Sapņotāji

Pirms daudziem, teiksim, apmēram divdesmit septiņiem, gadiem es reiz mēģināju paskaidrot savam tēvam, ka joprojām guļu, bet ceru pamosties. Jaunības un jauneklīgas ticības entuziasmā es savu apziņas miega stāvokli uzskatīju par nomācošu, bet pārvaramu ar askētiska nomoda un uzmanības kultivēšanu, kuru aizrautīgi, bet nemākulīgi biju iedomājies pārņēmis no pareizticīgo mūku detalizēti aprakstītajām garīgajām cīņām ar nolūku īstenot Jēzus vārdus “Esiet nomodā”. Bez nojausmas par ikdienas apziņas atrašanos snauda, sapņu vai murgu stāvoklī ir grūti iedomāties, ka apziņas pamošanās un nomods prasa īpašu darbu un nebūt nesakrīt ar fizisku pamošanos. Šāda nojausma, visticamāk, izriet no tiešas vai netiešas saskarsmes ar citas vai citādas apziņas dzīves iespēju. Ja Borhesam ir taisnība, ka dzīves salīdzināšana ar sapni kā viena no literatūras lielajām metaforām “atbilst kaut kam dziļam un būtiskam”, tad šī atbilstība ir saistīta arī ar pamošanās un nomoda iespēju, piemēram, nāvē.

Citā gaismā apziņas miega tēma man atklājās pēc saskarsmes ar Georgija Ivanoviča Gurdžijeva tekstiem, kuros atkal un atkal parādās norādes uz to, ka normāla, nepārveidota cilvēka apziņa guļ saldā vai rūgtā, bet ciešā miegā, kura saturu veido nostiprinājušies un sacietējuši uzskati, priekšstati, pieradumi, vājības, pārliecības, kas darbojas automātiski, pašas par sevi, bez apzinātas cilvēka klātbūtnes. No šāda viedokļa, kuru, šķiet, pārstāv arī teātra meistars Roberts Teilors Teimans, nepieciešamība pamosties sakrīt ar vēlmi atbrīvoties no savas iztēles pastāvīgi atražotās sapņainās pasaules, kas viegli pārvēršas par murgu. Murgs, no kura jātiecas pamosties, ir ne tikai nepazīstamu cilvēku spridzināšana vai publiska galvu nogriešana kādas idejas vārdā, bet jebkura vairākreiz atkārtojama darbība, kas risinās bez uzmanīgas apzināšanās izraisītas klātbūtnes.

Tas nenozīmē, ka sapņošana pati par sevi ir stāvoklis, no kura būtu jāatbrīvojas. Jaunībā Federiko Fellīni nelikās mierā, kamēr pirms īstās aizmigšanas nebija noskatījies pa sapnim katrā no četriem savas gultas stūriem. Var saprast šodienas mākslas pasaulē ietekmīgā Hansa Ulriha Obrista vēlmi gulēt, lai redzētu un pēc tam fiksētu savus sapņus. Radošiem cilvēkiem nākas meklēt iedvesmas avotus ārpus murgainās realitātes. Taču vēlme nonākt līdz apziņas nomoda dzīvei ir vērsta citā virzienā – vismaz sevī apstādināt pagātnē, nākotnē un tālienē vērstās iztēles mānīgo pasauli, tuvojoties iespējai būt te un tagad. Vai kā pie Gurdžijeva, atsaucoties uz senu gudrības izteikumu krājumu: “Cilvēks var piedzimt, taču, lai piedzimtu, viņam vispirms jānomirst, bet, lai nomirtu, viņam vispirms ir jāpamostas.”