdējā brīdī iejaucas čigāniete, un viņi nolemj izvēlēties citu ceļu. Fjodors atstāj upes krastā savas drēbes, ieliekot kabatā zīmīti. Visi domā, ka viņš ir noslīcis, – ieskaitot Lizu un Kareņinu. Viņi apprecas. Taču brīdī, kad arī Fjodoram vajadzētu sākties jaunai dzīvei, nezin kāpēc nekas nenotiek. Fjodors nepieņem jaunu vārdu. Viņi ar čigānieti neapprecas, bet sāk strīdēties un atsvešinās. Fjodors caurām dienām sēž krogā. “Es esmu mironis!” viņš kliedz, triecot glāzi pret galdu. Ar laiku tomēr Fjodora identitāte nāk gaismā, un Lizu arestē par bigāmiju. Fjodors izmisumā nošaujas. Dzīvais mironis kļūst par vienkāršu mironi.

“Dzīvā miroņa” pamatā ir patiess stāsts par alkoholiķi, vārdā Gimmers, kurš inscenēja savu pašnāvību un par to tika izsūtīts uz Sibīriju. Maskavas Dailes teātris vēlējās lugu iestudēt, bet Tolstojs pastāvīgi ar kaut ko aizbildinājās. “Lugai ir septiņpadsmit cēlienu,” viņš teica. “Vajadzīga grozāmā skatuve.” Atteikuma patiesais iemesls kļuva zināms tikai krietni vēlāk. Gimmers, šķiet, kaut kā bija padzirdējis, ka par viņu sarakstīta luga, un, atgriezies no Sibīrijas, ieradās Jasnajā Poļanā. Tolstojs nabaga vīru uzņēma kā brāli – pierunāja viņu atmest dzeršanu un iekārtoja darbā tajā pašā tiesā, kas viņu savulaik bija notiesājusi. Ņemot vērā Gimmera “augšāmcelšanos”, Tolstojs nolēma, ka “Dzīvajam mironim” jāpaliek atvilktnē.

Šim dīvainajam stāstam ir vēl dīvaināks epilogs. Kad Tolstojs 1908. gadā gulēja gultā ar drudzi, kāds viesis viņam atnesa ziņu par Gimmera nāvi. “Mironis tagad patiešām ir miris,” ciemiņš pajokoja – taču Tolstojs bija pilnīgi aizmirsis ne tikai savu bijušo protežē, bet arī pašu lugu. Pat noklausījies sižeta pārstāstu, viņš vienalga neatminējās, ka būtu sarakstījis tādu lugu: “Un es esmu ļoti, ļoti priecīgs, ka tā man izkritusi no prāta, lai atbrīvotu vietu kaut kam citam.”

Vaņas referāta centrālais jautājums bija: “Kurš ir dzīvais mironis?” Viņa argumenti vijās paši ap savu asi un zibsnīja kā vēja šūpots karulis. Vienu brīdi likās, ka Tolstoja Fjodors ir Fjodors Dostojevskis, kurš savulaik bija stājies šāvēju komandas priekšā un palicis dzīvs Mirušo namā. Tad izrādījās, ka Fjodors īstenībā ir Fjodorovs, krievu mistiķis, kurš uzskatīja, ka cilvēces kopīgais uzdevums ir likt lietā visus dabas un zinātnes spēkus, lai panāktu vispārēju mirušo augšāmcelšanos. Vēl pēc laiciņa sāka rasties iespaids, ka dzīvā mirone patiesībā ir Anna Kareņina, kura gājusi bojā kā laulības pārkāpēja “Annā Kareņinā”, bet atgriezusies jau vīramātes veidolā “Dzīvajā mironī”. Vēl tika piesaukts Jēzus Kristus, kura kapu pēc trim dienām un naktīm atrada tukšu: kas gan ir Tolstoja Dievs, ja ne dzīvs mironis? Un kas ir pats Tolstojs?

Es aplaudēju, līdz sāka svilt plaukstas.

Bankets tovakar ievilkās līdz desmitiem vai vienpadsmitiem. Jasnaja Poļana atrodas Tulas apgabalā, kas slavens kā akordeonu ražošanas centrs, tāpēc izklaides programmu mums piedāvāja vietējās akordeonistu skolas audzēkņi – sešus līdz piecpadsmit gadus veci zēni, kuri jau prata spēlēt šo instrumentu ar sirsnīgu, bet nostalģijas pārņemtu vecu vīru manierīgumu. Pat jaunākais puišelis, kurš spēlēja mazītiņu lelles izmēra akordeonu, viszinīgi smaidīja, māja ar galvu un pat piemiedza publikai ar aci.

Pirms banketa es iegriezos kopmītnē, kur nomazgājos dušā un uzvilku linu kleitu. Daudzi starptautiskie Tolstoja pētnieki mani apsveica ar tērpa maiņu. Daži tiešām bija domājuši, ka cita apģērba man vienkārši nav. Krievu baltemigrants no Parīzes paspieda man roku. – Jums šovakar vajadzētu pārģērbties trīs reizes, – viņš sacīja, – iekavētais jāatgūst.

Vakariņās skanēja daudz tostu. Sevišķi garu un bezjēdzīgu norunāja kāds nepazīstams vīrietis bleizerī; vēlāk uzzināju, ka tas bijis Tolstoja mazmazmazdēls.

Nākamajā rītā vajadzēja agri celties, lai piedalītos starptautiskās Tolstoja konferences pēdējā pasākumā – ekskursijā uz Antona Čehova kādreizējo īpašumu Meļihovā, kas bija tieši pa ceļam mūsu trīs stundu braucienā no Jasnajas Poļanas uz Maskavu. Šajā ziņā Čehova muižas apmeklējumam bija zināms loģistisks pamatojums. Un tomēr – pēc četrām dienām, kas pilnībā veltītas Tolstojam, krievu romāna meistaram, likās dīvaini pa ceļam ieskriet pie Čehova, krievu stāstu meistara un vispār pilnīgi cita rakstnieka, – vienkārši tāpēc, ka mums gadījies braukt garām.

Un tā nu pēc banketa, kamēr pārējie izklīda pa savām istabām, lai sakravātu čemodānus – manējais, protams, nemaz nebija izkravāts –, es izgāju uz balkona padomāt par Čehovu. Gaiss smaržoja pēc augiem un cigāru dūmiem, atsaucot atmiņā brīnišķīgu stāstu, kas sākas vēlā pavasara vakarā ar kāda jauna cilvēka ierašanos sava bijušā skolotāja, pazīstama dārzkopja, lauku īpašumā. Gaisā jaušas dzelošas salnas tuvums, un dārzkopis un viņa meita ir panikā, jo baidās, ka augļu dārzs naktī var nosalt. Meita apņemas pavadīt nakti nomodā, uzraugot ugunskurus. Visu nakti jaunais cilvēks un viņa skolotāja meita, kāsējot un slaukot asaras, staigā šurpu turpu starp koku rindām, noraugoties, kā strādnieki met kūtsmēslus un mitrus salmus dūmojošajos ugunskuros. Es centos atcerēties, kā stāsts beidzas. Tas nebeidzas labi.

Čehovam bija deviņi gadi, kad klajā nāca “Karš un miers”. Viņš ārkārtīgi apbrīnoja Tolstoju un ilgojās viņu satikt; vienlaikus doma par šādu tikšanos Čehovam likās tik satraucoša, ka reiz viņš Maskavā izskrējis no pirts, padzirdējis, ka tur ir arī Tolstojs. Čehovs negribēja satikt Tolstoju pirtī, bet acīmredzot tas bija liktenis, no kura nav iespējams izbēgt. Beidzot sadūšojies aizbraukt uz Jasnaju Poļanu, viņš ieradās tieši brīdī, kad Tolstojs bija saposies uz upīti – uz savu ikdienas peldi. Tolstojs uzstāja, lai Čehovs viņam pievienojas; Čehovs vēlāk atcerējās, kā viņi ar Tolstoju kaili sēdējuši līdz kaklam ūdenī un Tolstoja bārda majestātiski peldējusi viņa priekšā.

Par spīti visu mūžu izjustajam naidam pret mediķa profesiju, Čehovs Tolstojam uzreiz iepatikās. “Viņam netrūkst talanta, un viņam nepārprotami ir ļoti laba sirds,” Tolstojs teica, “taču pagaidām nešķiet, ka viņam būtu kaut kāda skaidri izteikta attieksme pret dzīvi.” Čehovam bija vienīgi miglaina attieksme pret dzīvi, šo savādo procesu, kas cilvēku nostāda aci pret aci ar pasaules literatūras lielākā dīvaiņa peldošo bārdu. Tagad upīte, kurā viņi peldējās, ir daļēji aizsprostota un pilna ar ūdensaugiem. Viens no starptautiskajiem Tolstoja pētniekiem, kurš par katru cenu gribēja tajā iesēsties, izkāpa no ūdens pilnīgi zaļš.

Čehovs, būdams dzimtcilvēka mazdēls, tā arī nekad nesaprata tolstojisma jēgu. Kāpēc izglītotiem cilvēkiem vajadzētu nolaisties līdz zemnieku līmenim? Zemniekiem jāpaceļas līdz izglītoto cilvēku līmenim! Un tomēr Čehovs līdz mūža galam turpināja Tolstoju apbrīnot. “Viņš ir gandrīz ideāls cilvēks,” Čehovs reiz rakstīja. Un citur: “Es baidos no Tolstoja nāves. Tā atstātu manā dzīvē lielu tukšumu.” Patiesībā Tolstojs nodzīvoja sešus gadus ilgāk par Čehovu.

Jau kopš medicīnas studiju gadiem Čehovs periodiski klepoja asinis. Viņš nepievērsa šiem gadījumiem uzmanību, aizbildinoties ar bronhītu vai gripu, taču visi labi zināja, kāds ir patiesais iemesls. 1897. gadā kādu vakaru, kad Čehovs kopā ar savu redaktoru ieturējās Maskavas labākajā restorānā, viņam sākās smaga plaušu asiņošana. Asinis straumītēm plūda viņam no mutes un iesūcās baltajā galdautā. Rakstnieku aizveda uz kādu privātu klīniku, kur uzstādīja diagnozi – ielaista tuberkuloze abās plaušās. Čehovs šo lēkmi izturēja, taču vairākas dienas bija ļoti vārgs un nespēja parunāt. Pie viņa laida tikai ģimenes locekļus. Tad ieradās Tolstojs, ģērbies milzīgā lāčādas kažokā. Nevienam nepietika drosmes pateikt, lai viņš iet projām, un tā nu Tolstojs iekārtojās pie Čehova gultas un krietnu laiku runāja par “dvēseles nemirstību”. Slimnieks klusējot klausījās. Lai gan viņš neticēja dvēseles nemirstībai, Čehovu tomēr aizkustināja Ļeva Nikolajeviča rūpes.

Tolstoja un Čehova pēdējās tikšanās notika Hasprā, Melnās jūras kūrortpilsētā, kur Tolstojs mēdza atpūsties. Kādu dienu Tolstojs aplika Čehovam ap pleciem roku un teica: “Mans dārgais draugs, es jūs lūdzu! Beidziet taču rakstīt lugas!” Citreiz, kad abi rakstnieki vērās jūrā, Tolstojs stingri noprasīja: “Vai jūs jaunībā bijāt ļoti izlaidīgs?” Čehovs tā samulsa, ka zaudēja valodu. Tolstojs, raidot bargus skatienus uz horizontu, paziņoja: “Es biju negausīgs.” Kā gan Čehovs varēja nemeklēt ārsta palīdzību? Kā viņš varēja nepazīt simptomus – īpaši ņemot vērā, ka bija daudzas nedēļas kopis pats savu brāli Nikolaju, kurš 1889. gadā nomira ar tuberkulozi?

Man nāca prātā pirms dažiem gadiem Maskavā redzētais “Tēvoča Vaņas” iestudējums, pirmā izrāde, ko es noskatījos krievu valodā. Aktieris, kurš spēlēja doktoru Astrovu, bija televīzijas zvaigzne – slavens ar to, ka tēlojis doktoru Vatsonu padomju seriālā par Šerloku Holmsu. Vērojot, kā doktors Astrovs smēķē pīpi, pēta kartes un izplūst sašutuma pilnās runās par mežu izciršanu, – vērojot, kā doktors Astrovs nekādi nepamana to, kas ir patiešām svarīgi, proti, ka Soņa viņu mīl, – es pēkšņi aptvēru, ka viņš nudien ir ļoti līdzīgs doktoram Vatsonam. Doktor, es nodomāju, jūs redzat, taču nepamanāt. Par spīti visai savai zinātniskajai apgaismībai, jūs mūžam nepareizi iztulkojat zīmes.

Nākamajā rītā jau pulksten sešos visi divdesmit pieci starptautiskie Tolstoja pētnieki sakāpa īpaši pasūtītā autobusā, kas devās uz Maskavu. Neviens nezināja, cik tālu no Jasnajas Poļanas atrodas Meļihova – cik ilgi līdz turienei būs jābrauc un vai mēs pa ceļam kaut kur apstāsimies. Lēnu, jaunu enerģiska izskata sievieti, kura rakstīja disertāciju par Tolstoju un Šopenhaueru, īpaši nodarbināja tualetes problēma. “Ceļš būs nelīdzens, un autobuss mūs mētās,” viņa konstatēja. “Un šajā autobusā nav tualetes.”

Mēs ar Lēnu noslēdzām vienošanos: ja vienai no mums vajadzēs uz tualeti, mēs abas dosimies uz autobusa priekšgalu un lūgsim, lai šoferis aptur.

Autobuss traucās pa šoseju Maskavas virzienā. Cauri bērzu birzīm, kas zibēja gar logu, es pamanīju to pašu ziemeļu–dienvidu dzelzceļa līniju, pa kuru Tolstojs devās savā pēdējā braucienā no Šamardinas uz Astapovu.

Apmēram stundu uz ziemeļiem no Tulas blakus sēdvietā ieslīdēja Lēna. – Ir laiks, – viņa teica. – Atceries, ko tu apsolīji.

– Atceros, – es sacīju un gatavojos celties kājās, taču Lēna nekustējās. – Man tikko sākās mēnešreize, – viņa sacīja, stingi veroties tukšumā. – Desmit dienas par agru. Šis nav labs brīdis. – Es izteicu viņai savu līdzjūtību. – Šis nav labs brīdis, – viņa stingri atkārtoja un piecēlās.

Mēs aizgājām uz autobusa priekšgalu. Šoferis neko neatbildēja uz mūsu lūgumu, taču kaut kā ar savu spoži, kaili skūto galvu tomēr izrādīja, ka ir mūs dzirdējis. Pēc dažām minūtēm autobuss nogriezās no šosejas un apstājās degvielas stacijā.

Sieviešu tualete atradās nepilnus piecdesmit metrus aiz benzīna sūkņiem; tā bija maza būdiņa pašā meža malā. Durvis bija aiznaglotas, taču dēļi bija satrūdējuši un tik tikko karājās uz naglām. Pirmā iegāja milzīgā tekstoloģe. Viņa atgriezās gandrīz acumirklī – tūlīt pēc kaut kādas slāpētas lūstoša koka skaņas.

– Mežā, meitenes, – tekstoloģe paziņoja. Mēs izklīdām retajā mežiņā aiz degvielas uzpildes stacijas. Mežs bija pilns ar atkritumiem. Kādēļ es šeit esmu? – es domāju, raugoties uz degvīna pudeli, kas mētājās zemē. Čehova dēļ.

Atgriezusies autobusā, ieraudzīju, ka šoferis tīra nagus ar kabatas nazīti. Pēc pāris minūtēm parādījās Lēna. Viņa sacīja, ka kāda no Dieva radībām esot viņu sakodusi.

– Tās viņš patiešām ir saradījis papilnam, – es piekritu, runājot par Dievu un viņa radībām.

Nezinu, cik ilgi mēs bijām gaidījuši savās vietās, kad beidzot sāka likties dīvaini, ka autobuss nekustas. Es ievēroju, ka ārā notiek zināma rosība. Tieši aiz mana loga konferences vadītāja, žirgta kanādiete, kura sarakstījusi atzinīgi uzņemtu grāmatu par zemnieku dzīves atainojumu Tolstoja darbos, vēra vaļā bagāžas nodalījumu. Viņa izvilka no turienes čemodānu un stiepa to projām ar apņēmības pilnu izteiksmi apaļīgajā briļļotajā sejā.

Pametusi skatu apkārt, es pēkšņi ievēroju, ka trūkst vairāku starptautisko Tolstoja pētnieku – kara vēsturnieka un viņa sievas, tenisa speciālista no Jeilas un “Dzīvā miroņa” eksperta. Mēs ar Lēnu izkāpām no autobusa, lai noskaidrotu, kas noticis.

– Es viņam teicu, lai met prom, – sacīja konferences vadītāja. – Bet viņš paliek pie sava, ka ņemšot līdzi. Sameklēšu viņam vismaz dubultu maisiņu. – Viņa devās degvielas stacijas virzienā, nesot lielu plastmasas maisiņu, kurā, šķiet, bija ievietots kāds smags priekšmets.

– Kad viņš atvērs čemodānu, būs briesmīgi, – teica kara vēsturnieka sieva.

Noskaidrojās, ka Vaņam bija noticis negadījums, un viņš tagad atteicās izmest savas apakšbikses. Viņš gribēja tās iesaiņot plastmasas maisiņā un likt čemodānā. Kara vēsturnieks un tenisa speciālists bija vīriešu tualetē, kur mēģināja vest Vaņu pie prāta. Lēna bija kļuvusi ļoti bāla. – Tā ir miesas tirānija, – viņa teica.

Konferences vadītāja atgriezās ar dubultajiem maisiņiem.

– Mēs nedrīkstam braukt uz Meļihovu, – Lēna viņai sacīja. – Šis nav īstais brīdis.

Konferences vadītāja stingri paskatījās viņai acīs.

– Mēs nolēmām braukt, un mēs brauksim.

Mēs atgriezāmies autobusā; šoferis sūkstījās, ka nokavēšot. Viņš tagad taisījās nevest mūs līdz Maskavas centram, bet izsēdināt pie pašas nomaļākās priekšpilsētas nomaļākās metro stacijas.

– Bandīts! – kāds nokliedzās autobusa šofera virzienā. Visapkārt skanēja piekrītoša murdoņa. Pa vienam autobusā atgriezās pārējie pasažieri. Pēdējais iekāpa Vaņa, kurš pārlaida savu bālo acu skatienu abām starptautisko Tolstoja pētnieku rindām.

– Dāmas un kungi, – viņš mūs uzrunāja, izmisīgi turoties pie margām, it kā cenšoties izkāpt no baseina. – Dāmas un kungi, man jāatvainojas par aizkavēšanos. Redziet, es esmu vecs cilvēks. Ļoti vecs cilvēks.

Kad autobuss atkal sakustējās, man nepārvarami uzmācās miegs. Iepriekšējā naktī es biju ilgi palikusi nomodā, lasot Čehova biogrāfiju. Gribēju sagatavot savu dvēseli braucienam uz Meļihovu, taču Jasnaja Poļana bija kā spoku apsēsts nams: lai kā es centos domāt par Čehovu, ik uz soļa nācās paklupt pār Tolstoju. No tā nevarēja aizbēgt; likās, ka liktenis visu izlēmis jau pirms abu rakstnieku dzimšanas. 1841. gadā Čehova vectēvs, kurš bija dzimtcilvēks, nopirka ģimenes brīvību no sava saimnieka, aristokrāta, uzvārdā Čertkovs. Tas nebija neviens cits kā cilvēks, kurš vēlāk kļuva par Vladimira Čertkova tēvu – tā paša “tumšā”, kurš kļuva par galveno ieguvēju no Tolstoja slepenā testamenta! (Čehova vectēvs samaksāja Čertkova tēvam 220 rubļu par katru dvēseli; Čertkovs Tēvs, acīmredzot lādzīgs tips, par brīvu piesvieda klāt vienu no Čehova tantēm.) Kāds tur brīnums, ka Čehovs neticēja nemirstībai? Brīdī, kad tika samaksāta minētā nauda, viņa miesīgais vectēvs kļuva par Gogoļa “mirušo dvēseli” – dzimtcilvēku, par kuru samaksāts, kaut gan viņa vairs nav.

Tonakt es uzzināju arī, ka Tolstojs Maskavā noskatījies “Tēvoča Vaņas” pirmo iestudējumu, kurā Astrovu spēlēja pats Staņislavskis. Vienīgais, kas uz Tolstoju šajā izrādē atstāja pozitīvu iespaidu, bija circeņa čirkstēšana pēdējā cēlienā. Kāds pazīstams aktieris bija veltījis veselu mēnesi šīs mākslas izkopšanai, viņš mācījies no circeņa Sandunova pirtī. Un tomēr ar viņa meistarīgo circeņa dziesmu nebija gana, lai atsvērtu drausmīgo kopiespaidu, ko uz Tolstoju atstāja “Tēvocis Vaņa”. “Kur tajā visā ir drāma?” Tolstojs reiz esot kliedzis, kad sarunā pieminēta šī luga. Viņš pat nolasījis sprediķi izrādes aktieriem, pamācot, ka Astrovam un Vaņam labāk vajagot apprecēt zemnieku meičas un likt mierā profesora sievu.

Tolstoja dienasgrāmatas ierakstā, kas datēts ar 1900.gada 27.janvāri, sacīts: “Aizgāju noskatīties “Tēvoci Vaņu” un pārskaitos. Nolēmu sarakstīt drāmu “Mironis”.” Tajā pašā mēnesī Tolstojs sāka darbu pie “Dzīvā miroņa”.

Sapnī es spēlēju tenisu ar Tolstoju. Tāpat kā Alise Brīnumzemē spēlē kroketu ar flamingu āmura vietā, tā man tenisa raketes vietā bija zoss. Ļevam Nikolajevičam bija parasta rakete. Es servēju, un gaisā pacēlās pūkains pelēku dūnu mākonis. Tolstoja spēcīgais sitiens no kreisās raidīja bumbiņu tālu ārpus tenisa laukuma robežām – kaut kur absolūto zināšanu un cilvēka prāta bezgalīgajās dimensijās. Mačbumba.

Es atdevu savu zosi Čehovam, kurš bija nākamais Tolstoja pretinieks. Sēžot zālāja malā un noraugoties Tolstoja un Čehova mačā, es nodrebēju, pēkšņi aptverot, kurš patiesībā ir dzīvais mironis. Tas ir Čehovs. Tolstojs šo lugu sarakstījis par Čehovu, par kuru vienmēr bija apņēmies nodzīvot ilgāk.

Es pamodos no grants čirkstoņas. Mēs bijām nonākuši Meļihovā, kur mums piedāvāja izvēlēties pilnu vai saīsinātu ekskursiju. “Mēs gribam pilnu,” drūmi paziņoja konferences vadītāja, izvelkot videokameru. Mūsu gide, pensionāre ar indīgi oranžiem matiem, veltīja divdesmit minūtes, lai aizvadītu mūs no kases līdz parādes durvīm. “Cienījamie viesi!” viņa kliedza. “Patlaban mēs atrodamies Antona Pavloviča Čehova kaimiņu pagalmā!”

Pašā mājā es nesajutu pilnīgi neko. Jasnaja Poļana bija Tolstoja senču īpašums un viņa universa centrs – braucienam uz Jasnaju Poļanu ir jēga. Čehovam nekāda senču īpašuma nebija. Meļihovu, tolaik blakšu un prusaku apsēstu māju, viņš nopirka no kāda izputējuša mākslinieka. Pēc septiņiem gadiem, kad tuberkuloze viņu piespieda meklēt maigāku klimatu, Čehovs to pārdeva kādam mežrūpniekam, bet pats pārcēlās uz Jaltu. Meļihova Čehovam bija tikai skatuve – gandrīz vai tikai teātra dekorācija. Apkārtējie īpašumi piederēja dažādiem sabiedrības izstumtajiem – dekabrista mazdēlam, kurš aizrāvās ar kultūrismu, un negodā kritušai grāfienei un viņas krietni jaunākajam mīļākajam.

Neviena istaba Čehova mājā nebija pietiekami liela, lai uzņemtu visu starptautisko Tolstoja pētnieku pulku. Mēs lēni virzījāmies pa tumšu gaiteni. Gide mums norādīja uz dažādām telpām, kas bija par mazu, lai mēs tajās satilptu.

Pagājām garām mazītiņai parloir– “ne-bei-dza-mu aizraujošu sarunu norises vietai”.

– Vai Čehovs spēlēja klavieres? – kāds pavaicāja.

– Nē! – gide sparīgi izsaucās. – To viņš tik tiešām nedarīja!

Ievēroju, ka ap vientuļā un skumjā paskata Vaņu izveidojusies tukšas telpas “kabata”. Es viņam tuvojos, taču smakas dēļ neviļus pakāpos atpakaļ.

Kaut kur no krēslainajām mājas dzīlēm skanēja gides klaigāšana: “Lūk, dižā rakstnieka tintnīca!”

Es izlauzos no tumšā plecu meža, aizsteidzos pa šauro gaiteni un izskrēju Čehova dārzā. Tas bija tukšs, ja neskaita konferences vadītāju, kura patlaban uzņēma video Čehova ābeles, un Maļeviča ekspertu, kurš noliecās, lai paceltu ābolu, aplūkoja to un tad, atvāzis žokļus kā žāvājoties, nokoda milzīgu kumosu.

Ātri soļojot, centos vēlreiz notvert noslēpuma dzirksteli. Varbūt Tolstoju nogalināja “mironis”, es spriedu – Gimmers, kurš tajā laikā gan skaitījās pirms diviem gadiem miris. Bet vai kāds ir redzējis viņa līķi? “Paskatīsimies, kurš te ir mironis!” – es iztēlojos, kā Gimmers noburkšķ, noliekot tējkaroti. Atlika tikai atrast motīvu. Bet motīvs šoreiz nez kāpēc nedevās rokā. Es biju zaudējusi senāko aizrautību. Pieķēru sevi domājam par “Pēdējo problēmu”, pirmo un pēdējo stāstu, kurā Vatsonam nav ne mazāko grūtību (un ne mazākā prieka) pielietot Holmsa metodi: “Par nožēlu, tas bija pārāk vienkārši.” Divi pēdu pāri aizved pie ūdenskrituma; neviens no tiem neatgriežas. Tuvumā mētājas ceļa spieķis, kas piederējis krietnākajam un gudrākajam cilvēkam, kādu viņš pazinis.

Vēlāk, protams, Konans Doils atkāpjas. Holmsa nāve un Vatsona sēras izrādās tikai īslaicīga ilūzija, un no jauna sākas īstā dzīve – vēlie vakari, braucieni kebā, kūdras purvi, aizraujoša pakaļdzīšanās.

Bet vai doktora un “dzīvā miroņa” attiecības tiešām var būt tādas pašas kā senāk? Vai nepienāks brīdis, kad Holmss būs spiests savam draugam pateikt, ka visi slepkavas, ko viņi noķēruši, bijuši tikai bandinieki daudz lielāka, cilvēku tiesai neaizsniedzama spēka rokās – spēka, kurš spēj darboties pat pilnīgi patstāvīgi, bez cilvēka starpniecības?

Vatsons būs pilnīgi apjucis. “Noziegums bez noziedznieka, kurš to pastrādātu? Manu dārgo Holms, nevar būt, ka jūs esat pārgājis pārdabisko spēku atzinēju nometnē!”

Holmss tikai skumji pasmaidīs. “Nē, mans vecais, labais draugs – baidos, ka no visiem spēkiem šis ir pats dabiskākais.”

Sauciet to par profesoru Moriartiju vai Madame la Mort; sauciet to par melno mūku vai lietojiet latīnisko nosaukumu – šim slepkavam ir neierobežotas iespējas un neizdibināmi motīvi.

Un tomēr dzīve turpinās – arī Čehova dārzā, kur vienmēr ir laba diena, lai pakārtos, un vienmēr kaut kur kāds spēlē ģitāru. Kādā Harkovas viesnīcā vecs profesors ar dedukcijas palīdzību atklāj sava nākamā slepkavas identitāti: “Mani nogalinās... šīs drausmīgās tapetes!” Interjers tik bieži izrādās Pēdējā Problēma – arī Ivanu Iļjiču kapā noveda drapērijas. Un nu patvāris atdzisis gandrīz pilnīgi auksts, un ķiršu ziedus nokodusi salna. Doktor Čehov, uzticamais cilvēka ķermeņa sargs, jūs, kurš varējāt ieskatīties dīkdieņa ausī un ieraudzīt tur visu universu, – kur jūs tagad esat?

Harper’s Magazine, 2009. gada februārī