“Islāma valsts” mātes

Kalgari starp futbola treniņiem, grāmatvedes darbu un groziņu vakariem ar kaimiņiem Kristiana Budro katru brīvo minūti pavadīja, piespiedusi degunu pie datora ekrāna, skatoties “Islāma valsts” video.

Viņa sēdēja savas vidusšķiras priekšpilsētas vidusšķiras mājas pagrabstāvā, tukšā istabā, kas reiz piederējusi viņas vecākajam dēlam Damianam, un skatījās, kā pieauguši vīrieši gluži kā pusaudži pozē ar lieliem šaujamajiem. Viņa skatījās video no apšaudēm. Viņa skatījās, kā nogalina gūstekņus. Taču asinsizliešanu Budro tikpat kā nepamanīja. Viņa pētīja aiz maskām paslēptās sejas, pūloties ieraudzīt sava dēla acis.

Kopenhāgenā Kārolinu Damu bija pārņēmušas šaušalīgas bailes. Viņas dēls Lūkass jau vairākus mēnešus atradās Sīrijā. Pirms trim dienām Kārolina bija saņēmusi ziņu, ka dēls ievainots Alepo pievārtē, taču viņa bija pārliecināta, ka Lūkass ir miris. Tovakar, sēžot vienatnē un nervozi sūcot gaisu no inhalatora, Kārolina nespēja noturēties, neaizsūtot kaut kur ēterā Viber ziņu. “Lūkas,” viņa rakstīja, “es tevi tik ļoti mīlu, manu mīļo dēliņ. Es ilgojos pēc tevis un gribu apskaut tevi, sajust tavu smaržu. Saņemt tavas maigās rokas savās un uzsmaidīt tev.”

Atbildes nebija. Pēc mēneša kāds atsaucās. Tas nebija Lūkass.

“un kā ar manām rokām hehe”

Damai nebija ne jausmas, kurš varējis piekļūt viņas dēla telefonam vai Viber profilam, taču izmisīgi cerēja kaut ko uzzināt. Pūloties nezaudēt mieru, viņa atbildēja: “Tavas arī, mīlulīt, bet vairāk tomēr Lūkasa.”

Nezināmais cilvēks pajautāja: “Vai esi gatava kādam jaunumam?”

“Jā, mīlulīt,” Dama uzrakstīja. Pagāja dažas sekundes, un pienāca atbilde.

“Tavs dēls ir sašķaidīts gabalos.”

Norvēģijā Tūrilla, kura lūdza, lai viņas uzvārdu nemin, par sava dēla Toma Aleksandera nāvi uzzināja no vervētāja, kurš viņu bija nosūtījis uz Sīriju karot. Tūrilla gribēja pierādījumus, tāpēc viņas meitas Sabīna un Sāra (tie nav viņu īstie vārdi) satikās ar vervētāju Oslo dzelzceļa stacijā. Viņš nevērīgi izšķirstīja savā iPad virkni fotogrāfiju, līdz nonāca līdz attēlam, kas bija domāts viņām: tajā bija redzams, ka Toms Aleksanders sašauts galvā un viena no viņa acīm izsprāgusi no dobuma.

Kad Tūrilla saņēma šo ziņu, viņa vienkārši apgūlās. Veselu nedēļu viņa tikpat kā neizkustējās no gultas. Beidzot, saņēmusi visus spēkus, lai ieietu dušā, viņa izģērbās un paskatījās uz sevi vannasistabas spogulī. Viņa atklāja, ka izskatās tieši tā, kā jūtas: “Saplēsta – kā vāze.”

Briselē Sāliha Bin Alī, moderna, Eiropā dzimusi marokāņu un tunisiešu bēgļu meita, atradās humanitārās palīdzības jautājumiem veltītā konferencē, kad viņu sāka mocīt stipras sāpes vēderā. Tādas sāpes viņa nebija jutusi gadiem ilgi. “Tāda sajūta, it kā dzimst bērns un tam jātiek ārā,” viņa saka. Sāliha devās mājās agrāk un visu nakti raudāja.

Pēc trim dienām viņas vīram kāds piezvanīja no Sīrijā reģistrēta numura. Zvanītājs pateica, ka viņu 19gadus vecais dēls Sabrī, viņu zēns, kurš mīlēja klausīties regeju un apspriest ar māti jaunākos notikumus pasaulē, gājis bojā tajā pašā dienā, kad Sāliha saslima. Viņa saprata, ka todien sajustās sāpes bijušas tieši pretējas Sabrī laišanai pasaulē: sievietes ķermenis tā ziņoja, ka viņas bērns mirst.

Šīs ir tikai četras no tūkstošiem sieviešu, kuru bērnus atņēmusi “Islāma valsts”, kas pazīstama arī kā ISIS. Četros gados kopš Sīrijas pilsoņu kara sākuma uz Sīriju un Irāku cīnīties dažādu radikālu islāmistu grupējumu rindās devušies aptuveni 20000 citu valstu pilsoņu. Vairāk nekā 3000 ir no Rietumu valstīm. Daži turp devušies ar savu ģimeņu svētību, taču vairums aizbrauc slepeni, un līdz ar viņu pazušanu palicējiem pazūd jebkāda normālas dzīves sajūta. Kad šie jaunie cilvēki ir prom, mājās palikušos vecākus pārņem sirreāli specifiskas sēru izjūtas. Tās ir bēdas par zaudētu bērnu, tā ir vainas apziņa par to, ko viņš vai viņa var būt pastrādājis, tas ir kauns sastapties ar draugu un kaimiņu naidīgumu un šaubas, aptverot, cik maz patiesībā zinājuši par cilvēkiem, kurus paši laiduši pasaulē. Pēdējā gada laikā desmitiem šādu māšu no visas pasaules atradušas cita citu, noaužot no sava zaudējuma šādas dīvainas sabiedroto kopības tīklu. Vairāk par visu viņas vēlas atrast kādu jēgu savu bērnu likteņu bezjēdzībā – un, iespējams, panākt, lai no viņu dēlu un meitu nāves rastos arī kaut kas nozīmīgs.

Kristiana

Aprīlī es apciemoju Kristianu Kalgari, un viņa man pastāstīja, ar kādām cerībām savulaik uzņēmusi ziņu, ka Damians sev atklājis islāmu. 46 gadu vecumā Kristiana Budro vēl aizvien izskatās nedaudz meitenīga; viņai ir smalki veidots deguns un spožas, pētošas brūnas acis. Kristianas pirmais vīrs aizgāja no ģimenes, kad Damianam bija desmit gadu, un zēns no pasaules, kas viņu saniknoja un atstūma, meklēja patvērumu datorā. 17 gadu vecumā viņš mēģināja izdarīt pašnāvību, iedzerot antifrīzu.

Drīz pēc iznākšanas no slimnīcas Damians mātei pastāstīja, ka atklājis Korānu. Lai gan Budro dēlu bija audzinājusi par kristieti, viņa apsveica šo ticības maiņu. Damians atrada darbu un kļuva sabiedriskāks. “Tas viņu piezemēja, lika kļūt par labāku cilvēku,” Kristiana atceras. Taču ap 2011. gadu viņa sāka ievērot dēlā pārmaiņas. Ja viņš bija atnācis ciemos un zvanīja kāds no viņa jaunajiem draugiem, Damians atbildēja, tikai izgājis no istabas. Ja uz galda bija vīns, viņš neēda kopā ar ģimeni. Viņš pateica mātei, ka par sievietēm jārūpējas vīriešiem un ka ir pieņemami, ja vīrietim ir vairāk nekā viena sieva. Viņš runāja par attaisnotu nogalināšanu. 2012. gada vasarā Damians kopā ar vairākiem jauniem musulmaņu draugiem ievācās dzīvoklī virs tās pašas Kalgari centra mošejas, kuru viņi visi apmeklēja. Viņš sāka regulāri apmeklēt sporta zāli un kopā ar dzīvokļa biedriem bieži devās pārgājienos pa neapdzīvoto piepilsētas apkārtni. Tajā laikā Sīrijas konflikts vēl bija bērna autiņos, un Budro likās, ka tas ir tikai pārejas posms viņas mūžam problēmu māktā dēla dzīvē, – viņa cerēja, ka Damians no tā drīz izaugs. Novembrī Damians aizbrauca no Kanādas, pateicis mātei, ka dodas uz Ēģipti, lai studētu arābu valodu un kļūtu par imāmu. Par lielu satraukumu Budro, sakari ar dēlu drīz pārtrūka.

2013. gada 23. janvārī Kristiana muguras sāpju dēļ neaizgāja uz darbu. Pie viņas durvīm todien pieklauvēja divi vīrieši. Viņi stādījās priekšā kā Kanādas izlūkdienesta aģenti. Damians neatradās Ēģiptē. Viņš kopā ar dzīvokļa biedriem bija devies uz Sīriju, kur iestājies Al Qaeda vietējā atzarā Al Nusra. Budro saka, ka pēc aģentu aiziešanas jutusies fiziski slima. Turpmākajās dienās un nedēļās viņa spēja vienīgi klejot pa džihādistu interneta vietnēm, meklējot savu dēlu. “Vai tas nav perversi?” viņa saka.

Vairums jauniešu, kas aizbēg uz Sīriju, lai pievienotos radikālajām grupām, pasludina takfīru – tas ir, sarauj jebkādas saites ar neticīgajiem, ieskaitot vecākus, kuri stāv ceļā viņu džihādam. Taču Damians kopš februāra zvanīja mātei reizi divās vai trīs dienās, bieži vien – kad stāvēja sardzē. “Fonā varēja saklausīt visādus trokšņus,” saka Budro. “Bija dzirdams, kā cilvēki arābiski sakliedzas.” Reiz Damians teica, ka viņam virs galvas zemu lidojot lidmašīnas; tas nozīmējot, ka tās taisās viņus bombardēt. Viņš metās bēgt, nepārtraucis sarunu ar māti. Tomēr parasti Damians ļoti uzmanīgi izvēlējās, ko viņai stāstīt, un Kristiana vēl joprojām īsti nezina, ar ko dēls tur nodarbojās. Viņai kļūst nelabi, iedomājoties jebkuru no iespējamajiem variantiem.

2013. gada pavasarī viņu sarunas bija kļuvušas mokošas. “Tu mēģini viņu pārliecināt, ka jāatgriežas mājās. Tu lūdzies un diedelē, un tad mēģini uzturēt kaut cik normālu sarunu,” Budro atceras. “Un tad tu atkal sāc lūgties un diedelēt.” Viņa Damianam jautāja, kā dēls justos, ja uz Sīriju aizbrauktu viņa deviņgadīgais pusbrālis Lūks, kurš mīlēja lielo brāli kā tēvu. Damians atbildēja, ka viņš būtu lepns. “Tajā brīdī es sapratu, ka mans dēls ir pazudis – ka viņa ķermenī dzīvo kāds pilnīgi svešs cilvēks,” saka Kristiana. Viņa mēģināja dot telefonu Lūkam, taču zēns tikai nervozi klanījās un raudāja, atkārtojot: “Kad tu brauksi mājās?”, līdz Damians saniknojās. Budro saka: “Pamazām no sarunām pazuda “es tevi mīlu”, pazuda “man tevis pietrūkst”.” Un tad beidzās arī paši zvani. Vēlāk Kristiana uzzināja, ka ap to laiku “Islāma valsts” nošķīrusies no Al Nusra un Damians aizgājis līdzi ISIS.

Mātes un dēla pēdējā sarakste notika augustā, kad Damians ar Kristianu sazinājās no jauna Facebook profila. Šajā sarunā viņas tonis ir lūdzošs un piesardzīgs; Damians atbild formāli, augstprātīgi iecietīgi un sāpīgi bērnišķīgi.

Kristiana

Mums visiem tevis vēl joprojām pietrūkst, un mēs tevi ļoti mīlam.

Kristiana

Visiem vēl joprojām ir sāpīgi, ka tu mūs tā pameti un riskē ar savu dzīvību, kamēr mums katru dienu jāmin, vai tu esi sveiks un vesels vai ne. Man kā mammai ir ļoti, ļoti smagi noraudzīties savu bērnu sirdssāpēs un tikt galā pašai ar savām... Kad iedomājos, ka varbūt tevi nekad vairs neredzēšu un nekad vairs nevarēšu apskaut, man lūst sirds. Tu jau to laikam nekad nesapratīsi, jo tu nekad nebūsi māte.

Damians atbildēja tajā pašā pēcpusdienā. Viņš pastāstīja mātei, ka ēdot labi, esot apguvis arābu valodu un gaidot rindā uz sievu un māju – un tas esot tas, par ko viņai vajagot domāt.

Damians

Man tevis arī pietrūkst, taču, kā jau tu noproti, nekas nav mainījies attiecībā uz manu ticību, nolūkiem vai pašreizējo situāciju.

Damians

Tas, ka tu par mani raizējies un mani mīli, man ir zināms. Tā nav jauna informācija.

2014. gada 14. janvārī Kristianai Budro piezvanīja kāds reportieris, pievēršot viņas uzmanību tvītam, kurā bija teikts, ka “Brīvā Sīrijas armija” Haritanā, netālu no Alepo, Damianam izpildījusi nāvessodu. Viss apkārt kļuva miglains, taču Kristiana krampjaini pieķērās vienam ļoti konkrētam uzdevumam: viņai tas bija jāpasaka Lūkam, pirms viņš šo ziņu ierauga televīzijā. Viņa aizveda dēlu pie psihologa, lai nevajadzētu to darīt vienai.

Vēlu 30. janvāra vakarā Lūks pievienoja pēdējo ziņojumu šajā sarunā. Viņš rakstīja:

Lūks

Man tevis ļoti pietrūkst, un es gribētu, kaut tu nebūtu nogalināts.

Pēc Damiana nāves Budro juta, ka pastāvīgi dzīvo uz vājprāta robežas. Viņa nemitīgi raudāja un naktīs negulēja. “Ik reizi, kad aizvēru acis, man likās, ka apkārt ir pārāk kluss,” viņa saka. Lūka, Damiana pusmāsas Houpas un savas pameitas Peidžas dēļ viņa bija spiesta saņemties, taču saka, ka jutusies “vientuļi un drūmi”.

Tikai viens cilvēks, šķiet, saprata, ko viņa izjūt. Īsi pirms Damiana nāves Budro uzmeklēja Danielu Kēleru, deradikalizācijas ekspertu no Vācijas. Kēlers, kurš dzīvo Berlīnē, savulaik pārsvarā palīdzējis cilvēkiem aiziet no neonacistu kustības, taču pēdējos gados sācis strādāt arī ar islāma radikāļiem un viņu ģimenēm. Pēc Damiana nāves Kēlers turpināja sazināties ar Budro, mēģinot palīdzēt Kristianai saprast, kas noticis ar viņas dēlu.

Tas, kas savulaik noritēja Budro acu priekšā, ir klasisks radikalizācijas process, sacīja Kēlers. Tā stadijas ir pārsteidzoši līdzīgas, neatkarīgi no tā, vai attiecīgais cilvēks iestājas reliģisku ekstrēmistu sektā vai neonacistu grupā. Iesākumā savervētais ir eiforijā, jo viņš beidzot atradis veidu, kā izprast šo pasauli. Viņš mēģina atgriezt apkārtējos – un, runājot par pēdējo gadu radikalizētajiem musulmaņiem, panākt, ka viņi sāk just līdzi sīriešu ciešanām. Nākamā, krietni smagākā stadija iestājas, kad savervētais saprot, ka viņam tuvie cilvēki tomēr nepievēršas viņa mācībai. Tad sākas ģimenes konflikti: strīdi par apģērbu, alkoholu, mūziku. Šai laikā cilvēks sāk ieklausīties savu biedru padomos: varbūt tiešām vienīgā iespēja palikt uzticīgam savai ticībai ir aiziet no mājām un doties uz kādu musulmaņu zemi. Beidzamajā stadijā savervētais pārdod visu, kas viņam pieder, un bieži daudz uzmanības velta savai fiziskajai formai vai Austrumu cīņām. Pieņemoties spēkā neapmierinātībai ar pasauli, vēlēšanās aktīvi rīkoties kļūst nepārvarama, un visbeidzot cilvēks sāk raudzīties uz vardarbību kā vienīgo risinājumu.

Sešus mēnešus pēc Damiana nāves Budro apciemoja Kēleru Berlīnē, un viņš Kristianu iepazīstināja ar trim citām mātēm, kuru bērni gājuši bojā pēc iestāšanās kādā no sīriešu ekstrēmistu grupām. Viņas visas bija atnesušas fotoalbumus un dalījās atmiņās par saviem dēliem. Sievietes atklāja paralēles stāstos par to, kā viņu bērni tikuši radikalizēti. Budro uzzināja, ka vienas sievietes dēls nogalināts tajā pašā pilsētā, kur Damians. Runājot ar citām mātēm, Budro juta, “ka šis melnais mākonis beidzot sāk izgaist,” viņa saka. Kēlers man sacīja, ka vēlas, lai šīs sievietes saprot, ka “viņas nav satriecis kāds unikāls kosmisks spēks – ka viņas neko nebūtu varējušas mainīt”.

Pēc atgriešanās mājās Budro metās aktīvismā. Viņa saprata – ja tas varēja piemeklēt viņas ģimeni, tad tas var notikt ar jebkuru. Ar Kēlera palīdzību viņa nodibināja divas organizācijas – “Hayat Canada” un “Mātes par dzīvību” –, lai palīdzētu radikalizētu jauniešu vecākiem. Viņa braukā pa Kanādu, runā ar skolotājiem, studentiem un policistiem par to, kā pamanīt radikālisma pazīmes draugos un radiniekos un kā šādā gadījumā rīkoties. Kristiana nerimtīgi strādā ar medijiem. “Mēs neizglītojam savus bērnus,” Budro man teica. Mēs sēdējām viņas virtuvē; Kristianas smēķētājas balss bija piesmakusi un dedzīga. “Mēs stāstām bērniem par narkotikām, seksu, alkoholu, vienaudžu vardarbību – par visām šīm lietām un to, kā ar tām cīnīties. Taču mēs viņus neizglītojam par šo.”

Kēlers pastāstīja, ka parasti ir divas cilvēku grupas, kas spēj panākt, ka jaunie radikāļi viņus uzklausa, un palīdzēt viņiem nostāties uz labošanās ceļa, – bijušie radikāļi un mātes. “Džihādistu islāmā māte spēlē ārkārtīgi svarīgu lomu,” viņš paskaidroja. “Muhameds teica: “Paradīze ir pie mātes kājām.” Lai dotos džihādā, jāpalūdz viņai atļauja vai vismaz jāatvadās.” Viņš saka, ka runājis ar kaujiniekiem, kuri izmisīgi cenšas sarīkot vēl pēdējo Skype sarunu ar savām mātēm – vai nu lai pateiktu ardievas, vai lai pievērstu islāmam; tas nozīmētu, ka viņi satiksies vismaz paradīzē. Austriešu NVO “Sievietes bez robežām” atver “māšu skolas” islāma ekstrēmisma skartajās valstīs, piemēram, Pakistānā un Indonēzijā; tajās māca, kā pasargāt bērnus no radikalizēšanās. Grupa patlaban ceļ vēl piecas jaunas skolas Eiropā.

Ar nelieliem izņēmumiem šo darbu patiešām veic mātes. Ģimenēs, kurās bērni, gluži kā Damians, pieņem islāma ticību, tēvs bieži vien audzināšanā nav piedalījies. Uz Rietumiem emigrējušo musulmaņu ģimenēs tēva parasti netrūkst, taču viņš bērnu audzināšanā nepiedalās. Magnuss Ranstorps, zviedru eksperts, kurš vada Eiropas Savienības radikalizācijas pazīšanas darba grupu (RAN – Radicalisation Awareness Network), saka, ka musulmaņu vīrieši Rietumu sabiedrībā bieži jūtas zaudējuši savu vīrieša lomu un atkāpjas otrajā plānā. “Atbalsta punkts ir māte,” viņš saka.

Eksperti, ar kuriem es runāju, arī atzīmēja, ka mātes un tēvi, kuriem bērnus atņēmušas džihādistu kustības, ar sērām parasti mēģina tikt galā dažādi. Tēvi bieži noslēdzas vainas apziņas un kauna sajūtā; viņiem ir grūti atzīt cilvēkiem no malas, ka viņi nav bijuši ideāli vecāki. Mātes dara tieši pretējo. Viņas alkst dalīties savās bēdās ar citiem, mesties iekšā tajā pasaulē, kurā dzīvo viņu bērni, savākt pēc iespējas vairāk informācijas. Tas ir veids, kādā viņas iegūst kaut vai minimālu kontroli pār neizprotamo. “Viņas iegremdējas šajā pasaulē,” saka Kēlers.

Kad ciemojos pie Budro, viņa aizveda mani uz vietējo katoļu vidusskolu, kur lielākā daļa skolēnu bija bēgļi. Viņa tur parādīja video, ko izveidojusi par Damianu. Tas beidzas ar Budro asarainās sejas tuvplānu un vārdiem, ar kuriem viņa vēršas pie mirušā dēla. “Kad pienāca tavi pēdējie brīži, vai tu biji pārbijies?” viņa jautāja. “Vai tu vēlējies, kaut es turētu tavu roku?” Un tad mierīgākā balsī, gandrīz kā rājoties: “Kāds tam visam bija sakars ar Dievu?”

Kad zālē iedegās gaisma, skatītāji satriekti klusēja. Pirms Kristiana kāpa uz skatuves un ar pārliecību, ko ieguvusi, desmitiem reižu stājoties publikas priekšā, sāka atbildēt uz vidusskolēnu jautājumiem, viņa mirkli nogaidīja, lai saņemtos. Lai gan Budro šo filmu bija redzējusi neskaitāmas reizes, tomēr, to skatoties, viņa tumsā raudāja.

Februārī Budro saņēma e-vēstuli no kādas sievietes Dānijā; viņas vārds bija Kārolina Dama. “Sveiki,” viņa rakstīja. “Es gribētu uzzināt vairāk par Jūsu projektu. Arī es esmu zaudējusi dēlu, kurš gāja bojā Sīrijā, un vēlētos sazināties ar citām mātēm, kuras ir tādā pašā situācijā.” Maijā es apciemoju Kārolinu Damu viņas dzīvoklī Kopenhāgenas strādnieku rajonā. Kārolina, sieviete ar apaļu seju un mežonīgu vara krāsas matu ērkuli, ieveda mani saulainajā ēdamistabā, kas bija rūpīgi iekārtota violetā un baltā krāsā un izrotāta ar auduma un plastmasas ziediem. Viņa nolika uz galda kafijas kannu un pašas svaigi ceptu maizi un sāka stāstīt par savu dēlu Lūkasu, kuru sauca gandrīz tikai ar vārdiem “mans zēns”.

Lūkass bērnībā bijis noslēgts zēns, un viņa saskarsme ar vienaudžiem bieži beigusies ar konfliktiem. Desmit gadu vecumā viņam konstatēja Aspergera un uzmanības deficīta sindromus, bet pusaudža gados problēmas saasinājās vēl vairāk. Viņu pieķēra braucam ar zagtu motorolleru; viņš nozaga drauga mātes saderināšanās gredzenu. Damai bija aizdomas, ka dēls iesaistījies kādā bandā.

Taču tad tumsā ielauzās cerību stars. Lūkasu pieņēma par mācekli vietējā autodarbnīcā, kur vairums strādnieku bija musulmaņi. Viņi ņēma puisi savā pulkā un iepazīstināja ar savu reliģiju. To, ka dēls pievērsies islāmam, Kārolina uzzināja tikai pēc vairākiem mēnešiem, kad pamanīja, ka viņš dienā neēd. Lūkass ievēroja ramadāna gavēni.

Tāpat kā Budro, arī Dama sākotnēji dēla pievēršanos islāmam uztvēra kā “mazu brīnumu”. Beidzot viņas nepieejamais dēls sāka atvērties. Un, tāpat kā Budro, arī Dama nesaprata, ko nozīmē tas, ka Lūkasu kaitina mūzika, ko viņa klausās, un kāpēc dēls kādu dienu pārnāca mājās raudādams – satriekts par atklājumu, ka nesatiks māti paradīzē, ja viņa nepievērsīsies islāmam.

Lūkass nepārvērtās līdz nepazīšanai. Viņš vēl joprojām bieži dusmojās; viņš ar dūrēm izsita caurumus savas istabas sienās. Baidoties no tā, ko Lūkass varētu izdarīt, Dama konsultējās ar sociālajiem darbiniekiem un ievietoja viņu psihiatriskajā slimnīcā, taču no turienes dēls aizbēga. Viņš sāka īrēt dzīvokļus dažādos Kopenhāgenas rajonos kopā ar trim citiem islāmistiem; viņi visi bija krietni vecāki par Lūkasu. Dama iesniedza ziņojumu par dēla pazušanu, taču policijā viņai pateica, ka tīri tehniski viņš nav pazudis, jo katru dienu zvana uz mājām. Kad Lūkass atgriezās, viņa nolēma dēlu atkal ievietot ārstēšanas iestādē un, kravājot līdzņemamās mantas, zem viņa gultas atrada bruņu vesti. Lūkasam tolaik bija tikai 15.

2014. gada maijā, tūlīt pēc 18. dzimšanas dienas, Lūkass pazuda. Pēc dažām dienām viņš mātei piezvanīja no Turcijas robežas, sakot, ka viņam nepieciešamas brīvdienas. “Es pārbijos,” saka Dama. “Viņš vēl bija tikai zēns, vēl tik viegli ievainojams, tik viegli iespaidojams. Un fakts, ka viņš vienkārši aizbrauca – ne atvadījies, ne brīdinājis –, tas bija vienkārši baisi! Ja dēls neatvadās no mātes, tad kaut kas galīgi nav kārtībā.”

Pirmajos mēnešos pēc aizbraukšanas Lūkass pastāvīgi sazinājās ar māti. “Viņš it kā negribēja palaist mani vaļā,” saka Dama. Dēls teica, ka Turcijā strādā bēgļu nometnēs – saiņo apģērbu, ved ūdeni, gatavo ēdienu. Taču dāņu žurnālists Jakobs Šeihs, kurš raksta grāmatu par Lūkasu un citiem dāņu džihādistiem, saka, ka pēc kāda laika puisis pārcēlies uz Sīriju un iestājies Ahrār aš Šām, islāmistu grupējumā, kas darbojies Idlibas provincē. Sarakstē ar māti Lūkass vairāk izklausījās pēc pirmkursnieka, kuru moka ilgas pēc mājām. “Lūdzu, piezvani man,” Lūkass Damai rakstīja 15. augustā. “Es Tevi ļoti mīlu, mana vienīgā māmiņa.” “Sūtu daudzas bučas, lai kur Tu šobrīd būtu,” atbildēja Dama, piebārstot savus e-pasta sūtījumus ar smailijiem. Dēls apvaicājās par kaķi; Dama nosūtīja viņam audiofailu ar kaķa murrāšanu. Viņa jautāja, vai neieskaitīt viņa kontā mazliet naudas – daļēji lai pārliecinātos, ka viņš savu bankas karti nav atdevis kādam citam. Šajā laikā Sīrijā uzņemtā fotogrāfijā Lūkass tikko nomazgājies pirms lūgšanas; viņa seja un mati vēl joprojām ir slapji. Viņš izskatās laimīgs.

Septembra beigās Lūkass apklusa. Dama to nezināja, taču ap šo laiku “Islāma frontes” uzbrukumā tika nogalināti Ahrār aš Šām vadītāji, un šajā juku laikā Lūkass iestājās ISIS. Kad viņš pēc diviem mēnešiem atkal pieteicās, Dama mēģināja viņu pierunāt atgriezties mājās. Viņa rakstīja, ka izremontējusi dēla istabu – aizģipsējusi caurumus un nokrāsojusi sienas – un atlikusi naudu viņa lidmašīnas biļetei uz Dāniju.

Dama bija neatlaidīga: “Tev man jāpasaka, kad brauksi mājās.”

“Es nevaru pateikt, jo pats to nezinu!”

Tā bija viņu pēdējā saruna. Dama atceras – 2014. gada 28. decembra vakarā pie durvīm piezvanīja Adnāns Avdičs, viens no Lūkasa musulmaņu draugiem. “Viņš bezgalīgi ilgi kāpa pa kāpnēm – un tie ir tikai četri pakāpieni,” saka Kārolina. “Viņš stāvēja priekšnamā un ilgi minstinājās, tāpēc es viņu ievilku istabā. Viņš raudāja un nespēja paskatīties man acīs.” Dama satraukta sāka meklēt nazi – gadījumam, ja vajadzētu aizstāvēties. “Es sāku uz viņu kliegt un sagrābu aiz rīkles,” viņa atceras. Avdičs izgrūda, ka Lūkass ir ievainots. “Un tajā mirklī es sapratu,” saka Dama, “Lūkass ir miris.”

Tovakar Avdičs nosūtīja Damai saiti uz privātu Facebook grupu. Viņa lūdza atļauju pievienoties un tika nekavējoties uzņemta. Dama ieraudzīja, ka kāds ievietojis fotogrāfiju, kurā Lūkass izzvēlies uz grīdas; viņam līdzās ir “kalašņikovs”, bet fonā pie sienas piesprausts “Islāma frontes” karogs. Viņa sāka pētīt citus attēlus; video faili sāka spēlēt automātiski. “Es skatos video ar galvu nociršanu, izvarošanām un slaktiņiem. Kaut kādas draņķības – un tikai tādēļ, lai mēģinātu kaut ko uzzināt par savu zēnu,” Dama atceras. Drīz vien viņa uzdūrās Facebook ziņojumam, kurā aprakstīta Šahīda nāve. Kārolina zināja, ka tas ir Lūkasa musulmaņu vārds. Tur bija rakstīts: “Lai Allāhs pieņem mūsu dāņu atgriezto brāli, vārdā Šahīds, asinsliecinieku [tā ir vārda “Šahīds” burtiskā nozīme] starp asinslieciniekiem, un vieno viņu ar Allāhu!” Dama bija pārāk izbijusies, lai uzreiz kaut ko sacītu, taču pēdīgi uzrakstīja:

Kārolina

tas ir MANS DĒLS, vai viņš ir miris?

Kārolina

UZRAKSTIET MAN un pasakiet!!!!

Drīz atsaucās kāds cilvēks, vārdā Abū Abduls Maliks:

Abū Abduls Maliks

Kārolina Dama, tu biji viena no pirmajām lietām, par ko mūsu brālis domāja, – un to, kā tev paziņot.

Abū Abduls Maliks

Tāda ziņa var būt smaga jebkurai mātei, vienalga, vai viņa ir ticīgā vai nav, jo mātes mīlestība pret savu bērnu ir īpaša. Un tas ir viens no iemesliem, kāpēc tas tika atlikts. Lai Allāhs stāv klāt mātei šajā brīdī, un lai Allāhs pieņem mūsu brāli.

Dama pieķēra sevi uzdodam mokošus jautājumus. Ko īsti viņas zēns darīja Sīrijā? Kā viņš vispār tur nonāca? Bet visgrūtāk bija saprast, kā viņas sabiedrībā neveiklais dēls tik veikli noslēpis no mātes tik lielu daļu savas dzīves. Aizvainojums par to vēl joprojām liek sariesties viņas acīs asarām. Turpmākajās nedēļās Kārolina sazinājās ar desmitiem citu kaujinieku – ar katru, kuram bijis kāds kontakts ar Lūkasu –, izsekojot viņu sociālo tīklu pavedieniem tik tālu, cik vien tie aizveda. Viņa to darīja daļēji arī pragmatisku apsvērumu dēļ: Damai nebija nekādu pierādījumu, ka dēls ir miris, un, ja tādi neatradīsies, nāksies gaidīt piecus gadus, līdz viņa varēs saņemt Lūkasa miršanas apliecību. “Man ir tikai sūda Facebook statuss!” viņa saka. “Nekā vairāk nav.”

Bet galvenais – viņa grib zināt visu, ko vien iespējams uzzināt, tieši tāpēc, ka savulaik zinājusi tik maz. Dama pastāstīja, ka izstrādājusi tehniku, kas palīdz uzsākt sarunu ar džihādistiem un izvilināt no viņiem informāciju. “Jāspēlē mammas loma, kaut arī patiesībā tevi interesē pavisam kas cits.” Viņa atgādina kaujiniekiem, lai tie paēd, uzrunā mīļvārdiņos un sabar, ja viņi kļūst rupji.

Dama pagrieza datora ekrānu, lai parādītu man cita Lūkasa drauga foto; viņa domā, ka Azīzs (tas nav viņa īstais vārds) atrodas Sīrijā. No viņa Kārolina daudz uzzinājusi par Lūkasu. Azīzs atsūtīja viņai Lūkasa ierakstītus audiofailus, kuros viņš mudina draugu pievienoties. (Sazināšanās ar audiofailiem ir viena no metodēm, ko džihādisti izmanto, lai izvairītos no izlūkdienestiem; atšķirībā no telefona sarunām, tos nevar noklausīties.) Dažus no tiem es noklausījos. Fonā čivina putni; garām brauc automašīnas. Lūkass smejas un stāsta draugam par “skaisto atmosfēru”. Citā ierakstā viņš izklausās satraukts. “Mūsu brāļus un māsas slepkavo. Viņus slaktē kā vistas, kā lopus,” viņš saka aiz dusmām aizlauztā balsī. Vēl citā viņš Azīzam pastāsta, ka ir apprecējies; Damai tas bija jaunums.

“Šim Azīzam es pajautāju ļoti konkrēti – vai mans zēns ir kādam nocirtis galvu?” Dama saka. Tagad viņa jau gandrīz kliedz. “Man jāzina!” Kaujinieki viņu saudzē. Viņi saka, ka Lūkass bijis tālu no vardarbības, un reizēm Kārolina labprāt viņiem tic. Šeihs, kurš par to runājis ar citiem džihādistiem un dāņu izlūkdienestu, saka, ka tā nav gluži taisnība: pēdējo Sīrijā pavadīto mēnešu laikā Lūkass jau bijis kaujinieks.

Kopš viņas dēls aizbrauca uz Sīriju, Dama novecojusi. Viņas seja kļuvusi pilnīga; sēras tajā izgrauzušas rievas. Uz dzīvojamās istabas kamīna viņa dēlam iekārtojusi nelielu piemiņas vietu – īsta kapa jau Lūkasam nav. Centrā novietota “mātes krūka” – tradicionāls māla podiņš ar osām, ko dāņi mēdz piepildīt ar ēdienu un aiznest sievietēm, kuras tikko dzemdējušas. Pirms aizbraukšanas Lūkasa ticība kļuva radikālāka, un viņš lūdza, lai Dama noārda visus logo no viņa tēkrekliem. Viņa to tā arī neizdarīja, bet pēc Lūkasa nāves atklāja, ka viens no viņa krekliem palicis neizmazgāts. Tas vēl joprojām smaržoja pēc viņas zēna. Kārolina to ielika plastmasas maisiņā, lai saglabātu smaržu, un noglabāja mātes krūkā.

Tūrilla

Martā Sīrijas ziemeļos no šāviena galvā gāja bojā norvēģu izcelsmes “Islāma valsts” kaujinieks, kuru viņa cīņu biedri pazina kā Abū Saifu al Muhādžiru. Tieši tonedēļ viņa māte Tūrilla bija avīzē izlasījusi rakstu par Lūkasu un piespieda sevi uzrakstīt pāris teikumus Damai feisbukā. Kad es apciemoju Tūrillu viņas dzīvoklī Haldenē, nelielā pilsētiņā pie upes 120 km attālumā no Oslo, bija pagājuši tieši divi mēneši kopš Abū Saifa nāves – lai gan mātei viņš vienmēr būs un paliks Toms Aleksanders. No visām mātēm, kuras satiku, viņas zaudējums bija visnesenākais. Taču viņai gandrīz nav bijis laika pārdomāt, kas noticis ar dēlu, jo tieši tā pati apsēstība draud pārņemt arī viņas meitas.

Kad Tūrilla, smalka auguma gaišmate, iesāka stāstīt par savu dēlu, stāsta aprises uzreiz šķita pazīstamas. Tēvs audzināšanā nebija piedalījies, viņš bija nomiris no heroīna pārdozēšanas, kad Tomam Aleksanderam bija septiņi gadi. Četrpadsmit gadu vecumā Tūrillas dēlam diagnosticēja uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu; kad viņam bija nedaudz pāri divdesmit, viņš tika arestēts par sīkiem noziegumiem un vairākkārt nokļuva rehabilitācijas centros, kur ārstēja atkarību no arvien smagākām narkotikām. Reiz viņš pat piedzīvoja klīnisko nāvi. Un tad Toms Aleksanders sporta zāles ģērbtuves skapītī atrada šahādas, musulmaņu ticības zvēresta, eksemplāru un kļuva par citu cilvēku. Viņš atteicās no heroīna un sāka zvanīt mātei; viņš iekārtojās darbā bērnudārzā un apprecējās ar jauku marokāņu meiteni. “Es jutos kā ieguvusi jaunu dēlu, labāku dēlu,” Tūrilla ar nopūtu sacīja.

Kamēr mēs runājām, istabā ienāca Sabīna, Tūrillas 17 gadus vecā meita un Toma Aleksandera pusmāsa. Viņai bija gari, tumši mati un apaļa, nerātna seja, kājās ērtas sporta bikses. Viņa iezvēlās dīvānā un pabāza aiz lūpas zelējamās tabakas maisiņu. Tūrilla stāsta, ka pēc pievēršanās islāmam Toms Aleksanders sācis aktīvāk piedalīties Sabīnas dzīvē. Viņš aicinājis gan viņu, gan 28 gadus veco māsu Sāru uz savu dzīvokli Oslo, kur stāstījis par savu jauno reliģiju. “Viņš man parādīja, cik skaists ir islāms,” Sabīna sapņaini teica. Kādu dienu 2013. gada oktobrī Toms Aleksanders paņēmis Sabīnu līdzi uz savu mošeju, kur divas sievietes viņai iemācījušas lūgties. Nākamajā dienā viņa konvertējusies islāmā.

Tajā laikā Sīrija jau bija nonākusi mediju uzmanības centrā, un Toms Aleksanders daudz laika veltīja, organizējot drēbju piegādes bēgļiem. Tūrilla lika dēlam apsolīt, ka viņš nekad nebrauks uz Sīriju. Taču drīz vien viņš izšķīrās no pirmās sievas un apprecēja somālieti, kura uzstāja, ka viņiem jāpārceļas uz kādu musulmaņu valsti. Pēc gada viņš mātei paziņoja, ka vairs nevarot turēt savu solījumu.

2014. gada pavasarī Tūrillu apciemoja aģenti no Norvēģijas Drošības policijas. Saskaņā ar Tūrillas teikto viņiem bijušas aizdomas, ka Toms Aleksanders ir iesaistījies Oslo bāzētajā ekstrēmistu grupā Profetens Ummah un plāno pamest Norvēģiju, lai pievienotos “Islāma valstij”. Drošībnieki lūdza ziņot, ja būšot kādi jaunumi, un viņa tā arī rīkojās, kad uzzināja, ka Toms Aleksanders ir pārdevis visu savu iedzīvi. Viņa bija dzirdējusi, ka tā darot savervētie pirms došanās uz kalifātu. Bet Norvēģijas Drošības policija nekādu palīdzību nepiedāvāja. “Man radās iespaids, ka viņi to pat neuztver nopietni,” stāsta Tūrilla.

Pēdējo reizi viņa Tomu Aleksanderu redzēja 2014.gada 26.jūnijā. Viņš atbrauca ciemos, lai izceptu picu; viņš bija ģērbies rietumnieciskās drēbēs, noskuvis bārdu. Vecāki šādu soli reizēm interpretē kā cerīgu zīmi, ka viņu atvase atgriežas laicīgajā dzīvē. Taču Tūrilla bija dzirdējusi, ka arī šī ir viena no lietām, ko jauni vīrieši mēdz darīt pirms došanās uz Sīriju. Viņai galvā jau bija vairāki plāni, kā Tomu Aleksanderu apturēt: viņa varētu izmantot dēla atkarības un noziedzības vēsturi, lai panāktu, ka viņu arestē; viņa varētu aizbraukt uz lidostu un sarīkot histēriju. Taču vērojot, kā viņš izrullē picas mīklu, Tūrilla bija gluži vai paralizēta. Viņa bija tik apjukusi, tik pārbijusies, ka pat neatceras, kas todien notika tālāk.

Kad Toms Aleksanders izgāja no mājas, cilvēki no Profetens Ummah aizveda viņu uz lidostu. Tūrillai bija taisnība: viņš bija nodzinis bārdu un ietērpies rietumnieciskās drēbēs nevis tādēļ, lai atgrieztos pie eiropeiskā dzīvesveida, bet gan tādēļ, lai varētu bez liekām grūtībām tikt cauri lidostas drošības pārbaudēm un robežkontrolei. Drošības policija bija novērojusi viņa gaitas, taču nebija likusi šķēršļus tam, lai Toms Aleksanders saņemtu pasi un izceļotu no valsts. Pēc dažām dienām Toms Aleksanders piezvanīja Tūrillai no Sīrijas. Viņa panikā zvanīja Norvēģijas Drošības policijai un caur asarām teica, ka viņas dēls esot aizbraucis. “Viņi teica: “Paldies, vai jums ir vēl kas sakāms?”,” atceras Tūrilla.

Toms Aleksanders palaikam zvanīja uz mājām un rakstīja mātei feisbukā. Viņš stāstīja, ka strādājot par kravas mašīnas šoferi “Islāma valsts” galvaspilsētā Rakā. Viņš sūtīja video no sava dzīvokļa un restorāna, kurā kopā ar biedriem ēda grillētu vistu. “Simtprocentīgs halāls,” viņš staroja. Sazinoties skaipā ar Sabīnu, viņš centās sarunu koncentrēt tikai uz māsu. Reiz, kad Sabīna ciemojās pie sava tēva Pakistānā, Toms Aleksanders lūdza, lai viņa atrod tam sievu. “Es meklēju, bet neviena nebija pieejama,” Sabīna atceras ar padumju smaidu.

Kādu dienu 50 metru attālumā no Toma Aleksandera nokrita bumba, nogalinot vairākus bērnus. “Ja vēlies, varu tev nosūtīt bērnu fotogrāfijas, lai tu redzētu,” viņš rakstīja mātei. Lasot šo īsziņu skaļi, viņa izbola acis. Viņa pārskata visu saraksti, kurā nebija ielūkojusies kopš dēla nāves. Es jautāju, kā viņa jūtas, to lasot. “Ak, es nejūtos nekā, es vienkārši aizveros ciet,” viņa saka un aizklāj seju ar plaukstu. Kādā citā vēstulē viņa jautā, vai viņš redzējis, kā cilvēkiem griež nost galvu. “Nē,” viņš atbild, “bet esmu redzējis nogrieztās galvas, kas mētājas apkārt.” Teikums beidzas ar jautru smailiju. Marta beigās Tūrillai piezvanīja Profetens Ummah līderis Ubaidullāhs Huseins un pavēstīja, ka Toms Aleksanders gājis bojā. (Viņas dēls tika nogalināts Kobānī, Sīrijas ziemeļos, vairākus mēnešus pēc tam, kad ISIS bija zaudējusi kontroli pār pilsētu. Ja var ticēt vairākiem avotiem, ISIS arī pēc sakāves turpināja sūtīt ārzemju kareivjus uzbrukumā pret kurdiem – un drošā nāvē. Tie, kuri pretojās, tika nogalināti.)

Mēs sēdējām uz Tūrillas balkona Haldenē ar skatu uz zaļumos slīgstošo mazpilsētu. “Es kādreiz biju laimīga, laimīgāka nekā vairums cilvēku,” Tūrilla saka, un viņas sejā aiz lielajām saulesbrillēm nepakustas ne vaibsts. “Bet tagad es vairs nezinu, kā dzīvot.” Reizēm viņu satriec tas, ko cilvēki viņai saka. Kaimiņš no apakšstāva nosaucis viņu par sliktu māti. “Ja tas būtu mans dēls,” viņa atceras kaimiņa teikto, “es viņam nogrieztu rokas.” Ir dienas, viņa saka, kad “gribas, lai man uztaisa lobotomiju, tik ļoti man sāp”.

Taču viņa nevar atļauties grimt sērās. Pēc Toma Aleksandera aizbraukšanas Tūrilla sazvanīja Jūsefu Barto as Sidīku un Fātanu Mahdī al Husainī, divus musulmaņu jauniešus, kuri cīnās pret norvēģu jaunatnes radikalizāciju. Viņa tos bija redzējusi televizorā. Pēc Toma Aleksandera nāves abi jaunieši faktiski sāka dzīvot pie Sabīnas, lai palīdzētu ģimenei pārvarēt krīzi. Sabīna uzvedās provokatīvi un centās piesaistīt sev uzmanību. Baisā fotogrāfija ar brāļa mirstīgajām atliekām pamodināja viņā kaut ko destruktīvu. Skolā viņa nespēja koncentrēties un mierīgi ieturēt pusdienas ēdnīcā. “Man likās, ka visi uz mani blenž,” viņa saka. “Man patīk uzmanība, bet ne tāda.” As Sidīks un Mahdī saprata, ka viņa regulāri sarakstās datorā ar Huseinu, Profetens Ummah līderi. Šī sarakste nemanot pārauga flirtā.

Vakarā pirms Toma Aleksandera piemiņas dievkalpojuma policija izsauca Sabīnu uz pārrunām un uzreiz pēc tam informēja As Sidīku un Mahdī, ka viņa ir gatava kuru katru dienu saderināties ar Huseinu. Aktīvisti sazinājās ar Haldenes pašvaldību, un tā piešķīra līdzekļus Sabīnas nosūtīšanai brīvdienās uz Grieķiju – vienkārši tādēļ, lai viņus uz laiku izšķirtu. Tikai tad, kad Sāra pret Huseinu iesniedza prasību tiesā, viņš pārtrauca attiecības ar Sabīnu. As Sidīks un Mahdī viņai atņēma pasi.

Bet vēlāk, kad jau likās, ka Sabīnai briesmas vairs nedraud, Profetens Ummah ietekmei pakļāvās Sāra. Jūnijā viņa apprecējās ar grupas runasvīru Omaru Čeblalu. Ceremonija notika skaipā, jo Čeblals tikko bija izraidīts no Norvēģijas kā cilvēks, kas apdraud valsts drošību. Viņi tagad ir šķīrušies, un As Sidīks un Mahdī ir atņēmuši pasi arī Sārai.

Eiropas Savienības deradikalizācijas eksperts Ranstorps man pastāstīja, ka šādi gadījumi nav nekas neparasts. Nokļuvuši Sīrijā, daudzi jaunpievērstie mēģina pierunāt savus brāļus un māsas sekot viņu piemēram. Kad kaujinieks aiziet bojā, rekrutētāji bieži griežas pie viņa vecākiem, gaidot, ka tie piedāvās arī citus savus bērnus. Kas attiecas uz brāļiem un māsām, satuvināšanās ar džihādistiem viņiem nereti kalpo par mehānismu psihiskā līdzsvara atgūšanai. “Var gadīties, ka, cenšoties izprast notikušo, viņi meklē jebko, kas varētu izskaidrot nāves jēgu, un beigās ir gatavi to aizstāvēt,” saka Kēlers. Kā paskaidroja Ranstorps, kad viens bērns pieņem radikālo islāmu, “ir jāārstē visa ģimene”.

Jautājums, kā pasargāt bērnu no draudošās radikalizācijas, nodarbina daudzas mātes. Dama, piemēram, sev pārmet, ka nav palīdzējusi Lūkasam atrast veselīgāku musulmaņa identitāti. “Man vajadzēja reizi vai divas nedēļā vest viņu pie laba imāma un pašai gaidīt mašīnā,” viņa saka. “Visām islāmticībā konvertēto bērnu mātēm tas būtu jādara. Bērni nesaprot atšķirību, un mēs arī nesaprotam, jo neesam musulmanes.”

Atšķirībā no citām mātēm Tūrilla diezgan labi saprata, kas notiek. Viņa zināja, ka Toms Aleksanders grib doties karot uz Sīriju, un lika viņam apzvērēt, ka paliks mājās. Viņa trīs reizes zvanīja drošības policijai. Tomēr, kā viņai nācās pārliecināties, lielākajā daļā Rietumu valstu ir apbrīnojami grūti panākt, lai valdība iejauktos. Nevienas Eiropas valsts likumdošana neaizliedz braukt uz Sīriju, par Turciju nemaz nerunājot. Ranstorps saka, ka “Islāma valsts” rekrutēšanas stratēģijas mainās daudz ātrāk, nekā Rietumu neveiklās birokrātiskās sistēmas spēj atrast tām pretlīdzekļus. Pēdējā laikā grupa iesaka jauniesauktajiem sadalīt ceļojuma maršrutu četros atsevišķos posmos, lai viņus būtu grūtāk izsekot. Daži eiropiešu kaujinieki izmanto ES atvērto robežu sniegtās priekšrocības un vienkārši iebrauc Turcijā caur Bulgāriju.

Pat ja runa ir par nepilngadīgo atturēšanu no došanās uz Sīriju, varas iestādes bieži vien izrādās bezspēcīgas. Pēc Lūkasa nāves Dama nodibināja grupu “Dēli un meitas skandināvu mātēm”. Viņa regulāri sazinās ar kādu dāņu sievieti, kura presē tiek saukta par Mirjamu. Mirjama ir musulmane, un, kad viņas dēls Karīms (vārds nav īstais) sāka biedroties ar islāma radikāļiem Kopenhāgenā, viņa uzreiz saprata, ar ko tas draud. Viņa brīdināja varas iestādes, iznīcināja dēla pasi un panāca, ka viņš tiek iekļauts melnajā sarakstā, lai nebūtu iespējams saņemt jaunu. Bet pēc nepilniem četriem mēnešiem Karīms, kuram tobrīd bija 17 gadu, jau atradās Sīrijā. Viņš viltoja tēva parakstu uz vecāku atļaujas veidlapas un saņēma jaunu pasi. (Vēlāk Dama secināja, ka Karīms un Lūkass bijuši draugi un ka tieši Karīms viņai atsūtījis ziņu, ka Lūkass ir “sašķaidīts gabalos”.)

Problēma daļēji ir tajā, ka ISIS rekrutēšanas fenomens ir ļoti jauns un jebkādas pretdarbības metodes vēl ir tikai sākumstadijā. Daudzas Rietumu valstis tikai sāk domāt par savervētajiem džihādistiem prevencijas, nevis sodīšanas vai rehabilitēšanas kategorijās. Tādus kā Tūrilla, kuri ceļ trauksmi, varas iestādes bieži uzskata tikai par informācijas avotu. Turklāt, kad jaunie radikāļi jau ir aizceļojuši, valdības īpaši neraujas dabūt viņus atpakaļ; kāds amerikāņu ierēdnis man privātā sarunā teica, ka ASV daudz labprātāk ļauj viņiem mirt Sīrijā nekā kaut ko dara, lai panāktu viņu atgriešanos mājās.

Tajā pašā laikā aktīvistiem, kuri cīnās pret radikalizāciju, katastrofāli trūkst līdzekļu. Mātēm paredzētās skolas, pie kurām strādā “Sievietes bez robežām”, sāks darboties labi ja pēc gada. As Sidīks un Mahdī no Oslo, kuri izglāba Tūrillas meitas, un viņu organizācija “Taisnīgā vienotība” no valdības nesaņem nekādu finansējumu; abi ir parādā par vairāku mēnešu īri. Ranstorps un viņa darba grupa joprojām nav nekas vairāk kā tikai darba grupa, kuras sanāksmes esot “kā murkšķa diena”. “Mums nav nekādu juridisku sviru,” viņš saka. “Mēs viņus varam tikai aizkavēt.”

Sāliha

Kādā maija rītā divas maza auguma sievietes, Dominika Bonsa un Valērija, stāvēja un gaidīja pie Gare du Nord stacijas Parīzē. Abas bija tērpušās džinsos, abām bija īss matu griezums. Visapkārt valdīja rosība, bet abas sievietes bija iegrimušas spraigā sarunā. Pienāca vilciens no Briseles, un drīz vien viņas ieraudzīja Sālihu Bin Alī tuvojamies cauri ļaužu pūlim ar nelielu ceļasomu rokā. Visas trīs sievietes metās cita citai ap kaklu, gluži kā bērnības draudzenes, kas satikušās pēc ilga laika. Atlikušo dienas daļu viņas pavadīja, klīstot pa kafejnīcām – sarunājoties, dzerot kafiju un mohito un gandrīz bez apstājas smejoties.

Šī satikšanās ar sev līdzīgām mātēm bija vienīgā reize, kad es redzēju, kā bēdu smagums nokrīt no viņu pleciem. Tā ir viena no nedaudzajām reizēm, kā teica Bin Alī, “kad tu nejūties kā slikta māte”. Parasti neviens pat necenšas viņas saprast, tikai nosodīt. Tūrilla stāstīja, ka reiz kāds psihologs esot viņai ieteicis atbrīvoties no savām bēdām, aizrakstot Tomam Aleksanderam, lai viņš “ēd sūdus”. “Viņš teica, ka katrs, kurš pievienojas “Islāma valstij”, ir pelnījis lodi pierē,” Tūrilla stāstīja. Draugi novēršas, un bieži vien izrādās, ka arī vīriem un partneriem nav saprotama viņu tieksme visu laiku runāt par saviem bērniem. Budro partneris, piemēram, nespēj saprast, kāpēc pusotru gadu pēc Damiana nāves viņa joprojām nespēj domāt ne par ko citu.

Citām mātēm nekas daudz nav jāskaidro. Viņas vienkārši zina. Tūrilla un Dama nekad nav tikušās, jo nevienai nav naudas ceļošanai, taču viņas regulāri sazinās feisbukā un skaipā. Tūrillas acīs Dama ir eksperte. “Viņa to visu ir pārdzīvojusi pirms manis un vienmēr brīdina, kā es jutīšos tālāk,” saka Tūrilla. Arī Budro šajās virtuālajās sanāksmēs rod mierinājumu. “Smieklīgi, dažreiz mēs ar Kārolinu vai ar kādu citu māti sazvanāmies skaipā, tad pēkšņi kaut kas uzpeld, un jau pēc brīža mēs visas raudam.” Viņa saka, ka šīs sarunas liek viņām no jauna justies “kā cilvēkiem”.

Starp Bonsu, Bin Alī un Valēriju ir izveidojusies cieša draudzība, lai gan viņu ceļi ir krustojušies, tikai pateicoties viņu bērniem. Bonsai, sīkai 60 gadus vecai armijas veterānei no Tulūzas ar balinātiem blondiem matiem un koši zilām acīm, “Islāma valsts” ir atņēmusi divus bērnus. Viņas dēls Nikolā un audžudēls Žans Daniels aizbēga uz Sīriju 2013. gada martā. Žans Daniels krita augustā 22 gadu vecumā; decembrī Bonsa saņēma ziņu, ka bojā gājis arī viņas 30 gadus vecais Nikolā. Cik zināms, viņš ar sprāgstvielām pielādētu kravas automašīnu ietriecies kādā ēkā Homsā.

Bin Alī, dūšīga sieviete ar šokolādes krāsas acīm, kas izstaro neremdināmas bēdas, ir musulmane, taču valkā platas bikses un nenēsā galvassegu. Visi četri viņas bērni dzimuši Beļģijā. “Es praktizēju islāmu klusībā,” Bin Alī man stāstīja pavasarī, kad pirmo reizi tikāmies. Taču viņas otrajam dēlam Sabrī ar klusu praktizēšanu nepietika. 2013. gada augustā viņš, ne vārda neteicis, aizgāja no mājām. Pēc četrām dienām viņš atsūtīja Bin Alī ziņu feisbukā: “Mammu, esmu Sīrijā, un mēs tiksimies debesīs.” Mēnešiem ilgi viņa centās vest viņu pie prāta. “Džihādam ir septiņi priekšnoteikumi,” viņa skaidro. “Manuprāt, karš Sīrijā nav džihāds... Tas ir pilsoņu karš.” Viņas pūliņi saskanēja ar Kēlera padomu – likt lietā musulmaņu teoloģiju, lai caursistu viņu ieprogrammētās smadzenes. Bet Sabrī neklausījās. Kad viņu nogalināja, pie Bin Alī Briselē atnāca kaimiņš musulmanis un teica: “Jūsu dēls ir moceklis. Tagad aizveriet durvis un nekad par viņu vairs nerunājiet.” Viņa atbildēja, ka nekad nebeigšot runāt par Sabrī, un kaimiņš pārtrauca ar viņu jebkādas attiecības.

Valērija, kura lūdza viņas uzvārdu neminēt, ir vienīgā no manis satiktajām mātēm, kuras atvase joprojām ir dzīva. Viņas meita Lea (18 gadu, vārds nav īstais) dzīvo kaut kur Alepo. Kad Leai bija 16, viņa, Valērijai nezinot, satika 22 gadus vecu alžīrieti, kurš viņu konvertēja un radikalizēja. 2013. gada 5. jūnijā Lea pēc vakariņām apskāva un noskūpstīja māti, izgāja no mājas un vairs neatgriezās. Valērija domāja, ka viņa ir nolaupīta, bet Lea kopā ar alžīrieti bija aizbraukusi uz Sīriju. Valērija ar gandrīz dzīvniecisku degsmi vēlas, lai viņas meita atgrieztos mājās. Taču viņa saprot arī to, ka kaut kādā ziņā Lea vairs nepieder viņai. Telefona sarunās un īsziņās viņai parādījusies ieprogrammēta, robotiska intonācija. Pirms desmit mēnešiem Leai piedzima dēls, un viņas tonis kļuva nedaudz maigāks. Reizēm viņa lūdz Valērijai padomus bērna audzināšanā, un Valērija tic, ka tagad, kad pati kļuvusi par māti, meita viņu saprot nedaudz labāk. Taču viņa saprot arī to, ka, pat ja viņai kaut kādā veidā izdotos pierunāt Leu atgriezties, integrēt viņu atpakaļ normālā dzīvē būtu bezcerīgi sarežģīts uzdevums. Šis nebeidzamais neziņas stāvoklis ir mokošs. “Ja man paziņotu, ka Lea ir mirusi,” Valērija saka caur asarām, “iespējams, man būtu vieglāk.”

Taču tajā pēcpusdienā Parīzē mātes nerunāja par saviem bērniem. Viņas apsprieda savu sabiedrisko darbību un nebeidzamos mediju jautājumus, ar kuriem žurnālistiem viņas bija izvēlējušās runāt un no kuriem labāk izvairīties. Viņas runāja par televīzijas filmēšanas grupām, kuras lauzās iekšā viņu mājās, kā arī par to, ka kļuva arvien grūtāk pārliecināt ģimenes locekļus piedalīties viņu pasākumos. Iziešana publiskajā telpā bija izrādījusies daudz sarežģītāka, nekā viņas bija gaidījušas. Viņas tika zākātas un nosodītas kā sliktas mātes. Viņas bija cerējušas, ka sabiedriski aktīva darbošanās palīdzēs viņām tikt galā ar sāpēm, taču katra intervija liek viņām no jauna pārdzīvot briesmīgāko, ko viņām mūžā nācies pieredzēt. “Es nevaru par to runāt 24 stundas diennaktī,” Valērija izdvesa. “Es nevaru tā dzīvot.”

Un tomēr kopš bērnu aiziešanas no mājām “Islāma valsts” šīm mātēm ir aizstājusi visu pasauli. Viņas lieliski pārzina Sīrijas ģeogrāfiju un visas pilsoņkarā iesaistītās puses; viņas brīvi pārvalda džihādistu valodu. Kad šie jaunie vīrieši un sievietes devās uz Sīriju, viņu mātes devās tiem līdzi, jo kā gan viņas būtu varējušas to nedarīt? Dažkārt tas nozīmē vairāk nekā vienkārši sekot viņiem “Islāma valsts” sociālo mediju dzīlēs. Šī gada pavasarī Bin Alī kopā ar divām citām mātēm centās iekļūt Sīrijā, lai savām acīm redzētu to, ko viņu dēli bija redzējuši savas dzīves pēdējos mēnešos. Pie robežas viņas apturēja turku ierēdņi, taču Bin Alī teica, ka, ieraugot Sīrijas bēgļu nožēlojamo stāvokli, viņa daļēji sapratusi, kāpēc dēls viņu pameta. “Tagad es varu apgalvot, ka mans dēls bija ļoti drosmīgs,” viņa saka. Ranstorps man teica, ka šādi ceļojumi neesot nekas neparasts. “Daudzi vecāki meklē savus bērnus Turcijā vai cenšas nokļūt Sīrijā... Daži pat ir nonākuši “Islāma valsts” gūstā.”

Šobrīd neviena māte pat neizskata iespēju atmest savai sabiedriskajai darbībai ar roku. To darīt nozīmētu mierīgi noskatīties, kā citu māšu bērni tiek ievilināti radikālo imāmu slazdos un kļūst par pašnāvniekiem slepkavām. To darīt nozīmētu pārraut saites pašām ar saviem bērniem. Ziedojot sevi aktīvai sabiedriskai darbībai un nemitīgi meklējot atbildes uz jautājumiem, viņas ir atradušas veidu, kā atdot savam bērnam dzīvību, lai ko tas arī maksātu viņu psihei. Dama stāstīja, ka katru rītu pamostoties viņa uz kādu sekundes daļu piedzīvo brīdi, kurā liekas, ka nekas nav mainījies un viss ir tāpat kā agrāk. “Un tad,” viņa saka, “es atkal iekrītu šajā jaunajā pasaulē, par kuras esamību kādreiz pat nenojautu”.

Budro apsēdās uz augstas taburetes savā šaurajā virtuvē, kas pilda arī biroja funkcijas. Viņa sarunājās pa telefonu ar kādas jaunas sievietes, vārdā Hoda, tēvu. Viņa bija pametusi mājas Alabamā un pievienojusies “Islāma valstij” Sīrijā. Budro uzmanīgi klausījās, kamēr tēvs stāstīja, kā Hoda viņu psiholoģiski gatavojusi pati savai nāvei. Jordānija bija atsākusi gaisa triecienus, un Hodai visapkārt mira cilvēki.

“Es vienkārši gribu jums palīdzēt, kā vien varu,” Budro viņam teica līdzcietības pilnā balsī. “Pat ja jums gribas tikai izkliegties un izraudāties vai ja jūs gribat atrast kādu, kurš varētu jums palīdzēt ar padomu, dodiet man ziņu, un es darīšu visu, kas manos spēkos.”

Pēc sarunas Budro rīcībā bija desmit minūtes, lai aizietu uz veikalu pēc pāris tomātu zupas bundžām un spageti pakas vakariņām. Pēc tam viņa traucās uz pilsētas otru galu, lai savāktu savu meitu Peidžu no skolas. Kamēr mēs gaidījām mašīnā, Budro pa mobilo telefonu sniedza garu, žēlabainu interviju BBC. Kad Peidža, gara auguma meitene ar brillēm, iesēdās aizmugurējā sēdeklī, Budro balss joprojām bija smagnēja, atbildes uz Peidžas nepārtrauktajiem jautājumiem – izklaidīgas. Viņai bija jāpaspēj uz mājām un jāpabaro bērni pirms telefona konferences ar somāliešu kopienas pārstāvjiem Edmontonā, kuri meklēja valsts finansējumu savām deradikalizācijas iniciatīvām. Un vēl viņai bija jāsakravā ceļasoma: sešos no rīta viņai bija jālido uz Monreālu, lai piedalītos sarunu šovā un tiktos ar māti, kuras dēls pagājušā gada oktobrī apšaudījis Kanādas Parlamenta ēku. Budro uzlika vārīties makaronus un izgāja no istabas, jo sekoja kārtējais zvans no preses. Lūks kopā ar kādu draugu pārnāca no skolas ar milzīgiem sarkaniem sulas saldējumiem rokās un ālējās piemājas dārzā. Peidža vienaldzīgi blenza televizorā. Spageti burbuļoja, neviena nepieskatīti.

Es jau grasījos tos glābt, kad no darba tuvējā būvlaukumā pārradās Budro partneris Maiks, pārguris un netīrs. Kad atvainojos par savu klātbūtni, viņš nomurmināja, ka es neesot pirmā žurnāliste, kuru viņš šajā mājā satiek. Es pajautāju, vai viņš būtu ar mieru ar mani parunāties šī raksta vajadzībām. “O, es pat negribu par to domāt,” viņš atteica. “Es dzīvoju pats savā pasaulītē.” Viņš atvēra alu, atvainojās un izgāja no virtuves.

Iegrimusi domās, Budro ātri iztukšoja savu spageti šķīvi, pārmijot vien dažus vārdus ar Maiku un Peidžu, kuri ēda kopā ar viņu. Tad viņa pārsēdās uz dīvāna un pieslēdzās konferencei ar somāliešiem. Viņas seja pēkšņi atdzīvojās, balss kļuva aizrautīga un pacilāta. Pēkšņi viņa strādāja ar pilnu atdevi. Peidža un Maiks turpināja klusībā ēst, tikai pa retam izmetot pa kādam čukstam, baidoties iztraucēt sarunu. Tad viņi uz pirkstgaliem aiztipināja pēc saldējuma.

Kēlers man teica, ka Budro “savas brūces izmanto proaktīvi”. Taču kaut kādā ziņā viņa ir devusi priekšroku mirušajam dēlam, nevis ģimenei. Viņa lielākoties dzīvo Damiana pasaulē, nevis kopā ar ģimeni, un tas nav palicis bez sekām. Grāmatvedes darbam viņa tikpat kā vairs nevelta laiku. Atrast pilnas slodzes darbu viņa nevar – viņasprāt, tas ir tāpēc, ka viņa atklāti stāsta par sevi kā “Islāma valsts” kaujinieka māti. Sabiedriskā darbība rada papildu slogu ģimenes budžetam: viņas telefona rēķins par maiju un jūniju kopā sastāda vairāk nekā 1000 dolārus.

Dēla nāve turpina iespaidot arī citu ģimenes locekļu dzīvi. Pagājušajā vasarā Damiana trīspadsmitgadīgā māsa Houpa pārcēlās dzīvot pie tēva. Viņa nesarunājas ar Budro jau gadu. Lūks, maza auguma zēns ar blondu matu ērkuli un šaudīgām, gudrām acīm, apmeklē terapeitu – viņam diagnosticēti pielāgošanās traucējumi. Viņš man stāstīja, ka skolā jūtoties atstumts. “Viņi saka, ka es pārāk daudz par to runāju un taisu drāmu,” viņš skaidroja. Reizēm viņš dusmojas uz Damianu par to, ka viņš lauzis zvērestu atgriezties mājās pēc četriem gadiem Ēģiptē. Reizēm viņš vaino pats sevi un raizējas, vai nav bijis pārāk skarbs pret brāli, kad viņi cīkstējušies. “Vienīgie brīži, kad esmu laimīgs, ir tad, kad es guļu,” viņš saka.

Tajā pašā pēcpusdienā, sēžot uz terases un smēķējot, Budro pastāstīja, ka Damians nav pirmais dēls, kuru viņa zaudējusi. 2001. gadā no zīdaiņu pēkšņās nāves sindroma nomira Houpas dvīņubrālis – viņam bija tikai mēnesis. Pēc viņa nāves Budro ieslīga ilgstošā depresijā, un tā atstāja spēcīgu iespaidu arī uz Damianu. Tagad divi no četriem bērniem ir miruši un viens ar viņu tikpat kā nesarunājas. Arī attiecības ar Maiku ir sašķobījušās. “Maiks nav laimīgs, viņam tā visa ir par daudz,” viņa saka. “Viņš grib, lai es pārtraucu savu darbošanos un lai viss atkal atgriežas vecajās sliedēs.”

Ir naktis, kurās Budro jūt, ka viss pārciestā smagums sāk kāpt pāri malām. Šādās naktīs, kamēr pārējie mājinieki guļ, viņa iesēžas mašīnā, kas piemētāta ar piepilsētas ģimenes sadzīves priekšmetiem, un kliedz uz Damianu, it kā viņš sēdētu turpat blakus. Viņa kliedz par visu, ko viņš ir nodarījis ģimenei, par to, ka sagrāvis gan viņas, gan Lūka dzīvi, par to, ka viņš tagad atdusas nāves mierā, kamēr viņai jālabo tas, ko salabot nav iespējams. Tad viņa raud, aizmetusi prom spēka masku, kuru nēsā dienā bērniem par prieku. Izraudājusies viņa dodas atpakaļ un ieslīd gultā blakus Maikam, cenšoties, gluži kā Lūks, rast kaut nedaudz miera miegā. Rīt būs atkal jauna diena ar jaunām preses intervijām un telefona zvaniem, vēl viena diena dzīvē, kuru viņai izvēlējies Damians. “Ja es toreiz būtu zinājusi to, ko zinu tagad,” Budro teica, ievilkdama cigaretes dūmu un samiegtām acīm skatīdamās pēcpusdienas saulē, “es nekad nebūtu laidusi pasaulē bērnus.”

The Huffington Post, 2015. gada 12. augustā