Nāvīgi noderīgas ziņas

Šodien, pirmajā novembrī, kad rakstu šīs rindas, pasaules galveno angļvalodīgo mediju ziņu lente sastāv no šādiem jaunumiem:

– Sīnāja pussalā nokritusi Krievijas pasažieru lidmašīna. Gājuši bojā vairāk nekā 200 cilvēku.

– Kaujas Sīrijā.

– Bangladešā islāmticīgie fanātiķi noslepkavojuši laicīgās literatūras izdevēju.

– Kaujinieku uzbrukums viesnīcai Somālijā.

– Vēlēšanu otrā kārta Turcijā.

– Paziņojums par izmeklēšanu saistībā ar ugunsgrēku Bukarestes naktsklubā, kurā gāja bojā 27 cilvēki.

– Ugunsgrēks tirgū Filipīnās, 15 upuru.

– Baumas par kaut kādu partijas kongresu Ziemeļkorejā.

– Teherānā arestēts irāņu izcelsmes amerikānis.

– Žuze Moriņju cenšas izskaidrot sava kluba Chelsea neveiksmes.

Ir svētdiena, un tas nozīmē, ka starptautiskās tēmas prevalē pār vietējām (vismaz BBC ziņās) un “dienvidaustrumu” tēmas – pār “ziemeļrietumu”. Tā saucamajos Rietumos (jeb, saskaņā ar dažām politoloģiskajām koncepcijām, Ziemeļos) viss ir mierīgi, jo ir brīvdiena, politiķi velta laiku ģimenei un privātajai dzīvei, ekonomikas eksperti svīst vingrošanas zālēs, popzvaigznes klīst pa veikaliem un galerijām. Es parakņājos atmiņā, cenšoties atcerēties kaut vienu lielu terora aktu, kas Eiropā vai Amerikā būtu veikts svētdienā. Neviena. Ja nu gadījumā esmu ko palaidis garām, lasītājs mani palabos.

Ja “pie mums” nekas ārkārtējs nav noticis, varam mierīgi vērst skatu uz tām vietām, kur nekādā cieņā netur nedz nedēļas nogales, nedz sabatu un pat piektdiena, kas ir svētījama diena daudziem turienes iedzīvotājiem, netraucē viņiem atrasties neizsmeļamajā jaunāko ziņu telpā. Tātad – nāve, nelaimes gadījumi, kari, politiskie procesi, bet ar satraucošu pieskaņu, plus ziņu lentē kā neobligāta piedeva iemānītais stāstiņš iz sporta dzīves – acīmredzami tāpēc, lai kaut mazliet atšķaidītu asiņu straumi, kas pārplūdina šo lenti. Ja atliekam malā cilvēku traģēdijas, kas būtībā veido visu šo stāstu saturu, tad svarīgākās šeit ir divas lietas. Proti, divi jautājumi. Pirmais: kāpēc tieši tas? Otrais: kāpēc tieši šeit? Šīs ziņas mūs satrauc – un ne tikai dīkdienīgas intereses dēļ; galvenais iemesls, domāju, ir tas, ka mēs neapzināti brīnāmies paši par sevi – kāpēc mums vispār tas viss ir jādzird, jālasa, jāredz? Kāpēc mums vajadzīgas šīs ziņas? Ziņas vispār?

Bet sāksim ar ziņu sižetiem un to ģeogrāfiju. Jebkurš ziņu cilvēks jums pateiks, ka “labu ziņu” nemēdz būt. Nāve un nelaimes – lūk, īstā mediju maize; dzīvība un laime gandrīz nekad nenokļūst ziņu portālu augšgalā, par tām (ar retiem izņēmumiem) nerunā televīzijas un radio informatīvo programmu sākumā. Šie retie izņēmumi ir vai nu kāda troņmantnieka piedzimšana valstīs, kurās monarhijai jau sen vairs nav tikpat kā nekādas lomas, vai tabloīdu sensācijas par to, ka pasaulē nācis kāds jauns no parastās cilvēciskās normas atšķirīgs nelaimes putns – Siāmas dvīņi, cilvēks ar divām sirdīm, trīs liesām vai sešām ekstremitātēm. Ir vēl arī dzimšanas dienas un jubilejas, bet šajā segmentā, izņemot politisko un popkultūras konjunktūru, mums parasti ir darīšana ar notikumiem no ilgdzīvotāju pasaules. Ziņa par to, ka tāda un tāda sieviete Japānā nosvinējusi 120, bet tāds un tāds gans Abhāzijā – 115 gadu jubileju, nav stāsts par “dzīvību”, bet sižets par tēmu “daži dīvainā kārtā vēl nav nomiruši – bet būtu jau laiks”. Protams, “labās”, “pozitīvās” ziņas veido informācijas pamatstraumi nebrīvajās, autoritārajās un jo īpaši totalitārajās valstīs. Taču, pirmkārt, šādu valstu medijus ir grūti nosaukt par “medijiem” šā vārda parastajā nozīmē; tās ir pavisam cita veida institūcijas, kas spēlē pēc citiem noteikumiem, turklāt varas modrās acs uzraudzībā. Kad Krievijas lidostās parādījās preses kioski ar izkārtni “Labas ziņas”, es sapratu, ka stāvoklis – vismaz personīgi man un tādiem kā es – sāk kļūt nopietns. Un nekļūdījos. Plaši ņemot, visus cilvēkus var iedalīt divās kategorijās. Pirmie ir tie, kuri uzskata, ka ziņas ir tikai sliktas, citu nemēdz būt. Otrie ir pārliecināti par pretējo. Vispār jau ir arī trešā kategorija – tie, kuriem nekādas ziņas vispār nav vajadzīgas. Es gandrīz vai nosaucu viņus par “laimīgiem”, bet laikus attapos. Nezināšana nevar būt laime – bet tie, kuriem ziņas nav vajadzīgas, pa lielākai daļai tā uzvedas nevis apzinātas izvēles, bet visparastākās inerces dēļ. Šādi cilvēki ir neapšaubāma “labo ziņu” piekritēju kategorijas rezerve.

Tātad vēlreiz: nāve, asinis un posts – ziņas stāsta pirmām kārtām par to. Šāds noteikums valda sabiedrībās, kuras parasti dēvē par Rietumu un (ļoti nosacīti) demokrātiskām. Tas balstās apriorā pārliecībā, ka vispār jau, “pēc noklusējuma”, cilvēkiem nemaz tik slikti neklājas. “Rutīna”, pelēkā “ikdiena”, kas nav un nevar būt nekāds ziņu objekts, ir laba lieta, neraugoties uz visām mazajām un lielajām nepatikšanām, ieskaitot nenovēršamo nāvi finālā. Par to var papļāpāt, bet privātā sarunā. Ziņas tomēr ir tas, kas it kā skar “visus”, tās paceļas virs rutīnas, tās ar to kontrastē. Kontrasts dzīvei var būt tikai nāve. Kontrasts labklājībai – posts. Kontrasts mieram – karš. Galu galā, kontrasts dabiskai, paredzamai nāvei – nedabiska un negaidīta nāve. Mediju apsēstība ar asiņainām nelaimēm izskaidrojama nevis ar īpašu tās darboņu cinismu un pat ne ar samaitātas publikas gaidām, kas pieprasa kinematogrāfiskas zvērības “no dzīves”, – lai arī kā pirmo, tā otro ir grūti noliegt – nē, aiz šādas pieejas stāv parastā vēlme uzzināt kaut ko tādu, kas atšķiras no mūsu vispār jau labklājīgās, pelēcīgās ikdienas rutīnas. Uzzināt un just līdzi. Te sāk darboties tāds dīvains Aristoteļa estētikas paveids, kurā mimēsis izpaužas nevis kā “reālās dzīves” atdarināšana, bet gan kā ar “citiem” notikušu nelaimju atzīšana – nelaimju, kurām reizē ir un nav sakars ar tevi pašu. Ziņai par pasažieru lidmašīnas katastrofu nav sakara ar ziņu auditoriju, jo pasažieri diemžēl ir miruši, bet auditorija, paldies Dievam, dzīva. Nelaime notikusi ar citiem. Tajā pašā laikā ziņai par katastrofu ir vistiešākais sakars ar auditoriju divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, bojāgājušā vietā tikpat labi varēju būt arī es. Arī es varēju sēdēt nelaimei lemtās lidmašīnas sēdeklī. Apraudot cita nāvi, es kaut kādā ziņā izmēģinu sevis paša apraudāšanu; vēl vairāk, es apraudu katastrofas upuri, cerot, ka – ja nu kas – citi par mani skums tikpat stipri. Otrkārt, kāra interese par tālu traģēdiju detaļām var būt ne tikai zemiskas ziņkāres izpausme; tā var būt arī visnotaļ slavējama solidaritāte ar citiem cilvēku cilts pārstāvjiem – kaut kādā ziņā antropoloģiska solidaritāte, kas, kā stāsta, esot attīstīta dzīvniekiem, bet reti sastopama starp cilvēkiem. Ja atliekam malā dažādu reliģiju šaubīgos aicinājumus, tas ir vienīgais, kas var mūs vismaz kaut kādā mērā vienot pāri sociālajām, etniskajām, dzimumu un citām robežām. Jaunākās ziņas dod mums iespēju – kas, jāatzīst, reti tiek izmantota – pabūt kādu brīdi cilvēkam. Uzskatāma piemēra labad šeit varētu minēt epizodi no Otara Joseliani filmas “Tauriņu medības”, kur padzīvojusi franču dāma pastāvīgi klausās radio, kas stāsta par sprādzieniem, uzbrukumiem, katastrofām un terora aktiem, ironiski pie sevis bubinot: “Ai, kā es mīlu šīs jaukās ziņas.” Filmas beigās vilcienu, kurā viņa aizbrauc no savas pilsētiņas, uzspridzina teroristi. Jaunākās ziņas nav par “viņiem”, tās ir par “mums”. Un šīs ziņas ir sliktas, citādu nemēdz būt.

Tagad par to, kur notiek jaunumi. Šis otrais punkts būtībā izriet no pirmā, jo šeit taču arī runa ir par mūsu interesi par citu ļaužu nelaimēm. Tikai iepriekšējā mūsu pārsprieduma daļā mēs aplūkojām šo jautājumu no nosacīti filozofiska un pat morāla skatpunkta, savukārt šis kur ieved mūs vēstures, kultūras un politikas telpā. Bet vispirms pāris vārdu par morāli. Itāļu vēsturniekam Karlo Gincburgam ir kāds visai interesants raksts ar virsrakstu “Nogalināt ķīniešu mandarīnu. Ģeogrāfiskā tāluma morālās sekas”, kurā autors piemin pamācošu dialogu no Balzaka romāna “Gorio tēvs”: “Vai atceries to vietu, kur viņš jautā lasītājam, ko tas darītu, ja varētu iegūt bagātību ar gribasspēku vien, neizkustējies no Parīzes, nonāvēdams kādu vecu mandarīnu Ķīnā? – Jā. – Nu? – Pilnīgs nieks! Esmu jau nonācis pie trīsdesmit trešā mandarīna.”

Arī šeit parādās kāds aristotelisks motīvs. Kā zināms, “Rētorikā” tiek pretstatīti divu veidu likumi: “dabiskie” un “vēsturiskie” (paša Gincburga terminoloģijā). Stipri vienkāršojot Aristoteļa domu, varētu teikt, ka runa ir par universālu, vispārējai lietu kārtībai atbilstošu likumu un dažādās cilvēku sabiedrībās pieņemtu likumu pretnostatījumu. Tad lūk, kad mēs skumstam par katastrofu un karu upuriem “vispār”, mēs sekojam universālajam likumam, bet, kad vēršam uzmanību uz katastrofām un kariem kādā konkrētā reģionā, tad sekojam vēsturiskajam likumam. Šajā brīdī rodas dīvaina dialektika. No vienas puses, cilvēki, kas dzīvo “Ziemeļrietumos”, ir daudz vienaldzīgāki pret to cilvēku ciešanām, kuri dzīvo ģeogrāfiski attālos reģionos – tur, no kurienes nāk lielākā daļa “ziņu”. Tur dzīvo nosacītie “ķīniešu mandarīni”, kurus piebeigt civilizētais eiropietis šodien jau vairs negrasās (atšķirībā no Rastiņaka romānā “Gorio tēvs” vai koloniālās ekspansijas varoņiem), taču tāpat viņš negrasās arī saskatīt traģēdiju viena, divu vai par trīs desmitu šādu “mandarīnu” nāvē. No šejienes arī jau sen pamanītā “Rietumu ziņu” īpatnība: slēpotāja nāve Austrijas kalnos ir pietiekami nozīmīgs notikums, lai tas nokļūtu ziņās, savukārt, piemēram, Ķīnā jātiek apraktiem vismaz simt ogļračiem, lai starptautiskie mediji to pamanītu. Bet, no otras puses, šai noteiktajai (un visnotaļ saprotamajai) ģeogrāfiskajai vienaldzībai ir arī otra puse – kāra interese. Jā, dažu desmitu, nevis simtu ķīniešu ogļraču nāve diez vai saviļņos Rietumu publiku, taču jebkuri notikumi, teiksim, Sīrijā būs uzmanības centrā. Un iemesls tam ir ne tikai sīriešu bēgļu straumes Eiropā. Šeit sava loma ir arī vēsturei.

_{Kaunpilnais Rietumu sabiedrības reakcijas trūkums uz genocīdu Ruandā 90. gadu vidū (miljoni bojāgājušo) un pašreizējā histēriskā reakcija uz “Islāma valsts” darbībām izskaidrojami ne tikai ar to, ka Ruanda atrodas tālāk no Londonas nekā Sīrija. Ruandas iedzīvotāji eiropeiskās kultūras cilvēkam ir “svešie”, bet Tuvo un Vidējo Austrumu reģiona iedzīvotāji – vienlaikus “savējie” un “svešie”. Runa ir ne tikai par pasaules reliģiju pirmsākumiem šajā reģionā un fantomisko (gandrīz jau pilnībā zudušo) atmiņu par spožo Helladas un impēriskās Romas pagātni, nemaz nerunājot par krusta kariem. Vienkārši tās ir bijušās kolonijas, taču, atšķirībā no vairuma bijušo Āfrikas koloniju, tās ir kolonijas, kas atradās bagātas, senas kultūras vietā – vēl senākas nekā pašu kolonizatoru kultūra. Eiropietim šis reģions ir reizē gan svešs, gan savs – un šeit atkārtojas stāsts par svešas nelaimes, kas kļuvusi par “ziņu”, morālo dimensiju. Patlabanējās Sīrijas šausmas ir tas, kas vienlaikus notiek ar mums un ne ar mums; vēl vairāk, Sīrijas šausmas taču mēs paši pa daļai esam izraisījuši – to saprot visi, izņemot pilnīgus idiotus. Bēgļu straume ir Nemese par Rietumu kādreizējām un tagadējām darbībām Vidējos Austrumos. Tādēļ arī nosacītais eiropietis instinktīvi cenšas turēt savas rīcības dzīvās sekas kaut kur patālāk no sevis – tur, siltajās zemēs, lai tās ar savu fizisko klātbūtni nekostu acīs. Nelaižot nelaimes piemeklētos bēgļus savā zemē, eiropietis īstenībā cenšas sākt just viņiem līdzi – tikai ne dzīvajā, bet mediju realitātē. Viens un tas pats cilvēks kaut kur Čehijā vai Francijā vispirms nobalso par politiķiem ksenofobiem, bet pēc tam ņemas sašust, ekrānā vērojot Alepo noslepkavoto cilvēku līķus. Tieši tādā veidā šobrīd transformējas Karlo Gincburga dilemma par ģeogrāfiskā tāluma morālajām sekām. Balzaka Rastiņaks, lai tiktu pie bagātības, bija gatavs nogalināt ķīniešu mandarīnu – ar nosacījumu, ka viņš viņu nekad neieraudzīs. Šodien eiropietis sava miera dēļ ir gatavs nogalināt – netiešā veidā, nelaižot viņu savā zemē – sīriešu automehāniķi, vērojot viņa ciešanas televizora vai datora ekrānā. Mediji viņam šajā lietā palīdz. Beigu beigās, lai reizi par visām reizēm atvieglotu savu sirdsapziņu, eiropietis, veroties ekrānā, nospriež, ka pasaulē vienkārši ir tādi reģioni, kur cilvēki pieraduši slaktēt cits citu lielos daudzumos, un tur neko nevar darīt. Eiropietis tikai ir aizmirsis, ka pirms nieka 70 gadiem mandarīns bija viņš, rastiņaks.}