Atstājot murgu pasauli

Mani jau ilgu laiku pavada sajūta, nē, drīzāk pārliecība, ka cilvēki, ar kuriem es sastopos, dzīvo dažādos laikos, katrs savā, un mūsu trajektoriju krustošanās ir tikai īslaicīga saskatīšanās. Līdzīgi ir ar katra apdzīvoto pasauli – tikai ārēji mēs visi atrodamies šķietami vienotā pasaulē, un mūsu sarunas ir kā sasaukšanās no liela attāluma. Taču daudzo pasauļu vietā var domāt arī par divām: vienu – redzamo, dzirdamo, taustāmo un otru – neredzamo, kura caurauž redzamo pasauli, bet kuras uztverei nepieciešams sevī izstrādāt vai kā dāvanu saņemt dabiski nepieejamu orgānu, kas, iespējams, līdzinās Gurdžijeva reiz aprakstītajam “kundabuferam”, kurš ļauj pastāvīgi just savu un apkārtējo cilvēku neizbēgamo nāvi.

Divdesmitā gadsimta teātrī ir bijuši vairāki mēģinājumi padarīt teātri par apziņu transformējošu instrumentu, kas ļauj saskarties ar neredzamo pasauli vispirms pašiem aktieriem un pēc tam arī skatītājiem. Roberts Teilors Teimans (Tayman) savulaik darbojās kā rokģitārists Bobijs Teilors (dibinot grupu “Thunderbirds”, sadarbojoties ar agrīnajiem “Rolling Stones” un “The Who”), bet beidza rokmūziķa karjeru līdz ar pirmā “The Beatles” singla parādīšanos, lai nodotos teātra studijām. Londonas teātros viņš sadarbojās ar Pīteru Bruku, spēlēdams viņa leģendārajā “Edipā”, un Lorensu Olivjē, kuram, viņaprāt, vēl piemita seno aktieru spējas.

Teimans ir viens no retajiem, kurš publiski neuzkrītošā veidā jau vairākus gadus dažādās valstīs kopj tādu aktiermeistarības skolu, kas vedina uz apziņas pamošanos, savas klātbūtnes apzināšanos, uzmanības padziļināšanu, īpašu elpošanas tehnikas apgūšanu, sava enerģētiskā dubultnieka radīšanu, bet galvenais – darbu ar balsi un atgriešanos pie spējas ar vārdiem radīt dzīvas būtnes, lai “mute kļūtu par dzemdēšanas orgānu”. Tas, ka aktieriem no galvas jāzina visas Šekspīra lugas, ir tikai viena no pašsaprotamām prasībām – tikai tā, viņaprāt, var tuvoties šobrīd izzudušās aktiermākslas atdzīvināšanai, kas ietver nepieciešamību aktierim sevī apvienot dzejnieka, karotāja un šamaņa spējas. Necerot, ka viņa dzīves laikā šī skola nesīs augļus, viņš pieļauj, ka nepaies ne 1000gadu, kad kaut kas no tā īstenosies.

Sarunā ar viņu es jutos kā nonācis citas, neredzamas pasaules klātbūtnē. Iespējams, viņam taisnība – lai turētos “reālās objektivitātes pasaulē”, pietiek darīt pavisam vienkāršas lietas: redzēt, dzirdēt, būt klāt.

Arnis Rītups

Rīgas Laiks: Vai jūs esat dzīvs?

Roberts Teilors Teimans: Dzīvs? Kādā ziņā?

RL: Es nedomāju bioloģiskā ziņā.

Teimans: Labi, kādā tad?

RL: Vai jūsu apziņa ir pamodusies?

Teimans: Ko jūs domājat ar “apziņu”? (Viltīgi smaida.)

RL: Tas ir vienkāršākais vārds, kādu varu atrast, lai apzīmētu to, ko savulaik dēvēja par “dvēseli”.

Teimans: Nu, cilvēkiem jau ir dažādas attiecības ar to, kas ir dvēsele vai apziņa.

RL: Kādas attiecības ar to ir jums?

Teimans: Jautājums nav – vai man ir attiecības ar to. Jautājums ir – vai tam ir attiecības ar mani un vai es, tā sakot, esmu saņēmis zināmu dāvanu.

RL: Esat?

Teimans: Jā…

RL: Kādu dāvanu jūs esat saņēmis?

Teimans: (Gara pauze.) To ir ļoti grūti formulēt vārdos. Varētu teikt, ka šī dāvana ir brīvība no nepieciešamības kaut kam būt. Kad man bija 25 vai pat 35gadi, es, protams, gribēju kaut kas būt. Tagad, kad pagājuši daudzi gadu desmiti, man ir vēlēšanās nebūt nekam.

RL: Kā jūs nonācāt pie tādas brīvības?

Teimans: Es to nesauktu par brīvību… (Gara pauze.) Tā ir tāda īpaša apzināšanās jeb, precīzāk izsakoties, dāvanā saņemta spēja to izdarīt.

RL: Ar “izdarīšanu” jūs saprotat šī apzināšanās līmeņa noturēšanu?

Teimans: Reizēm arī to, jā, vai vismaz izpratni par to, kas tas ir, jeb, precīzāk, par to, kas tas nav, un spēju iznākt no apziņas stāvokļa, kas nav daudz labāks par ciešu miegu.

RL: Vai jūs varētu aprakstīt, kas izraisa šādu, kā liekas, ļoti nozīmīgu pārmaiņu?

Teimans: Tāda tā ir, jā. Tā ir neparasta. Un vienlaikus pavisam, pavisam parasta, un tieši tas arī ir tas neparastais. Kaut kādā ziņā tas īpaši neatšķiras no tā, kā es šobrīd sarunājos ar jums vai jūs – ar mani, tomēr tajā pašā laikā tas ir pavisam citādi. Normāli cilvēkam nav tādu attiecību ar kaut ko – ka kaut kas var būt viens, bet reizē arī pavisam cits. Katrs cilvēks – droši vien arī jūs – savā dzīvē pieredz kādus neparastus apziņas stāvokļus. Teiksim, jūs zināt, ko nozīmē iemīlēšanās – šis stāvoklis, kad jūs esat pilnīgi pārņemts ar vēlēšanos redzēt cilvēku, pēc kura jūs, pats to neapzinoties, visu mūžu esat ilgojies, un tamlīdzīgi. Mēs to saucam par “iemīlēšanos”, un tas atgadās daudz retāk, nekā esam raduši domāt. Vai arī mīlestība pret savu bērnu.

RL: Tā gan mazāk līdzinās apsēstībai.

Teimans: Jā, bet tā ir apsēstība kādā citā, ārkārtīgi neparastā un brīnišķīgā veidā. Tā ir tāda mīlestība, kas… jūs varētu atdot dzīvību par savu bērnu. Bet ir vēl kāda cita... mīlestība, ja te var lietot šo vārdu, cits apzināšanās paveids, ko reizēm mēdz salīdzināt ar narkotiku iespaidā izmainītajiem apziņas stāvokļiem. Ja jūs, teiksim, pamēģinātu LSD vai meskalīnu...

RL: Jūs esat mēģinājis?

Teimans: Meskalīnu es neesmu mēģinājis. LSD pāris reizes pamēģināju, kad biju vēl ļoti, ļoti jauns... Un tā ir ārkārtīgi neparasta pieredze – visa pasaule pēkšņi pilnīgi pārvēršas. Tu pēkšņi dzirdi, kā kaimiņu ciemā raud bērns, vai arī no koka krīt lapa, un paiet vesela mūžība, līdz tā sasniedz zemi. Tu pēkšņi dzirdi, kā sačukstas koki, tu dzirdi, kā aug zāle... Un pēkšņi saproti: ja dzirde būtu vienīgā dāvana, kas tev šajā dzīvē dota, ar to vien būtu vairāk nekā pietiekami – vienkārši spēt dzirdēt. Lūk, šādi brīži – tu dzirdi, redzi, skaties uz savām rokām un prāto, diez kam tās pieder, un visi “cilvēki” tavā galvā piepeši kaut kur izgaisuši... Tu atrodies pilnīgi citā apziņas, eksistences stāvoklī – desmit minūtes, stundu, vienu pēcpusdienu. Un tad vienā brīdī tas viss kaut kur pazūd. Ir cilvēki, uz kuriem šī pieredze atstāj tik spēcīgu iespaidu, ka viņi visu mūžu meklē kādu skolotāju vai skolu, kas palīdzētu viņiem šajā apziņas stāvoklī ieiet un būt.

RL: Vai tas notika arī ar jums? Jūs kādā brīdī sākāt meklēt skolotājus?

Teimans: Iesākumā es pat nesapratu, ka meklēju to, jo es meklēju kaut ko citu – meklēju izeju laukā no elles. Es nezināju, ka dzīvoju ellē, līdz notika zināmas lietas, kuru dēļ es nonācu kaut kādā murgu pasaulē. Patiesībā jau šī murgu pasaule visu laiku tepat vien ir, tikai cilvēks nesaprot, ka viņš tajā dzīvo. Tas ir murgs – vēlēt kādam ļaunu; tas ir murgs – dzīvot šajā pastāvīgajā sapņu pasaulē; tas ir murgs – nezināt, kur atrodies, un tā tālāk. Bet parasti cilvēks jau nesaprot, ka dzīvo šajā murgā, un tāpēc viņam arī nerodas vēlēšanās no tā izkļūt. Vēl vairāk, viņš mīl šo pasauli – kā vairums cilvēku.

RL: Viņš tai ir pieķēries?

Teimans: Jā, pieķēries, identificējies ar šo pasauli, viņš tai ir pielīmējies, un ir ļoti grūti kādu no turienes izraut.

RL: Vai jūs atceraties to mirkli, kad sapratāt: šī ir murgu pasaule?

Teimans: Jā, ļoti skaidri.

RL: Kas notika?

Teimans: (Pauze.) Tas ir garš stāsts… Es tolaik strādāju pie ļoti liela mākslas projekta, kuram biju veltījis jau vairākus gadus. Tas bija tas, ko tajos laikos – tas bija 70. gados – sauca par “koncepta albumu”. Tas bija stāsts par cilvēku, kurš ierodas uz Zemes no cita laika un citas vietas, un tādā garā. Viss it kā gāja gludi, līdz vienā brīdī projekts nobruka, un šī katastrofa izraisīja līdzīgu katastrofu manī pašā. Viss, kas man bija licies svarīgs un par ko es biju sapņojis, – māja, auto, skaista sieviete, karjera, Dievs – nekā no tā visa vairs nebija, tas viss pēkšņi bija izkūpējis. Es burtiski sabruku. Es piedzīvoju to, ko parasti mēdz saukt par “nervu sabrukumu”, – es nojūdzos, aizgāju pa pieskari, turklāt pats lieliski apzinājos, ka esmu nojūdzies. Un es sapratu, ka man jāatrod veids, kā izkļūt no šīs murgu pasaules, kura ir briesmīgāka par jebkuru elli, ko līdz tam biju spējis iztēloties. Un es sāku meklēt kādu, kurš zina, kā tikt no turienes ārā. Es tolaik biju vēl ļoti jauns – nē, ne vairs tik ļoti jauns, man bija pāri trīsdesmit.

RL: Kur jūs meklējāt izeju?

Teimans: Es sāku darīt lietas, ko pirms tam nebiju darījis. Sāku lasīt zināmu literatūru un...

RL: Gurdžijevu? Šteineru?

Teimans: Jā, Gurdžijevu, Uspenski, Šteineru, vienu svāmī, citu svāmī... Es sāku piestaigāt uz visādām grupām, uz Ošo grupu, uz vēl kaut kādu grupu... Aizgāju pie tā, kas bija palicis pāri no Uspenska grupas Londonā, – brīnišķīgi cilvēki!

RL: Tas bija tajos pašos 70.gados?

Teimans: Jā, 70.gadu beigās. Neatceros, kā sauca to cilvēku, bet viņš bija viens no Uspenska vecajiem skolniekiem. Vārdu sakot, es biju pie viņiem un vēl vairākās citās vietās un visur uzdevu vienu un to pašu jautājumu.

RL: Proti?

Teimans: “Es esmu ellē. Kā lai tieku no tās ārā?”

RL: Un vai kāda no šīm grupām spēja jums piedāvāt atbildi? Atbildi, kura jums liktos īsta?

Teimans: Nē. Pēc pirmā gājiena uz vienu no šīm vietām es sāku lasīt Pjotra Uspenska grāmatu “Brīnumainā meklējumos”. Un tad satiku kādu senu draugu. Pavisam agrā jaunībā es biju strādājis kopā ar Pīteru Bruku Londonas Nacionālajā teātrī, un šis draugs man pateica, ka tikko beidzis filmēties Bruka filmā “Tikšanās ar neparastiem cilvēkiem”. Toreiz tas man neko neizteica, es tikai pēc daudziem gadiem uzzināju, ka Pīters Bruks bija cieši saistīts ar to, ko mēdz saukt par Gurdžijeva “darbu”. Bet viņš ieraudzīja, ka es lasu Uspenska grāmatu, un mēs sākām runāt par šīm lietām. Tad es satiku citu draugu, aptuveni tajā pašā laikā. Viņš savukārt teica, ka jau krietnu laiku lasot Gurdžijeva “Belcebulu”. Arī tas man neko neizteica, bet mans draugs tajā vakarā taisījās iet uz grupas sanāksmi un jautāja, vai es negribu viņam pievienoties. Tā nu es aizgāju viņam līdzi un sāku strādāt kopā ar šiem cilvēkiem; tie bija lieliski cilvēki, no Amerikas. Es joprojām šaubījos, vai man vajadzēja šajā grupā iesaistīties, bet tad viens no grupas biedriem... Es sāku ar viņu runāt un pateicu būtībā to pašu, ko vairākus mēnešus biju sacījis daudziem citiem: “Es meklēju izeju no šīs elles.” Un viņš man to parādīja – viņš paņēma mani aiz rokas un izveda ārā no elles. (Smaida.)

RL: Burtiskā nozīmē?

Teimans: Jā, pavisam burtiskā.

RL: Tātad atbilde bija nevis vārdos, bet rīcībā?

Teimans: Gan vienā, gan otrā. Atšķirībā no visiem citiem viņa vārdiem sekoja rīcība. Viņš man parādīja, kā izkļūt no šī murga.

RL: Un kādā utopijā jūs nonācāt? Ja cilvēks izkļūst no elles, kur viņš nokļūst?

Teimans: Tur ir daudz līmeņu, tas nav tikai kaut kas viens. Tie var būt neparasti apziņas stāvokļi, bet tas var būt arī kaut kas pavisam ikdienišķs – kaut kas tāds, ko mēs it kā darām visu laiku, bet patiesībā nedarām.

RL: Vai jūs varētu minēt kādu piemēru?

Teimans: Piemēram – dzirdēt. Vienkārši dzirdēt.

RL: Jūs mani dzirdat?

Teimans: Jā...

RL: Ko jūs darījāt, lai iemācītos dzirdēt?

Teimans: Vajag vienkārši dzirdēt.

RL: Jūs kādā brīdī sākāt ieklausīties?

Teimans: Ne ieklausīties, nē – dzirdēt.

RL: Kā var sākt dzirdēt? Bez meskalīna un citām narkotikām.

Teimans: Tu vienkārši klausies. Kā šeit, šajā brīdī – tu dzirdi ielas troksni... (Gara pauze.) Tu atrodies telpā, tai ir zināma atmosfēra. Tu atver acis, ieraugi, kā kustas koka lapas... kā iespīd gaisma... Bet svarīgākais ir tas, ka cilvēks aptur šo te.

RL: Ko aptur?

Teimans: (Norāda uz deniņiem.)

RL: Mērkaķu klaigāšanu kokā?

Teimans: Jā, ja jums patīk to nosaukt tā. Tu apstājies uz vienu elpas vilcienu. Tas prasa trīs sekundes: viens, divi, trīs... Ļoti vienkārši.

RL: Kā šī vienkāršā spēja dzirdēt un redzēt noder aktiera darbā?

Teimans: Tu sāc darīt to, ko mūsdienās dara tikai ļoti nedaudzi aktieri… Senajā Grieķijā teātris, iespējams, bija tas, ko mēs tagad sauktu par “kosmisko teātri” vai “apziņas teātri”. Un sengrieķu lugas bija ārkārtīgi augsta līmeņa mākslas darbi, kuru pamattēma bija cilvēka attiecības ar dieviem un dievu attiecības ar cilvēku. Turklāt izcilas bija ne tikai pašas lugas, bet arī aktieru tehnika.

RL: Nu, par sengrieķu aktieru tehniku mēs nezinām tikpat kā neko.

Teimans: Šo to zinām. Šis tas ir nonācis līdz mūsu dienām – ja vien protam to saklausīt. Antīkajā pasaulē aktieri strādāja ar metodēm, kas ārkārtīgi atšķiras no mūsdienās lietotajām, un šis tas no tā visa ir sasniedzis arī mūs. Viņu tēlojumu sauca ekstasis, ko parasti tulko kā “ekstāze”. Zināmā aspektā tas tā arī ir, bet vārda patiesā nozīme ir “stāvēt ārpus sevis” – pārvaldīt īpašu enerģiju, pat kļūt par citu personāžu, kas dzīvo citā pasaulē, ārpus tevis. Mūsdienās mēs to laikam sauktu par ārpusķermeņa pieredzi – bet par kādu ķermeni ir runa? Kurš ķermenis atrodas ārpus kura ķermeņa? Kur? Un kādā veidā? Šekspīra laikos aktieri strādāja līdzīgi, tikai tēma bija cita. Sengrieķu teātrī cilvēks aizmirst, ka viņa dzīvi vada dievi, un sāk izturēties tā, it kā par visu lemtu viņš pats. Un tad ierodas dievi, lai viņu pārmācītu.

RL: Citiem vārdiem sakot, traģēdija.

Teimans: Un šī traģēdija ir pats cilvēks. (Smejas.) Bet Šekspīra laikos runa vairs nav par cilvēka un dievu attiecībām, bet par cilvēka attiecībām ar paša eksistenci: “būt vai nebūt”.

RL: Ne tikai – arī cilvēka attiecības ar citiem cilvēkiem.

Teimans: Jā, visas šīs lietas. Mūsdienās mēs teiktu: “Kāpēc es šeit atrodos?” Bet ir tik maz cilvēku, kas sev to jautā. Viņi nejūt vajadzību.

RL: Pirms divām dienām Londonā man bija saruna ar kādu cilvēku, kurš uz mūsu tikšanos ieradās, bruņojies ar žūksni baltu kartīšu. Uz tām ar roku bija rakstīts tikai viens jautājums: “Vai tu esi šeit?” Vai jūs esat šeit?

Teimans: Kad jūs man uzdodat šo jautājumu vai kad es jums uzdodu šo jautājumu, būtiski nav, vai es esmu šeit – un vai jūs esat šeit, ja es jautāju jums. Būtiski ir tas, vai es esmu šeit – un vai jūs esat šeit. To varat zināt tikai jūs pats – jūs un varbūt kāds eņģelis, kas uz jums noraugās, es nezinu.

RL: Taču es jūs pārtraucu. Jūs teicāt, ka sengrieķu teātris un Šekspīra laika teātris...

Teimans: ...droši vien bija tas, ko varētu dēvēt par “kosmisko teātri” vai “atmošanās teātri”.

RL: Jūs gribat teikt, ka aktieri bija tik...

Teimans: Iespējams – daži no viņiem, jā. Viņiem nepārprotami bija kaut kāda apziņas atmodināšanas mācība vai skola, kas izmantoja teātri par apmācības līdzekli – kā iespēju pamodināt sevi. Tikai jāsāk lugas lasīt vai uz tām raudzīties citādi. Tātad “būt vai nebūt” – būt vai nebūt kam? “Kas prāta cienīgāk” – kāda prāta? “Kas prāta cienīgāk – vai ciest tās bultas, ar ko mūs vajā ļaunais liktenis” – proti, visa pasaule ap mums. “Kas prāta cienīgāk” – šī prāta (norāda uz deniņiem) – “vai ciest tās bultas, ar ko mūs vajā ļaunais liktenis, vai pacelt ieročus pret posta jūru un visu izbeigt: nomirt, aizmigt.” Ko tas nozīmē? Kā izbeigt šo neprātu sevī? Kā to izdarīt? Vienkārši izbeidzot (uzsit knipi) – viss, nekādas posta jūras nav. Kur tā palika? Nekur nepalika, jo tā nemaz neeksistē. Tā pastāv tikai iztēles pasaulē, prātojumu pasaulē.

RL: Tas nozīmē, ka murgu pasaules arī nav?

Teimans: Jā.

RL: Ja es šeit vilktu paralēles ar jūsu izkļūšanu no elles, vai būtu pareizi sacīt, ka izeja no elles ir sapratnē, ka šo elli esat radījis jūs pats? Ka jūs esat to izdomājis?

Teimans: Vai arī kāds cits to izdomājis, vai gan viens, gan otrs. Būtībā – un tā nav mana ideja, tā ir sena kā pati pasaule – cilvēks dzīvo sapņu pasaulē, miega pasaulē. Visi to zina – mēs par to lasām, mēs to skatāmies filmās – teiksim, “Matriksā”. Tu redzi pasauli, kura neeksistē, tu dzīvo pasaulē, kura neeksistē, bet ej pa ielu jebkurā pasaules pilsētā – šeit, Rīgā, vai Maskavā, Atēnās, Londonā – un tu redzi šo pasauli, kur dzīvo cilvēki, kuri sapņo. Pasauli, kura neeksistē. Bet svarīgākais jau ir ieraudzīt pašam sevi, nevis citus – ieraudzīt sevi kādā ļoti, ļoti vienkāršā, parastā veidā. Ir tik daudz informācijas par “brīnumaino dzīvi” – par LSD izraisītajiem “ceļojumiem”, par to, cik fantastiska ir iemīlēšanās sajūta, cik brīnumaini ir pirmo reizi ieraudzīt Tadž Mahalu vai sfinksu, vai piramīdas – neiedomājami! Bet neviens neredz... šo te.

RL: Neviens neredz... ko?

Teimans:Šo te –šo brīdi. Lūk, jūs sēžat savā dzīvojamā istabā. Vai pastaigājaties un redzat, kā gaisma krīt uz koku. Tas ir ļoti ikdienišķi, pārāk ikdienišķi, un neviens neredz, ka dzīvo šajā nepārtrauktu sapņu pasaulē.

RL: Kā šo nepārtraukto sapņu pasauli var pārtraukt vai mainīt teātris?

Teimans: Teātris vien to nevar. Būtu vajadzīgs teātris, kas smeļas no kāda avota, kurš, teiksim tā, ir vairāk pamodies. Es to nevaru, jūs to nevarat – tam jānāk no kāda cita enerģijas avota, no skolotāja. Un šādi cilvēki ir retums – cilvēki, kas prastu iemācīt, kā pamosties. Un tad Šekspīra lugas iegūtu citu nozīmi. Hamlets nebūtu vienkārši kāds nelaimju apsēsts tips – nē, tas ir cilvēks, kurš mostas!

RL: Viņš ir tikai atriebīgs draņķis.

Teimans: Iespējams. Bet viņš ir arī cilvēks, kurš mostas.

RL: Jūs domājat – nāk pie sajēgas?

Teimans: Nē, ne jau pie sajēgas – tas ir cilvēks, kurš sāk mosties kādai citai jēgai, pasaulei, kas pastāv ārpus viņa, – pasaulei, kura eksistē jau no sākta gala. Viņš aptur šo pasauli, kurā viņu ar savām bultām vajā “ļaunais liktenis” (norāda uz pieri); viņš to aptur, izbeidzot visu. Kā? Vienkārši izbeidzot. “Nomirt?” Šī jau ir nāve. “Aizmigt?” Šī jau ir sapņu pasaule. “Ne vairāk; tā, iemiegot un guļot, teikt: gals sirdēstiem un tūkstoš citām likstām, kas mūsu miesas tiesa.” Lūk, ko tas nozīmē – pamosties, atmosties citai pasaulei, aptverot, ka tu patiesībā nemaz neeksistē tā, kā tev līdz šim bija licies, – ka visi šie sapņi un domas, un “cilvēki”, kas dzīvo tavā galvā un dēvē sevi par “es”, – viņu vienkārši nav. Jo tu vari tos apturēt vienā acumirklī, tagad (uzsit knipi).

RL: Es sev reiz pateicu, ka mana apziņa ir lielākā nejēdzību ražotāja pasaulē, un sāku prātot, kā iegrožot tās ietekmi.

Teimans: Jums nav jāaptur sava apziņa – jums ir jāaptur sava iztēle. Tā ir pasaule, kas neeksistē, tomēr šī pasaule, kas neeksistē, valda pār jūsu dzīvi – tāpat kā pār manējo.

RL: Kad jūssakāt, ka šī pasaule vēl arvien pār jums valda, – vai ar jūsu muti runā pazemība, atmiņa vai fakta konstatācija?

Teimans: Viss kopā. Jā, šī pasaule joprojām pār mani valda, es vēl neesmu no tās pamodies. Es to zinu un zinu arī, kā no tās izkļūt, bet zināt, kā no tās izkļūt, un būt šādai pamodinātai būtnei – tās ir divas dažādas lietas. Tas ir ceļš. Tas ir ceļš mūža, bet varbūt arī vairāku mūžu garumā, es tiešām nezinu.

RL: Jūs pieminējāt tehniku, ko sengrieķu aktieri un Šekspīra laika aktieri, iespējams, lietojuši, lai radītu citu enerģētisku ķermeni. Vai jums šķiet, ka šī konkrētā tehnika ir kaut kā noderīga tai ceļā, ko nupat aprakstījāt?

Teimans: Jā, tā ir ļoti līdzīga šim ceļam. Būtībā tu sāc ar rakstītu tekstu, kas izrādās kaut kas pavisam cits, kad iemācies to lasīt. Tas ir līdzīgi kā ar Bībeli. Ir baznīcas Bībele, bet, ja tu mēģini tajā nopietni iedziļināties, var izrādīties, ka tajā slēpjas kaut kas pavisam cits, pilnīgi cita nozīme. Iespējams, ka pagātnē bijusi šāda teātra skola, bet mūsdienās neviena aktiermākslas skola nemāca to, kā aktierim radīt enerģētisko dubultnieku.

RL: Cilvēku priekšā?

Teimans: Jā, protams. Patiesībā Šekspīrs aktierim pasaka priekšā, ko darīt, bet neviens to nedara, neviens nedzird, kas tiek sacīts. Hamleta norādes aktieriem ir, iespējams, pašas būtiskākās rindas, kas jebkad uzrakstītas par teātri. Viņš sacīja:

“Runājiet šo monologu tā, kā jums to nolasīju; lai vārdi viegli plūst no mēles. Bet, ja jūs plātāt muti, kā daudzi jūsu aktieri mēdz darīt…”

“Plātāt muti” – ko tas nozīmē? Uz skatuves bieži redzama tāda mutes plātīšana – aktieri dara tā (pārspīlēti enerģiski vārsta muti). Tajā, ko viņi dara, nav ne druskas no apziņas klātbūtnes.

“...Bet, ja jūs plātāt muti, kā daudzi jūsu aktieri mēdz darīt… tad es labāk gribētu, ka pilsētas saucējs izkliegtu manas rindas.”

“Pilsētas saucējs” ir vīrs, kurš skraida apkārt ar zvanu rokās, skaļi izkliedzot publiskus paziņojumus.

“Nezāģējiet tik daudz ar rokām gaisu, tā, jums jāietur un jārāda mērenība.”

(Rāda.) Šādi – neieliekot tajā ne mazāko jēgu.

“…lietojiet tās ar apdomu. Jo pašā jūsu kaislību straumē, vētrā jeb, kā es teiktu, viesulī...”

Un tad viņš pasaka kaut ko fantastisku, un tā arī ir atbilde: “Piemērojiet darbību vārdam un vārdu – darbībai.” Lūk, ko viņš saka. Bet neviens aktieris to nekad nedara. Viņi mūžam spēlē kaut ko tādu, kas patiesībā nemaz neeksistē. Un to viņiem māca teātra skolās – tur aktieriem māca spēlēt pasauli, kuras nemaz nav.

RL: Jūs arī nu jau kādu laiku mācāt aktierus, bet, cik noprotu, jūs viņiem mācāt kaut ko citu?

Teimans: Jā, to es arī mācu. Bet nedomāju, ka šī pieeja kļūs populāra, – vismaz es to diez vai piedzīvošu.

RL: Kāda tam nozīme?!

Teimans: Jā, tieši tā. Gan jau kāds turpinās šo darbu. Tas var kļūt populārs pēc gada, pēc desmit gadiem, pēc simt gadiem – tam nav nozīmes.

RL: Vai jūs varētu aprakstīt, ko tieši jūs mācāt?

Teimans: To, ko es nupat stāstīju.

RL: “Piemērojiet...

Teimans: “…darbību vārdam un vārdu – darbībai.” Burtiski – tieši to. Galvenais – un tas arī ir iemesls, kāpēc tam tik reti pievērš uzmanību, – ir tas, ka tas ir tik vienkārši, tik neticami vienkārši. Viss, ko cilvēks savā dzīvē meklē, ir paslēpts pašā labākajā vietā – tepat, deguna galā. Kristus teica – ieraugiet to, kas ir jūsu priekšā. Vienkārši atveriet acis un ieraugiet, kas ir jūsu priekšā. Jūs sēžat šajā istabā – tas ir tas, ko jūs redzat. Lūk, tur ir logs. Jūs paskatāties ārā pa logu – skaisti koki, jau nodzeltējuši… Nāk ziema... Garām iet cilvēks ar sarkanu cepuri galvā. Un tā tālāk, un tā joprojām. Jūs to vienkārši redzat.

RL: Un tomēr – manuprāt, šī uzmanības koncentrācija nav saistīta ar enerģētiskā dubultnieka radīšanas tehniku. Ja esmu pareizi sapratis Gurdžijevu, tad viņa ideja – tā gan nebija viņa paša ideja – bija tāda: ja cilvēks vēlas būt nemirstīgs, viņam jārada pašam sava nemirstīgā dvēsele. Un šai idejai nav nekāda sakara ar aktiera darbu vai teātri.

Teimans: Protams, ka ir!

RL: Vai jūs nepaskaidrotu? Es neredzu saistību.

Teimans: Es jums to jau rādu. Māksla – es te domāju aktiermākslu jeb to, ko mēs saucam par tēlošanu, kas arī ir mākslas forma… vai vismaz bija… bet tāpat arī gleznošanu, mūziku, tēlniecību, – māksla pastāv, lai...

RL: Lai mūs pamodinātu?

Teimans: Nē, pati par sevi tā pamodināt nevar. Tā var tikai rādīt ceļu, pa kuru iet. Kaut kad pagātnē zināmas mākslas formas varbūt arī bija saistītas ar apziņas pamodināšanas tehnikām. Renesanses laikā tā varēja būt glezniecības skola, piemēram, Leonardo... Tāpat arī Baha mūzika, Šekspīra lugas, Aishila lugas – tās visas norāda uz kādu citu pasauli un tādējādi – uz kādu citu tehniku, kas ļauj pārvaldīt īpaša veida enerģiju. Kas tā par tehniku? Mēs jau par to runājām, bet vieni to spēj saskatīt un citi nespēj.

RL: Vai mūsdienās vai, teiksim, pēdējo simt gadu laikā ir radies kaut kas līdzīgs šīm iekšējās disciplīnas skolām? Un vai tas ir kaut kas īsts vai tikai imitācijas mēģinājums? Mūsdienās tomēr nerodas nekas līdzvērtīgi dižens tam, ko radījuši jūsu pieminētie Bahs, Šekspīrs un citi.

Teimans: Es zinu, ka Krievijā pēdējo simt gadu laikā ir bijuši izcili dejotāji – fantastiski, brīnišķīgi dejotāji. Krievijā bija izcils teātris, tur pastāvēja brīnišķīga aktierspēles skola, Staņislavska tehnika. Jādomā, ka šo tehniku Staņislavskim bija uzticējuši kādi mums nezināmi cilvēki. Tas, ko viņš kopā ar saviem skolniekiem, Vahtangovu un Mihailu Čehovu, mācīja, bija kaut kas fenomenāls! Un šī tehnika pastāv vēl šodien, pēc vairāk nekā simt gadiem – tādā vai citā formā. Japāņu kabuki teātris, kas aizsākās kā pamodinātas apziņas teātris, droši vien ir savā ziņā līdzīgs. Jāteic, ka pirms 50 vai 60 gadiem vēl varēja redzēt cita veida aktierspēli, citu enerģiju. Tādi aktieri kā Lorenss Olivjē vai Pols Skofīlds – likās, ka viņi pieder pie pilnīgi citas aktieru sugas. 90.gadu sākumā, kad pirmo reizi aizbraucu uz Krieviju, es tur vēl redzēju fantastisku aktierspēli – tādu, kādu nebiju redzējis kopš 60.gadu vidus Nacionālajā teātrī Londonā. Šī enerģija tur vēl bija.

RL: Tātad jūs redzējāt enerģiju? Atšķirība bija tieši enerģijā?

Teimans: Es redzēju aktierus, kuri spēja uz skatuves radīt kaut ko satraucošu, bīstamu un ļoti spēcīgu. Tas pastāvēja vēl kādus piecus vai desmit gadus un tad pazuda. Pēc pieciem vai desmit gadiem es skatījos uz tiem pašiem aktieriem un brīnījos – kur pazudusi šī enerģija? Tā bija izgaisusi. Šajā laikā, kurā mēs dzīvojam, aktiermāksla ir zaudējusi savu dižumu. Varbūt ar glezniecību ir tāpat.

RL: Varbūt arī ar klasisko mūziku?

Teimans: Es neesmu mūziķis, tāpēc nevaru par to spriest. Mani joprojām iepriecina dažu mūsdienu komponistu mūzika. Teiksim, Arvo Perts vēl joprojām, šķiet, kaut ko meklē. Bet, atgriežoties pie pagājušā gadsimta teātra – Grotovskis, šķiet, kaut ko meklēja. Tas izcilais aktieris, kuru viņš izaudzināja, – man liekas, viņa uzvārds bija Ceslaks... Viņš uz skatuves spēja radīt kaut ko ārkārtīgi neparastu. Es viņu kaut kad sen redzēju Skotijā, Pītera Bruka “Mahābhāratas” iestudējumā. Viņš jau tad bija ļoti vecs, taču viņš acīmredzami bija dižs aktieris. Tāpat arī Olivjē neapšaubāmi bija dižs aktieris... Taču viņi bija tikai šīs enerģijas atbalsis.

RL: Vai mēs esam nolemti bojāejai?

Teimans: Es nezinu, vai mēs esam nolemti bojāejai vai ne. Nevar noliegt, ka mūsu planētai ir ļoti lielas problēmas, – bet vai pasaule aizies bojā... Civilizācijām gan palaikam pienāk gals. Romiešu civilizācija sabruka, pirms tam – sengrieķu, vēl pirms tam – seno ēģiptiešu civilizācija. Vai galam tuvojas arī šī civilizācija, es nezinu. Taču, ja arī tai pienāks gals, būs kaut kas cits. Cita civilizācija, kaut kur, kaut kā.

RL: Ar “šo civilizāciju” jūs domājat Rietumu civilizāciju?

Teimans: Jā, droši vien. Varbūt tā arī tuvojas savam galam, nezinu. Bet, atgriežoties pie teātra... Teātris kā spogulī parāda pasauli, kurā mēs dzīvojam. Tāda ir teātra daba – atspoguļot pasauli, kurā dzīvojam. Sengrieķu laikos tēma bija cilvēka attiecības ar dieviem. Šekspīra laikā runa bija par cilvēka attiecībām pašam ar savu eksistenci – būt vai nebūt. Mūsdienās tās ir cilvēka attiecības ar savu slimību, un tieši to cilvēks pielūdz vairāk par visu. Cilvēks īstenībā pielūdz savu bojāeju. Ja mēs runājam par daudzām mūsdienu filmām, lugām, gleznām, mūziku, tad tas, ko mēs redzam, ir... nezinu, kaut kāda pašiznīcināšanās. Tam, ko parasti sauc par “domāšanu”, nav nekā kopīga ar domāšanu, tā vienkārši ir... pašiznīcināšanās.

RL: Ko jums nozīmē “dievs”?

Teimans: Dievs? Nezinu. Es nevaru runāt par dievu, jo nezinu, ko tas nozīmē. Es tikai sajūtu, ka pastāv kaut kāda cita esamība, ar kuru dažiem cilvēkiem bijusi saskarsme visos cilvēces pastāvēšanas laikos – caur pašu rakstīto, mūziku vai ko citu. Laiku pa laikam mēs to sajūtam – esmu pārliecināts, ka arī jūs kādā savas dzīves brīdī esat pieredzējis šos augstākos apziņas stāvokļus, saskāries ar šo pasauli, kas jums pēkšņi paveras. Dažiem cilvēkiem šie pieredzējumi ir tik ārkārtīgi spilgti, ka viņi visu atlikušo mūžu pavada, to meklējot – līdz atrod kādu, kurš viņiem parāda izeju no šīs sapņu pasaules uz citu pasauli, kas ir pavisam ikdienišķa, bet vienlaikus arī brīnumaina. Man liekas, tas ir līdzīgi kā bērnam. Mēs sēžam te, šajā istabā, mums viss ir apriebies, mums ir paģiras... Bet, ja šeit ienāk bērns – viņam šī istaba ir brīnumu pilna vieta. Kāpēc? Tā taču ir tā pati pasaule. Kāpēc bērnam tā liekas brīnumaina, bet mēs te, ziniet… kvernam savās paģirās?

RL: Lūdzu, neuztveriet to kā provokāciju, bet vai jūs esat jau radījis savu nemirstīgo dvēseli?

Teimans: Nē, protams, nē! Apžēliņ!

RL: Varbūt vismaz kādu gabaliņu?

Teimans:Šādus tādus krikšus, jā.

RL: Kādu tehniku jūs izmantojat?

Teimans: To pašu, par kuru jau jums stāstīju. (Smejas.) Tā ir ļoti vienkārša. Gurdžijevs runāja par atdzimšanas skolu, un šī skola atzīst dažādus eksistences līmeņus. Vispārīgi runājot, cilvēks dzīvo vairāk vai mazāk ar to, ar ko viņš piedzimis, viņa attīstības iespējas ir visai nelielas. Ja kāds tiecas pēc augstākiem eksistences līmeņiem, viņš sāk meklēt un varbūt atrod kādu skolu, vai arī skola atrod viņu. Un tad viņš pāriet citā eksistences līmenī – kā cilvēks, kura gravitācija centrēta uz citu apziņas stāvokļu meklējumiem, un šis apziņas stāvoklis sāk iespaidot šo pasauli, cilvēciskas būtnes pasauli, līdz kādā brīdī viņš vai viņa sasniedz šo augstāko apziņas stāvokli, un tad viņš vai viņa kļūst par cita līmeņa būtni. Ir vismaz divi augstākas apziņas stāvokļi – augstāka emociju pasaule un augstāka intelektuālā pasaule, ja mēs gribam šiem stāvokļiem dot vārdu. Tie ir stāvokļi, kurus mēs palaikam savā mūžā piedzīvojam, – stāvokļi, kuros burtiski viss izmainās. Stāvokļi, kuros mēs vairs neciešam no eksistences paģirām; mēs atskurbstam un pamostamies ļoti ikdienišķajā un ļoti skaistajā bērna pasaulē.

RL: Kā jūs saprotat japāņu vārdu “ikiru”?

Teimans: Tas nozīmē “dzīvot”, cik man zināms.

RL: Jā, bet kā jūs to saprotat?

Teimans: Tas droši vien nozīmētu dzīvot.

RL: To saprast nozīmētu dzīvot?

Teimans: Tā būtu “dzīve”!

RL: Jūs domājat – dzīve būtu to saprast?

Teimans: Dzīve būtu to dzīvot! Ar saprašanu nepietiek – vajag...

RL: Tieši ar to mēs sākām. Es jums jautāju, vai jūs esat dzīvs...

Teimans: Ja jūs vēlaties to saukt par “dzīvi” – jā, es cenšos pavadīt savu dzīvi tur, tajā pasaulē.

RL: Tajā pasaulē?

Teimans: Šajā pasaulē. Tā pasaule ir šī pasaule. Kurosavam ir brīnišķīga filma, kas, starp citu, saucas tieši “Ikiru”. Tajā spēlē lielisks japāņu aktieris. Filma ir par cilvēku, kurš uzzina, ka viņam ir vēzis un atlicis dzīvot tikai neilgu laiku. Un tad viņam sāk atgadīties visādas nelāgas lietas, kas viņu sāpina un tā tālāk. Viņš piedzīvo ciešanas. Kāds viņu satiek un viņam jautā: “Kāpēc tu neesi bēdīgs? Kāpēc neesi nelaimīgs?” Un viņš atbild: “Man nav laika.” Viņam arī nebija laika – viņam bija atlicis tikai nedaudz, ko dzīvot. Viņš bija nonācis punktā, kurā viņa apziņa sāka mosties, jo viņam tiešām nebija laika šai šaubu, baiļu, negativitātes, miega pasaulei. Viņam nebija tam laika.

RL: Vai jums arī ir šī sajūta – ka nav laika?

Teimans: Jā, protams – gandrīz vienmēr.

RL: Vai darbs ar aktieriem palīdz jums palikt uz šī ceļa?

Teimans: Palīdz, jā – pateicoties tehnikai, ko man pirms vairāk nekā divdesmit gadiem iemācīja kāda brīnišķīga sieviete. Es tolaik Londonā pasniedzu aktiermākslu vienā no lielajām teātra skolām, un mani ar viņu iepazīstināja. Kad šī sieviete uz skatuves sāka spēlēt, viņa lika enerģijai ap sevi kustēties. Tu skaties un nesaproti, ko tieši viņa tur pārvieto – bet kaut ko viņa neapšaubāmi kustināja. Es nekad neko tādu nebiju redzējis.

RL: Bet ko viņa jums iemācīja?

Teimans: To pašu, par ko mēs te pēdējo stundu runājām. (Smejas.) Viņa prata likt kustēties skaņai, kuru radīja, un tādējādi skaņa, kuru viņa radīja, atradās molekulārajā, nevis šūnu telpā. (Nedēļu pēc intervijas uz intervētāja lūgumu paskaidrot, kas slēpjas aiz vārdiem “šūnu telpa” un “molekulārā telpa”, Teimans e-pastā atbildēja: “Šūnu telpa ir ķermeņa telpa. Fiziskais ķermenis. Molekulārā telpa ir dvēseles pamošanās telpa. Kāpurs. Un tauriņš.”)

Molekulārā telpa kļuva par caurviju darbību, par maģisku caurviju darbību, par kuru raksta visās aktiermākslas mācību grāmatās, tikai neviens to nekad nemēģina realizēt – izņemot retos gadījumus, kad kāds aktieris uz skatuves pēkšņi atgūstas ārpus sevis. Viņš skatās apkārt un ierauga, ka vēl joprojām sēž turpat, kur atradās pirms mirkļa. Šādu stāvokli ir piedzīvojuši diezgan daudzi aktieri, tikai viņi nezina, kā šādu efektu panākt regulāri. Un tā sieviete to prata. Es viņai toreiz teicu: “Tas ir vienreizēji! Kāpēc aktieri to nedara?” Un viņa atbildēja: “Darīja – pirms daudziem, daudziem gadiem...”

RL: Vai jūs teiktu, ka esat iemācījies, kā to panākt?

Teimans: Jā, es to varu jebkurā brīdī. Kaut kāda iemesla dēļ – es pat nezinu, kādēļ.

RL: Jūs to varētu izdarīt pat šādā ikdienišķā situācijā? Vai arī jums būtu vajadzīga skatuve, publika?

Teimans: Var gan tā, gan tā. Bet es vēlreiz saku – visu, par ko mēs te runājam, mēs jau tāpat darām. Tikai vairums cilvēku to neredz. Vairums cilvēku neredz, un svarīgākais no tā, ko cilvēks neredz, ir viņš pats.

RL: Vai ir kaut kas tāds, ko jūs savā dzīvē vēl gribētu saprast?

Teimans: Jā.

RL: Kas?

Teimans: Es nezinu… Nē, es necenšos izlocīties, es tiešām nezinu, kas tas ir.

RL: Bet jūsu zinātkāre joprojām ir dzīva?

Teimans: Jā, protams. Es zinu, ka ir, lūk, šī pasaule, kurā staigā iekšā un ārā, un es vēlētos būt vairāk tur nekā šeit – lai šī “iekšā–ārā” vietā tā būtu mana pastāvīgā mājvieta.

RL: Vai cilvēki tajā pasaulē var satikties?

Teimans: Jā, protams.

RL: Vai viņi tur var sarunāties?

Teimans: Jā.

RL: Kas man būtu jādara, lai mūsu nākamā saruna notiktu tajā pasaulē?

Teimans: Savā ziņā jau arī šī saruna tāda ir. Tā pasaule ir pavisam ikdienišķa – tāpēc jau to ir tik grūti pamanīt. Tā ir tik neticami ikdienišķa, ka tev nav jābūt kaut kādam īpašam cilvēkam. Patiesībā ir pat labāk, ja tu neesinekāds īpašs cilvēks, – tad tu sāc izjust to, kas bijis tev apkārt visu laiku.

RL: Bet enerģētiskā dubultnieka veidošana man nešķiet nekāda ikdienišķā nodarbe.

Teimans: Bet patiesībā tā ir. Un tas arī ir tas neparastākais.

RL: Tātad to var jebkurš? Principā?

Teimans: Principā – jā. (Smejas.) Viens no iemesliem, kāpēc vairums cilvēku – gandrīz neviens – to nedara, ir tāds, ka viņi to nevēlas. Bet galvenais – viņiem šķiet, ka viņi to jau dara. Ja jūs piepeši pamostos un ietu par to pastāstīt kādam cilvēkam autobusā, viņš jums teiktu: “Cik interesanti, liels paldies!” un tūlīt no jauna aizmigtu. Viņiem liekas, ka viņi jau dara tieši to, par ko jūs viņiem stāstāt. Un tieši tāpēc šī pasaule ir apslēpta. Tas droši vien ir lielākais noslēpums zemes virsū.

RL: Vai jūs varat nosaukt konkrētu pazīmi, pēc kuras šajā mēnessērdzīgo pasaulē pazīstat cilvēku, kurš vairs nav cieši aizmidzis?

Teimans: Man liekas, viena no pazīmēm ir tā, ka šādam cilvēkam vairs nav savas personīgās “programmas”. Viņš necenšas būt nekas īpašs. Skatoties uz viņu, gandrīz vai liekas, ka šo cilvēku nekas neuztrauc. Viņš vienkārši sēž vai stāv, vai iet – viņš vienkārši ir. Man liekas, tā ir tā pazīme. Viņa ķermenis, galva, acis un dzirde vairs nav samocīti. Viņā nav tās nevajadzīgās spriedzes, kas parasti apņem tos, kuri dzīvo šajā iedomu pasaulē – negatīvas dzīves pasaulē, dzīves, kurā esi piesaistīts visam un identificējies ar visu.

RL: Kādu padomu jūs dotu tiem, kuri meklē izeju no šīs pasaules? Beigt sapņot?

_Teimans: Jā, protams. Vienkārši beidziet sapņot. Apturiet visas domas savā galvā. Jūs dzirdat un redzat – tas arī viss.