Rituālā Ēģipte

Edvards Saīds (1935–2003) bija palestīniešu-amerikāņu literatūras kritiķis un teorētiķis, Kolumbijas Universitātes profesors, kā arī ietekmīgs palestīniešu tiesību aizstāvis. Viens no viņa nozīmīgākajiem darbiem ir grāmata „Orientalism” (1978), kurā kritizēti Rietumos valdošie priekšstati par Austrumu vēsturi, politiku un kultūru. Dzīves laikā Saīds bija arī viena no centrālajām personībām laikraksta New York Review of Books autoru lokā. Eseja „Rituālā Ēģipte” rakstīta sakarā ar grandiozās senajai Ēģiptei veltītās ekspozīcijas atklāšanu Ņujorkas Metropolitēna muzejā 1983. gadā. Ēģipte nav tikai viena no svešzemēm; Ēģipte ir īpaša. Ikviens to pazīst kaut nedaudz – vai nu no Abusimbelas tempļu fotogrāfijām, Nofretetes krūšutēliem, skolā mācītās senvēstures vai Anvara Sadata tuvplāniem televīzijā. Vēsturiskie personāži – Kleopatra, Ramzess, Tutanhamons un daudzi citi – ir iesaukti masu kultūras dienestā un turpina eksistēt un funkcionēt kā kaislības, iekarojumu un bagātības simboli, kam pievienojas 20. gadsimta beigās tik pievilcīgā eksotiskā laika distance. Tomēr šie personāži, lai arī ar skaidri iezīmētu statusu, ir ekscentriski un, pateicoties distancei, kas tos nošķir no visa, ko patiesi pazīstam, tie mums atgādina, cik niecīgas un selektīvas ir mūsu zināšanas par Ēģipti, kas taču galu galā ir reāla vieta ar reāliem ļaudīm un savu reālu vēsturi. Rietumos, turpretim, Ēģiptes tēlam ir sava īpaša vēsture, kam ne vienmēr ir kāds sakars ar Ēģiptes paštēlu.

Tas jāpatur prātā, kad lūkojam atšķetināt blīvo simbolu tīklu, kas apvij Metropolitēna muzeja jauno, Ēģiptei veltīto spārnu un filmu izlasi, kas līdz ar savureiz trāpīgiem, bet bieži vien neinteresantiem komentāriem no Metropolitēna ēģiptologu puses papildinājusi tā atklāšanu. Par muzeja faraonu dārgumiem runāts un rakstīts daudz. Taču tas, kas palicis nepateikts, ir tikpat nozīmīgs un ainu padara skaidrāku. Pats galvenais, mums nevajadzētu pieņemt, ka aizraušanās ar ēģiptisko ir vienkārši mūžīga un stabila parādība. Patiesībā tieksme pēc Ēģiptes un tēli, kādus šī tieksme rada, ir daļa no mūslaiku politiskās vēstures – savā nozīmīgumā tikpat mainīgi kā jebkura cita ikona, kas balsta mūsu ideoloģisko perspektīvu.

Ēģiptes satriecošā vēsturiskā kontinuitāte, kas fiksēta tūkstošiem gadu garumā, pastāvīgi saistījusi eiropiešu ceļotājus, fantastus, māksliniekus un iekarotājus no Hērodota, Cēzara un Aleksandra līdz Šekspīram, Napoleonam un Flobēram. Seko amerikāņi – Sīsils B. Demils (Cecil B. De Mille), Deivids Rokefellers, Henrijs Kisindžers. Ēģiptes stratēģiskais tuvums Eiropai un Austrumiem padarījuši Ēģipti par augstu vērtētu un ļoti iekārotu impērisko dārgumu: to civilizāciju garajam sarakstam, kuras savu ārpolitiku vijušas ap Ēģipti, vēsturē nav līdzinieka, tomēr atlantiskajiem Rietumiem un arābu pasaulei šajā drāmā allaž bijušas galvenās lomas.

Rezultātā mēs varam sakarīgi apspriest ne vien cīņu par Ēģipti, bet arī cīņu par tiesībām Ēģipti attēlot. No vienas puses, ir Ēģipte, kuras simboliskā, kulturālā un politiskā identitāte, lai arī sakņota Āfrikā, ir tomēr pamatā rietumnieciska, šīs zemes senajam spožumam un mūsdienu nozīmei saplūstot veidos, kas tiek atspoguļoti pēc britu, francūžu, vāciešu, itāliešu vai amerikāņu izjūtas. No otras puses, ir Ēģipte, kuras islāmiskā un arābiskā loma bieži nonāk konfliktā ar tās attēlojumu Rietumos, kur pārsvarā tiek uzsvērta Ēģiptes tālīnā (un tālab jo pievilcīgākā) pagātne uz tās mūsdienīgās tagadnes rēķina. Šī konflikta mūsdienu fāzē paši ēģiptieši nereti sašķēlušies veidos, kas ir reizē pārsteidzoši un interesanti, masu starptautisko sakaru laikmetā kļūstot par dalībniekiem konkurencē par tiesībām uz Ēģiptes identitātes pārstāvniecību.

Taču uz ikvienu, kas kaut reizi bijis Ēģiptē vai pat tikai grasījies to darīt, atstāj iespaidu šīs zemes sakarīgums, tās spilgtā identitāte, tās spēcīgais, vienotais tēls. Ēģiptes tūkstošgadīgajai integritātei minēti daudzi un dažādi iemesli, taču tie visi raksturojami kā aspekti cīņai par to, kā par Ēģipti runāt – par šo zemi, kura kaut kā ir un paliek pati, atturīga, tomēr pieņemoša, attāla, tomēr pieejama. Mūsdienu arābiem, piemēram, Ēģipte ir gluži vienkārši vienīgā īstā arābu zeme, sabiedrība, tauta; pret Ēģipti visas pārējās ir tikai savāds slikti izprojektētu postkoloniālu valstu asorti, kurām smagi trūkst šādas organiskas nācijas apziņas. Jo, lūk, Ēģiptē ir īstas institūcijas, īstas tradīcijas, īsta pilsoniskā dinamika; puicisku pulkvežu vulgārā izrādīšanās un mafijveidīgās politiskās partijas te ilgstoši netiek pieciestas, gan tāpēc, ka uz Ēģiptes garās vēstures fona tas viss izskatās vienkārši muļķīgi, gan tāpēc, ka ēģiptiešu slavenais ironiskais humors – kas pašapzinīgi plūst no valsts pieņemtās vēsturiskās kontinuitātes – šādus politiskos aktierus pamazām nokausē. Līdz ar to Ēģiptei dabiski un pašsaprotami kritusi līdera loma. Arābu pasaulē Gamala Abdela Nasera panākumus un Anvara Sadata neveiksmes lielā mērā noteica tas, ka pirmais saprata un izmantoja Ēģiptes arābisko lomu, kamēr pēdējais to pilnībā noraidīja. Un tā nu kopš Nasera nāves 1970. gadā pūliņi atgūt (vai ignorēt) Ēģipti arābu pasaulē ir netieša daļa no politiskās ikdienas.

Taču šie jautājumi atbīdās otrā plānā, kolīdz runa ir par ēģiptoloģiju un ēģiptoloģiskajām interesēm, kas parasti tiek uzskatītas par eiropiešu sfēru. Tas, protams, ir pareizi, taču lielā mērā arī tāpēc, ka ēģiptoloģija pēc sava rakstura faktiski mazāk attiecas uz Ēģipti nekā uz Eiropu. Atcerēsimies, ka gandrīz divus gadu tūkstošus eiropiešu zinātnieki, filozofi, gleznotāji, mūziķi un dzejnieki ir radījuši fantastisku mītu par Ēģipti – par tās sakrālajām mistērijām, pasakainajām dievībām, tās mūžseno gudrību – pat vēl nespēdami atšifrēt hieroglifus, valodu, kurā senā Ēģipte pierakstīja savu vēsturi. Piemēram, Mocarta masoniskajās fantāzijās par ēģiptiešu rituāliem „Burvju flautā” nav mazāk patiesības nekā visos šais filologu un citu pētnieku traktātos par Ēģiptes pagātnes noslēpumiem. 1822. gadā, izmantodams Rozetas akmeni par tekstu un ceļvedi, Šampolions atšifrēja hieroglifus, līdz ar to veikdams vienu no visu laiku spožākajiem kriptogrāfijas atklājumiem. Kopš tā laika ēģiptoloģija tika būvēta uz zinātniskākiem pamatiem, un tas, jāsteidz piemetināt, precīzi sakrita ar Eiropas imperiālisma laikmetu. Tāpēc ir gluži vietā, ka vislasāmākajai un interesantākajai no pēdējā laika grāmatām par ēģiptoloģiju likts nosaukums „Nīlas izvarošana” (autors Braians Feigans).

Kā redzams no Feigana grāmatas lappusēm, ēģiptoloģijas pagātne nav neko pievilcīga, lieku reizi apstiprinot Valtera Benjamina aforismu, ka “nav tādas civilizācijas liecības, kas reizē nebūtu barbarisma liecība – [barbarisma, kurš] reizē iekrāso veidu, kādā šī liecība no viena īpašnieka nokļuvusi pie nākamā.” Jo, kaut gan 639. gadā, kad to iekaroja Amrs Ibn Ass, Ēģipte pievienojās arābu un musulmaņu pasaulei, lielie 19. gadsimta arheoloģijas pionieri visi kā viens pret šo Ēģiptes aspektu izturējās ar nicinājumu vai neizpratni. Tomēr pat šajā periodā daži eiropiešu pētnieki un ceļotāji izrādīja interesi par moderno Ēģipti, un izcilākais kultūras sasniegums šajā ziņā bija Edvarda Leina klasiskais darbs „Moderno ēģiptiešu manieres un paražas” (1836). Un tomēr šī zeme galvenokārt kalpoja par vietu, lai pa to vandītos, meklējot dārgumus un iespaidīgas drupas, no kurām pamatīga daļa nokļuva lielākajos Eiropas muzejos. Lai arī Osmaņu impērijas sastāvā, 19. gadsimta lielāko daļu Ēģipte tikai vārdos bija kas vairāk par Eiropas piedēkli, pa kuru ceļot un sirot – zinātniski un uzņēmīgi. Tādi ļaudis kā Belzoni un Mariets (Verdi „Aīdas” libretists) tika cildināti kā varoņi, kas pārcietuši neiedomājamas grūtības, Augšēģiptē rokot, tirgojot un transportējot milzīgu daudzumu nozīmīgu atradumu; Mariets bez tam vēl bija augstas klases pētnieks, kurš, kā par milzīgo Ēģiptes izstādi teikts 1867. gada Parīzes Vispasaules izstādes katalogā, izglābis seno Ēģipti Eiropai.

Tomēr viņi bez kādiem sirdsapziņas pārmetumiem lietoja metodes, kas raksturīgas sirojošiem pirātiem, saņemot gan virknes vāju un korumpētu Maķedonijas čerkesu-albāņu vicekaraļu (pēdējā odziņa šai ķekarā bija karalis Farūks), gan iespaidīga Eiropas muzeju, spekulantu, tirgotāju un pētnieku biedrību tīkla atbalstu. Rezultātā ap to laiku, kad Ēģipti 1882. gadā okupēja Anglija, tā bija bankrotējusi un zaudējusi īpašumtiesības uz Suecas kanālu, kā arī uz neaptverami milzīgu daudzumu arheoloģisko dārgumu. Spilgts kontrasts bija lielākās Eiropas pilsētas, kas impēriskā laiskumā greznojās ar iespaidīgiem senās Ēģiptes monumentiem un kuru muzejos varēja aplūkot ēģiptiešu materiālās vērtības – no miniatūrām līdz gigantiskām. Tajā pašā laikā no šiem lieliskajiem ēģiptoloģiskajiem fragmentiem dvesa tāda kā melanholija. To bērinieciskā estētika, kas pauda iebalzamētas atmiņas par kādreizējo varenību, vienlaikus izcēla vai vismaz komentēja 19. gadsimta arheoloģijas nespēju savienot alkatību ar cilvēcīgu interesi. Konkrēts piemērs šai nespējai ir kaut vai Flobēra romāns „Salambo”.

Un tomēr kaislība uz seno Ēģipti nedzisa, to vēl vairāk uzkurināja Hauarda Kārtera 1922. gadā atklātās Tutanhamona kapenes. Taču gadsimta vidū gan eiropiešiem, gan arābiem Ēģipte kļuva problemātiska. Tā atgādināja konfliktējošu aktualitāšu, pārklājošos kultūras sfēru un saspringtu politisko sāncensību palimpsestu.

Es Ēģiptē pavadīju krietnu daļu jaunības un spilgtāk nekā citu agrīni piedzīvoto atceros bīstamos un bagātīgos strāvojumus, kas bija raksturīgi šai vietai. Britu okupācija tuvojās noslēgumam, arābu nacionālisms piedzīvoja savu lielo pēckara atmodu, aizvien biežāki kļuva islāmiskās pretestības vardarbīgie uzvilnījumi, un visur klātesoša bija Ēģiptes neaptverami garā pagātne – saistīta ar faraoniem, hellēņiem, koptiem, fatimīdiem, mamelukiem, osmaņiem, eiropiešiem. Kaira bija brīnumaina vieta, kur kļūt pieaugušam: tās plašie eiropeiskie bulvāri un manikirētās priekšpilsētas vedināja uz šķietami harmonisku imperiālisma redzējumu, kas atbilda pilsētas iedzimtajam majestātiskumam, un turpat blakus – arābu un islāma pasaules daudzveidīga cilvēku kopuma apdzīvotā krāsainā ainava, kura no Ēģiptes ieplūda kaimiņu reģionos. Dienvidos slējās piramīdas, kas uz apvāršņa iezīmējās smalkā panorāmā. Savu pirmo „Aīdu” es noskatījos tajā pašā Kairas operā, kurai Verdi to sarakstīja – Parīzes Garnjē operas krāšņā mazāka mēroga kopijā; ceļojoša itāliešu trupa katru gadu ziemas sezonā dziedāja Kairā un Aleksandrijā jauktai eiropiešu, elegantu ēģiptiešu un adaptējušos levantiešu publikai. Nedaudz tālāk glabājās Kairas muzeja dārgumi; muzeja celtniecību bija pārraudzījuši Mariets un Maspero, šī milzu ēka bija tik pārblīvēta un putekļaina, ka neizbēgami raisīja domas par aizmirstību, kādai lemti Ramzess, Hors un Izīda (kuri modernajā Ēģiptē dzīvoja tikai kā koptu personvārdi), Ehnatons un Hatšepsuta.

Amerikas Ēģiptei ar to visu bija maz kopīga. Ēģipte, protams, ir Amerikas pretpols, Vecā Pasaule, ar kuru agrīnās amerikāņu saiknes bija būtībā romantiskas, mitoloģiskas vai, ja vēlaties, ideoloģiskas – nevis koloniālas, vēsturiskas vai politiskas konkrētas kontinuitātes nozīmē. Kamēr briti un franči rakņājās pa Nīlas ieleju, amerikāņi (viņu vidū Emersons, Melvils un Vitmans) piesavinājās Ēģipti un tās hieroglifisko kultūru kā mītisku emblēmu, kura, kā rakstījis pētnieks Džons Ērvins, bija “pietiekami daudzveidīga, lai būtu iespējama gandrīz jebkura interpretācija, kuru cilvēks izziņas aktā uz to projicē.” Metropolitēna muzejs, protams, ieguva savā īpašumā (un 60. gadu sakumā pārpludināja tirgu ar) lielu dažādu objektu kolekciju, no kuriem vislielākais ir visā godībā aplūkojamais Denduras templis. Līdz pat pēckara periodam pa Ēģipti klīda amerikāņu ceļotāji, arheologi, pētnieki, misionāri un tirgotāji, taču tur nebija liela mēroga investīciju, kādas bija raksturīgas gadsimtiem ilgajai eiropiešu klātbūtnei.

Tas mainījās, kad briti un franči cedēja savas austrumu impērijas Savienotajām Valstīm, kas tagad uzsāka romantiskas attiecības ar Ēģipti – te dedzīgākas, te vēsākas. Šo attiecību savāda, bet precīza izpausme ir Metropolitēna izstāžu zāles – bez eiropiešu izrakumu radītā nacionālā konteksta – un tās mākslas filmu programma. Sīsila B. Demila „Kleopatra” (1934), šis savādais vienas Šova un divu Šekspīra lugu sakausējums, uzņemta Holivudā; Klodeta Kolberta visu filmēšanās laiku esot bijusi slima, taču tā nav lielākā problēma – vēstures atainojums filmā ir neskaidrs, improvizēts, stilistiski neviendabīgs. Šķiet, ka pieliktas niecīgas pūles, lai Kleopatru piesaistītu kaut kam konkrēti ēģiptiskam vai vismaz vēsturiskam, savukārt izrunātie vārdi allaž uz kaut ko atsaucas, bet neko nevēsta. Labs piemērs ir viens no personāžiem, kurš nepacietīgi pārmet Markam Antonijam: “Tu un tavs mūžīgais “draugi, romieši, tautieši”!”

Neciešami smagnējie, sirdsšķīstie un izstieptie „Desmit baušļi” (1956) nāk no pavisam citas pasaules. Šajā filmā nav ne Kleopatras valšķīguma, ne peldošās, tomēr visai efektīvās citā 30. gadu “ēģiptiešu” filmā – „Mūmija”, valdošās gaisotnes. Ikviens teikums „Desmit baušļos” ir kursīvā, katrs kadrs ir izmircis nozīmīgumā un autentiskumā – tādā pakāpē, ka no filmas pat izšļakstījusies grāmata „Mozus un Ēģipte” (1956) ar ambiciozo mērķi parādīt, kā visas filmas detaļas ir “patiesas” un vēsturiskas, stingri noenkurotas Bībelē un citos neapstrīdamos avotos: “Filmai nepieciešamie pētījumi balstīti 950 grāmatās, 984 periodiskajos izdevumos, 1286 atsevišķos rakstos un 2964 fotoattēlos.” Grūti noskaidrot, cik tajā visā saltu melu, cik naivuma. Jo „Desmit baušļi” vai pil no ideoloģijas, ko nespēj izkliedēt nekāds avotu un vēsturiskā patiesīguma daudzums. Pats Demils bija ultrakonservatīvs burtiskuma pielūdzējs, kura indeve uz vulgāru izrādi un kairinošu miesīgumu kalpoja tāda pasaules uzskata izplatīšanai, kas bija nevainojamā harmonijā ar Džona Fostera Dalasa uzskatiem. Katrā ziņā viņa bībeliskās filmas sasaucās ar amerikāņu kaislību uz pirmavotiem, uz vēsturiskajiem mītiem, ar kuriem mēs sevi skaidrojam, piesaukdami pagātni, kas mūs it kā padara cildenākus un mūs izskaidro. Mozu filmā tēloja izteikti amerikāniskais Čārltons Hestons, līdz ar to Bībeli pielīdzinot amerikāņu nacionālajam ego, kura avots ir ne mazāk, ne vairāk kā Dievs. Droši vien vērts atminēties, ka pretēji Eiropas valstīm, kas savus izcelšanās mītus meklēja grieķu-romiešu vai ziemeļnieku mitoloģijā, amerikāņi savējos līdzīgi tēviem dibinātājiem meklējuši atsevišķos Vecās derības izvilkumos, kuru asinskārais tikumīgums un organiskais autoritārisms ir reizē spēcīgi un (vismaz man) dziļi nepievilcīgi.

Čārltona Mozus ir reizē arī amerikānis ārzemēs, kurš nelietīgajiem Trešās pasaules melnīšiem liek aiz auss, ka “mūsu” kārtība ir pareizā, un tie, kuri tam nepiekrīt, par savu kļūdu bargi samaksās. Divus gadus pirms „Desmit baušļu” iznākšanas uz ekrāna Ēģiptē bija notikusi revolūcija, un sākumā tā svārstījās starp padomju bloku un Savienotajām Valstīm kā ieroču piegādātājām; tas bija arī periods, kad Ēģiptes jaunie valdītāji (ar ģenerāli Nagibu nominālā vadībā, kaut gan vara patiesībā bija Gamala Abdela Nasera rokās) meklēja lietišķas attiecības ar Savienotajām Valstīm. Iespējams, gluži neapzināti Demila skatījums daudzus jautājumus padarīja tik aktuālus, ka sadusmoja Ēģiptes valdību un tā šo filmu aizliedza izrādīt valstī, kurā tā uzņemta. Tātad, no vienas puses, baltais anglosakšu protestants kā Vecās derības pravietis, kas, sekojot Dievam un Sirdsapziņai, aizved savu tautu uz Apsolīto zemi, turklāt – cik ērti! – šai zemē neviens nedzīvo; no otras, ļaunprātīgais sazvērnieks – pēc skata tā kā austrumniecisks – pravieša pusbrālis (Juls Briners), kurš vēl ļaunu ebrejiem (un līdz ar to amerikāņiem). Ēģipte ir apspiedēja, ebreji – varoņi. Tā laika kontekstā, kad Izraēlas valstij bija tikai seši gadi, bet Suecas invāzija bija vairs tikai dažus mēnešus tālā nākotnē, Demils līdzīgi Dalasam, šķiet, brīdināja Ēģipti, ka nacionālisms, kam nav Dieva un Amerikas sankcijas, ir ļaunums un kā tāds tiks sodīts. Vēl jo vairāk, ātri sabīdot vēsturi kā teleskopā, Amerika apskauj un atbalsta Izraēlu, un, ja tas nozīmē līdz ar to atraidīt Ēģipti, tad pati vainīga. Fakts, ka Čārltona Mozus atgriežas no ceļojuma tuksnesī, bruņojies ar tehnoloģiskiem trikiem (burvju zizlis, spēja veikt brīnumus, Sarkanās jūras pašķiršana), vienkārši demonstrēja tā laika ēģiptiešiem, ka Izraēlas un Amerikas rīcībā ir moderna tehnoloģija dabas un citu sabiedrību pakļaušanai.

Gluži tāpat kā „Ēģiptietis”, vēl viena šī paša perioda filma, kas iekļauta Metropolitēna programmā, „Desmit baušļi” ir vēsturiski bībelisks eposs, kas būtībā apkaro pats sevi, jo izceļ vēsturi ārpus politikas. Skaļajām taurēm, milzīgajiem mērogiem, tūkstošgalvainajam aktieru sastāvam, neciešami pozējošajiem personāžiem jāsadzīvo ar bezcerīgi bālajiem, garlaicīgajiem dialogiem, kas tiek runāti ar dažādu reģionu akcentiem, kā arī ar virkni ainu, kam publikai jāparāda, ka cilvēki tolaik bija cilvēcīgi, maza mēroga ļautiņi, “gluži kā mēs”. Šie centieni pēc familiārā un omulīgā parādās arī vienā no Ēģiptes ekspozīcijas katalogiem, kas kārtots, ievērojot principu, ka antīkajā pasaulē patiešām bijusi arī ikdienas dzīve un tā ir mums izprotama. Taču kopējais efekts ir vēsture, kas ir nevis iespējami precīzi atainota, bet imitēta, un atmiņa – nevis atcerēšanās, bet aizmiršanas paveids. Tā ir attieksme pret pagātni, ko var saprast vienīgi kā attieksmi pret tagadni – impērisks realitātes tvērums, kas gan neatgādina klasisko Eiropas koloniālismu, bet ir balstīts iedomātos priekšstatos, kā “cits”, “svešais” būtu interpretējams, izprotams un manipulējams. Tas izriet no impēriskas varas, kas joprojām ir ļoti atsvešināta no realitātes, kuru tā tiecas kontrolēt un, kaut gan savā ziņā tā atbrīvo pagātni no lielas daļas nepieejamības un svešāduma, tā arī piešķir pasaulei “tur ārā” dīvainu, jebšu hipnotizējošu, nerealitāti.

Zem mūsdienu amerikāņu intereses par seno Ēģipti līdz ar to, manuprāt, slēpjas uzmācīga vēlme apiet Ēģiptes arābu identitāti, tiecoties atpakaļ uz laikmetu, kad, kā tiek pieņemts, viss bija vienkārši un viegli pakļaujams allaž labvēlīgajai amerikāņu gribai. Nav pārspīlēti uztvert mediju, valdības un publikas mīlas romānu ar Sadatu kā daļu no šīs pašas vēlmes, jo, kā atzīmē Mohameds Heikals savā spožajā grāmatā par Sadatu „Dusmu rudens”, atentātā nogalinātais Ēģiptes “prezidents uz mūžu” tiecās pēc nožēlas pilna un uzvedīga faraona lomas, kuru Amerika bija vairāk nekā gatava viņam atvēlēt. Galu galā viņa politika bija „Desmit baušļu” paustās ideoloģijas uzvara: salīgsti mieru ar Izraēlu, atzīsti tās pastāvēšanu un viss būs kārtībā. Ja šajā procesā Sadats izceltu Ēģipti no tagadnes un ieceltu iedomātā bezlaicīgumā, gluži kā radošs kinematogrāfists (vai uzcītīgs provinciālis, kurš tic Demila iztēlotajai vēsturei), zaudētāji būtu “arābi” (kā Sadats arī mēdza atkārtot). Šāda nostāja nekad nav tikusi pirkta par dārgāku cenu. Viņu nogalināja cilvēki, kuri uzskatīja, ka pārstāv īsto, t.i., islāmisko un arābisko Ēģipti, un lielais vairums viņa līdzpilsoņu par viņu pat nesēroja, kaut gan, kā raksta Heikals, tā bija daļa viņa zaudēto vēlētāju, “vēlētāju, kas organiski būtu bijuši viņējie, kā jau pienākas Ēģiptes-arābu valsts prezidentam.” Heikals turpina: “Sadats bija pirmais ēģiptiešu faraons, kas stājās savas tautas priekšā, bruņojies ar fotoaparātu; viņš bija arī pirmais Ēģiptes faraons, kuru nogalināja paša tauta. Viņš bija elektroniskās revolūcijas varonis, bet arī tās upuris. Kolīdz viņa seja vairs nebija redzama televizoru ekrānos, bija tā, it kā vienpadsmit viņa valdīšanas gadi būtu pazuduši, vienkārši nospiežot pogu.”

Līdz ar to nav pārsteidzoši, ka Meta Ēģiptes spārns un tā filmu sērija neuzkrītoši ilustrē plašāku parādību – grūtības saskarē ar arābisko un islāmisko Ēģipti. Tā ir Ēģipte, kuru pārstāv Abdels Nasers, Trešās pasaules līderis un populārs nacionālists, kurš gan, pretēji Gandijam, nav atradis savu vietu pieņemamo nebalto varoņu kanonā. Viņš pārvaldīja Ēģipti un savā ziņā arī arābu pasauli no 1952. gada līdz savai nāvei 1970. gadā un, kaut gan viņam reģionā bija daudz pretinieku (arī saudarābi), daudzi ar nožēlu atzīst, ka liela daļa no arābu vidū šodien valdošās viduvējības, korupcijas un deģenerācijas pastāv tādēļ, ka vairs nav Nasera, kas to varētu novērst.

Rietumos Nasers nekad nav bijis populārs un nereti tika uzskatīts par arhetipisko svešzemju sātanu. Dažu uzskatā tā ir vislabākā liecība tam, cik sekmīgi viņš pretojās imperiālismam, par spīti viņa katastrofālajām militārajām kampaņām, demokrātijas apspiešanai uz vietas, pārspīlēti retoriskajiem superlīdera priekšnesumiem. Nasers bija pirmais mūsdienu Ēģiptes līderis, kurš neko nebalstīja kastas piederībā vai asinsradniecībā, viņš bija pirmais, kurš padarīja Ēģipti par nozīmīgu arābu un trešās pasaules valsti. Viņš deva patvērumu alžīriešu FLN, vadīja Bandungas konferenci un līdz ar Neru, Tito un Sukarno bija Nepievienojušos valstu kustības dibinātājs. Pats galvenais, viņš neatgriezeniski pārveidoja Ēģipti, sasniegums, kuru Sadats nekādi nevarēja pārspēt. Cik maz no visas šīs vēstures sasniedzis Rietumu masu auditoriju, var redzēt, skatoties šī perioda filmas par Ēģiptes tematiku. Bez faraoniskajiem un bībeliskajiem eposiem Ēģipte kalpo par fonu Rietumu detektīvsižetam („Nāve uz Nīlas”), eiropiešu mīlas stāstiem („Ķēniņu ieleja”) un Otrā pasaules kara vēsturei („Tuksneša lapsa”); zinu tikai vienu filmu, kas mēģinājusi tuvoties mūsdienu Ēģiptei, tā ir Gregorija Ratofa „Abdullas harēms”, Farūka pēdējo dienu uzjautrinoša, parupja karikatūra, kas, kā runā, radīta ar Ēģiptes jaunās revolucionārās valdības atbalstu.

Izslēgta no masu kultūras, ja vien politiskie notikumi nediktē tās klātbūtni, mūsdienu Ēģipte – gluži tāpat kā liela daļa citu Trešās pasaules valstu – ir bijusi ideoloģiskas vienošanās objekts. Tās atspoguļojumi tiek attiecīgi regulēti: ēģiptieši ir kareivīgi, viņu līderi – asinskāri, viņu eksistences forma ir anonīmi neglītu trūkumcietēju un fanātiķu pūļi. Sadats, protams, to visu mainīja, par ko viņam paldies, kaut gan var strīdēties, vai pašreizējais mediju propagandētais Ēģiptes tēls – liela un mieru mīloša (bet citādi neizprotama) – būtu uzskatāms par sevišķu uzlabojumu. Tiesa, Ēģiptes politiskā retorika un propaganda zem Nasera bija visai kareivīgas un tiesa arī, ka valsts lielā mērā dominēja – un dominē – ikviena dzīvē. Taču notika arī lietas, kas varētu būt bijušas interesantas tiem amerikāņiem, kuru smadzenes nav pilnībā izskalotas vai elektronizētas. Šī cita Ēģipte pavīd Metropolitēna programmā iekļautajā Šadi Abdelsalama filmā „Gadu skaitīšanas nakts” (1969), kas atšķirībā no citām pasniegta nevis kā filma par seno Ēģipti, bet par ēģiptoloģiju.

Abdelsalama filma ir dziļi politiska un ļoti aktuāla, taču baidos, ka liela daļa skatītāju to norakstītu kā pārāk smagu un nomācošu stāstu par dzīvi starp Nīlas augšteces monumentiem. Sižets ir pavisam vienkāršs: satraukta par tirdzniecību ar antīkiem priekšmetiem, valdības arheoloģiskā komisija francūža Maspero vadībā nosūta augšup pa Nīlu ekspedīciju, to vada jauns, naivs arheologs, kura pienākums ir izmeklēt zādzības un darīt tām galu. Tas notiek 1881. gadā. Tostarp mūs iepazīstina ar askētisku Augšēģiptes cilti, kuras izdzīvošana atkarīga no zināšanām par slepenām faraonu kapenēm, no kurām cilts locekļi iegūst dārgumus, kas tālāk tiek pārdoti vidutājiem. Filmas ievadā nupat miris kāds no cilts vecākajiem, un viņa divi dēli mantojuši amata noslēpumu. Abiem šķiet atbaidoša viņu tautiešu līdzdalība šais netīrajos darījumos. Viens no brāļiem tiek nogalināts, kad viņa iebildumi sāk apdraudēt cilti, otrs, Salims, beidzot uztic noslēpumu Kairas arheologam, kurš tūliņ pat iztukšo mūmiju un dārgumu slēpni transportēšanai uz Kairu. Filmas noslēgumā Salims palicis pilnīgi viens.

Skatītāji, kas meklēs filmā ieskatu arheoloģijā, piedzīvos vilšanos, turklāt viņiem paies secen filmas drūmās noskaņas saistība ar Nasera režīma pēdējiem gadiem, kas bija vilšanās, introverta pesimisma un – mākslā – netiešas politiskas kritikas laikmets. Kādā 1971. gada intervijā Abdelsalams atzīst, ka filmas uzņemšanas laikā viņam sagādājusi nepatikšanas Ēģiptes valsts birokrātija. Katrā ziņā filmā attēloto cilts locekļu naidīgums pret “efendijiem” no Kairas šķiet smelts paša režisora izjūtās. Bez tam visā filmā jūtams dažādu spēku konflikts: tos visus izgaismo filmas sižeta datums – tikai gadu pirms britu okupācijas, kas, pārceļot uz 1969. gadu, paredz Nasera dedzīgā antiimperiālisma galu un Amerikas dominances iestāšanos Ēģiptē, kuru līdz pilnībai izkopj Sadats.

Pirmais konfliktu katalizators ir ārzemju ekspertu, tādu kā Maspero, klātbūtne, kuru idejas par ēģiptiešu prioritātēm (priekšroka muzeju eksponātiem, nevis cilvēku izdzīvošanai). Otrs, Kairas modernā elites šķira – arheologi, tirgotāji, policisti – kas pārtiek no sadarbības ar Eiropu, pat ja tā notiek uz tautiešu rēķina. Trešais, dievbijīgie islāmticīgie zemnieki; savu tradicionālo amatu viņi piekopj ar rituālu pašcieņu, taču šis amats nav nekas cits kā kapu aplaupīšana. Ceturtais, protams, ir Salima pārstāvētā sirdsapziņa – viņš skaudri apzinās, kas ir labi, kas slikti, taču nespēj pieņemt lēmumus, kam nebūtu sliktu seku: lai būtu tēva cienīgs dēls, viņam jāpārkāpj likums, taču nodot savus līdzcilvēkus nozīmē sadarboties ar nīstamajām Kairas varas iestādēm. Fakts, ka visi runā klasiskā arābu valodā, nevis kādā no tautas dialektiem, nozīmē, ka dialogs no saziņas kļuvis par bezpersonisku priekšnesumu.

Tieši tāda, šķiet, apgalvo Abdelsalams, ir Ēģipte, kas dzīvo sava oficiālā, retoriskā arābisma aizsegā. Viņa filma līdz ar to ir kā mūsdienu Ēģiptei raksturīgo problēmu matrica, un no tās izaug vairāk jautājumu nekā atbilžu. Šīs zemes eiropeiskais mantojums nav savienojams ar tās arābu aktualitātēm, faraoniskā pagātne ir pārāk tāla no modernās islāmiskās kultūras, lai būtu kas vairāk par tirgošanās objektu, valsts it kā principiālā lojalitāte senās Ēģiptes spozmei izpaužas kā brutalitāte ikdienas dzīvē un, ja līdzīgi Salimam cilvēks no sirds mēģina savienot sirdsapziņas prasības ar mūsdienu dzīves sociālo realitāti, rezultāti būs katastrofāli. Jautājumi: vai Ēģiptes arābiskā loma – 1967. gada karā vai Jemenas kampaņā – jelkādā veidā būs nozīmīga valsts iedzīvotāju trūcīgajam vairākumam vai tās neiedomājami senajai faraoniskajai pagātnei? Kura Ēģipte, ja tā drīkst izteikties, ir īstā? Kā mūsdienu ēģiptieši var pietiekami atsvabināties no pasaules sistēmas, ko komandē Rietumi (kuru simbols ir Maspero un viņa Kairas kolēģi), lai pievērstos paši savām prioritātēm un vienlaikus nedzīvotu šai fosiliju tirgū?

Tie ir daži no jautājumiem, kam pievēršas šī filma, taču es gribētu noslēgt ar ko citu. Savā Ņujorkas kontekstā, kā viens no materiāliem par godu Metropolitēna jaunajam Ēģiptes spārnam, „Gadu skaitīšanas” nakts droši vien šķitīs kā savāds un varbūt norakstāms vietējā kolorīta piemērs. Draudzīgās lekcijas laikā, kas ievadīja „Ēģiptieša” izrādi Metropolitēnā, prezidējošais kurators ieminējās, ka 14. gadsimta pirms mūsu ēras kurtizāne Nefera, kuru filmā tēlo Bella Darvi, sarunājas ar saviem kalpotājiem armēņu valodā. Publika uzjautrināti pasmējās. Taču savā ziņā vienīgā ēģiptiešu filma par Ēģipti, kas tika pasniegta līdzās Sīsila B. Demila krāšņajām izrādēm un vitrīnām ar mēmiem arheoloģijas objektiem, iespējams, bija tikpat anahroniska kā Neferas aplamā vāvuļošana armēniski. Taču tā varētu kalpot par durvīm uz citu realitāti, kas tik tikko pavīdēja pārējos Metropolitēna pasākumos.

Tulkojusi Ieva Lešinska
The Village Voice, 1983. gada 30. augustā