“Islāma valsts” mātes

Kalgari starp futbola treniņiem, grāmatvedes darbu un groziņu vakariem ar kaimiņiem Kristiana Budro katru brīvo minūti pavadīja, piespiedusi degunu pie datora ekrāna, skatoties “Islāma valsts” video.

Viņa sēdēja savas vidusšķiras priekšpilsētas vidusšķiras mājas pagrabstāvā, tukšā istabā, kas reiz piederējusi viņas vecākajam dēlam Damianam, un skatījās, kā pieauguši vīrieši gluži kā pusaudži pozē ar lieliem šaujamajiem. Viņa skatījās video no apšaudēm. Viņa skatījās, kā nogalina gūstekņus. Taču asinsizliešanu Budro tikpat kā nepamanīja. Viņa pētīja aiz maskām paslēptās sejas, pūloties ieraudzīt sava dēla acis.

Kopenhāgenā Kārolinu Damu bija pārņēmušas šaušalīgas bailes. Viņas dēls Lūkass jau vairākus mēnešus atradās Sīrijā. Pirms trim dienām Kārolina bija saņēmusi ziņu, ka dēls ievainots Alepo pievārtē, taču viņa bija pārliecināta, ka Lūkass ir miris. Tovakar, sēžot vienatnē un nervozi sūcot gaisu no inhalatora, Kārolina nespēja noturēties, neaizsūtot kaut kur ēterā Viber ziņu. “Lūkas,” viņa rakstīja, “es tevi tik ļoti mīlu, manu mīļo dēliņ. Es ilgojos pēc tevis un gribu apskaut tevi, sajust tavu smaržu. Saņemt tavas maigās rokas savās un uzsmaidīt tev.”

Atbildes nebija. Pēc mēneša kāds atsaucās. Tas nebija Lūkass.

“un kā ar manām rokām hehe”

Damai nebija ne jausmas, kurš varējis piekļūt viņas dēla telefonam vai Viber profilam, taču izmisīgi cerēja kaut ko uzzināt. Pūloties nezaudēt mieru, viņa atbildēja: “Tavas arī, mīlulīt, bet vairāk tomēr Lūkasa.”

Nezināmais cilvēks pajautāja: “Vai esi gatava kādam jaunumam?”

“Jā, mīlulīt,” Dama uzrakstīja. Pagāja dažas sekundes, un pienāca atbilde.

“Tavs dēls ir sašķaidīts gabalos.”

Norvēģijā Tūrilla, kura lūdza, lai viņas uzvārdu nemin, par sava dēla Toma Aleksandera nāvi uzzināja no vervētāja, kurš viņu bija nosūtījis uz Sīriju karot. Tūrilla gribēja pierādījumus, tāpēc viņas meitas Sabīna un Sāra (tie nav viņu īstie vārdi) satikās ar vervētāju Oslo dzelzceļa stacijā. Viņš nevērīgi izšķirstīja savā iPad virkni fotogrāfiju, līdz nonāca līdz attēlam, kas bija domāts viņām: tajā bija redzams, ka Toms Aleksanders sašauts galvā un viena no viņa acīm izsprāgusi no dobuma.

Kad Tūrilla saņēma šo ziņu, viņa vienkārši apgūlās. Veselu nedēļu viņa tikpat kā neizkustējās no gultas. Beidzot, saņēmusi visus spēkus, lai ieietu dušā, viņa izģērbās un paskatījās uz sevi vannasistabas spogulī. Viņa atklāja, ka izskatās tieši tā, kā jūtas: “Saplēsta – kā vāze.”

Briselē Sāliha Bin Alī, moderna, Eiropā dzimusi marokāņu un tunisiešu bēgļu meita, atradās humanitārās palīdzības jautājumiem veltītā konferencē, kad viņu sāka mocīt stipras sāpes vēderā. Tādas sāpes viņa nebija jutusi gadiem ilgi. “Tāda sajūta, it kā dzimst bērns un tam jātiek ārā,” viņa saka. Sāliha devās mājās agrāk un visu nakti raudāja.

Pēc trim dienām viņas vīram kāds piezvanīja no Sīrijā reģistrēta numura. Zvanītājs pateica, ka viņu 19gadus vecais dēls Sabrī, viņu zēns, kurš mīlēja klausīties regeju un apspriest ar māti jaunākos notikumus pasaulē, gājis bojā tajā pašā dienā, kad Sāliha saslima. Viņa saprata, ka todien sajustās sāpes bijušas tieši pretējas Sabrī laišanai pasaulē: sievietes ķermenis tā ziņoja, ka viņas bērns mirst.

Šīs ir tikai četras no tūkstošiem sieviešu, kuru bērnus atņēmusi “Islāma valsts”, kas pazīstama arī kā ISIS. Četros gados kopš Sīrijas pilsoņu kara sākuma uz Sīriju un Irāku cīnīties dažādu radikālu islāmistu grupējumu rindās devušies aptuveni 20000 citu valstu pilsoņu. Vairāk nekā 3000 ir no Rietumu valstīm. Daži turp devušies ar savu ģimeņu svētību, taču vairums aizbrauc slepeni, un līdz ar viņu pazušanu palicējiem pazūd jebkāda normālas dzīves sajūta. Kad šie jaunie cilvēki ir prom, mājās palikušos vecākus pārņem sirreāli specifiskas sēru izjūtas. Tās ir bēdas par zaudētu bērnu, tā ir vainas apziņa par to, ko viņš vai viņa var būt pastrādājis, tas ir kauns sastapties ar draugu un kaimiņu naidīgumu un šaubas, aptverot, cik maz patiesībā zinājuši par cilvēkiem, kurus paši laiduši pasaulē. Pēdējā gada laikā desmitiem šādu māšu no visas pasaules atradušas cita citu, noaužot no sava zaudējuma šādas dīvainas sabiedroto kopības tīklu. Vairāk par visu viņas vēlas atrast kādu jēgu savu bērnu likteņu bezjēdzībā – un, iespējams, panākt, lai no viņu dēlu un meitu nāves rastos arī kaut kas nozīmīgs.

Kristiana

Aprīlī es apciemoju Kristianu Kalgari, un viņa man pastāstīja, ar kādām cerībām savulaik uzņēmusi ziņu, ka Damians sev atklājis islāmu. 46 gadu vecumā Kristiana Budro vēl aizvien izskatās nedaudz meitenīga; viņai ir smalki veidots deguns un spožas, pētošas brūnas acis. Kristianas pirmais vīrs aizgāja no ģimenes, kad Damianam bija desmit gadu, un zēns no pasaules, kas viņu saniknoja un atstūma, meklēja patvērumu datorā. 17 gadu vecumā viņš mēģināja izdarīt pašnāvību, iedzerot antifrīzu.

Drīz pēc iznākšanas no slimnīcas Damians mātei pastāstīja, ka atklājis Korānu. Lai gan Budro dēlu bija audzinājusi par kristieti, viņa apsveica šo ticības maiņu. Damians atrada darbu un kļuva sabiedriskāks. “Tas viņu piezemēja, lika kļūt par labāku cilvēku,” Kristiana atceras. Taču ap 2011. gadu viņa sāka ievērot dēlā pārmaiņas. Ja viņš bija atnācis ciemos un zvanīja kāds no viņa jaunajiem draugiem, Damians atbildēja, tikai izgājis no istabas. Ja uz galda bija vīns, viņš neēda kopā ar ģimeni. Viņš pateica mātei, ka par sievietēm jārūpējas vīriešiem un ka ir pieņemami, ja vīrietim ir vairāk nekā viena sieva. Viņš runāja par attaisnotu nogalināšanu. 2012. gada vasarā Damians kopā ar vairākiem jauniem musulmaņu draugiem ievācās dzīvoklī virs tās pašas Kalgari centra mošejas, kuru viņi visi apmeklēja. Viņš sāka regulāri apmeklēt sporta zāli un kopā ar dzīvokļa biedriem bieži devās pārgājienos pa neapdzīvoto piepilsētas apkārtni. Tajā laikā Sīrijas konflikts vēl bija bērna autiņos, un Budro likās, ka tas ir tikai pārejas posms viņas mūžam problēmu māktā dēla dzīvē, – viņa cerēja, ka Damians no tā drīz izaugs. Novembrī Damians aizbrauca no Kanādas, pateicis mātei, ka dodas uz Ēģipti, lai studētu arābu valodu un kļūtu par imāmu. Par lielu satraukumu Budro, sakari ar dēlu drīz pārtrūka.

2013. gada 23. janvārī Kristiana muguras sāpju dēļ neaizgāja uz darbu. Pie viņas durvīm todien pieklauvēja divi vīrieši. Viņi stādījās priekšā kā Kanādas izlūkdienesta aģenti. Damians neatradās Ēģiptē. Viņš kopā ar dzīvokļa biedriem bija devies uz Sīriju, kur iestājies Al Qaeda vietējā atzarā Al Nusra. Budro saka, ka pēc aģentu aiziešanas jutusies fiziski slima. Turpmākajās dienās un nedēļās viņa spēja vienīgi klejot pa džihādistu interneta vietnēm, meklējot savu dēlu. “Vai tas nav perversi?” viņa saka.

Vairums jauniešu, kas aizbēg uz Sīriju, lai pievienotos radikālajām grupām, pasludina takfīru – tas ir, sarauj jebkādas saites ar neticīgajiem, ieskaitot vecākus, kuri stāv ceļā viņu džihādam. Taču Damians kopš februāra zvanīja mātei reizi divās vai trīs dienās, bieži vien – kad stāvēja sardzē. “Fonā varēja saklausīt visādus trokšņus,” saka Budro. “Bija dzirdams, kā cilvēki arābiski sakliedzas.” Reiz Damians teica, ka viņam virs galvas zemu lidojot lidmašīnas; tas nozīmējot, ka tās taisās viņus bombardēt. Viņš metās bēgt, nepārtraucis sarunu ar māti. Tomēr parasti Damians ļoti uzmanīgi izvēlējās, ko viņai stāstīt, un Kristiana vēl joprojām īsti nezina, ar ko dēls tur nodarbojās. Viņai kļūst nelabi, iedomājoties jebkuru no iespējamajiem variantiem.

2013. gada pavasarī viņu sarunas bija kļuvušas mokošas. “Tu mēģini viņu pārliecināt, ka jāatgriežas mājās. Tu lūdzies un diedelē, un tad mēģini uzturēt kaut cik normālu sarunu,” Budro atceras. “Un tad tu atkal sāc lūgties un diedelēt.” Viņa Damianam jautāja, kā dēls justos, ja uz Sīriju aizbrauktu viņa deviņgadīgais pusbrālis Lūks, kurš mīlēja lielo brāli kā tēvu. Damians atbildēja, ka viņš būtu lepns. “Tajā brīdī es sapratu, ka mans dēls ir pazudis – ka viņa ķermenī dzīvo kāds pilnīgi svešs cilvēks,” saka Kristiana. Viņa mēģināja dot telefonu Lūkam, taču zēns tikai nervozi klanījās un raudāja, atkārtojot: “Kad tu brauksi mājās?”, līdz Damians saniknojās. Budro saka: “Pamazām no sarunām pazuda “es tevi mīlu”, pazuda “man tevis pietrūkst”.” Un tad beidzās arī paši zvani. Vēlāk Kristiana uzzināja, ka ap to laiku “Islāma valsts” nošķīrusies no Al Nusra un Damians aizgājis līdzi ISIS.

Mātes un dēla pēdējā sarakste notika augustā, kad Damians ar Kristianu sazinājās no jauna Facebook profila. Šajā sarunā viņas tonis ir lūdzošs un piesardzīgs; Damians atbild formāli, augstprātīgi iecietīgi un sāpīgi bērnišķīgi.