Kurš sliktāks – Hitlers vai Staļins?

Divdesmitā gadsimta otrajā pusē amerikāņiem tika mācīts uzskatīt gan nacistisko Vāciju, gan Padomju Savienību par lielāko ļaunumu. Hitlers bija sliktāks, jo viņa režīms radīja bezprecedenta šausmas holokaustā, tas mēģināja iznīcināt veselu tautu rasistisku apsvērumu dēļ. Taču arī Staļins bija sliktāks, jo viņa režīms nogalināja daudz, daudz vairāk cilvēku –

desmitiem miljonu, nereti tika apgalvots, – gulaga bezgalīgajos plašumos. Gadu desmitiem un vēl arī šodien šī pārliecība par abu režīmu atšķirībām – kvalitāte pret kvantitāti – noteikusi vēstures politikas pamatnostādnes. Pat holokausta vēsturnieki visumā uzskata par aksiomu, ka Staļins nogalinājis vairāk cilvēku nekā Hitlers, līdz ar to izjūtot vēl jo lielāku spiedienu uzsvērt holokausta īpašo raksturu, jo tieši tas padarīja nacistisko režīmu ļaunāku par staļinisko.

Diskusijas par skaitļiem var notrulināt skaidro apziņu, ka katra slepkavība ir personiska un katra nāve – nevienkāršojami traģiska. Kā jebkurš, kam nācies zaudēt mīļu cilvēku, zina, starpība starp nulli un vienu ir bezgalība. Kaut arī to grūtāk aptvert, tas pats attiecas uz starpību starp, teiksim, 780 862 un 780 863, kas ir ticamākā aplēse par Treblinkā nogalināto cilvēku skaitu. Lieliem skaitļiem ir nozīme, jo tie ir summa no nelieliem skaitļiem – proti, dārgām atsevišķām dzīvībām. Šodien, divus gadu desmitus, kopš pieejami Austrumeiropas arhīvi, un pateicoties vācu, krievu, izraēliešu un citiem pētniekiem, mēs skaitļu problēmu varam atrisināt. Vāciešu nogalināto mierīgo iedzīvotāju skaits – aptuveni 11 miljoni – aptuveni atbilst mūsu pieņēmumiem. Turpretī sovjetu nogalināto civiliedzīvotāju skaits ir ievērojami mazāks, nekā mēs domājām. Tagad mēs zinām, ka vācieši nogalināja vairāk cilvēku nekā sovjeti. Par spīti tam, kvalitātes jautājums ir daudz sarežģītāks, nekā mums kādreiz likās. Masu slepkavības Padomju Savienībā reizēm tika pastrādātas aiz motīviem – sevišķi tas jāsaka par nacionālajiem un etniskajiem –, kas ir atbaidoši tuvi nacistiskajiem.

Izrādās, ka, izņemot kara gadus, lielum lielais vairums cilvēku, kuri iegāja pa gulaga vārtiem, iznāca no tā dzīvi. Spriežot pēc padomju dokumentācijas, kāda tagad ir mūsu rīcībā, cilvēku skaits, kas gāja bojā gulagā laikā no 1933. līdz 1945. gadam, kad pie varas bija gan Staļins, gan Hitlers, ir aptuveni miljons, varbūt mazliet vairāk. Kopskaits, kas attiecas uz visu staļinisko periodu, ir starp diviem un trim miljoniem. Lielajā terorā un citās masveida apšaušanās netika nogalināti vairāk par miljonu cilvēku, varbūt mazliet mazāk. Staļinisma perioda lielākā katastrofa cilvēku ziņā bija 1930.–1933. gada bads, kurā gāja bojā vairāk nekā pieci miljoni cilvēku.

No visiem badā nomērdētajiem aptuveni 3,3 miljoni padomju Ukrainas iedzīvotāju, kuri gāja bojā 1932. un 1933. gadā, bija ar tautību saistītas apzinātas slepkavošanas politikas upuri. 1930. gada sākumā Staļins bija paziņojis savu nodomu “likvidēt” turīgos zemniekus (“kulakus”) kā šķiru, lai valsts varētu kontrolēt lauksaimniecību un izmanot no laukiem izspiesto kapitālu rūpniecības izveidei. Desmitiem tūkstošu cilvēku nogalināja padomju drošības iestādes, simtiem tūkstošu tika deportēti. Pirmie bada upuri bija nomadi padomju Kazahstānā, kur gāja bojā aptuveni
1,3 miljoni cilvēku. Bads izplatījās uz Krieviju un apogeju sasniedza Ukrainā. Staļins Ukrainā veica graudu rekvizīcijas, labi zinādams, ka šādas politikas rezultātā ies bojā miljoni. Uzveldams vainu ukraiņiem par paša politikas sekām, viņš deva pavēli veselai pasākumu virknei – piemēram, slēgt Ukrainas robežas –, kas nozīmēja masveida nāvi.

1937. gadā, modernizācijas iecerēm sašķoboties, Staļins deva pavēli, ar kuru aizsākās Lielais terors. Tagad mums ir slepkavošanas pavēles un nāves kvotas, kas nebija pieejamas Padomju Savienības pastāvēšanas laikā, tāpēc mēs zinām, ka upuru skaits nebija miljonos. Mēs zinām arī, ka, tāpat kā 30. gadu sākumā, upuru vidū galvenokārt bija zemnieki, no kuriem daudzi bija pārdzīvojuši badu un ieslodzījumu koncentrācijas nometnē. Lielākais cilvēku skaits, ko padomju varas iestādes nogalināja vienā kampaņā, bija 386 798, kurus nošāva 1937.–1938. gada “Kulaku operācijas” ietvaros. Pārējie galvenie “ienaidnieki” šajā laikā bija piederīgi nacionālajām minoritātēm, kuras varēja saistīt ar Padomju Savienības robežvalstīm: etniskajās šaušanas akcijās NKVD nogalināja vismaz 247 157 padomju pilsoņus.

Lielākā no tām, “Poļu operācija”, sākās 1937. gada augustā, un tajā tika izpildīts nāvessods 111 091 spiegošanā par labu Polijai apsūdzētam cilvēkam. Lielā terora laikā tika nogalināts 682 691 cilvēks; šim skaitam varētu pievienot vēl dažus simtus tūkstošu padomju pilsoņu, kuri tika nogalināti mazākās akcijās. Staļinisma apstākļos apzināti nogalināto civiliedzīvotāju skaits, aptuveni seši miljoni, protams, ir šausminoši liels. Tomēr tas ir daudz mazāks nekā lēstie 20 un vairāk miljoni, pirms kļuva pieejami padomju avoti. Tajā pašā laikā redzams, ka šo slepkavošanas akciju motīvi daudz biežāk bijuši nacionāli vai pat etniski, nekā bijām domājuši. Patiesībā tieši Staļins, nevis Hitlers pirmais sāka etniskās slepkavošanas kampaņas starpkaru Eiropā.

Līdz pat Otrajam pasaules karam Staļina režīms bija daudz slepkavīgāks par savu līdzinieku. Nacistiskā Vācija padomju mērogos sāka nogalināt tikai pēc Molotova–Ribentropa pakta noslēgšanas 1939. gada vasarā un apvienotās vācu padomju invāzijas Polijā tā paša gada septembrī. Laikā no 1939. līdz 1941. gadam tika nogalināti aptuveni 200 000 Polijas civiliedzīvotāju, uz katra režīma sirdsapziņas pa pusei no šī skaita. Šajā kopskaitā ietilpst aptuveni 50 000 Polijas pilsoņu, kurus vācu drošības policija un karavīri nošāva 1939. gada rudenī, 21 892 Polijas pilsoņi, kurus NKVD nošāva Katiņas masu slepkavībās 1940. gada pavasarī, un 9817 Polijas pilsoņu, kurus NKVD steidzīgi apšāva 1941. gada jūnijā pēc tam, kad Hitlers nodeva Staļinu un Vācija iebruka Padomju Savienībā. Kara un Polijas okupācijas aizsegā nacistu režīms apslepkavoja arī invalīdus un citus, kas tika pasludināti par dzīvei nederīgiem, plašā “eitanāzijas” programmā, kuras kontā ir aptuveni 200 000 nāvju. Ar šo politiku nosmacēšana ar oglekļa monoksīdu kļuva populāra kā nogalināšanas paņēmiens.

Bez nogalināto skaita svarīgs ir arī jautājums par nolūkiem. Lielākā daļa padomju slepkavību tika pastrādātas miera laikos un vairāk vai mazāk attāli bija saistītas ar ideoloģiski motivētu modernizācijas ieceri. Uz Vāciju gulstas galvenā atbildība par karu, un tā nogalināja civiliedzīvotājus gandrīz tikai un vienīgi, īstenojot rasistisku imperiālismu. Vācijai iebrūkot Padomju Savienībā, tai bija plaši kolonizācijas plāni. Trīsdesmit miljoniem padomju pilsoņu bija jānomirst badā, vēl desmitiem miljonus bija paredzēts nošaut, izsūtīt, paverdzināt vai asimilēt.

Šie plāni, lai arī tie netika īstenoti, lika pamatu asiņainākajai okupācijai pasaules vēsturē. Vācieši ieslodzīja padomju karagūstekņus nometnēs, kur badā tika nomērdēti 2,6 miljoni un pusmiljons (pārsvarā padomju ebreji) tika nošauti. Miljons padomju pilsoņu tika nomērdēti badā Ļeņingradas blokādes laikā. Pret partizānu darbību vērstajās “atriebes akcijās” vācieši šausminošās masu eksekūcijās nogalināja aptuveni 700 000 civiliedzīvotāju – galvenokārt baltkrievus un poļus. Kara beigās sovjeti savās “atriebes akcijās” nogalināja desmitiem tūkstošu cilvēku – galvenokārt Baltijas valstīs, Baltkrievijā un Ukrainā. Padomju gūstā gāja bojā aptuveni 363 000 vācu karavīru.

Hitlers nāca pie varas, lolojot ieceri atbrīvot Eiropu no ebrejiem; karš Austrumu frontē liecināja, ka to iespējams panākt ar masu slepkavībām. Dažu nedēļu laikā pēc Vācijas (un tās somu, rumāņu, ungāru, itāļu un citu sabiedroto) iebrukuma PSRS, vācieši ar vietējo palīdzību ķērās pie veselu ebreju kopienu iznīcināšanas. Līdz 1941. gada decembrim, kad, šķiet, Hitlers darīja zināmu savu vēlmi noslepkavot visus ebrejus, aptuveni miljons okupētajā Padomju Savienībā jau bija miruši. Vairākumu nošāva pie vaļējām bedrēm, bet tūkstošiem citu nosmacēja gāzes autobusos. Sākot ar 1942. gadu, oglekļa monoksīds tika izmantots nāves fabrikās Helmno, Belžecē, Sobiborā un Treblinkā, lai nogalinātu Polijas un citu Eiropas valstu ebrejus. Holokaustam izplatoties uz citām okupētajām Eiropas teritorijām, Aušvicē-Birkenavā ebreji tika nogalināti ar ūdeņraža cianīdu.

Vācieši ar vietējo ievērojamu atbalstu tīši noslepkavoja kopā aptuveni 5,4 miljonus ebreju – aptuveni 2,6 miljonus nošaujot un 2,8 nosmacējot ar gāzi (aptuveni miljonu Aušvicē, 780 863 Treblinkā, 434 508 Belžecē, aptuveni 180 000 Sobiborā, 150 000 Helmno, 59 000 Majdanekā un daudzus no pārējiem gāzes autobusos okupētajā Serbijā un okupētajā Padomju Savienībā). Daži simti tūkstoši ebreju gāja bojā deportācijās uz geto vai arī no bada vai slimībām, jau ieslodzīti geto. Vēl 300 000 ebreju nogalināja Vācijas sabiedrotā Rumānija. Vairākums holokausta upuru pirms kara bija bijuši Polijas vai Padomju Savienības pilsoņi (attiecīgi 3,2 miljoni un viens miljons). Vācieši nogalināja arī vairāk nekā simt tūkstošus romu.

Pavisam kopā vācieši tīši nogalināja 11 miljonus karadarbībā neiesaistītu cilvēku – pāri par 12 miljoniem, ja pieskaita iepriekšparedzamos nāves gadījumus no deportācijām, bada un nāvesspriedumiem koncentrācijas nometnēs. Sovjetiem staļinisma periodā šie skaitļi ir attiecīgi seši un deviņi miljoni. Šos skaitļus, protams, iespējams vēl revidēt, taču ārkārtīgi maz ticams, ka konsenss varētu vēlreiz mainīties tikpat radikāli kā tad, kad 90. gados tika atvērti Austrumeiropas arhīvi. Tā kā vācieši nogalināja galvenokārt zemēs, kas vēlāk nokļuva aiz Dzelzs priekškara, pieeja Austrumeiropas avotiem bijusi gandrīz tikpat nozīmīga, lai saprastu nacistisko Vāciju, kā pētījumi par pašu Padomju Savienību. (Nacistiskais režīms nogalināja ap 165 000 Vācijas ebreju.)

Izņemot arhīvu nepieejamību, ar ko vēl izskaidrojams fakts, ka mūsu agrākie pieņēmumi bija tik aplami? Viens no skaidrojumiem ir Aukstais karš. Mūsu karalaika un pēckara alianses Eiropā, galu galā, prasīja zināmu morālu un līdz ar to arī vēsturisku elastīgumu. 1939. gadā Vācija un Padomju Savienība bija militāras sabiedrotās. Līdz 1941. gada beigām, pēc tam, kad Vācija bija iebrukusi Padomju Savienībā un Japāna uzbrukusi Savienotajām Valstīm, Maskava būtībā bija nomainījusi Berlīni pret Vašingtonu. Līdz 1949. gada beigām alianses atkal bija mainījušās – Savienotās Valstis un Vācijas Federatīvā Republika bija sabiedrotās NATO ietvaros un noskaņotas pret Padomju Savienību un tās Austrumeiropas sabiedrotajām, tai skaitā mazāko Vācijas Demokrātisko Republiku. Aukstā kara laikā amerikāņiem bija grūtības skaidri saskatīt raksturīgo ļaunumu, kāds piemita nacistu vai sovjetu režīmam. Hitlers bija izraisījis holokaustu, bet vācieši tagad bija mūsu sabiedrotie. Arī Staļins bija nogalinājis miljoniem cilvēku, taču dažas no ļaunākajām epizodēm, kas bija risinājušās jau pirms kara, ASV kara laika propaganda lūkoja notušēt, jo karā mēs bijām sabiedrotie.

Aliansi ar Staļinu mēs izveidojām tūlīt pēcstaļinisma visslepkavīgākā perioda beigām, bet aliansi ar Rietumvāciju – dažus gadus pēc holokausta. Diez vai pārsteidzoši, ka šādā intelektuālā gaisotnē radās kompromisa nostāja attiecībā uz ļaunumu, ko pārstāvēja Hitlers un Staļins, – ka īstenībā ļaunāki bijuši abi. Šī nostāja pamazām kļuva par normu.

Jauna izpratne par skaitļiem, protams, ir tikai daļa no salīdzinājuma; paši skaitļi uzdod jaunus jautājumus gan attiecībā uz kvantitāti, gan kvalitāti. Kam pieskaitīt Eiropā Otrā pasaules kara kaujas laukos kritušos, kurus šī raksta ietvaros mēs neapspriežam? Tas bija karš, kuru gribēja Hitlers, līdz ar to galvenā vaina jāuzņemas vāciešiem, taču tas sākās ar Vācijas–Padomju Savienības aliansi un kopīgo iebrukumu Polijā 1939. gadā. Kaut kur staļinistu sarakstam jāpievieno 30 un vairāk miljonu ķīniešu, kas tika nomērdēti badā Lielā lēciena laikā, kad Mao sekoja Staļina kolektivizācijas paraugam. Nacistu rasismu nekādā ziņā nepadara mazāku vēsturiskais novērojums, ka Staļina motivācija bija nacionāla vai etniska. Ļaunuma dīķis vienkārši kļūst dziļāks.

Abu režīmu būtiskā savstarpējā tuvība, manuprāt, nav vis ideoloģiska, bet ģeogrāfiska. Ņemot vērā to, ka nacisti un staļinisti mēdza nogalināt vienās un tajās pašās vietās, zemēs starp Berlīni un Maskavu, un ņemot vērā, ka dažādos laikos tie bija sāncenši, sabiedrotie un ienaidnieki, mums nopietni jāapsver iespēja, ka daļa no nāves un iznīcības, ko tie nesa šīm zemēm, ir to kopīga atbildība. Kā citādi, piemēram, attiekties pret faktu, ka zemes, kas visvairāk cieta karā, bija tās pašas, kuras pārcieta nevis vienu vai divas, bet veselas trīs okupācijas – padomju 1939. vai 1940. gadā, vācu 1941. gadā un atkal padomju 1944. gadā?

Holokausts sākās, kad vācieši 1941. gada jūnijā un jūlijā izprovocēja grautiņus (bojā gāja aptuveni 24 000 ebreju) Polijas teritorijā, kuru mazāk nekā divus gadus iepriekš bija anektējusi Padomju Savienība. Nacisti plānoja iznīcināt ebrejus jebkurā gadījumā, taču NKVD pastrādātās slepkavības nepārprotami ļāva vietējiem neebrejiem attaisnot savu līdzdalību šādās akcijās. Kā minēju savā grāmatā “Asinszemes: Eiropa starp Hitleru un Staļinu”, kur aplūkoti visi lielākie nacistu un padomju noziegumi, pat Vācijas–Padomju Savienības kara laikā tika pieredzētas tādas kā karojošo pušu savstarpējas līdzdarbības epizodes, kurās viena no pusēm nogalināja vēl vairāk, jo to kaut kādā ziņā izprovocēja vai uzkurināja otra puse. Vācieši saņēma gūstā tik lielu skaitu padomju karavīru tāpēc, ka Staļins saviem ģenerāļiem bija devis pavēli nekādā ziņā neatkāpties. Vācieši nošāva tik daudz civiliedzīvotāju pa daļai tāpēc, ka padomju partizāni tīšām izprovocēja represijas. Vācieši 1944. gadā Varšavā nošāva pāri par simt tūkstošiem civiliedzīvotāju pēc tam, kad sovjeti bija pamudinājuši vietējos sacelties, bet tad atteicās viņus atbalstīt. Staļina gulagā no 1941. līdz 1943. gadam gāja bojā vismaz 516 543 cilvēki, kurus sovjeti bija notiesājuši uz spaidu darbiem, bet kuriem tika liegta pārtika sakarā ar vācu iebrukumu.

Vai šie cilvēki bija Hitlera vai Staļina upuri? Vai tomēr abu?

New York Review of Books, 2011. gada 10. martā