Džoisa nenovēršamā modalitāte

Saulains rīts, 1904. gada 16. jūnijs. Izgājis no savas mājas Eklesa ielā 7 nopirkt brokastīm cūkas nieri (ir nedaudz pāri astoņiem no rīta), Leopolds Blūms, romāna “Uliss” galvenais varonis, možā noskaņojumā dodas uz miesnieka Dlugaša skārni. Ejot garām O’Rorkes krogam, viņa nerimus burbuļojošajā prātā raisās saraustītu asociāciju virkne, kas apziņas straumes virspusē cita starpā izsviež šādu mīklu: kā iziet caur Dublinu, ceļā nesatiekot nevienu krogu? Kādam, kurš Dublinā ir pirmo reizi (piemēram, man), ne mazāk sarežģīta mīkla varētu būt šāda: kā nokļūt no kāda brīvi izvēlēta punkta Lifejas upes dienvidu krastā uz citu punktu ziemeļu krastā, ceļā neieraugot nevienu pieminekli? Pilsētas centrs ir gluži vai piesēts ar pieminekļiem – bronzas un marmora, jauniem un ne tik jauniem, ar pjedestāliem un bez tiem. Tas pats Blūms, trīs stundas vēlāk braukdams kučā pa Sakvila (tagad O’Konela) ielu uz sava drauga Dignama bērēm, apmēram puskilometru garajā posmā no O’Konela tilta līdz Pārnela ielai pabrauc garām pieciem gataviem un vienam topošam piemineklim, kurus uzcītīgi reģistrē viņa vērīgais skatiens. Šīs Dublinas galvenās ielas apbūve pamatīgi cieta 1916. gada Lieldienu sacelšanās un vēlākā pilsoņu kara laikā. Lielākā daļa namu tika sagrauti, taču pieminekļi palika, un tajos kalto varoņu vārdi sniedz koncentrētu ieskatu Īrijas 19. gadsimta vēsturē. Tātad – rindas kārtībā, virzienā no dienvidiem uz ziemeļiem: Daniels O’Konels (1775–1847, saukts arī “Atbrīvotājs”, katolis, cīnītājs par katoļticīgo īru tiesībām protestantu minoritātes pārvaldītajā salā), Viljams Smits O’Braiens (1803–1864, protestants, 1848. gada jūlija sacelšanās vadītājs), sers Džons Grejs (1815–1875, protestants, īru nacionālists, avīzes Freeman’s Journal īpašnieks), admirāļa Nelsona kolonna (britu impēriskās varas simbols, uzstādīta 1808. gadā, uzspridzināta 1966. gadā; tagad tās vietā paceļas 120 metrus augstā, milzu adatai līdzīgā “Dublinas smaile”), tēvs Teobalds Metjū (1790–1856, katolis, īru atturības kustības aizsācējs), Čārlzs Stjuarts Pārnels (1846–1891, protestants, politiķis, cīnītājs par Īrijas neatkarību). Kopš jau minētā Dignama bērēm šis ceļa posms ir papildinājies ar vēl diviem pieminekļiem: viens no tiem uzstādīts par godu Džeimsam Lārkinam (1876–1947, katolis, īru arodbiedrību kustības līderis), otrs – Džeimsam Džoisam (1882–1941, katolis, rakstnieks, stāstu krājuma “Dublinieši” un romānu “Mākslinieka portrets jaunībā”, “Uliss”, “Finegana vāķis” autors).

Dublinieši, šķiet, mīl savus pieminekļus ar dīvaini ironisku mīlestību, par ko liecina viņu niķis dot tiem savus vārdus. Tā, piemēram, statuja pazīstamās īru tautasdziesmas varonei Mollijai Melounai iesaukta par “Tart with a Cart” (“Ielasmeita ar ķerru”), bet piemineklis Oskaram Vaildam – par “Fag on the Crag” (“Pediņš uz klints”). Arī Džeimss Džoiss savā attieksmē pret pieminekļiem bija īsts dublinietis. Divdesmitā gadsimta 20. gados Parīzē franču literatūras kritiķis Valerī Larbo, braucot taksometrā kopā ar Džoisu gar Triumfa arku, reiz ieteicies: “Nez, cik ilgi tā mūžīgā uguns tur degs?” Džoiss atbildējis: “Līdz Nezināmais kareivis aiz riebuma piecelsies un to izdzēsīs.” Tomēr 1990. gadā uzstādītā Džoisa bronzas statuja, gribētos domāt, rakstniekam patiktu. Pirmkārt, tā ir cilvēka augumā (Džoiss bija 180 cm garš), un tā novietota nevis uz granīta pjedestāla kaut kur pāris metru augstumā, bet tikai mazliet virs ielas līmeņa. Tūristiem patīk pie tās fotografēties. Bet galvenais – šajā viegli kariķētajā, sapņaini melanholiskajā bronzas Džoisā ir kaut kas nekļūdīgi džoisisks. Paskatieties uz šo galvas piešķiebienu, kas pazīstams no tik daudzām Džoisa fotogrāfijām, uz šķībeniski uz vienas auss uzvilkto platmali, kuras mala veido paralēlu līniju ar šļaupajiem pleciem, uz sakrustotajām, šaurās biksēs iespīlētajām kājām, kuras notur ķermeni dīvainā nelīdzsvara pozā tikai pateicoties spieķa atbalstam, un, galu galā, uz šo augšup paslieto, masīvo zodu un kaut kur pāri fotografēties kāro tūristu galvām klīstošo skatienu, it kā viņa uzmanība būtu pievērsta kādiem neredzamiem putniem. Šis tēls liekas tik atbilstošs tam priekšstatam, kāds par Džoisu rodas no viņa laikabiedru atmiņām, no lieliskās Ričarda Elmana sarakstītās Džoisa biogrāfijas un arī no tiem autobiogrāfiskajiem triepieniem, ar kādiem savu literāro varoni Stefanu Dedalu “Portretā” un “Ulisā” zīmē pats Džoiss. “Viņš turēja zodu izslietu augšup, ļaudams vēsajai debesu gaismai apspīdēt viņa seju. Viņa gaita atgādināja ūdenī brienošu gārni,” savu pirmo tikšanos ar Džoisu atceras viņa Parīzes laika draugs Frenks Badžens. “Es viņu saucu par klīstošo Angu,” saka Stefana mefistofeliskais draugs Baks Mulligans, salīdzinādams viņu ar ķeltu jaunības un mīlas dievu, kas mitoloģijā bieži attēlots ar iedvesmas putniem ap galvu. “Ikars”, “vanagam līdzīgais cilvēks”, “ķīvīte” – tā par sevi domā pats Stefans. “Prick with a Stick” (“Jefiņš ar nūju”) – tā bronzas Džoisu iesaukuši dublinieši.

Pie sava Soduma tulkotā “Ulisa” eksemplāra es tiku 1989. gada pavasarī, kad manā pirmajā braucienā ārpus PSRS man to Gēteborgā laipni iedāvināja Vilma Teness un Uģis Bērziņš. Universitātē mums par Džoisu bija stāstījusi pasniedzēja Tamāra Zālīte, un vai nu viņas lekciju, vai kā cita iespaidā manā galvā bija izveidojies monolīts priekšstats par Džoisu kā izcilāko valodas meistaru pasaules literatūrā, tā saucamās “apziņas plūsmas” iedibinātāju, kura darbi šā paša iemesla dēļ (tas jau bija mans, ne Zālītes secinājums) ir labākajā gadījumā garlaicīgi, bet sliktākajā – vispār nelasāmi. Taču zināt kaut ko par Džoisu un mācēt pateikt kaut ko gudru par “Ulisu” šķita svarīgi, jo Džoiss (tik daudz es biju sapratis) – tas vis nebija nekāds Ārčibalds Kronins vai Somersets Moems, pat ne D.H. Lorenss. Džoiss bija pavisam cita kategorija. Taču Padomju Savienībā “Ulisa” autors nebija īpašā cieņā, un universitātes bibliotēka neko jēdzīgu par Džoisu piedāvāt nespēja. Tā nu vienu pēcpusdienu no savas studenta dzīves es veltīju Britu enciklopēdijā atrodamās Džoisa biogrāfijas sīkai konspektēšanai Viļa Lāča Valsts bibliotēkas otrā stāva lasītavā.

Taču neko daudz tas man nelīdzēja, kad septiņus gadus vēlāk atšķīru un sāku lasīt savu jauniegūto “Ulisu”. Šis lasīšanas mēģinājums bija visai līdzīgs amerikāņu mitologa Džozefa Kempbela pieredzei. 1927. gadā, studēdams Parīzes Universitātē, viņš grāmatnīcā nopirka “Ulisu”. Ar pūlēm ticis līdz trešajai nodaļai, kas sākas ar vārdiem “Ineluctable modality of the visible: at least that if no more...” (Nenovēršamā modalitāte, ko sniedz redze: vismaz tas, ja ne vairāk...), viņš nikni aizcirtis grāmatu un devies taisnā ceļā uz grāmatveikalu Shakespeare & Co. pie “Ulisa” izdevējas Silvijas Bīčas, lai tā viņam paskaidrotu, kā šāda grāmata vispār ir jālasa. Silvija Bīča to arī laipni darījusi, un kopš tā brīža Kempbels kļuva par dedzīgu Džoisa cienītāju un pētnieku mūža garumā. Arī es pirmajā reizē tiku apmēram līdz tai pašai vietai, tikai man nebija Silvijas Bīčas, kam prasīt padomu. Džoisa romāns nelīdzinājās nekam, ko es līdz tam biju lasījis. Nebija saprotams, nedz kur, ellē, notiek darbība, nedz kad tā notiek, nedz galvenais – kas vispār notiek. Mans 1960. gada “Ulisa” izdevums smagi iegūla plauktā, kur tas netraucēti nogulēja vēl gadus piecpadsmit.

“Ulisa” franču tulkotājam Benuā-Mešēnam (Benoist-Mechin) Džoiss ne bez humora esot teicis: “Es savā darbā esmu ielicis tik daudz mīklu, ka profesori varēs gadsimtiem strīdēties par to, ko es īsti esmu domājis, un tas ir vienīgais veids, kā nodrošināt sev nemirstību.” Taču runa nav tik daudz par “mīklām”, kuru šajā romānā netrūkst un par kurām profesori, šķiet, jau beiguši strīdēties (piemēram, kas īsti ir tas vīrs brūnajā makintošā, kurš pirmoreiz parādās Dignama bēru epizodē, vai “kas ir tas vārds, ko katrs zina”), bet par simtiem dažādu lietu, kuras lasītājam nevar būt zināmas un kuras Džoiss arī nepūlas paskaidrot. Jau romāna pirmajā lappusē, kur vēl nav nedz apziņas plūsmas, nedz sirreālistisku vīziju, mēs saduramies ar pirmajām neskaidrībām: kas tas par dīvainu torni, kurā sākas romāna darbība? Kāpēc Baks Mulligans pirms skūšanās ceļ putu bļodu pret debesīm un latīniski saka: “Es iešu pie Dieva altāra”? Kāpēc viņš saukā Stefanu par jezuītu? Romāna teksts atbildes nesniedz, un ar katru lappusi jautājumu kļūst arvien vairāk. Patiesi, es gribētu redzēt cilvēku, kurš “Ulisa” latvisko pirmizdevumu, kuru Sodums vēlāk krietni pārstrādāja un papildināja ar komentāriem, ir spējis izlasīt līdz galam. Nezinot kaut ko no plašākā konteksta, lasītājs riskē ātri vien apmaldīties, nogurt un – sliktākais, kas ar viņu var notikt, – aizmigt viņa darbu slēpto autobiogrāfisko atsauču, Dublinas topogrāfijas un lokālo dzīves faktu bezgalīgajos labirintos. Jo būs grūti atrast vēl kādu rakstnieku, kura daiļrade un dzīve būtu tik lielā mērā saaustas vienā nedalāmā audumā, – ja nu vienīgi Prusts. Taču, kamēr Prusta romāns ir salīdzinoši caurspīdīgs, Džoisa “Uliss” (nemaz nerunājot par “Vāķi”) ir nesalīdzināmi “duļķaināks”. Un kā gan lai būtu citādi, ja lielāko romāna daļu mēs atrodamies nevis drošajā klausītāja pozīcijā, kur viss vairāk vai mazāk atkarīgs no mūsu uzmanības un spējas sekot līdzi stāstītāja balsij, bet vārda tiešā nozīmē grāmatas varoņu galvās, kur skan nevis sakarīgs stāstījums, bet velns zina kas. “Ulisa” lasīšana ir Odiseja cienīgs ceļojums, kurā lasītājs dodas uz savu risku un atbildību; tāpat kā Homēra varonis, arī viņš ir pilnībā atstāts paša ziņā – bez orientieriem, bez pavadoņa un bez cerības kādreiz nokļūt pie mērķa.

Iepriekš teiktais varbūt neskan pārāk iedrošinoši lasītājam, kurš vēl tikai taisās lasīt “Ulisu”. Taču, runājot no savas pieredzes, varu teikt, ka tas ir ceļojums, kurā vienalga ir vērts doties. Kad manam dēlam Kristapam bija kādi astoņi gadi un mamma viņam skaidroja, kāpēc taisās studēt psiholoģiju, Kristaps, brīdi padomājis, teica: “Man liekas, ka no psiholoģiskā viedokļa mēs esam kā mērkaķi, jo nemākam īsti izprast to dzīvi.” Man liekas, ka “Uliss” var šajā ziņā palīdzēt – palīdzēt ja ne gluži izprast šo duļķaino, necaurskatāmo dzīvi, tad vismaz ieraudzīt to no cita redzes leņķa. Tiesa, iesākumam ir vērts nodrošināties ar pāris orientieriem. Viens no tiem noteikti ir paša Džoisa mīklainā personība.

Rakstnieka jaunības gadu biogrāfijā neatradīsim neko, kas palīdzētu izskaidrot, kā šajā dieva un karalienes Viktorijas aizmirstajā Britu impērijas nomalē, par kādu droši var saukt 19. gadsimta Īriju, varēja rasties tāda parādība kā Džeimss Džoiss. “Man tas liekas gandrīz brīnums,” par savu vecāko brāli grāmatā “Sava brāļa sargs” raksta Stanislauss Džoiss, “ka kādam bērnam varētu rasties tieksme nodarboties ar dzeju vai ienākt prātā interesēties par jaunākajām strāvām Eiropas intelektuālajā dzīvē, augot tādā dzērāju ģimenēm tipiskā posta un bēdu lejā, kāda bija mūsu māja. Viņu pārvērta kāds iekšējs mērķis.” Taču pirms “posta un bēdu lejas” Džeimsa dzīvē bija arī saulaināks periods.

Džeimss Džoiss piedzima 1882. gada 2. februārī lepnajā Dublinas dienvidu priekšpilsētā Ratgarā. Tā bija pirmā no kādām divpadsmit mājām, kurās Džoisu ģimene dzīvoja Džeimsa agrīnās jaunības gados, un šim nomadiskajam dzīvesveidam “klejojošais Angs” palika uzticīgs arī turpmāk: savas dzīves laikā viņš nomainīja gandrīz piecdesmit dažādas adreses. Džeimss bija pirmais bērns Džona Džoisa un Mērijas Džeinas Marijas (Murrey) ģimenē, kura pēc Džeimsa laida pasaulē vēl trīs dēlus un sešas meitas. Par Džonu Džoisu vēl parunāsim, pagaidām piebildīsim vien to, ka viņš bija cilvēks ar daudziem talantiem, taču bez jebkāda iekšēja dzinuļa tos izkopt, likt lietā un pārvērst ienākumu gūšanas avotā. Tā nu iemesls Džoisu ģimenes biežajām dzīvesvietas maiņām bija tēva arvien sarūkošās iespējas nomaksāt īres parādus.

Līdz deviņu gadu vecumam Džeimsa dzīvē nekas vēl neliecināja par trūkuma tuvošanos. Džona Džoisa ienākumi no nodokļu iekasētāja algas un mantotajiem namīpašumiem bija pietiekami, lai, atbilstoši savam vidusšķiras statusam, viņš savā namā varētu atļauties kalpotājus un mājskolotāju bērniem. Šai mājskolotājai, kura “Mākslinieka portretā jaunībā” parādās ar vārdu Dante, bija zināma loma mazā Džeimsa agrīnajā izglītošanā. Viņa bija dedzīga īru nacionāliste un vēl dedzīgāka katoliete, kuras māņticība ietekmēja Džeimsu vairāk nekā viņas dievbijība. Viņa bieži runāja par pasaules galu un negaisa laikā, kad plaiksnījās zibeņi, mācīja Džeimsu mest krustu un teikt: “Jēzu no Nācaretes, jūdu ķēniņ, pasargā mūs no pēkšņas un nesagatavotas nāves.” Paniskas bailes no pērkona un zibens pielipa Džoisam uz mūžu, un, kad vēlākos gados kāds draugs atļāvās par to paironizēt, Džoiss atcirtis: “Tu neesi uzaudzis katoliskajā Īrijā.”

Bērnībā Džeimss bija jauks zēns zilām acīm, pieklājīgs pret pieaugušajiem un draudzīgs ar citiem bērniem, kurš sava gaišā, priecīgā rakstura dēļ ģimenes lokā tika saukts par Saulaino Džimu. Viņš mīlēja uzņemties vadoņa lomu bērnu spēlēs, un Stanislausa pirmās bērnības atmiņas ir mājas ludziņa, kurā viņš, Stanislauss, tēloja Ādamu, vecākā māsa – Ievu, bet Džeimss šņākdams locījās viņiem apkārt pa grīdu, pilnībā iejuties sātana lomā.

Sešarpus gadu vecumā Džeimss sāka iet skolā, un par šo viņa dzīves posmu varam daudz ko uzzināt no “Portreta”. Lai arī “Portrets” nav Džoisa autobiogrāfija, tajā, šķiet, nav neviena notikuma, neviena personāža, ko autors šādi vai tādi nebūtu norakstījis no savas dzīves. Tāpat kā romāna galvenais varonis Stīvens Dedals (Soduma tulkotajā “Ulisā” – Stefans Dedals), arī Džoiss pirmos trīs gadus nomācījās Klongouzvudas koledžā, pēc tam – Belvederas koledžā Dublinā, bet pēc tās beigšanas – kardināla Ņūmena dibinātajā Universitātes koledžā. Visām trim mācību ie­stādēm ir kas kopīgs: tās pārvaldīja jezuītu ordenis, un šim faktam ir nozīmīga loma rakstnieka biogrāfijā. Arī atkritis no katoliskās baznīcas un ticības, viņš visu mūžu palika ļoti augstās domās par jezuītu izglītošanas sistēmu un teica, ka no jezuītiem esot iemācījies sakārtot lietas tā, ka tās kļūst viegli pārskatāmas un izvērtējamas. Citu iespējamu jezuītu ietekmi uz Džeimsu atklāj Stanislauss, kurš arī mācījās Belvederas koledžā: “Jezuītu skolās, ko viņš apmeklēja, skolotāji mēdza izplūst garās runās par briesmām, kas saistītas ar “cilvēku cieņu”, ar to domājot ieradumu darīt vai nedarīt kaut ko pret savu sirdsapziņu, baidoties no tā, ko par tevi padomās citi. Viņi vēlējās darīt savus skolēnus uzmanīgus pret zināmu mazvērtības kompleksu, kas tos varētu piemeklēt, mazajā Dublinas pasaulītē nonākot saskarsmē ar dominējošo protestantu kārtu. Manā brālī viņi atrada spējīgāku mācekli, nekā bija gaidījuši vai, patiesi, - nekā būtu gribējuši. Nebūs pārspīlēti teikt, ka tajā laikā bija ļoti maz jauniešu [..], kuriem liktenis bija lēmis iet savu turpmāko ceļu ar tik nesatricināmu pašapziņu, ar tādu vienaldzību pret apmelojumiem un ar tādu apņēmību ignorēt jebkādas uzslavas vai nosodījumus par to darbu, kura veikšanu viņi uzskatīja par savu pienākumu, kā mans brālis.”

Klongouzvudas koledža skaitījās prestižākā un dārgākā zēnu pamatskola Īrijā, tomēr Džons Džoiss bija apņēmies dot savam vecākajam dēlam labāko izglītību, kāda Īrijā bija iespējama. Džeimss nekādā ziņā nebija tas trauslais, vārgulīgais zēns, kādu “Portretā” redzam Stīvenu. Viņš bija labs skrējējs un peldētājs, labprāt spēlēja kriketu, bet viņam riebās visi saskarsmes sporta veidi, tādi kā regbijs, brīvā cīņa un bokss, kurus viņš uzskatīja par vingrināšanos vardarbībā un brutalitātē. Otrā skolas gada beigās Džeimsa skolasbiedrs Velss iegrūda viņu skolas atejas novadgrāvī, kā rezultātā zēns dabūja vēdera slimību. Šis incidents viņā nostiprināja riebumu pret fizisku vardarbību un arī iesēja sēklu turpmākai apsēstībai ar nodevības ideju. Tēvs, atstājot zēnu skolā, bija šķiroties piekodinājis Džeimsam nekad nenosūdzēt savus skolas biedrus, lai notiek kas notikdams. Džeimss to arī ievēroja, taču pēc daudziem gadiem “nosūdzēja” Velsu “Portretā”, kur tas figurē ar savu īsto vārdu.

Nodevības tēma uzpeld arī “Portretā” aprakstītajā Ziemassvētku mielasta epizodē, tikai šoreiz runa ir par Īrijas bīskapu un priesteru nodevību pret īru patriotiem – pirmām kārtām pret Stīvena tēva Sīmana Dedala (kas, protams, ir Džons Džoiss) dievināto īru politiķi Pārnelu. 1890. gadā atklātībā nāca ziņa par Pārnela ārlaulības sakaru ar kādu precētu dāmu. Šajā delikātajā brīdī pret viņu nostājās īru priesteri, nosodot laulības pārkāpēju no kancelēm un noskaņojot pret viņu ticīgos. Pārnels tika izstumts no paša dibinātās Īru parlamentārās partijas un gadu vēlāk arī mira, daudzu nacionālistu acīs kļūstot par mocekli. Džoisa tēvam Pārnels bija Vadonis (the Chief); viņš bija lepnais, vientuļais briedis, kuru kā niknu suņu bars bija saplosījuši īru priesteri un vienkāršā tauta. Savukārt Džeimsu fascinēja Pārnela neatkarīgā stāja un emocionālā distancētība no pūļa. Pārnela nāve 1891. gadā iedvesmoja viņu uzrak­stīt savu pirmo dzejoli “Et tu, Hīlij!”, vērstu pret Timu Hīliju, kurš, paklausot katoļu bīskapiem, bija nostājies Pārnela ienaidnieku pusē. Vēlāk, pusaudža gados, Pārnela stāja Džeimsam kļuva par atdarināšanas cienīgu paraugu; viņš ne tikai pārņēma dažas Pārnela manieres, bet ar laiku sāka arī sevi redzēt ienaidnieku ielenktu, kas to vien dara kā kaļ plānus, lai viņu iznīcinātu. Trīspadsmit gadus vēlāk, īsi pirms aizbraukšanas no Īrijas, Džoiss uzrakstīja dzejoli “Svētais darbs”. Tajā viņš salīdzina sevi ar briedi, kurš lepni stāv kalna korē viens, bez draugiem, ar nicinājumu noraudzīdamies lejup uz saviem “ienaidniekiem”.

“Posta un bēdu lejas” sākumu iezīmē Džoisu ģimenes pārcelšanās uz Dublinas centra ziemeļu daļu ap 1892.–1893. gada miju. Šis kādreiz lepnākais Dublinas rajons ar 18. gadsimta Džordža stila daudzstāvu dzīvojamo namu rindām 19. gadsimta beigās bija pārvērties nožēlojamā graustu rajonā, kur, kā lasām “Portretā”, smirdēja pēc puvušiem kāpostiem, zirgu mīzaliem un sapelējušiem salmiem. Šī ir tā “paralīzes” skartā Dublina, kas parādās tik daudzos “Dubliniešu” stāstos. Pirmie trīs šī krājuma stāsti “Māsas”, “Satikšanās” un “Arābija”, kuru pamatā ir autobiogrāfiski motīvi, attiecas tieši uz Džeimsa pirmajiem gadiem jaunajā dzīves vietā. Tāpat uz šo laiku attiecas arī tās iekšējās kolīzijas un krīze, ko “Portreta” 2.–4. nodaļā pārdzīvo Stīvens. Kurš gan šodien pateiks, cik lielā mērā Stīvena pubertātes vētru plosītais zēnības periods, kas beidzas ar “jaunas dzīves atnākšanu” un dvēseles saucienu “dzīvot, maldīties, krist, uzvarēt, jaunradīt dzīvi no dzīves!”, atspoguļo norises jaunā Džoisa dvēselē, taču, ciktāl ir runa par viņa dzīves ārējiem notikumiem, tie pilnībā sakrīt ar tiem, kas aprakstīti “Portreta” vidusdaļā. Tajā bija gan kautiņš ar klasesbiedriem Bairona dēļ, gan pirmais bordeļa apmeklējums 14 gadu vecumā, gan jezuītu tēva sprediķis par elli un tam sekojošais intensīvais reliģiskais periods, gan viņam izteiktais piedāvājums pievienoties jezuītu ordenim un kļūt par priesteri, gan jūras malā ieraudzītā meitene. Vārdu sakot, tas ir laiks, kurā Saulainais Džims pārtapa par Stīvenu Dedalu – vārdu, kas, pirms kļuva par literāru tēlu, bija Džoisa pseidonīms, ar kuru viņš parakstīja savus pirmos stāstus.

Šajā laikā Džons Džoiss jau vairs nevarēja atļauties sūtīt dēlu prestižajā Belvederas koledžā, kas arī atradās turpat Dublinas ziemeļu rajonā. Taču skolas jaunais mācību prefekts Džons Konmī, bijušais Klongouzvudas rektors, kurš atcerējās Džeimsu kā spējīgu audzēkni, piekrita uzņemt viņu skolā bez maksas. Belvederā Džeimss nomācījās piecus gadus, un pirmajos četros no tiem viņš bija izcils skolnieks. Viņš apguva franču un itāliešu valodu, algebru, ģeometriju un dabas zinātnes un īpaši izcēlās ar savām sekmēm latīņu un angļu valodā. Laikā no 1894. līdz 1897. gadam viņš katru gadu papildināja ģimenes trūcīgo budžetu ar visai apjomīgām naudas balvām par izcilām sekmēm un godalgām eseju konkursos. Daļu naudas viņš aizdevuma veidā devīgi izdalīja vecākiem, brāļiem un māsām, katru skaitli rūpīgi iegrāmatojot piezīmju kladē, bet pārējā ar apskaužamu bezrūpību un ātrumu tika notērēta ne gluži pirmās nepieciešamības lietām – dāvanām, restorāniem, teātriem. Naudas lietās Džeimss bija īsts sava tēva dēls. Kad naudas nebija, nācās vai nu ieķīlāt kaut ko no savām mantām, vai aizņemties, un aizņēmās viņš pastāvīgi, turklāt ar tādu attieksmi, it kā viņam šī nauda pienāktos, un pat bez īsta nodoma to atdot. Īsi pirms savas galīgās aizbraukšanas no Dublinas 1904. gadā viņš bez liekas kautrēšanās aizdevuma meklējumos apstaigāja pat tos savus “ienaidniekus”, par kuriem viņš vēl pirms brīža bija tik indīgi ironizējis dzejolī “Svētais darbs”.

Viena no pārmaiņām, kas “Portretā” notiek ar Stīvenu Belvederas laikā, ir viņa atsvešināšanās no ģimenes. Stīvens pārdzīvo, ka viņš nespēj pārvarēt “nemitīgo kaunu un īgnumu, kas viņu šķīra no mātes, brāļa un māsas. Viņš nejuta ar viņiem asinsradniecību, bet jutās tā, it kā būtu kādā neizskaidrojamā veidā nonācis pie viņiem audzināšanā”. Zīmīgi, ka šajā citātā nav pieminēts Stīvena tēvs. Džoisa tēvs, naudas grūtību nomākts, arvien vairāk nodevās dzeršanai un nelikās daudz zinis ne par sievu, ne bērniem. Viņš kļuva daudz nervozāks nekā agrāk un reiz dzēruma lēkmē pat uzbruka sievai, mēģinot viņu nožņaugt. Bērni kliegdami metās starpā, bet Džeimss uzlēca tēvam uz muguras un nogāza viņu zemē. Tomēr pat šādi incidenti nespēja sabojāt Džeimsa siltās attiecības ar tēvu – vienīgo no savas ģimenes, ar kuru viņš sajuta īstu asinsradniecību. Stanislauss tēvu ienīda, un pārējiem brāļiem un māsām viņš bija tikai “mūsu tēvs, kas neesi debesīs”.

Tēva ietekme jūtama arī tajā, ko varētu saukt par Džeimsa “uzvedības stilu”. Viņa skolasbiedrs Jūdžins Šīhijs, kura ģimenē Džeimss bieži ciemojās, atceras, ka Džeimss bijis “gara auguma, slaids jauneklis ar žilbinoši baltiem zobiem, gaišzilām acīm, kurās pa reizei parādījās ledains skatiens, un kustīgu, juteklisku muti. Ejot viņš mēdza mest atpakaļ galvu, un viņa noskaņojums svārstījās starp aukstu, nedaudz augstprātīgu vienpatņa pozu un pēkšņu, trakulīgu jautrību. Viņa strupās manieres nereti bija aizsegs kautrīgumam. Kādā no saviem agrīnajiem manuskriptiem viņš piemin “vairoga rūdināšanu”, ar to domājot, ka katram no mums ir jāizkaļ savs vairogs, ar ko aizsargāties no naidīgās pasaules.”Turpat tālāk viņš atstāsta kādu komisku epizodi, kas labi raksturo jaunā Džoisa stilu. Kādu dienu Džoisa angļu valodas skolotājs Dempsija kungs bija sūtījis Džoisu pie skolas rektora tēva Henrija pateikt, ka viņš nosebojis skolu. Rektors tajā brīdī noturējis latīņu valodas stundu Jūdžina klasē. Pēc Džeimsa ziņojuma tēvs Henrijs nolasījis viņam garu morāli, kuru Džeimss uzklausījis ar vēsu, nesatricināmu mieru. Kad rektors savu sakāmo beidzis, Džeimss ar garlaikotu izteiksmi, it kā tikko atcerējies, ieteicās: “Ser, Dempsija kungs lika jums pateikt, ka arī vakar es nokavēju skolu par pusstundu.” Sekoja otra morāles lekcija, gandrīz tikpat gara kā pirmā, un, kad tā bija beigusies, Džeimss gandrīz vai žāvādamies piebildis: “Ser, Dempsija kungs lika jums pateikt, ka šajā mēnesī es nevienu dienu neesmu ieradies skolā laikus.”

1898. gada rudenī Džoiss iestājās Dublinas Universitātes koledžā, kurā, atšķirībā no Trīsvienības koledžas, uzņēma studentus no katoļu ģimenēm. Jau Belvederas pēdējā gadā viņš pret mācībām bija sācis izturēties stipri nolaidīgāk, un arī universitātes laikā viņš bieži kavēja vai vispār neapmeklēja lekcijas, bet tā vietā vairāk uzturējās Īrijas Nacionālajā bibliotēkā, kas Džoisam kļuva par īsto Alma mater. Šajā laikā viņš daudz lasīja – Danti, D’Annuncio, Flobēru, Hauptmani, bet vissatriecošāko iespaidu uz viņu atstāja Ibsens. Ibsenā un viņa dumpīgajos, sabiedrības atstumtajos varoņos viņš atklāja sev radniecīgu garu, kas bija tik līdzīgs Pārnela garam, – drosme nostāties pret “kompakto vairākumu”, distancētība no pūļa un vienaldzība (bieži vien demonstratīva) pret tā viedokli. “Spriežot pēc viņa nesatricināmi aukstasinīgā miera, likās, it kā viņš piedalītos kādā slikti iestudētā komēdijā, kas uz viņu neattiecas,” rakstīja Stanislauss Džoiss. 1899. gada maijā viņš izmantoja iespēju arī sevi apliecināt kā ibsenisku varoni, nostājoties pret saviem studiju biedriem un atsakoties parakstīt protesta vēstuli pret Jeitsa lugas “Grāfiene Ketlīna” izrādīšanu Īru literārajā teātrī tās “antiīriskuma” dēļ. Vēlākajos gados Džoiss kļuva slavens ar savu totālo neiesaistīšanos jebkādās politiskās diskusijās, nemaz nerunājot par notikumiem. Pirmo pasaules karu viņš pārlaida Cīrihē, rak­stot “Ulisu” un ieturot pozīciju, it kā karš uz viņu neattiektos.

Jau pusaudža gados viņš bija apzinājies savu briestošo mākslinieka talantu un ar to saistīto dzīves uzdevumu, ko droši vien var saukt arī par likteni. “Viņa liktenis ir apgūt savu paša gudrību prom no citiem vai arī apgūt to no citiem, klejojot starp pasaules maldiem,” par sevi domā Stīvens pēc sarunas ar direktoru, kurā pēdējais viņu aicina pievērsties reliģiskai dzīvei. Faktiski pārsteidzošākais jaunā Džoisa biogrāfijā ir, pirmkārt, tas, cik agri viņš apzinājās savu uzdevumu un cik mērķtiecīgi no šī brīža pakļāva savu dzīvi šim vienam uzdevumam, un, otrkārt – cik agri viņš bija uzstādījis likumus savai domāšanai un cik cieti pie tiem turējās, baidoties “no ķīmiskās reakcijas, kas sāktos manā dvēselē”, ja viņš šos likumus pārkāptu.

Gandrīz tikpat pārsteidzoši ir tas, ka viņš sāka nevis ar vingrināšanos dzejas vai prozas tehnikā, bet ar savas estētiskās teorijas izstrādi, kurā balstījās uz Aristoteļa, Akvīnas Toma, Šellija, Flobēra un, protams, “Jaunās skolas” pārstāvju Ibsena un Hauptmaņa idejām. Jau studiju laikā viņš skaidri definēja tos principus, kurus vēlāk, brieduma gados, realizēja savos darbos. 1900. gada janvārī Džoiss prezentēja savu jauno teoriju studiju biedriem un pasniedzējiem manifestam līdzīgajā priekšlasījumā “Drāma un dzīve”, kurā akcents likts uz to, ka mākslinieka galvenais uzdevums – būt godīgam pret dzīves pamatlikumiem, nevis rūpēties par skaistumu, reliģiju un morāli savos darbos, un ka drāmas centrā ir jābūt dzīvei – tai pašai drūmajai, vienmuļajai, garlaicīgajai dzīvei, kas īstam māksliniekam tomēr sniedz neierobežotu dramaturģisko materiālu. Pēc priekšlasījuma universitātes Literatūras un vēstures biedrībā izcēlās vētrainas debates, kurās studiju biedri asi uzbruka Džoisam, kritizējot viņa pozīciju. Noslēgumā Džoiss esot “pa punktiem” atbildējis katram no viņam adresētajiem pārmetumiem, ar savu vēso, pašpārliecināto retoriku izpelnoties dedzīgus aplausus un kāda sajūsmināta studiju biedra komplimentu: “Džois, tas bija fantastiski, bet tu esi pilnīgi traks!”

“Traks” viņš, protams, bija tajā ziņā, ka Džoisa idejas par mākslu un tās uzdevumiem bija absolūtā pretstatā idejām, kas nāca no tolaik dominējošajās strāvas īru kultūrā – Īru literārās atmodas (Irish Literary Revival), sauktas arī par “Ķeltu mijkrēsli”. Šī kustība, kas sākās drīz pēc Pārnela nāves, bija saistīta ar atdzimstošo īru nacionālismu un interesi par visu gēlisko, tai skaitā īru valodu un īru sporta veidiem; tās galvenā ideja bija “atgriešanās pie saknēm”, nacionālās kultūras mantojumā sakņotas literatūras radīšana. Pat Džoiss, paklausot sava drauga Džordža Klensija aicinājumam, sāka apmeklēt īru valodas stundas, taču ātri tās pameta, saniknojies par skolotāja tieksmi cildināt īru valodu, tajā pašā laikā noniecinot angļu valodas leksiku, sintaksi un gramatiku. “Portretā” Klensijs parādās kā Devins – dedzīgs, bet godīgs īru nacionālists, kuram “Īrija ir pāri visam” un kurš cenšas pierunāt arī Stīvenu kļūt par “vienu no mums”. Stīvens atsakās, minot divus argumentus; abi ir zīmīgi. Pirmais arguments ir vēsturisks, un tam ir sakars ar nodevību pret Pārnelu, kuru “jūs pārdevāt ienaidniekam, pametāt, nozākājāt un sekojāt citam” (jautājums, protams, ir: ko Stīvens, sakot šos vārdus Devinam, domā ar “jūs”, bet pie tā vēl atgriezīsimies). Otrs arguments skar viņa, Stīvena, dvēseli: “Šajā zemē piedzimušai dvēselei pakaļ lido tīkli, lai neļautu tai lidot. Tu man stāsti par nāciju, valodu, reliģiju. Es centīšos izvairīties no šiem tīkliem.” Ar “valodu” šeit, protams, jāsaprot īru valoda, no reliģijas Džoiss jau bija atteicies (lai gan katoļu baznīcas rituāls kā mistēriska drāma viņu fascinēja līdz mūža galam), bet kas Džoisam bija nācija? Netiešu atbildi uz šo jautājumu sniedz viņa 1901. gadā uzrakstītais un par paša naudu nodrukātais raksts “Pūļa diena”, kurā Džoiss kritizē Īru literāro teātri par to, ka savā repertuāra politikā tas orientējas nevis uz labāko Eiropas dramaturģiju (Ibsenu, Hauptmani), bet uz pašmāju autoru lugām, izdabājot pūļa gaumei. Rakstu viņš sāk ar atsauci uz Džordāno Bruno, vēl vienu sava jaunības laika varoni: “Neviens, saka Nolanietis, nevar saukt sevi par patiesā vai skaistā mīlētāju, ja viņš nenicina pūli.” Nav brīnums, ka Džoiss par “Ulisa” galveno varoni izraudzījās Leopoldu Blūmu – “mūžīgo, klejojošo žīdu”, miermīlīgo dublinieti, kurš visā romānā tikai vienu reizi nonāk ar kādu konfliktā – protams, ar “kiklopisko” īru nacionālistu Pilsoni.

Tomēr ar šo Džoisa demonstratīvo nostāšanos pret “nāciju, valodu un reliģiju”, apzināti nostādot sevi “melnās avs” lomā, viss nav tik vienkārši. Aizņemoties frāzi no “Ulisa”, varētu teikt: “Liekas, vēsture par to vainojama.” Konkrētāk – Džoisa dzimtas vēsture, un tas liek mums atgriezties pie Džeimsa tēva Džona Džoisa.

“Portreta” sākumā, kad jauniņajam Stīvenam klasesbiedrs jautā, kas ir viņa tēvs, puika atbild – džentlmenis. Romāna beigās viņam to pašu jautājumu uzdod Stīvena draugs Kranlijs, un savā atbildē Stīvens rezumē visu tēva dzīvi: “Medicīnas students, airētājs, tenors, amatieru aktieris, bļaustīgs politiķis, sīks namīpašnieks, sīks ieguldītājs, dzērājs, lāga puisis, stāstnieks, kāda sekretārs, kaut kas spirta brūzī, nodokļu iekasētājs, bankrotētājs un pašlaik savas pagātnes cildinātājs.” Džoisa laikā, kā lasām vārdnīcā, vārda “džentlmenis” primārā nozīme bija “cienījama stāvokļa kungs, kurš nestrādā algotu darbu”; plašākā nozīmē šajā vārdā sauca kungus, kuru sociālā piederība bija augstāka par zemnieku kārtu.

Džons Džoiss nāca ko Korkas pilsētas Īrijas dienvidos, 25 gadu vecumā viņš pārcēlās uz Dublinu, taču līdz pat sava 82 gadu garā mūža beigām (viņš nomira 1931. gadā) uzskatīja sevi par Corkman (korkieti). Viņš lepojās ar saviem priekštečiem un dzimtu, kuras saknes stiepās līdz 12. gadsimta normaņiem, kas piedalījās Īrijas iekarošanā. Viņa vecaistēvs Džeimss Džoiss (sava tēva vienīgais dēls) 19. gadsimta sākumā bija izsities ļaudīs ar ķieģeļu ražošanu un celtniecību un ticis pie vairākiem nekustamajiem īpašumiem Korkā, kurus mantoja viņa vienīgais dēls Džeimss Augustīns (kas tēva mantojumu krietni paplucināja), bet pēc viņa – Džeimsa vienīgais dēls Džons Džoiss, kurš tos galu galā nodzīvoja pavisam. Taču, kad 1880. gada maijā Džons Džoiss apprecējās ar Mēriju Džeinu, rentes nauda no atlikušajiem Korkas īpašumiem un Dublinas nodokļu iekasētāja alga ļāva viņam vēl dzīvot “kā džentlmenim”, kas Džona gadījumā nozīmēja – tērēt naudu kā džentlmenim. Tā, iespējams, ir īru nacionālā īpatnība, ka neatņemama “džentlmeniskas” attieksmes pret naudu iezīme ir dzērienu uzsaukšana draugiem krogā. Un draugu Džonam netrūka: viņš bija lielisks dziedātājs ar tenora balsi, asprātīgs stāstītājs un joku plēsējs – vārdu sakot, viens no tiem, kurus mēdz dēvēt par “sabiedrības dvēseli”.

Fakts, ka viņš ir cēlies no džentlmeņiem, Džonam Džoisam bija svarīgākais viņa pašapziņas balsts, ko viņš centās nodot arī dēlam. “Kad tu, Stīven, izsitīsies ļaudīs – un es ticu, ka viendien tas notiks, – atceries: lai ko tu darītu, saejies tikai ar džentlmeņiem,” saka Saimons Dedals savam dēlam tajā “Portreta” epizodē, kur abi aizbraukuši uz Korku, lai piedalītos tēva pēdējā namīpašuma ūtrupē (Džoisu dzīvē šī epizode notika 1894. gada februārī). Kad 1891. gadā Džons Džoiss zaudēja nodokļu iekasētāja vietu, viņš nekad vairs nestrādāja algotu darbu. Uz to brīdi, laužot savu priekšgājēju “viena bērna tradīciju”, viņš jau bija paspējis savai sievai sagādāt septiņus bērnus, kuriem sekoja vēl trīs. Tik lielas ģimenes 19. gadsimta Īrijā nebija retums – Džona Džoisa māte Elēna O’Konela bija piedzimusi 19 bērnu ģimenē, rakstnieks Džons Sings bija jaunākā atvase 18 bērnu ģimenē, Šonam O’Keisijam bija 12 brāļu un māsu. Taču Džoisu ģimenes situāciju sarežģīja tas, ka, zaudējis visus īpašumus un kroņa algu, Džons Džoiss vienalga turpināja dzīvot “kā džentlmenis”, savā “pelnītajā nabadzībā” (Stanislausa Džoisa apzīmējums) vainodams visus, tikai ne sevi. Dažiem no tēva iedomātajiem ienaidniekiem Džeimss vēlāk atriebās “Ulisā”. Piemēram, tajā pašā braucienā uz Dignama bērēm kučā, kurā bez Blūma sēž arī Stefana tēvs Sīmanis un vēl divi bērinieki, Blūms atstāsta svaigo notikumu ar veco Rūbenu un viņa dēlu, kurš ielēcis Lifejā un kuru no turienes izķeksējis kāds nabadzīgs laivinieks. Skopais tēvs par dēla izglābšanu laiviniekam samaksājis nieka divus šiliņus, uz ko Sīmanis Dedals sausi nosaka: “Šiliņš un astoņi pensi par daudz.” Vecais Rūbens bija Džoisa tēva kreditors Rūbens Dods, un šāds gadījums ar viņa dēlu tiešām notika, tikai ne 1904., bet 1911. gadā.

Pēc 1891. gada Džoisu ģimene arvien biežāk sāka mainīt dzīvesvietu – uz arvien lētākiem un pieticīgākiem mājokļiem, bieži vien naktīs, bēgot no namīpašniekiem ar visu nesamaksāto īres parādu, bet allaž kā dārgas ikonas vedot līdzi Džoisu džentlmeniskās izcelsmes liecinieces – dzimtas ģerboni un priekšteču portretus. Vienā no tiem bija attēlots dzimtas patriarhs Džeimss Džoiss, rakstnieka vecvectēvs, pirmais šajā priekšteču rindā, kuram bija izdevies izrauties no Īrijas katoļu nolemtības būt zemniekiem un kalpiem šajā “priesteru apsēstajā, Dieva pamestajā” zemē. Savam vectēvam Džons Džoiss piedēvēja tās īpašības, kuras pats uzskatīja par Džoisu klana galvenajiem tikumiem: “Viņš bija īsts īrs vēl tajos laikos, kad ar to vēl nevarēja taisīt naudu. Viņu notiesāja uz nāvi kā vaitboju. Bet viņš mēdza teikt par mūsu draugiem priesteriem, ka zem viņa jumta neviens no tiem savu kāju nespers.”

Spožākais varonis Džoisu dzimtas leģendā bija Džona tēvs Džeimss Augustīns – “glītākais puisis Korkā”, vīrs ar “eņģelisku raksturu”, uz kuru jaunībā tika liktas lielas cerības, bet kura lielākais talants, kā ar laiku izrādījās, bija māka dzīvot pāri saviem līdzekļiem. 1848. gadā, Lielā bada laikā, viņš tika apprecināts ar gados krietni vecāko un ne visai izskatīgo Elēnu no turīgajiem O’Koneliem, kuri sevi uzskatīja par dižā Daniela O’Konela “Atbrīvotāja” radiniekiem. Rakstnieka brālis Stanislauss, atstāstot no tēva dzirdēto leģendu, savās atmiņās raksta, ka “šīs laulības izkārtoja priesteri – kā liekas, lai vestu jauno cilvēku pie prāta. Īrijā “priesteru laulībām” ir slikta slava, un mana vectēva laulības to tikai vēlreiz apliecināja. Būdams dedzīgs katolis, viņš kļuva izteikti antiklerikāls. Savu naidu pret priesteriem viņš centās ieaudzināt arī dēlā, kurā viņš atrada spējīgu mācekli.” Taču prātīgie, taupīgie O’Koneli pārrēķinājās – četru gadu laikā “eņģeliskais” Džeimss Augustīns bankrotēja, notriecis ne vien savu mantojumu, bet arī sievas bagāto pūru. O’Koneli neveik­smīgajā laulībā vainoja vieglprātīgo izšķērdētāju Džoisu, savukārt Džoisi vainoja O’Konelus un viņu sabiedrotos priesterus; viņu acīs šīs groteskās laulības nebija nekas vairāk kā O’Konelu pēdējais mēģinājums izprecināt savu nebūt vairs ne jauno un vēl jo mazāk – daiļo meitu.

Džeimss Augustīns nomira 44 gadu vecumā, paspējis nodot savam vienīgajam dēlam Džonam naidu ne vien pret priesteriem, bet arī pret dievbijīgo O’Konelu ģimeni, no kuras 19 bērniem daudzi kļuva par garīdzniekiem un mūķenēm. Džoisu dzimtas leģendā O’Koneli iemiesoja visu, kas Džonam Džoisam, džentlmenim, likās nicināms, turklāt par spīti Elēnas tēva saimnieciskajiem panākumiem Džonam viņi bija un palika tikai zemnieki. Iespējams pat, ka savas ģimenes kuplumā viņš vainoja “O’Konelu raugu”. Katrā ziņā “vienīgā bērna” tradīcijas mantinieks arī pret savu vecāko dēlu izturējās kā pret vienīgo bērnu un testamentā visu, kas viņam vēl bija atlicis, novēlēja Džeimsam.

Vārdu sakot, galvenais motīvs Džoisu dzimtas leģendā, kuras autors lielā mērā bija Džons Džoiss, bija stāsts par zaudēto paradīzi – paradīzi, kuru Džoisi zaudējuši nevis kādas savas vainas dēļ, bet zemnieku un priesteru nodevības dēļ. Pārnela bēdīgajā liktenī Džons Džoiss saskatīja pats sava likteņa atspulgu. Džoisi bija džentlmeņi, kārtīgi īri un katoļi, vīri ar vārdu, uz kuriem zemnieki bijīgi nolūkojās, kad viņi tiem jāja garām medībās. Galvenais iemesls, kāpēc Džoisa tēvu vairs neinteresēja Gēlu līgas nacionālisms, kas nāca pēc Pārnela nāves, bija šī nacionālisma orientācija uz “zemniecisko”, tautas kultūru, folkloru un vēsturi. Tam vairs nebija nekā kopīga ar feniju kustību, kurā arī Džons Džoiss bija jaunībā iesaistījies un kuru veidoja īsti džentlmeņi. Likumsakarīga bija arī dēla sūtīšana jezuītu skolās – jezuīti, galu galā, bija katoļu džentlmeņu skolotāji. No šī viedokļa zīmīgi, ka “Portretā” nav pieminēta vēl viena skola, kuru Džoiss kādu laiku apmeklēja pēc viņa izņemšanas no Klongouzvudas: Kristiešu brāļu skola, kurā viņš mācījās kopā ar Dublinas nabadzīgo ļaužu bērniem – “ar Pediju Smerdeli un Maikiju Netīreli”, kā viņus “Portretā” nicīgi dēvē Saimons Dedals.

Nav šaubu, ka Džoiss jau no bērna kājas uzsūca sevī šo leģendu un savu personisko dzīves stāstu veidoja kā šīs leģendas turpinājumu. Lai arī viņš faktiski tikai pāris reizes mūžā bija izbraucis kaut kur tālāk ārpus Dublinas, par zemniecisko, tradicionālo Īriju viņam bija savs nesatricināms viedoklis, kuru īsos vārdos “Portretā” formulē Stīvens: “Īrija ir veca sivēnmāte, kas apēd savus pašas sivēnus.” Tiesa, vēlākajos gados Džoiss nedaudz mīkstināja savus uzskatus, tomēr viņa attieksme arī pret 1922. gadā dibināto Īrijas Brīvvalsti bija neslēpti rezervēta. Kā savā jaunajā Džoisa biogrāfijā atklāj Gordons Boukers (Gordon Bowker) kad Īrijas diplomātiskās pārstāvniecības Francijā vadītājs 1940. gadā vairākkārt piedāvāja Džoisam un viņa dēlam Īrijas pases, kas tiem ļautu jebkurā brīdī pamest okupēto Franciju, Džoiss atteicās un stūrgalvīgi palika pie savas Lielbritānijas pases.

Universitātes laika Džoisa literārie mēģinājumi – luga “Spožā karjera” un dzejoļi – nav saglabājušies. Stanislausam viņš izteicās, ka nejūtas drošs, vai viņa dzejnieka talants ir tik liels, lai pārspētu Jeitsu, kuru viņš atzina par spožāko (ja ne vienīgo) tā laika īru dzejnieku. Attiecībā uz prozu viņš bija mazāk pieticīgs un domāja, ka varētu rakstīt labāk par Hārdiju, Turgeņevu un varbūt pat Tolstoju. Viņš bija sācis rakstīt īsas miniatūras, kuras pats dēvēja par epifānijām – pēkšņiem apziņas uzplaiksnījumiem, kuros atklājas visikdienišķāko lietu, priekšmetu patība (whatness).1902. gadā Džoiss bija nobriedis iepazīstināt ar sevi Dublinas literārās aprindas.

Vispirms viņš ieradās pie pazīstamā dzejnieka un teozofa Džordža Rasela. Runājot par dzeju, Džoiss atzina, ka Rasels ir uzrakstījis pāris pieklājīgu dzejoļu, bet izteicās nievājoši par citiem dzejniekiem un apsūdzēja Jeitsu, ka tas ir pārsviedies pūļa pusē. Rasela mudināts, viņš namatēvam nolasīja arī savus dzejoļus, taču vispirms paziņojot, ka viņam ir pilnīgi vienalga, ko Rasels par tiem varētu domāt. Rasels atzinās, ka Džoisa dzejoļi nav zemē metami, tomēr ieteica viņam atteikties no klasiskajām dzejas formām un noslēgumā, Džoisam par lielu uzjautrināšanos, teica: “Jūsos nav pietiekami daudz haosa, lai radītu pasauli.”

Tomēr pašpārliecinātais Džoiss bija atstājis uz viņu iespaidu, un Rasels par savu jaunatklāto talantu tūdaļ ziņoja Jeitsam: “Viņš ir lepns kā Lucifers un raksta dzeju, kas tehnikas ziņā ir perfekta un arī kvalitātes ziņā vietām skaista.” Jeitss un Džoiss pirmo reizi satikās 1902. gada oktobrī; Jeitsam tobrīd bija 37 gadi, Džoisam – 20. Vēlāk Jeitss par šo tikšanos uzrakstīja detalizētas atmiņas, kuru precizitāti daži pētnieki gan apšauba. Džoiss esot viņam nolasījis pāris savu epifāniju, kuras Jeitss uzslavējis, izpelnoties vien Džoisa repliku: “Vispār jau mani pilnīgi neinteresē, vai jums patīk mani darbi vai ne. Man tam nav ne mazākās nozīmes. Tiešām, es pat nezinu, kāpēc vispār jums tos lasu.” Jau “Pūļa dienā” Džoiss bija pieminējis Jeitsa “svaidīgo gribu”, un arī tagad viņš uzbruka dzejniekam par to, ka tas pievērsies politikai, folklorai, vēsturei un nolaidies līdz ideju aprakstīšanai un vispārinājumiem. Jeitss izplūdis garā atbildē, uz ko Džoiss vēsi atbildējis: “Dzejnieki nerunā vispārinājumos; vispārinājumos runā intelektuāļi.” Šķiroties viņš teicis: “Es esmu saticis jūs par vēlu. Jūs esat pārāk vecs, lai es jums varētu palīdzēt.” Mūža nogalē Džoiss gan noliedza, ka viņš šos vārdus vai ko līdzīgu būtu teicis ar nicinājuma pieskaņu.

Pēc šīs tikšanās Jeitss saviem draugiem esot izmetis: “Tik kolosālu iedomību savienojumā ar tik liliputisku literāro talantu es nevienā cilvēkā vēl nebiju redzējis.” Ja arī tiešām viņš mirkļa rūgtumā kaut ko tādu teica, “luciferiskais” Džoiss tomēr bija atstājis iespaidu arī uz Jeitsu. Viņš pat ierosināja Džoisam uzrakstīt lugu Īru literārajam teātrim. Džoiss arī apsolīja lugu pēc pieciem gadiem, taču drīz vien piecu gadu termiņu nomainīja pret desmit. Tikšanās ar Raselu un Jeitsu iesvieda augstprātīgo, lecīgo Džoisu Dublinas literāro aprindu spicē, kur viņš tāpat atstāja iespaidu uz visiem tā laika literātiem. Viņš vēl nebija uzrakstījis savu pirmo stāstu, kad Dublinā viņu jau pazina kā ekscentrisku jaunu ģēniju, kurš desmit gadu laikā kaut ko uzrakstīšot.

Tikmēr Džoisu ģimenē dzīve kļuva arvien grūtāk panesama. 1902. gada sākumā nomira Džeimsa četrpadsmit gadus vecais brālis Džordžs. Oktobrī ģimene kārtējo reizi pārcēlās uz jaunu māju, šoreiz uz Dublinas ziemeļu priekšpilsētu Kabru – visai nožēlojamu mājokli ar salauztām kāpņu margām un izmīdītu pagalmu, kurā kašņājās vistas. Lielākā daļa Džoisu iedzīves jau bija pārdota vai ieķīlāta. Gada nogalē, aizņēmies naudu un bruņojies ar vairākām ieteikuma vēstulēm, Džeimss aizbrauca uz Parīzi – it kā lai studētu medicīnu. 1903. gada aprīlī, saņēmis telegrammu ar tekstu “Māte mirst, brauc mājās. Tēvs”, viņš atgriezās Dublinā. Pēc mātes nāves dzīve Džoisu mājās ieslīga pilnīgā haosā. Izmisuma brīdī Džons Džoiss pārdeva vērtīgāko, kas ģimenei vēl bija palicis, – klavieres. Džeimss Džoiss aizgāja no mājām. Vēlāk viņš uz laiciņu pārcēlās dzīvot pie sava drauga Džona Gogartija (alias Baks Mulligans) Martello tornī Dublinas līča krastā. Viss pārējais jau ir “Uliss”.

Autors pateicas Loretai Redovičai par palīdzību raksta sagatavošanā.