Es aprakstu. Es rakstu

Ņujorkas Universitātes doktoranta Ronalda Kraista saruna ar rakstnieku Horhi Luisu Borhesu notika 1966. gadā Buenosairesā. Kraists tajā laikā strādāja pie doktora darba par alūzijām Borhesa darbos (Ronald Christ, “The Narrow Act: Borges’ Art of Allusion”, NYT Press, 1969). Borhess savukārt strādāja Argentīnas Nacionālajā bibliotēkā par šīs cienījamās iestādes direktoru. Angliski lasošajai publikai viņš tolaik bija pazīstams tikai ar vienu sējumu, “Labirinti” (1962), kura saturu veidoja Borhesa īso stāstu un eseju izlase. Saruna notika Borhesa darba kabinetā, un epizodiski tajā iesaistījās arī Borhesa sekretāre Susana Kinterosa.

Ronalds Kraists: Vai neiebilstat, ja es ierakstīšu mūsu sarunu?

Horhe Luiss Borhess: Nē, nē. Dariet, kas jums jādara. Sarunu tie aparāti gan traucē, bet es mēģināšu runāt tā, it kā to nebūtu. No kurienes jūs esat?

Kraists: No Ņujorkas.

Borhess: Ā, Ņujorka. Esmu tur bijis, man ļoti patika. Es sev teicu: “Lūk, šo visu es esmu radījis, šis ir mans darbs.”

Kraists: Jūs domājat tās augstās sienas, ielu labirintu?

Borhess: Jā. Es klīdu pa ielām – pa Piekto avēniju – un apmaldījos, bet cilvēki bija ļoti laipni. Atceros, ka man nācās atbildēt uz daudziem jautājumiem saistībā ar maniem darbiem, kurus uzdeva gara auguma kautrīgi vīrieši. Pirms tam Teksasā man bija teikuši, ka no Ņujorkas ir jābaidās, bet man tā patika. Esat gatavs?

Kraists: Jā, lente jau griežas.

Borhess: Bet, pirms sākam, par kādu tēmu jūs man jautāsit?

Kraists: Galvenokārt par jūsu darbiem un par angļu rakstniekiem, kuru daiļrade jūs interesē.

Borhess: Ā, labi. Jo, ja jūs man jautātu par jaunākiem mūsdienu rakstniekiem, baidos, ka es neko daudz par viņiem nevarētu pateikt. Nu jau kādus septiņus gadus es cenšos apgūt kaut ko no senangļu un senskandināvu literatūras. Un tā ir kaut kas ļoti tāls gan laikā, gan telpā no Argentīnas un argentīniešu literatūras, tiesa? Bet, ja man jums būtu jārunā par “Finsburgas fragmentu” vai “Brunaburgas kaujas” elēģijām...

Kraists: Vai jūs gribētu par tām runāt?

Borhess: Nē, ne īpaši.

Kraists: Kā jūs pievērsāties senangļu un senskandināvu valodām?

Borhess: Sākās ar to, ka mani ļoti interesēja metafora. Un tad kādā grāmatā – šķiet, Endrū Langa “Angļu literatūras vēsturē” – es izlasīju par keningiem, senangļu metaforām, un daudz sarežģītākajām metaforām senskandināvu dzejā. Es sāku mācīties senangļu valodu. Tagad, pēc vairāku gadu mācīšanās, metaforas mani vairs neinteresē, jo man šķiet, ka dzejniekiem pašiem – vismaz anglosakšu dzejniekiem – darbs ar metaforām bija tikai tāda “miesas nopūlēšana”.[1. “Un vēl, mans dēls, uzmanies – lielai grāmatu sacerēšanai nav gala, un liela aizraušanās ar tām nopūlē miesu!” (Mācītājs 12:12)]

Kraists: Proti, to atkārtošana?

Borhess: To nebeidzamā atkārtošana, nebeidzamā hranräd, waelräd jeb “vaļu ceļa” lietošana “jūras” vietā vai “jūraskoka”, “jūraskumeļa” piesaukšana “kuģa” vietā. Un beigās es nolēmu tās vairs nelietot – proti, metaforas –, bet es biju sācis mācīties valodu un iemīlējos tajā. Man tagad ir sava grupa – mēs esam seši septiņi cilvēki, kas gandrīz katru dienu sanākam kopā un mācāmies. Mēs ejam cauri labākajām “Bišulāča”, “Finsburgas fragmenta” un “Sapņa par krustu” (Dream of the Rood) epizodēm, lasām arī karaļa Alfreda prozu. Un tagad mēs esam sākuši mācīties senskandināvu valodu, kas ir diezgan radniecīga senangļu valodai. Proti, vārdu krājums abās valodās ir samērā līdzīgs – senangļu valoda ir tāda kā pusceļa stacija starp senskandināvu un lejasvācu valodu.

Kraists: Episkā literatūra jūs ir interesējusi vienmēr, vai ne?

Borhess: Jā, vienmēr. Piemēram, ir cilvēki, kuri skatās kino un raud. Ar mani arī tas ir noticis, lai gan es nekad neesmu raudājis raudamajās vietās jeb patētiskajās epizodēs. Bet, kad es skatījos pirmās Džozefa fon Stērnberga gangsterfilmas, katru reizi, kad tajās bija kaut kas episks – piemēram, Čikāgas gangsteri drošsirdīgi iet nāvē –, es jutu, ka man acis kļūst slapjas. Episkā dzeja saviļņo mani daudz vairāk nekā liriskā dzeja vai elēģijas. Tā tas ir bijis vienmēr. Varbūt tas ir saistīts ar to, ka es nāku no militāras ģimenes. Mans vecaistēvs, pulkvedis Fransisko Borhess Lafinurs, cīnījās Argentīnas robežprovincēs ar indiāņiem un gāja bojā 1874. gada revolūcijā; mans vecvectēvs, pulkvedis Suaress, vadīja peruāņu kavalērijas uzbrukumu vienā no pēdējām lielajām kaujām pret spāņiem; mana vecvectēva brālis komandēja Sanmartina armijas avangardu – tādas lietas. Un viena no manām vecvecvecmammām bija ģenerāļa Rosasa[2. Huans Manuels de Rosass (1793–1877),Argentīnas militārais diktators (1835–1852).] māsa; es gan ar to īpaši nelepojos, jo Rosass bija tāds kā sava laika Perons[3. ĢenerālisHuans Perons (1895–1974), Argentīnas prezidents no 1946. līdz 1955. gadam un no 1973. gada oktobra līdz savai nāvei 1974. g.1. jūlijā.], taču šīs lietas saista mani ar Argentīnas vēsturi un arī ar priekšstatu, ka vīrietim jābūt drosmīgam.

Kraists: Bet jūsu minētie gangsteri parasti netiek uztverti kā episki varoņi. Tomēr jūs viņos saskatāt kaut ko episku.

Borhess: Varbūt viņos ir kaut kāds “zemā gala” episkums, nē?

Kraists: Citiem vārdiem, tā kā senais “augstā gala” episkums mūsdienās vairs nav iespējams, tad savi varoņi mums jāmeklē starp šādiem ļaudīm? Vai to jūs gribējāt teikt?

Borhess: Ja runājam par episko dzeju vai drīzāk literatūru, tad – izņemot tādus rakstniekus kā “Septiņu gudrības pīlāru” autors T. E. Lorenss vai tādus dzejniekus kā Kiplings, piemēram, dzejolī “Dāņu sievietes arfas dziesma” vai pat stāstos, – šolaiku rakstnieki un dzejnieki, manuprāt, ir pametuši novārtā savu episko pienākumu. Episko dīvainā kārtā ir izglābuši vesterni.

Kraists: Man ir teikuši, ka jūs esot daudzas reizes noskatījies filmu “Vestsaidas stāsts”.

Borhess: Jā, daudzas reizes. Protams, “Vestsaidas stāsts” nav vesterns.

Kraists: Nav gan, bet vai jūs arī tajā saskatāt tās pašas episkuma iezīmes?

Borhess: Domāju, ka jā. Šajā gadsimtā, kā jau teicu, episko tradīciju no izzušanas ir paglābusi Holivuda. Kad biju Parīzē, es gribēju šokēt cilvēkus, un, kad viņi man jautāja, kādas filmas man patīk, es teicu: “Godīgi sakot, man visvairāk patīk vesterni.” Un franči man pilnībā piekrita. Viņi teica: “Jā, mēs skatāmies tādas filmas kā “Hirosima, mana mīla” vai “Pērn Marienbādē” aiz pienākuma sajūtas, bet, kad gribam izklaidēties vai kad gribam, atvainojos, izjust īstu kaifu, mēs ejam uz amerikāņu filmām.”

Kraists: Tātad jūs vairāk interesē filmas “literārais” saturs nekā tehniskie aspekti?

Borhess: Es ļoti maz ko zinu par kino tehnisko pusi.

Kraists: Pārejot pie jūsu paša daiļrades, jūs esat teicis, ka sākumā ļoti kautrējāties no īso stāstu rakstīšanas.

Borhess: Jā, kautrējos, jo jaunībā es sevi uzskatīju par dzejnieku. Es domāju: “Ja uzrakstīšu stāstu, visi sapratīs, ka esmu autsaiders, kas ielauzies aizliegtā teritorijā.” Bet tad ar mani notika negadījums[4. 1938. gada Ziemassvētku vakarā Borhess nejauši ieskrēja ar pieri atvērta loga rāmī. Šo traumu, kuras dēļ viņš gandrīz nomira no asinssaindēšanās, Borhess piemin savā stāstā “Dienvidi”.]. Ja jūs pieliktu man roku, lūk, šeit pie pieres, jūs sataustītu rētu. Jūtat visus tos kalnus un lejas? Es nogulēju divas nedēļas slimnīcā. Naktīs mani mocīja murgi un bezmiegs. Vēlāk ārsti teica, ka es būtu varējis arī nomirt un paldies Dievam, ka operācija bijusi tik sekmīga. Es sāku bažīties par savām prāta spējām – par to, vai vispār spēšu vēl rakstīt. Ja es to nespētu, ar mani būtu cauri, jo literatūra man ir ļoti svarīga. Ne tāpēc, ka es savus darbus uzskatītu par labiem, bet tāpēc, ka nevaru iedomāties savu dzīvi bez rakstīšanas. Ja nerakstu, es izjūtu... tādas kā sirdsapziņas mokas, jā? Es nolēmu pamēģināt uzrakstīt kādu rakstu vai dzejoli, bet tad padomāju: “Esmu uzrakstījis simtiem rakstu un dzejoļu. Ja es nespēšu to, tad uzreiz būs skaidrs, ka ar mani ir cauri, viss beidzies.” Tāpēc nolēmu izmēģināt roku pie kaut kā tāda, ko nekad nebiju darījis: ja es ar to netiktu galā, nekā dīvaina tajā nebūtu, jo kāpēc lai es rakstītu īsos stāstus? Tas palīdzētu man sagatavoties pēdējam triecienam – apjautai, ka vairs nespēju rakstīt. Es uzrakstīju stāstu, un visiem tas ļoti patika[5. Borhess šeit acīmredzot domā stāstu “Pjērs Menārs, “Dona Kihota” autors”, kas pirmoreiz publicēts žurnāla Sur 1939. gada maija numurā. Pirms šī stāsta Borhess gan bija jau sarakstījis divus citus – “Tuvošanās Almutāsimam” (1935) un savu pirmo stāstu “Cilvēks no rozā krāsas nama”, kas publicēts krājumā “Nelietības vispārējā vēsture”.]. Man tas bija milzu atvieglojums. Nebūtu toreiz ieskrējis ar pieri loga rāmī, es varbūt nekad nebūtu sācis rakstīt stāstus.

Kraists: Un jūsu darbi, iespējams, tagad nebūtu tulkoti citās valodās?

Borhess: Un nevienam nebūtu ienācis prātā mani tulkot. Tā ka tā bija tāda laime nelaimē. Šie stāsti kaut kā kļuva pazīstami: tos pārtulkoja franciski, es saņēmu Prix Formentor, un pēc tam mani pēkšņi sāka tulkot daudzās valodās. Mans pirmais tulkotājs bija Nestors Ivarra. Mēs bijām tuvi draugi, un viņš pārtulkoja manus stāstus franču valodā. Man šķiet, ka viņš tos padarīja krietni labākus, nē? Mani stāsti ir tulkoti angļu, zviedru, franču, itāļu, vācu, portugāļu, dažās slāvu valodās, dāņu. Un es vienmēr par to brīnos, jo atceros – tas bija jau sen, šķiet, 1932. gadā, – man iznāca grāmata, un gada beigās es uzzināju, ka no visas tirāžas bija pārdoti tieši 37 eksemplāri! [6. Grāmata iznāca 1936. gadā.]

Kraists: Vai tā bija “Nelietības vispārējā vēsture”?

Borhess: Nē, nē, “Mūžības vēsture”. Es sākumā gribēju sameklēt katru no šiem 37 pircējiem, lai atvainotos viņiem par šo grāmatu un reizē arī pateiktos, ka viņi bija to nopirkuši. Tam ir savs pamatojums. Jo, ja jūs domājat par 37 cilvēkiem – tie ir konkrēti cilvēki, katrs ar savu seju, ģimeni, dzīvesvietas adresi. Turpretim, ja jūs pārdodat 2000 eksemplāru, tas ir tā, it kā jūs nebūtu pārdevis nevienu, jo divi tūkstoši iztēlei ir par daudz, tā nespēj tos aptvert. Varbūt arī 37 ir par daudz, varbūt vēl labāk būtu 17 vai pat 7, bet ar 37 iztēle vēl kaut kā spēj tikt galā.

Kraists: Runājot par skaitļiem, ir daži skaitļi, kas jūsu stāstos parādās regulāri.

Borhess: O, jā. Es esmu ārkārtīgi māņticīgs. Man par to ir kauns. Galu galā, māņticība, šķiet, ir viegla plānprātības forma, nē?

Kraists: Vai arī reliģijas forma.

Borhess: Nu, reliģija, bet... Ja kāds nodzīvotu līdz 150 gadiem, viņš būtu galīgi traks, nē? Jo ar gadiem visi tie sīkie simptomi tikai pastiprinās. Tomēr es skatos uz savu māti, kurai ir deviņdesmit, un viņa nav ne tuvu tik māņticīga kā es. Ziniet, kad es kādu desmito reizi lasīju Bosvela “Semjuela Džonsona dzīvi”, atklāju, ka Džonsons bija traki māņticīgs, taču tajā pašā laikā viņš ļoti baidījās no prāta zaudēšanas. Viena no lietām, ko viņš lūgšanās centās izlūgties no Dieva, bija – lai viņš nekad nesajuktu prātā. Šāda iespēja viņu acīmredzot uztrauca.

Kraists: Vai jūs teiktu, ka šis pats iemesls – proti, māņticība – liek jums arī pastāvīgi atgriezties pie vienām un tām pašām krāsām – sarkanās, dzeltenās, zaļās?

Borhess: Es kaut kur izmantoju zaļo krāsu?

Kraists: Ne tikbieži kā pārējās, bet...

Borhess: Nē, man šķiet, ka manos darbos jūs varētu atrast dzelteno.

Kraists: Arī sarkano, kas bieži pāriet sārtā.

Borhess: Tiešām? To gan es nezināju.

Kraists: It kā šodienas pasaule būtu pelni, kas palikuši pēc vakardienas uguns, – jums ir šāda metafora. Jūs, piemēram, runājat par “Sarkano Ādamu”.

Borhess: Vārds Ādām senebreju valodā, šķiet, nozīmē “sarkana zeme”. Turklāt tas labi skan, vai ne? “Rojo Adán.”

Kraists: Jā, skan labi. Bet jūsu nolūks taču nebija izmantot krāsu kā metaforu, lai parādītu pasaules pagrimšanu?

Borhess: Man nav tāda nolūka – kaut ko parādīt. (Smejas.) Man nav nekādu nolūku.

Kraists: Jūs vienkārši aprakstāt?

Borhess: Es aprakstu. Es rakstu. Ja runājam par dzelteno krāsu, tad tam ir tīri fizisks izskaidrojums. Kad es sāku zaudēt redzi, pēdējā krāsa, ko redzēju, jeb, pareizāk sakot, pēdējā krāsa, ko spēju atšķirt, bija dzeltenā, jo tā ir viskošākā. Tāpēc pie jums ASV ir “Dzelteno taksometru kompānija”. Sākumā viņi gribēja krāsot taksometrus spilgti sarkanus, bet tad kāds atklāja, ka dzeltenā krāsa naktī vai miglā ir labāk saskatāma par sarkano. Tāpēc jums tagad ir dzelteni taksometri, jo tos var viegli pamanīt. Tad lūk, kad es sāku zaudēt redzi, kad pasaule sāka slīdēt prom, mani draugi... nu, viņi mēdza zoboties par to, ka es vienmēr nēsāju dzeltenas kaklasaites, viņiem tās likās par košām. Es teicu: “Jā, jums tās ir par košu, bet man ne, jo man tā ir vienīgā krāsa, ko spēju atšķirt!” Es dzīvoju pelēkā pasaulē, kas līdzīga melnbaltā kino pasaulei. Taču dzeltenais izceļas. Tāds varētu būt skaidrojums. Es atceros kādu Oskara Vailda joku: viņa draugs bija apsējis kaklasaiti, kurā bija sarkanā, dzeltenā un vēl kaut kāda krāsa, un Vailds teica – dārgais draugs, šādu kaklasaiti var apsiet tikai kurlais!

Kraists: Viņš varbūt runāja par šo kaklasaiti, kas man ir ap kaklu.

Borhess: Es šo joku reiz izstāstīju kādai dāmai, kura to galīgi nesaprata. Viņa teica: “Protams, kurls cilvēks jau nevar dzirdēt, ko citi runā par viņa kaklasaiti.” Oskaram Vaildam tas noteikti būtu paticis, vai ne?

Kraists: Es labprāt dzirdētu, ko viņš uz to būtu atbildējis.

Borhess: Jā, protams. Šis ir lieliskākais nesaprašanas gadījums, kādu man nācies dzirdēt. Muļķības lieliskums. Vailda piezīme, protams, ir asprātīga spēle ar vārdiem: spāņu, tāpat kā angļu, valodā runā par “skaļām krāsām”. “Skaļa krāsa” ir parasts izteiciens, bet literatūrā jau vienmēr tiek runāts par vienu un to pašu. Svarīgi ir tas, kā kaut kas tiek pateikts. Piemēram, metaforas: jaunībā es arvien meklēju jaunas metaforas. Bet tad kādā brīdī es atklāju, ka labākās metaforas ir allaž vienas un tās pašas. Teiksim, laiks tiek salīdzināts ar ceļu, nāve – ar miegu, dzīve – ar sapni, un tās ir literatūras lielās metaforas, jo tās atbilst kaut kam dziļam un būtiskam. Ja jūs izgudrojat jaunu metaforu, pirmajā brīdī tā liekas pārsteidzoši laba, bet tā neaizskar dziļākas stīgas. Ja jūs domājat par dzīvi kā sapni, tā ir doma, reāla doma, vai vismaz tāda doma, kas vairumam cilvēku mēdz kādreiz ienākt prātā. Uzskatu, ka lietot šīs klasiskās metaforas ir labāk nekā censties kādu pārsteigt, sasienot kopā lietas, kas nekad iepriekš nav bijušas saistītas, jo starp tām nav nekādas reālas saiknes un tas viss ir tikai tāda žonglēšana.

Kraists: Žonglēšana ar vārdiem?

Borhess: Ar vārdiem. Es pat tās nesauktu par īstām metaforām, jo īstā metaforā abi jēdzieni ir cieši saistīti. Esmu atklājis vienu izņēmumu – savādu, jaunu un skaistu metaforu no senskandināvu dzejas. Senangļu dzejā kauja bieži tiek dēvēta par “zobenu spēli” vai “šķēpu satikšanos”. Bet senskandināvu un, šķiet, arī ķeltu dzejā kauja tiek saukta par “cilvēku tīmekli”. Tas ir savādi, vai ne? Jo tīmeklim ir savs raksts, un viduslaiku kaujai varbūt arī bija savs zobenu un šķēpu raksts karotāju pretējās pusēs. Lūk, šeit mums ir jauna metafora – protams, ar tādu kā nakts murga pieskaņu, nē? Tīmeklis, ko veido dzīvi cilvēki, dzīvas lietas, bet tomēr tīmeklis, tomēr raksts. Dīvaina ideja, vai nav tiesa?

Kraists: Vispārīgos vilcienos tā atbilst metaforai, kuru lieto Džordžs Eljots “Midlmārčā”, sakot, ka sabiedrība ir tīmeklis, no kura nav iespējams izvilkt nevienu pavedienu, neaizskarot visus pārējos.

Borhess: (Ar lielu interesi.) Kurš to teica?

Kraists: Džordžs Eljots, romānā “Midlmārča”.

Borhess: Ā, “Midlmārča”! Jā, protams! Citiem vārdiem, pasaulē viss ir savstarpēji saistīts. Nu, tas ir viens no argumentiem, ko lietoja stoiķi, lai pamatotu ticību zīmēm. De Kvinsijam ir kāda ļoti interesanta eseja – tādas gan ir visas viņa esejas –“Mūsdienu māņticība”, kurā viņš pārstāsta stoiķu teoriju. Ideja ir šāda: tā kā Visums savā kopumā ir dzīva būtne, tad visas lietas savā starpā ir saistītas, lai cik liels attālums tās šķirtu. Piemēram, ja kopā vakariņo trīspadsmit cilvēku, vienam no tiem gada laikā būs jāmirst. Ne tikai Jēzus Kristus un Pēdējā vakarēdiena dēļ, bet tādēļ, ka visas lietas ir savstarpēji saistītas. Viņš teica... kā nu tur īsti bija... ka visas lietas pasaulē ir kā slepens stikls vai spogulis, kurā atspoguļojas Visums.

Kraists: Jūs bieži mīlat runāt par cilvēkiem, kas jūs ietekmējuši, – piemēram, De Kvinsiju.

Borhess: De Kvinsijs, jā, un Šopenhauers vācu valodā. Pirmā pasaules kara laikā es biju pārņemts ar Kārlailu. Tagad man viņš diez ko nepatīk, jo man liekas, ka viņš izgudroja nacismu, ka viņš bija viens no tā attālajiem krusttēviem, taču Kārlails mani iedvesmoja mācīties vācu valodu, un es mēģināju lasīt Kanta “Tīrā prāta kritiku” vāciski. Protams, es tajā iestigu – tāpat kā vairums cilvēku tajā iestieg, arī vairums vāciešu. Tad es sev teicu: “Labi, pamēģināšu lasīt dzeju, jo dzejā teikumi ir īsāki.” Es sadabūju Heines “Lyrisches Intermezzo” un angļu–vācu vārdnīcu un pēc diviem trim mēnešiem atklāju, ka varu diezgan labi jau iztikt arī bez vārdnīcas.

Bet pirmais romāns, ko izlasīju angļu valodā, bija skotu rakstnieka Duglasa “Māja ar zaļajiem slēģiem”.

Kraists: Cik jums tad bija gadu?

Borhess: Droši vien kādi... es tajā daudz ko nesapratu... droši vien kādi desmit vai vienpadsmit. Pirms tam es, protams, biju izlasījis “Džungļu grāmatu” un Stīvensona “Bagātību salu” – brīnišķīga grāmata. Bet pirmais īstais romāns bija Duglasa grāmata. Kad es to lasīju, man gribējās būt skotam; es to pateicu savai vecmāmiņai, un viņa ļoti apskaitās. Viņa teica: “Un paldies Dievam, ka neesi!” Bet varbūt viņai nevajadzēja skaisties. Viņa nāca no Nortamberlendas, līdz ar to kaut kādām skotu asinīm viņas dzimtā vajadzēja būt. Varbūt pat dāņu asinīm no senseniem laikiem.

Bet klau, es taču sarunājos ar amerikāni! Ir kāda grāmata, kas man noteikti jāpiemin – tajā gan nebūs nekā pārsteidzoša –, tā ir “Haklberijs Fins”. Man ļoti nepatīk Toms Sojers. Man šķiet, ka Toms Sojers izbojā pēdējās “Haklberija Fina” nodaļas. Tie viņa muļķīgie jociņi. Bet varbūt Marks Tvens domāja, ka viņam ir tāds pienākums – uzrakstīt kaut ko smieklīgu arī tad, kad viņš nebija attiecīgā noskaņojumā. Kaut kā tos jokus vajadzēja dabūt tur iekšā. Atsaucoties uz Džordžu Moru, angļi vienmēr domā: labāk slikts joks nekā nekāds.

Marks Tvens, manuprāt, bija patiesi dižs rakstnieks, lai gan viņš pats to lāgā neapzinājās. Varbūt, lai uzrakstītu labu grāmatu, autors to arī nedrīkst apzināties. Var jau ņemties ap katru teikumu, var jau nomainīt katru īpašības vārdu pret kādu citu, bet varbūt darbam ir labāk, ja rakstnieks atstāj kļūdas nelabotas. Bernards Šovs, atceros, teicis, ka rakstniekam ir tik daudz stila, cik viņa pārliecība to atļauj, un ne vairāk. Šovs uzskatīja, ka visa tā ņemšanās ar stilu ir diezgan bezjēdzīga. Viņš, piemēram, Džonu Banjanu uzskatīja par izcilu rakstnieku, jo Banjans ticēja tam, ko raksta. Ja rakstnieks pats netic tam, ko viņš raksta, diez vai var gaidīt, ka lasītāji viņam ticēs.

Susana Kinterosa (ienāk):Atvainojiet, Kempbela kungs gaida.

Borhess: Palūdziet viņu brīdi uzgaidīt. Mjā, Kempbela kungs gaida; Kempbeli nāk.

Kraists: Vai, strādājot pie saviem stāstiem, jūs tos daudz labojāt?

Borhess: Sākumā jā. Vēlāk atklāju, ka, sasniedzot zināmu vecumu, cilvēks atrod savu īsto intonāciju. Tagad es pārskatu savus darbus pāris nedēļas pēc uzrakstīšanas, un, protams, vienmēr atrodas kļūdas, kaut kādas atkārtošanās, kas jānovērš, kaut kādi iecienīti triki, kurus nedrīkst pārdozēt. Bet man šķiet, ka tas, ko es tagad daru, vienmēr ir zināmā līmenī un ka es nevaru ne īpaši pacelties virs, ne arī nokrist zem šī līmeņa. Līdz ar to es vienkārši izmetu no galvas visu, ko esmu uzrakstījis, un domāju tikai par to, ko daru attiecīgajā brīdī. Pēdējā laikā es rakstu milongas, populāra stila dziesmiņas.

Kraists: Jā, es redzēju jūsu milongu krājumu, skaista grāmata.

Borhess: Jā, “Sešām stīgām” – ar to, protams, domāta ģitāra. Manā bērnībā ģitāra bija īsts tautas instruments. Tā tika strinkšķināta – ne pārāk prasmīgi – gandrīz vai uz katra ielas stūra. Dažus no skaistākajiem tango ir sacerējuši cilvēki, kuri nemācēja tos ne pierakstīt, ne izlasīt. Bet mūzika viņiem, protams, bija dvēselē, kā būtu teicis Šekspīrs. Ar vienu šādu cilvēku esmu ticies – Ernesto Ponsio. Viņš sacerēja “Donu Huanu”, vienu no mūsu labākajiem tango. Viņš man teica: “Borhesa kungs, es esmu sēdējis cietumā ne reizi vien, bet vienmēr par slepkavību!” Ar to viņš gribēja uzsvērt, ka nav nekāds zaglis vai suteners.

Kraists: Jums patīk humors, vai ne?

Borhess: Jā, patīk, jā.

Kraists: Bet tie, kuri raksta par jūsu grāmatām...

Borhess: Nē, nē, viņi raksta pārmēru nopietni.

Kraists: Viņi reti kad pamana smieklīgo jūsu darbos.

Borhess: Bet tie ir ar nolūku rakstīti tā, lai būtu smieklīgi. Drīz nāks klajā jauna grāmata “Bustosa Domeka hronikas”, ko mēs uzrakstījām kopā ar Adolfo Bjoju Kasaresu. Tā būs grāmata par arhitektiem, dzejniekiem, rakstniekiem, tēlniekiem un tā tālāk. Visi varoņi ir izdomāti, un viņi būs ļoti mūsdienīgi, ļoti moderni; viņi ņem sevi ļoti nopietni; to pašu dara arī autors, bet šie tēli nav veidoti kā kādu reālu cilvēku parodijas. Mēs vienkārši gājām un skatījāmies, cik tālu pa šo ceļu var aiziet. Piemēram, daudzi šejienes rakstnieki man jautā: “Bet kāds ir jūsu vēstījums?” Mums nav nekāda vēstījuma. Kad rakstu, es to daru tāpēc, ka darbs ir jāpadara. Es nedomāju, ka rakstniekam vajadzētu pārāk jaukties iekšā savā darbā. Viņam jāļauj, lai darbs pats sevi raksta, nē?

Kraists: Jūs esat teicis, ka par rakstnieku nedrīkst spriest pēc viņa idejām.

Borhess: Nē, es nedomāju, ka idejas ir tas svarīgākais.

Kraists: Pēc kā tad vajadzētu spriest par rakstnieku?

Borhess: Par viņu vajadzētu spriest pēc tā, cik daudz prieka viņš mums sniedz un kādas emocijas mūsos izraisa. Bet idejas... galu galā, nav jau tik svarīgi, vai rakstniekam ir tādi vai citādi politiskie uzskati, jo, lai kādi tie arī būtu, darbs runā pats par sevi – kā Kiplinga “Kima” gadījumā. Lai ko Kiplings domātu par angļu impēriju, jaukākie varoņi “Kimā” ir nevis angļi, bet indieši un musulmaņi. Un tas ir tāpēc, ka viņš viņus uzskatīja... – nē, nevis uzskatīja viņus par jaukākiem cilvēkiem, bet sajuta viņus kā jaukākus.

Kraists: Un ko jūs teiktu par metafiziskām idejām?

Borhess: Ā, nu metafiziskās idejas – jā. Tās noder līdzību sacerēšanai un tamlīdzīgi.

Kraists: Lasītāji bieži sauc jūsu stāstus par līdzībām. Vai jums patīk šāds apraksts?

Borhess: Nē, nē. Es tos neesmu rakstījis kā līdzības. Ja tie ir līdzības... (ilga pauze) proti, ja tie ir sanākuši kā līdzības, tad tas ir noticis bez mana nodoma.

Kraists: Tātad tie nav tādas līdzības kā Kafkam?

Borhess: Par Kafku mēs zinām ļoti maz. Mēs zinām tikai to, ka viņš bija ļoti nemierā ar saviem darbiem. Kad viņš lūdza savu draugu Maksu Brodu sadedzināt viņa manuskriptus, tāpat kā to darījis Vergilijs, viņš, manuprāt, zināja, ka draugs to nedarīs. Ja cilvēks grib iznīcināt savus darbus, viņš tos iesviež ugunī, un lieta darīta. Bet, ja viņš tuvam draugam saka: “Es gribu, lai mani manuskripti tiktu iznīcināti”, viņš zina, ka draugs to nekad nedarīs, un viņa draugs zina, ka viņš zina, un viņš zina, ka otrs zina, ka viņš zina, un tā tālāk un tā joprojām.

Kraists: Tas viss ļoti atgādina Henriju Džeimsu.

Borhess: Jā, protams. Es domāju, ka visu Kafkas pasauli, tikai vēl krietni samezglotākā formā, var atrast Henrija Džeimsa stāstos. Man šķiet, ka Džeimsa stāsti ir daudz pārāki par viņa romāniem. Svarīgākais tajos ir situācijas, nevis varoņi. Viņa varoņus bieži vien nevar atšķirt citu no cita, viņi visi runā vienādi. Savukārt Dikensam, piemēram, varoņi ir daudz svarīgāki nekā sižets.

Kraists: Un jūsu stāstos izejas punkts vienmēr ir situācija, nevis varoņi, vai ne?

Borhess: Situācija, jā. Izņemot stāstus, kuros varonis iemieso drošsirdības ideju, kas man ir ļoti mīļa. Varbūt tādēļ, ka es pats neesmu diez ko drosmīgs.

Kraists: Vai tāpēc jūsu stāstos ir tik daudz zobenu un revolveru?

Borhess: Jā, tā varētu būt. O, bet tam ir divi iemesli: pirmkārt, mums mājās glabājās zobeni, kuri bija piederējuši manam vectēvam, vecvectēvam un tā tālāk. Tie bija pastāvīgi manu acu priekšā. Otrkārt, es uzaugu Palermo rajonā; tajā laikā tā bija noplukusi priekšpilsēta Buenosairesas ziemeļos, un tās iedzīvotāji sevi uzskatīja – es nesaku, ka tā bija patiesība, bet ka viņi sevi uzskatīja – par labākiem nekā tie, kas dzīvoja citās priekšpilsētās, par labākiem dunču cīņās un tamlīdzīgi. Protams, tas viss bija tīrās blēņas. Es nedomāju, ka viņi bija īpaši drosmīgi. Nosaukt kādu vai uzskatīt kādu par gļēvuli bija sagādāt vislielāko pazemojumu – kaut kas tāds netika piedots. Es atceros gadījumu, kad kāds vīrs no pilsētas dienvidu gala kājām atnāca cauri visai pilsētai vienkārši tādēļ, lai izprovocētu ķildu ar kādu ziemeļu pusē izslavētu dunču cīņu meistaru, un par savām pūlēm tika atalgots ar nāvi. Strīdam nebija nekāda iemesla, viņi nekad nebija viens otru redzējuši, viņiem nebija nekas jādala – ne nauda, ne sievietes, nekas. Kaut kas līdzīgs droši vien pastāvēja arī ASV mežonīgajos Rietumos. Vienīgi šeit lietas tika kārtotas nevis ar revolveriem, bet ar dunčiem.

Kraists: Duncis piešķir divcīņai senāku rēķinu kārtošanas formu.

Borhess: Senāku, jā. Un dunču cīņa ietver arī personiskāku priekšstatu par drosmi. Jo labs šāvējs var arī nebūt īpaši drosmīgs. Bet, ja tu cīnies ar kādu tuvcīņā un jums rokās ir naži... Atceros, ka manā jaunībā mūsu priekšpilsētas brašuļi vienmēr nēsāja līdzi īsu dunci, kas bija paslēpts šeit (rāda uz padusi) – tā, lai to zibenīgi varētu izraut, un viens no vārdiem, kādā to sauca... nu, to parasti sauca par el fierro, “dzelzi”, kas neko īpašu nenozīmē, bet viens no vārdiem – tas gan tagad no valodas izzudis – bija el vaivén, “nāk un iet”. Šajā vārdā (demonstrē rokas kustību) saredzams naža asmens uzplaiksnījums, pēkšņais uzplaiksnījums.

Kinterosa (atkal ienāk): Kempbela kungs joprojām gaida.

Borhess: Jā, jā, mēs zinām. Kempbeli nāk!

Kraists: Es gribētu jums pajautāt par fantastiku. Jūs šo vārdu bieži izmantojat savos darbos. Kā jūs definētu fantastisko?

Borhess: Es nezinu, vai to vispār ir iespējams definēt. Es atceros ļoti dziļu Džozefa Konrada domu – Konrads ir viens no maniem mīļākajiem rakstniekiem –, viņš to izsaka, šķiet, priekšvārdā grāmatai “Tumsas josla”, vai kā nu to sauca...

Kraists: “Ēnu josla”?

Borhess:“Ēnu josla”.Tajā priekšvārdā viņšsaka, ka daži lasītāji šo stāstu bija uztvēruši kā fantastiku, jo tajā kapteiņa rēgs aptur kuģi. Viņš rakstīja – un mani tas uzrunāja, jo es pats arī rakstu fantastiskus stāstus, – ja kāds apzināti raksta fantastisku stāstu, tas nenozīmē, ka viņš izjūt pasauli kā kaut ko fantastisku un noslēpumainu; tas nenozīmē arī to, ka šim cilvēkam trūkst jūtīguma pret reālo pasauli. Konrads uzskatīja: ja cilvēks raksta par pasauli, pat ja viņš to dara reālisma manierē, viņš vienmēr raksta fantastisku stāstu, jo pasaule pati par sevi ir fantastiska, neaptverama un noslēpumaina.

Kraists: Vai arī jūs tā domājat?

Borhess: Jā. Es secināju, ka viņam ir taisnība. Es runāju ar Bjoju Kasaresu, kurš arī raksta izdomātus stāstus – ļoti, ļoti labus stāstus –, un viņš teica: “Es domāju, ka Konradam ir taisnība. Neviens patiešām nezina, vai šī pasaule ir reālistiska vai fantastiska jeb, citiem vārdiem sakot, vai šī pasaule ir dabisks process vai sava veida sapnis, kurā mēs, iespējams, piedalāmies kopā ar citiem.”

Kraists: Jūs esat teicis, ka jūsu darbiir attīstījušies no izteiksmīguma agrīnajā daiļrades periodā līdz alūzijai brieduma gados.

Borhess: Jā.

Kraists: Ko jūs saprotat ar “alūziju”?

Borhess: Kad sāku rakstīt, es uzskatīju, ka rakstnieka uzdevums ir visu ietērpt vārdos. Piemēram, teikt vienkārši “mēness” bija stingri aizliegts, bija jāatrod kāds īpašības vārds vai kāds atbilstošs epitets. Es uzskatīju, ka visam jātop ietērptam vārdos un nekādas vienkāršas izteiksmes formas lietot nedrīkst. Es nekad nebūtu teicis: “Tāds un tāds ienāca istabā un apsēdās,” jo tas būtu pārāk viegli un vienkārši. Es uzskatīju, ka man jāatrod smalkāks veids, kā to pateikt. Tagad es zinu, ka lasītājam tas parasti tikai traucē. Problēmas pamatā, domāju, ir šāda lieta: kad rakstnieks vēl ir jauns, viņš jūt, ka tas, ko viņš cenšas pateikt, ir muļķīgs vai pašsaprotams, vai ikdienišķs, un viņš cenšas to nomaskēt aiz barokāliem ornamentiem, aiz vārdiem, kas aizgūti no 17. gadsimta rakstniekiem, un tamlīdzīgi. Vai arī tieši otrādi – viņš cenšas būt moderns un dara pretējo: izgudro jaunus vārdus vai piesauc lidmašīnas, vilcienus, telegrāfu vai telefonu, jo visiem spēkiem cenšas būt mūsdienīgs. Bet laika gaitā cilvēks saprot, ka idejas – vienalga, sliktas vai labas, – ir jāizpauž pēc iespējas vienkāršāk, jo, ja rakstniekam ir ideja, tad viņam šī ideja vai sajūta, vai noskaņa ir jānodod lasītājam. Un, ja tajā pašā laikā viņš cenšas būt, teiksim, sers Tomass Brauns vai Ezra Paunds, to nav iespējams izdarīt. Tāpēc man šķiet, ka katrs rakstnieks sākumā cenšas rakstīt sarežģīti – viņš cenšas spēlēt vairākas spēles vienlaikus. Viņš vēlas lasītājam paust īpašu noskaņu; tajā pašā laikā viņam ir jābūt laikmetīgam un, ja ne laikmetīgam, tad reakcionāram vai klasiskam. Kas attiecas uz valodu, tad vismaz Argentīnā jaunie rakstnieki pirmām kārtām cenšas izrādīt savu vārdu krājumu, pierādīt, ka viņi zina visus sinonīmus; līdz ar to, piemēram, vienā rindā var parādīties vārds “sarkans”,nākamajā “asinssarkans”,bet nedaudz tālāk citi vārdi, kas apzīmē vairāk vai mazāk to pašu krāsu: piemēram, “purpursarkans”.

Kraists: Un jūs pats tātad esat centies iet klasiskās prozas virzienā?

Borhess: Jā, cik nu labi to spēju. Tiklīdz atrodu kādu neiederīgu vārdu, proti, vārdu, kuru varētu izmantot spāņu klasiķi, vai vārdu, kuru lieto Buenosairesas priekšpilsētās, tātad vārdu, kurš atšķiras no citiem, – es to izsvītroju un vietā ielieku vienkāršu. Es atceros Stīvensona teicienu, ka labi uzrakstītā lappusē visiem vārdiem jāizskatās vienādi. Ja jūs izmantojat neparastu, pārsteidzošu vai arhaisku vārdu, jūs pārkāpjat šo noteikumu; un, kas ir īpaši svarīgi, šādi vārdi novērš lasītāja uzmanību. Tekstam jābūt raiti lasāmam pat tad, ja rakstāt par metafiziku vai filozofiju, vai vienalga ko.

Kraists: Doktors Džonsons teica ko līdzīgu.

Borhess: Jā, viņš droši vien ir teicis ko līdzīgu; katrā ziņā viņš tam noteikti piekristu. Redziet, viņam pašam bija diezgan smagnēja angļu valoda – viņu lasot, tas uzreiz ir jūtams, tur ir pārāk daudz latīņu cilmes vārdu; bet, ja pārlasa rakstīto, atklājas, ka aiz šīm samezglotajām frāzēm vienmēr ir kāda doma, parasti interesanta un svaiga.

Kraists: Personiska doma?

Borhess: Jā, personiska. Tādēļ es uzskatu, ka viņš ir ļoti anglisks rakstnieks, lai arī rakstīja latīniskā stilā. Es domāju – tā gan ir zaimošana, bet kāpēc mazliet nepazaimot, ja reiz esam sākuši, – es domāju, ka Džonsons bija daudz angliskāks rakstnieks nekā Šekspīrs. Jo, ja angļiem ir kāda raksturīga īpašība, tad tas ir understatement, atturīgums izteiksmē. Bet Šekspīrs nepazīst nekādu atturīgumu. Tieši pretēji, viņš visu apraksta pilnā krāšņumā. Es domāju, ka Džonsons, kurš rakstīja tādā kā latinizētā angļu valodā, un Vērdsverts, kurš vairāk izmantoja anglosakšu vārdus, un bija vēl trešais, kura vārdu es neatceros, – nu, teiksim, Džonsons, Vērdsverts un Kiplings, pēc manām domām, ir daudz tipiskāki angļu rakstnieki nekā Šekspīrs. Nezinu, kāpēc, bet man vienmēr licies, ka Šekspīrā ir kaut kas itālisks, kaut kas ebrejisks, un nav izslēgts, ka tieši šī iemesla dēļ viņš angļiem tik ļoti patīk – jo viņš ir tik atšķirīgs.

Kraists: Un frančiem savukārt šausmīgi nepatīk, jo viņš ir tik frāžains.

Borhess: Viņš arī bija frāžains. Piemēram, Hamleta pēdējie vārdi: “Viss pārējais ir klusums.” Tajos ir kaut kas uzspēlēts; to mērķis ir atstāt iespaidu. Es nedomāju, ka dzīvē kāds kaut ko tādu varētu pateikt.

Kraists: Mana mīļākā frāze “Hamletā”ir tā, ko trešajā cēlienā pēc Klaudija lūgšanas ainas saka Hamlets, iegājis mātes istabā: “Nu, māt, kas ir?”

Borhess: “Kas ir?” ir tiešs pretstats frāzei “viss pārējais ir klusums”. Vismaz manās ausīs “viss pārējais ir klusums” skan kaut kā tukši. Liekas, it kā Šekspīrs būtu domājis: “Tā, tagad Dānijas princis Hamlets mirst, viņam jāpasaka kaut kas iespaidīgs.” Nu, viņš ņem un piemet klāt frāzi “viss pārējais ir klusums”. Varbūt tas arī skan iespaidīgi, bet tā nav patiesība! Viņš aizrāvās ar dzejošanu, aizmirsis par savu varoni, princi Hamletu.

Kraists: Kādu jūs iztēlojaties savu lasītāju, ja vispār iztēlojaties? Kas būtu jūsu ideālā auditorija?

Borhess: Iespējams, daži mani draugi. Es pats ne, jo es nekad nepārlasu paša rakstīto. Es pārlieku baidos sajust kaunu par to, ko esmu uzrakstījis.

Kraists: Vai jūs no saviem daudzajiem lasītājiem gaidāt, ka viņi sapratīs jūsu alūzijas un atsauces?

Borhess: Nē. Lielākā daļa alūziju un atsauču tur ir ielikti tikai kā privāti joki.

Kraists: Kā privāti joki?

Borhess: Joki, kas nav domāti tam, lai citi tos saprastu. Ja tos saprot, ļoti labi, bet, ja ne, tas mani neuztrauc ne mazākajā mērā.

Kraists: Jūs, šķiet, esat lasījis tikpat daudz izzinošo literatūru kā daiļliteratūru un dzeju, ja ne vairāk. Vai tā ir? Piemēram, jums acīmredzami patīk lasīt enciklopēdijas.

Borhess: O, jā. Man tas ļoti patīk. Atceros laikus, kad es mēdzu nākt uz šejieni lasīt. Es biju ļoti jauns un pārāk kautrīgs, lai lūgtu bibliotekāram grāmatas. Es biju ne gluži trūcīgs, bet arī ne īpaši turīgs – tāpēc nācu uz šejieni katru vakaru un lasīju kādu no Encyclopaedia Britannica sējumiem, veco izdevumu.

Kraists: Vienpadsmito?

Borhess: Vienpadsmito vai divpadsmito, jo tie bija daudz labāki par jaunajiem. Tie bija domāti lasīšanai. Tagad tā ir kļuvusi par pliku izziņu krājumu, bet vienpadsmitajā vai divpadsmitajā Encyclopaedia Britannica izdevumā bija gari raksti, kuru autori bija Makolijs, Kolridžs, nē, nevis Kolridžs, bet...

Kraists: De Kvinsijs?

Borhess: Jā, De Kvinsijs un tā tālāk. Es ņēmu no plaukta kādu sējumu – atļauja nebija jāprasa, jo tā bija izziņu literatūra, – un šķirstīju, līdz uzdūros kādam rakstam, kas mani ieinteresēja, piemēram, par mormoņiem vai kādu rakstnieku. Es sēdēju un lasīju, jo šie raksti bija īstas monogrāfijas, gandrīz vai atsevišķas grāmatas vērti. Tas pats attiecas arī uz vācu enciklopēdijām – Brockhaus un Meyers. Kad iznāca jaunais izdevums, man sākumā likās, ka tas ir tā saucamais “Brockhaus bērniem”, bet izrādījās, ka nav. Man paskaidroja, ka cilvēki tagad dzīvo šauros dzīvokļos, kuros 30 sējumu enciklopēdijām vairs neesot vietas. Enciklopēdijas ir ļoti cietušas; tās ir sakompresētas.

Kinterosa (pārtrauc): Es atvainojos. Está esperando el Señor Campbell.

Borhess: Ā, pasakiet viņam, lai vēl nedaudz uzgaida. Šie Kempbeli nāk un nāk.

Kraists: Vai drīkstu uzdot vēl pāris jautājumu?

Borhess: Jā, protams.

Kraists: Dažiem lasītājiem liekas, ka jūsu stāsti ir auksti, bezpersoniski un šajā ziņā līdzīgi dažu jauno franču autoru darbiem. Vai jūs to esat darījis apzināti?

Borhess: Nē. (Skumīgi.) Ja tā ir noticis, tad tikai manas neveiklības dēļ. Jo šos stāstus es esmu izjutis ļoti dziļi. Esmu tos izjutis tik dziļi, ka rakstot izmantoju savādus simbolus, lai cilvēki neatjaustu, ka tie visi ir zināmā mērā autobiogrāfiski. Šie stāsti ir par mani, manu personīgo pieredzi.

Kraists: Man vienmēr ir licies interesanti, kā jūs kārtojat darbus krājumos. Skaidrs, ka jūsu princips nav hronoloģisks. Vai tie ir sakārtoti pēc radniecīgām tēmām?

Borhess: Nē, tā nav hronoloģija; bet reizēm es atklāju, ka esmu uzrakstījis vienu un to pašu līdzību vai stāstu divreiz vai ka diviem dažādiem stāstiem ir viena un tā pati jēga, un tad es cenšos tos novietot blakus. Tas ir vienīgais princips. Vienreiz, piemēram, man gadījās uzrakstīt dzejoli, ne pārāk labu dzejoli, un pēc daudziem gadiem to uzrakstīt vēlreiz. Kad dzejolis bija pabeigts, daži draugi man teica: “Bet tas taču ir tas pats dzejolis, kuru tu uzrakstīji pirms pieciem gadiem.” Un es teicu: “Jā, ir gan!” Bet man par to nebija ne mazākās nojausmas. Galu galā, es uzskatu, ka katram dzejniekam ir varbūt kādi pieci vai seši dzejoļi, ne vairāk. Viņš mēģina tos pārrakstīt no dažādiem skatpunktiem, ar dažādiem sižetiem un, iespējams, dažādiem varoņiem, bet pamatā tie ir vieni un tie paši dzejoļi.

Kraists: Vai jums ir kāda īpaša metode, kuru izmantojat, piešķirot stāstu varoņiem vārdus?

Borhess: Man ir divas metodes. Viena – piešķirt tiem manu vecvecāku, vecvecvecāku un tā tālāk vārdus. Piešķirt tiem sava veida, nu, neteiksim, ka nemirstību, bet... tā ir viena no metodēm. Otra ir izmantot vārdus, kas mani ar kaut ko ir aizķēruši. Piemēram, viena mana stāsta varoni sauc Jarmolinskis – tas ir dīvains vārds, vai ne? Citu varoni sauc Reds Šarlahs, jo Red angliski nozīmē “sarkans”, bet Scharlach vācu valodā nozīmē “koši sarkans”,un viņš ir slepkava; viņš ir dubultsarkans, vai ne?

Kraists: Un princese ar skaisto vārdu, kura parādās divos jūsu stāstos?

Borhess: Fosiņī Lisenža? Viņa ir mana laba draudzene. Argentīniešu dāma. Viņa apprecēja franču princi, un šis vārds ir ļoti skaists – kā jau vairums franču titulu, it sevišķi, ja no tā izņem Fosiņī, ko viņa arī dara. Viņa sevi sauc par princesi de Lisenžu. Skaists vārds.

Kraists: Bet Tlona un Ukbara?

Borhess: Nu, tiem vienkārši bija jāizklausās smagnējiem.

Kraists: Savā ziņā neizrunājamiem?

Borhess: Jā, gandrīz vai tā, turklāt Tlona (Tlön): t-l ir diezgan neparasta kombinācija, vai ne? Savukārt latīnisko Orbis Tertius var izrunāt diezgan viegli. Iespējams, Tlön radās, domājot par vācu Traum, kas nozīmē “sapnis”. Bet tad būtu jālieto vārds Tröme, taču Tröme lasītājam varētu asociēties ar tramvaju. T-l ir dīvaina kombinācija.

Kraists: Jūs reiz rakstījāt, ka cilvēki iedalās platonistos un aristotelistos.

Borhess: To es neteicu. To teica Kolridžs.

Kraists: Bet jūs viņu citējāt.

Borhess: Jā, es viņu citēju.

Kraists: Un kurš no viņiem esat jūs?

Borhess: Es domāju, ka esmu aristotelists, bet vēlētos, lai būtu otrādi. Tā droši vien ir mana angliskā iedaba, kas liek man par īstām uzskatīt lietas un personas, nevis vispārīgas idejas. Bet tagad gan baidos, ka Kempbeli nāk. Runā, ka viņi esot briesmīgi karstasinīga cilts. Kur viņi ir?

Paris Review, 1967. gada ziema–pavasaris