Valsts nav diskotēka

Uzņēmējs un čečenu kopienas līderis Latvijā Bislans Abdulmuslimovs, kurš agrāk publiskajā telpā bija pazīstams kā Beslans Krūmiņš, ir enerģijas pārpilns tiešas runas piemērs ar visām no tā izrietošām sekām. Viņš runā kā cilvēks, kam nav bail no cilvēkiem, no tā, ko un kas par viņu domās vai kā uztvers viņa teikto, savu pārliecību viņš uztur ar gribas piepūli un sīkumos neiedziļinās. Tas nosaka viņa runas intonāciju un viennozīmīgo vienkāršību, ar kādu viņš raugās uz lietām, kurās citi saskata neviennozīmību un detaļās ieslēptu sarežģītību.

Pirms kāda laika viņa kaimiņš Gatis Kokins mums ieteica ar viņu satikties kā ar interesantu cilvēku, par kuru neviens īsti nezina, kas viņš ir. Mūsu mērķis nav bijis noskaidrot, kas viņš ir, kādā citā nozīmē, kā vien mēģinot noskaidrot, ko un kā viņš domā. Viņam ir neparasti stingrs viedoklis par to, kas Latvijā noticis, kas Latvijā notiek un kam Latvijā jānotiek. Kādā mērā šim viedoklim ir sakars ar Latvijas realitāti, rādīs laiks, taču jau tagad šķiet uzmanības vērts tas, ka cilvēks, kurš pirms 17 gadiem ieradās Latvijā kā Čečenijas prezidenta Džohara Dudajeva ekonomikas padomnieks, šobrīd aktīvi iestājas par Latvijas patstāvību un neatkarību no Krievijas un citu ārvalstu interesēm.

U.T.

Rīgas Laiks: Mēdz teikt, ka nepareizas domas, kļūdas cilvēkam mēdz izraisīt slimības. Kad uzspridzināja jūsu mašīnu un gribēja uzspridzināt arī jūs[1. Bislana Abdulmuslimova mašīnu BMW 735 uzspridzināja 2002. gada 10. aprīlī Rīgā, pie uzņēmēja mājas; mašīna tika iznīcināta pilnībā, bet pats uzņēmējs ar sprādziena vilni tika atsviests nost un guva tikai vieglus miesas bojājumus.], vai tā bija jūsu kļūda?

Bislans Abdulmuslimovs: Es domāju, ka tā bija tikai mana kļūda. Tātad kaut kur es nebiju bijis godīgs, kaut kur es nebiju bijis patiess. Varbūt es pat nebiju pieļāvis rupju kļūdu – ja būtu bijis tā, es nedomāju, ka eņģeļi būtu mani izglābuši un es būtu palicis dzīvs. Un mūsu vecajie – viņi tā mazliet senāk arī ar okultām lietām nodarbojās –, viņi visi teica: “Bislan, Dievs tevi mīl, un tikai tas, ka tu esi daudz nodarbojies ar labdarību, tikai tas tevi paglāba.” Ziniet, mēs jau visi staigājam pa naža asmeni starp labu un ļaunu, un acīmredzot es uz laiku kaut kur neapzināti biju noslēdzis vienošanos ar velnu. Taču vienkārši Dievs kā mīlošs tēvs man tā viegli uzsita pa pakausi – lai gan sprādziens bija pamatīgs –, dodot signālu, ka man kaut kas ir jāmaina.

RL: Un jūs mainījāt?

Abdulmuslimovs: Bija milzīgs trieciena vilnis, bet bez lielīšanās – es pat nepārtraucu runāt pa telefonu. Kad sieva un sievasmāte atskrēja, tieši otrādi, es viņas mierināju. Es uzskatu – ja es būtu samulsis, būtu kritis panikā, tas nozīmētu, ka mani nodomi nebūtu bijuši tīri.

RL: Bet pēc tam savā attieksmē pret dzīvi...

Abdulmuslimovs: Es ļoti daudz ko izmainīju. Es neieslīgu depresijā, nekritu stresā, es nesāku skaitīt lūgšanas ar atpakaļejošu datumu. Un interesanti, tajā brīdī es nez kādēļ nedomāju par ienaidniekiem – ziniet, kā kad mūs kāds aizskar, mēs sākam atcerēties visu slikto. Bet es sāku atcerēties draugus, tuviniekus, visus cilvēkus, kas mani mīl un ciena. Un pēc šī sprādziena 99 procentos gadījumu es sāku domāt par pozitīvo. Man galvā nāca tikai skaidras un godīgas domas. Man gribējās dzīvot, man gribējās strādāt, man gribējās būt noderīgam. Mana dzīve sadalījās divās daļās – līdz sprādzienam es biju viens cilvēks, bet pēc tam – cits. Līdz sprādzienam es biju – es jums godīgi atzīšos –, agresīvāks. Jo bija karš Čečenijā, televīzijā rādīja čečenu bērnu līķus, un es jau biju piedzīvojis daudz grūtību un ciešanu, bet pēc sprādziena man 95 procenti agresijas izzuda. Lai gan droši vien aprēķins bija tāds, ka, ja arī palikšu dzīvs, es kļūšu vēl agresīvāks. Un pēc tam es ik reizi, kad uz ielas ir kāds kautiņš, kad es redzu agresiju savos tuvākajos, radiniekos, es vienmēr ar personisko piemēru rādu, ka piedot prot augstsirdīgie. Es piedevu daudzus parādus, nu, afēristi, kas tur bija, sīkie, es viņus vienkārši aizmirsu. Agresija izzuda, bet vīrišķības līmenis – ticiet man! – bija pāri mēram. Bet es savu vīrišķību sāku virzīt vajadzīgajā vietā, vajadzīgajā laikā un vajadzīgajā gultnē.

RL: Reiz Fjodoram Dostojevskim piesprieda nāves sodu. Un viņš bija viens no tiem, kurus jau gatavojās nošaut, bet pēkšņi apžēloja. Un Dostojevskis pēc tam savā dienasgrāmatā rakstīja, ka nāves klātbūtne viņā izraisīja ārkārtīgu dzīves intensitāti, taču tā drīz vien, jau pēc dažām dienām, izplēnēja. Ar ko jūs uzturat dzīves intensitāti?

Abdulmuslimovs: Varbūt tā Dostojevskim izplēnēja, bet man notika tieši otrādi. Es pēc sprādziena sāku vairāk mīlēt cilvēkus, es sāku viņos ieskatīties dziļāk, vairs nesaskatīju viņos ienaidniekus. Un es uzskatu, ka īstam vīrietim nāves priekšā intensitātei nav jāpieaug.

RL: Vai jums nav bail no nāves?

Abdulmuslimovs: Protams, ir. Kā visiem. Kā var pateikt – nav bail no nāves?

RL: Vienkārši, ja vīrietim nepieaug intensitāte pirms nāves, tad viņš nebaidās.

Abdulmuslimovs: Droši vien, ka tobrīd man nebija tādas sajūtas, ka tas ir nāves brīdis. Es taču tomēr sapratu, ka esmu dzīvs, stāvu uz savām kājām. Lai gan tobrīd man nebija laika domāt. Vīrietim ir jādomā par nāvi, taču viņam nav jābaidās no nāves. Kad tu pareizi domā par nāvi, kad tu pareizi gatavojies nāvei, tev nav no tās jābaidās.

RL: Vai jums ir zināms, ko nozīmē – pareizi domāt par nāvi?

Abdulmuslimovs: Es domāju, ka uz šo jautājumu viennozīmīgi nevar atbildēt neviens filozofs pasaulē. Taču es zinu vienu: ja pēkšņi man paveiksies un eņģeļi mani brīdinās, ka man ir atlicis dzīvot stundu vai divas, es absolūti censtos turēties tajā pašā tonusā, kā es dzīvoju, vienīgais – es sasprindzinātu savas smadzenes un pacenstos maksimāli izdarīt to, ko es neesmu paspējis izdarīt. Ja es nebūtu paspējis nopļaut zāli, es ātri nopļautu zāli un censtos to izdarīt tikpat ātri un akurāti, kā parasti, es nesteigtos, es neieslēgtu zemāku ātrumu, lai nopļautu zemāk. Tad es tāpat arī ieskrietu sporta zālē, es obligāti nomazgātos, nomainītu veļu...

RL: Kādēļ tas vēl?

Abdulmuslimovs: Saprotiet, lai paaudzei pēc mums nebūtu jāmeklē atbildes uz jautājumu, vai vīrietim ir jābaidās no nāves, vai nav, bet lai viņi redzētu personisku piemēru, lai viņi redzētu, kā vīrietis mirst. Lūk, tas čečenu ģimenēs tiek kultivēts kopš bērnības – lai bērni redzētu, cik godīgi un cēli nomirst tēvs. Es jums pateikšu, ko teica mans tēvs. Kad viņam bija jau trešais insults un viņš saprata, ka viņam ir maz palicis, viņš teica: “Pēc manas nāves žēlojiet un mīliet māti vēl vairāk, nekā tagad.” Lūk, tas bija vienīgais tēva lūgums. Un es uzskatu, ka vīrietim pirms nāves, pat ja viņam viena stunda palikusi, viņam šajā stundā jāpaspēj maksimāli padarīt viss labais. Ātri pārbaudīt bērnu dienasgrāmatas, ātri paspēt bērniem dot kaut kādus pēdējos vēlējumus. Un jūs jautājāt, kāpēc man pēc sprādziena dzīves intensitāte nepalielinājās kā Dostojevskim, bet es uzskatu, ja dzīve nodzīvota pareizi, tad nevar būt nekādu šaubu. Vienīgās manas šaubas bija, vai Dievs būs pret mani žēlsirdīgs.

RL: Žēlsirdīgs – pret ko?

Abdulmuslimovs: Žēlsirdīgs pret tām kļūdām, kuras es esmu pieļāvis. Mēs jau vienalga pieļaujam kļūdas, mūsu acs tīklene redz ne tā un ne tā saprot. Ja mēs zinātu, kur ik reizi sātans mums traucē, mēs šodien nefilozofētu. Kurš no mums ir grēcīgs, kurš ir vairāk lūdzies vai mazāk, ne mums par to spriest. Es jums vienu piemēru pastāstīšu, sūru no Korāna. Četru veidu cilvēki gaidīja, kad Dievs viņus ielaidīs paradīzē. Un Allāhs pajautāja: kuram, jūsuprāt, būtu pirmajam jāieiet paradīzē? Bet tur bija garīdznieki, tur bija karotāji, kas džihādā bija aizstāvējuši Dievu un ģimenes, tur bija cilvēki, kuri bija veikuši hadžu, svētceļojumu, un tur bija labdari – biznesmeņi. Karotāji teica, ka viņiem jāiet pirmajiem, bet Dievs atbildēja: “Bet kas jums pateica, ka Allāha dēļ vajag mirt?” Un karotāji atbildēja: “Mums to pateica garīdznieki.” Un Allāhs tad viņiem teica: “Kā jums tad nav kauna iet pa priekšu viņiem?” Tad svētceļnieki teica, ka viņus jālaiž pa priekšu, jo viņi gājuši tūkstošiem kilometru, cietuši tik daudz moku. Bet Dievs viņiem atkal jautā: “Kurš jums ieteica veikt svētceļojumu?” – “Garīdznieki.” “Tad kā jums nav kauna iet pa priekšu garīdzniekiem?” Bet labdari – biznesmeņi stāvēja malā. Un kad Allāhs teica, lai pa priekšu iet garīdznieki, tie atbildēja: “Ak, žēlsirdīgais Dievs, ja šie labdari mums nebūtu devuši naudu mečetu celtniecībai, tad šodien nebūtu mečetu. Ja viņi nedotu naudu, šie svētceļnieki neveiktu hadžu. Ja viņi nedotu naudu, šiem karotājiem nebūtu ne ēdamā, ne ieroču. Ja viņi nebūtu devuši naudu, mums neēdušiem būtu grūti sludināt. Lūdzu, laid viņus pa priekšu!” Un biznesmeņus – labdarus ielaida paradīzē pirmos.

RL: Vai jūs varat paskaidrot, ko jums nozīmē goda jēdziens?

Abdulmuslimovs: Nekas nevar būt augstāks par godu – īpaši, vīrieša godu. Par sievietes godu nerunāsim, tam vispār nav jāpieskaras, kurš dara negodu sievietei, tas ir ne vien negodīgs cilvēks, tas ir izdzimtenis. Vīrietis tādēļ arī ir stiprs, ka, ja viņa gods tiek aizskarts, viņš to var izlabot. Es jums pateikšu par godu pravieša vārdiem. Beduīni aizgāja pie pravieša un pajautāja: “Ak, pravieti, ko musulmanim nekad nepiedos Dievs? Un kas viņam liegs ieeju paradīzē?” Pravietis atbildēja: “Visus mūsu grēkus žēlsirdīgais Dievs piedod, bet viņš nepiedod to, ka kāds ir aizskāris kāda cita godu un cieņu.” Lūk, šo grēku nedzēš ne laiks, ne nožēla. Ja es esmu aizskāris tavu godu un cieņu, tad, kamēr tu man neesi piedevis, es nekādi nevaru tikt paradīzē. Un kamēr tu man neesi piedevis, es visus tavus grēkus uzveļu sev. Kad čečenam ir piecpadsmit gadi, viņu uzskata par pilntiesīgu vīrieti un tēvs viņam dāvina kinžalu. Un kas bija rakstīts uz kinžala? “Dvēseli – Dievam, mīlestību – sievai, godu – sev.” Bez goda vīrietis nevienam nav vajadzīgs, arī Dievam ne.

RL: Iedomājieties šādu situāciju: pa vienu ceļu brauc šoferi, kuri uzskata par godu palaist garām otru, pa otru ceļu brauc šoferi, kuri uzskata par savu godu nelaist garām nevienu. Pa kuru ceļu, jūsuprāt, mašīnas brauktu ātrāk?

Abdulmuslimovs: Ja uz abiem ceļiem būtu bijuši vīrieši ar godu, šis jautājums atkristu pats no sevis. Tur nebūtu nepieciešams nekāds regulētājs. Tā būtu normāla divvirzienu satiksme, korķu nebūtu. Es jums pastāstīšu piemēru. Pirms trim dienām pagriezienā man ceļu aizšķērsoja mašīna. Pat numuru pateikšu – BB7575, balts mersedess, džips. Lai gan viņam un man bija vienāda priekšroka, es nolēmu viņu palaist, un viņš redzēja manu mašīnu, bet aiz tās neredzēja manu apsardzes mašīnu. Bet es taču nevaru, kamēr apsardzes mašīna nav pabraukusi atpakaļ, palaist viņu, vai ne? Un es viņam māju ar roku, žestiem rādot, ka aizmugurē mašīna pabrauks atpakaļ un es viņu palaidīšu. Tas jaunais cilvēks – vispirms viņš kaut ko klaigāja, un, kad es viņu palaidu, es domāju, ka viņš paldies pateiks, bet viņš man vidējo pirkstu parādīja – “fak jū”. Un tik neķītri to parādīja! Es to esmu redzējis amerikāņu filmās, un, ja sieviete jums parāda “fak jū”, tas pat varētu būt kompliments, bet šeit... Es biju ļoti sarūgtināts, bet es taču esmu pieaudzis cilvēks – agresiju vajag kontrolēt. Tomēr nolēmu, ka viņu vajag audzināt, un, ja nepieciešams, fiziski, un, kad es viņu panācu un viņš nolaida logu, tur sēdēja tāds glamūra paskata jauns latvietis. Es patiešām gribēju viņu iepļaukāt, jo viņš jau nav vīrietis – ja viņš būtu vīrietis, es viņam varbūt ar dūri būtu iesitis, akurāti, pa zodu. Bet es viņam gribēju tādu vieglu pļauku. Bet es ieraudzīju, ka viņam blakus sēž sieviete, un pateicu: “Tava laime, ka tev blakus sēž sieviete, madāma.” Čečeniem parasti, kad blakus ir bērni un sievietes, tad lika mierā pat asinsienaidniekus – tajā brīdī necīnījās. Ja tu esi nogalinājis manu tēvu, bet tu ej ar dēlu, meitu vai savu sievu, man jāmeklē cits brīdis – kad tu esi viens. Un tādēļ es atvainojos tai sievietei, viņam pateicu – saki paldies viņai, bet nenoturējos un viņu aiz auss kā skolas direktors skolnieku tā mazliet saņēmu un palaidu. Pateicu – lūk, mana mašīna, tāds un tāds numurs, mani sauc Bislans, atrast mani var, būtu labi, ja tu mani atrastu un atvainotos. Bet šodien es tevi neaiztikšu, jo tu esi ar sievieti. Izrādījās, ka tā ir viņa darba devēja, un viņš ir vai nu viņas šoferis vai apsargs. Un tad viņš atvainojās. Pateica, jā, es jūs pazinu. Es viņam teicu – protams, tu esi izdzimtenis, tu atvainojies tikai tad, kad mani pazini, bet iznāk, ja es būtu bijis vienkāršs Latgales vai Kurzemes Pēteris, vienkāršs puisis, tev nevajadzētu man atvainoties? Vai tad nevarēja uzreiz, kad stiklu nolaida, atvainoties, pateikt – nu, neizturēja nervi, atvaino, cienījamais, un tēma būtu izsmelta. Bet es uzskatīju par pienākumu viņu pamācīt un pārmācīt, un, ja es viņu šodien nepamācītu un nepārmācītu, viņš rīt varētu satikt tādu pašu kā viņš, kas arī nedod ceļu. Bet mēs labāk brauksim pa tiem ceļiem, kur abās pusēs brauc tādi, kuri dod viens otram ceļu.

RL: Es vēlreiz atļaušos atgriezties pie Dostojevska, kurš dienasgrāmatās apraksta situāciju: tu stāvi uz ielas un dzirdi, ka divi cilvēki sarunājas, un kļūst skaidrs, ka viens no viņiem iet organizēt sprādzienu; iespējams, šajā sprādzienā ies bojā nevainīgi cilvēki. Ko tev darīt – ja tu iesi uz policiju un pastāstīsi par sprādzienu, tu būsi ziņu pienesējs, nodevējs, bet, ja neiesi, var ciest nevainīgi cilvēki. Ko jūs darītu līdzīgā situācijā?

Abdulmuslimovs: Dostojevskis patiešām bija godīgs cilvēks. Taču es domāju, ka pats godīgākais tajā brīdī būtu nevis domāt un iet uz policiju, bet maksimāli pašam novērst šo sprādzienu. Ja vajadzīgs, pat par savas dzīvības cenu. Kamēr es domātu, vai iet uz policiju, kamēr uz turieni ietu, varbūt jau viņi būtu uzspridzinājuši. Tad taču tas būtu uz Dostojevska sirdsapziņas. Saprotiet, kāpēc es nemīlu iedziļinājušos domātājus? Viņiem prāts apsteidz sirdi. Es tomēr uzskatu, ka mūsu sirdij vienmēr jāstāv pāri prātam. Es jums atkal izstāstīšu piemēru. Reiz es savu nākošo sievu pavadīju uz autoostu Groznijā, viņa mācījās Ordžonikidzē. Pie mums ir tā – neprecēta meitene nedrīkst sēsties taksometrā pie sveša cilvēka, tādēļ sieviete sēžas autobusā, lai neviens pat nepadomātu par viņu slikti. Un viņai tobrīd bija preciniekos gan kāds bagāts čečens, gan kāds šeihs, miljonārs, bet es biju parasts students, mācījos Naftas institūtā, man nebija nekādu regāliju, miljonu, bet konkurss bija liels. Un tajā autoostā – es taču esmu džentlmenis, man jāaiziet viņai nopirkt biļeti. Tas taču ir svarīgi, kā ziedus uzdāvināt, biļeti nopirkt... Un es redzēju, kā vienu pudeles brāli, čečenu, dzērāju – bet nodzēries čečens tolaik bija retums –, dauza piecatā – jauni, spēcīgi čečeni. Šajā brīdī – kā Dostojevskim – man vajadzētu ātri aiziet nopirkt biļeti, jā, un es pat tobrīd nezināju, kur mana nākošā sieva strādā, kur viņu meklēt, tā ka es pat varēju viņu arī vairs neieraudzīt, jo viņa aizbrauc. Bet es bez domāšanas metos tam dzērājam palīgā. Viņa mani nesagaidīja, iesēdās autobusā un aizbrauca, bet es tai brīdī biju par viņu aizmirsis. Pēc tam noskaidrojās, ka tas dzērājs rupjām lamām bija apvainojies čečenu meiteni, un tie pieci bija nolēmuši to piekaut. Bet viņi nevis vienkārši viņu sita, bet ņirgājās. Bet, kā vēlāk izrādījās, tur viens bija milicis, cits – sportists. Īpaši negants bija milicis, viņš jau vienkārši ar kājām lēkāja pa viņu, gribēja nogalināt, parasti taču viņi, policisti, ir paši asinskārākie – tā arī rakstiet. Es izvilku nazi, aizbaidīju viņus prom un pateicu: pat ja arī šis cilvēks ir vainīgs, pat ja arī viņš ir aizskāris meitenes godu, jūs taču vienalga nedrīkstat kā tatāri-mongoļi pa viņu lēkāt. Viens cilvēks, nu lai tas viņu piekauj. Jūs taču esat pieci, pa simt kilogramiem. Un tas – 60 kilogramus sver, pudeles brālis, viņš jau tāpat uz kājām neturas. Un tad viņi visi pārslēdzās uz mani. Un jā, nu viņi tur saplēsa man kreklu, es nedaudz arī norāvos, es nelielīšos, ka es kā Džekijs Čans vai Brūss Lī, man arī tika. Taču man bija nazis, milicis aizbēga pirmais, kā tas parasti notiek, vēl divi aizbēga, bet divi tādi izaicinoši pārgalvīgi sportisti, tie palika, bet ar viņiem es kaut kā tiku normāli galā. Bet es pazaudēju nākošās sievas pēdas. Un ziniet, mana sieva līdz pat šim brīdim to saka – kad viņa toreiz īsti nezināja, ko darīt, kad viņai no visām pusēm ieteica, pie kā iziet par sievu –, šis faktors bija izšķirošais, kad tu tam nabaga čečenam palīdzēji, nedomājot par to biļeti, par to, ka vari mani pazaudēt, vienkārši atslēdzi savas smadzenes un devies viņu glābt. Tāpēc viņa atdeva man roku un sirdi.

RL: Ja jums ir tik augstas prasības pret vīrieša godu, kā jūs varat darboties vidē, kur, kā liekas, gods nav cieņā?

Abdulmuslimovs: Īpaši pasvītrojiet – latviešu vidē, kur afēristi sevi uzskata par biznesmeņiem. Biznesmenis no angļu valodas var tikt tulkots kā goda vīrs, kā tāds, kurš tur vārdu. Latvijā šis jēdziens ir samaitāts. Intriganti, afēristi, starpnieki, bodnieki, bandīti – visi sevi uzskata par biznesmeņiem. Lūk, jūs man tagad uzdevāt vienu no pašiem grūtākajiem jautājumiem. Tā arī ir cīņa, tas arī ir Dostojevska jautājums – skriet uz policiju un ziņot par tiem biznesmeņiem vai arī katru dienu ar personisko piemēru demonstrēt, ka var būt biznesmenis, bet ne pašlabuma meklētājs, var būt labs uzņēmējs, bet nepārvērsties par bodnieku. Maksimāli neņemt no viņiem slikto, nenolaisties līdz viņu līmenim. Viens biznesmenis nemaksā otram, otram rēķinā ir nauda, bet viņš par spīti nemaksā tam trešam. Es viņam jautāju: “Kāpēc?” Bet viņš man atbild: “Bet man tas pirmais arī kavē.” “Bet kāds tam sakars ar to pirmo,” es jautāju, “tas trešais, tas taču nekavē!” Un tāda savstarpēja samaitātība izplatās par visu valsti. Bet labāk es jums pateikšu, kādu modeli es esmu atradis, kā to Latvijā izdarīt. Visos līmeņos! Saeimā, ministrijās, politikā...

RL: Ko izdarīt? Cīnīties ar negodīgumu?

Abdulmuslimovs: Jā! Cīnīties ar negodīgumu un sistēmu, kas to rada. Kā es varētu šodien apvienot Latvijas sabiedrību, ieviest valdību, kas patiešām būtu tautas saskaņas valdība? Pirmkārt. Jums šodien pietrūkst godīgas, atklātas sarunas savā starpā. Ne tikai starp krieviem un latviešiem, bet arī starp pašiem latviešiem. Paskaidroju, kāpēc. Jo latvieši ļoti daudz nav turējuši vārdu cits cita priekšā. Biznesā, dzīvē, pat vīrs sievas priekšā bieži vien, apsolījis aizvest uz teātri – neaizveda, apsolīja kažoku nopirkt – nenopirka. Tik daudz vainas sajūtas un apkrāpšanas sabiedrībā! Tagad, sakiet, man lūdzu: kāda godīga saruna var notikt starp latviešiem, ja viņiem ir tik daudz vainas sajūtas? Ja mēs kaut ko darām otram vainas dēļ, nekad nebūs godīga rezultāta. Un vainas sajūta pāriet baiļu sajūtā. Tāpēc es latviešiem saku – aizvāciet aizdomīgumu, aizvāciet kompleksus, aizvāciet neizrunāšanu līdz galam! Bet es iesākumam izdarītu tā: pirmais, ko es palūgšu Visu Latvijai, ja viņi mani ciena, bet viņi saka, ka ciena...

RL: Kādas īsti jums ir attiecības ar Visu Latvijai?

Abdulmuslimovs: Man nekādu attiecību ar viņiem nav, bet es gribētu redzēt, kā šie jaunie nacionālisti pāraug īstos valsts un vērtību patriotos. Iesākumam vienkārši jāpārstāj lietot skaļas frāzes, kā to kādreiz darīja Tēvzemei un brīvībai... Vispār, ja tu necienīgi runā par nācijām, pat ja runa ir par Krieviju – un viņi to arī ir pelnījuši –, vispirms ir jānotīra mēle. Arī Visu Latvijai, tāpat kā citām partijām, iesākumam vajag notīrīt savu mēli. Vispirms ar zobu pastu – zobus, bet pēc tam no mēles aizvākt mikrobus. Un tad sākt teikt tos pašus vārdus par Krieviju, taču ar cieņu un taktiski. Bet vainas sajūtu vajag aizvākt. Tādēļ es pašreiz lobēšu likumu, lai Latvijas Saeimā tiktu īstenota politiskā un ekonomiskā amnestija. Šķēli, ciparu televīziju – aizmirst! Lembergu, Ventspils privatizāciju – aizmirst! Latvijai nepieciešama ekonomiskā un politiskā amnestija! Paskaidroju, kāpēc. Jo tas uzreiz iznīcina kompleksus. Ja mēs šodien attiecībā uz Šķēli, Lembergu, citiem oligarhiem, kas piedalījās Latvijā netīrajā privatizācijā, neizdarīsim politisko un ekonomisko amnestiju, viņi nebalsos pēc sirdsapziņas par valsts prezidentu. Saprotiet, kāpēc to vajag izdarīt? Ja mēs šodien spersim soli viņiem pretī un īstenosim amnestiju, mēs atbrīvosim viņu sirdsapziņu. Viņi nevar sevi atbrīvot, tad izdarīsim to mēs!

RL: Atvainojiet, mēs – tas ir, kurš?

Abdulmuslimovs: Mēs – tie ir Latvijas pilsoņi. Tas ir ikviens cilvēks, kurš šodien šo ideju atbalstīs. Ja tu mani esi aizvainojis un ja es tev no sirds piedodu, tu taču ar mani kļūsti daudz patiesāks. Viņi zaga, bet viņi nevar to atzīt, atdot valstij naudu, un juridiski mēs ar tiesas palīdzību nevaram viņiem to atņemt atpakaļ – nu tad īstenosim amnestiju. Mēs viņiem dodam iespēju brīvi balsot par prezidentu. Bet ja šī amnestija būs pēc prezidenta vēlēšanām, tad šis prezidents atkal tiks ievēlēts manipulāciju un intrigu, ekonomisko atkarību rezultātā.

RL: Un jūs to zināt – ka viņi ir zaguši?

Abdulmuslimovs: Protams! Par miljardu procentiem! Kā tā – nav zaguši? Jūs ko? Ja par Ventspils Naftu balsoja pa partijām – kā, nav nozaguši? Kā? Ventspils Naftu privatizēja par dažiem miljoniem – ir taču dokumenti! Šodien tirgus cena tai ir 500 miljoni. Te nevajag būt Pītagoram, lai no 500 miljoniem atņemtu divus un iegūtu 498 miljonus. Pie tam kravas pa šo laiku samazinājās, un naftas vads stāv dīkā. Tā ka šeit vajadzēja politisko gribu. Vai kā Krievijā. Oligarhi – atgrieziet akciju paketi valstij! Ja pietrūkst tādas asas, bezkaunīgas rīcības kā Putinam, tad vajag likt viņus mierā. Tas, ka mūsu oligarhi kaut kur politiski zaudējuši balles vai resursus, neko nenozīmē, viņi šodien tāpat ietekmē šo valsti. Tas ir tikai klusums uz laiku, gan Šķēlem ir tāda pati ietekme, gan Lembergam. Bet politiskā amnestija nav vajadzīga tādēļ, lai mēs zinātu – zaga viņi vai nezaga, tā vajadzīga nacionālo interešu dēļ. Viņi ir mūsējie, un neviens labākus par viņiem mums neiedos.

RL: Un vai jūs kopā ar viņiem nezagāt?

Abdulmuslimovs: Bet parādiet kaut vai vienu uzņēmumu, kurā Bislans piedalītos no 1990. līdz 2000. gadam, kad notika galvenās izvirtības – es nevarēju ar viņiem zagt, jo es fiziski šeit nebiju. Mani sēdināja 94. gadā, 95. gadā, spridzināja, gribēja nogalināt, man nav neviena uzņēmuma, kas būtu saistīts ar privatizāciju. Kā es varēju kaut ko nozagt? Es nopirku jau strādājošus uzņēmumus, es tajos vienkārši ieguldīju naudu, un ar manu ideoloģiju un filozofiju es vienkārši iemācīju savus biznesa partnerus iesākumam – celt telefonu. Ziniet, necelt telefonu – vīrietim tas arī ir komplekss. Bail pacelt telefonu. Mīļākā zvana – sievas priekšā baidies pacelt telefonu. Kādam esi parādā naudu, viņš zvana – baidies pacelt telefonu. Nav ko atbildēt. Es vienmēr ceļu telefonu. Bet man arī nekad svešas sievietes nezvana. Lūk, arī visa atbilde. Gribiet, es jums došu piemēru. Nejauši mani dzīve saveda ar Daugavpils mēru, Jāni Lāčplēsi. Un cilvēki ap viņu ļoti stipri viņu mācīja zagt. Bet viņš izskatās pēc tāda botāniķa, taču man viņš šķita ļoti interesants cilvēks. Jūs zināt, ko man Daugavpils mērs teica? “Bislan, es neesmu svētais, ja treknajos gados budžetā būtu kāda iespēja, es varbūt arī padomātu, bet pašreiz jau budžetā nav naudas, tādā briesmīgā laikā Latvijā – kā tagad vēl drīkst kaut kādus otkatus pieņemt?” Un es viņu tā sāku cienīt, bet viņa apkārtējie, kas viņu ievēlēja par mēru, visi prasa – enerģētiķiem iedod, tur otkats, šeit – otkats. Viņš teica: “Bislan, viņi no tevis baidās, pasaki viņiem, ka nē, nu labi, ja kaut kāda brīva nauda sāks mums gāzties virsū, nu labi, mēs mazliet tāmi pacelsim.” Bet viņš godīgi saka – es neesmu svētais! Bet pašreiz, kā var zagt pašreiz, kad Latvija ir dirsā, viņš saka! Budžetā naudas nav. Lūk, tas ir ļoti godīgs cilvēks. Un dod Dievs mums vairāk tādus mērus.

RL: Kāpēc no jums baidās?

Abdulmuslimovs: Es pārteicos. Mani ciena. Bailes – tās notrulina, tās pāriet. Droši vien mani ciena, bet kad cilvēku ciena, no viņa baidās automātiski. Tu ko – nebaidies no cilvēka, kuru tu cieni? Tu baidies, ka viņu varētu pazaudēt, vai ne? Tas jau ir viens arguments. Tu baidies no viņa necieņas, tu baidies no viņa nemīlestības. Tu daudz no kā baidies.

RL: Jūs aizgājāt no atbildes.

Abdulmuslimovs: Neaizgāju. Es uz šo pilsētu atnācu ar investīcijām un ne reizi viņu nepalūdzu kaut kur man palīdzēt. Un viņš teica: “Bet Bislan, tu taču esi varējis šajā pilsēta kaut ko iesākt, nepiedāvājot kukuļus, neko speciāli nedarot! Godīgi, kārtīgi kārtojot savu biznesu.” Lai gan es vispār neesmu viņa draugs, es viņam neesmu nekas.

RL: Tātad, jūs domājat, ka no jums nebaidās?

Abdulmuslimovs: No 1990. līdz 2000. gadam Latvijā no manis baidījās. Ne tikai no manis, baidījās no čečeniem. Masu informācijas līdzekļi, apmelošana, netīrumi, un varbūt es esmu no tiem čečenu līderiem, kuri pārlauza šīs bailes uz cieņu.

RL: Bijušais iekšlietu ministrs Ādamsons izteicās, ka pateicoties jums Latvijā nav čečenu mafijas, kā Lietuvā un Igaunijā.

Abdulmuslimovs: Es nezinu, ko viņš ar to ir domājis, es uzskatu, ka huligāniem, bandītiem vispār nav nācijas. Bet mēs runājam par Šopenhaueru, Nīči – nu, ko mēs tagad to komentēsim! Varbūt Ādamsonam kā Iekšlietu ministrijas priekšniekam bija nācies daudz saskarties ar huligāniem un noziedzniekiem. Ja viņš toreiz būtu vairāk lasījis Nīči un Frommu, es domāju, ka viņš kaut ko tādu neteiktu. Šajos Ādamsona vārdos var atrast zemtekstu – viņš it kā mani liela, bet turpat līdz ar čečenu mafiju – nonicina. Ja Ādamsons tā tiešām teica, es viņu piespiedīšu par šiem vārdiem atbildēt. Viņš taču ir pirmā ranga virsnieks. Ja tie tiešām ir viņa vārdi, bet nav preses interpretācija. Tādēļ es jau iepriekš atvainojos Ādamsonam, ja tas nav tā...

RL: Bet kas īsti tur ir pirmā un kas – otrā daļa?

Abdulmuslimovs: Pirmā daļa – ka pateicoties Bislanam, Latvijā nav čečenu mafijas, bet sakot, ka čečenu mafija pastāv, viņš tūlīt pat mani nonicina. Lūk, kad tu diviem dieviem kalpo – Ādamsonam acīmredzot ir vecie čekistiskie padomju uzpleči, taču viņš ir arī patriots – bet viņš ir vairāk patriots nekā daudzi latvieši. Bet šis tieši arī ir tāds mentu gājiens, tā ir lielīšana caur intrigu. Nav ne itāļu, ne īru mafijas, bet ir bandīti, huligāni, teroristi. Nu tad viņam vajadzēja teikt – Iekšlietu ministrija nebija spējīga tikt galā, bet viens pats Bislans to spēja. Tad kāda velna pēc mēs budžetu 100 miljonus dodam šai ministrijai! Tad lūdzu, 50 miljonus Bislanam, un 50 miljonus atstājam valstij.

RL: Kā jūs vērtējat savas iespējas ietekmēt politiski ekonomisko procesu Latvijā – tieši tādēļ, ka esat Bislans Abdulmuslimovs?

Abdulmuslimovs: Tas pats piemērs ar mašīnu – ja pie tās stūres būtu sēdējis valsts prezidents, specdienesta priekšnieks, pašas spēcīgākās šīs valsts spēka ministrijas ministrs, es jums garantēju, ka es būtu rīkojies tāpat. Vismaz tikmēr, kamēr viņa apsargi neizskrietu, es paspētu viņu saņemt aiz auss. Es jums došu vēl citu piemēru. Līdz cara laikam Čečenijā arī bija kņazi, augstākās kārtas, zemnieki, strādnieki, bet bija goda kodekss – visiem čečeniem bija atļauts nēsāt vienāda garuma kinžalu. Gan kņazam, gan oligarham, gan vienkāršam cilvēkam. Tas pielīdzināja visus. Un kad čečenu kņazs cīnījās ar vienkāršu zemkopi, neviens neiejaucās, un viņi godīgi ar kinžaliem cīnījās. Tātad viņu gods bija vienlīdzīgs, lai gan ekonomiski viņi varēja būt ļoti atšķirīgi. Lūk, mums vajag ņemt piemēru no čečenu tradīcijām, ka neatkarīgi, kas tas būtu – oligarhs, Itera, gāzinieks, naftinieks, vai tas pats – es, Bislans, mums ir vienādi jārunā ar ikvienu cilvēku.

Ticiet man, ja manā situācijā būtu kāds cits un brauktu ar tādu mazu mašīnīti, viņš nodomātu – bet kāpēc man iesaistīties, dārga mašīna, bet ja nu tur pēkšņi sēž kāds drošības orgānu darbinieks, bet ja nu pēkšņi tur sēž oligarhs, ja nu pēkšņi kāds īsts bandīts... Kāda starpība, kas tur sēž! Ja tu esi pārliecināts, tev līdz ausij jāvar aizsniegties! Jebkādā veidā! Man nav jāsēž un jāmin kā Dostojevskim – vai man ir jāskrien uz policiju vai vēl kas jādara. Man ir jāpieiet un jāizdara sava pilsoniskā lieta. Kamēr es skriešu uz policiju, viņi desmit reizes uzspridzinās.

RL: Vai tas, ka jūs esat čečens, jums – tieši otrādi – netraucēja biznesa darbībai un dzīvei šeit Latvijā?

Abdulmuslimovs: Pirmajos desmit gados 99, 9 procenti savas enerģijas es tērēju – par cīņu es to nesauktu – bet par ņemšanos ar vietējiem kriminālistiem – jo ērgļi mušas nemedī – tā arī pierakstiet. Un tāda pati ņemšanās bija ar 90 procentiem policijas, kas Iekšlietu ministrijā bija cieši saauguši ar kriminālistiem, jo 90. gados gan kriminālisti, gan Iekšlietu ministrija bija viens un tas pats. Ziniet, kā tajā filmā “Antikillers”? Vieni bandīti ar otriem iet uz satikšanos, un tie vaicā vecākajam – bet kā mēs viņus pazīsim? Viņš saka – tādi paši kā mēs, tikai citas sejas. Tā kā policistiem bija tikai formas tērps, bet ja formas cepuri noņemt – kā vieni, tā otri bija skūtie. 99 procenti spēku un enerģijas, savas domāšanas es tērēju viņiem. Un, paldies Dievam, ka līdzās man gadījās godīgi un kārtīgi cilvēki, kas mani apturēja un pajautāja: “Bislan, ko tu dari?” Tādēļ šodien mans princips ir – kad es pērku ražošanu, pirmais jautājums, ko es uzdodu savam biznesmenim, partnerim, ir: “Vai tev iepriekš ir bijušas kaut kādas attiecības ar kriminālistiem vai policiju? Vai politiķiem?” Ja ir bijušas, es šajā uzņēmumā naudu neieguldīšu. Tas ir, es šodien, pērkot firmu vai uzņēmumu, rādiusā 100 kilometru – kā Maskavā, atceraties – 101 kilometrs, neuzticamos izsūtīja –, neviena policista, neviena bandīta, neviena politiķa. Jo visus šos trīs slāņus es uzskatu par intrigantiem. Bet intrigas traucē biznesa attīstībai. Ražošana ir dzīvs organisms, kā bērns, pie intrigām bērns nekad veselīgs neizaugs. Lūk, tas ir mans kredo.

RL: Bet kad jūs nopirkāt Rēzeknes gaļas kombinātu...

Abdulmuslimovs: Tāpēc es arī Piteronokam pateicu, lai 100 kilometru rādiusā neviena deputāta, tavu bijušo draugu, Rēzeknes deputātu nebūtu. Jo šie politiķi neļāva kombinātam attīstīties. Bet es šo piecu gadu laikā tikai trīs reizes esmu tajā kombinātā bijis. Ja jūs gribat sabojāt savu biznesu, ielaidiet tur vai nu policistu, vai bandītu, vai politiķi – dirsā būsit! Vajag tā arī rakstīt, nekautrēties.

Bet pakāpsimies atpakaļ. Tātad šie divi faktori – ekonomiskā un politiskā amnestija – līdz Līgo, pēc tam mēs pacentīsimies izvēlēt prezidentu, pēc tam – radām oficiālu lobiju, bet ne no tiem biznesmeņiem, kas sevi sasmērēja Par labu Latviju. Tie visi bija pārpalikumi, sākumā viņi bija ar Latvijas ceļu, pēc tam viņi bija ar Saimnieku, pēc tam viņi bija ar Tautas partiju, pēc tam viņi nolēma izveidot šakāļa un hiēnas savienību. Stop, vairāk iespējas viņiem nedodam. Taču mēs viņiem piedodam.

RL: Tā arī rakstīt?

Abdulmuslimovs: Protams!!! Bet kas man – hiēna būtu jāsauc par vilku? Un par to apvienību es tā arī saku: vienai prostitūtai nevar būt divi suteneri.

RL: Un kurš tad šeit ir prostitūta?

Abdulmuslimovs: Tie biznesmeņi. Diviem dieviem kalpot nevar. Un es arī saku: Amerika – Vienotība, Saskaņas centrs – Krievija, vienai prostitūtai divi suteneri nevar būt. Tad labāk radīsim tādu centrisku spēku no patriotiem, kas neskatīsies mutē ne Amerikai, ne Krievijai. Un ticiet man, gan Amerika, gan Krievija mūs sāks stipri cienīt.

RL: Bet ja visi, kā jūs sakāt, ir iesaistīti, tad kurš var kādu amnestēt?

Abdulmuslimovs: Šodien Saeimā jebkurš deputāts var iniciēt šo likumu. Un es kā pilsonis – es taču viņus ievēlēju, kāpēc lai es viņiem nedotu padomus, kas viņi tādi? Tie ir cilvēki, kurus es vienkārši esmu deleģējis. Mēs par viņiem balsojām. Viņi par mūsu nodokļiem strādā. Un vispār – mums vajadzēja viņus nostrostēt, mums! Un jau rīt viņš atkal var vairs nebūt deputāts. Bet pie mums ir kā – mēs domājam, ministrs, deputāts – tas jau gan... tas ir tāds pats cilvēks, no gaļas un kauliem pagatavots. Un jūs ko – gribat teikt, ka zaļie un zemnieki neatbalstīs amnestiju? Viņi ir dziļi ieinteresēti tādā amnestijā. Saskaņas centrs – jā, tur mazāk zaga, bet viņi šodien arī sāk zagt, bet lai Rīgas domē neturpinātos zagšana, šo amnestiju viņiem vajag. Bet nākošais solis – vājus ministrus – nomainīt! Mēs taču nevaram mūžīgi piedot zagšanu? Bet šodien nacionālo interešu dēļ to vajag izdarīt. Pirmkārt, mēs atbrīvojam sevi no viņu kompleksiem. Mēs nevaram viņiem piedot – tas nozīmē, ka dvēselē mēs viņus apskaužam. Viens procents mūsu organisma mums saka – bet kāpēc mēs toreiz nebijām viņiem līdzās? Bet labi, ka nebijām! Citādi šodien būtu tikpat notraipījušies kā viņi.

RL: No kurienes jums tāda ilūzija, ka ar viņiem kaut kas varētu notikt amnestijas rezultātā?

Abdulmuslimovs: Tā ir jūsu latviešu nepilnvērtības sajūta. Jums tā ir ilūzija, bet es savu spēku zinu. Ja es viņam esmu piedevis kā pilsonim, bet viņš vienalga turpinās nodarboties ar tām nejēdzībām, ko iepriekš, proti, viņš manu cēlsirdību, jūsu cēlsirdību, deputātu cēlsirdību uzņems kā vājumu – tautas ticību, kas viņiem piedevusi, uzskatīs par vājumu, es tad pirmais viņiem sprandu lauzīšu. Lūk, atšķirībā no jums es nedomāju – labosies vai nelabosies, es viņiem gribu vienkārši dot iespēju, bet pēc tam, ko darīt – es jau pats zinu. Es pēc tam nešaubīšos.

RL: Bet pēc tam – sprandu?

Abdulmuslimovs: Likuma ietvaros! Pēc tam – mainīt pie velna mātes specdienestu priekšniekus – lai viņi tur nestāvētu starp Maskavu un Vašingtonu, nenodarbotos ar intrigām, bet pirmām kārtām – lai sāktu lauzt korupcijas un netaisnības sistēmai sprandu. Protams! Citādi viņi šeit tik labi iekārtojušies, viņus nekur neredz, un viņi liecas visu priekšā. Kas tas ir? Tauta, uzticība, lūk, par ko ir runa. Bet tauta – tas ir kas? Ejiet uz Latgali, Roju, visurieni. Meklējiet tos, kas ir saistīti ar zemi, vienkāršos cilvēkus. Paši tīrākie nācijas slāņi tur dzīvo. Tas ir mūsu nacionālais dārgums. Varbūt viņi nav tik izglītoti, viņi šodien nav gatavi vadīt, taču audzināt viņus, dot zināšanas vajag. Jautājums ir – vai mēs šos afēristus aizvācam. Un tādēļ man zaļie zemnieki ir daudz tuvāki – varbūt man nav tuvāks autoritārs režīms, bet Dūklavs, Vējonis – es gribu to pasvītrot – ir ļoti labi ministri. Ja šodien tiktu vājināta Lemberga ietekme uz šo partiju, tā patiešām būtu centriska partija.

Tātad, pirmais – amnestija. Otrais. Taisām civilizētu lobiju. Ja mēs gribam būt neatkarīga valsts, tad izdomāsim finanšu instrumentu, lai tā būtu jauna nacionāla banka vai jauna asociācija, bet pirmām kārtām valstij jādomā par vietējiem uzņēmējiem. Īpaši tiem, kas darbojas zivju apstrādē, gaļas pārstrādē un piena ražošanā. Tie ir trīs mūsu nacionālie zīmoli. Pluss – lauksaimniecība, tikai nevis piena pārstrādātāji, bet piena ražotāji – zemnieki. Tādēļ, lai neapvainojas ne Strautiņš, ne Šķēle, ka tas ir nepareizi – par 18 santīmiem pirkt pilnpienu no zemniekiem, desmit reizes atšķaidīt un šo atšķaidīto šķidrumu pārdot par 50 santīmiem.

Vēl – kas ir mūsu nacionālais zīmols? Trīs ostas, Latvijas meži – tas ir nevis vienkārši zīmols, bet tas ir Latvijas simbols. Tas ir kā mūsu karogs, kā mūsu konstitūcija, kā mūsu parlaments, kā mūsu varas atribūti. Latvijas balzāms – tas ir mūsu zīmols, tas ir mūsu simbols...

RL: Kurš pieder krieviem.

Abdulmuslimovs: Šprotes – tas ir mūsu zīmols. Tas ir mūsu simbols. Laima – arī tas ir mūsu zīmols. Tagad atbildiet man, lūdzu, pilsoņi latvieši, Latvijas balzāmu nopirka krievi, ja rīt mūsu Latvijas balzāms nenesīs peļņu, viņš to līniju slēgs un vienkārši ražos Stoļičnaja. Latvijas nepatriotam tas zīmols neko nenozīmē. Viņam ir tikai cipari. Nauda, nauda, nauda. Matemātika. Laima – rīt Kotdivuārā atkal būs karš, šokolādes cena celsies, un mūsu zīmols zaudēs savu nozīmi. Bet tagad pasakiet, lūdzu, kā jūs sevi varat uzskatīt par neatkarīgu nāciju bez simboliem? Ja visi jūsu simboli – piens, zivis, gaļa pieder svešiem, tie no simboliem pārvēršas par parastiem zīmoliem.

RL: Jūs iepriekš teicāt, ka visas valstis izveidojušās agresijas rezultātā, bet latvieši – balstoties dziesmās un dejās.

Abdulmuslimovs: Žēlsirdīgais Dievs jums pie maziem zaudējumiem, pie minimālām dejām un dziesmām ļāvis nopelnīt neatkarību. Jūs nezināt neatkarības cenu. Jo tur OMON, pāris ložu, jūs – ar dziesmām un dejām. Pat himnu jūs esat izdomājuši, kas beidzas ar vārdiem – lai šajā zemē mierīgi dejotu meitenes un dziedātu puiši. Par ko jūs runājat! Himnu vajag mainīt, vienkārši man nav tiesību latviešiem ko tādu ieteikt, bet kā pilsonis es uzskatu, ka latviešu himnu vajag mainīt. Priekš kam jums tik daudz dziedošu zēnu un dejojošu meiteņu? Vai jums visa dzīves jēga būtu griezties dejā un dziesmas dziedāt? Tas taču pazemina latviešu pašnovērtējumu! Es taču nesaku, ka jūsu himnai vajadzētu būt kā čečeniem, kas sākas ar vārdiem, ka čečeni radās, kad vilcene dzemdēja, un visā himnā ir ļoti daudz kareivīguma. Prātu vajag, taču kultūrai jābūt ar mēru. Jā, mēs it kā vēršamies pie Dieva, bet galu galā mēs laižamies dejā. Zēni, tā taču nav diskotēka!

RL: Bet kā, pēc jūsu uzskata, būtu jābeidzas Latvijas himnai?

Abdulmuslimovs: Lai Dievs būtu žēlsirdīgs. Lai tas ne tikai mūs sargātu, bet lai tas arī mums piedotu. Zēni, nolemiet – vai jūs esat diskotēkā vai valstī. Es jūsu prātu un jūsu kultūru jau tāpat esmu ievērojis, bet man taču ir jārunā arī par jūsu vājībām.

RL: Kādu diagnozi jūs uzstādītu latviešu slimībai?

Abdulmuslimovs: Šeit 90 procentiem cilvēku ir depresija. Latvijā ir depresija! Depresija bija 1995. gadā, depresija bija 2000. gadā, pašlaik atkal ir depresija. Vienmēr ir depresija.

RL: Tas varētu būt arī slinkuma apzīmējums.

Abdulmuslimovs: Nīče teica: prāta bezdarbība rada monstrus. Protams, ka slinkums ir depresijas pirmais līdzinieks. Un pirmais, kas depresiju var uzvarēt, tā ir vīrišķība. Kad cilvēks ir stiprs garā, viņš uzreiz sevī slāpē depresiju. Tu atnāc pie manis ciemos, bet man ir vīrišķība, es ceļos, uzvelku uzvalku, uzklāju galdu – salam aleikum, tu esi mans viesis. Un mana depresija ir prom. Jūs zināt, kāds bija čečeniem paradums? Nomirst tēvs, tev mājās ir sēras, bet tavs draugs no kaimiņu ciema nezina, ka tev mājās ir sēras, un atnāk pie tevis viesos. Tu noslēp tēvu blakus istabā, tu neizrādi draugam, ka tev ir nomiris tēvs, tu viņu sagaidi kā viesi, paēdini, padzirdini, tu nebojā viņam garastāvokli. Tu viņu pavadi kā viesi un tikai tad ej pie tēva. Lūk, tāda bija paraža. Un lūk, cik lielā mērā vīrieši Latvijā būs vīrišķīgi, tādā mērā diagnoze “depresija” Latvijā atkāpsies. Depresija atbilst sievietēm, mēnešreizes, depresija – es uzskatu, ka tas ir viens un tas pats. Tā arī varat uzrakstīt.

Mana kritika ir aiz cieņas, saprotiet mani pareizi. Jūs tādu interviju gatavojat, bet latvieši pašreiz ir depresijā, ir krīze, bet kad cilvēks ir depresijā, viņš uztver vēl sāpīgāk, un kāda ir diagnoze? Divi furunkuli ir uz latviešu nācijas miesas. Viens furunkuls – tā ir Vienotība, amerikāņu furunkuls, otrs furunkuls ir Saskaņas centrs, krievu furunkuls. Bet ir arī pumpas ap šiem furunkuliem, pumpas – nevajag saukt vārdus, jūs sapratāt – tie ir visi biznesmeņi, oligarhi, kas ir ap šiem diviem furunkuliem. Un, ja ņem galvenās pumpas, tad tās ir Par labu Latviju – biznesmeņi un politiķi, kas apvienojās. Tātad – vajag attīrīt asinis. Kad ir furunkuls, pumpas, kad infekcija izplatās, tad ne tikai to vajag izspiest, mēs izspiedīsim šo furunkulu, citur pumpas izspiedīsies, un mēs tad mūžīgi nodarbosimies ar kosmetoloģiju. Tādēļ šajās asinīs vajag ielaist īstus patriotus, to pašu Dzintaru Raivi, es viņu uzskatu par patriotu, vienkāršus latviešu pilsoņus, kas nav piedalījušies ne vienā, ne otrā furunkulā. Atnāk Kalvītis, viņš tur kādu atstiepj no Preiļiem, vēl pumpas palaiž pa organismu, bet asinis vajag sākt attīrīt, asinis. Citādi mēs visu laiku gribam tikai tos furunkulus un pumpas spiest. Lūk, tā ir diagnoze.

RL: Bet varbūt izmantot senu līdzekli – asins nolaišanu?

Abdulmuslimovs: Lūdzu, mani neprovocēt. Labāk ar šo jautājumu vērsties pie rabīna, viņš šajā lietā ir profesionālis. (Smejas.)