Uz kapiem!

“Ukrainā Doņeckas apgabala psihologi piedāvā depresijas māktiem cilvēkiem aprakt sevi kapā dzīvus, lai ar stresa palīdzību rastu atbildes uz būtiskākajiem jautājumiem.”

LETA, 2010. gada 6. jūnijā

“Pirms sešsimt gadiem ne tikai nebija žurnālistikas, nebija pat “ziņu” mūsdienu izpratnē – neatkarīgas, uzticamas informācijas par notikumiem, kurus cilvēks pats nav novērojis. Bija tikai baumas, stāsti un oficiāli paziņojumi, kurus lasītnepratējiem nolasīja priekšā kāds valsts varas pārstāvis, piemēram, mācītājs no kanceles.”

Pauls Raudseps. Glābiņa meklētājs.
Ir, 2010. gada 17. jūnijā

Ziņu ceļi ir bijuši neizdibināmi gan pirms gadiem 600, gan tagad, un vēsts par Doņeckas apgabala psihologu drosmīgajiem atklājumiem depresijas dziedināšanā tam ir labs piemērs.

Laika gaitā man ir gadījies sastapt dažādus cilvēkus, kas cieš no depresijas – gan tādus, kam šo vainu konstatējuši ārsti un izrakstījuši atbilstošas zāles, gan tādus, kas, iespējams, šo kaiti sev tikai iztēlojušies un dzer ārstu neizrakstītus un pa aplinkus ceļiem iegūtus antidepresantus. Visbeidzot ir pat bijuši tādi brīži, kad arī man pašam galvā pazibējusi doma – vai tikai nav tā, ka mana jušanās patiesībā būtu pelnījusi kaut kādu smalkāku un zinātniskāku nosaukumu. Depresija neapšaubāmi skan labāk nekā vienkārši slikta oma, nomākts garastāvoklis, īgnums vai neizskaidrojamas un tā īsti nepamatojamas bailes mūžības priekšā. Taču pat šādos brīžos, taisnību sakot, vienīgais neatbildētais, lielais un acumirklī būtiskais jautājums ir bijis vienīgi par to – vai tiešām tā ir depresija, vai varbūt vienkārši muļķīgas iedomas. Baidos, ka ļaušanās Doņeckas psihologiem un gulšanās zārkā atbildi man uz to nesniegtu. Lai gan depresijas definēšana, raksturojot to kā nespēju atrast atbildes uz “būtiskiem” vai “mulsinošiem” jautājumiem, pats par sevi šķiet visai inovatīvs. Katrā ziņā brīžos, kad man pašam uzmākušās aizdomas par depresiju, mulsinoši ir bijuši nevis jautājumi, bet tieši to trūkums un nespēja tos jēdzīgi noformulēt.

Izlasot šo ziņu, rodas lieli un neatbildami jautājumi, jo līdz šim par ierakšanu zemē (gan tikai līdz kaklam) bija gadījies dzirdēt vienīgi kā par bezmaz vai obligātu, lai arī zinātnieku un mediķu noraidītu, pirmās palīdzības metodi, ja cilvēkam iespēris zibens. Atmetot pieņēmumu, ka Doņeckas speciālisti ir vienkārši plaģiatori (kurš gan nezina stāstu par to, ka “nomiris, nokāpis mirušo valstībā, trešajā dienā augšāmcēlies no mirušiem”), pirmajā mirklī šķita, ka varbūt tā ir daļa no vērienīgas reklāmas kampaņas Holivudas studijas Lionsgate filmai “Aprakts” (Buried). Kā noprotams no aprakstiem (filma uz ekrāniem parādīsies tikai šā gada oktobrī), filmas darbība norisinās, tā teikt, neizlienot no zārka. Tas ir stāsts par 2006. gadā Afganistānā nolaupītu amerikāņu kravas auto šoferi, kuru nolaupītāji dzīvu iebāzuši zārkā un ierakuši zemē. Kaut gan filmas darbība risinoties slēgtā telpā un gandrīz pilnīgā tumsā, varoņa centieni ar šķiltavu un mobilā tālruņa palīdzību izkļūt no apbedījuma radot tādu spriedzi, kas “Alfrēdam Hičkokam kapā liktu apgriezties”. Šādu sazvērniecisku ziņas izcelsmes versiju gan nācās atmest, jo jāšaubās, vai minētās filmas pasaules pirmizrāde varētu norisināties Doņeckā.

“Pirms apbērēšanas ceremonijas psihologi aicina savus klientus izpildīt testus, ļaujot noteikt, kas tieši spiež cilvēku līst kapā,” bija rakstīts ziņā. “Lai izturētu morālo spriedzi aprakšanas laikā, treniņu dalībnieki meditē un mācās pareizi elpot. [..] Uz kādu brīdi depresijas māktos atstāj mežā vienus pašus ar lāpstu, lai viņi spētu sajust laika ātro ritējumu. [..] Tanatoterapijas treniņu organizatori apgalvo, ka sava kapa rakšana ir labākās zāles pret šo dvēseles slimību.” Vārdu sakot, runa bija par kaut ko šķietami zinātniski pamatotu.

Neizskaidrojamā kārtā nav izplatīti pierādījumos balstīti medicīniski pētījumi par kapā gulēšanas labvēlīgo ietekmi uz psihi. Taču visai pārliecinoši ir novērojumi, kuros aplūkota izolācijas ietekme uz garīgo veselību, un kas veikti saistībā ar ASV un to sabiedroto izdarībām ar karagūstekņiem un aizdomās turētiem teroristiem. Maņu nomākšanas prakse, ieslodzītos izolējot no skaņas, gaismas un jebkādiem citiem kairinājumiem, kas tiek izmantota viņu gribas salaušanai, varbūt arī palīdz rast atbildes uz spīdzinātājiem un pratinātājiem būtiskiem vai mulsinošiem jautājumiem, taču, kā liecina novērojumi, šīs atbildes mēdz būt tikpat neuzticamas kā no inkvizīcijas upuriem izspiestas atzīšanās, bet pašiem ieslodzītajiem šādi pārdzīvojumi atstāj tik smagas psiholoģiskas un fiziskas sekas, ka ar tām bezmaz kuram katram lielpilsētas iedzīvotājam iztēloti vai patiešām piemītošo depresiju salīdzināt būtu muļķīgi.

Tā nu pats pēdējais pieturas punkts bija Doņeckas psihologu izmantotās metodes nosaukums “tanatoterapija”, taču arī ielūkošanās šī jēdziena skaidrojumos nesniedza atbildi uz pašu mulsinošāko un būtiskāko jautājumu saistībā ar šo ziņu, proti – vai tiešām kāds to visu uztver nopietni. Izrādās, ar vārdu “tanatoterapija” (no grieķu thanatos – nāve un therapia – rūpes, dziedināšana) tiekot apzīmēta Krievijas psihoterapeita Vladimira Baskakova izstrādātā ķermeniskās psihoterapijas metode. Tās pamatā esot pieņēmums, ka dažādu psihisku vainu cēlonis varētu būt pazaudēta saikne pašam ar savu mirstīgumu un nāvi. Lai zudušo saikni atjaunotu, tiek modelēta tā dēvētā “pareizā nāve”, kas nozīmē pilnīgu ķermeņa atslābināšanos. Metode derot gan kā palīdzība mirstošajiem un mirstošo tuviniekiem, gan dažādu baiļu un neirožu ārstēšanai un daudz kam citam. Lai vai kā, šai metodei veltītajā vikipēdijas šķirklī tiek piebilsts, ka Baskakova tanatoterapijai nav nekādas saistības ar “treniņiem un praksēm, kuru laikā to dalībniekus labprātīgi uz kādu laiku ierok zemē. Šādu treniņu rīkotāji profanē tanatoterapijas jēdzienu un ideju.”

Vārdu sakot, nekādas “ziņas mūsdienu izpratnē” publicētajā tekstā nav vispār, un šīs informācijas uzticamība ir līdzvērtīga nostāstiem par urīna dzeršanas veselīgo ietekmi, homeopātisko zāļu neapšaubāmo iedarbīgumu, vīrieti ar zivs asti, sievieti ar kaķa ausīm, bērnu potēšanas nesto postu un daudzām citām aizraujošām parādībām un apbrīnojamām fiziskajām un garīgajām praksēm. Ja šāda veida informācija tiek publicēta kā ziņas, nav liels brīnums, ka jau vairākkārt “nopietnu ziņu” interneta portāli vai drukāti izdevumi ir arī uzķērušies uz “joku ziņu” portālā TheOnion.com publicētām blēņām. Lai gan var jau būt, ka šādas ziņas iedarbojas tieši tāpat kā Doņeckas psihologu metode – cilvēks pēc to izlasīšanas “atkal grib priecāties un tagad zina tieši, cik ilgi vēlas dzīvot un ko paspēt izdarīt”. Citiem vārdiem sakot, tās palīdz atskārst, ka dzīve ir pārāk īsa, lai savu laikuupurētu šādām ziņām.

Jā, starp citu – to kapā aprakto amerikāņu šoferi vienā no filmas epizodēm no izmisuma, pilnīga cerību zuduma un krišanas panikā paglāba ne jau ieklausīšanās savos sirdspukstos vai laika ritumā, bet gan bikšu kabatā laimīgi pagadījies Xanax.